EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 6.7.2023

COM(2023) 376 final

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

2023. gada stratēģiskās prognozēšanas ziņojums









Ilgtspēja un cilvēku labbūtība Eiropas atvērtās stratēģiskās autonomijas centrā

I.Ievads

Eiropas Savienība (ES) neatlaidīgi virzās uz priekšu, veicot bezprecedenta darbības klimatneitralitātes un ilgtspējas panākšanai. Sekmīga pārveide ierobežos klimata pārmaiņu un vides krīzes eksistenciālos riskus, vienlaikus stiprinot ES atvērto stratēģisko autonomiju un ekonomisko drošību. Tā būs svarīga, lai stiprinātu Eiropas ilgtermiņa konkurētspēju, sociālo modeli un līdz ar to tās līderpozīciju pasaulē jaunās neto nulles emisiju ekonomikas jomā, atbalstot arī citus reģionus ilgtspējīgas nākotnes veidošanā. Galu galā tas palielinās pašreizējo un nākamo paaudžu labbūtību.

Tomēr sekmīga un taisnīga sociālekonomiskā pārveide nav pašsaprotama. Zaļā pārkārtošanās kopā ar digitālo pārkārtošanos prasa būtiskas izmaiņas un kompromisus, kas, cita starpā, ietekmēs mūsu ekonomiku un sabiedrību nebijušā tempā un apmērā. Lai gūtu panākumus šajā pārveidē, ir svarīgi apzināties saiknes starp ilgtspējas vidisko, sociālo un ekonomisko dimensiju. Tas ļaus Eiropai īstenot tālredzīgu ģeopolitisko stratēģiju, atbilstīgi kurai tiks sekmīgi izmantoti tās vērtīgākie aktīvi, proti, tās unikālā sociālā tirgus ekonomika un tās kā lielākā tirdzniecības bloka stāvoklis pasaulē.

Ņemot vērā iepriekš minēto, 2023. gada stratēģiskās prognozēšanas ziņojumā, lai noskaidrotu iespējamās izvēles un kompromisus, ar kuriem ES varētu turpmāk saskarties, ir aplūkoti galvenie mijiedarbības veidi starp strukturālajām tendencēm un dinamiku, kas ietekmē ilgtspējas sociālos un ekonomiskos aspektus. Pamatojoties uz visaptverošu prognozi 1 un trim iepriekšējiem izdevumiem 2 , tajā tiek pētītas galvenās problēmas, kas noteiks mūsu sabiedrības un ekonomikas pārveidi, virzoties uz modeli, kurā tiek ņemtas vērā planētas iespēju robežas un nodrošināta globālā konkurētspēja, spēcīgi sociālie pamati un noturība. Tajā arī tiek pētīts, kā iekļaujošas labbūtības panākšana ilgtermiņā, virzīšanās uz ilgtspēju un demokrātijas konsolidēšana var palīdzēt Eiropai stiprināt tās nozīmi pasaulē.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ziņojumā ir ierosinātas desmit rīcības jomas, lai nākamajos gados sasniegtu mērķus par sociāli un ekonomiski ilgtspējīgu Eiropu ar lielāku nozīmi pasaulē.

II.Galvenie mijiedarbības veidi starp sociālās un ekonomiskās ilgtspējas problēmām

Mēs esam piedzīvojuši permakrīzes un polikrīzes laikmetu kopā ar pieaugošām klimata pārmaiņu sekām, vides problēmām, COVID-19 pandēmiju un Krievijas agresijas karu pret Ukrainu. Jauni konflikti un pašreizējo konfliktu eskalācija, masveida pārvietošanas, finanšu krīzes vai pandēmijas ir citi piemēri iespējamām krīzēm, ar kurām mēs varētu saskarties nākotnē. Visbeidzot, pārkārtošanās bezprecedenta apmērs rada dažādas problēmas, kas ietekmē ilgtspējas sociālos un ekonomiskos aspektus (1. attēls). To mijiedarbība un kopējā ietekme būs jāņem vērā, lai nodrošinātu dzīvotspējīgas iespējas virzībā uz Eiropas ilgtspēju.

1. attēls. Galvenās problēmas ES pārejā uz ilgtspēju

1. Ģeopolitikas ietekmes pieaugums un globalizācijas pārkonfigurācija

Globālā aina nepārtraukti mainās, un dažādi starptautiski dalībnieki uzņemas jaunas, bieži vien konfrontējošākas, lomas. Krievijas agresijas karš pret Ukrainu ir satricinājis multilaterālisma pamatus un uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību. Ķīna pāriet uz jaunu posmu, kurš vērsts uz ekonomisko ietekmi un diplomātisko pašpārliecinātību un kura mērķis ir sistēmiskas izmaiņas starptautiskajā kārtībā. Tā joprojām ir sistēmiska sāncense un ekonomiska konkurente, vienlaikus būdama daudzpusēja partnere. ASV seko iekšpolitikas un ārpolitikas dziļas integrēšanas kursam. Tas ietver rūpnieciskās bāzes stiprināšanu, nākamās paaudzes tehnoloģiju aizsardzību, sadarbību ar starptautiskiem partneriem, kas attīsta uz globālām problēmām vērstas ekonomiskās partnerības, un investīciju mobilizēšanu jaunietekmes ekonomikās 3 . ASV arī joprojām ir ES stratēģiskais partneris. Vienlaikus Ķīnas un ASV stratēģiskais kurss pasaulē veicina ģeopolitisko, ekonomisko un tehnoloģisko sāncensību. Tiek arī novērots, ka pēc ietekmes un pārstāvniecības starptautiskajos forumos arvien vairāk tiecas jaunietekmes valstis. To vidū ir lielvalstis ar dažādiem pārvaldības modeļiem un vērtībām, riska ierobežošanas valstis (kurās vērojama sadarbības un konfrontācijas stratēģiju kombinācija), kā arī mazākas un nestabilas valstis, kas pieprasa klimatisko taisnīgumu. Tas apdraud efektīvu starptautisko sadarbību transnacionālos — piemēram, klimata pārmaiņu vai enerģētikas pārkārtošanas — jautājumos, pat ja to steidzamība tikai pieaug.

Saspīlējumus globālajā kārtībā papildina naratīvu cīņa, kas arvien vairāk pārvēršas par piedāvājumu cīņu, ietekmējot gan globālo sabiedrisko domu, gan valdības rīcību. ES ir ierosinājusi stratēģiju Global Gateway, kas atbalsta pārdomātas investīcijas kvalitatīvā infrastruktūrā, ievērojot augstākos sociālos un vidiskos standartus saskaņā ar Eiropas vērtībām un standartiem. Tomēr Eiropas Savienības un, plašāk runājot, Rietumu naratīvi tiek arvien vairāk apstrīdēti. Piemēram, lai gan Krievija klaji pārkāpj starptautisko tiesību pamatprincipus, divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kas ieņēmušas neitrālu vai Krievijas puses nostāju 4 . Daļēji tas ir saistīts ar propagandu, maldinošu informāciju un dezinformāciju, kas cenšas ietekmēt nacionālo un globālo attieksmi, kuru arvien vairāk pastiprina sociālie mediji un ģeneratīvā mākslīgā intelekta maldinoša izmantošana.

Tā kā ES rada tikai 6,9 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām un tajā dzīvo aptuveni 5 % no pasaules iedzīvotāju skaita, šo problēmu risināšanā ļoti liela nozīme būs globālai iesaistei un sadarbībai 5 . Vienlaikus globālās ekonomikas satricinājumu periodā vairākām jaunietekmes un jaunattīstības valstīm, lai gan tajās pieaug klimata izraisītie apdraudējumi, nākas saskarties ar lielākām grūtībām, lai samazinātu oglekļa emisijas. Tās arī pauž bažas par dažām jaunākajām ES zaļajām iniciatīvām, jo tās varētu kļūt par šķērsli to attīstībai. Tas īpaši attiecas uz vairākām Āfrikas, Latīņamerikas un Āzijas valstīm, kur ir bijusi būtiska Ķīnas ekonomiskā ietekme un kur ir jāpastiprina ES pieeja, kuras pamatā ir vienlīdzīga partnerība. Starptautiskās attiecības arvien biežāk ir saistītas ar darījumiem, jo arvien vairāk valstu meklē visizdevīgākās partnerības. Tā rezultātā strauji pieaug piedāvājumu cīņa (piemēram, finansēšanas, infrastruktūras attīstības vai enerģētikas pārkārtošanas atbalsta jomā) un iniciatīvu skaits, piemēram, Ķīnas iniciatīva “Viena josla, viens ceļš” vai G7 partnerība globālās infrastruktūras un investīciju jomā 6 . Šī ir arī modeļu cīņa starp demokrātiskiem un autoritāriem režīmiem.

Globalizācija, kādu mēs to zinām, tiek fundamentāli apšaubīta. Daudzpusēji noteikumi, normas un institūcijas ir nodrošinājuši globālās ekonomiskās integrācijas un brīvās tirdzniecības satvaru, kas ir ļāvis miljoniem cilvēku izrauties no nabadzības. Tomēr secīgi sekojošas problēmas un jauni draudi parāda, ka šis globalizācijas modelis saskaras ar grūtībām. Pandēmija ir izcēlusi globālo piegādes ķēžu nestabilitāti un atklājusi ES stratēģiskās atkarības. Pieaugošā ģeoekonomiskā konfrontācija turpina pārkārtot globālās tirdzniecības un investīciju plūsmas. Tas palielina tirdzniecības ierobežojumu un piegādes ķēdes traucējumu risku un apgrūtina zaļo preču, pakalpojumu un tehnoloģiju plūsmu. Tas var arī saasināt ES atkarības, cita starpā piekļuvi kritiski svarīgām izejvielām, kas nepieciešamas divējādās pārkārtošanās īstenošanai, un sagādāt problēmas ES stratēģiskajiem sektoriem (no baterijām līdz mikroshēmām). Turklāt centieni radīt noturīgas piegādes ķēdes var ietekmēt arī vidi (piemēram, repatriējot rūpniecisku darbību, pieaugot interesei par ieguvi strīdus teritorijās) un ekonomiku (piemēram, izdarot spiedienu uz publiskiem budžetiem un vietējām darbavietām eksportorientētos sektoros). Šī dinamika pakāpeniski ietekmē ES politikas jomas — tajā skaitā daudzas jomas, kas iepriekš galvenokārt tika uzskatītas par iekšpolitikas jomām — un liek apšaubīt sektoru pieejas politikas veidošanai.  Šajā kontekstā arvien steidzamāk ir aktivizējami centieni atbalstīt multilaterālismu un reformēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju.

2. Centieni panākt ilgtspējīgu ekonomiku un labbūtību

ES atrodas svarīgā posmā, kurā ir vajadzīgs politikas veidotāju un uzņēmumu kopīgs atbalsts, lai nodrošinātu vadošo pozīciju globālajā sacensībā par neto nulles emisiju industriju. Ilgtspēja būs galvenais ES ilgtermiņa konkurences priekšrocību avots 7 , palielinot saistīto produktu, pakalpojumu un tehnoloģiju tirgus daļu, kā arī piesaistot globālas investīcijas un talantus. ES jau ir veltījusi ievērojamus centienus tam, lai atbalstītu vairākas zaļās tehnoloģijas un risinājumus: sākot no ūdeņraža, progresīviem materiāliem un beidzot ar ūdens apriti vai konceptuālu ilgtspēju. Tomēr, pastiprinoties globālajai konkurencei, tās atvērtās stratēģiskās autonomijas stiprināšanā ļoti liela nozīme būs tam, ka tiks palielināts atbalsts pētniecībai un izstrādei, ražotas stratēģiskas neto nulles emisiju tehnoloģijas 8 , īstenota vērienīga ekonomiskās drošības stratēģija 9 un veicinātas investīcijas 10 kritiski svarīgās jomās, kurās vērojams augsts ES atkarību līmenis 11 .

Pieaugošais spiediens uz ilgtspējas sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem veicina debates par nepieciešamību pēc jauna ekonomikas modeļa, kas būtu vērsts uz cilvēku labbūtību un dabu. Uzmanības koncentrēšana uz ekonomiskajiem faktoriem, pienācīgi neņemot vērā izaugsmes un nodarbinātības kvalitāti, ir veicinājusi ilgtnespējīgu ražošanas un patēriņa praksi. Vienlaikus vides resursi, kas nav bezgalīgi, veido ekonomiskās darbības pašu pamatu: piemēram, 72 % no 4,2 miljoniem eurozonas uzņēmumu ir ļoti atkarīgi no vismaz viena ar dabu saistīta pakalpojuma, piemēram, apputeksnēšanas, tīra ūdens, veselīgas augsnes vai kokmateriāliem 12 . Tādējādi izvairīšanās no kritiski svarīgo dabas sistēmu — piemēram, ūdens aprites — izjaukšanas, planētas iespēju robežu ievērošana un biodaudzveidības zuduma apturēšana ir būtiski priekšnosacījumi noturīgu sabiedrību un ilgtspējīgu ekonomiku nodrošināšanai. Tā kā šī ekonomikas un vides savstarpējā atkarība kļūst arvien skaidrāka, tas kļūst arī par starppaaudžu taisnīguma jautājumu: šā ekonomikas modeļa pielāgošana būs nākamo paaudžu labbūtības un materiālās bagātības pamats, tajā skaitā ekonomisko ieguvumu sadales veids. Eiropas pusgads ir balstīts uz četrām konkurētspējīgas ilgtspējas dimensijām: vidisko stabilitāti, sociālo taisnīgumu, produktivitāti un makroekonomisko stabilitāti. Tomēr iepriekš minētie jautājumi liek domāt par papildu veidiem, kā atspoguļot progresu un labklājību līdztekus iekšzemes kopproduktam (IKP).

Jaunā ekonomikas modeļa svarīgākais uzdevums būs ekonomikas izaugsmes atsaistīšana no resursu izmantošanas. Neraugoties uz nepārtraukto izaugsmi, Eiropai ir izdevies panākt ievērojamu CO2 emisiju samazinājumu. Lai panāktu ilgtspēju, arī turpmāk būs svarīga progresīva pētniecība un inovācija, kā arī ātrāka tehnoloģiju ieviešana. Tomēr ar tehnoloģijām vien var nepietikt. ES iekšzemes pēda 14 pēdējo desmit gadu laikā jau ir samazinājusies par 13 %, un turpmākas inovācijas šo tendenci varētu saglabāt. Tomēr ES patēriņa pēda, kurā ņemta vērā saistītā tirdzniecības ietekme uz vidi, ir palielinājusies par 4 % 15 . Tikmēr pašreizējie globālā patēriņa modeļi jau ir pārsnieguši lielāko daļu no planētas iespēju robežām, un, pamatojoties uz pašreizējām tendencēm, tiek prognozēts, ka šī negatīvā ietekme turpinās pieaugt līdz 2030. gadam 16 . Piemēram, valstīs ar augstiem ienākumiem tiek izšķiesti 40 % pārtikas 17 . Laika gaitā emisiju samazināšanu var panākt, samazinot piesārņojumu un atkritumus ar apritīguma, resursefektivitātes, energoefektivitātes un pietiekamības pasākumu palīdzību 18 . Tāpat ietekmi uz dabas ekosistēmām varētu samazināt efektīvāka ražošana un patēriņš agropārtikas un jūras produktu sektorā.

Izmaiņas uzvedībā un patēriņā var būtiski mainīt situāciju. Piemēram, daži aprēķini liecina, ka globāli pieprasījuma puses mazināšanas pasākumi, tajā skaitā uzvedības vai dzīvesveida izmaiņas (ilgtspējīgāka un veselīgāka uztura vai ceļošanas stimulēšana, pārtikas vai tekstilizstrādājumu atkritumu samazināšana, enerģijas un ūdens patēriņa samazināšana utt.) vai infrastruktūras izmantošana (ēku renovācija, ilgtspējīga transporta nodrošināšana utt.), līdz 2050. gadam varētu samazināt emisijas pat par 40–70 %.  19 Paralēli tie varētu uzlabot arī labbūtību. Tomēr svarīga ir ne tikai ierosināto pasākumu koncepcija, bet arī izpratne par tiem un to ietekme uz uzvedību. Pāreja uz ilgtspējīgāku uzvedību un patēriņu var tikt uztverta pozitīvi un būt pieņemamāka, ja tā ir balstīta uz taisnīgumu un apmierinātību ar dzīvi 20 . Tas, ka ierosinātie pasākumi netiek ņemti vērā, izraisīs sabiedrības pretestību un pēc tam palēninās vai pat aizkavēs plānu ieviešanu 21 .

3. Pieaugošais spiediens uz pietiekama finansējuma nodrošināšanu

Zaļā pārkārtošanās prasa bezprecedenta investīcijas. Lai sasniegtu zaļā kursa un RepowerEU mērķus, kopumā katru gadu būs nepieciešamas papildu investīcijas vairāk nekā 620 miljardu EUR apmērā. Lielākā daļa minēto investīciju būs jāfinansē no privātā finansējuma avotiem 22 . Būtiska nozīme būs arī dalībvalstu budžetiem. ES jau ir apņēmusies atvēlēt 578 miljardus EUR — vismaz 30 % no sava budžeta — ar klimatu saistītām darbībām laikposmā no 2021. gada līdz 2027. gadam. Tomēr visas klimata un biodaudzveidības krīzes izmaksas un sekas nav zināmas. Ekstrēmu laikapstākļu notikumu pieaugošā ietekme jau tagad rada nopietnus ekonomiskus zaudējumus. Piemēram, sausuma gadījumā tie sasniedz aptuveni 9 miljardus EUR gadā 23 un upju plūdu gadījumā — 7,6 miljardus EUR 24 . Klimatnoturības palielināšana tādās galvenajās jomās kā transporta infrastruktūra, digitalizācija, enerģētika, resursu uzglabāšana, veselība, pārtika, ēkas vai ražotnes arī prasīs ievērojamus resursus. Turklāt klimata katastrofu pieaugošais biežums varētu padarīt apdrošināšanu cenas ziņā nepieejamu mājsaimniecībām 25 un daudziem uzņēmumiem un vēl vairāk palielināt spiedienu uz publiskiem budžetiem. Gaidāmais Eiropas klimata riska novērtējuma ziņojums sniegs papildu pierādījumus par riskiem, kas saistīti ar klimatu. Tas viss ir arī svarīgs arguments profilakses veikšanai: katrs agrās brīdināšanas sistēmās ieguldītais euro ļauj atgūt vidēji 131 EUR no novērstajiem zaudējumiem, reaģēšanas izmaksām un papildu sabiedriskajiem ieguvumiem 26 .

Pieaug arī citas stratēģiskās investīcijas. ES investīciju nepietiekamības mazināšana digitālās pārkārtošanās jomā izmaksās vismaz 125 miljardus EUR gadā 27 . Arī jaunās ģeopolitikas cena būs augsta: piemēram, 2021. gadā dalībvalstu aizsardzības izdevumi ievērojami pieauga līdz 214 miljardiem EUR, savukārt līdz 2025. gadam atbilstošu aizsardzības spēju izveidei tiek prognozēti papildu izdevumi 75 miljardu EUR apmērā 28 . Visbeidzot, Ukrainas rekonstrukcijai nākamajos 10 gados no visiem partneriem būs nepieciešami 384 miljardi EUR 29 .

Vienlaikus demogrāfiskās pārmaiņas un ekonomikas pārveide radīs grūtības publiskajiem budžetiem visos līmeņos. Piemēram, vecumatkarības koeficients varētu pieaugt no 34,4 % 2019. gadā līdz 59,2 % 2070. gadā, kā rezultātā ar novecošanu saistītie izdevumi varētu palielināties par diviem procentpunktiem — līdz 26 % no IKP 30 . Pašreizējā ES nodokļu sistēma, kas galvenokārt balstās uz darbaspēka nodokļiem, tajā skaitā sociālajām iemaksām, neatspoguļo notiekošās izmaiņas 31 . Tā kā darbspējas vecuma cilvēku īpatsvars nākamajās desmitgadēs krasi saruks un produktivitātes pieaugums, visticamāk, nekompensēs šīs izmaiņas, ir ļoti iespējams, ka samazināsies darbaspēka nodokļu spēja radīt tik pat daudz ieņēmumu kā pašlaik. Turklāt ekonomikas pārveides un globalizācijas dēļ palielināsies nemateriālo aktīvu nozīme un pieaugs saimniecisko darbību starptautiskā mobilitāte. Kā arī ietekme būs pašam zaļās pārkārtošanās procesam. Tas varētu veicināt tradicionālās nodokļu bāzes samazināšanos pakāpeniskas fosilā kurināmā/degvielas izmantojuma izbeigšanas, patēriņa modeļu izmaiņu un izaugsmes svārstību dēļ. Vienlaikus to zināmā mērā var līdzsvarot ar jaunām ilgtspējīgām darbībām, produktiem un pakalpojumiem. Lai papildinātu darbaspēka nodokļus un veicinātu publisko finanšu un labklājības valsts ilgtspēju, arvien lielāku nozīmi varētu iegūt arī jauni nodokļu veidi (piemēram, par oglekļa emisijām, atkritumiem, ilgtnespējīgiem vai veselībai kaitīgiem produktiem un pakalpojumiem).

Pāreja uz ilgtspēju būs atkarīga no tā, vai privātais sektors nodrošinās pietiekamu un ātru finansējumu. Tāpēc būs ļoti svarīgi, lai publiskais sektors pievērstos privāto investīciju piesaistīšanai, vienlaikus izvairoties no privātā finansējuma izspiešanas efekta vai subsidēšanas sacensības izraisīšanas starp ekonomikām. ES ir izstrādājusi visaptverošu ilgtspējīga finansējuma regulējumu, kas palīdz uzņēmumiem un finanšu sektoram palielināt to pārejai uz ilgtspēju nepieciešamās investīcijas un ietver taksonomiju, informācijas sniegšanu par ilgtspēju, klimata etalonus un zaļās obligācijas. Tomēr daudzas problēmas vēl nav atrisinātas. Starpība starp ES un ASV ienesīgajām investīcijām kopš 2008. gada finanšu krīzes ir palielinājusies un 2022. gadā sasniedza 2 % no IKP 32 . Turklāt privātās investīcijas kavē patiesi vienota kapitāla tirgus un pilnvērtīgas banku savienības trūkums. ES tas traucē novirzīt lielos uzkrājumus — pēdējos 10 gados ES iekšzemes uzkrājumu pārpalikums salīdzinājumā ar iekšzemes investīcijām vidēji bija gandrīz 300 miljardi EUR 33  — turpmākās izaugsmes finansēšanai. Lai gan bankām arī turpmāk būs būtiska nozīme ES ekonomikas finansēšanā, ir jādara daudz vairāk, lai diferencētu finansējuma avotus. Piemēram, ES riska kapitāla investīciju līmenis, lai gan sāk pietuvoties ASV līmenim, joprojām ir zemāks, jo īpaši attiecībā uz vēlākā posmā nodrošinātu finansējumu, un ES sekmīgiem Eiropas jaunuzņēmumiem un augošiem uzņēmumiem ir grūtības piesaistīt izaugsmei nepieciešamo kapitālu. Tas samazina inovāciju daudzumu un neļauj pietiekami attīstīt kapitāla tirgu potenciālu finansēt pārkārtošanos. Papildu šķēršļi ir gaidāmā produktivitātes samazināšanās un uzņēmumu pēc pandēmijas uzkrātie parādi 34 . To pastiprina pieaugošās aizņēmumu izmaksas 35 , kas arī palielina bažas par privātā sektora spēju šobrīd veikt nepieciešamās investīcijas, īpaši atjaunīgās enerģijas jomā 36 . Visbeidzot, publiskie instrumenti, kas paredzēti, lai piesaistītu privātas investīcijas, dažkārt tiek izmantoti pārāk piesardzīgi, lai veicinātu investīcijas augsta riska, zemas atdeves vai uz nākotni orientētos projektos.

4. Pieaugošais pieprasījums pēc prasmēm un kompetencēm ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšanai

Pārkārtošanās procesiem būs vajadzīgas spēcīgas Eiropas izglītības un apmācības sistēmas, kas īpašu uzmanību pievērš pielāgošanās spējai. Tādu darba ņēmēju pieejamība, kam ir atbilstošas tehniskās un vispārīgās prasmes, būs ļoti svarīga pārkārtošanās dzīvotspējas un ES konkurētspējas nodrošināšanai. Piemēram, zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas jomā pastāvošās dzimumu nelīdztiesības samazināšana, kas ir svarīga zaļo un digitālo tehnoloģiju gadījumā, potenciāli varētu uzlabot ES IKP par gandrīz 820 miljardiem EUR 2050. gadā 37 . Jau šobrīd tas, ka nav pieejams personāls ar piemērotu prasmju kopumu, ir papildu faktors, kas kavē investīcijas 85 % ES uzņēmumu 38 gan jau izveidotās, gan jaunās nozarēs. Darbaspēka trūkums ir aizvien nopietnāka problēma vairākos darbietilpīgos sektoros, piemēram, veselības aprūpē, ilgtermiņa aprūpē, būvniecībā vai lauksaimniecībā, jo īpaši ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanu. Tas rada bažas arī sektoros, kas ir svarīgi pārkārtošanās nodrošināšanai. Piemēram, līdz 2030. gadam ES ir vajadzīgi 180 000 apmācītu darbinieku kurināmā elementu un ūdeņraža nozarē un līdz 66 000 darbinieku fotoelementu jomā 39 . Vienlaikus Eiropas jauniešu pamatkompetences ir samazinājušās 40 un daudzās dalībvalstīs pandēmijas dēļ ir pasliktinājušies mācību rezultāti 41 . Turklāt, lai gan ES darbaspēks ir visizglītotākais tās vēsturē, joprojām ir 60 miljoni pieaugušo ar zemu izglītības un prasmju līmeni. Turklāt prasmju neatbilstība nav vienīgais darbaspēka trūkuma iemesls. Pastāv arī kvalitatīvu darbvietu pieejamības problēma, kas saistīta ar sliktiem darba apstākļiem, atalgojumu un līgumiem, darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī attīstības vai karjeras iespēju trūkumu. Demogrāfiskajām tendencēm un tam, ka samazinās darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits, ir izteikti teritoriāla ietekme, tā kā 82 ES reģioni veido 30 % Eiropas iedzīvotāju, kuri ir nonākuši vai tiem draud nonākšana talantu attīstības strupceļā 42 . Ja netiks meklēti risinājumi, tas kavēs Eiropas kohēziju.

Mūsu izglītības un apmācības sistēmas vēl nav piemērotas pārveides apjomam un ātrumam. Līdztekus oficiālajām kvalifikācijām arvien svarīgākas kļūst prasmes. Tas ir saistīts ar vērtību maiņu un jauno paaudžu vēlmi panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru un jēgpilnu darbu. Digitālās tehnoloģijas, tajā skaitā ģeneratīvais mākslīgais intelekts, rada jaunas mācīšanas un mācīšanās iespējas gan formālajai izglītībai, gan mūžizglītībai un apmācībai darbavietā. Tomēr pašreizējām izglītības un apmācības sistēmām tās rada arī problēmas. Var minēt, piemēram, skolotāju digitālo pratību, pedagoģiskās pieejas, sistēmu un to satura kvalitātes un uzticamības nodrošināšanu, vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu (piemēram, saistībā ar piekļuvi tehnoloģiskajai pamatinfrastruktūrai un aprīkojumam) vai ētikas apsvērumus.

Ar prasmēm saistītās problēmas neaprobežojas tikai ar ekonomiskiem apsvērumiem. Digitālā pratība un prasmes būs svarīgas ne tikai tādēļ, lai atrastu kvalitatīvas darbvietas, bet arī tādēļ, lai aktīvi piedalītos pilsoniskajā dzīvē vai atšķirtu faktus no maldinoša informācijas un dezinformācijas, arī saistībā ar ilgtspēju. Pašlaik tikai 54 % ES iedzīvotāju digitālās prasmes ir vismaz pamatlīmenī 43 . Turklāt vidiskās ilgtspējas kompetences 44 kopā ar pilsoniskām un uzņēmējdarbības prasmēm, kā arī noturību būs vienlīdz svarīgas uz sabiedrību balstītas sociālās inovācijas, darbībspējas un līdzdalības nodrošināšanai. Visbeidzot, prasmes ir svarīgas arī publiskajam sektoram, jo kompetenču trūkums var ierobežot tā spēju faktiski darboties. Piemēram, 69 % ES pašvaldību ziņoja, ka vides un klimata novērtēšanas prasmju trūkums ir faktors, kas kavē to klimatiskās investīcijas 45 .

Šos jautājumus papildinās izglītības problēmu pastāvīga pārnešana no paaudzes paaudzē. Piemēram, skolēniem ar zemu sociālekonomisko statusu ES ir 5,6 reizes lielāka iespējamība gūt skolā zemus sasniegumus nekā skolēniem ar augstu statusu 46 . Tas parāda pašreizējās sociālās mobilitātes ierobežojumus un traucē izmantot pārkārtošanās piedāvātās iespējas. Tas ir arī viens no faktoriem, kas ietekmē ES sociālo kohēziju.

5. Plaisu palielināšanās sociālajā kohēzijā

Eiropas zaļais kurss pamatojas uz spēju ļaut cilvēkiem sekmīgi piedalīties pārkārtošanās procesā un gūt labumu no tā. Šajā ziņā vērojams skaidrs progress. Vispārējo dzīves līmeņu vai veselības analīze parāda, ka eiropieši dzīvo ilgāk un labāk nekā iepriekšējās paaudzes. Viņu dzīves ilgums turpinās pagarināties. Kopš 2004. gada viņu paredzamais veselīgas dzīves ilgums ir pieaudzis par 4 gadiem 47 un ir pavērušās vairākas jaunas dzīves un karjeras iespējas. Daudzas Eiropas valstis ir vienas no laimīgākajām dzīves vietām 48 . Tomēr, lai pārvarētu dažādas grūtības, ir jānostiprina pastāvošā sociālā līguma pamati.

Klimata pārmaiņas skars teritorijas nevienmērīgi un nesamērīgi ietekmēs nabadzīgākos un neaizsargātākos iedzīvotājus. Mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem visvairāk ietekmēs augstākas pārtikas 49 vai enerģijas cenas 50 , jo tām parasti ir mazāk iespēju ar uzkrājumu palīdzību mazināt strauju dzīves dārdzības pieaugumu. Salīdzinot ar citām grupām, tās arī proporcionāli vairāk tērē pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, pārtikai, elektrībai, gāzei, apkurei un transportam. Nabadzīgākie arī bieži vien dzīvo piesārņotākos pilsētu rajonos un tādējādi ir neaizsargātāki pret piesārņojuma ietekmi, īpaši uz viņu veselību. 13,7 % ES iedzīvotāju apgalvo, ka saskārušies ar piesārņojumu vai vidiskiem apdraudējumiem 51 . Visneaizsargātākos sabiedrības slāņus nesamērīgi ietekmē arī klimatiskās katastrofas. Vienlaikus Eiropā ir nevienmērīgi sadalīta mūsu sabiedrību un institūciju pielāgotiesspēja 52 . Turklāt ienākumu un labklājības atšķirības ir cieši saistītas ar ekoloģisko nevienlīdzību un ieguldījumiem klimata pārmaiņu jomā. Piemēram, bagātākie 10 % eiropiešu emitē uz vienu iedzīvotāju trīs reizes vairāk nekā pārējie eiropieši 53 . Tomēr citi faktori, piemēram, vecums, mājokļa veids vai aglomerācijas lielums, arī nosaka mājsaimniecību emisijas, padarot sarežģītākus iespējamos fiskālās un pārdales politikas veidus, kas saistīti ar oglekļa emisijām 54 .

Nevienlīdzība starp dalībvalstīm ir samazinājusies, tomēr atsevišķās dalībvalstīs nevienlīdzība pieaug 55 .  Sabiedrībā valda stingra pārliecība, ka ir sasniegts pārāk augsts līmenis 56 . 2021. gadā 38,2 % no kopējā ekvivalentā ienākuma ES tika attiecināti uz 20 % iedzīvotāju ar visaugstākajiem ienākumiem, savukārt 20 % iedzīvotāju ar viszemākajiem ienākumiem saņēma tikai 7,9 %, lai gan dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības 57 . Šie skaitļi atspoguļojas eiropiešu uzskatos: 81 % uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība ir pārāk augsta 58 . Daudzi eiropieši reģionos un pilsētās, kas saskaras ar ekonomikas stagnāciju un lejupslīdi, ir arvien vairāk neapmierināti ar atšķirībām izglītības, darba iespēju, sociālās mobilitātes, vienlīdzības, paredzamā mūža ilguma vai savienojamības ziņā. Vienlaikus bagātības koncentrācija ir ievērojami augstāka par ienākumu nevienlīdzību un pakāpeniski pieaug, ne tikai tieši traucējot izmantot vienlīdzīgas iespējas un kavējot augšupēju sociālo mobilitāti 59 , bet arī vairojot politisko polarizāciju 60 . Statistika liecina, ka sociālie pārvedumi patiešām mazina ienākumu nevienlīdzību — 2021. gadā pirms sociālajiem pārvedumiem Džini koeficients ienākumiem bija 52,2 %, bet pēc pārvedumu ņemšanas vērā koeficients samazinājās līdz 30,1 % 61 . Turklāt klimata pārmaiņu sekas var tieši ietekmēt arī inflācijas dinamiku. Izrietošais inflācijas spiediens, piemēram, uz pārtikas vai enerģijas cenām, kopā ar pirktspējas samazināšanos varētu vēl vairāk pastiprināt nevienlīdzību, jo tā ietekme uz mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un mājsaimniecībām ar augstiem ienākumiem ievērojami atšķiras. Ja netiks veikti atbilstoši pasākumi, tas varētu palielināt nabadzību, tajā skaitā enerģētisko nabadzību, sociālo atstumtību un teritoriālo asimetriju visā ES 62 .

Starppaaudžu taisnīgums arī kļūst arvien svarīgāks. Jaunie eiropieši gūst labumu no lieliem paaudžu uzlabojumiem, un 67 % piekrīt, ka ES viņiem piedāvā gaišākas nākotnes perspektīvas 63 . Tomēr viņi saskaras arī ar jaunām grūtībām. Viņi ir labāk izglītoti, taču viņiem ir zemāks izmantojamais ienākums nekā iepriekšējām jaunajām paaudzēm, un pastāv lielāka iespējamība, ka viņi strādās nestabilas nodarbinātības veidos 64 . Līdz ar to jaunieši ir nomainījuši vecāka gadagājuma cilvēkus kā nabadzības riskam visvairāk pakļauto grupu 65 . Bērni, kas dzimuši 2020. gadā, piedzīvos divas līdz septiņas reizes vairāk ekstrēmu laikapstākļu notikumu un saistīto veselības risku salīdzinājumā ar 1960. gadā dzimušajiem cilvēkiem 66 . Turklāt īpaši jauniešus ietekmē garīgās veselības problēmas, tajā skaitā ekoloģiskā trauksme jeb solastalģija 67 . To var pastiprināt neveselīga digitālo mediju izmantošana 68 un pandēmijas sekas. Vairāk nekā 45 % jauniešu atzīst, ka ir piedzīvojuši šādas trauksmes sajūtas 69 . Tāpēc arī viņi sagaida izlēmīgāku rīcību: deviņi no desmit jaunajiem eiropiešiem piekrīt, ka klimata pārmaiņu novēršana uzlabotu viņu veselību un labbūtību 70 . Viņi izjūt bažas arī par valsts parādu, jo pastāv iespējamība, ka jaunākās paaudzes labklājības valstī ieguldīs vairāk, savukārt saņems mazāk nekā viņu priekšteči. Samazinoties jauno vēlētāju relatīvajam īpatsvaram, politisku nozīmi ir ieguvis arī starppaaudžu taisnīguma jautājums. Paaudžu solidaritātes trūkums klimata, ekonomikas un sabiedrības jautājumos var veicināt viņu politisko atsvešinātību un vilšanos pašreizējo politisko aprindu un sistēmas spējā risināt paaudžu problēmas.

6. Draudi demokrātijai un pašreizējam sociālajam līgumam

Nevienlīdzība ir cieši saistīta ar mazāku uzticēšanos valstu un ES iestādēm 71 , kā arī liberālajai demokrātijai kopumā. Marginalizācija, pieaugošā neapmierinātība un pozitīvas programmas trūkums apvienojas ar uzticības samazināšanos valsts institūcijām, polarizāciju un ekstrēmistisku, autokrātisku vai populistisku kustību arvien lielāku pievilcību. Globālā mērogā demokrātijas līmenis, ko bauda vidusmēra iedzīvotājs, ir samazinājies līdz līmenim, kas pēdējo reizi reģistrēts 1989. gadā 72 . Demokrātija tiek arvien vairāk apšaubīta kā pārvaldības modelis, kas vislabāk atbilst pieaugošo sociālekonomisko problēmu risināšanai 73 . ES ir pavājinājušās dažas funkcionējošas demokrātijas pamatprasības. Tas ir redzams saistībā ar grūtībām tiesiskuma jomā un arvien klusāko pilsoniskumu, piemēram, pastāvīgu vēlētāju aktivitātes samazinājumu daudzās dalībvalstīs gan valsts, gan Eiropas vēlēšanās 74 vai pieaugošo intereses trūkumu par vispārējiem demokrātiskiem procesiem. Piemēram, 47 % pilsoņu piekrīt, ka viņu balsij ES ir nozīme, bet 49 % uzskata, ka nav 75 . Pieaug arī politikas personalizācija, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka politiskie līderi ir svarīgāki nekā politiskās partijas. Politisko debašu polarizāciju un izolācijas sajūtu pastiprina maldinoša informācija un dezinformācija, grupu dinamika sociālajos medijos vai algoritmiskā neobjektivitāte 76 . Turklāt vietās, kas jūtas atstātas novārtā, vēršas plašumā distancēšanās un neapmierinātība. Ja netiks novērsti stagnējošo reģionu attīstības strupceļi, iedzīvotāji mazāk atbalstīs Eiropas integrāciju un vērtības, izraisot parādību, kas zināma kā neapmierinātības ģeogrāfija 77 . Pozitīvi ir tas, ka parādās arī jaunas politiskā aktīvisma un sociālās mobilizācijas formas. Tomēr nespēja risināt ar Eiropas demokrātiju stāvokli saistītos jautājumus liks apšaubīt gan ilgtspējīgu politiku ieviešanu, gan pašu pārkārtošanos.

Pašreizējais sociālais līgums nav pilnībā piemērots jaunajai sociālekonomiskajai realitātei. Pašreizējais sociālais līgums ir radies 20. gadsimta vidū atšķirīgos sociālekonomiskajos apstākļos. Kopš tā laika eiropiešu realitāte ir krasi mainījusies, attīstoties jauniem mācīšanās, darba un dzīves veidiem, kas saistīti ar demogrāfiskajām pārmaiņām un migrāciju. Ilgāks mūžs būtiski ietekmēs indivīdus, uzņēmumus, kopienas un valdības. Tāpēc joprojām pastāv trūkumi un nākotnē varētu rasties jauni sarežģījumi. Piemēram, lai gan nestandarta nodarbinātībā (tajā skaitā pašnodarbinātībā) pašlaik iesaistīti 40 % strādājošo iedzīvotāju 78 , sociālās aizsardzības shēmas joprojām galvenokārt ir paredzētas tradicionāliem nodarbinātības veidiem (piemēram, pilna laika, pastāvīgiem, ekonomiski atkarīgiem darbiniekiem). Ir vajadzīgas pārmaiņas, lai zināma darbaspēka daļa, jo īpaši jaunieši, ārpus ES dzimušie un sievietes, būtu pietiekami aizsargāta sociālās aizsardzības sistēmās. Pretējā gadījumā šīs nepilnības varētu apdraudēt indivīdu un viņu ģimeņu — jo īpaši mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem — labklājību un negatīvi ietekmēt pensiju tiesības un labklājību turpmākajā dzīvē. Tās varētu arī iedragāt pašreizējo labklājības pasākumu finansiālo stabilitāti un ietekmēt vispārējo konkurētspēju ar mazāk efektīviem darba tirgiem, kur cilvēki mazāk tiecas uzņemties risku, mainīt darbvietas, sākt vai pārtraukt strādāt, dibināt uzņēmumu vai to slēgt. Visbeidzot, daudziem eiropiešiem darbs arī vairs netiek pietiekami atalgots. Raksturīgākais rādītājs ir mājokļa cenu pieejamība: šobrīd tā ir viszemākajā līmenī gan tiem, kas vēlas iegādāties māju, gan tiem, kas vēlas īrēt 79 .

Paralēli pieaug publiskā un privātā sektora dalībnieku ģeoekonomiskā nozīme. Ir vērojama pieaugoša ekonomikas un drošības jomu konverģence, jo ekonomiskās izvēles arvien vairāk nosaka drošības apsvērumi. Tas, ko gaida no valsts, mainās, un, lai panāktu pārkārtošanos, atvērtu stratēģisko autonomiju un ekonomisko noturību, būs nepieciešami atbilstoši instrumenti un kompetences. No otras puses, notiekošā varas izkliede, pieaugot lielo daudznacionālo korporāciju globālajai nozīmei, liek apšaubīt pašreizējo valsts lomu ekonomikā, demokrātijā vai sociālajā dzīvē.

III.Galvenās rīcības jomas

Iepriekš izklāstītie jautājumi tieši ietekmēs ilgtspējas sociālos un ekonomiskos aspektus, liekot apšaubīt pārkārtošanās iespējamību un dzīvotspēju. Tāpēc, lai līdz 2050. gadam panāktu ilgtspējīgu Eiropu, jau tagad ir vajadzīga koordinēta iejaukšanās visās politikas jomās. Pamatojoties uz prognozēšanas procesa rezultātiem, turpmāk izklāstītajās darbības jomās ir sniegtas idejas, kā risināt iepriekšējās iedaļās norādītās problēmas.

1. Jauna, ilgtspējīgas nākotnes vajadzībām piemērota Eiropas sociālā līguma nodrošināšana. ES būtu jāturpina mudināt dalībvalstis izstrādāt iekļaujošus, kvalitatīvus sociālos pakalpojumus, kas uzlabo cilvēku spēju veicināt ekonomiku un sabiedrību, vienlaikus realizējot savu potenciālu un vēlmes. Tas ietver arī labklājības politikas atjaunināšanu, ievērojot sociālo investīciju pieeju visā dzīves garumā. Tas ietver atbalstu dalībai darba tirgū un iekļautībai, turpmāku sociālās aizsardzības pielāgošanu nestandarta nodarbinātības veidiem un jauniem klimatiskajiem riskiem, atbilstoša sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, kā arī aktīvas iekļaušanas pieeju darba tirgū. Būtu jāņem vērā jaunā demogrāfiskā realitāte ar tās problēmām (novecošanu) un iespējām (ilgmūžību). Tas nozīmē nodrošināt arī migrantu un ES iedzīvotāju ar migrantu izcelsmi sekmīgu integrāciju, lai radītu ievērojamus fiskālos ieguvumus dalībvalstīm un sniegtu būtisku ieguldījumu demogrāfisko pārmaiņu radīto labklājības problēmu risināšanā. Pastāvīga sociālo rādītāju pārraudzība, jo īpaši attiecībā uz visneaizsargātākajām mājsaimniecībām, būs ļoti svarīga, lai apkarotu nabadzību, sociālo atstumtību, kā arī sociālo un teritoriālo nevienlīdzību. Jaunajā sociālajā līgumā lielāka uzmanība būtu jāpievērš taisnīgam un iekļaujošam pārkārtošanās procesam, reģionālās kohēzijas uzturēšanai un tam, lai kā pamatprincipi tiktu izmantoti starppaaudžu taisnīgums un augšupēja sociālā konverģence. Tam arī turpmāk būtu jākoncentrējas uz dzīvi veselīgā vidē kā galveno sabiedrisko labumu un uz garīgās veselības problēmu pamatcēloņu — piemēram, sociālās atstumtības, diskriminācijas un klimata pārmaiņu ietekmes — novēršanu.

2. Vienotā tirgus izmantošana noturīgas neto nulles emisiju ekonomikas veicināšanai. ES būtu jāturpina stiprināt tās saskaņotā sistēma, lai panāktu atvērtu stratēģisko autonomiju, tajā skaitā ekonomisko drošību. Proti, pamatojoties uz spēkā esošo mehānismu, kas paredzēts pašreizējo stratēģisko atkarību pārbaudei, ES un tās dalībvalstīm būtu jāturpina izstrādāt instrumentus, ar ko novērtēt nākotnes atkarības stratēģiskās nozarēs (piemēram, veselības, pārtikas, digitālo tehnoloģiju, enerģētikas, kosmosa, ūdens jomā). ES būtu arī labāk un stratēģiskāk jāizmanto tirdzniecības aizsardzības instrumenti, ārvalstu subsīdiju regulējums un iepirkuma instrumenti. Vienotā tirgus paplašināšanās būs ļoti svarīga, lai saglabātu ES ekonomisko spēku nākotnē. Lai nodrošinātu izaugsmi veicinoša tiesiskā regulējuma atbilstību nākotnes vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz vienoto tirgu, vajadzētu balstīties uz atbilstošiem stratēģiskās izlūkošanas un prognozējošas pārvaldības līmeņiem 80 . Ir atkārtoti jāpievēršas 81 šķēršļu novēršanai, kā arī spēkā esošo noteikumu izpildei ekosistēmās ar vislielāko pārkārtošanās potenciālu. Tas ir jāsaskaņo ar stingriem un konkrētam mērķim pielāgotiem konkurences noteikumiem. Svarīgi būs arī stimulēt ilgtspējīgus uzņēmējdarbības modeļus un nodrošināt pietiekamu atbalstu neto nulles emisiju tehnoloģiju straujai attīstībai un ieviešanai. ES arī turpmāk būtu jāgarantē vienlīdzīgi konkurences apstākļi visiem tirgus dalībniekiem, nodrošinot ciešas saiknes starp piekļuvi tirgum un augstiem ilgtspējas standartiem. Visbeidzot, atbalsts ir vajadzīgs arī enerģētikas pārkārtošanai būtisku komponentu — piemēram, izejvielu vai neto nulles emisiju tehnoloģijas iekārtu — ātrai ražošanai.

3. ES iekšpolitikas un ārpolitikas savstarpējo saikņu stiprināšana, kas veicina ES piedāvājumu un naratīvu arī globālā mērogā. Ģeoekonomika arvien vairāk liek domāt par elastīgu pieeju un stratēģisku partnerību apvienošanu. Šajā kontekstā, lai attīstītu partnerības stratēģiskos projektos, piemēram, ar valstīm, kas saskaras ar problēmām enerģētikas pārkārtošanas vai ūdens nodrošinājuma jomā, būtu jāturpina izmantot Global Gateway. Šādām partnerībām būtu jāstimulē jaunas vietējās vērtību ķēdes, lai piesaistītu investīcijas un radītu darbvietas un iespējas jaunākām paaudzēm. Pamatojoties uz pašreizējo brīvās tirdzniecības nolīguma modeli, kopā ar Eiropas kaimiņvalstīm, Āfriku, Āziju vai Latīņameriku varētu izskatīt jaunus, elastīgākus un mērķorientētākus partnerības nolīgumu veidus. Ir jāpalielina sinerģija un saiknes starp šiem nolīgumiem un Global Gateway. Tāda zaļa transatlantiskā tirgus izveide, kas atvieglo piekļuvi stimulu shēmām un novērš diskrimināciju, atbalstītu zaļās investīcijas un ilgtspējīgu ražošanu. Turklāt, izmantojot Eiropas komandas pieeju, ES būtu jāstiprina sava nostāja daudzpusējos forumos, kas ir svarīgi globālu ilgtspējas centienu īstenošanā, tajā skaitā tajos, kuros tiek veidota ilgtspējīga finansējuma nākotne (piemēram, Bridžtaunas iniciatīvā, Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda reformās). Tai būtu arī jāturpina vadīt centienus sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus 82 un veicināt diskusiju par to nākotni pēc 2030. gada. Turklāt ES būtu jāvada darbība, lai saglabātu globālos kopresursus (biodaudzveidību, augsni, saldūdeni, okeānus utt.), tajā skaitā izmantojot finansējumu vai sadarbojoties tehnoloģiju un inovāciju jomā (gan augsto, gan zemo tehnoloģiju jomā). Būtu jāizpēta jauni finansēšanas mehānismi pielāgošanās un noturības veicināšanai, kuri būtu vērsti uz visneaizsargātākajām valstīm. ES ir arī jānodrošina, lai tās klimata, vides un enerģētikas politika tiktu izstrādāta un īstenota saskaņā ar ES starptautiskajām iecerēm un saistībām. Tas nozīmē, ka ir jāņem vērā tās tirdzniecības partneru perspektīvas, kā arī ES tiesību aktu ietekme uz tiem. To varētu panākt, aktivizējot dialogu, saziņu, diplomātiju (zaļo, digitālo vai kultūras) un sadarbību to izstrādē un īstenošanā 83 . Tai būtu arī jāturpina Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros proaktīvi iesaistīties Eiropas zaļā kursa politikā. Līdztekus sava tiesiskā regulējuma izstrādei ES ir jāveido plašas starptautiskas alianses un nolīgumi par iedarbīgām un ilgtspēju veicinošām jaunām tehnoloģijām — piemēram, mākslīgo intelektu — tādā veidā, kas atspoguļo tās vērtības un stratēģiskos mērķus un ļauj pārvaldīt riskus. Lai cīnītos pret apdraudējumiem un uzbrukumiem, piemēram, dezinformāciju, tai būtu arī jāapvieno spēki ar līdzīgi domājošiem partneriem. Visbeidzot, trešo valstu jauno paaudžu atbalstu varētu palīdzēt veidot Jaunatnes rīcības plāna stiprināšana ES ārējās darbības jomā.

4. Ražošanas un patēriņa atbalstīšana pārejā uz ilgtspēju. No ražošanas puses tas ietver visās dalībvalstīs veiktas reformas un investīcijas, kas paredzētas, lai dekarbonizētu un atsārņotu ekonomiku, jo īpaši rūpnieciskos procesus un energoietilpīgos sektorus, samazinātu ietekmi uz biodaudzveidību un līdz minimumam ierobežotu patēriņa ekoloģisko pēdu. Svarīga ir arī birokrātijas apkarošana, administratīvo un atļauju piešķiršanas procedūru paātrināšana vai vietējā atbalsta pieejamības un kvalitātes uzlabošana. Ir vajadzīga plaša mēroga rīcība, lai stiprinātu ES ūdens noturību, novēršot piesārņojumu un lauksaimniecības, enerģijas ražošanas, rūpniecības vai mājsaimniecību pieaugošās prasības. Svarīgi ir pasākumi, kas uzlabo ūdens pārvaldību (tajā skaitā atbilstošus cenu noteikšanas un piešķiršanas mehānismus), tā efektīvu izmantošanu, ilgtspējīgu alternatīvu avotu attīstīšanu, ūdens piesārņojuma likvidēšanu un vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšanu. Lai panāktu ilgtspēju un samazinātu patēriņa ekoloģisko pēdu, būs jāmainās arī cilvēku — īpaši cilvēku ar visaugstākajām oglekļa pēdām — uzvedībai. Svarīgi būs arī nodrošināt adekvātus cenu signālus (piemēram, nosakot oglekļa cenu, vides nodokļus, atceļot vai reformējot videi kaitīgas subsīdijas, stiprinot videi labvēlīgus stimulus), kas saskaņoti ar ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu pieejamības — arī cenas ziņā — nodrošināšanu. Lai mainītu uzņēmumu stratēģijas un uzņēmējdarbības modeļus, ES būtu jāturpina izstrādāt politikas un regulējumus, lai vēl cītīgāk risinātu plānotās novecošanās problēmas un veicinātu remontu pēcpārdošanas kontekstā un aprites principam atbilstošu dizainu. Pamatojoties uz atbilstošām analīzēm, pasākumi varētu ietvert arī videi viskaitīgākās prakses vai pakalpojumu reklāmas aizliegšanu. Kopumā šie elementi varētu būt nākamā plašākā tiesiskā regulējuma elementi, kas ņem vērā ES ekonomikas ilgtermiņa globālo konkurētspēju. Tas, ka tiek sīkāk analizēta distributīvā un teritoriālā ietekme politikas veidošanā un skaidrāk izklāstīti rezultāti, varētu palīdzēt izstrādāt jaunus pasākumus tādā veidā, kas samazina nabadzības un nevienlīdzības iespējamo negatīvo ietekmi, un paredzēt papildu politikas pasākumus, kas samazina šādu negatīvo ietekmi. Visbeidzot, visās vecuma grupās būtu jāstiprina izglītība un izpratnes veicināšana par ilgtspējīgu un veselīgu izvēli un dzīvesveidu.

5. Virzība uz “investīciju Eiropu”, palielinot privātās finanšu plūsmas, lai atbalstītu stratēģiskās investīcijas pārkārtošanās nodrošināšanai. Ievērojama progresa panākšana attiecībā uz banku savienību un kapitāla tirgu savienību ir ļoti svarīga, lai piesaistītu privāto finansējumu, kas nepieciešams divējādās pārkārtošanās nodrošināšanai. Ar ilgtspējīgiem finanšu instrumentiem, piemēram, Eiropas zaļajām obligācijām, tiks finansētas ilgtspējīgas stratēģiskās ES investīcijas. Lai nodrošinātu, ka ES joprojām ir pievilcīga vieta, kur investēt neto nulles emisiju un aprites ekonomikā, būs jāizveido elastīga, ātra un atbilstoša sistēma privāto investīciju veicināšanai, kā arī jānodrošina pozitīva uzņēmējdarbības vide. Šajā sakarā publiskais finansējums būtu labāk jāizmanto kā katalizators privātām investīcijām — jo īpaši riskantākiem progresīviem ilgtspējas projektiem, tajā skaitā to izvēršanai — un attiecīgām ES ražošanas spējām. Jo īpaši Eiropas Investīciju bankai, lielākajai publiskajai bankai pasaulē, būtu jāsniedz spēcīgāks atbalsts stratēģiskām investīcijām, kas ir svarīgas divējādās pārkārtošanās nodrošināšanai, piemēram, investīcijām izejvielās, zaļajās tehnoloģijās vai biotehnoloģijās, jo īpaši progresīvos projektos. Ir svarīgi arī turpināt centienus atvieglot Eiropas jaunuzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem piekļuvi attiecīgajiem ES finansējuma avotiem. Privātās finanšu plūsmas var palīdzēt palielināt arī citi instrumenti: nodokļu atvieglojumi, videi draudzīgs un ilgtspējīgs publiskais iepirkums, kā arī publiskā un privātā sektora partnerības, piegādātāju stimulēšana pieņemt ilgtspējīgus risinājumus, publiskais iepirkums pirmskomercializācijas posmā, sadarbība ar nevalstiskām organizācijām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai vai ar pilsoņiem un ieinteresētajām personām līdzdalīgai budžeta plānošanai. Ciešāku sadarbību starp privāto un publisko sektoru varētu arī panākt, uzlabojot jauktās finansēšanas stratēģijas, piemēram, uzlabojot koncesijas finansējuma sniedzēju starpniecības pakalpojumus un palielinot ES un dalībvalstu attīstības iestāžu nozīmi. Visbeidzot, svarīgi būs turpmāki centieni iekļaut klimatiskos riskus finanšu stabilitātes novērtējumā.

6. Publisko budžetu pielāgošana ilgtspējai. Fiskālā politika un nodokļu sistēma ir jāpielāgo divējādās pārkārtošanās vajadzībām, papildu investīcijas jāatvēl projektiem, kas to veicina, un jānodrošina adekvāti cenu signāli un stimuli ražotājiem, lietotājiem un patērētājiem, vienlaikus uzlabojot fiskālo stabilitāti. ESAO starptautisko nodokļu reformas īstenošana ir pirmais solis šajā virzienā, ierobežojot pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmju jomā un nodrošinot, ka starptautiskie uzņēmumi maksā nodokļus taisnīgā apmērā neatkarīgi no to darbības vietas. ES būtu jāturpina īstenot globālas nodokļu apiešanas novēršanas stratēģijas, kas īpaši atbalsta nodokļu sistēmu taisnīgumu. Tai būtu arī jāapsver, kā samazināt darbaspēka nodokļu slogu un novirzīt to uz citām nodokļu bāzēm, kas mazāk kaitē izaugsmei, kā arī novērst nevienlīdzību saistībā ar sabiedrības novecošanu un jaunām darba formām. Pastiprināti centieni optimizēt publiskos izdevumus, pilnveidojot publisko finanšu kvalitāti un struktūru un uzlabojot publisko izdevumu efektivitāti un lietderību, būs ļoti svarīgi, lai pēc iespējas labāk izmantotu publiskos līdzekļus. Tas ietver publisko spēju stiprināšanu datu vākšanā un analīzē, lai labāk izstrādātu fiskālos pasākumus. Fiskālajai politikai arī turpmāk vajadzētu būt vērstai uz neaizsargātu mājsaimniecību un uzņēmumu aizsardzību, vienlaikus tai jābūt pieejamai un jāsaglabā stimuli ilgtspējīgas rīcības nodrošināšanai. Visbeidzot, ņemot vērā fiskālo problēmu nevienmērīgo ietekmi un vajadzību palielināt stratēģiskās investīcijas un nodrošināt atbilstošu finansējumu ES kopējām interesēm, būtu jāizpēta turpmākas iespējas kopīgai rīcībai.

7. Politikas un ekonomikas rādītāju turpmāka virzīšana uz ilgtspējīgu un iekļaujošu labbūtību. Vides un sociālie aspekti jau ir ņemti vērā gan publisko, gan privāto dalībnieku lēmumos, taču tos jāturpina integrēt. Šajā kontekstā būtu jāturpina attīstīt un pakāpeniski iekļaut ES politikas veidošanā līdztekus IKP izmantojami rādītāji. Tas palīdzēs pārraudzīt progresu labbūtības sasniegšanā, atvieglot saziņu par politiskām problēmām un izstrādāt stratēģijas to risināšanai uz cilvēkiem un planētu orientētā veidā, vienlaikus nodrošinot, ka ekonomiskā izaugsme negrauj tās pamatus. Būtu jāveic arī papildu darbs, lai uzlabotu pārraudzības instrumentus, izstrādājot stabilus, uz modeļiem balstītus rādītājus (piemēram, par planētas iespēju robežām vai sabiedrības, vides un ekonomikas saikni) un labāk integrētus novērtējuma modeļus prognožu un scenāriju analīzei. Lai politikai nodrošinātu plašāku informāciju, nacionālo kontu statistikas standarti ir jāpapildina ar papildu rādītājiem, kas labāk atspoguļo saimnieciskās darbības, cilvēku labbūtības un vides savstarpējo atkarību. Tas ļautu, piemēram, noskaidrot dažādos veidus, kā resursu izsmelšana un vides degradācija mazina cilvēku labbūtību un ekonomisko drošību, un dažādās ietekmes, ko savukārt saimnieciskā darbība atstāj uz vidi. ES turpinās iesaistīties starptautiskās sabiedrības diskusijās par to, kā ekonomikas un vides savstarpējās saiknes metodiski pareizā veidā var ņemt vērā nacionālajos kontos un vides un ekonomikas statistikā. Turklāt tā turpinās veicināt pašreizējo vides ekonomisko kontu izmantošanu, lai nodrošinātu informāciju politikas veidošanai dažādās jomās, jo īpaši uzlabojot pašreizējās ekonomikas un vides statistikas un sociālās uzskaites integrāciju ieņēmumu sadalē pastāvošās sociālās nevienlīdzības efektīvākai novēršanai.

8. Nodrošināšana, lai ikviens varētu sekmīgi veicināt pāreju uz ilgtspēju. Vajadzīgi neatlaidīgi centieni, lai palielinātu visu iedzīvotāju slāņu — jo īpaši sieviešu, personu ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēku, jauniešu un citu nodarbinātībā, izglītībā vai apmācībā nepietiekami pārstāvētu grupu — līdzdalību darba tirgū. Lai pārvarētu nevienlīdzību, būtu jāveicina investēšana kvalitatīvā agrīnā izglītībā. Papildus tehniskajām prasmēm pastiprināta uzmanība būtu jāpievērš ilgtspējas, digitālajām, pilsoniskajām, noturības vai uzņēmējdarbības prasmēm. Mācību elastību palielinātu tas, ka tiktu veicināta mūžizglītība, piemēram, paplašinot apmācību darbavietā un arodmācības, vai inovatīvi mācīšanas paņēmieni. Tas ir jāsaskaņo ar darbavietu un darba apstākļu pielāgošanu jauniem darba veidiem, paaudžu vēlmēm un darbinieku vajadzībām. Būtu jāstiprina publisko, privāto un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku sadarbība, izmantojot izveidotos mehānismus (piemēram, prasmju pilnveides paktus vai prasmju akadēmijas). Digitālās tehnoloģijas būtu jāizmanto, lai uzlabotu un pielāgotu izglītību un apmācību, kā arī veicinātu mācību iespējas visiem. Lai pārvaldītu demogrāfiskās pārmaiņas, ES ir nepieciešami stabili instrumenti prasmju un darbaspēka vajadzību detalizētai prognozēšanai galvenajos sektoros. Talantu attīstības strupceļi jānovērš reģionālā līmenī, ar mērķorientētiem pasākumiem un sadarbībā ar darba devējiem un izglītības iestādēm stimulējot talantu piedāvājumu un pieprasījumu. Visbeidzot, lai novērstu konkrētas darba tirgus nepilnības un demogrāfiskās problēmas, ES ir jāpiesaista vairāk talantu no visas pasaules un jāatbalsta talantu fondu izveide un partnerības ar trešām valstīm. Integrācijas uzlabošanai tas ir jāapvieno ar izcelsmes kopienu atbalstīšanu un izglītības un apmācības pielāgošanu.  

9. Demokrātijas stiprināšana, tajā skaitā palielinot iedzīvotāju darbībspēju. Lai panāktu plašu sabiedrības atbalstu ilgtspējai, ir jāpalielina Eiropas iedzīvotāju līdzdalība demokrātiskās apspriedēs un politikas veidošanas procesos, papildinot pārstāvības demokrātiju 84 . Politikas veidošanas pamatā vajadzētu būt taisnīgumam starp paaudzēm un vienas paaudzes ietvaros, iekļaujošai līdzdalībai un visu iedzīvotāju darbībspējai. Piemēram, stratēģiskās prognozēšanas iekļaušana politikas veidošanā var palīdzēt valdībām pieņemt publisko politiku, kuras pamatā ir turpmāka distributīva (arī starppaaudžu) ietekme, ieviešot stratēģijas, kas samazina ļoti negatīvu sociālo iznākumu iespējamību. Tāpēc ļoti liela nozīme būs lielākai lēmumu pieņemšanas atklātībai un spējai labāk sadarboties un sazināties ar iedzīvotājiem. ES būtu pastāvīgi jāstiprina spēja aizstāvēt demokrātiju un tiesiskumu 85 . Lai cīnītos pret maldinošu informāciju, dezinformāciju un ārvalstu iejaukšanos, ir svarīgi efektīvāki instrumenti un to pareiza izpilde. Ir ļoti svarīgi panākt, lai sociālo mediju platformas būtu atbildīgākas, un atbalstīt neatkarīgus medijus. Jāoptimizē arī digitalizācijas ietekme uz demokrātiju, vienlaikus pievēršoties iespējamiem negatīviem aspektiem (vēlēšanu kiberdrošībai, naida runas izplatībai un radikalizācijai). Visbeidzot, būtiski būs atvērti, efektīvi, sadarbspējīgi un atbildīgi sabiedriskie pakalpojumi. Tāpēc ir jānostiprina vietējo iestāžu un citu dalībnieku — piemēram, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju — spējas. Vajadzīga vērienīga rīcība, lai nodrošinātu, ka šādām iestādēm ir vajadzīgās prasmes, kā arī finanšu un tehnoloģiskie resursi, kas veicina divējādo pārkārtošanos un ļauj izmantot tās iespējas 86 .

10. ES gatavības un reaģēšanas instrumentu kopuma pastiprināšana, lai papildinātu civilo aizsardzību ar “civilo profilaksi”. Kā nesen parādīja pandēmija un Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, ES ir stratēģiski jāparedz iespējamie postošie notikumi un jāsagatavojas to ietekmei. Stratēģiskās prognozēšanas un pārraudzības spēju — tajā skaitā agrīno brīdināšanas sistēmu — nepārtrauktā attīstība atvieglos agrīnās informācijas pārvēršanu agrīnā rīcībā, un tai būtu jāvirza dalībvalstu turpmākās investīcijas un finansējums labākas gatavības un profilakses nodrošināšanai. Eiropas datu telpas, digitālie dvīņi un jauni mijiedarbības veidi būs ļoti svarīgi, lai labāk izprastu un izmantotu lielu daudzumu sarežģītas informācijas. Tāpat būtu pastāvīgi jāpastiprina ES spēja ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm. Piemēram, Vienotā tirgus ārkārtējā stāvokļa instruments nodrošinās preču un pakalpojumu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos, garantējot lielāku pārredzamību un koordināciju krīzes laikā. Lai risinātu ar kritisko vienību noturību saistītos jautājumus, ļoti svarīga būs ar noturību saistītu ES direktīvu un Padomes ieteikumu īstenošana 87 . Būtu jāturpina attīstīt Ārkārtas reaģēšanas koordinēšanas centrs, lai tas kļūtu par galveno mezglu, kas savieno visus attiecīgos ES krīzes pārvarēšanas dalībniekus (piemēram, Veselības ārkārtas situāciju gatavības un reaģēšanas iestādi (HERA)), un stiprinātu operatīvo gatavību turpmākām ārkārtas situācijām 88 . Būtu jāatbalsta daudzi pašreizējie rīki un instrumenti, kas ir svarīgi noturības nodrošināšanai tādās jomās kā civilā aizsardzība, migrācija, veselība, pārtika vai ūdens, un jāstiprina to sinerģija un sadarbība. ES vajadzētu būt arī labāk sagatavotai, lai novērstu katastrofas un ar klimatu saistītas pārvietošanas. Papildus noturības darbībām ES būs jānovērtē, jānovērš un jāpārvalda riski, kā arī jāsagatavojas tiem, izmantojot sistēmisku pieeju “Viena planēta un viena veselība”. Turklāt kopīgu procedūru izstrāde būtu jāatbalsta, pastiprinot vai izveidojot jaunas starpnozaru saiknes ar attiecīgajām iestādēm visos līmeņos, kā arī ar privāto sektoru, tajā skaitā riska pārvaldītājiem un apdrošinātājiem. Visbeidzot, būtu jāizpēta veidi, kā vēl vairāk palielināt katastrofu riska finansējuma pieejamību.

IV.Iecerētā sasniegšana pārejā uz ilgtspēju

Pāreja uz ilgtspēju balstās uz trim iecerēm: veselīgu planētu un plaukstošu vidi, ekonomikas izaugsmi, kas ir atsaistīta no resursu izmantošanas un vides degradācijas, un pārliecību, ka neviena persona vai vieta netiks atstāta novārtā. Tā kā ES turpinās šo vēsturisko pārveidi, pozitīva redzējuma veidošana, kā arī iespējas un optimisma sajūtas saglabāšana būs ļoti svarīga, lai sarežģītos apstākļos radītu plašu demokrātisku atbalstu nepieciešamajām pārmaiņām un kompromisiem. Šajā ziņojumā ir izklāstītas galvenās jomas, kurās ir ļoti nepieciešama rīcība, ja vēlamies panākt pāreju uz ilgtspēju un stiprināt saiknes starp tās vidiskajiem, sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem.

Lai Eiropa varētu sasniegt šīs ieceres, ir ļoti svarīgi izvirzīt ilgtspēju kā ES atvērtās stratēģiskās autonomijas prioritāti. Pašreizējām un nākamajām eiropiešu paaudzēm tas nozīmēs dzīvot veselīgāk un ilgāk, atrast privātu un profesionālu piepildījumu un iegūt lielāku ietekmi tajā nākotnē, kādu viņi vēlas. ES uzņēmumiem tas nozīmēs izmantot neto nulles emisiju ekonomikas iniciatora priekšrocību, ieviešot pasaulē vadošos ilgtspējīgos produktus un pakalpojumus. Un pārējiem pasaules reģioniem tas nozīmēs gūt labumu no sadarbības un ilgtspējīgas attīstības.

(1)

     Šā paziņojuma pamatā ir Kopīgā pētniecības centra ziņojums “Zinātne politikai” — Towards a fair and sustainable Europe 2050: social and economic choices in sustainability transitions —, kas balstās uz pilnvērtīgu prognozēšanas procesu. Tas sākās ar to, ka tika izveidoti prognožu scenāriji, kuros aprakstītas alternatīvas versijas ES ilgtspējīgai nākotnei līdz 2050. gadam. Katrā scenārijā iespējas pārejai uz ilgtspēju noteica, izmantojot retrospektīvu koprades paņēmienu. Tas ļāva noteikt jaunas, alternatīvas prakses un struktūras, kā arī to, kā pakāpeniski līdz 2050. gadam izbeigt pašreizējās ilgtnespējīgās prakses un struktūras, tajā skaitā līdztekus pārkārtošanās iespējām analizēt kompromisus, vājās vietas un sinerģijas. Dažādu pārmaiņu modeļu transversālā analīzē tika identificētas kritiski svarīgas jomas, kas ļauj veikt transformatīvas pārmaiņas ilgtspējas virzienā. Prognozēšanas process ietvēra arī konsultācijas ar ekspertiem un ieinteresētajām personām, diskusijas ar Komisijas dienestiem, aģentūrām un kopuzņēmumiem, atsauksmju sniegšanas uzaicinājuma publicēšanu, diskusijas ar institucionālajiem partneriem (Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēmu) un dalībvalstīm.

(2)

     2022. gada stratēģiskās prognozēšanas ziņojumā īpaša uzmanība tika pievērsta Eiropas divējādās zaļās un digitālās pārkārtošanās mijiedarbībai jaunā ģeopolitiskā kontekstā. 2021. gada izdevums pievērsās svarīgām tendencēm, kas ietekmē ES atvērto stratēģisko autonomiju un rīcības brīvību turpmākajās desmitgadēs. 2020. gada ziņojumā ES noturība tika analizēta četrās dimensijās: sociālajā un ekonomiskajā, ģeopolitiskajā, zaļajā un digitālajā.

(3)

     ASV nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana piezīmes par Amerikas ekonomiskās līderības atjaunošanu, kas izteiktas domnīcā Brookings Institution 2023. gada 27. aprīlī.

(4)

     36 % pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kuras aktīvi nosodīja Krieviju un ieviesa pret to sankcijas. Gandrīz viena trešdaļa dzīvo valstīs, kas ir saglabājušas neitrālu nostāju. Visbeidzot, vēl 32 % ir valstīs, kuru valdība atbalstīja Krievijas darbības vai naratīvu. Howey, W., (2022), Russia can count on support from many developing countries, https://www.eiu.com/n/russia-can-count-on-support-from-many-developing-countries/ .

(5)

      EDGAR — Emissions Database for Global Atmospheric Research (Globālās atmosfēras pētniecības emisiju datubāze), Eiropas Komisija.

(6)

     G7 partnerība globālās infrastruktūras un investīciju jomā, kuras daļa ir ES Global Gateway, ir paredzēta, lai apmierinātu pieprasījumu pēc kvalitatīva infrastruktūras finansējuma valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem.

(7)

   Kembridžas Universitātes Ilgtspējīgas vadības institūts (CISL), (2022), https://www.cisl.cam.ac.uk/competitive-sustainability-index . 

(8)

     Neto nulles emisiju industrijas akts (COM(2023) 161 final).

(9)

     European Economic Security Strategy (JOIN(2023) 20 final).

(10)

     Investment needs assessment and funding availabilities to strengthen EU's Net-Zero technology manufacturing capacity (SWD(2023) 68 final).

(11)

     Spānija kopā ar citām dalībvalstīm, izmantojot arī Komisijas ierosināto metodiku, ES mēroga prognozēšanas tīkla ietvaros ir izveidojusi īpašu programmu, kas analizē pašreizējās un turpmākās atkarības četros kritiski svarīgos sektoros (enerģētikas, digitālo tehnoloģiju, veselības un pārtikas sektorā) (sk. SWD(2021) 352 final, SWD(2022) 41 final, WP2023/14). Šajā darbā sniegti ieteikumi par ES atvērtās stratēģiskās autonomijas — tajā skaitā tās ekonomiskās drošības — un globālās līderības stiprināšanu līdz 2030. gadam.

(12)

     Elderson, F., (2023), https://www.ecb.europa.eu/press/blog/date/2023/html/ecb.blog230608~5cffb7c349.en.‌html . 

(13)

     Sīkāka informācija par izmantoto metodiku, datu avotiem, papildu rezultātiem un jutīguma analīzi ir sniegta JRC tehniskajā ziņojumā Health-adjusted income: complementing GDP to reflect the valuation of life expectancy , JRC134152, https://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/handle/JRC134152.

(14)

     Iekšzemes pēda palīdz kvantitatīvi novērtēt iekšzemes ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi, izmantojot uz dzīves ciklu balstītu rādītāju kopumu.

(15)

   Consumption footprint and domestic footprint, Eiropas Komisija, (2023), https://doi.org/10.2760/218540 . 

(16)

     Zero pollution — Outlook 2022, Eiropas Komisija, (2022), https://doi.org/10.2760/39491 .

(17)

     Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules Pārtikas programma, https://www.wfpusa.org/drivers-of-hunger/food-waste/ , 2023. gada 12. jūnija redakcija.

(18)

     Sk., piemēram, Versailles Statement: The crucial decade for energy efficiency, (2023. gada 8. jūnijs), https://iea.blob.core.windows.net/assets/2de1ef68-c97a-4fdb-b8be-fb12b693893e/IEA8thGlobalConferenceonEnergyEfficiency_JointStatement.pdf . 

(19)

     Klimata pārmaiņu starpvaldību padome, (2023), https://www.ipcc.ch/report/ar6/syr/ . 

(20)

     Binder, M. un Blankenberg, A. K., (2017), https://doi.org/10.1016/j.jebo.2017.03.009 . 

(21)

     France Jagers, S. C., Martinsson, J. un Matti, S., (2019), https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/14693062.2018.1470963.

(22)

     SWD (2023) 68 final un COM(2022)438 final. Turklāt neto nulles emisiju industrijas aktam laikposmā no 2023. līdz 2030. gadam ir vajadzīgi kopsummā 92 miljardi EUR.

(23)

     ES un Apvienotās Karalistes kopējie rādītāji, Naumann, G. u. c., (2021), https://doi.org/10.1038/s41558-021-01044-3 . 

(24)

     ES un Apvienotās Karalistes kopējie rādītāji, Dottori, F. u. c., (2023), https://doi.org/10.1038/s41558-022-01540-0 . 

(25)

     Pašlaik ES ir apdrošināta tikai aptuveni ceturtā daļa no klimatisko katastrofu radītajiem zaudējumiem. Sk. Eiropas Centrālā banka, EAAPI, (2022), https://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/other/ecb.policyoptions_EIOPA~‌c0adae58b7.en.pdf . 

(26)

     Pasaules Banka, (2021), http://hdl.handle.net/10986/35686 . 

(27)

     Paziņojums “Eiropas lielā stunda — jāatjaunojas un jāsagatavo ceļš nākamajai paaudzei” (COM(2020) 456 final).

(28)

     Eiropas Aizsardzības aģentūra, (2022), https://doi.org/10.2836/97270 . 

(29)

     Pamatojoties uz Ukrainas valdības, Pasaules Bankas grupas, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas kopīgo novērtējumu. Avots: Pasaules Banka, Ukraine Rapid Damage and Needs Assessment: February 2022 – February 2023.

(30)

     The 2021 Ageing Report, Eiropas Komisija, (2021),  https://doi.org/10.2765/84455 . 

(31)

     Paziņojums “Uzņēmējdarbības nodokļi 21. gadsimtā” (COM(2021) 251 final).

(32)

     Eiropas Investīciju banka, (2023), https://doi.org/10.2867/307689 . 

(33)

Avots: Eurostat, maksājumu bilance (BPM6), norēķinu konts plus kapitāla konts. Pārskata periods: 2013.–2022. gads. Dati iegūti 2023. gada 28. jūnijā.

(34)

     Starptautisko norēķinu banka, Credit to the non-financial sector (bis.org) , atjaunināts 2023. gada 27. februārī.

(35)

     Sk. ECB aizņēmumu izmaksu kopējo rādītāju, kas 2023. gada aprīlī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieauga par 1,83 procentpunktiem.

(36)

     Schnabel, I., (2023), https://www.ecb.europa.eu/press/key/date/2023/html/ecb.sp230110~21c89bef1b.en.html . 

(37)

     Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts, (2017), https://doi.org/10.2839/538402 . 

(38)

     Eiropas Investīciju banka, (2023), https://doi.org/10.2867/307689 . 

(39)

     The strategic energy technology plan, Eiropas Komisija, (2018), https://doi.org/10.2777/04888 . 

(40)

     Zemo sasniegumu Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) rādītāji lasīšanā (22,5 %), matemātikā (22,9 %) un dabaszinātnēs (22,3 %) joprojām krietni pārsniedz ES 2030. gada mērķi, kas noteikts zem 15 %, un ir palielinājušies salīdzinājumā ar 2015. gada posmu. Sk.: Eiropas Komisija, (2022), https://www.doi.org/10.2766/117416 . 

(41)

     Covid-19 learning deficits in Europe, Eiropas Komisija, (2023), https://doi.org/10.2766/881143 . 

(42)

     Paziņojums “Talantu izmantošana Eiropas reģionos” (COM(2023) 32 final).

(43)

     Eurostat, (2022),  https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20220330-1 . 

(44)

     Ilgtspējas kompetences attiecas uz savstarpēji saistītu zināšanu, prasmju, uzskatu un vērtību kopumu, kas pasaulē atbilstīgi kontekstam veicina efektīvu, praksē īstenotu darbību attiecībā uz ilgtspējas problēmām, uzdevumiem un iespējām. Sk.: Eiropas Komisija, (2022), https://doi.org/10.2760/13286 . 

(45)

     Eiropas Investīciju banka, (2023), https://doi.org/10.2867/307689 .

(46)

     Education and training monitor 2022, Eiropas Komisija, (2022),  https://www.doi.org/10.2766/117416 . 

(47)

     Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/HLTH_SILC_17__custom_6521084/default/table?‌lang=en, 2023. gada jūnija dati.

(48)

     World Happiness Report, Helliwell, J. F. u. c.. (Eds.), (2023), ISBN 978-1-7348080-5-6.

(49)

     The future of food and agriculture, FAO, (2022), https://doi.org/10.4060/cc0959en . 

(50)

     2021. gadā enerģijas līmenis, ko mēra pēc nespējas pietiekami apsildīt mājokli, ietekmēja 6,9 % no visiem ES iedzīvotājiem un varētu palielināties. Sk. Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/bookmark/‌8f6604d8-6581-4f7b-adde-7a9e53a28caf?lang=en , dati aktuāli 2023. gada jūnijā.

(51)

     Eurostat, https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Quality_of_life_indicators_-_‌natural_‌and_living_environment , 2022. gada septembra dati.

(52)

 ESPON (2022), CLIMATE, Updating and integrating climate data sets and maps.

(53)

     Eiropas Komisija, Biodaudzveidības zināšanu centrs, (2023), https://knowledge4policy.ec.europa.eu/foresight/who-can-afford-digital-green-transition_en . 

(54)

     France Stratégie, Pisani-Ferry, J. un Mahfouz, S., (2023), https://www.strategie.gouv.fr/publications/‌incidences-economiques-de-laction-climat.  

(55)

     Cohesion in Europe towards 2050 (SWD(2022) 24 final).

(56)

     Fairness, inequality, and intergenerational mobility, Eiropas Komisija, (2023), 2652 / SP529.

(57)

     Eurostat, (2022), https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Living_conditions_in_‌Europe_-_income_distribution_and_income_inequality , 2022. gada novembra dati.

(58)

     Fairness, inequality, and intergenerational mobility, Eiropas Komisija, (2023), 2652 / SP529.

(59)

     Eurofound, Darvas, Z. un Midões , C., (2021), https://doi.org/10.2806/129514 .

(60)

     Lipps, J. un Schraff, D., (2021), https://doi.org/10.1111/1475-6765.12430 .

(61)

     Eurostat, (2022), https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Living_conditions_in_‌Europe_-_income_distribution_and_income_inequality&oldid=528159 , 2022. gada novembra dati.

(62)

 France Stratégie, Pisani-Ferry, J. un Mahfouz, S., (2023), https://www.strategie.gouv.fr/publications/‌incidences-economiques-de-laction-climat .

(63)

     Future of Europe, Eiropas Komisija, (2022), 2554 / SP517.

(64)

     ESAO, (2020), https://doi.org/10.1787/c3e5cb8a-en . 

(65)

     ESAO, (2015), https://doi.org/10.1787/9789264235120-en . 

(66)

     Thiery, W. u. c., (2021), https://doi.org/10.1126/science.abi7339 .

(67)

     Ciešanas, ko izjūt cilvēki, kuru tiešo vidi negatīvi ietekmē vides pārmaiņas.

(68)

     Marciano, L. u. c., (2022), https://doi.org/10.3389/fpubh.2021.793868 . 

(69)

     Hickman, C. u. c., (2021), https://doi.org/10.1016/S2542-5196(21)00278-3 . 

(70)

     Future of Europe, Eiropas Komisija, (2022), 2554 / SP517.

(71)

     Cita starpā sk. Lipps, J. un Schraff, D., “Regional inequality and institutional trust in Europe”, European Journal of Political Research, 60. sēj., Nr. 4, (2021). 

(72)

     V-Dem Institute (Gēteborgas Universitāte), (2023), https://www.v-dem.net/documents/29/V-dem_‌democracyreport2023_lowres.pdf . 

(73)

     Sitra, Dufva, M., un Rekola, S., (2023), ISBN 978-952-347-302-7.

(74)

     RECONNECT EUROPE, Briatte, F. u. c., (2020), https://reconnect-europe.eu/wp-content/uploads/‌2020/05/D6.1.pdf . 

(75)

     Future of Europe, Eiropas Komisija, (2022), 2554 / SP517.

(76)

     Neobjektīvi algoritmi attiecas uz tendenci, kad algoritmi rada iznākumus, kas nostāda neizdevīgā stāvoklī noteiktas grupas, piemēram, sievietes, etniskās minoritātes. Sk. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, (2022), https://doi.org/10.2811/25847 .

(77)

     The geography of EU discontent and the regional development trap, Eiropas Komisija, WP 03/2023.

(78)

     Komisijas ziņojums par to, kā tiek īstenots Padomes ieteikums par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai (COM(2023) 43 final).

(79)

     Eurofound, (2023), https://doi.org/10.2806/715002 . 

(80)

     Platformas “Gatavi nākotnei” atzinums par nākotnes prasībām atbilstoša tiesiskā regulējuma nodrošināšanu vienotajam tirgum.

(81)

Paziņojums “Vienotajam tirgum 30 gadi” (COM(2023) 162 final).

(82)

     ES brīvprātīgais pārskats par progresu, kas panākts Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā (COM(2023) 700 final).

(83)

 Jauna programma ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu attiecībām (JOIN(2023) 17 final).

(84)

     Eiropas Dabaszinātņu un jauno tehnoloģiju ētikas grupa (2023), Opinion on democracy in the digital age.

(85)

Lai veicinātu brīvas un godīgas vēlēšanas, pastiprinātu cīņu pret dezinformāciju un atbalstītu mediju brīvību un plurālismu, šā gada laikā Komisija nāks klajā ar demokrātijas aizsardzības tiesību aktu kopumu, kas ļaus padziļināt Eiropas Demokrātijas rīcības plānā iekļautās darbības.

(86)

     Piemēram, kā paredzēts gaidāmajā iniciatīvā ComPAct — uzlabot Eiropas administratīvo telpu.

(87)

     Direktīva (ES) 2022/2557 (2022. gada 14. decembris) par kritisko vienību noturību un Padomes Direktīvas 2008/114/EK atcelšanu, ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2022/2557/oj . 

(88)

   Strategic crisis management in the EU, Eiropas Komisija, (2022), https://doi.org/10.2777/517560 .