52020IE1448

EUR-Lex

Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52020IE1448 - EN

Help

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

Document 52020IE1448

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Starp Eiropas mēroga supertīklu un vietējām enerģētiskajām salām – decentralizētu risinājumu un centralizētu struktūru pareizais samērs ekonomiski, sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgai enerģētikas pārkārtošanai” (pašiniciatīvas atzinums)

EESC 2020/01448

OV C 429, 11.12.2020, p. 85–92 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

HTML

PDF

Official Journal

11.12.2020

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 429/85

(pašiniciatīvas atzinums)

(2020/C 429/12)

Ziņotājs:	Lutz RIBBE
Līdzziņotājs:	Thomas KATTNIG

Pilnsapulces lēmums	20.2.2020.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	3.9.2020.
Pieņemts plenārsesijā	18.9.2020.
Plenārsesija Nr.	254
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	216/2/2

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Jautājumā par to, cik lielā mērā centralizēti vai decentralizēti jāveido ES nākotnes enerģētikas sistēma, joprojām nav politiskas skaidrības. Ne Komisija, ne dalībvalstis šajā sakarā nav sniegušas skaidrus paziņojumus. Skaidrs ir vienīgi tas, ka iespēja veidot decentralizētas struktūras radās tikai pēc tam, kad kļuva pieejama atjaunojamo energoresursu enerģija.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) daudzos atzinumos ir uzsvērusi to, cik svarīgi ir atzīt, ka enerģētikas pārkārtošana ir ne tikai tehnoloģisks jautājums, bet arī visnotaļ sociāls un politisks izaicinājums. Šajā enerģētikas pārkārtošanā ir jānodrošina darba ņēmēju, arodbiedrību un patērētāju līdzdalība, ko apsolījuši politikas veidotāji un uz ko stingri aicina EESK. Tomēr arī šajā ziņā Komisija un dalībvalstis atstāj vairāk atklātu nekā atbildētu jautājumu. Turklāt pašreizējās enerģētikas politikas iniciatīvas drīzāk kavēs, nevis rosinās iedzīvotāju plašu līdzdalību.

1.3.

EESK ir pārliecināta, ka Eiropas nākotnes enerģētikas sistēmā būs gan centralizēti, gan decentralizēti elementi. Taču to nedrīkst atstāt nejaušības ziņā. Ir skaidri jāapzinās mērķis – vai prioritārs būs decentralizēts vai centralizēts modelis. Lai īstenotu Eiropas enerģētikas pārkārtošanu, pirmkārt, ir vajadzīga ieguldījumu drošība – gan publiskā, gan privātā sektora dalībniekiem. To var panākt tikai ar skaidriem fundamentāliem lēmumiem.

1.4.

Decentralizētā energosistēmā sistēmas izmaksas ir līdzīgi augstas kā centralizētā sistēmā. Tomēr abās sistēmās izmaksas rada atšķirīgi sistēmas elementi – centralizētā sistēmā tās drīzāk ir lielās iekārtas un pārvades tīkli, toties decentralizētā sistēmā līdztekus mazākām ražošanas iekārtām izmaksas galvenokārt rada elastīguma iespējas, kas ir pieejamas arī patērētājiem. Turklāt lielāka nozīme ir sadales tīkliem, it īpaši arī viedajiem tīkliem, kas ir viedu tirgu izveides un tādējādi arī sistēmas interesēm atbilstošas atsevišķo dalībnieku rīcības priekšnosacījums. Šī tehniskā attīstība nodrošina lielāku autonomiju un pašregulējošas decentralizētas tīkla vienības.

1.5.

Visu minēto papildina pievienotās vērtības sadalījuma atšķirības, kas savukārt rada arī atšķirīgu ekonomisko un sociālpolitisko ietekmi. Centralizētā sistēmā pievienoto vērtību parasti rada tikai daži dalībnieki. Toties decentralizētā sistēmā pievienotās vērtības radīšanā var piedalīties patērētāji kā aktīvi klienti, iedzīvotāju energokopienas, lauksaimnieki, MVU un pašvaldību uzņēmumi.

1.6.

Tāpēc jautājums par jaunās energosistēmas veidu ir ne tikai tehnisks, bet drīzāk visnotaļ politisks jautājums, proti, “taisnīgā un godīgā pārkārtošanā” ir runa par to, kurš var (un kuram vajadzētu) uzņemties attiecīgu lomu, un līdz ar to – īsumā – par to, kurš turpmāk varēs un drīkstēs pelnīt naudu ar enerģiju un kurš tādējādi varēs ekonomiski piedalīties enerģētikas pārkārtošanā. Šis jautājums izšķirs arī to, cik lielā mērā enerģētikas pārkārtošana veicinās inovāciju.

1.7.

Svarīgi norādījumi par vēlamo attīstības virzienu ir izklāstīti paketē “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”. Tajā ir norādīts uz Enerģētikas savienību, kas (cita starpā) būtu savienība, kurai ir jāsamazina enerģijas imports un “kuras uzmanības centrā ir iedzīvotāji, kurā iedzīvotāji iesaistās enerģētikas pārkārtošanā, izmanto labumu, ko sniedz jaunās tehnoloģijas, kas palīdz samazināt rēķinus par energopatēriņu, un aktīvi līdzdarbojas tirgū (..), kļūstot par ražotājiem un patērētājiem”.

1.8.

EESK uzskata, ka Komisijai un gandrīz visām dalībvalstīm pēdējos piecos gados tomēr nav izdevies viest patiesu skaidrību par nākotnes struktūrām un uzdevumu sadalījumu.

1.9.

Arī Padome līdz šim ir ļoti maz iesaistījusies pietiekami skaidras enerģētikas politikas veidošanā. Šajā ziņā EESK ar nožēlu konstatē, ka Vācijas Padomes prezidentūra galveno uzmanību vienpusēji pievērš tikai tehnoloģijām (piemēram, atkrastes vējparki un tīrs ūdeņradis), taču pilnībā ignorē ar tām saistītos svarīgos strukturālos jautājumus. EESK vēlas skaidri uzsvērt, ka ir jāņem vērā šādas tehnoloģijas izvēles sekas, proti, koncentrēšanās uz nedaudziem dalībniekiem un milzīgi ieguldījumi pārvades jaudas palielināšanā, tātad dabiskajos monopolos.

1.10.

Lai jauni tirgus dalībnieki varētu pilnvērtīgi iesaistīties tirgū, priekšnoteikums ir, lai viņi varētu piekļūt visiem attiecīgajiem elektroenerģijas tirgiem, jo īpaši elastīguma tirgiem. Tas nav iespējams gandrīz visās dalībvalstīs. Tādēļ dalībvalstis tiek aicinātas nekavējoties pielāgot tiesisko regulējumu tā, lai panāktu pilnīgu atbilstību paketes “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” pamatierosmēm un nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas. Tad arī reģionālie tirgi, izmantojot digitalizācijas priekšrocības, varēs panākt maksimāli efektīvus risinājumus un, viedi satīkloti, sekmēs stabilu un noturīgu energoapgādes drošību.

1.11.

Attiecībā uz ekonomisko un sociālpolitisko ietekmi EESK atkārtoti pauž nostāju, ka decentralizētas energosistēmas rada svarīgus stimulus reģionu attīstībai un var veicināt jaunu, augstvērtīgu un kvalificētu darbvietu izveidi reģionos (1).

1.12.

Lai gan politikas veidotāji daļēji pievēršas neaizsargāto patērētāju un enerģētiskās nabadzības problēmai, tomēr netiek norādīti iespējamie risinājumi, un problēma netiek sasaistīta ar energosistēmas turpmāko struktūru. EESK aicina Komisiju ierosināt ES līmenī noteikt enerģētiskās nabadzības definīcijas elementus un kopējus rādītājus šīs parādības labāku novērtēšanai. Dalībvalstīm ir jāizstrādā vairāk statistikas instrumentu, kas nodrošinātu iespēju efektīvi apzināt nestabilā situācijā esošās mājsaimniecības. Vienlaikus ir arī jātiecas nodrošināt, lai mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni būtu iespēja īstenot energoefektivitātes pasākumus un tādējādi samazināt arī savu enerģijas patēriņu.

1.13.

Šajā ziņā rodas būtisks jautājums par to, vai šādai kritiskai elektrotīkla infrastruktūrai kā dabiskam monopolam ilgtspējīgas energoapgādes drošības labad nevajadzētu būt publiskā sektora pārziņā, jo īpaši tāpēc, ka tā ir izveidota un tiek paplašināta ar milzīgu publisko līdzekļu palīdzību. Šis jautājums būtu sīkāk jāprecizē EESK atzinumā.

1.14.

Saskaņā ar atveseļošanas plānu un DFS 2021.–2028. gadam enerģētikas infrastruktūrā un tehnoloģijās tagad tiek ieguldīti simtiem miljardu euro. Ir svarīgi nodrošināt, ka šie ieguldījumi tiek efektīvi izmantoti saistībā ar tādu enerģētikas pārkārtošanu, kas vērsta uz iedzīvotājiem, nevis uz tiem, kuri līdz šim bijuši iesaistīti fosilajā energosistēmā. EESK aicina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu pēc iespējas drīzāk plašā, strukturētā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un pašvaldībām skaidrot šajā pašiniciatīvas atzinumā izvirzītos jautājumus.

2. Šā pašiniciatīvas atzinuma tapšanas priekšvēsture

2.1.

Eiropa atrodas grūta pārejas procesa vidū ceļā uz klimatneitralitāti, ko paredzēts sasniegt 2050. gadā. Tam ir nepieciešama būtiska enerģijas sistēmas pārveide. Turklāt runa ir ne tikai par fundamentālām tehniskām pārmaiņām, bet arī par strukturāliem jautājumiem ražošanas, tirdzniecības un mārketinga jomā, kā arī par sociālpolitisku pārmaiņu procesiem. Tomēr, kā tieši šīs pārmaiņas izskatīsies, cik lielām tām jābūt – par to pagaidām nav sniegti galīgi skaidrojumi. Ir svarīgi apzināties, ka enerģētikas pārkārtošana ir ne tikai tehnoloģijas jautājums, bet arī padziļināts sociāls izaicinājums. Ir jānodrošina, lai šajā enerģētikas pārkārtošanas procesā iesaistītos darba ņēmēji, arodbiedrības un patērētāji.

2.2.

Pēdējos gados Komisija ir izdevusi daudz politisku nodomu deklarāciju un jaunu noteikumu. EESK ir tos komentējusi un vairākumā gadījumu atzinīgi novērtējusi un atbalstījusi. Tomēr vienlaikus tā ir arī paudusi kritisku viedokli, ka daudzi no šiem paziņojumiem ir pārāk neskaidri un nekonkrēti.

2.3.

Ir skaidrs, ka tikai atjaunojamo energoresursu enerģijas parādīšanās radīja iespēju debatēt par centralizētām vai decentralizētām struktūrām enerģētikas nozarē. Atjaunojamo energoresursu enerģija (saule, vējš un biomasa) ir decentralizēta, tā ir pieejama visā teritorijā, ieguldījumi ir salīdzinoši nelieli, savukārt kodolenerģijas un akmeņogļu spēkstacijas ir centralizētas lielas struktūras.

2.4.

Tomēr nav skaidrs, kā ir jārīkojas attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģiju. Jo īpaši joprojām nav skaidrs, vai Komisija tiecas panākt atjaunojamo energoresursu enerģijas integrāciju pašreizējā sistēmā vai pilnībā pārkārtot tirgu.

2.5.

EESK ir norādījusi, ka, tās ieskatā, runa nevar būt pirmām kārtām par atjaunojamo energoresursu enerģijas “integrāciju” pašreizējā elektroenerģijas sistēmā un ka ar jēdzienu “fundamentālas pārmaiņas” EESK saprot daudz vairāk nekā tikai valstu sistēmu savienošanu Eiropas tīklā un atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara palielināšanu; kas nozīmē arī to, ka pašreizējiem tradicionālajiem energoresursiem (ieskaitot dabasgāzi) būs tikai pārejas posma loma.

2.6.

Pilnīgi jaunai energosistēmai vajadzīga daudz lielāka dalībnieku daudzveidība. Jo īpaši daudz lielāka loma jāuzņemas sadales tīkliem – tiem jebkurā gadījumā ir jākļūst par viedajiem tīkliem – informācijai par attiecīgo tīkla situāciju jābūt pieejamai tirgus dalībniekiem uzticamā, skaidri saprotamā veidā, savlaicīgi un, attiecīgā gadījumā, arī atrašanās vietas ziņā ļoti precīzā veidā. Šajā redzējumā viedie tīkli ir priekšnosacījums viedajiem tirgiem, kas efektīvi stimulē sistēmai labvēlīgu rīcību.

2.7.

Enerģētikas savienības paketē Komisija runā par iepriekšējā “pasīvā” patērētāja jauno lomu: “Taču visvairāk vēlamies, lai Enerģētikas savienība būtu savienība, kuras uzmanības centrā ir iedzīvotāji, kurā iedzīvotāji iesaistās enerģētikas pārkārtošanā, izmanto labumu, ko sniedz jaunās tehnoloģijas, kuras palīdz samazināt rēķinus par energopatēriņu, un aktīvi līdzdarbojas tirgū un kurā mazaizsargātajiem patērētājiem ir nodrošināta aizsardzība” (2).

2.8.

Tomēr ko tas konkrēti nozīmē, paliek atklāts jautājums. Tas ir arī tāpēc, ka rūpnieciskie un komerciālie patērētāji netiek nošķirti no privātajām mājsaimniecībām, savukārt sociāli un tādējādi arī tehniski labākā situācijā esoši privātie patērētāji – no ne tik labi aprīkotām mājsaimniecībām. Vismaz var secināt – patērētājam turpmāk nevajadzētu būt tikai (maksājošam) enerģijas saņēmējam. Patērētājam vajadzētu būt iespējai ne tikai vienkārši nomainīt pakalpojumu sniedzēju un/vai elastīgāk reaģēt uz jauniem tirgus signāliem. Viņam vajadzētu būt piekļuvei visiem attiecīgajiem elektroenerģijas tirgiem. Tika izstrādāti tādi termini kā “aktīvs klients”, “pašpatērētājs”, “iedzīvotāju energokopienas”, kā arī “atjaunojamo energoresursu enerģijas kopienas”, un šiem jaunajiem dalībniekiem tika piešķirtas konkrētas tiesības, taču tas neatklāj, kādā veidā viņiem faktiski vajadzētu piedalīties tirgū, proti, cik atvērtam un liberālam vajadzētu būt tirgum un ko darīt ar patērētājiem, kuriem nav finanšu līdzekļu vai juridisku iespēju, lai tajā piedalītos (sk. 5.6. apakšpunktu).

2.9.

Tāpat minēta patērētāju neaizsargātības un enerģētiskās nabadzības problēma, taču nav norādīti tās iespējamie risinājumi. EESK arī aicina Komisiju ierosināt ES līmenī ieviest kopējus kritērijus enerģētiskās nabadzības definīcijai un kopējus rādītājus – tas būtu pirmais solis ceļā uz šīs parādības labāku mērīšanu. Lai šo definīciju pielāgotu dažādiem valstu apstākļiem, dalībvalstīm ir jāizstrādā vairāk statistikas instrumentu, kas nodrošinātu iespēju efektīvi apzināt nestabilā situācijā esošās mājsaimniecības.

2.10.

EESK uzskata, ka Komisija pēdējo piecu gadu laikā tādējādi ir ieviesusi ļoti maz skaidrības par nākotnes struktūrām un uzdevumu sadalījumu. Tomēr arī dalībvalstis tiesisko regulējumu ir pielāgojušas ļoti lēni vai to nav darījušas vispār. Daudzās dalībvalstīs ne tikai patērētājiem, bet arī maziem uzņēmumiem un iedzīvotāju energokopienām vēl joprojām nav piekļuves elektroenerģijas tirgiem.

2.11.

Tā kā Komisija savā zaļā kursa programmā ir piešķīrusi prioritāti klimatneitralitātes jautājumam un saskaņā ar atveseļošanas plānu simtiem miljardu euro tiks novirzīti ekonomikas atjaunošanai, kā arī jaunu kvalitatīvu un augstvērtīgu darbvietu radīšanai un nodrošināšanai Eiropā, EESK uzskata, ka obligāti un īstermiņā (!) jāsāk plaša sabiedriski politiskā apspriešanās, lai noskaidrotu, cik daudz centralizētu struktūru ir nepieciešams un attiecīgi cik daudzu decentralizētu struktūru darbība būtu iespējama un lietderīga. Šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir sniegt ierosinājumus.

2.12.

No Covid-19 krīzes izriet atziņa, ka vēl pirms situācijas saasināšanās ir vajadzīga atbilstīga strauja rīcība. Saskaņā ar Komisijas aplēsēm, lai līdz 2030. gadam sasniegtu pašreizējos mērķus klimata un enerģētikas jomā vien, būs vajadzīgi papildu ieguldījumi līdz 260 miljardiem EUR gadā. Tas nebūs iespējams, ja netiks ievērojami palielināti publiskie ieguldījumi atjaunojamo energoresursu enerģijas un uzkrāšanas iekārtu paplašināšanā, ēku siltināšanā, sabiedriskajā transportā, pētniecībā un izstrādē utt., un bez sociāli taisnīgiem pasākumiem. Šajā ziņā Covid-19 krīze paver jaunu risinājumu iespējas. Eiropas parāda un budžeta deficīta noteikumu pagaidu apturēšana jāattiecina arī uz klimata krīzes pārvarēšanu. Tomēr līdzekļi ir jāizmanto tā, lai sasniegtu mērķi enerģētikas pārkārtošanā galveno uzmanību pievērst iedzīvotājiem, tādējādi stimulējot arī reģionālo ekonomiku.

2.13.

Lai izvairītos no neatbilstīgiem un neveiksmīgiem ieguldījumiem, jānovērš pastāvošās neskaidrības un pretrunas attiecībā uz jaunās energosistēmas būtiskajām struktūrām, tirgus arhitektūru, tirgus lomām un tirgus noteikumiem un, pirmkārt, nekavējoties jānovērš sociālā ietekme uz darba ņēmējiem un patērētājiem. Šeit centrālā loma ir taisnīgam ieguldījumu sloga sadalījumam; tas pats attiecas arī uz iespējamās peļņas taisnīgu sadalījumu.

3. Cik svarīga ieguldījumu drošībai ir skaidra izvēle: par vai pret decentralizāciju

3.1.

Jaunajā energosistēmā, visticamāk, būs gan centralizēti, gan decentralizēti elementi, arī tāpēc, ka ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi nošķirt, kuri ir centralizēti un kuri – decentralizēti elementi. Piemēram, nav skaidrs, vai vēja ģeneratoru parku uz sauszemes ar uzstādīto jaudu virs 30 megavatiem joprojām var uzskatīt par “decentralizētu”. Tomēr jautājums par to, vai jaunajai energosistēmai vajadzētu būt vairāk balstītai uz decentralizācijas vai centralizācijas principiem, ir ārkārtīgi svarīgs, lai efektīvi īstenotu energosistēmas pārveidi.

3.2.

Jo atkarībā no 3.1. punktā minētā jautājuma gan publiskajam sektoram, gan privāto līdzekļu devējiem un ieguldītājiem ir prioritārā secībā jāpieņem un jāīsteno dažādi lēmumi par ieguldījumiem. Neefektīvu ieguldījumu draudus var novērst tikai tad, ja politiķi savlaicīgi un nepārprotami pieņem pamatlēmumu par to, vai enerģētikas pārkārtošana jāvirza galvenokārt centralizācijas vai decentralizācijas virzienā.

3.3.

Līdzšinējās centralizētās energosistēmas pamatideja ir šāda – elektroenerģijas pārvades pārslodzei nevajadzētu rasties, un visi tirgus dalībnieki var rīkoties tā, it kā pārvade sistēmā būtu neierobežota. Tas elektrotīkliem piešķir izšķirīgu nozīmi sistēmā. Līdzās idejai par Eiropas “vara plāksni”, t. i., Eiropas mēroga elektrotīklu bez fiziskiem ierobežojumiem, ir pat ideja savienot Eiropas savstarpēji savienoto tīklu ar Dienvidāzijas vai Austrumāzijas tīkliem.

3.4.

Šajā ziņā rodas būtisks jautājums par to, vai šai kritiskajai elektrotīkla infrastruktūrai kā dabiskam monopolam ilgtspējīgas energoapgādes drošības labad nevajadzētu būt publiskā sektora pārziņā, jo īpaši tāpēc, ka tā ir izveidota un tiek paplašināta ar milzīgu publisko līdzekļu palīdzību. Šis jautājums būtu sīkāk jāprecizē EESK atzinumā.

3.5.

Tādējādi centralizētā sistēmā ne ražošanas vietai, ne arī elastīguma iespēju vietai faktiskajā tirgus darbībā nebūtu nozīmes. Jebkurā gadījumā ne elektroenerģijas ražošanas vietai, ne patēriņa vietai nevajadzētu būt atkarīgai no pārvades infrastruktūras. Drīzāk pārvades infrastruktūra būtu jāpielāgo ražošanas un patēriņa struktūrai un vietai.

3.6.

Turpretī decentralizēta energosistēma ir sistēma, kurā elektrības, siltuma un mobilitātes lietojumiem nepieciešamās elektroenerģijas ražošanas (un uzkrāšanas) vieta atrodas iespējami tuvāk patēriņa vietai; atjaunojamo energoresursu enerģija to padara iespējamu. Tādējādi sistēmai piemīt spēja ievērojami samazināt elektrības pārvadi, un rodas arī mazāki pārvades zudumi. Svārstīgums, ko rada elektroenerģijas ražošana no atjaunojamo energoresursu enerģijas, izvirzīs elektrotīkliem jaunus uzdevumus. Decentralizācijas rezultātā sadales tīkli iegūs aizvien svarīgāku nozīmi energoapgādes drošības stabilitātes uzturēšanā.

3.7.

Decentralizētā sistēmā tīkla infrastruktūras pārslodze parasti netiek uzskatīta par problēmu, kuras novēršana būtu prioritāra. Decentralizētas sistēmas pamatā drīzāk ir elastīguma iespējas, kas pieejamas uz vietas un kas palīdz tieši kompensēt svārstības ražošanas procesā. Papildus tādām elastīguma iespējām kā uzglabāšana un slodzes pārvaldība no liela patēriņa uz maza patēriņa periodu pie šīm iespējām pieder arī siltumenerģijas ražošana ar elektrību un e-mobilitāte. Decentralizētā sistēmā nozaru sasaistei ir daudz lielāka nozīme nekā centralizētā. Turklāt tā dēvētajiem elastīguma tirgiem būs daudz svarīgāka nozīme nekā centralizētā sistēmā.

3.8.

Decentralizētā enerģētikas sistēmā neatkarība no tīkla infrastruktūras ir lielāka, un tā savukārt saskaņā ar pētījumiem rada arī lielāku noturību pret uzbrukumiem no ārpuses, piemēram, kibernoziegumiem – vismaz tiktāl, ciktāl sniedzas salas iespējas. Tādējādi lielāki ieguldījumi sadales tīklos nodrošinās energoapgādes stabilitāti un labāku noturību pret kibernoziedzību.

3.9.

Tāpēc Eiropas enerģētikas politikai ir jāatbild uz šādiem jautājumiem:

—

vai ieguldītājiem vajadzētu vadīties no pieņēmuma, ka jaunā energosistēma ir veidota augšupēji? Tas nozīmē, ka vietējo elektroenerģijas pārpalikumu un vietējo iztrūkumu galvenokārt kompensē ar vietējām elastīguma iespējām. Tikai tad, ja tas nav ekonomiski vai tehniski iespējams, elektrības pārvadi veiks lielākos attālumos.

—

Vai arī ieguldītājiem vajadzētu vadīties no pieņēmuma, ka sistēmas struktūra ir lejupēja? Tas nozīmē, ka pārvades sistēmu attīstība ir prioritāte. Izmantojot šo modeli, faktiski ir jāspēj pārvadīt katru saražoto kilovatstundu. Ja svārstības vispār ir jākompensē, tīkla infrastruktūra iepriekš nosaka elastīguma iespēju atrašanās vietu. Būtībā tas nozīmē turpināt līdzšinējo tīkla paplašināšanas politiku, vienlaicīgi aizstājot fosilās un atomelektrostacijas ar iespējami lielākiem alternatīvās elektroenerģijas ražošanas parkiem (piemēri: Desertec, atkrastes vējparki, ļoti lieli sauszemes vējparki).

Šie jautājumi ir steidzami jāprecizē, jo abos gadījumos ir nepieciešams milzīgs ieguldījumu apjoms, bet dažādās jomās: centralizētā sistēmā nauda tiek izmantota galvenokārt pārvades tīkliem, savukārt decentralizētā sistēmā – mazākām, sadalītām elastības opcijām.

3.10.

Ar 3.9. apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem ir nesaraujami saistīta jaunā enerģijas tirgus struktūra un modelis. Tas ir atzīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/943 (3) par elektroenerģijas iekšējo tirgu. Tomēr regulā šajā saistībā lēmums nav pieņemts, atstājot to dalībvalstu ziņā.

Ir ļoti apšaubāmi, vai mērķtiecīgai enerģētikas pārkārtošanai Eiropā ar to pietiek, jo daudzās dalībvalstīs tiesiskais regulējums līdz šim viennozīmīgi neatbilst mērķiem, kuri ir paketes “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” pamatā.

3.11.

Ar 3.9. punktā minētajiem jautājumiem ir saistīts augstākajā mērā politisks jautājums – kurš jaunajā energosistēmā nākotnē varēs un drīkstēs pelnīt naudu un kurš tādējādi varēs ekonomiskā ziņā piedalīties enerģētikas pārkārtošanā. Piemēram, Vācijas Padomes prezidentūra galveno uzmanību vienpusēji pievērš tikai tehnoloģijām (proti, atkrastes vējparkiem un tīram ūdeņradim). Netiek ņemts vērā tas, ka šīs tehnoloģijas novedīs pie ražotāju tirgus koncentrācijas tikai dažu dalībnieku rokās un būs vajadzīgi milzīgi ieguldījumi pārvades jaudas palielināšanā, tātad dabisku monopolu veidošanā, un tādējādi Eiropas energoatkarība var saglabāties vai pat palielināties. Toties vispār netiek aplūkots jautājums par to, kā enerģētikas politikas centrā izvirzīt iedzīvotāju.

4. Lēmuma kritēriji par vai pret centralizāciju vai decentralizāciju

4.1.

3.10. punktā paustie apsvērumi ir ļoti svarīgi ar sociālo politiku saistītu lēmumu pieņemšanā. Tomēr politiskajā diskusijā tie neparādās atklāti un godīgi, bet gan vienmēr tiek slēpti aiz šķietami racionāliem argumentiem.

4.1.1

Enerģētikas pārkārtošanas dēļ lielajiem energoapgādes uzņēmumiem (EAU) būs jāmaina darījumdarbības modelis. Tomēr daudzi EAU acīmredzami izvēlas vieglāko variantu – veco (centralizēto) lielo elektrostaciju parku aizstājot ar atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas iekārtām, kas arī ir centralizētas un pagaidām ar nepietiekamu jaudu. Tas nozīmē, ka ir iespējams saglabāt arī ar tām saistītās sadales struktūras. Toties decentralizācija izraisītu ļoti daudz radikālu pārmaiņu, tāpēc lielajiem EAU, atšķirībā no MVU un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, rastos daudz lielākas grūtības.

4.1.2

Līdzīga situācija ir arī pārvades sistēmas operatoriem – tie nav ieinteresēti pārvadīt mazāk elektroenerģijas cauri visai Eiropai, jo galu galā viņi ar to pelna sev iztiku.

Izmaksu arguments

4.2.

Par būtisku kritēriju pamatoti tiek uzskatīts tas, kā ar zemākajām izmaksām panākt vislielāko iespējamo energoapgādes drošību. Var pamatoti secināt un modelēšanā pierādīt, ka centralizētā sistēmā pārvades izmaksas ir augstākas nekā decentralizētā. Turpretī ražošanas, glabāšanas, slodzes pārvirzes un pārdispečēšanas izmaksas centralizētā sistēmā ir zemākas nekā decentralizētā sistēmā.

4.3.

Šīs izmaksu atšķirības ir salīdzinātas vairākos pētījumos. Tomēr tie nesniedz viennozīmīgus rezultātus, jo atšķirības starp izmaksu priekšrocībām attiecīgi decentralizētā un centralizētā sistēmā nav īpaši lielas un detaļās ļoti atkarīgas no pamatā esošajiem pieņēmumiem. Jāatgādina, ka ES Kopīgais pētījumu centrs jau 2016. gadā konstatēja, ka aptuveni 80 % eiropiešu ar pašražotu fotoelementu elektroenerģiju varētu sevi apgādāt lētāk nekā ar elektroenerģiju no tīkla, un kopš tā laika fotoelementu cenas ir ievērojami kritušās.

4.4.

Tikai aplūkojot sistēmas izmaksas, nav iespējams atbildēt uz pamatjautājumu, vai ieguldījumus galvenokārt vajadzētu novirzīt centralizētas vai decentralizētas energosistēmas projektiem, un kādas pamatnostādnes būtu attiecīgi jānosaka reglamentējošos dokumentos.

4.5.

Tāpēc rodas jautājums, kādus alternatīvus kritērijus var izmantot (neaprobežojoties tikai ar izmaksu ietaupījumiem), lai spētu pieņemt pamatlēmumu, kas ieguldītājiem ir būtisks, proti, vai jaunā energosistēma galvenokārt būs decentralizēta vai centralizēta.

Atšķirīga pievienotā vērtība

4.6.

Pievienotā vērtība strukturāli atšķiras – centralizētā sistēmā tā sniedz priekšrocības drīzāk lielākām ražotnēm un dabiskiem monopoliem. Decentralizētā sistēmā tā dod labumu drīzāk mazākām iekārtām, kā arī paverot, piemēram, elastīguma iespējas, ko bieži izmanto decentralizētā sistēmā, piemēram, akumulatoru uzkrātuves, siltumsūkņus, mazās koģenerācijas stacijas, kā arī elektriskos automobiļus ar divvirzienu uzlādes sistēmu (“transportlīdzeklis–tīkls”). Tāpēc elastīguma iespējas ļoti bieži izmanto privātās mājsaimniecībās. Un arī elektroenerģijas ražošanas moduļi bieži ir privātpersonu, lauksaimnieku, jaunizveidotu MVU, enerģijas kooperatīvu, pašvaldību uzņēmumu un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rokās.Tādējādi decentralizētā energosistēmā tie, kas piedalās pievienotās vērtības radīšanā, atšķiras no centralizētas sistēmas dalībniekiem – aktīviem patērētājiem šeit ir daudz lielāka nozīme.

4.7.

Bez šādas plašas sabiedrības līdzdalības decentralizēta energosistēma nav iespējama. Tāpēc decentralizētai sistēmai ir raksturīga patērētāja aktīvākā loma, līdz pat ražojošam patērētājam; tai ir jēga arī, ņemot vērā sabiedrības atbalsta un reģionālās ekonomikas stiprināšanas aspektus.

4.8.

Ja Komisija vēlas izveidot enerģētikas kopienu, kuras centrā ir iedzīvotāji, ja tā vēlas, lai reģionos tiktu radītas jaunas darbvietas un enerģētikas pārkārtošana daudzos Eiropas reģionos stimulētu ekonomiku, tai ir jāorientējas uz decentralizētu energosistēmu. Tas ir svarīgi arī Covid-19 krīzes pārvarēšanai.

5. Centralizācijas un decentralizācijas jautājuma ekonomiskā un sociāli politiskā ietekme

5.1.

Pievienotā vērtība decentralizētā sistēmā, nozīmē to, ka patērētājs no maksātāja kļūst par dalībnieku, kas piedalās enerģētikas pievienotās vērtības radīšanā, t. i., nopelna vai ietaupa naudu, tāpēc ir atklāti un godīgi jāapspriež 3.11. punktā uzdotais jautājums, proti, kurš nākotnē drīkst pelnīt naudu ar enerģiju.

Paplašinot jēdziena “ražojošs patērētājs” izpratni, paketē “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” šis jēdziens ir definēts jēdzieniski plašāk – turpmāk par ražojošiem patērētājiem varēs kļūt ne tikai tie patērētāji, kuriem pieder savs zemes un nekustamais īpašums. Ražojošais patērētājs, piemēram, kļūst par aktuālu tematu arī attiecībā uz daudzdzīvokļu namu īrniekiem un iedzīvotājiem, kā arī attiecībā uz objektu un kvartālu apgādi līdz pat komerciālām teritorijām vai industriālajiem parkiem. Tieši šādos gadījumos būtiska ir individuālās ražošanas un glabāšanas jaudu un individuālo patērētāju vieda satīklošana virtuālā elektrostacijā vai ar vieda mikrotīkla palīdzību. Tas nozīmē, ka nemitīgi pieaug prasības vietējo un reģionālo sadales tīklu operatoriem.

5.2.

Ražojošais patērētājs kļūs par energosistēmas daļu tikai tad, ja viņam būs faktiska piekļuve visiem attiecīgajiem elektroenerģijas tirgiem. Aktīviem patērētājiem ir jāspēj nodot sistēmai elastīgumu, ko tie iegūst, izmantojot akumulatoru uzkrātuves, slodzes pārvaldību, elektromobiļus, siltumsūkņus u.c. Tādēļ ir vajadzīgi īpaši konfigurēti tirgi, kas vairumā dalībvalstu vēl nav pieejami.

5.3.

Bieži vien enerģijas pārkārtošanu, kura ved uz decentralizētu energosistēmu, dēvē ne tikai par ekoloģisku, bet arī par sociālekoloģisku pārveidi, jo līdz ar enerģētikas pāreju uz decentralizētu energoapgādi tiek doti svarīgi impulsi vietējai un reģionālajai ekonomikai, MVU darbvietām un vietējās pirktspējas stiprināšanai. Vēl jo būtiskāk ir tas, ka daudzas dalībvalstis savās energosistēmās turpina saglabāt tādas struktūras, kas kavē šo pozitīvo ietekmi. Vienlaikus ir jāpievērš uzmanība tam, lai tādējādi radītā nodarbinātība nozīmētu kvalitatīvas augstvērtīgas darbvietas ar augstu sociālā nodrošinājuma līmeni.

5.4.

Lai nodrošinātu, ka no šiem stimuliem patiešām gūst labumu visi attiecīgo reģionu iedzīvotāji, nevis tikai tie, kuriem ir lieli resursi, par prioritāti jānosaka projekti, ar kuriem tiek veidotas enerģijas patērētāju kopienas, kurās var piedalīties cilvēki ar nelielu kapitālu, ienākumiem vai īpašumu (sk. arī EESK atzinumu TEN/660 (4)). Attiecības koncepcijas jau ir izstrādātas. Tomēr to ieviešana dalībvalstīs ir jāveicina daudz izlēmīgāk nekā līdz šim. Tas ir ļoti steidzami, jo decentralizācija nedrīkst novest pie divu šķiru enerģijas sabiedrību. Ja cilvēkiem ar maziem ienākumiem un ierobežotu piekļuvi resursiem būs pieejamas enerģijas patērētāju kopienas arī ar tieša atbalsta starpniecību, līdzdalība var būt efektīvs veids, kā mazināt enerģijas trūkumu, jo tad mājsaimniecības, kas iepriekš cieta no lielām enerģijas izmaksām, tiks jūtami atslogotas, ko nodrošinās atjaunojamo energoresursu enerģijas strauji krītošās izmaksas.

5.5.

Neaizsargāti patērētāji un enerģētiskā nabadzība ir ļoti nopietna problēma, un, visticamāk, to nevarēs pilnībā atrisināt ne centralizētā, ne arī decentralizētā energosistēmā. Tomēr, ņemot vērā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas iekārtu izmaksu samazināšanās un elektroenerģijas akumulācijas iespējas, šis problēmas drīzāk varēs mazināt decentralizētā, nevis centralizētā sistēmā, Jo atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana un uzglabāšana kvartālu apgādes risinājumu kontekstā var panākt pastāvīgu enerģijas rēķinu samazinājumu un atbrīvot patērētājus no energoapgādes uzņēmumu un tīkla operatoru cenu atkarības. Taču tādēļ ir vajadzīga aktīva politika, kas atbalsta attiecīgo koncepciju attīstību. Vienlaikus ir arī jātiecas nodrošināt, lai mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni būtu iespēja īstenot energoefektivitātes pasākumus un tādējādi samazināt arī savu enerģijas patēriņu.

5.6.

Turklāt paplašinātas līdzdalības iespējas nedrīkst izmantot kā ieganstu, lai mazinātu patērētāju tiesības. Tās ir jāstiprina un vajadzības gadījumā jāpielāgo jauniem darījumdarbības modeļiem.

5.7.

Visbeidzot, ir jāņem vērā elektroenerģijas patēriņa centri – lielpilsētas un lielie rūpnieciskie elektroenerģijas patērētāji. Lai nodrošinātu drošu un lētu elektroenerģijas apgādi, tie kopā ar apkaimi jāapvieno enerģijas reģionos. Līdzīgi jārīkojas arī attiecībā uz enerģētiskajām salām. Enerģijas reģioni tiks veidoti kā koncentriski apļi ap patēriņa centriem. Lai apkaime pilnībā izmantotu atjaunojamo energoresursu enerģijas potenciālu, nepieciešami mērķtiecīgi stimuli. Piemēram, tā var būt samazināta tīkla maksa, kura tiek piemērota, ja enerģijas reģions elektroenerģiju ražo pats. Šīs sistēmas arhitektūras pozitīvās sekas ir reģionālo ekonomisko struktūru stiprināšana – aspekts, kas varētu būt īpaši svarīgs ekonomikas situācijā pēc Covid-19.

6. Nākotnes energosistēma

6.1.

Jaunajai energosistēmai vairs nevajadzētu būt lejupējai (no lielām spēkstacijām līdz patērētājiem), bet gan augšupējai kā daudzu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un siltuma (ēku enerģijas) ražošanas un piegādes salu tīklam, kurā būtiska nozīme ir elektroenerģijas un siltuma sadalei un enerģijas pieprasījuma pārvaldībai (tostarp uzkrāšanai).

6.2.

Šādā veidā ir iespējams pietiekamā apjomā un droši apgādāt ar elektroenerģiju visus Eiropas reģionus (5). Saistībā ar jauno dalībnieku vēlamo daudzveidību tas nozīmēs, ka līdztekus tradicionālajām (vairum-)tirdzniecības struktūrām ir jāveidojas arī pilnīgi jauniem decentralizētas tirdzniecības veidiem un enerģijas pārvaldības sistēmām.

6.3.

Inovācijas viļņi IT, ražošanas un uzkrāšanas tehnikas, sadales sistēmas, kā arī būvniecības tehnoloģiju jomā jau pašreiz ir radījuši daudzas šādas “ražošanas un apgādes salas”, kas pirms dažiem gadiem vēl šķita neiedomājamas. Fiziskas personas, uzņēmumi, apvienības (piemēram, enerģijas kooperatīvi) vai pašvaldības (komunālo pakalpojumu uzņēmumi) ir izveidojuši dažus pašpietiekamus vai daļēji pašpietiekamus risinājumus, tādēļ tie ir daudz mazāk atkarīgi no tradicionāliem piedāvājumiem un tirdzniecības plūsmām. Ir svarīgi saskatīt šīs paralēles starp tehniskām un sociālām norisēm. Abas notiek vienā virzienā, proti, uz lielāku autonomiju un pašregulējošām decentralizētām tīkla vienībām.

6.4.

Pastiprināta vietējā ražošana un tiešā pārdošana vērtējamas atzinīgi arī tāpēc, ka tādējādi var samazināt līnijas zudumus. Vācijas Federālā tīklu aģentūra šajā saistībā raksta (6): “Ir acīmredzams, ka, energoapgādes sistēmas pārveide vislabāk var noritēt, ja visi iesaistītie dalībnieki cieši sadarbojas. (..) Mums atzinīgi jāvērtē pieejas, kas paredz pēc iespējas lielāku enerģijas patēriņu vietā, kur tā tiek iegūta (..), jo tādējādi līnijas zudumus var samazināt līdz minimumam.”

6.5.

Tādēļ Komisijai tirdzniecības sistēma ir jāapsver no vēlamās energoinfrastruktūras skatpunkta, nevis jāmēģina nepieciešamās izmaiņas energoinfrastruktūrā veikt ar pašreizējo tirdzniecības sistēmu savietojamā veidā.

6.6.

Tomēr būtu jāņem vērā arī pieredze daudzās valstīs, kurās daži tirgus dalībnieki, piemēram, stratēģiskie ieguldītāji, ir izvēlējušies ienesīgākos tirgus segmentus tikai ar mērķi maksimāli palielināt peļņu un vienlaikus atsakās ieguldīt energoapgādes drošībā, inovācijā un uzturēšanā, novirzot šo izmaksu segšanu uz saviem klientiem.

Briselē, 2020. gada 18. septembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Luca JAHIER

(1) Sk. arī OV C 367, 10.10.2018., 1. lpp.

(2) COM(2015) 80 final, 25.2.2015., 2. lpp.

(3) OV L 158, 14.6.2019., 54. lpp.

(4) OV C 367, 10.10.2018., 1. lpp.

(5) Sk. OV C 82, 3.3.2016., 13. lpp., OV C 82, 3.3.2016., 22. lpp.

(6) “Smart Grid” und “Smart Market” – Eckpunktepapier der Bundesnetzagentur zu den Aspekten des sich verändernden Energieversorgungssystems (“Vieds tīkls” un “Vieds tirgus”: Federālās tīklu aģentūras pamattēzes par mainīgās energoapgādes sistēmas aspektiem), 2011. gada decembris, 42. lpp.

Top

Choose the experimental features you want to try