EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 18.12.2018

COM(2018) 858 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā

1.Ievads

1.1.Vispārīga informācija

Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā 1 (turpmāk “direktīva”) ir otrais instruments, kas pieņemts saskaņā ar Ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā 2 . Eiropadome 2009. gada 11. decembrī atzinīgi novērtēja ceļvedi un iekļāva to Stokholmas programmā “Atvērta un droša Eiropa pilsoņu un viņu aizsardzības labā” 3 .

Pirmais instruments, ko pieņēma saskaņā ar ceļvedi, bija Direktīva 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā 4 . Pēc minēto divu pirmo direktīvu pieņemšanas darbs procesuālo tiesību jomā ticis turpināts. Šajā laikā ES ir pieņēmusi vēl četras direktīvas: par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām 5 ; par konkrētu nevainīguma prezumpcijas aspektu un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā nostiprināšanu 6 ; par procesuālajām garantijām bērniem 7 ; par juridisko palīdzību 8 .

Šīs sešas direktīvas palīdz sasniegt vispārējo mērķi — palielināt savstarpējo uzticēšanos, nodrošinot, ka var labāk piemērot savstarpējās atzīšanas principu, kas ir ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas stūrakmens. Šajā nolūkā direktīvas nosaka kopējus minimālos procesuālo tiesību standartus visos kriminālprocesos un paredz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 9 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 6. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu konsekventāku īstenošanu.

1.2.Direktīvas mērķis un pamatelementi

Direktīvas 2012/13/ES mērķis ir palīdzēt nodrošināt, ka aizdomās turētu vai apsūdzētu personu tiesības uz informāciju kriminālprocesā tiek īstenotas praksē.

Direktīvā noteikti kopēji minimālie noteikumi par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (un Eiropas apcietināšanas ordera procesā), lai tādējādi palielinātu dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos citas dalībvalsts krimināltiesību sistēmai. Šajā saistība direktīva ir pieņemta atbilstīgi tiesībām, kas noteiktas, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā, un tās mērķis ir veicināt šo tiesību ievērošanu 10 .

Direktīvā ir noteikti minimālie standarti, kas attiecas uz visiem aizdomās turētajiem vai apsūdzētām personām ES neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, pilsonības vai valstspiederības. Tā ir izstrādāta, lai palīdzētu novērst tiesas kļūdas un samazināt pārsūdzību skaitu.

Direktīvā noteiktas tiesības uz informāciju kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā. Šādas tiesības personai ir no brīža, kad kompetentās iestādes viņu informē par to, ka persona tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts.

Direktīvā ir noteiktas tiesības saņemt informāciju par procesuālajām tiesībām mutiski (3. pants) vai rakstiski, ja personai tiek atņemta brīvība (4. pants) vai uz personu attiecas Eiropas apcietināšanas orderis (5. pants), kā arī tiesības saņemt informāciju par apsūdzību (6. pants) un tiesības piekļūt lietas materiāliem (7. pants).

1.3.Šā īstenošanas ziņojuma tvērums

Direktīvas īstenošana tika izvērtēta saskaņā ar direktīvas 12. pantu, kurā noteikts, ka Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, novērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu direktīvas prasības.

Šajā ziņojumā iekļautais apraksts un analīze ir galvenokārt balstīti uz dalībvalstu sniegto informāciju. Papildus izmantoti publiski pieejami pētījumi, ko veikusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra 11 un ārējas ieinteresētās personas, kuras, izmantojot programmas “Tiesiskums” darbības dotācijas, novērtējušas procesuālo tiesību direktīvu īstenošanu 12 .

Ziņojuma uzmanības centrā ir pasākumi, ko dalībvalstis līdz šim veikušas, lai īstenotu direktīvu. Tajā vērtēts, vai dalībvalstis ir īstenojušas direktīvu noteiktajā termiņā un vai valstu tiesību akti sasniedz direktīvas mērķus un atbilst tās prasībām.

2.Vispārīgs novērtējums

Saskaņā ar direktīvas 11. pantu dalībvalstīm tā bija jātransponē valsts tiesību aktos līdz 2014. gada 2. jūnijam. Transponēšanas termiņa beigās septiņas dalībvalstis nebija paziņojušas Komisijai par attiecīgiem pasākumiem. Tās bija Kipra, Čehijas Republika, Luksemburga, Malta, Slovēnija, Slovākija un Spānija. Tādēļ Komisija 2014. gada jūlijā nolēma saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu sākt pienākumu neizpildes procedūras pret minētajām septiņām dalībvalstīm par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu.

Komisijas galvenais mērķis ir panākt, ka visas dalībvalstis transponē direktīvas prasības valsts līmeņa tiesību aktos, lai direktīvā noteiktās tiesības būtu aizsargātas visā Eiropas Savienībā. Lai varētu pienācīgi izvērtēt, cik lielā mērā dalībvalstis ir pieņēmušas nepieciešamos pasākumus direktīvas prasību izpildīšanai, direktīvai ir jābūt transponētai. Tiklīdz dalībvalstis bija paziņojušas par valsts līmeņa pasākumiem, Komisija sāka izvērtēt, vai tie atbilst direktīvas prasībām. Taču, piemēram, Luksemburga transponēja direktīvu tikai 2017. gada martā un Rumānija papildināja savu sākotnēji nepilnīgo paziņojumu par transponēšanas pasākumiem 2016. gada 12. jūlijā un 2017. gada 6. oktobrī. Šāda novēlota transponēšana ir kavējusi vispārējās novērtēšanas procesu. Pēdējā pienākumu neizpildes procedūra saistībā ar nepaziņošanu tika izbeigta tikai 2018. gada janvārī. Šajos apstākļos un ņemot vērā to, cik sarežģīti ir novērtēt visus pasākumus, kurus paziņojušas tās 27 dalībvalstis, kam Direktīva ir saistoša, un jo īpaši to atšķirīgo valstu tiesību sistēmu dēļ, Komisijai nebija iespēju iesniegt šo ziņojumu agrāk.

Lai gan direktīvas ietekme ir ierobežota, jo tā tikai nosaka minimālos noteikumus, un tādējādi valstu kriminālprocesa tiesību akti var būt atšķirīgi, direktīvā tomēr ir paredzēti skaidri dalībvalstu pienākumi.

Novērtējumā konstatētas izpildes nepilnības vairākās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz paziņojumu par tiesībām kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā, kā arī attiecībā uz tiesībām saņemt informāciju par apsūdzību un tiesībām piekļūt lietas materiāliem. Ja šīs nepilnības netiks novērstas, tās var negatīvi ietekmēt direktīvas garantēto tiesību efektivitāti. Komisija darīs visu nepieciešamo, lai panāktu direktīvas prasību ievērošanu visā Eiropas Savienībā, tostarp, ja nepieciešams, sāks pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu.

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro. Šā iemesla dēļ Dānijā šajā novērtējumā nav ņemta vērā.

Saskaņā ar 3. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

3.Konkrētu elementu novērtējums

3.1.Priekšmets (1. pants)

Direktīvas 1. pantā noteikts, ka direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņām izvirzīto apsūdzību, kā arī par to personu tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.

Vairumam dalībvalstu jau bija tiesību akti par tiesībām uz informāciju. Tādējādi transponēšanas procesā dalībvalstis grozīja agrāk pieņemtus tiesību aktus vai pieņēma precīzākus tiesību aktus.

3.2.Darbības joma (2. pants)

Direktīvas 2. pantā ir aprakstīta tās darbības joma.

3.2.1.Piemērošanas joma (2. panta 1. punkts)

Direktīvas 2. panta 1. punktā noteikts, ka tiesības uz informāciju kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā ir spēkā no brīža, kad kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, proti, kad ir pieņemts galīgs lēmums.

Direktīvas 19. apsvērumā minēts, ka “kompetentajām iestādēm būtu nekavējoties [..] jāinformē aizdomās turētie vai apsūdzētās personas” un ka “informācija [..] būtu jāsniedz savlaicīgi un ne vēlāk kā pirms [..] pirmās oficiālās pratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde”.

Lielākā daļa dalībvalstu nav noteikušas konkrētu brīdi, kad aizdomās turēto vai apsūdzēto personu informē par turēšanu aizdomās vai apsūdzību, un nav arī norādījušas, ka tiesības uz informāciju tiek garantētas visā kriminālprocesa laikā. Tomēr sistemātiska analīze par kriminālprocesa dažādajiem posmiem attiecīgajās valstu tiesību sistēmās ļauj secināt, ka daudzās valstīs prasības tiek izpildītas.

Taču trīs dalībvalstīs 13 konstatēta problēma — tajās noteikts, ka informācija par tiesībām obligāti sniedzama tikai tad, kad personai tiek atņemta brīvība. Uz personām, kam netiek atņemta brīvība, šāda garantija neattiecas.

Attiecībā uz personām, kam direktīvu piemēro, — dalībvalstu tiesību aktos ir atšķirīgi definēti termini “aizdomās turētais” un “apsūdzētais”. Vairums dalībvalstu, atsaucoties uz personām, uz kurām attiecas kriminālprocess, izšķir šos divus terminus. Tomēr divu dalībvalstu tiesību sistēmās tiek lietots tikai jēdziens “apsūdzēta persona”, bet ne jēdziens “aizdomās turētais”. Personu uzskata par apsūdzēto, kad tai izvirzīta apsūdzība par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

3.2.2.Maznozīmīgi pārkāpumi (2. panta 2. punkts)

Direktīvas 2. panta 2. punktā noteikts, ka gadījumos, kad dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sankciju par maznozīmīgiem pārkāpumiem var piespriest nevis tiesa, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, bet gan kāda cita iestāde, un ja šādas sankcijas piespriešanu var pārsūdzēt tiesā, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, tiesības uz informāciju piemēro pārsūdzības tiesvedībā.

Šis noteikums ir svarīgs tām dalībvalstīm, kurās par maznozīmīgu pārkāpumu izskatīšanu atbild administratīvas iestādes, policija vai tiesas ar jurisdikciju lietās, kas nav krimināllietas. Uz pārējām dalībvalstīm šis noteikums neattiecas, jo sankcijas par maznozīmīgiem pārkāpumiem piemēro tiesas, kurām ir jurisdikcija krimināllietās.

3.3.Tiesības uz informāciju par tiesībām (3. pants)

Direktīvas 3. pantā noteikts pienākums nekavējoties sniegt aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām informāciju vismaz par attiecīgajā pantā skaidri norādītajām procesuālajām tiesībām. Šī informācija jāsniedz mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā jebkādas neaizsargātu aizdomās turēto vai neaizsargātu apsūdzēto personu īpašās vajadzības.

3.3.1.Informācija par procesuālajām tiesībām (3. panta 1. punkts)

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu un ņemot vērā direktīvas 19. apsvērumu, informācija aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām ir jāsniedz bez kavēšanās.

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Lai gan dažas dalībvalstis nav skaidri norādījušas, ka informācija sniedzama bez kavēšanās, tas tomēr izriet no prasības sniegt aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem informāciju par viņu tiesībām ne vēlāk kā pirms pirmās nopratināšanas. Taču ir trīs dalībvalstis, kurās informāciju par tiesībām sniedz tikai tad, kad personai tiek atņemta brīvība (sk. 3.2.1. punktu).

3.3.1.1. Informācija par tiesībām uz advokāta palīdzību (3. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu gandrīz visas dalībvalstis ir transponējušas pareizi. Tomēr trīs dalībvalstis vai nu nav šo noteikumu transponējušas, vai arī ir to transponējušas, bet neattiecinot uz administratīviem pārkāpumiem. Trīs dalībvalstīs šo informāciju nesniedz aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām, kurām netiek atņemta brīvība.

3.3.1.2. Informācija par tiesībām uz bezmaksas juridiskām konsultācijām un nosacījumiem šādu konsultāciju saņemšanai (3. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Divdesmit piecās dalībvalstīs ir ieviesti noteikumi par aizdomās turēto un apsūdzēto personu informēšanu par tiesībām uz bezmaksas juridiskām konsultācijām, bet divās dalībvalstīs šādu noteikumu nav. Dažās dalībvalstīs konstatētas nepilnības — valsts tiesību aktos nav skaidri noteikts, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām jāsniedz informācija par nosacījumiem bezmaksas juridisku konsultāciju saņemšanai. Vienā dalībvalstī informāciju par tiesībām uz bezmaksas juridiskām konsultācijām nesniedz administratīvu pārkāpumu gadījumos. Visbeidzot, trīs dalībvalstīs šo informāciju sniedz tikai personām, kurām tiek atņemta brīvība.

3.3.1.3. Informācija par tiesībām tikt informētam par apsūdzību (3. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

Gandrīz visas dalībvalstis ir transponējušas šo noteikumu. Taču trīs dalībvalstīs šo informāciju sniedz tikai tad, kad personai tiek atņemta brīvība.

3.3.1.4. Informācija par tiesībām uz mutisku un rakstisku tulkojumu (3. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

Vairums dalībvalstu nodrošina šā noteikuma ievērošanu. Tomēr dažās dalībvalstīs konstatēta neatbilstība, jo tiesības saņemt informāciju par mutisku un rakstisku tulkojumu nav skaidri reglamentētas. Divās dalībvalstīs valsts tiesību akti neparedz ne tiesības un tulkojumu, ne tiesības tikt par to informētam.

3.3.1.5. Informācija par tiesībām klusēt (3. panta 1. punkta e) apakšpunkts)

Šo noteikumu pareizi transponējušas visas dalībvalstis, izņemot vienu. Daudzas dalībvalstis šo noteikumu transponējušas detalizētāk, piemēram, papildus norādot, ka tiesības klusēt ir saistītas arī ar tiesībām komentēt apsūdzību vai sniegt liecību un tiesībām atbildēt vai neatbildēt uz jautājumiem.

3.3.2.Informācijas sniegšana vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā neaizsargātu personu īpašās vajadzības (3. panta 2. punkts)

Lielākā daļa dalībvalstu ir šo noteikumu transponējušas, bet valstu pieejas atšķiras. Dažas dalībvalstis neaizsargātas personas piemin vispārīgi, nenorādot konkrētas kategorijas un nedefinējot neaizsargātību 14 . Dažas citas dalībvalstis norāda konkrētas neaizsargātu personu kategorijas, piemēram:

·personas ar dzirdes un runas traucējumiem,

·personas ar redzes traucējumiem,

·personas ar garīgu invaliditāti,

·personas ar mācīšanās nespēju,

·personas ar garīgās veselības traucējumiem,

·personas vecumā virs 75 gadiem,

·grūtnieces,

·vientuļie vecāki, kas vieni audzina nepilngadīgus bērnus,

·personas, kas ir spīdzinātas, izvarotas vai cietušas no citas nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības.

Tomēr dažas dalībvalstis nav paredzējušas īpašu attieksmi pret neaizsargātām personām, un tas pilnībā neatbilst direktīvas prasībām. Vienā dalībvalstī neaizsargātu personu vajadzības ņem vērā tikai tad, ja personu apcietina. Vairākās valstīs nav skaidri reglamentēts, kādas personas un kādos gadījumos tiek aizsargātas.

Vienpadsmit dalībvalstis ir savos tiesību aktos skaidri transponējušas prasību sniegt informāciju par tiesībām vienkāršā un saprotamā valodā. Savukārt 14 dalībvalstis neizpilda prasību sniegt attiecīgo informāciju personai saprotamā valodā vai nav norādījušas, ka informācija sniedzama vienkāršā un saprotamā valodā.

3.4.Paziņojumi par tiesībām apcietināšanas gadījumā (4. pants)

Direktīvas 4. pantā noteikts dalībvalstu pienākums nekavējoties sniegt personām, kam atņemta brīvība, rakstveida paziņojumu par tiesībām, iekļaujot tajā informāciju par konkrētām papildu tiesībām, kuras uzskaitītas direktīvā. Direktīvas pielikumā ir sniegti paziņojuma paraugi (I) personām, kuras tiek apcietinātas vai aizturētas, un (II) personām, kas tiek apcietinātas, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi.

3.4.1.Paziņojuma par tiesībām sniegšana (4. panta 1. punkts)

Direktīvas 4. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kuras tiek apcietinātas vai aizturētas, nekavējoties saņemtu rakstveida paziņojumu par tiesībām. Šīm personām jādod iespēja izlasīt paziņojumu par tiesībām un jāļauj to paturēt visu laiku, kamēr tām ir atņemta brīvība.

Gandrīz visās dalībvalstīs ir pieņemti valsts noteikumi, kas prasa sniegt paziņojumu par tiesībām. Dažas dalībvalstis precīzi atsaucas uz “paziņojumu par tiesībām”, savukārt citās tiek izmantoti citi apzīmējumi, piemēram, “deklarācija”, “rakstiska informācija”, “paziņojums” vai “informatīvais materiāls”. Tomēr, neskatoties uz terminoloģijas atšķirībām, visi attiecīgajos valstu tiesību aktos minētie dokumenti izpilda direktīvā paredzētā paziņojuma par tiesībām funkciju.

Vienas dalībvalsts tiesību aktos paziņojums par tiesībām kā tāds nav paredzēts. Lai gan ir norādīts, ka jāsniedz rakstiska deklarācija par tiesībām, tā nav tikai informatīva. Deklarāciju personai izsniedz, kad tai izvirza oficiālu apsūdzību un persona saņem apsūdzības rīkojumu un iztaujāšanas protokolu, kas tai jāparaksta. Šajā deklarācijā ir minētas noteiktas apsūdzētā tiesības, bet šī informācija neatbilst direktīvā sniegtajam sarakstam.

Ir vēl viena dalībvalsts, kurā arī nav vienota paziņojuma par tiesībām. Tiesas un policija izmanto dažādas veidlapas, un nav skaidrs, vai šīs dažādās veidlapas satur informāciju par visām tiesībām, kas paredzētas direktīvā. Turklāt netiek nodrošināts, ka persona šo paziņojumu var paturēt.

Lielākā daļa dalībvalstu ir transponējušas prasību, ka paziņojums par tiesībām ir jāsniedz nekavējoties, lai gan tās savos tiesību aktos šo prasību ir izteikušas atšķirīgi. Tomēr vairākās dalībvalstīs tiesību akti vai nu nenosaka, kad paziņojums jāsniedz, vai paredz, ka iestādes pienākumi atšķiras atkarībā no procedūras veida.

Ne visas dalībvalstis ir skaidri transponējušas pienākumu nodrošināt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem iespēju izlasīt paziņojumu par tiesībām un to paturēt. Turklāt vienā dalībvalstī ir atļauta atkāpe no pienākuma sniegt personai rakstisku informāciju (pat vēlākos posmos) gadījumos, kad sniegt rakstisku informāciju pamatotu iemeslu dēļ nav iespējams un tiek uzskatīts, ka pietiek ar mutiskas informācijas sniegšanu.

3.4.2.Paziņojuma par tiesībām saturs (4. panta 2. punkts)

Direktīvas 4. panta 2. punktā sniegts saraksts ar tiesībām, par kurām jāinformē paziņojumā par tiesībām papildus direktīvas 3. pantā noteiktajai informācijai. Minētās tiesības ir šādas:

(a)tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem;

(b)tiesības uz to, ka tiek informētas konsulārās iestādes un viena persona;

(c)tiesības uz neatliekamo medicīnisko palīdzību;

(d)maksimālais stundu vai dienu skaits, uz kādu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām var atņemt brīvību līdz brīdim, kad lietu nodod tiesai.

3.4.2.1. Informācija par tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliem (4. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Dažas dalībvalstis vispārīgi atsaucas uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem, piemēram, tiesībām aplūkot lietas dokumentāciju un iepazīties ar to vai tiesībām piekļūt pierādījumiem vai tiesas dokumentiem, krimināllietas dokumentiem vai kriminālizmeklēšanas laikā savāktajai informācijai.

Tomēr astoņās dalībvalstīs konstatētas nepilnības. Dalībvalsts, kurā nav paredzēts paziņojums par tiesībām (sk. 3.4.1. punktu), nav arī ieviesusi noteikumus par tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliem. Četras dalībvalstis nesniedz vispārīgu informāciju par piekļuvi lietas materiāliem, bet informē par piekļuvi svarīgākajiem dokumentiem, kas saistīti ar apcietināšanu un aizturēšanu. Visbeidzot, attiecībā uz vienu dalībvalsti nav skaidrs, vai dažu veidu kriminālprocesos paziņojumā par tiesībām ir iekļauta informācija par tiesībām piekļūt lietas materiāliem.

3.4.2.2. Informācija par tiesībām uz to, ka ir informētas konsulārās iestādes un viena persona (4. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

Vairums dalībvalstu ir pareizi transponējušas šo noteikumu. Dažās dalībvalstīs atbilstība direktīvai nebija pilnīga, jo, piemēram, noteikts ierobežojums, ka var sazināties tikai ar ģimenes locekļiem vai tikai ar radinieku, mācību iestādi vai darba devēju. Vienā dalībvalstī paziņojumā par tiesībām nav iekļauta informācija par tiesībām sazināties ar konsulārajām iestādēm.

3.4.2.3. Informācija par tiesībām uz neatliekamo medicīnisko palīdzību (4. panta 2. punkta c) apakšpunkts)

Gandrīz visas dalībvalstis (izņemot vienu) ir transponējušas šo noteikumu. Viena dalībvalsts garantē tiesības uz medicīnisko palīdzību, bet paziņojumā par tiesībām tās nav minētas.

3.4.2.4.Informācija par maksimālo stundu vai dienu skaitu, uz kādu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām var atņemt brīvību līdz brīdim, kad lietu nodod tiesai (4. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Tomēr katras valsts tiesību akti mazliet atšķiras, jo direktīvā nav noteikts maksimālais laiks, uz kādu personai var atņemt brīvību līdz brīdim, kad lietu nodod tiesai.

Problēmas konstatētas piecās dalībvalstīs, kur informācija par šo maksimālo laiku nav iekļauta valstī izmantotajā paziņojumā par tiesībām. Vienā dalībvalstī aizturētajām personām sniegtais paziņojums par tiesībām satur attiecīgo informāciju, bet apcietinātajām personām sniegtajā paziņojumā par tiesībām nav nekādas norādes par maksimālo laikposmu.

3.4.3.Pamatinformācija par iespējām apstrīdēt apcietinājumu vai aizturēšanu un lūgt pagaidu atbrīvošanu (4. panta 3. punkts)

Direktīvas 4. panta 3. punktā noteikts, ka paziņojumā par tiesībām jāietver informācija par visām valsts tiesību aktos paredzētajām iespējām apstrīdēt apcietinājuma likumību, panākt, lai tiek pārskatīts lēmums par aizturēšanu, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu.

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Tomēr piecās dalībvalstīs valsts noteikumi neparedz paziņojumā par tiesībām iekļaut informāciju par iespējām apstrīdēt apcietinājuma likumību, panākt, lai tiek pārskatīts lēmums par aizturēšanu, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu. Vienā dalībvalstī, kurā pienācīgs paziņojums par tiesībām nav ieviests (sk. 3.4.1. punktu), aizdomās turētajam vai apsūdzētajai personai šāda informācija netiek sniegta.

3.4.4.Paziņojuma par tiesībām sagatavošana un indikatīvs paraugs (4. panta 4. punkts)

Direktīvas 4. panta 4. punktā noteikts, ka paziņojums par tiesībām jāsagatavo vienkāršā un saprotamā valodā. Turklāt direktīvas I pielikumā iekļauts paziņojuma par tiesībām indikatīvs paraugs.

Lielākā daļa dalībvalstu ir paredzējušas, ka paziņojumu par tiesībām sagatavo vienkāršā un saprotamā valodā. Divpadsmit dalībvalstis to skaidri noteikušas valsts tiesību aktos, un vēl astoņās dalībvalstīs par šīs prasības izpildi liecina paziņojuma par tiesībām faktiskais saturs.

Tomēr piecu dalībvalstu tiesību aktos rakstiskās informācijas sniegšana vienkāršā un saprotamā valodā netiek garantēta un, tā kā šajās valstīs nav pieņemts paraugs, nav iespējams secināt, vai šī prasība ir izpildīta. Šī prasība nav izpildīta vienā dalībvalstī, kurā pienācīgs paziņojums par tiesībām nav ieviests (sk. 3.4.1. punktu).

3.4.5.Paziņojuma par tiesībām valoda (4. panta 5. punkts)

Direktīvas 4. panta 5. punktā noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņemtu rakstveida paziņojumu par tiesībām valodā, ko viņas saprot. Ja paziņojums par tiesībām attiecīgajā valodā nav pieejams, aizdomās turētie vai apsūdzētās personas par to tiesībām jāinformē mutiski valodā, ko viņas saprot. Pēc tam bez nepamatotas kavēšanās viņiem jāizsniedz paziņojums par tiesībām valodā, ko šīs personas saprot.

Trīspadsmit dalībvalstis ir šo noteikumu transponējušas pareizi. Trīs dalībvalstis to nav transponējušas. Dažas citas dalībvalstis nav šo pantu transponējušas pilnībā, piemēram, tāpēc, ka gadījumos, kad paziņojums par tiesībām attiecīgajā valodā nav pieejams, tās nenodrošina aizdomās turēto un apsūdzēto personu mutisku informēšanu valodā, ko viņas saprot, un paziņojuma par tiesībām tulkošanu. Turklāt dažas dalībvalstis neprasa, lai paziņojuma par tiesībām tulkojums tiktu nodrošināts “bez nepamatotas kavēšanās”. Visbeidzot, vienā dalībvalstī tiek prasīts informāciju sniegt mutiski tikai tad, ja persona neprot lasīt vai rakstīt, bet ne gadījumos, kad informācija nav pieejama attiecīgajā valodā.

3.5.Paziņojums par tiesībām Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā (5. pants)

Saskaņā ar direktīvas 5. pantu ir jānodrošina, lai personas, kas apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, saņemtu paziņojumu par tiesībām, kurā ietverta informācija par viņu konkrētajām tiesībām atbilstīgi tiem tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Pamatlēmumu 2002/584/TI 15 . Prasība informāciju sniegt nekavējoties ir ietverta 1. punktā, bet 2. punktā noteikts, ka paziņojumu par tiesībām sagatavo vienkāršā un saprotamā valodā, kā arī norādīts, ka tā paraugs ir sniegts II pielikumā.

3.5.1.Paziņojuma par tiesībām sniegšana Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā (5. panta 1. punkts)

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Vairākas dalībvalstis precīzi atsaucas uz “paziņojumu par tiesībām”, savukārt citas izvēlējušās citus apzīmējumus, piemēram, “deklarācija”, “rakstiska informācija”, “rakstisks paziņojums” vai “informatīvais materiāls”.

Lielākā daļa dalībvalstu ir transponējušas prasību informāciju sniegt nekavējoties (dažkārt izmantoti tādi pārfrāzējumi kā “uzreiz”, “bez nepamatotas kavēšanās”, “brīdī, kad paziņo par apcietināšanu”, “saņemšanas brīdī”, “cik drīz vien iespējams” vai “tiklīdz praktiski iespējams”). Taču trīs dalībvalstis šo prasību nav izpildījušas.

Vairākās dalībvalstīs nav atsevišķu noteikumu, kas paredzētu pienākumu sniegt informāciju par aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesībām Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā. Kopīgs noteikums paredz, ka kriminālprocesā piemērojamie noteikumi ir attiecināmi arī uz Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesu. Tas raisa bažas, jo direktīvas 4. pantā paredzētā paziņojuma par tiesībām saturs atšķiras no tā paziņojuma satura, kas prasīts 5. pantā.

Visbeidzot, viena dalībvalsts 16 nav paredzējusi pienākumu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā izsniegt paziņojumu par tiesībām. Par divām dalībvalstīm nav skaidrs, vai attiecīgā informācija tiek sniegta rakstiski.

3.5.2.Paziņojuma par tiesībām sagatavošana un indikatīvs paraugs (5. panta 2. punkts)

Direktīvas 5. panta 2. punktā noteikts, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā sniedzamais paziņojums par tiesībām jāsagatavo vienkāršā un saprotamā valodā. Turklāt direktīvas II pielikumā iekļauts paziņojuma par tiesībām indikatīvs paraugs.

Lielākā daļa dalībvalstu ir paredzējušas paziņojumu par tiesībām, kas sagatavots vienkāršā un saprotamā valodā. Vienpadsmit dalībvalstis ir šo prasību skaidri noteikušas valsts tiesību aktos, un vēl sešās dalībvalstīs par šīs prasības izpildi liecina paziņojuma par tiesībām faktiskais saturs.

Taču pārējo dalībvalstu tiesību aktos nav noteikts, ka rakstiskā informācija jāsniedz vienkāršā un saprotamā valodā. Tā kā šajās valstīs nav pieņemts paziņojuma paraugs, nav iespējams secināt, vai prasība ir izpildīta.

3.6.Tiesības uz informāciju par apsūdzību (6. pants)

Direktīvas 6. pantā paredzēts pienākums sniegt aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām informāciju par apsūdzību un tās izmaiņām.

3.6.1.Nekavējoties sniegta detalizēta informācija par noziedzīgo darbību (6. panta 1. punkts)

Direktīvas 6. panta 1. punkts prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņem informāciju par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz. Šī informācija jāsniedz nekavējoties un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un lai aizstāvība varētu efektīvi izmantot savas tiesības.

Pienākumu nekavējoties sniegt informāciju par apsūdzību ir izpildījušas visas dalībvalstis, izņemot divas. Daudzas dalībvalstis ir izvēlējušās tādus pārfrāzējumus kā “uzreiz”, “bez nepamatotas kavēšanās”, “iespējami īsā laikā” vai “steidzami”, bet parasti informācija ir jāsniedz pirms pirmās nopratināšanas.

Sniedzamās informācijas tvērums un saturs atšķiras atkarībā no katras valsts tiesību aktiem. Dažas dalībvalstis ir izvēlējušās ieviest detalizētākus noteikumus — aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām tiek sniegta plašāka informācija, nekā prasa direktīva.

3.6.2.Informācija par apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem un par noziedzīgo darbību (6. panta 2. punkts)

Direktīvas 6. panta 2. punktā noteikts, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kas ir apcietinātas vai aizturētas, ir tiesības tikt informētām par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu viņas tur aizdomās vai apsūdz.

Vairums dalībvalstu ir noteikušas, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kurām tiek atņemta brīvība, ir jāsniedz informācija par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem. Taču divās dalībvalstīs 17 šīs tiesības netiek skaidri garantētas apcietinātām personām — tās garantē tikai aizturētajām personām. Vienā dalībvalstī informācija par apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem tiek sniegta tikai tad, kad personu pārved uz ieslodzījuma vietu. Visbeidzot, kādā citā dalībvalstī tiesību aktos prasīts apcietināto vai aizturēto personu informēt par faktiem, bet nav noteikts, ka būtu jāinformē arī par apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem.

3.6.3.Informācija par apsūdzību — par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī par līdzdalības pakāpi (6. panta 3. punkts)

Direktīvas 6. panta 3. punktā noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi. Informācija jāsniedz ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti.

Lielākā daļa dalībvalstu transponējušas šo noteikumu pareizi. Dažās dalībvalstīs konstatētas nepilnības saistībā ar laiku, kad tiek sniegta informācija par apsūdzību. Sešās dalībvalstīs prokuratūra lietas argumentus vispirms nosūta tiesai un tikai pēc tam — apsūdzētajai personai. Vienā dalībvalstī pastāv iespēja, ka apsūdzētā persona tiks informēta par apsūdzību tikai īsi pirms tiesas procesa sākuma. Par divām dalībvalstīm nav skaidrs, vai apsūdzētā persona saņem lēmumu ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti. Visbeidzot, vienā dalībvalstī 18 detalizēta informācija par apsūdzību tiek sniegta ne vēlāk kā tad, kad tiesā notiek uzklausīšana par lietas vai jautājuma būtību.

Par formulējuma “ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti” interpretāciju Tiesa pieņēma prejudiciālu nolēmumu 19 .Tiesa norādīja, ka “Direktīvas 2012/13 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka detalizēta informācija par apsūdzību aizstāvībai tiek sniegta pēc apsūdzības raksta iesniegšanas tiesā, bet pirms tiesa ir uzsākusi pēc būtības izvērtēt apsūdzību un pirms tiesā ir uzsākta lietas dalībnieku argumentu uzklausīšana, un pat pēc šīs uzklausīšanas uzsākšanas, bet pirms tiesas apspriedes stadijas, ja šādi sniegtajā informācijā vēlāk ir veikti grozījumi, ar nosacījumu, ka tiesa veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību un procesa taisnīgu norisi ievērošanu”.

Dažās dalībvalstīs rodas jautājumi saistībā ar sniegtās informācijas saturu. Piemēram, valsts tiesību aktos nav prasīts aizdomās turēto vai apsūdzēto personu detalizēti informēt par apsūdzību vai nav minēts, ka jānorāda noziedzīgā nodarījuma būtība un juridiskā kvalifikācija vai apsūdzētās personas līdzdalības pakāpe. Dažu valstu tiesību aktos nav skaidri noteikts, cik detalizēta informācija sniedzama par lēmumu saturu.

Tiesa ir saņēmusi divus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz jautājumu par to, kā informēt personas, kurām dalībvalsts jurisdikcijas teritorijā nav pastāvīgas dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas 20 .

3.6.4.Informācijas par izmaiņām sniegšana (6. panta 4. punkts)

Saskaņā ar direktīvas 6. panta 4. punktu aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties jāinformē par jebkādām izmaiņām informācijā par apsūdzību, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi.

Vairums dalībvalstu ir pareizi transponējušas šo noteikumu, taču piecās dalībvalstīs īstenošanas pasākumi netika konstatēti. Dažās citās dalībvalstīs bažas raisa tas, ka paredzēts informēt tikai par noteiktām izmaiņām (piemēram, izmaiņām juridiskajā kvalifikācijā), vai tas, ka nav noteikts informēšanas laiks.

3.7.Tiesības piekļūt lietas materiāliem (7. pants)

Direktīvas 7. pantā ietverti noteikumi par piekļuvi lietas materiāliem.

3.7.1.Tiesības piekļūt dokumentiem, kas ir būtiski, lai apstrīdētu apcietināšanu vai aizturēšanu (7. panta 1. punkts)

Direktīvas 7. panta 1. punkts paredz, ka tad, kad persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek apcietināta un aizturēta, apcietinātajai personai vai tās advokātiem tiek darīti pieejami kompetento iestāžu rīcībā esošie dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību.

Izvērtējot valstu pieņemtos īstenošanas pasākumus, secināts, ka dalībvalstīs ir atšķirīga izpratne par to, kas ir “būtiski dokumenti”, un atšķiras arī tas, cik plaša piekļuve kopumā tiek nodrošināta.

Tikai dažas dalībvalstis ir noteikušas “būtisku dokumentu” kritērijus. Viena dalībvalsts ir uzskaitījusi būtiskos dokumentus; kādā citā dalībvalstī būtiskie dokumenti ir skaidri definēti un nosaukti. Definīcija ir sniegta vēl divās citās valstīs, bet tajās lēmumu šajā jautājumā pieņem ieslodzījuma vietas amatpersona vai tiesa. Pārējās dalībvalstis nav definējušas, kādi dokumenti uzskatāmi par būtiskiem.

Turklāt dažās dalībvalstīs ir atļauts atteikt piekļuvi būtiskajiem dokumentiem. Vairākās dalībvalstīs ieviestie ierobežojumi, kas attiecas uz piekļuvi lietas materiāliem (sk. turpmāk 3.7.2. punktu saistībā ar 7. panta 2. punktu un 3.7.4. punktu saistībā ar 7. panta 4. punktu), ir attiecināmi arī uz piekļuvi dokumentiem, kuri ir būtiski, lai apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību. Par lietu atbildīgās iestādes var liegt piekļuvi būtiskajiem dokumentiem, ja tas var skart citu personu pamattiesības vai intereses vai nopietni kaitēt kādai citai izmeklēšanai. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 21 iedibināto judikatūru nav izslēgts, ka daļa no lietas materiāliem var tikt paturēta slepenībā, lai nepieļautu, ka aizdomās turētie maina pierādījumus un traucē tiesvedības norisi. Tomēr piekļuves liegšana nedrīkst būtiski ierobežot tiesības uz aizstāvību 22 . Dažās lietās tiesa atsaucas uz līdzsvarojošiem faktoriem, kuri var nodrošināt, ka personai vai tās advokātam ir iespēja efektīvi apstrīdēt aizturēšanu 23 .

Citas problēmas, kas rodas saistībā ar šo noteikumu, ir saistītas galvenokārt ar laiku, kad ir pieejami būtiskie dokumenti. Tā kā 7. panta 1. punktā ir iekļauta norāde “jebkurā kriminālprocesa stadijā”, dažās dalībvalstīs piekļuve būtiskiem dokumentiem tiek piešķirta tikai pēc pirmās nopratināšanas vai pat pēc pirmstiesas izmeklēšanas beigām. Vienā dalībvalstī apcietinātām personām, kas ir policijas uzraudzībā, ir pieejami ne visi būtiskie dokumenti.

3.7.2.Tiesības piekļūt visiem lietiskajiem pierādījumiem (7. panta 2. punkts)

Direktīvas 7. panta 2. punktā noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem tiktu garantēta piekļuve vismaz visiem kompetento iestāžu rīcībā esošiem lietiskajiem pierādījumiem, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un sagatavotu aizstāvību.

Vairums dalībvalstu ir pilnībā transponējušas šo noteikumu. Tomēr vērojamas nepilnības gadījumos, kad tiek garantēta piekļuve lietas materiāliem, bet lietas materiāli nesatur visus lietiskos pierādījumus. Dažos gadījumos netiek nodrošināta piekļuve pierādījumiem, kurus glabā atsevišķi no lietas materiāliem, vai arī tie ir pieejami tikai tiesvedības posmā.

Kā minēts iepriekš (sk. 3.7.1. punktu), vienā dalībvalstī pilna piekļuve lietas materiāliem ir tikai advokātam. Ja aizdomās turēto vai apsūdzēto personu nepārstāv advokāts, šī persona nevar piekļūt visiem lietas materiāliem, tai ir pieejami tikai atsevišķi dokumenti.

Visbeidzot, bažas raisa arī tas, ka dažas dalībvalstis attiecībā uz tiesībām piekļūt materiāliem (sk. 3.7.4. punktu) piemēro plašas atkāpes.

3.7.3.Visu lietisko pierādījumu savlaicīga pieejamība (7. panta 3. punkts)

Direktīvas 7. panta 3. punktā noteikts, ka, neskarot 1. punktu, piekļuve lietiskajiem pierādījumiem jānodrošina savlaicīgi, lai varētu efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību, un ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti. Ja kompetento iestāžu rīcībā nonāk citi lietiskie pierādījumi, piekļuve tiem jānodrošina savlaicīgi, lai tos varētu izskatīt.

Lielākā daļa dalībvalstu transponējušas šo noteikumu pareizi.

Tomēr valstu tiesību sistēmās joprojām pastāv vairākas neatbilstības. Viena dalībvalsts nav noteikusi laiku, kad jānodrošina piekļuve lietas materiāliem, dažās citās dalībvalstīs piekļuve tiek garantēta tikai tad, kad ir pabeigta pirmstiesas izmeklēšana un ir pieņemts vai paziņots apsūdzības raksts. Šajā saistībā Tiesa iepriekš minētajā Kolev lietā 24 norādīja, ka “direktīvas 7. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka aizstāvībai ir sniegta efektīva iespēja piekļūt lietas materiāliem, un attiecīgā gadījumā šāda piekļuve var notikt pēc apsūdzības raksta iesniegšanas tiesā, bet pirms tiesa ir sākusi pēc būtības izvērtēt apsūdzību un pirms tiesa faktiski ir uzsākusi lietas dalībnieku argumentu uzklausīšanu, un pat pēc šīs uzklausīšanas uzsākšanas, bet pirms tiesas apspriedes stadijas, ja procesa laikā lietas materiāliem tiek pievienoti jauni pierādījumu elementi, ar nosacījumu, ka tiesa veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību un procesa taisnīgu norisi ievērošanu”.

Savukārt kādā citā dalībvalstī piekļuvi materiāliem pirmstiesas posmā nodrošina tikai tad, ja tas ir tiesiskuma interesēs, ņemot vērā konkrētās lietas faktus. Visbeidzot, divās valstīs nav skaidru noteikumu par piekļuvi lietiskajiem pierādījumiem un nav skaidrības par to, kad un kādā mērā tiek nodrošināta piekļuve lietas materiāliem.

3.7.4.Atkāpe no tiesībām piekļūt visiem lietiskajiem pierādījumiem pēc lēmuma, ko pieņēmusi tiesu iestāde vai ko var pārskatīt tiesu iestāde (7. panta 4. punkts)

Saskaņā ar direktīvas 7. panta 4. punktu, atkāpjoties no 7. panta 2. un 3. punkta, piekļuvi dažiem lietas materiāliem var atteikt, ja šāda piekļuve var radīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai ja šāds atteikums obligāti nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, ja piekļuve var apdraudēt notiekošu izmeklēšanu vai nopietni kaitēt tās dalībvalsts iekšējai drošībai, kurā notiek kriminālprocess. Dalībvalstīm jānodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām lēmumu atteikt piekļuvi dažiem lietas materiāliem saskaņā ar šo punktu pieņem tiesu iestāde vai vismaz to var pārskatīt tiesu iestāde. Šo 7. panta 4. punktā paredzēto atkāpi var piemērot, ja tas neskar tiesības uz taisnīgu tiesu.

Novērtējot valstu īstenošanas pasākumus, jāsecina, ka 7. panta 4. punkts ir viens no tiem noteikumiem, kurus dalībvalstis īstenojušas visatšķirīgāk. Desmit dalībvalstis pieļauj atteikumus direktīvā noteikto iemeslu dēļ, savukārt citās valstīs tiek piemērota mazāk ierobežojoša pieeja.

Atteikt piekļuvi lietas materiāliem, pamatojoties uz nopietnu apdraudējumu personu dzīvībai vai pamattiesībām, dažās dalībvalstīs var tikai tad, ja tiek nopietni apdraudēta personas dzīvība, veselība, fiziskā integritāte vai brīvība vai ja tiek radīts apdraudējums personām un nopietni pārkāpts viņu privātums. Tikmēr citu valstu sistēmās nav nosacījuma, ka personām radītais apdraudējums ir nopietns. Dažās dalībvalstīs noteikts, ka var pamatoties uz privātajām interesēm vai citu personu interesēm.

Vairākās dalībvalstīs piekļuvi var ierobežot, ja pastāv risks, ka uz lieciniekiem, izmeklētājiem, ekspertiem vai citām tiesvedībā iesaistītām personām tiks izdarīts spiediens vai šīm personām tiks izteikti draudi.

Attiecībā uz iespēju atteikt piekļuvi lietas materiāliem, jo nepieciešams nodrošināt svarīgas sabiedrības intereses, tikai dažas dalībvalstis skaidri min “svarīgu” sabiedrības interešu aizsardzību, bet parasti tiek minētas “publiskās intereses” vai “sabiedrības intereses”. Vairākās dalībvalstīs par pamatotu atteikuma iemeslu tiek uzskatīti valsts iekšējās drošības apsvērumi, un vienā no valstīm tos papildina arī ar aizsardzību saistīti iemesli.

Daudzās dalībvalstīs piekļuve tiek atteikta arī tad, ja tā var apdraudēt notiekošu izmeklēšanu. Valstu tiesību aktos ir atsauces uz vispārēju apdraudējumu, draudiem vai kaitējumu konkrētajai izmeklēšanai. Dažās valstīs šādi iemesli var būt saistīti arī ar citu lietu izmeklēšanu. Tiek izmantoti arī vispārīgāki apzīmējumi, piemēram, “nopietni iemesli”, sīkāk nepaskaidrojot, kādi šie iemesli varētu būt.

Visbeidzot, lielākā daļa dalībvalstu izpilda prasību, ka lēmumu atteikt piekļuvi dokumentiem pieņem tiesu iestāde vai vismaz to var pārskatīt tiesu iestāde. Dažās dalībvalstīs nav paredzēts, ka tiesu iestāde var pārskatīt lēmumu policijas veiktās izmeklēšanas laikā. Šajos gadījumos pārsūdzības izskata prokurors vai virsprokurors.

3.7.5.Piekļuve dokumentiem bez maksas (7. panta 5. punkts)

Direktīvas 7. panta 5. punktā noteikts, ka piekļuve lietas materiāliem jānodrošina bez maksas.

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo prasību. Dažās dalībvalstīs tomēr konstatēta neatbilstība, kas bieži saistīta ar maksu par dokumentu kopēšanu.

3.8.Reģistrēšana un tiesiskās aizsardzības līdzekļi (8. pants)

Direktīvas 8. pants paredz, ka dalībvalstīm jāreģistrē informācijas sniegšana aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām. Tajā arī noteikts, ka jābūt iespējai iesniegt sūdzību, ja direktīvā paredzētā informācija nav sniegta vai tās sniegšana atteikta.

3.8.1.Reģistrēšanas pienākums (8. panta 1. punkts)

Direktīvas 8. panta 1. punktā noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt, lai informācijas sniegšana aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām saskaņā ar Direktīvas 3.–6. pantu tiktu reģistrēta, izmantojot reģistrācijas procedūru, kas noteikta attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

Lielākā daļa dalībvalstu ir atbilstīgi transponējušas šo noteikumu. Reģistros parasti tiek reģistrēts fakts, ka tikusi sniegta direktīvas 3. pantā minētā informācija par tiesībām, kā arī tiek reģistrēta paziņojuma par tiesībām izsniegšana kriminālprocesā vai Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā un informācijas par apsūdzību sniegšana un tās apmērs. Dažās dalībvalstīs noteiktas vispārējas prasības par reģistrēšanas pienākumu, citās ieviesti īpaši noteikumi vai arī gan vispārīgi, gan konkrētāki valsts noteikumi.

Neatbilstība konstatēta dažās dalībvalstīs, kurās valsts noteikumi ir nekonkrēti un trūkst precizitātes. Dažās dalībvalstīs reģistrēšanas pienākums netiek piemērots noteiktu veidu kriminālprocesos vai noteiktos kriminālprocesa posmos.

3.8.2. Procedūra sūdzības iesniegšanai gadījumos, kad kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju vai atsakās to sniegt (8. panta 2. punkts)

Direktīvas 8. panta 2. punktā noteikts pienākums nodrošināt, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar direktīvu vai atsakās to sniegt.

Lielākoties dalībvalstis ir transponējušas šo noteikumu pareizi. Vairums dalībvalstu paredzējušas vispārīgas tiesības iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes atteikušās sniegt informāciju vai nav attiecīgi rīkojušās. Tas attiecas arī uz atteikumu sniegt informāciju par tiesībām saskaņā ar direktīvu vai šādas informācijas nesniegšanu. Citās dalībvalstīs ir ieviesti konkrēti noteikumi par tiesībām iesniegt sūdzību šāda atteikuma vai informācijas nesniegšanas gadījumā.

Vairākās dalībvalstīs tomēr vērojamas nepilnības. Piemēram, valsts tiesību aktos nav nostiprinātas tiesības iesniegt sūdzību par informācijas nesniegšanu, vai arī tiesības iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju vai atsakās to sniegt, attiecas tikai uz noteiktām tiesībām vai noteiktiem procesa veidiem, bet citus veidus neskar.

3.9.Apmācība (9. pants)

Saskaņā ar direktīvas 9. pantu dalībvalstīm jāprasa, lai personas, kas atbildīgas par kriminālprocesos iesaistīto tiesnešu, prokuroru, policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību, nodrošinātu atbilstošu apmācību saistībā ar šīs direktīvas mērķiem.

Kopumā lielākā daļa dalībvalstu nav skaidri transponējušas šo noteikumu. Tomēr valstu tiesiskais regulējums parasti ietver ieteikuma tiesību pasākumus, kas nodrošina apmācības programmas tiesu iestāžu darbiniekiem.

4.Secinājumi

Direktīva tika pieņemta, lai nodrošinātu, ka tiek īstenotas aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz informāciju kriminālprocesā. Direktīva nosaka kopējus Eiropas minimālos standartus, tādējādi tā būtiski ietekmē aizdomās turēto un apsūdzēto personu aizsardzību dalībvalstīs, jo tiek nodrošināta Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā paredzēto tiesību un garantiju konsekventāka īstenošana. Šādi direktīva palīdz uzlabot dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, kā noteikts Ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā. Kopumā direktīva ir sniegusi ES pievienoto vērtību, jo tās ietekmē ir uzlabota kriminālprocesā iesaistītu iedzīvotāju aizsardzība, jo īpaši dažās dalībvalstīs, kurās tiesības uz informāciju (tostarp tiesības piekļūt lietas materiāliem) iepriekš nebija paredzētas vai nebija detalizēti noteiktas.

Tas, cik ļoti direktīva ir ietekmējusi dalībvalstis, atšķiras atkarībā no katras valsts krimināltiesību sistēmas. Izvērtējumā uzsvērts, ka dažās dalībvalstīs joprojām ir problēmas ar būtisku direktīvas noteikumu īstenošanu. Tas jo īpaši attiecas uz paziņojumu par tiesībām kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā, kā arī uz tiesībām saņemt informāciju par apsūdzību un tiesībām piekļūt lietas materiāliem.

Izvērtējumā arī secināts, ka pašlaik nav nepieciešams pārskatīt direktīvu, bet ka tās praktisko piemērošanu var vēl uzlabot. Komisija turpinās vērtēt, kā dalībvalstis izpilda direktīvu, un darīs visu nepieciešamo, lai panāktu direktīvas prasību ievērošanu visā Eiropas Savienībā.

(1)

OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.

(2)

Padomes 2009. gada 30. novembra Rezolūcija par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, OV C 295, 4.12.2009., 1. lpp.

(3)

OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.

(4)

OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.

(5)

Direktīva 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm, OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.

(6)

Direktīva (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.

(7)

Direktīva (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.

(8)

Direktīva (ES) 2016/1919 par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā, OV L 297, 4.11.2016., 1. lpp.

(9)

OV C 326, 26.10.2012., 392. lpp.

(10)

Sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-612/15 Kolev un citi. Citi Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, kas saistīti ar šo direktīvu: 2015. gada 15. oktobra spriedums lietā C-216/14 Covaci; 2017. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās C-124/16, C-188/16 un C-213/16 Tranca un citi.

(11)

 Sk. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2016. gada novembra pētījumu “Rights of suspected and accused persons across the EU: translation, interpretation and information”. Tas pieejams vietnē http://fra/europaeuenpublication/2016/rights-suspected-and-accused-persons-across-eu-translation-interpretation .

(12)

 Sk. Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomes (ECCB) pētījumu “TRAINAC Assessment, good practices and recommendations on the right to interpretation and translation, the right to information and the right of access to a lawyer in criminal proceedings”, kas publicēts 2016. gadā. Pieejams vietnē: http://europeanlawyersfoundation.eu/wp-content/uploads/TRAINAC-study.pdf . Skat. arī pētījumus “Inside Police Custody” (“Atrodoties policijas uzraudzībā”) un “Atrodoties policijas uzraudzībā 2”, ko 2014. un 2018. gadā veikusi Īrijas Pilsonisko brīvību padome. Pieejams vietnē: https://intersentia.be/nl/pdf/viewer/download/id/9781780681863_0/ .

(13)

Vienā dalībvalstī prasības piemērotas tikai daļā tās teritorijas.

(14)

Komisijas 2013. gada 27. novembra Ieteikumā par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā, “neaizsargātas personas” definētas kā personas, kuras “nespēj izprast kriminālprocesu un tajā efektīvi piedalīties sava vecuma, garīgā vai fiziskā stāvokļa vai invaliditātes dēļ”.

(15)

OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.

(16)

Daļā valsts teritorijas.

(17)

Vienā no šīm dalībvalstīm — tikai daļā tās teritorijas.

(18)

Daļā valsts teritorijas.

(19)

Tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums lietā C-612/15 Kolev un citi.

(20)

Tiesas 2015. gada 15. oktobra spriedums lietā C-216/14 Covaci un Tiesas 2017. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās C-124/16, C-188/16 un C-213/16 Tranca un citi.

(21)

ECT 2009. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. 11364/03 Mooren pret Vāciju; ECT 2003. gada 9. janvāra spriedums lietā Nr. 38822/97 Shishkov pret Bulgāriju.

(22)

Lietas Nr. 38822/97 Shishkov pret Bulgāriju sprieduma 77. punktā teikts, ka aizdomās turētās personas advokātam jāpiešķir atbilstoša piekļuve informācijai, kas ir būtiska, lai novērtētu aizturēšanas likumību.

(23)

ECT 2014. gada 20. februāra spriedums lietā Nr. 1346/12 Ovsjannikov pret Igauniju (73. un 77. punkts); ECT 2017. gada 13. aprīļa spriedums lietā Nr.°66357/14 Podeschi pret Sanmarīno (172.–176. punkts).

(24)

Tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums lietā C-612/15 Kolev un citi.