EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 7.4.2016

COM(2016) 182 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par ģenētiskās selekcijas ietekmi uz gaļas ražošanai audzētu cāļu labturību

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par ģenētiskās selekcijas ietekmi uz gaļas ražošanai audzētu cāļu labturību

TOC

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par ģenētiskās selekcijas ietekmi uz gaļas ražošanai paredzētu cāļu labturību

1.VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA

Direktīvas 2007/43EK, ar ko nosaka obligātos noteikumus gaļas ražošanai audzētu cāļu aizsardzībai 1 , 6. panta 1. punktā teikts:

Pamatojoties uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes zinātnisko atzinumu, Komisija ne vēlāk kā 2010. gada 31. decembrī iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par ģenētisko parametru ietekmi uz konstatētajiem trūkumiem, kas izraisa cāļu sliktu labturību. Vajadzības gadījumā līdz ar šo ziņojumu iesniedz atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus."

Šis ziņojums tapis, Komisijai reaģējot uz šo pienākumu.

Lai sagatavotu šo ziņojumu, Komisija 2010. gadā prasīja, lai Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) sniegtu zinātnisku atzinumu 2 , kas 2012. gadā tika atjaunināts 3 , un lika tai veikt ekonomisku pētījumu 4 , kas tika pabeigts 2013. gadā.

Šis ziņojums attiecas tikai uz cāļiem, kas ir Direktīvas 2007/43/EK 5 darbības jomā.

Šā ziņojuma pieņemšanā notikusī kavēšanās ir skaidrojama ar negaidīto papildu laiku, kas vajadzīgs, lai sagādātu visaptverošus zinātniskus un ekonomiskus datus.

2.CĀĻA GAĻAS NOZARE

2.1. Ražošana, tirdzniecība un patēriņš Eiropas Savienībā

2014. gadā cāļa gaļas ražošanas apjoms (gaļas ražošanai paredzētos cāļus mēdz saukt arī par "broileriem") Eiropas Savienībā sasniedza 10,5 miljonus tonnu, kas pārstāv apmēram 6,5 miljardus putnu 6 un apmēram 12 % pasaules produkcijas 7 .

Trīs ceturtdaļas ES produkcijas koncentrējas septiņās dalībvalstīs: Polijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Spānijā, Itālijā un Nīderlandē (sk. I pielikumu).

2010. gadā ES 27 valstīs bija vairāk nekā 2,2 miljoni broileru fermu. Tomēr tikai divdesmit tūkstošos fermu bija vairāk nekā 5000 broileru (sk. II pielikumu).

2014. gadā ES saimnieciskās patstāvības rādītājs 8 bija 103,9 %. ES iekšējā tirdzniecība galvenokārt notiek ar svaigu cāļa gaļu. ES iekšējā tirdzniecībā ar cāļa gaļu dominējoša loma ir Nīderlandei (apmēram 30 % no kopējās iekšējās ES pārrobežu pārvietošanas), kam seko Francija, Vācija un Polija.

Eiropas Savienībā galvenie cāļa gaļas pircēji ir Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Vācija un Francija. Šīs četras valstis pārstāv arī 62 % visas Eiropas Savienībā importētās cāļa gaļas, kas galvenokārt ir sasaldēta dabiskā fileja no Brazīlijas vai sasaldēta termiski apstrādāta fileja no Taizemes.

2014. gadā ar gada vidējo patēriņu uz vienu iedzīvotāju 26,8 kg cāļa gaļa ir Eiropas Savienībā otrā visvairāk patērētā gaļa (pēc cūkgaļas apmēram 30 % kopējā gaļas patēriņa 9 ). Cāļa gaļas patēriņš paaugstinās gandrīz visās dalībvalstīs.

2.2. Selekcija audzēšanai

Cāļa gaļas ražošanas sistēma ir ļoti sarežģīta un sākas pirms cāļa piedzimšanas. Gaļas ražošanai paredzētie cāļi ir radušies komplicētās ģenētiskās kombinācijās, kas izdarītas vairākas paaudzes iepriekš.

Ģenētiskajā selekcijā tiek identificēti putni, kas ir vispiemērotākie kļūt par nākamās paaudzes vecākiem. Selekcijā tiek noteiktas tās pazīmes, kuru labad selekcijā tiek izstrādāta konkrēta līnija, lai apmierinātu tirgus prasības.

Broileri rodas no krustojuma, kas panākts četros soļos (sk. III pielikumu). Šā piramīdveidīgā ražošanas procesa izejas punkts ir tāds, ka audzēšanas uzņēmums ģenētiskā selekcijā izveido vairākas tīrās līnijas (dēvētas arī par tīršķirnes līnijām). Putnus, kas pieder pie selekcijā izaudzētām tīršķirnes līnijām, krusto savā starpā un tur augstā biodrošības režīmā ar īpašu patogēnbrīvu statusu, turklāt ģeogrāfiski izkliedēti, lai izvairītos no kontaminēšanas, kura varētu izraisīt būtiskus ekonomiskus un ģenētiskus zaudējumus.

Tīrām līnijām piederošus putnus, kas piedalīsies nākamās paaudzes radīšanā, pēc selekcijas novirza pavairošanas procesam. Procesu veido trīs posmi: pirmais ir vecvecvecāku, otrais — vecvecāku, bet trešais — vecāku līnijas saimes līmenis, — tajos rada dienu vecus cāļus, kas kļūs par komerciāli izmantotiem broileriem.

Mūsdienās pasaules broileru audzēšanas līniju tirgū dominē daži uzņēmumi. Šie uzņēmumi Komisijai nav darījuši zināmu detalizētu informāciju par audzēšanas vietām vai putniem, galvenokārt tāpēc, ka šo informāciju uzskata par komerciāli sensitīvu.

2.3. Cāļu ražošanas modeļi Eiropas Savienībā

Eiropas cāļu audzēšanas nozarē galvenokārt tiek izmantoti divi organizatoriskie modeļi — vertikāli integrēta ražošana un neatkarīgi posmi ražošanas ķēdē.

Vertikāli integrētajā modelī ražošanā vairākus posmus vai tos visus (audzēšanu, inkubēšanu, mitināšanu, barības sagatavošanu un apstrādāšanu) kontrolē integrētāja firma. Integrētājs sagādā dienu vecos cāļus, barību, dažkārt mītnes, un tam ir nepārtrauktas īpašnieka tiesības uz šiem putniem. Lauksaimniekiem maksā noteiktu likmi par darbu un apmaksā mainīgas izmaksas. Šāda sistēma tiek izmantota Apvienotajā Karalistē, Itālijā, Francijā un Spānijā.

Otrajā neatkarīgo posmu modelī ikviens no posmiem darbojas atklātā tirgū, paši uzņemoties riskus. Putnu īpašnieks ir lauksaimnieks, un viņu vairāk skar barības cenu un putnu gaļas pieprasījuma svārstības. Šāda sistēma tiek izmantota Nīderlandē un Beļģijā, savukārt Vācijā ir sastopami abi modeļi.

Ģenētiskā selekcija lielākoties ir orientēta apmierināt vajadzību pēc ātraudzīgiem putniem, jo šī ir Eiropas Savienībā dominējošā ražošanas sistēma.

Šādā nolūkā ES cāļa gaļas nozare izmanto ātraudzīgus broilerus. Šie putni mērķa dzīvsvaru 2–2,5 kg sasniedz apmēram 35–45 dienās. Tomēr atkarībā no apgādājamās valsts, reģiona vai tirgus segmenta pastāv atšķirības. Vispārīgā tendence Eiropā ir ātraudzēšanai selekcionētos broilerus turēt noslēgtās un kontrolētās mītņu sistēmās ar pakaišiem un automatizētu barības un ūdens padevi.

Tomēr daļa no produkcijas ir lēnaudzīgi putni, un attiecīgi ģenētiskā selekcija ir paredzēta arī tiem.

Daudzās ES valstīs pēdējos gados aug interese par lēnaudzīgiem broileriem (70–81 diena). Šādus broilerus izmanto ražošanā pēc brīvtures principa un bioloģiskajā ražošanā, kurām raksturīga maza biezība un pastāvīga piekļuve ārpustelpu zonai. Tomēr nozares eksperti uzskata, ka lēnaudzīgie cāļi joprojām būs nišas tirgus. Turklāt pastāv sertificēta broileru ražošana, kas paredz telpās turēt lēnaudzīgus broilerus, līdz tie ir 56 dienas veci — tas ir starpposms starp parasto broileru ražošanu un bioloģisko ražošanu. Statistikas par precīzu alternatīvo broileru (lēnaudzīgu vai sertificētu broileru) skaitu Eiropas Savienībā nav; tomēr nozares eksperti lēš, ka šī tirgus daļa kopējā produkcijā ir no 5 līdz 10 % 10 .

3.ĢENĒTISKĀ SELEKCIJA UN TĀS IETEKME UZ BROILERU LABTURĪBU

Broileru ģenētiskā selekcija pēdējo 50 gadu laikā ir būtiski mainījusies. Konkrētāk, ir stipri paātrinājusies komerciālo broileru nobriešana, standartbroileri ķermeņa svaru 1,5 kg patlaban sasniedz mazāk nekā 30 dienu laikā, savukārt 20. gs. 50. gados tam bija vajadzīgas 120 dienas. Sākumā selekcijas mērķis bija ātrāka augšana un lielāks gaļas iznākums. Taču, lai vienpusīgā ražošanas selekcijā izvairītos no nevēlamām sekām, pēdējā laikā selekcija bijusi orientēta arī uz neuzņēmību pret vairāku veidu slimībām un uz vairākām ar labturību saistītām pazīmēm.

Lielāko daļu labturības problēmu broileriem rada vairāki faktori, piemēram, vide, saimniekošana un ģenētika. Tomēr zinātniskos atzinumos ir secināts, ka dažas labturības problēmas būtībā ir saistītas ar ģenētiskiem faktoriem, savukārt citas — galvenokārt ar tādiem vides/saimniekošanas faktoriem kā turēšanas biezība un pakaišu kvalitāte, gaisma un kaila vide.

3.1. Ģenētiskā selekcija: iedzimstamība un selekcijas spiediens

Audzēšanas programmas ir organizētas tā, lai komerciālām saimēm piegādātu dienu vecus cāļus saskaņā ar pavairošanas piramīdu (sk. 2.2. iedaļu). Audzēšanas piramīdā tiek veicināta ģenētiski atšķirīgu līniju krustošana, lai selekcionētu noteiktas ģenētiskajā programmā ietvertas pazīmes. Reakcija uz vienu selekcijas paaudzi ir atkarīga no pazīmes iedzimstamības 11 un izdarītā selekcijas spiediena (to putnu īpatsvars, kam piemīt noteikta pazīme un ko izmanto par nākamās paaudzes vecākiem). Turklāt ģenētiskās selekcijas panākumi tīršķirnes saimēs negarantē, ka līdzīga pārmaiņa būs vērojama komerciālajiem broileriem, jo broileru komerciālās turēšanas vide atšķiras no vides, kādā saimes tur audzētājs 12 .

Iegūt datus par selekcijai izraudzītās pazīmes iedzimstamību ir diezgan grūti, jo, no vienas puses, drošu datu iegūšanai ir vajadzīgi vairāki simti putnu un, no otras puses, laiks, kam jāpaiet, iekams kāda ģenētiska pārmaiņa parādās komerciālās saimēs, nekad nav mazāks kā četri gadi (sk. III pielikumu).

Ja selekciju vienlaikus piemēro vairākām pazīmēm, reakcija uz selekciju pēc katras atsevišķās pazīmes ir mazāka, nekā ja šī būtu vienīgā selekcionējamā pazīme, tātad mazinās selekcijas spiediens. Piemēram, pieņemot, ka selekcijas programma A aptver augšanas ātrumu un noturību pret slimībām, bet selekcijas programma B — tikai augšanas ātrumu, reaģēšana uz selekciju pēc augšanas ātruma A programmā būs lēnāka nekā B programmā.

Agrāk audzēšanas un selekcijas programmās vienīgais kritērijs bija ar produktivitāti saistītās pazīmes. Tā kā nozīmīgākais faktors, kas ietekmē cāļa gaļas ražošanas ekonomiku, ir barības izmaksas, galvenais selekcijas kritērijs bijusi barības pārstrādes efektivitāte 13 . Pēdējos gados tas ir mainījies, jo arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta ar produktivitāti nesaistītām pazīmēm, piemēram, kaulu kvalitātei, kardiovaskulārajai efektivitātei un noturībai pret ascītu (sk. IV pielikumu).

Tas, kādā veidā šīs pazīmes tiek ietvertas ģenētiskās selekcijas programmās, ir sensitīva komercinformācija, un audzēšanas uzņēmumi to neatklāj. Tāpēc konkrētais selekcijas spiediens uz pazīmēm, kas saistītas ar produktivitāti, un pazīmēm, kas ar to nav saistītas, nav zināms.

3.2. Ietekme uz dzīvnieku labturību

Pēdējās desmitgadēs ģenētiskā selekcija ir broileriem modificējusi daudzas vielmaiņas un izturēšanās pazīmes, un tādēļ ir radušās vairākas turpmāk aprakstītās labturības problēmas:

Kājas un kustību aparāts

Liela broileru labturības problēma ir kāju problēmas, kas skar kustību aparātu, piemēram, kaulu deformācija un klibums, un tām var būt ģenētisks elements. EFSA ir norādījusi, ka kāju anomālijas ir vērojamas apmēram 30 % komerciālā intensīvā audzēšanā audzētu broileru. Ir varbūtīgi, ka šie biomehāniskie ierobežojumi ir sekas tādām morfoloģiskām pārmaiņām kā krūšu muskuļa strauja augšana, kas gravitācijas centru pārvirza uz priekšu, un tas, ka kājas attiecībā pret putna svaru ir relatīvi īsas.

Zinātniskajā atzinumā apliecināts, ka salīdzinājumā ar lēnaudzīgāku kontroles apakšlīniju ātraudzīgai selekcijā izaudzētai apakšlīnijai ir vērojami poraināki un mazāk mineralizēti kauli. Pētījumi turklāt liecina, ka līdz 56 dienu vecumam audzēti lēnaudzīgi broileri spēj staigāt daudz labāk nekā citi, kas audzēti līdz 42 dienu vecumam.

Putniem ar stiprām gaitas anomālijām ir grūti pārvietoties, un ir varbūtīgi, ka tiem mainās barošanās paradumi, proti, sakarā ar kustību sagādātajām sāpēm tie vairāk laika pavada guļus un tāpēc vairāk cieš no kontaktdermatīta (sk. zemāk).

Ascīts un pēkšņās nāves sindroms (PNS)

Ascīts ir šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā, proti, vielmaiņas traucējums, kura iemesls ir sirds dilatācija un hipertrofija, kas izraisa sirdsdarbības apstāšanos un aknu funkcijas pārmaiņas. PNS broileru saimēs ir visbiežākais nāves cēlonis un ietekmē galvenokārt ātraudzīgus tēviņus 14 . Vispār tiek pieņemts, ka šo abu stāvokļu galvenais iemesls ir skābekļa nepietiekamība vai pārāk liela vajadzība pēc skābekļa. Ascīta un PNS incidenci var ietekmēt arī tādi papildu faktori kā uzturs, gaisa kvalitāte vai gaismas režīms.

Vairāki EFSA citēti pētījumi liecina, ka uzņēmība pret ascītu ir iedzimta. Ģenētiskajā selekcijā panāktā ātrā augšana šo abu slimību risku paaugstina, palielinot vajadzību pēc skābekļa un tādējādi apgrūtinot elpošanas un asinsrites sistēmu. Vairākos pētījumos secināts, ka ātraudzīgiem broileriem (nokauti 42 dienu vecumā) mirstība no ascīta ir procentuāli augstāka nekā lēnaudzīgiem broileriem (nokauti 56 dienu vecumā).

Kontaktdermatīts

Tādas ādas slimības kā kontaktdermatīts (krūšu, kājas locītavu un pēdu erozija var sačūlot un inficēties) galvenokārt tikušas saistītas ar saimniekošanas praksi, jo šķita, ka vissvarīgākie faktori tās nepieļaušanā ir pakaišu mitrība un (mazākā mērā) barības sastāvs 15 . Tomēr vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka kontaktdermatīts ir daļēji iedzimts un tāpēc šo nopietno labturības problēmu varētu mazināt ar ģenētisku selekciju.

3.3. Dzīvnieku labturība un selekcijas mērķi

Ģenētiski vēlamais selekcijas iznākums būs putns, kurā veiksmīgi apvienojušās ar produktivitāti, reproducēšanos, veselību un labturību saistītās pazīmes. Aplēšot ģenētiskās korelācijas starp tām ar produktivitāti un labturību saistītajām pazīmēm, ko dzīvnieku audzēšanas programmās izmanto par selekcijas kritērijiem, varētu labāk apjaust, kā tieša selekcija ietekmēs citas pazīmes.

Starp kādām ar veselību un labturību saistītām pazīmēm, no vienas puses, un kādām ar produktivitāti saistītām pazīmēm, no otras puses, varētu būt zema vai augsta korelācija. Ja korelācija starp divām pazīmēm ir augsta, ģenētisko selekciju nevar veikt atsevišķi. Ja pazīmēm, kas saistītas ar produktivitāti, ir augsta negatīva korelācija ar pazīmēm, kas saistītas ar veselību un labturību, tad kādas ar produktivitāti saistītas pazīmes (piem., augšanas ātruma) uzlabošana var pasliktināt citas pazīmes (piem., noturību pret ascītu). Tas ir uzdevums, ko var atrisināt ar līdzsvarotu audzēšanas programmu, kurā izmantoti attiecīgi selekcijas rādītāji.

Ideālā gadījumā audzēšanas programmām pazīmes vajadzētu apvienot selekcijas rādītājā, kurā ņemta vērā ietekme uz dažādām putnu pazīmēm.

Attiecībā uz galvenajām iepriekš aprakstītajām sekām attiecībā uz labturību, EFSA citēti zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka:

ģenētiskajai korelācijai starp tādām pazīmēm kā īpašas skeleta problēmas un augšana vajadzētu pavērt iespēju, joprojām, tomēr pieticīgāk, uzlabojot augšanas ātrumu, ģenētiski uzlabot kāju veselību;  

ir iespējams izveidot pret ascītu noturīgu līniju, jo šķiet, ka par uzņēmību pret ascītu ir atbildīgi vien daži gēni un tie ir ļoti pārmantojami. Pēkšņās nāves sindroms korelē ar ascītu;

starp kontaktdermatītu (pēdas spilventiņu un kājas locītavas apdegumi) un ķermeņa svaru ir maza ģenētiskā korelācija, un tas vedina domāt, ka vajadzētu būt iespējai ar selekcijas palīdzību izveidot noturību pret pēdas spilventiņu dermatītu, svaru neietekmējot.

Ņemot vērā šo fona informāciju, ir iespējams atrast pozitīvus signālus par labturības aspektu labāku integrēšanu audzēšanas programmu selekcijas procesā. Piemēram, nesenos apsekojumos par komerciālām saimēm ir ziņots, ka pēdējos 10 gados kāju problēmu un ascīta incidence ir samazinājusies. Saskaņā ar nozares datiem šie rezultāti ir izskaidrojami ar to, ka attiecīgajās selekcijas shēmās ir integrētas ar veselību un labturību saistītās pazīmes.

4.PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA

4.1. Par selekcijas programmām pieejamie dati

Ģenētiskajā selekcijā identificēt putnus, kas ir vēlamo gēnu nesēji, var ar jaunām tehnoloģijām, kuru pamatā ir ģenētiski marķieri. Audzēšanas programmās veiktā ģenētiskā selekcija ir palīdzējusi Eiropas Savienībā izveidot konkurētspējīgu broileru ražošanu, tomēr šajā ziņojumā nav iespējams kvantitatīvi aprakstīt, kādā līmenī ieviesti ģenētiskie uzlabojumi vai atsevišķas pazīmes, jo konfidenciāli audzētāju dati nav piekļūstami.

Turklāt šie selekcijas procesi pamatā tiek veikti audzētāju uzņēmumu kontrolētās saimēs. Pasaulē broileru vaisliniekus un broileru cāļus piegādā tikai nedaudzi audzēšanas uzņēmumi 16 . Ražotājiem ir tikai ierobežota piekļuve detalizētai informācijai par audzēšanas programmas selekcijas kritērijiem.

Turklāt kopumā tirgus spiediens audzēšanas uzņēmumiem patlaban nerada pietiekamus stimulus savās audzēšanas programmās lielāku uzmanību pievērst ar labturību saistītām pazīmēm.

Cāļa gaļas tirgū konkurence galvenokārt bijusi vērsta uz cenu samazināšanu. Apmēram 65 % ražošanas izmaksu veido barība, tāpēc, lai mazinātu izmaksas, ģenētiskā selekcija galvenokārt ir bijusi orientēta uz ātru augšanu. Pēc pazīmēm, kas saistītas ar labturību, selekcijā iegūto broileru zemākā barības pārstrādes efektivitāte vairo ražošanas izmaksas.

4.2. Ģenētiskā daudzveidība

Selekcijas programmas ir noderīgs instruments, ar ko komerciālās līnijās uzlabo noteiktas ar produktivitāti saistītas īpašības. Taču to dēļ arī zūd ģenētiskā daudzveidība, tādējādi, iespējams, netīši, tiek izskaustas ģenētiskas īpatnības, kas nākotnē, mainoties ražošanas apstākļiem, varētu būt noderīgas (noturība pret jaunām slimībām, jauniem klimatiskajiem apstākļiem u. tml.).

Šā iemesla dēļ ES Kopienas lauksaimniecības ģenētisko resursu saglabāšanas, raksturošanas, vākšanas un izmantošanas programma popularizē ģenētiskās daudzveidības ideju. Šajā sakarā Komisija finansēja projektu Globaldiv 17 , kura galvenais mērķis bija pulcēt starptautiskus ekspertus no dažādām ar lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu aprakstīšanu saistītām jomām, lai pārskatītu galvenos bioloģiskās daudzveidības izzušanas faktorus un saglabāšanas stratēģijas.

5.SECINĀJUMI

Audzētāji selekcijas programmās pakāpeniski arvien vairāk ņem vērā pazīmes, kas saistītas ar cāļu veselību un labturību.

Spēkā esošajos tiesību aktos komerciālām situācijām ir paredzēta pārraudzības sistēma ar dzīvnieku labturības rādītājiem 18 , kurus varētu tālāk izmantot ģenētiskas selekcijas kontekstā.

Patērētāji arvien vairāk izrāda interesi par broileriem, kas selekcionēti pēc pazīmēm, kuras saistītas ar labturību, un kas tiek audzēti ar augstākām izmaksām.

Dažādos līmeņos sniedzot ar dzīvnieku labturību saistītu informāciju, kas īpaši pielāgota katrai atsevišķai auditorijai (skola, mediji...), varētu paaugstināties pieprasījums pēc dzīvnieku labturībai draudzīgiem produktiem.

Tiek uzskatīts, ka šobrīd tiesību akta priekšlikums nav vajadzīgs. Eiropas Komisija vēlas atbalstīt uzlabojumus šajā jomā saskaņā ar savu pilnvarojumu dzīvnieku labturības jomā un ar līdzšinējo instrumentu starpniecību.

I PIELIKUMS. CĀĻA GAĻAS RAŽOŠANA EIROPAS SAVIENĪBĀ 2010–2014 (1000 tonnu)

II PIELIKUMS. BROILERU FERMU SKAITS ES 27 DALĪBVALSTĪS 2010. G.

III PIELIKUMS. KOMERCIĀLO BROILERU KRUSTOŠANAS PIRAMIDĀLĀ STRUKTŪRA

IV PIELIKUMS. AKTUĀLAJĀS BROILERU SELEKCIJAS PROGRAMMĀS ATLASĪTĀS PAZĪMES

(1)

   OV L 182, 12.7.2007., 19. lpp.

(2)

   EFSA Dzīvnieku veselības un labturības zinātnes ekspertu grupa (AHAW), Scientific Opinion on the influence of genetic parameters on the welfare and the resistance to stress of commercial broilers. EFSA Journal (2010); 8 (7):1666. (82 lpp.). doi:10.2903/j.efsa.2010.1446. Pieejams tiešsaistē: www.efsa.europa.eu. 

(3)

   de Jong I., Berg C., Butterworth A., Estevéz I.; Scientific report updating the EFSA opinions on the welfare of broilers and broiler breeders. Supporting Publications 2012:EN-295. Pieejams tiešsaistē: www.efsa.europa.eu/publications.

(4)

   Study of the impact of genetic selection on the welfare of chickens bred and kept for meat production (2013. g. janvāris): http://ec.europa.eu/food/animals/docs/aw_practice_farm_broilers_653020_final-report_en.pdf.

(5)

   Sk. Direktīvas 2007/43/EK 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 1. panta 2. punkta pirmo daļu.

(6)

   Avots: Eurostat.

(7)

   http://www.avec-poultry.eu/system/files/archive/new-structure/avec/Communication/Study%20final%20version.pdf

(8)

   Saimnieciskās patstāvības rādītājs izsaka ES produkcijas lielumu attiecībā pret iekšējo patēriņu (saimnieciskās patstāvības rādītājs = produkcija / (produkcija + imports – eksports).

(9)

   http://ec.europa.eu/agriculture/external-studies/2013/origin-labelling/fulltext_en.pdf.

(10)

    http://www.avec-poultry.eu/system/files/archive/new-structure/avec/Communication/Study%20final%20version.pdf

(11)

   Iedzimstamība atspoguļo to, kāda indivīdu atšķirību daļa ir izskaidrojama ģenētiski. Iedzimstamībā tiek analizēts, kādā mērā attiecīgajā populācijā vērojamā kopējā mainība ir atkarīga no ģenētisko un neģenētisko faktoru atšķirībām. Piemēram, vieni cilvēki populācijā ir garāki nekā citi; iedzimstamības analīze cenšas noteikt, cik lielā mērā tas, ka daļa no populācijas ir augumā garāka, izskaidrojams ģenētiski.

(12)

   Study of the impact of genetic selection on the welfare of chickens bred and kept for meat production (2013. g. janvāris): http://ec.europa.eu/food/animals/docs/aw_practice_farm_broilers_653020_final-report_en.pdf.

(13)

   Barības pārstrādes efektivitāte: barības daudzums, kas tiek patērēts, lai ķermeņa svaru paaugstinātu par vienu kg.

(14)

   Maksvels un Robertsons (1997; 1998) secināja, ka pasaulē tas skar 4,7 % broileru.

(15)

   Kontaktdermatīta izplatība ir bijusi dažāda, un novērtēšanas rezultāti atšķīrušies atkarībā no putnu vecuma novērtēšanas laikā.

(16)

   Broileru audzēšanu par 60–70 % veic Eiropas uzņēmumi un pieprasījums pēc to produkcijas palielinās, jo īpaši jaunattīstības valstīs (Ķīnā, Brazīlijā, Indijā).

(17)

   http://ec.europa.eu/agriculture/genetic-resources/actions/f-067/067-executive-summary_en.pdf.

(18)

   Sk. Padomes Direktīvas 2007/43/EK 6. panta 2. punktu.