1. 

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Court of Appeal (England & Wales) [Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa)] uzdod Tiesai jautājumus par to, kā interpretēt Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās Direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( 2 ), 5. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 84/450/EEK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu ( 3 ), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/55/EK ( 4 ), 3.a panta 1. punktu.

2.

Direktīvas 89/104 ( 5 ) 5. pantā ar virsrakstu “Tiesības, ko piešķir preču zīme” ir paredzēts:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

2.   Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka īpašniekam ir tiesības aizkavēt visas trešās personas, kam nav viņa piekrišanas, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tiem, kam šī preču zīme reģistrēta, ja pēdējai ir reputācija dalībvalstī un ja [šī apzīmējuma nepamatota izmantošana ļauj negodīgi gūt priekšrocības no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas] vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.

3.   Saskaņā ar šī panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..]”

3.

Direktīvas 89/104 6. panta ar virsrakstu “Preču zīmes darbības ierobežojumi” 1. punktā ir noteikts, ka “preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā:

ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās”.

4.

Ar Direktīvu 97/55 Direktīvā 84/450, kas sākotnēji attiecās tikai uz maldinošu reklāmu, tika iekļauti vairāki noteikumi salīdzinošās reklāmas jomā.

5.

Direktīvas 84/450, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/55 (turpmāk tekstā — “Direktīva 84/450”) ( 6 ), 2. panta 2.a punktā šīs direktīvas izpratnē “salīdzinošā reklāma” ir definēta kā “jebkura reklāma, kas tieši vai netieši identificē konkurentu vai konkurenta piedāvātās preces vai pakalpojumus”.

6.

Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punktā ir noteikts:

“Salīdzinošā reklāma tiktāl, ciktāl tā attiecas uz salīdzinājumu, ir atļauta, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

[..]

7.

L’Oréal SA, Lancôme Parfums et Beauté & Cie un Laboratoires Garnier & Cie (kopā turpmāk tekstā — “L’Oréal”) ir L’Oréal grupas sabiedrības, kas cita starpā darbojas luksusa smaržu ražošanā un tirdzniecībā.

8.

L’Oréal pieder it īpaši šādas valsts (Apvienotās Karalistes), starptautiskas vai Kopienas preču zīmes, kas ir reģistrētas smaržām un citiem smaržu produktiem:

9.

Beļģijā reģistrētā sabiedrība Bellure NV attiecīgi 1996. un 2001. gadā uzsāka Creation Lamis un Dorall smaržu līniju, kas pēc Bellure NV pasūtījuma un dizaina tika ražotas trešā valstī, tirdzniecību Eiropas tirgos. Starion International Ltd (turpmāk tekstā — “Starion”) pirka no Bellure šīs smaržas, lai tās izplatītu vairumtirgotājiem vai mazcenas veikalu ķēdēm (hard discount) Apvienotajā Karalistē. Šajā dalībvalstī Starion izplatīja arī Stitch līnijas smaržas. Malaika Investments Ltd, kas darbojas ar komercnosaukumu Honey pot Cosmetic & Perfumery Sales (turpmāk tekstā — “Malaika”), pārdeva vairumtirdzniecībā Apvienotajā Karalistē Creation Lamis līnijas smaržas, ko tai piegādāja Starion. Visu minēto līniju smaržas imitēja pazīstamu smaržu aromātus un tika pārdotas mazumtirdzniecībā par ļoti zemām cenām (zem GBP 4).

10.

Tirgojot šīs smaržas Apvienotajā Karalistē, Starion un Malaika izmantoja salīdzinājuma sarakstus, kurus nodeva tālāk mazumtirgotājiem un kuri katrai no šīm smaržām norādīja līdzīgi smaržojošu luksusa smaržu vārdisko preču zīmi (turpmāk tekstā — “salīdzinājuma saraksti”). Šajos sarakstos bija iekļautas L’Oréal vārdiskās preču zīmes “Trésor”, “Miracle”, “Anaïs-Anaïs” un “Noa Noa”.

11.

Turklāt četras Creation Lamis līnijas smaržas un vienas Dorall līnijas smaržas tika pārdotas flakonos un kārbiņās, kas kopumā ir līdzīgas “Trésor”, “Miracle”, “Anaïs-Anaïs” vai “Noa” smaržu flakoniem un kārbiņām, kaut arī netiek apstrīdēts, ka šāda līdzība mazumtirgotājus vai patērētājus varētu maldināt par preces izcelsmi.

12.

L’Oréal uzsāka tiesvedību High Court of Justice (England and Wales) [Augstākā tiesa (Anglija un Velsa)] arī pret Bellure, Starion un Malaika par preču zīmju nelikumīgu izmantošanu. Pirmkārt, L’Oréal norādīja, ka salīdzinājuma sarakstu izmantošana, ko praktizēja Starion un Malaika, veidoja tās vārdisko preču zīmju “Trésor”, “Miracle”, “Anaïs-Anaïs” un “Noa Noa”, kā arī vārdisko un grafisko preču zīmju “Noa” tiesību pārkāpumu, kas ir pretrunā Trade Mark Act 1994 [1994. gada Likums par preču zīmēm] (turpmāk tekstā — “TMA”) 10. panta 1. punktam, ar ko valsts tiesībās ir transponēts Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Otrkārt, L’Oréal uzskatīja, ka tās “Trésor”, “Miracle”, “Anaïs-Anaïs” un “Noa” smaržu nosaukumu, flakonu un kārbu imitācija un smaržu tirdzniecība šādos imitētajos flakonos un kārbās veidoja it īpaši tās vārdisko preču zīmju “Trésor”, “Miracle”, “Anaïs-Anaïs” un “Noa Noa”, kā arī tās “Trésor” un “Miracle” flakona un kārbas preču zīmju tiesību pārkāpumu, kas ir pretrunā TMA 10. panta 3. punktam, ar ko valsts tiesībās ir transponēts Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkts.

13.

High Court apmierināja ar TMA 10. panta 1. punktu pamatoto prasību par salīdzinājuma sarakstu izmantošanu, bet prasību, kas pamatota ar TMA 10. panta 3. punktu, apmierināja tikai daļēji, jo tika pierādīta vienīgi “Trésor” kārbas preču zīmes un “Miracle” flakona preču zīmes nelikumīgā izmantošana.

14.

Starion un Malaika (turpmāk tekstā — “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) iesniedza Court of Appeal apelācijas sūdzību par High Court spriedumu. Savukārt L’Oréal iesniedza pretapelācijas sūdzību, lai pierādītu vārdisko preču zīmju “Trésor” un “Miracle”, “Trésor” flakona preču zīmes un “Miracle” kārbas preču zīmes nelikumīgu izmantošanu.

15.

Court of Appeal noraidīja L’Oréal pretapelācijas sūdzību un, lai atrisinātu pārējo prāvas daļu, nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

16.

Uzskatot, ka šādi salīdzinājuma saraksti ir salīdzinošā reklāma Direktīvas 84/450 izpratnē, iesniedzējtiesa precizē, ka pirmie četri prejudiciālie jautājumi ir uzdoti, lai izvērtētu L’Oréal vārdisko preču zīmju izmantošanas apelācijas sūdzības iesniedzēju salīdzinājuma sarakstos likumību.

17.

Turpretim piektais prejudiciālais jautājums ir svarīgs, lai izvērtētu, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju praktizētā tādu flakonu un kārbu izmantošana, kas ir līdzīgi flakoniem un kārbām, kas ir aizsargāti ar “Trésor” kārbas preču zīmi un “Miracle” flakona preču zīmi, ir likumīga.

18.

Pirmie četri prejudiciālie jautājumi attiecas uz svešas preču zīmes izmantošanu, ko veic reklāmas devējs, salīdzinošajā reklāmā, kuru veido tādi salīdzinājuma saraksti kā tie, kas ir aplūkojami šajā lietā. Šādā kontekstā sveša preču zīme tiek izmantota, lai izceltu nevis reklāmas devēja preces, bet preču zīmes īpašnieka preces.

19.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādu salīdzinājuma sarakstu izplatīšana mazumtirdzniecības veikalos ir reklāma Direktīvas 84/450 2. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski runa ir par paziņojumu, kas tiek izplatīts komercdarbības ietvaros, lai veicinātu preču piegādi.

20.

Kā minēts iepriekš, šī tiesa turklāt uzskata, ka šāda reklāma ir salīdzinošā reklāma šīs direktīvas 2. panta 2.a punkta izpratnē, kuras jēdziens cita starpā paredz, ka pastāv konkurences attiecības starp reklāmas devēju un reklāmas paziņojumā identificēto uzņēmumu (vai uzņēmumu, kura preces vai pakalpojumi tiek identificēti). Pirmais prejudiciālais jautājums, kurš neattiecas uz Direktīvas 84/450 noteikumiem, ir saistīts ar tādas preču zīmes izmantošanu, kuras īpašnieks ir “konkurents”.

21.

No šīs pašas tiesas veiktajām faktisko apstākļu konstatācijām izriet, ka nav taisnība, ka “lietas dalībnieku produkti nekonkurē viens ar otru, jo atrodas dažādos cenu un tirgus sektoros”  ( 7 ). Šāda konstatācija, manuprāt, netraucē saskatīt apskatāmajā lietā salīdzinošās reklāmas esamību Direktīvas 84/450 2. panta 2.a punkta izpratnē, ja tiek ņemta vērā plašā nozīme, kas saskaņā ar šo noteikumu ir atzīstama konkurences attiecībām. Šajā saistībā atsaukšos tikai uz apsvērumiem, kas izklāstīti manu secinājumu lietā De Landtsheer Emmanuel ( 8 ) 63.–90. punktā, kā arī uz minētajā lietā taisītā sprieduma ( 9 ) 32.–42. punktu, it īpaši uzsverot, ka šādā kontekstā ir svarīgas arī potenciālās konkurences situācijas un pašreiz esošā tirgus stāvokļa un patēriņa ieradumu attīstības iespējas. Kā to ir pareizi uzsvērusi L’Oréal, svarīgas turklāt ir arī konkurences attiecības, kuras pastāv vienīgi izplatīšanas ķēdes vidū (piemēram, vairumtirdzniecība). Vajadzības gadījumā iesniedzējtiesai būs dziļāk jāizvērtē jautājums, vai šajā lietā pastāv konkurences attiecības, kuras pieprasītas minētajā normā, ņemot vērā šajā spriedumā norādītos interpretācijas kritērijus.

22.

Šajā tiesvedībā, nepastāvot elementiem, kas norādītu acīmredzami pretējā virzienā, ir jāņem vērā iesniedzējtiesas pieņēmums, t.i., ka apskatāmie salīdzinājuma saraksti ir salīdzinošā reklāma Direktīvas 84/450 2. panta 2.a punkta izpratnē, tādējādi neapšaubot trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma pieņemamību saistībā ar to piemērotību valsts tiesā izskatāmās prāvas priekšmetam.

23.

Lai atbildētu uz četriem apskatāmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, it īpaši uz pirmajiem diviem, vispirms ir jānoskaidro, kādā veidā konfliktā starp prasību aizsargāt preču zīmes un nepieciešamību atvieglot pieeju salīdzinošai reklāmai tiek savstarpēji koordinēts tiesiskais regulējums par preču zīmes aizsardzību, kas ietverts, pirmkārt, Direktīvā 89/104, it īpaši tās 5. un 6. pantā, un, otrkārt, Direktīvā 84/450, it īpaši tās 3.a panta 1. punktā.

24.

Nesenajā spriedumā lietā O2 ( 10 ) Tiesa šajā saistībā ir devusi dažus nozīmīgus skaidrojumus. It īpaši tā ir uzsvērusi, ka:

25.

Līdz ar to šo pēdējo nosacījumu ievērošana ir derīgs pamats minētā reklāmas devēja aizstāvībai pret prasību, kura pamatota ar valsts tiesisko regulējumu, ar ko ir pārņemts Direktīvas 89/104 5. panta 1. vai 2. punkts. Šajā saistībā neuzskatu ne par pareizu, ne par nepieciešamu interpretāciju, kāda ieteikta iesniedzējtiesas lēmumā un ko atbalsta L’Oréal, ka šo nosacījumu ievērošanas pierādīšana ļautu vienīgi uzskatīt, ka svešas reģistrētās preču zīmes (turpmāk tekstā saīsinājumā — “preču zīme”) izmantošana salīdzinošajā reklāmā ir atļauta saskaņā ar Direktīvas 89/104 6. panta 1. punktu. Pat ja var uzskatīt, ka šāda izmantošana, kas atbilst Direktīvas 84/450 3.a panta nosacījumiem, ir “izmantošana saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās”, tomēr pastāv apstāklis, ka Direktīvas 89/104 6. panta 1. punktā noteiktie preču zīmes darbības ierobežojumi paredz arī, ka ir jāiestājas vienam no šī punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Tomēr man šķiet, ka šajā lietā neiestājas neviens no šiem nosacījumiem un tādējādi Direktīvā 89/104 ir “jāuzņem” aizstāvības pamats, kas pamatots ar Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punktā paredzēto likumības nosacījumu ievērošanu. It īpaši piekrītu tiesas sēdē izteiktajai Komisijas pārstāvja nostājai, ka 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas vienīgi uz tādu preču zīmes elementu izmantošanu, kas apraksta kādu no šajā normā norādītajām preces vai pakalpojuma īpašībām (aprakstošas “norādes”). Manuprāt, to apstiprina spriedums lietā adidas un Adidas Benelux, kurā ir norādīts, ka “direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt visiem tirgus dalībniekiem iespēju izmantot aprakstošas norādes” un “šajā normā [..] ir izvirzīta pieejamības prasība”  ( 13 ). Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punktā noteikto likumības nosacījumu ievērošana, manuprāt, ir patstāvīgs aizstāvības pamats, kas papildina pamatus, kas paredzēti Direktīvas 89/104 6. pantā un 7. panta 1. punktā, un tas spēj paralizēt prasību pret salīdzinošo reklāmu, kura pamatota ar valsts tiesisko regulējumu, ar ko ir pārņemts pēdējās minētās direktīvas 5. panta 1. vai 2. punkts.

26.

Tā kā konkurenta preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana netiek izslēgta no Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta piemērošanas jomas tikai tāpēc vien, ka tā notiek salīdzinošās reklāmas ietvaros, bet saskaņā ar šo tiesību normu var ar zināmiem nosacījumiem būt aizliegta, uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, izskatot tieši šos nosacījumus, ņemot vērā faktus, kas sniegti šajos jautājumos.

27.

Kā to uzsver pati iesniedzējtiesa, tā pirmo prejudiciālu jautājumu Tiesai būtībā bija uzdevusi jau lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, par kuru ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā O2. Minētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošajā lietā kā pazīmi, ko reklāmas devējs salīdzinošajā reklāmā salīdzināja starp saviem un preču zīmes īpašnieka (mobilo telefonsakaru) pakalpojumiem, iesniedzējtiesa noteica cenu, bet apskatāmajā gadījumā pazīme, kas tiek salīdzināta, ir aromāts (attiecībā uz smaržām).

28.

Vēl viena atšķirība starp šiem diviem gadījumiem ir tāda, ka lietā O2 valsts tiesā tika apstrīdēts tas, ka reklāmas devējs izmantoja konkurenta preču zīmei līdzīgu, nevis identisku apzīmējumu, bet abu reklāmā prezentētie pakalpojumi bija vienādi. Tādēļ Tiesa spriedumā lietā O2 uz pirmo prejudiciālo jautājumu, kas būtībā ir formulēts tāpat kā pirmais prejudiciālais jautājums šajā tiesvedībā, atbildēja, interpretējot vienīgi Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu un nospriežot, ka 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija nav nepieciešama. Turpretī šajā lietā valsts tiesā esošajā tiesvedībā par apelācijas sūdzības iesniedzēju izmantotajiem salīdzinājuma sarakstiem strīda priekšmets ir tāds, ka precēm, kas ir identiskas ( 14 ) precēm, kas apzīmētas ar svešu preču zīmi, reklāmas devējs izmanto apzīmējumu, kas ir identisks šai preču zīmei.

29.

Līdz ar to pirmais jautājums šajā tiesvedībā, kurš attiecas uz visu Direktīvas 89/104 5. panta 1. punktu, ir jāsaprot tādā nozīmē, ka iesniedzējtiesa jautā, vai šīs normas a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks var aizliegt trešām personām salīdzinošajā reklāmā izmantot jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks šai preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta minētā preču zīme, pat ja šī izmantošana nerada sabiedrībai nekāda veida sajaukšanas iespēju attiecībā uz šo preču vai pakalpojumu izcelsmi.

30.

Otrkārt, uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa tieši lūdz tikai Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, lai noskaidrotu, vai, pamatojoties uz šo normu, preču zīmes ar reputāciju īpašnieks var aizliegt trešām personām izmantot tirdzniecībā un it īpaši salīdzinošajā reklāmā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks šai preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta minētā preču zīme, pat ja šai izmantošanai ir būtiska nozīme trešo personu preces reklāmā, tā nerada sabiedrībai nekāda veida sajaukšanas iespēju attiecībā uz šo preču vai pakalpojumu izcelsmi, neietekmē ar minēto preču zīmi apzīmēto preču vai pakalpojumu tirdzniecību un nekādā veidā nekaitē šīs preču zīmes reputācijai.

31.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai svešai preču zīmei identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošana varētu būt uzskatāma par aizliegtu, pamatojoties uz Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, noteikti ir jāpastāv iespējai, ka sabiedrība varētu sajaukt preču vai pakalpojumu izcelsmi, proti, iespējai, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka attiecīgās preces vai pakalpojumi nāk no viena uzņēmuma vai attiecīgā gadījumā — no ekonomiski savstarpēji saistītiem uzņēmumiem. Citiem vārdiem sakot, šajā normā noteiktais aizliegums darbojas tikai tad, ja pastāv iespēja kaitēt preču zīmes pamatfunkcijai garantēt patērētājiem preču vai pakalpojumu izcelsmi ( 15 ).

32.

Vai tas pats būtu jāsecina arī attiecībā uz aizliegumu, kas ir noteikts minētās direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā?

33.

Uz šo jautājumu — uz kuru, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, atbilstoši spriedumam lietā O2 ir jāatbild atkarībā no iespējas pretstatīt šim aizliegumam aizstāvības iespējas, kas ir pamatotas ar Direktīvas 89/104 6. pantu vai Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punktu — Komisija iesaka sniegt apstiprinošu atbildi. Komisija uzskata, ka visa Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta mērķis ir aizsargāt vienīgi preču zīmes pamatfunkciju garantēt sabiedrībai ar preču zīmi apzīmēto preču izcelsmes norādi. Šādas nostājas pamatojumam tā it īpaši atsaucas uz spriedumiem lietā Arsenal, lietā Anheuser-Busch un lietā Adam Opel ( 16 ). Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild noliedzoši. Apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklis ir tāds pats.

34.

Turpretim L’Oréal un Francijas valdība iesaka uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt apstiprinoši, uzsverot, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir aizsargāt ne tikai preču zīmes funkciju, kas ir garantēt sabiedrībai ar preču zīmi apzīmēto preču izcelsmes norādi, bet aizsargāt arī citas preču zīmes funkcijas. Šajā sakarā tās atsaucas uz minētās direktīvas preambulas desmito apsvērumu un iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Arsenal, lietā Anheuser-Busch un lietā Adam Opel. L’Oréal uzskata, ka minētais noteikums it īpaši aizsargā preču zīmes “komunikācijas funkcijas”, kā tas izriet no Tiesas spriedumiem lietā Parfums Christian Dior ( 17 ) un lietā Boehringer Inghelheim u.c. ( 18 ), kā arī no Pirmās instances tiesas sprieduma lietā “VIPS”  ( 19 ). Arī Francijas valdība, minot preču zīmes funkciju “ļaut tās īpašniekam kontrolēt un aizsargāt savas preču zīmes tēlu patērētāju vidū”, atsaucas uz spriedumu lietā Parfums Christian Dior, kurā šī funkcija tika atzīta tieši attiecībā uz preču zīmēm ar reputāciju, kas luksusa smaržas padara atšķirīgas.

35.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 89/104 preambulas devīto apsvērumu, “lai atvieglotu preču un pakalpojumu brīvu apgrozību, ir būtiski nodrošināt, lai turpmāk reģistrētās preču zīmes saņemtu vienādu aizsardzību saskaņā ar visu dalībvalstu tiesību sistēmām,” un “tam tomēr nevajadzētu kavēt dalībvalstīm piešķirt pēc savas izvēles plašu aizsardzību tām preču zīmēm, kurām ir reputācija”.

36.

Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka preču zīmju saskaņotas aizsardzības apjoms, kas noteikts ar Direktīvu 89/104, būtībā izriet no tās 5. panta 1. un 3. punkta un no šīs pašas direktīvas 6. un 7. pantā paredzētajiem ierobežojumiem.

37.

Otrkārt, direktīvas 5. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm piešķirt preču zīmēm ar reputāciju plašāku aizsardzību par to, kāda ir paredzēta 5. panta 1. punktā. Faktiski pretēji 5. panta 1. punktam 5. panta 2. punktā nav paredzēts, ka dalībvalstīm valsts tiesībās jāievieš tajā paredzētā aizsardzība, bet tikai dota dalībvalstīm izvēles iespēja ieviest šādu aizsardzību. Līdz ar to, ja kāda dalībvalsts ir izmantojusi šādu iespēju, preču zīmes ar reputāciju tās teritorijā ir aizsargātas gan ar direktīvas 5. panta 1. punktu, gan ar 5. panta 2. punktu ( 20 ).

38.

Attiecībā uz aizsardzību, kas obligāti piešķirama preču zīmei saskaņā ar Direktīvas 89/104 5. panta 1. punktu, Komisijas nostāja, ka šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt vienīgi preču zīmes kā izcelsmes norādes funkciju, noteikti nav nepamatota. Direktīvas 89/104 preambulas desmitajā apsvērumā, vispārīgos vārdos runājot par “aizsardzību, ko iegūst reģistrēta preču zīme,” un ārēji neatsaucoties vienīgi uz līdzību starp preču zīmi un apzīmējumu un precēm vai pakalpojumiem, ir norādīts, ka “iespēja sajaukt [..] veido īpašus nosacījumus šādai aizsardzībai”. Apstāklis, ka saskaņā ar šo apsvērumu aizsardzība “ir absolūta identitātes gadījumā starp preču zīmi un tās apzīmējumu un precēm vai pakalpojumiem”, varētu vienkārši nozīmēt, ka šādā gadījumā preču zīmes īpašniekam nav jāpierāda sajaukšanas iespēja ( 21 ), jo tā tiek prezumēta ( 22 ), nevis, ka preču zīmes izmantošana varētu būt aizliegta, šādai iespējai arī nepastāvot. Spriedumā lietā adidas un Adidas Benelux ( 23 ) ir noteikts, ka “sajaukšanas iespēja ir reģistrētai preču zīmei piešķirtās aizsardzības īpašs nosacījums, it īpaši aizsardzībai pret to, ka trešās personas izmanto apzīmējumus, kas nav identiski”.

39.

Tomēr no šī paša desmitā apsvēruma skaidri izriet, ka apskatāmās aizsardzības “funkcija jo īpaši ir garantēt preču zīmi kā izcelsmes norādi”  ( 24 ).

40.

Izvērtējot arī šo interpretācijas elementu, spriedumā lietā Arsenal ( 25 ) Tiesa pirmoreiz apstiprināja, ka “Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās ekskluzīvās tiesības tika piešķirtas, lai ļautu preču zīmes īpašniekam aizsargāt tā specifiskās intereses kā preču zīmes īpašniekam, t.i., nodrošināt, ka preču zīme var īstenot tās funkcijas”, un ka “šo tiesību īstenošana tāpēc ir jārezervē gadījumiem, kuros apzīmējuma izmantošana, ko veic trešās personas, negatīvi ietekmē vai var negatīvi ietekmēt preču zīmes funkcijas, bet, konkrētāk, tās pamata funkciju garantēt patērētājiem preces izcelsmi”.

41.

Kaut arī šie argumenti tika apstiprināti vēlāk taisītajos Tiesas spriedumos lietā Anheuser Busch ( 26 ) un lietā Adam Opel ( 27 ), attiecībā uz to nozīmi ir iespējams novērot noteiktu attīstību.

42.

Spriedumā lietā Arsenal Tiesai it īpaši bija “jānosaka, vai Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts preču zīmes īpašniekam dod tiesības aizliegt trešai personai komercdarījumos jebkādi lietot preču zīmei identisku apzīmējumu saistībā ar precēm, kas ir identiskas precēm, attiecībā uz kurām tā reģistrēta, vai arī priekšnosacījums šīm tiesībām iebilst ir īpašnieka kā preču zīmes īpašnieka īpašas intereses tā, ka attiecīgā apzīmējuma lietojumam, ko veic trešās personas, būtu jāskar vai tam būtu jāspēj skart vienu no preču zīmes funkcijām”  ( 28 ).

43.

Šādā kontekstā Tiesa, izdarot iepriekš 40. punktā minētos apsvērumus, secināja, ka “īpašnieks nevar aizliegt preču zīmei identiska apzīmējuma lietošanu saistībā ar precēm, kas ir identiskas precēm, attiecībā uz kurām tā reģistrēta, ja šī lietošana nevar kaitēt viņa kā preču zīmes īpašnieka īpašajām interesēm, ņemot vērā tās funkcijas”  ( 29 ).

44.

Tātad tas, kas izriet no sprieduma lietā Arsenal, īsumā ir, ka preču zīmei identiska apzīmējuma lietošana saistībā ar precēm, kas ir identiskas tām, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, ne vienmēr kaitē vai var kaitēt preču zīmes funkcijām un ka, tikai pastāvot kādas preču zīmes funkcijas kaitējumam vai kaitējuma iespējai, saskaņā ar Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu var aizliegt trešām personām lietot apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei (t.i., ka ekskluzīvo tiesību izmantošana ir “rezervēta” šādiem gadījumiem). Šī iemesla dēļ Tiesa ir uzskatījusi, ka daži izmantošanas veidi pilnībā aprakstošiem mērķiem ir izslēgti no Direktīvas 5. panta 1. punkta piemērošanas jomas: tie neskar nevienu no interesēm, kuru aizsardzība ir šīs normas mērķis, un tāpēc tie neietilpst lietošanas jēdzienā minētās normas kontekstā ( 30 ).

45.

Kā tas izriet no sprieduma lietā Céline ( 31 ) 16. punkta, spriedumā lietā Arsenal ir izvirzīts kaitējums kādai no preču zīmes funkcijām (vai tā iespējamība) par nosacījumu, lai varētu īstenot Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktās ekskluzīvās tiesības. Rūpīgāk skatoties, tas tomēr vēl nenozīmē, ka saskaņā ar minēto tiesību normu trešai personai var aizliegt izmantot preču zīmi, ja pastāv jebkāds no preču zīmes funkcijām izrietošs kaitējums vai kaitējuma iespēja, citiem vārdiem sakot, ka minētā tiesību norma juridiski aizsargā visas funkcijas, kādas var pildīt preču zīme. Spriedumā lietā Arsenal netiek aprakstītas dažādas preču zīmes funkcijas, nav arī skaidri norādīts, ka tās visas ir juridiski aizsargātas ar Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Tieši otrādi, Tiesa konstatēja, ka pamata lietā ir (vai var būt) skarta preces “izcelsmes garantijas” pamatfunkcija ( 32 ). Varētu līdz ar to uzskatīt, ka ar spriedumu lietā Arsenal Tiesa vienkārši nosprieda neizslēgt, tomēr to neatzīstot, aizsardzību, ko minētā norma sniedz citām preču zīmes funkcijām, izņemot pamatfunkciju, pagaidām atstājot šo jautājumu neatrisinātu.

46.

Tomēr man šķiet, ka ar spriedumu lietā Adam Opel Tiesa ir spērusi vēl vienu soli līdz atzīšanai, ka minētā tiesību norma aizsargā citas preču zīmes funkcijas, izņemot pamatfunkciju.

47.

Kaut arī minētajā spriedumā Tiesa, veicot iepriekš 40. punktā minētos apsvērumus, sākumā konstatēja, ka “attiecībā uz rotaļlietām reģistrētai preču zīmei identiska apzīmējuma piestiprināšanu samazinātiem transportlīdzekļu modeļiem, ko veic trešā persona, atbilstoši Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam var aizliegt tikai tad, ja tas kaitē vai varētu kaitēt šīs preču zīmes funkcijām”  ( 33 ), tomēr vēlāk nobeigumā tā pārņēma šo koncepciju bez vārda “tikai”, pasludinot, ka, “ja preču zīme ir reģistrēta gan attiecībā uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, saistībā ar kuriem tai ir reputācija, gan arī rotaļlietām, apzīmējuma, kas ir identisks šai preču zīmei, piestiprināšana samazinātiem ar šo preču zīmi apzīmēto transportlīdzekļu modeļiem nolūkā šos transportlīdzekļus atbilstoši atveidot, kuru trešā persona veic, nesaņemot preču zīmes īpašnieka piekrišanu, un šo samazināto modeļu tirdzniecība [..] ir izmantošana Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kuru preču zīmes īpašnieks ir tiesīgs aizliegt, tad, ja šī izmantošana kaitē vai varētu kaitēt preču zīmes kā tādas preču zīmes, kas ir reģistrēta attiecībā uz rotaļlietām, funkcijām”  ( 34 ). Nešķiet patvaļīgi uzskatīt, ka šādas nostājas ieņemšana nav vienkārši atzīšana, ka, nepastāvot preču zīmes funkcijas kaitējumam (vai tā iespējai), 5. panta 1. daļas a) apakšpunkta aizsardzība nedarbojas (nav aizsardzības, ja nav kaitējuma vai tā iespējamības nevienai preču zīmes funkcijai), bet ka tā jātulko kā apstiprinājums tam, ka, lai minētā aizsardzība varētu sākt darboties, ir svarīgs kaitējums (vai tā iespēja) jebkādai no preču zīmes funkcijām (aizsardzība, ja pastāv kaitējums vai tā iespējamība jebkādai preču zīmes funkcijai).

48.

Cita starpā arī minētajā spriedumā Tiesa nav norādījusi, kādas ir citas preču zīmes funkcijas, izņemot pamatfunkciju, jo pamata prāvā netika apgalvots, ka konkrētās preču zīmes izmantošana “kaitētu citām šīs preču zīmes funkcijām, izņemot pamatfunkciju”  ( 35 ).

49.

Kamēr judikatūrā nav progresīvi izskaidrots, ka 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts aizsargā arī citas preču zīmes funkcijas, kas nav izcelsmes garantijas funkcija, tā izvirza dažus svarīgus jautājumus, kā, piemēram, definēt, kādas būtu šīs funkcijas, un arī noskaidrot, kādā veidā šāda aizsardzība ir savienojama un koordinējama ar to aizsardzību, kas minētās direktīvas 5. panta 2. punktā ir paredzēta preču zīmei ar reputāciju, ņemot vērā, ka arī šis pēdējais noteikums, atsaucoties uz kaitējumu šādas preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai, šķietami sargā preču zīmes funkcijas.

50.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka ne Direktīvā 89/104, ne, cik man zināms, Tiesas judikatūrā nav uzskaitītas un aprakstītas citas preču zīmes funkcijas, izņemot izcelsmes garantijas funkciju.

51.

Nozīmīgu ieguldījumu šajā sakarā ir devis ģenerāladvokāts Džeikobss savos secinājumos lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Parfums Christian Dior ( 36 ). Vispirms norādot, ka, “kaut arī Tiesa vairākkārt ir atzīmējusi preču zīmes kā preču izcelsmes norādes funkciju [..], tās nodoms nav bijis apliecināt, ka ar preču zīmi iegūtās tiesības aizsargā vienīgi šo funkciju”, viņš ir nosaucis citas iespējamās preču zīmes funkcijas, cita starpā uzskatot tās par pamatfunkcijas neatņemamu sastāvdaļu vai katrā ziņā par tās atvasinājumiem: “preču zīmes funkcija kvalitātes izpratnē” jeb “simbols īpašībām, kādas patērētāji saista ar noteiktu preci vai pakalpojumu”, garantija, “ka preces un pakalpojumi attaisno cerības”, un “funkcijas ieguldījums “komunikācijas” vai reklāmas izpratnē”, kuras “izriet no fakta, ka preces reklāmai novirzītais ieguldījums attīstās ap preču zīmi”, un tādējādi tām ir “vērtība, kas jāaizsargā kā tāda neatkarīgi no iespējamās nelikumīgās izmantošanas, ko izraisa nepatiess izcelsmes vai kvalitātes attēlojums”.

52.

Savukārt ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo Kolomers secinājumos, kas sniegti lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Arsenal ( 37 ), ir uzskatījis, ka “preču zīmes funkcijas sasaiste tikai ar norādi par komerciālo izcelsmi” ir “reducēšana un vienkāršošana”, norādot, ka “pieredze rāda, ka lielākajā daļā gadījumu patērētājs ignorē patērējamo preču ražotāja identitāti”, bet preču zīme “iegūst savu dzīvi, parāda [..] kvalitāti, reputāciju un noteiktos gadījumos arī dzīvesveidu”. Ņemot vērā “pašreizējo tirgus darbību [un] vidusmēra patērētāja uzvedību”, viņš “nesaskatīja nekādu iemeslu, kāpēc šīs citas preču zīmes funkcijas nebūtu jāaizsargā līdzās funkcijai, kas norāda uz preču un pakalpojumu komerciālo izcelsmi”  ( 38 ).

53.

Attiecībā uz preču, kas ir apzīmētas ar preču zīmi, kvalitātes jeb, precīzāk sakot, kvalitātes nemainīguma (vai vienveidības) garantiju ir jāteic, ka runa ir par kaut ko vairāk nekā izcelsmes garantijas funkcijas aspekts ( 39 ). Ar preču zīmi iegūstamās ekskluzīvās tiesības aizsargā preču zīmes īpašnieka intereses, un uz tām nevar atsaukties patērētāji, lai pieprasītu noteiktu preču kvalitāti. Kaut arī kvalitātes nemainīgums vispārībā atbilst ražotāja — preču zīmes īpašnieka interesēm, tomēr to noteikti nenodrošina preces izcelsmes identitāte pati par sevi un sekojošā vienotā preces kvalitātes kontrole, ko garantē preču zīme. Kā nesen to ir norādījusi ģenerāladvokāte Kokote [Kokott], “tiesību aktiem par preču zīmēm jādod iespēja nodrošināt preču kvalitātes kontroli, nevis faktisku šīs kontroles veikšanu”  ( 40 ). Tātad preču zīme ļauj tās īpašniekam ne tikai nepieļaut, ka svešas preces prezentē kā viņa paša preces (izcelsmes garantijas funkcija), bet arī nepieļaut, ka preču, ko tas laidis tirgū vai kas laistas tirgū ar viņa piekrišanu, kvalitāte turpmākos tirdzniecības posmos tiek izmainīta bez viņa atļaujas (skat. Direktīvas 89/104 7. panta 2. punktu).

54.

Attiecībā uz preču zīmes pildītajām komunikācijas funkcijām, uz ko atsaucas L’Oréal, ir skaidrs, ka preču zīme var nodot patērētājiem dažāda veida informāciju par preci, kas ar to apzīmēta. Tā var būt informācija, ko tieši izplata pats apzīmējums, kas veido preču zīmi (piemēram, informācija par preces materiālajām īpašībām, ko saliktas preču zīmes gadījumā izplata tajā esošie aprakstošie elementi), vai, biežāk, tā ir informācija, kas īpašnieka rīkoto reklāmas un popularizēšanas pasākumu rezultātā “uzkrājas”  ( 41 ) par preču zīmi — piemēram, paziņojumi par nemateriālajām īpašībām, kas veido preces vai uzņēmuma tēlu kopumā (piemēram, kvalitāte, uzticamība, nopietnība utt.) vai detaļās (piemēram, noteikts stils, luksuss, spēks). Šāda preču zīmes informatīvā kapacitāte ir jāaizsargā arī tajos gadījumos, kad preču zīmes izmantošana, ko veic trešās personas, nevar radīt sajaukšanas iespēju attiecībā uz preču vai pakalpojumu izcelsmi ( 42 ).

55.

Kā to ir atgādinājusi L’Oréal, piešķirot Direktīvas 89/104 5. pantā noteiktās ekskluzīvās tiesības, Tiesas judikatūrā par svarīgu un par aizsardzības priekšmetu jau ir atzīta preču zīmes “reputācija”. Tiesa ir uzskatījusi, ka “kaitējums preču zīmes reputācijai principā var būt likumīgs iemesls Direktīvas 89/104 7. panta 2. punkta nozīmē, lai preču zīmes īpašnieks varētu iebilst pret to preču turpmāku tirdzniecību, kuras viņš laidis Kopienas tirgū vai kuras laistas Kopienas tirgū ar viņa piekrišanu”  ( 43 ).

56.

Likumīgs iemesls minētās normas izpratnē it īpaši ir apstāklis, ka pārsaiņotas preces noformējums var kaitēt šīs preces preču zīmes reputācijai ( 44 ). Tādējādi, piemēram, “pārsaiņotas zāles varētu būt noformētas neatbilstoši un tādējādi kaitēt preču zīmes reputācijai, īpaši tad, ja iepakojums vai etiķete, kaut arī tie nav nedz ar trūkumiem, nedz sliktas kvalitātes vai nekārtīgi, varētu ietekmēt preču zīmes vērtību, kaitējot priekšstatam par šādas preces drošumu un kvalitāti, kā arī paļāvībai, ko tā var radīt attiecīgajai sabiedrībai”  ( 45 ). Turklāt gadījumā, ja tālākpārdevējs izmanto preču zīmi, lai veicinātu luksusa un prestižu preču, kas apzīmētas ar šo preču zīmi, turpmāku tirdzniecību, viņam ir jācenšas “nepieļaut tādu luksusa vai prestižu preču reklāmu, kas ietekmē preču zīmes novērtējumu, samazinot attiecīgo preču luksusa un prestiža līmeni, kā arī to radīto greznības iespaidu”  ( 46 ).

57.

Kaut arī šie apgalvojumi apstiprina, ka preču zīmes aizsardzība, ko dod Direktīvas 89/104 5. pantā noteiktās ekskluzīvās tiesības, sniedzas pāri nepieciešamībai aizsargāt preču zīmes kā izcelsmes garantijas funkciju un tādējādi pāri iespējas sajaukt preču vai pakalpojumu izcelsmi esamībai, tie tomēr atstāj neatbildētu jautājumu, cik lielā mērā preču zīmes komunikācijas funkciju un it īpaši tās reputācijas elementa aizsardzība pret preču zīmei identiska apzīmējuma izmantošanu identiskām precēm iekļaujas Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā (tādējādi attiecoties uz visām preču zīmēm, nevis tikai uz preču zīmēm ar reputāciju) un cik lielā mērā tā iekļaujas šīs direktīvas 5. panta 2. punkta piemērošanas jomā, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz preču zīmēm ar reputāciju arī paredz aizsardzību, kas nav atkarīga no sabiedrības iespējas sajaukt esamības ( 47 ). Jautājums ir delikāts, it īpaši ņemot vērā, ka:

58.

Tas, ka 5. panta 2. punktā paredzēta fakultatīva aizsardzība pret kaitējumu, ko preču zīmes reputācijai rada identiska apzīmējuma izmantošana identiskām precēm, šķiet, nepieļauj domu, ka 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir pasargāt no šādas izmantošanas visas preču zīmes funkcijas. Šādā ziņā 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamības interpretācijā, šķiet, ir ieteicams ievērot pieeju, kas izmantota spriedumā lietā Arsenal (nav aizsardzības, ja nav kaitējuma vai tā iespējamības nevienai preču zīmes funkcijai), nevis pieeju, kas izriet no sprieduma lietā Adam Opel (aizsardzība, ja pastāv kaitējums vai tā iespējamība jebkādai preču zīmes funkcijai). Tomēr nevar izslēgt, ka ar plašu 5. panta 2. punkta interpretāciju, kas izmantota judikatūrā, kura iedibināta ar spriedumu lietā Davidoff, ko es minēju iepriekšējā punkta otrajā ievilkumā, papildus gadījumiem, kas skaidri paredzēti minētajā regulējumā, tiek iekļauti arī gadījumi, kad attiecībā uz līdzīgām precēm vai pakalpojumiem tiek izmantots preču zīmei ar reputāciju identisks apzīmējums, attiecībā uz identiskām precēm vai pakalpojumiem tiek izmantots preču zīmei ar reputāciju līdzīgs apzīmējums un attiecībā uz līdzīgām precēm vai pakalpojumiem tiek izmantots preču zīmei ar reputāciju līdzīgs apzīmējums, bet ne gadījumi, kad attiecībā uz identiskām precēm vai pakalpojumiem tiek izmantots preču zīmei ar reputāciju identisks apzīmējums, uz kuru attiecas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

59.

Tomēr, ņemot vērā šīs prāvas apstākļus, lai atbildētu uz Court of Appeal uzdotajiem jautājumiem, nav jāturpina iepriekšējos divos punktos iezīmēto interpretācijas problēmu izpēte, ne arī jāpanāk izsmeļošs preču zīmes funkciju, kas var būt aizsargātas ar 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, apraksts.

60.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka pirmie divi prejudiciālie jautājumi izriet no iesniedzējtiesas pieņēmuma, ka šajā lietā nepastāv ne iespēja, ka sabiedrība varētu sajaukt preču izcelsmi, un tātad kaitējums preču zīmju, kuru aizsardzība tiek lūgta, pamatfunkcijai, ne šo preču zīmju reputācijas kaitējums un tātad kaitējums (komunikācijas) funkcijām, kuras, ņemot vērā šādu reputāciju, pilda šīs preču zīmes. L’Oréal neatsaucas uz kaitējumu kādām citām savu preču zīmju funkcijām, izņemot tikko nosauktās. Turklāt savos rakstveida apsvērumos pēc preču zīmju, kuru aizsardzība tiek lūgta, komunikācijas funkciju nosaukšanas L’Oréal neatsaucas uz kaitējumu (vai tā iespējamību) šo preču zīmju reputācijai, bet tikai uz to, ka to apstrīdētā izmantošana ļauj apelācijas sūdzības iesniedzējām gūt no šīs reputācijas nepamatotas priekšrocības ( 49 ). Kaut arī pretēji hipotēzei par preču zīmes ar reputāciju aptraipīšanu vai apēnošanu, šādu priekšrocību gūšanas fakts nenozīmē, ka minētā izmantošana apdraud vai varētu apdraudēt komunikācijas funkcijas, kuras, ņemot vērā reputāciju, pilda konkrētās preču zīmes.

61.

Tādējādi uzskatu, ka uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu varētu atbildēt, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašniekam nav tiesību aizliegt trešām personām salīdzinošajā reklāmā izmantot šai preču zīmei identisku apzīmējumu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta preču zīme, ja šāda izmantošana nedz kaitē, nedz arī pastāv iespēja kaitēt preču zīmes kā izcelsmes garantijas pamatfunkcijai vai kādai citai šīs preču zīmes funkcijai, pat ja minētajai izmantošanai ir būtiska nozīme reklāmas devēja preces reklāmā, it īpaši ļaujot tam gūt no šīs preču zīmes reputācijas nepamatotas priekšrocības.

62.

Tomēr uzreiz precizēju, ka, ja šādu preču zīmes izmantošanu nevar aizliegt, pamatojoties uz Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, to noteikti, iestājoties nosacījumiem, var atļaut saskaņā ar (valsts regulējumu, ar ko ir veikta transponēšana) šīs direktīvas 5. panta 2. punktu un/vai Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punktu.

63.

Tieši šī pēdējā tiesību norma ir trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma pamatā, kurus es izskatīšu vienu pēc otra, tomēr sākumā atzīmējot, ka atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumam L’Oréal iesniegtā prasība par apskatāmajiem salīdzinājuma sarakstiem balstās vienīgi uz valsts regulējumu, ar ko ir pārņemts Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts (TMA 10. panta 1. punkts), nevis arī uz to, ar ko ir pārņemts šīs direktīvas 5. panta 2. punkts, vai tieši uz salīdzinošās reklāmas regulējumu.

64.

Iesniedzējtiesai būs jāvērtē — gadījumā, ja, ņemot vērā Tiesas atbildi uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, tā nospriež, ka šajā lietā neiestājas TMA 10. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi — vai, ņemot vērā arī valsts procesuālās tiesības, trešajam un ceturtajam prejudiciālajam jautājumam joprojām ir nozīme, izšķirot tai nodoto strīdu par salīdzinājuma sarakstu izmantošanas likumību.

65.

Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunktā iekļauto frāzi “negodīgi izmanto priekšrocības”. Ņemot vērā, ka pat apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd, ka salīdzinājuma sarakstu izmantošana ļauj tām gūt priekšrocības no L’Oréal luksusa smaržu reputācijas, un uzsverot, ka jebkāds reklāmas salīdzinājums ar tirgū labi pazīstamu preci īstenībā rada būtisku tā saucamā “free riding” [parazītisma] elementu, iesniedzējtiesa prejudiciālā jautājuma otrajā daļā it īpaši jautā, vai salīdzinājuma sarakstā veikts salīdzinājums ar preci, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju per sé [pats par sevi] ļauj reklāmas devējam negodīgi izmantot priekšrocības, kādas rada šīs preču zīmes reputācija.

66.

Kā esmu norādījis savos iepriekšējos secinājumos ( 50 ), vairumā gadījumu salīdzinošās reklāmas mērķis ir izdarīt salīdzinājumu ar nozīmīgāku konkurentu, un tādējādi tā zināmā mērā pati par sevi ir “saistīta” ar šī konkurenta vai tā atšķirības zīmju reputāciju. Ja Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunktā likumdevējs ir izmantojis īpašības vārdu “negodīgas”, tad acīmredzami tas ir uzskatījis, ka no konkurenta atšķirības zīmju reputācijas gūto reklāmas devēja priekšrocību esamība pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu salīdzinošās reklāmas aizliegumu ( 51 ). Šajā nolūkā šādas priekšrocības jākvalificē kā “negodīgas”. Īstenībā nevajadzētu ignorēt, ka Direktīvā 97/55 skaidri izteikts Kopienas likumdevēja atbalsts salīdzinošai reklāmai, kura var būt likumīgs līdzeklis, lai informētu patērētājus un veicinātu konkurenci starp preču piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem par labu patērētājam (skat. otro un piekto preambulas apsvērumu) ( 52 ), jo atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “salīdzinošās reklāmas konstatēšanai vajadzīgie nosacījumi ir jāinterpretē šai reklāmai labvēlīgākā izpratnē” ( 53 ).

67.

Tādējādi uz šī prejudiciālā jautājuma otro daļu, manuprāt, ir jāatbild noliedzoši.

68.

Tomēr vispārīgāk minētā jautājuma mērķis ir arī uzzināt kritērijus, saskaņā ar kādiem priekšrocības, kas salīdzinošajā reklāmā gūtas no preču zīmes reputācijas, var kvalificēt kā negodīgas.

69.

L’Oréal atsaucas uz definīciju, ko ģenerāladvokāts Džeikobss ir izmantojis secinājumos, kas sniegti lietā, kurā pasludināts spriedums Adidas-Salomon un Adidas Benelux ( 54 ), ka “negodīgu priekšrocību, kas gūtas no preču zīmes atšķirtspējas vai [reputācijas], jēdziens [..] ir jāsaprot kā tāds, kas ietver “gadījumus, kad ir notikusi acīmredzama pazīstamas preču zīmes tēla ekspluatācija vai parazitēšana uz tā, vai mēģinājums gūt priekšrocības no tās reputācijas”” ( 55 ). Būtībā L’Oréal par negodīgām uzskata priekšrocības, kas bez pūlēm, vienkārši izmantojot preču zīmes ar reputāciju īpašnieka mārketinga darbu, tiek gūtas no pārdošanas apjoma pieauguma un preču cenu paaugstināšanas. Negodīga reputācijas izmantošana pastāv gadījumā, kad salīdzinājums nav nepieciešams, lai reklamējamās preces saturu un priekšrocības varētu nošķirt no tām, kas ir precei, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju. L’Oréal vērš uzmanību uz to, ka šajā gadījumā tās preču zīmju ar reputāciju izmantošana nebija nepieciešama, lai aprakstītu apelācijas sūdzības iesniedzēju tirgoto smaržu aromātus, kuri varētu būt ļoti labi aprakstīti ar pazīstamiem aromātiem (piemēram, ziedu, garšvielu vai citrusaugļu).

70.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz spriedumu lietā Siemens ( 56 ), it īpaši atgādinot, ka šī sprieduma 24. un 18. punktā Tiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka “priekšrocības, ko salīdzinošā reklāma sniedz patērētājiem, obligāti ir jāņem vērā, izvērtējot, vai reklāmas devējs ir negodīgi izmantojis priekšrocības, ko sniedz konkurenta preču zīmes [..] reputācija,” un, otrkārt, ka bija jāpārliecinās, vai konkurenta preču pasūtījuma numuru sistēmas galvenā elementa izmantošana, ko veicis reklāmas devējs, varētu “radīt tās sabiedrības daļas apziņā, kurai [bija] paredzēta [..] reklāma, asociāciju starp attiecīgo automātu [..] ražotāju pamata prāvā un konkurējošo piegādātāju, jo minētā sabiedrības daļa varētu attiecināt šā ražotāja preču reputāciju uz minētā piegādātāja precēm”.

71.

Pirmkārt, piekrītu Komisijas un Apvienotās Karalistes valdības viedoklim, ka Kopienu likumdevēja izmantotā frāze “negodīgi izmanto priekšrocības” nav definējama vispārīgi. Tā ir izvēlēta tieši elastīgai piemērošanai, pamatojoties uz individuālu pieeju, ņemot vērā katra gadījuma faktiskos apstākļus ( 57 ).

72.

Attiecībā uz iepriekš 69. punktā minēto ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumu fragmentu, kurš, starp citu, attiecas nevis uz Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunkta interpretāciju, bet uz Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkta interpretāciju, ģenerāladvokāte Šarpstone nesen ir pareizi norādījusi, ka tas nav jāinterpretē kā tāds, ar kuru tiek definēts aizsardzības apjoms, kas Kopienu tiesībās ir piešķirts preču zīmēm ar reputāciju, bet drīzāk kā tāds, ar kuru apraksta vēsturisko un konceptuālo kontekstu, kurā šī aizsardzība tikusi izveidota, lai varētu vieglāk saprast tās iemeslus ( 58 ). Otrkārt, frāzes “parazitēšana uz pazīstamas preču zīmes tēla” vai “mēģinājums gūt priekšrocības no tās reputācijas” ir tikpat nenoteiktas un tām galvenokārt ir maza lietderība salīdzinošās reklāmas kontekstā, kura, kā jau minēju, gandrīz pēc definīcijas ir saistīta ar līdzīgu reklāmas devēja uzvedību.

73.

Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzēju minētais kritērijs, proti, pārbaude, vai sabiedrības, kurai ir paredzēta reklāma, apziņā varētu rasties asociācija starp preču zīmes ar reputāciju īpašnieku un reklāmas devēju, kuras dēļ šī sabiedrība varētu attiecināt pirmā preču reputāciju uz pēdējā pārdodamajām precēm (turpmāk tekstā saīsināti — “asociācija ar reputācijas attiecināšanu”), Tiesas spriedumos lietā Toshiba ( 59 ) un lietā Siemens ( 60 ) tika minēts kā piemērots analīzei, kurā tiek pārbaudīts, vai svešas preču zīmes izmantošana salīdzinošajā reklāmā varētu radīt reklāmas devējam negodīgas priekšrocības, kas ir gūtas no šīs preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas. Tomēr no šiem spriedumiem pavisam skaidri neizriet nozīme, kāda šajā analīzē būtu piešķirama minētajam kritērijam. Pārdomas, kas manī radušās no šajā tiesvedībā iesniegtajiem apsvērumiem, un Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkta interpretācija, kas veikta līdztekus, lai atbildētu uz piekto prejudiciālo jautājumu, man liek sliekties uzskatīt, ka asociācijas ar reputācijas attiecināšanu pierādīšana ļauj apstiprināt tādu priekšrocību esamību, kas gūtas no svešas preču zīmes reputācijas, bet ne arī šo priekšrocību negodīgo raksturu. Pretējā gadījumā nebūtu saprotams iemesls, kādēļ šajā pašā spriedumā lietā Siemens Tiesa ir atzinusi “priekšrocību, ko salīdzinošā reklāma sniedz patērētājiem,” nozīmi, izvērtējot, vai reklāmas devējs ir vai nav negodīgi izmantojis priekšrocības, ko sniedz konkurenta atšķirības zīmes reputācija ( 61 ), tādējādi ir jāuzsver, ka tas tika izdarīts ārpus analīzes par asociācijas ar reputācijas attiecināšanu rašanos.

74.

Tādējādi, lai pārbaudītu, vai salīdzinošā reklāma ļauj reklāmas devējam negodīgi izmantot priekšrocības, ko rada konkurenta preču zīmes reputācija, vispirms būs jāpārbauda, vai tās rezultātā attiecīgās sabiedrības apziņā varētu rasties asociācija ar reputācijas attiecināšanu. Tiesa ir norādījusi, ka šajā pārbaudē “ir jāņem vērā apstrīdētās reklāmas vispārējais noformējums un sabiedrības, kam reklāma ir adresēta, raksturs”  ( 62 ), norādot arī, ka sabiedrībai, ko veido specializēti tirgotāji, varētu būt daudz mazāka tendence izveidot asociāciju ar reputācijas attiecināšanu nekā gala patērētājiem ( 63 ).

75.

Kad ir pierādīta minētā ietekme un līdz ar to arī tādu priekšrocību esamība, kas gūtas no svešas preču zīmes reputācijas, nevar automātiski secināt, ka konkrētā reklāma ir pretrunā Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunktam. Vēl būs jāizvērtē, vai šīs priekšrocības ir negodīgas. Manuprāt, tas būs jādara, ņemot vērā katra atsevišķā gadījuma apstākļus.

76.

Šim nolūkam, pirmkārt, ir svarīgas priekšrocības, ko konkrētā salīdzinošā reklāma sniedz patērētājiem ( 64 ), neatkarīgi no tā, vai tie ir starpnieki vai gala patērētāji. Šo priekšrocību esamība ir atkarīga no tā, vai konkrētā reklāma atbilst 3.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem likumības nosacījumiem. Tomēr, manuprāt, šīs priekšrocības ir jāizvērtē līdzās citiem atbilstošiem elementiem, piemēram, konkurenta preču zīmes atpazīstamības pakāpei attiecībā pret iespējamo reklāmas devēja preču zīmes atpazīstamības pakāpi, īpašajam tēlam, kurš patērētāju apziņā ir saistīts ar preci, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju, un motivācijai, kas liek patērētājiem iegādāties šo vai reklamēto preci, nepieciešamībai vai lietderībai preču zīmes ar reputāciju vai attiecīgo paņēmienu izmantot īpašiem konkrētās reklāmas informatīviem mērķiem, veidam, kādā salīdzinošā reklāma iekļaujas reklāmas devēja tirdzniecības politikā (it īpaši, ja runa ir par gadījuma rakstura iniciatīvu vai katrā ziņā tādu, kas iekļaujas detalizētākajā reklāmas pasākumā, vai arī ja minētā tirdzniecības politika sistemātiski ir vērsta uz salīdzinājumu ar preci, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju). Reklāmas devēja saņemto priekšrocību apjoms un preču zīmes ar reputāciju īpašnieka iespējamie zaudējumi klientu pārvilināšanas nozīmē var tikt ņemti vērā, bet tiem ir jāpiešķir mazāka nozīme nekā citiem priekšrocību negodīgā rakstura izvērtēšanas elementiem, jo to esamība var būt uzskatāma par raksturīgu pašai salīdzinošās reklāmas fenomena dabai ( 65 ).

77.

Tādējādi nevar izslēgt, ka arī reklāma, kurai ir reāls informatīvs saturs, var tikt uzskatīta par tādu, kas reklāmas devējam rada negodīgas priekšrocības, ja, rodoties asociācijai ar reputācijas attiecināšanu, šim saturam ir objektīvi maza vērtība, konkurenta preču zīmei ir paaugstinātu reputācija un reklāmas devēja tiešās investīcijas savas preces tirdzniecības veicināšanai izpaužas tikai kā reklāmas salīdzinājums ar preci, kas apzīmēta ar minēto preču zīmi.

78.

Pretēji tam, ko iesaka L’Oréal un Francijas valdība, apstāklim, ka salīdzinošās reklāmas mērķis nav nošķirt reklamējamās preces pazīmes un priekšrocības no tās preces, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju, pazīmēm un priekšrocībām, un apstāklim, ka reklamējamās preces pazīmes var raksturot, neatsaucoties uz preci, kas apzīmēta ar to preču zīmi, nebūtu atzīstama noteicoša vērtība. Īstenībā, pirmkārt, Tiesa jau divreiz ir atzinusi, ka arī “apgalvojums, ka abu preču tehniskās pazīmes ir līdzvērtīgas,” rada “materiālo, saistošo, pārbaudāmo un reprezentatīvo preču pazīmju salīdzinājumu Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē” ( 66 ), un, otrkārt, salīdzinošās reklāmas mērķis, ko, pieņemot Direktīvu 97/55, vēlējies sekmēt Kopienu likumdevējs, ir salīdzinoši aprakstīt savu preci (vai tās pazīmes), proti, attiecībā pret viena vai vairāku konkurentu preci (vai attiecīgajām pazīmēm), nepastāvot acīmredzamai iespējai izdarīt absolūtu salīdzinājumu. Tomēr ir skaidrs, ka, ja “reklāmas mērķis ir tikai nošķirt reklamētāja preces no tā konkurenta precēm un tādējādi objektīvi uzsvērt atšķirības”, reklāmas devēja gūtās priekšrocības nevar uzskatīt par negodīgām ( 67 ).

79.

Nobeigumā uzsveru, ka šis ir faktu vērtējums, kas ir iesniedzējtiesas kompetencē. Spriedumā lietā Adam Opel ( 68 ), kaut arī Direktīvas 89/104 5. panta 2. daļas interpretācijas kontekstā, Tiesa, manuprāt, pareizi norādījusi, ka iesniedzējtiesai attiecīgajā gadījumā ir jāpārbauda, vai pamata lietā apskatāmās preču zīmes ar reputāciju izmantošana rada negodīgas priekšrocības, kas izriet no tās reputācijas. Uzskatu, ka tas pats būtu jāsaka arī par Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunktu.

80.

Tādējādi uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka [Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka tas vien, ka salīdzinājuma sarakstos ir izdarīts reklāmas salīdzinājums ar preci, kas apzīmēta ar preču zīmi ar reputāciju, neļauj secināt, ka reklāmas devējs negodīgi izmanto priekšrocības, ko sniedz šīs preču zīmes reputācija, un ka, ja šo priekšrocību esamība nozīmē, ka sabiedrības, kurai ir paredzēta reklāma, apziņā rodas asociācija starp preču zīmes ar reputāciju īpašnieku un reklāmas devēju, kuras dēļ minētā sabiedrība varētu attiecināt pirmā preču reputāciju uz otrā precēm, šo priekšrocību negodīgais raksturs ir jāvērtē valsts tiesai, ņemot vērā katru attiecīgo lietas apstākli.

81.

Ceturtais prejudiciālais jautājums, kas attiecas uz Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta h) apakšpunkta interpretāciju, manuprāt, rada mazāk grūtību nekā iepriekšējais. Tādējādi sniegšu īsāku atbildi.

82.

Minētajā normā skaidri paredzēts aizliegums attēlot preci vai pakalpojumu kā tādas preces vai pakalpojuma imitāciju vai atveidojumu ( 69 ), kas ir aizsargāti ar preču zīmi vai tirdzniecības nosaukumu. Manuprāt, imitācijas un atveidojuma jēdzieni norāda uz apstākli, ka, radot savu produktu, ražotājs nav izmantojis savas radošās spējas, bet ir mēģinājis, ar daļējām sekmēm, tam piešķirt tādas pašas pazīmes, kādas ir ar svešu preču zīmi aizsargātam produktam, vai ir sekmīgi mēģinājis tam piešķirt ļoti līdzīgas pazīmes (abi gadījumi attiecas uz imitāciju), vai tam pat ir izdevies pilnībā atveidot pēdējā produkta pazīmes (atveidojums).

83.

Tātad aizlieguma priekšmets ir noteikts preces vai pakalpojuma attēlojums. Pretēji tam, ko apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzējas, apskatāmā norma neattiecas uz atdarinātajām precēm kā tādām, lai aizliegtu to popularizējošo salīdzinošo reklāmu (turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši iesniedzējtiesas konstatācijām apelācijas sūdzības iesniedzēju tirgotās smaržas nav atdarinātās preces tādā ziņā, ka Apvienotajā Karalistē ir pilnīgi likumīgi ražot un pārdot smaržas, kas smaržo identiski vai līdzīgi pazīstamajām luksusa smaržām). Normas formulējums nav arī tāds, kas aizliegtu to preču vai pakalpojumu salīdzinošu reklāmu, par kuriem varētu pamatoti teikt, ka tie ir ar svešu preču zīmi aizsargāto preču vai pakalpojumu imitācijas vai atveidojumi, pretēji tam, ko apgalvo L’Oréal.

84.

Šķiet, ka normas mērķis pat nav aizliegt apgalvojumus par līdzvērtību starp reklāmas devēja preci vai kādu tās pazīmi un ar svešu preču zīmi aizsargāto preci vai kādu tās pazīmi. Tādējādi gadījums, kad reklāmas devējs vienīgi apgalvo, ka tā prece ir līdzvērtīga (vai tai piemīt kāda līdzvērtīga pazīme) precei, kura ir aizsargāta ar svešu preču zīmi (vai kādai tās pazīmei), tomēr nenorādot uz apstākli, ka šī līdzvērtība ir pēdējās preces (vai kādas tās pazīmes) kopēšanas rezultāts, manuprāt, nav preces attēlošana citas preces imitācijas vai atveidojuma formā. Turpretim aizliegtā situācija iestāsies, piemēram, ne tikai gadījumā, kad tiek skaidri pieļauta svešas preces ar aizsargātu preču zīmi imitācija vai atveidojums, bet arī gadījumā, kad attiecībā uz reklāmas devēja precēm kopā ar preču zīmi tiek lietoti tādi izteicieni kā “tips” vai “stilā”. Turklāt ir iespējams, ka reklāmas paziņojums, kurā nav ietverti šādi izteicieni vai izteicieni, kuri citādāk, bet skaidri nosauktu imitācijas vai atveidojuma ideju, tik un tā, ņemot vērā tā vispārējo prezentāciju un ekonomisko kontekstu, kādā tas ir iekļauts, izrādīsies spējīgs nodot šo ideju attiecīgajai sabiedrībai, pat ja tikai netiešā veidā.

85.

Tādējādi uzskatu, ka reklāmas devējs, kurš apgalvo, ka viņa precei ir būtiska pazīme, kas ir identiska kādai tādas preces pazīmei, kura ir aizsargāta ar preču zīmi ar reputāciju vai bez tās, šī vienīgā apstākļa dēļ nepārkāpj Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta h) apakšpunkta nosacījumu. Piebildīšu, ka šī apgalvojuma patiesajam raksturam, kas ir uzsvērts konkrētajā prejudiciālajā jautājumā, nav nozīmes šīs normas piemērošanā, turpretī tam ir nozīme, piemērojot minētās direktīvas 3.a panta 1. punkta a) apakšpunktu.

86.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta h) apakšpunkts neaizliedz kādu īpašu preces pazīmi prezentēt kā līdzvērtīgu tādai pazīmei, kas piemīt precei, kas ir aizsargāta ar preču zīmi, ar ko izdara salīdzinājumu. Konkrētajā gadījumā apskatāmajā prejudiciālajā jautājumā minētais apgalvojums par līdzvērtību, kas ietverts salīdzinošajā reklāmā, attiecas tieši tikai uz vienu preces (smarža) pazīmi (aromāts), nevis uz preci kopumā. Tiesas sēdē atgriežoties pie apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenta, Komisijas pārstāvis ieteica, ka, ja eksistē vēl citas preces pazīmes, kurām ir nozīme patērētāja izvēlē, un ja tās netiek salīdzinātas, trūkst priekšnosacījumu, lai saskaņā ar apskatāmo noteikumu varētu aizliegt reklāmu, kurā tiek apgalvots, ka pastāv līdzvērtība vienīgi saistībā ar dažām preču pazīmēm.

87.

Tā kā, manuprāt, šī noteikuma mērķiem ir svarīgs nevis apgalvojums par pilnīgu vai daļēju identitāti vai līdzvērtību starp precēm, bet fakta izteikums, ka reklamējamā prece ražota atbilstoši imitācijas vai atveidojuma procesam, ņemot vērā modeli, kas ir prece, kura ir aizsargāta ar preču zīmi, minēto argumentu rezultātā rodas jautājums, vai apskatāmais likumības nosacījums tiek pārkāpts vienīgi tad, ja reklāmā ir attēlota reklāmas devēja prece kopumā kā preces, kas ir aizsargāta ar preču zīmi, imitācija vai atveidojums, vai arī tad, ja tajā kā imitācijas vai atveidojuma priekšmets ir attēlota tikai viena vai dažas preces pazīmes.

88.

Šajā saistībā kopš brīža, kad reklāmas ietvaros notiek pilnīgi atklāta “atzīšanās”, ka pastāv ar preču zīmi aizsargātas preces imitācija vai atveidojums, ko norma cenšas nepieļaut, lai aizsargātu preču zīmi, uzskatu, ka apskatāmajam likumības nosacījumam neatbilst paziņojums, kurā tiešā vai netiešā veidā tiek norādīts, ka kāda reklamētās preces pazīme imitē vai atveido tās preces attiecīgu pazīmi, kas ir aizsargāta ar svešu preču zīmi, ja sabiedrības, kam ir adresēts reklāmas paziņojums, uztverē runa ir par būtisku pazīmi.

89.

Tādēļ uz ceturto prejudiciālo jautājumu iesaku atbildēt, ka Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta h) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

90.

Piektais prejudiciālais jautājums par Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkta interpretāciju radās, izskatot to pamata prāvas daļu, kas attiecas nevis uz salīdzinājuma sarakstiem, bet uz dažiem apelācijas sūdzības iesniedzēju tirgoto smaržu iepakojuma veidiem (kārba un flakons).

91.

Iesniedzējtiesa vēršas pie Tiesas tikai saistībā ar jēdzienu “negodīgi gūt priekšrocības no preču zīmes [..] reputācijas”, kas ir izmantots Direktīvas 89/104 5. panta 2. punktā, it īpaši jautājot, vai preču zīmei ar reputāciju līdzīga apzīmējuma izmantošana, kas nekaitē un nedraud kaitēt minētās preču zīmes izcelsmes garantijas funkcijai, kas neaptraipa vai neapēno (“tarnishment”) un nepadara neskaidru (“blurring”) preču zīmi ar reputāciju, kas negatīvi neietekmē ne preču zīmes īpašnieka tirdzniecību, ne šajā preču zīmē ieguldīto investīciju ienesīgumu, bet dod tirgotājam, kas to praktizē, komerciālu labumu tādēļ, ka apzīmējums un minētā preču zīme ir līdzīgi, ļauj šādam tirgotājam “negodīgi gūt priekšrocības” no preču zīmes reputācijas minētās normas izpratnē.

92.

Uzdodot minēto jautājumu, iesniedzējtiesa īpaši uzsver, ka, ja tiktu pierādīts, ka tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju preču iepakojums ir līdzīgs L’Oréal reģistrētajām preču zīmēm, sabiedrības apziņā rodas asociācija starp apelācijas sūdzības iesniedzēju precēm un L’Oréal precēm, šī asociācija radītu apelācijas sūdzības iesniedzējām priekšrocības, jo ļautu tām noteikt augstāku cenu par to, kura tām būtu jānosaka. Taču iesniedzējtiesai šķiet, ka, ja tādos apstākļos, kādi ir minēti apskatāmajā prejudiciālajā jautājumā, runātu par negodīgu priekšrocību esamību, termins “negodīgi”, kas tomēr ir izmantots Direktīvas 89/104 5. panta 2. punktā, zaudētu jebkādu jēgu.

93.

Šo secinājumu 57. punktā jau esmu atgādinājis, ka saskaņā ar judikatūru aizsardzība, kas paredzēta šajā normā, iekļauj arī gadījumu, kad preču zīmei ar reputāciju līdzīgs apzīmējums tiek izmantots attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm, un ka tā netika ieviesta, lai nepieļautu vienīgi sabiedrības iespēju sajaukt.

94.

Minētā aizsardzība nozīmē, ka līdzības pakāpe starp preču zīmi ar reputāciju un trešo personu izmantoto apzīmējumu ir tāda, ka attiecīgajā sabiedrībā izveidojas asociācija starp apzīmējumu un preču zīmi, pat ja šī sabiedrība tos nejauc ( 70 ).

95.

Vēl viens īpašs aizsardzības nosacījums ir apstrīdētā apzīmējuma nepamatota izmantošana, kas ļauj negodīgi gūt priekšrocības no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai ( 71 ). Šie ir atsevišķi gadījumi, no kuriem katrs noteiktos apstākļos var iestāties viens pats un pats par sevi attaisnot minēto aizsardzību ( 72 ).

96.

Pārfrāzējot ģenerāladvokātes Šarpstones novērojumus par Direktīvas 89/104 4. panta 4. punkta a) apakšpunktu ( 73 ), turklāt ir jānorāda, ka negodīgu priekšrocību jēdziens vairāk ir vērsts uz trešo personu izmantotā apzīmējuma gūto labumu nekā uz kaitējumu preču zīmei ar reputāciju.

97.

No iepriekš minētā izriet, ka apstākļi, kurus iesniedzējtiesa minējusi apskatāmā prejudiciālā jautājuma a)–d) punktā — proti, nav kaitējuma (vai tā iespējas) preču zīmes kā izcelsmes garantijas pamatfunkcijai, nav kaitējuma (vai tā iespējas) preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai un netiek ietekmēta preču, kas apzīmētas ar preču zīmi ar reputāciju, tirdzniecība, ne arī šajā preču zīmē ieguldīto investīciju ienesīgums — nav tādi, kuri varētu izslēgt, ka priekšrocību, ko tirgotājs gūst, izmantojot savām precēm apzīmējumu, kas ir līdzīgs svešai preču zīmei ar reputāciju, varētu kvalificēt kā negodīgu Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkta izpratnē.

98.

Tomēr tas nenozīmē, ka, lai izdarītu šādu kvalifikāciju, pietiek pierādīt, ka sabiedrības apziņā rodas iepriekš minētā asociācija starp apzīmējumu un preču zīmi to līdzības dēļ ( 74 ).

99.

Pirmās instances tiesa dažos spriedumos, kuros tā ir interpretējusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, ir norādījusi, ka “labuma, kas ar reģistrācijai pieteiktās preču zīmes nepamatotu izmantošanu netaisnīgi tiktu gūts no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, jēdziens [attiecas uz] [..] iespēju, ka preču zīmes ar reputāciju iespaids vai īpašības, ko tā atspoguļo, tiek attiecinātas uz precēm, ko apzīmē reģistrācijai pieteiktā preču zīme, tādējādi, ka ar šīs asociācijas palīdzību ar agrāko preču zīmi ar reputāciju tiktu atvieglota to tirdzniecība” ( 75 ).

100.

Šajos pašos spriedumos Pirmās instances tiesa tostarp arī norādījusi, ka minētā sajaukšanas iespēja var iestāties, “ja patērētāju, nesajaucot obligāti attiecīgās preces vai pakalpojuma komerciālo izcelsmi, piesaista pati reģistrācijai pieteiktā preču zīme un viņš iegādāsies ar to apzīmēto preci vai pakalpojumu tādēļ, ka tas ir apzīmēts ar šo preču zīmi, kas ir identiska vai līdzīga agrākajai preču zīmei ar reputāciju”  ( 76 ).

101.

Tomēr atzīmēju, ka viena lieta ir sacīt, kā rindkopā, kas ir minēta iepriekš 99. punktā, ka preču zīmes ar reputāciju tēla atspoguļojums precēs, kas ir apzīmētas ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, atvieglo to tirdzniecību; turpretim cita lieta ir sacīt, kā tas šķiet izrietam no iepriekšējā punktā minētā fragmenta, ka tikai šāda atspoguļojuma dēļ patērētājs nolems iegādāties šīs, nevis citas preces. Šī otrā iespēja ir ļoti ierobežojoša, jo preču zīmei ar reputāciju sniegtā aizsardzība no parazītiskām darbībām tiek padarīta atkarīga no pierādījuma, ka, ja uz preces, kas ir apzīmēta ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi, nebūtu preču zīmes ar reputāciju tēla atspoguļojuma, patērētājs to nepirktu.

102.

Joprojām pārfrāzējot ģenerāladvokātes Šarpstones novērojumus, lai tos pārnestu no konteksta, kad agrākas preču zīmes ar reputāciju īpašnieks iebilst pret preču zīmes reģistrāciju, uz kontekstu, kad preču zīme ar reputāciju tiek aizsargāta no tai identiska vai līdzīga apzīmējuma izmantošanas, “tas, kas ir jākonstatē, ir zināma veida atbalsts, ko [trešo personu apzīmējums] gūst no tā asociācijas ar preču zīmi [ar reputāciju]” ( 77 ).

103.

Lai sameklētu priekšrocības, kas gūtas no preču zīmes reputācijas Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkta izpratnē, manuprāt, pietiek pierādīt, ka trešo personu izmantotais apzīmējums ir īpaši pievilcīgs patērētājiem tādēļ, ka viņi to asociē ar preču zīmes ar reputāciju pozitīvajām īpašībām ( 78 ), un šī pievilcība ir tāda, kas mudina patērētājus iegādāties preces, kas apzīmētas ar šo apzīmējumu.

104.

Tomēr, kad ir sniegts šāds pierādījums, varbūt būtu jāsecina, ka tādas priekšrocības ir negodīgas pašas par sevi?

105.

Šajā saistībā man šķiet lietderīgi vispirms norādīt, ka Direktīvas 89/104 5. panta 2. punktā atšķirībā no Direktīvas 84/450 3.a panta 1. punkta g) apakšpunkta bez vārda “negodīgi” ir iekļauta arī atsauce uz zīmes “nepamatotu lietošanu” (kas ir jāsaprot kā izmantošana bez pietiekama iemesla) ( 79 ). Tādējādi attiecībā uz parazītisma gadījumiem, kas ir ietverti pirmajā tiesību normā, rodas grūtības noteikt, kāda ir attiecīgā nozīme abiem šiem elementiem, kuru izvietojums pirmajā mirklī varētu šķist nevajadzīga liekvārdība. Īstenībā rodas jautājums, kādā veidā no preču zīmes reputācijas varētu tikt gūtas priekšrocības, kuras nebūtu negodīgas, ja nepamatoti tiek izmantots šai preču zīmei identisks vai līdzīgs apzīmējums.

106.

Lai atrisinātu šīs grūtības, manuprāt, ir jāuzskata, ka apstākļa vārdam “negodīgi” nozīme ir tikai tad, ja tiek minēts un pierādīts pietiekams iemesls šāda apzīmējuma izmantošanai.

107.

Tas nozīmē, ka, ja “atbalsts”, ko trešo personu apzīmējumam sniedz tā asociācija ar preču zīmi ar reputāciju, kā es norādīju iepriekš 103. punktā, rodas no šī apzīmējuma izmantošanas, kas ir pamatota ar pietiekamu iemeslu, lai noteiktu, vai šīs preču zīmes īpašnieks var aizliegt šādu izmantošanu, vēl būs jāpārbauda, vai trešo personu gūtajām priekšrocībām ir vai nav negodīgs raksturs.

108.

Turpretim, ja netiek pieņemts un pierādīts pietiekams iemesls šī apzīmējuma izmantošanai (un tas vien, ka no preču zīmes reputācijas tiek gūtas priekšrocības, acīmredzami nevar būt tāds iemesls), preču zīmes īpašnieks var minēto izmantošanu aizliegt, ja tā ļauj trešām personām gūt priekšrocības no šīs preču zīmes reputācijas. Proti, neesot pietiekamam iemeslam, šādas priekšrocības ir jāuzskata par nepamatoti gūtām. Tādējādi, kā to būtībā iesaka Francijas valdība, ja tiek noskaidrots, ka tirgotājs savām precēm izmanto apzīmējumu, kas ir līdzīgs svešai preču zīmei ar reputāciju, tikai tāpēc, lai ekspluatētu šīs preču zīmes reputāciju vai īpašo tēlu, tādējādi veicinot savu preču pārdošanu, priekšrocības, ko gūst šis tirgotājs, noteikti ir kvalificējamas kā negodīgas.

109.

Turpretim, ja persona veiksmīgi min un pierāda pietiekamu iemeslu, vairs nevar prezumēt, ka priekšrocības, kas ir gūtas no preču zīmes reputācijas, ir negodīgas, bet ir jāvērtē, vai to raksturs ir negodīgs, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus ( 80 ) saistībā ar pierādītā pietiekamā iemesla dabu.

110.

Iesniedzējtiesai attiecīgajā gadījumā ir jāpārbauda, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām bija pietiekams iemesls izmantot flakonus un kārbas, kas ir līdzīgas L’Oréal preču zīmēm, un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai priekšrocībām, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas gūst no pēdējo reputācijas, ir vai nav, ņemot vērā šo iemeslu un katru būtisko lietas apstākli, negodīgs raksturs ( 81 ).

111.

Līdz ar to es iesaku uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

112.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (England & Wales) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: