19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/136

—

ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā rezolūciju “Turēt solījumu – vienoti tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”, ko 2010. gadā Ģenerālā asambleja pieņēma ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa plenārsēdes par Tūkstošgades attīstības mērķiem 65. sesijā,

—

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā un 2010. gada 2. martā pieņēma ANO speciālajās sesijās “Pekina + 5”, “Pekina + 10” un “Pekina + 15”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai, un ar ko dalībvalstis apņēmās īstenot pasākumus sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai divpadsmit jomās,

—

ņemot vērā Stambulas rīcības programmu vismazāk attīstītajām valstīm 2011.–2020. gadam,

—

ņemot vērā to, ka tiek īstenota rīcības programma, ko pieņēma 1994. gadā Kairā notikušajā Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), kurā tika atzīts, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir neatņemama ilgtspējīgas attīstības daļa,

—

ņemot vērā 2010. gada janvārī publicēto ANO Attīstības programmas (UNDP) ziņojumu “Pusceļš ir noiets – Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana”,

—

ņemot vērā ANO Attīstības programmas 2010. gada ziņojumu par cilvēces attīstību “Patiesa nāciju bagātība: cilvēces attīstības ceļi”,

—

ņemot vērā ANO ziņojumu “Dzimumu līdztiesība: progresa aina. 2012. gads”, kurā konstatēti uzlabojumi attiecībā uz TAM astoņos mērķos ietverto dzimumu līdztiesības aspektu īstenošanu,

—

ņemot vērā ANO Attīstības programmas (UNDP) 2011. gada pārskatu par tautas attīstību pasaulē,

—

ņemot vērā nobeiguma dokumentu, ko pieņēma ANO konferencē par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (“Rio+20” konferencē), kas notika 2012. gada 20.–22. jūnijā, Riodežaneiro, Brazīlijā,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1979. gadā pieņemto Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kurā noteikts, ko var uzskatīt par vardarbību pret sievietēm un kā izveidot valsts rīcības programmu šādas diskriminācijas izskaušanai,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un cilvēktiesību tiesiskās pamatnostādnes,

—

ņemot vērā ANO sistēmas uzdevumu grupas darbu saistībā ar ANO attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada, kuru kopīgi vada ANO Ekonomisko un sociālo lietu departaments un UNDP, saņemot atbalstu no ANO aģentūrām un apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām,

—

ņemot vērā ANO 2012. gada jūnija ziņojumu ANO ģenerālsekretāram “Apzinoties, kādu nākotni mēs vēlamies visiem”,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa prominentu personu darba grupas paveikto saistībā ar attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada un “Rio+20” konferences rezultātus,

—

ņemot vērā 2002. gada 18.–22. martā Monterrejā, Meksikā, notikušajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu pieņemto Monterrejas konsensu,

—

ņemot vērā deklarāciju un rīcības plānu par attīstības palīdzības efektivitāti, kas pieņemti augsta līmeņa sanāksmē Pusanā 2011. gada decembrī,

—

ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un Akras rīcības programmu,

—

ņemot vērā Eiropas konsensu attīstības jomā (1) un ES rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā (2),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus,

—

ņemot vērā LESD 208. pantu, kas paredz, ka “politikā, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu “Attīstības politiku saskaņotība” (COM(2005)0134) un Padomes secinājumus par politikas saskaņotību attīstības veicināšanai, kurus pieņēma Ārlietu padomes 3166. sanāksmē 2012. gada 14. maijā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “Humānā palīdzība pārtikas jomā” (COM(2010)0126),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu “Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā – ES politikas satvars” (COM(2013)0141),

—

ņemot vērā 2008. gada 19. septembra Eiropas ziņojumu par attīstību “Tūkstošgades attīstības mērķu viduspunktā: ko esam sasnieguši un kas mums vēl ir jāsasniedz”,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem – nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm (COM(2011)0843, SEC(2011)1475, SEC(2011)1476),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (COM(2011)0840),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu “Budžets stratēģijai “Eiropa 2020”” (COM(2011)0500) un Komisijas tās pašas dienas darba dokumentu “Budžets stratēģijai “Eiropa 2020” – pašreizējā finansēšanas sistēma, sagaidāmās problēmas, apspriešanās ar ieinteresētajām personām rezultāti un dažādi galveno horizontālo un nozaru jautājumu risinājumi” (SEC(2011)0868),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Globālā Eiropa – jauna pieeja ES ārējās darbības finansējumam” (COM(2011)0865),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra paziņojumu “Daudzgadu finanšu shēmas sagatavošana par finansējuma piešķiršanu ES sadarbībai ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, kā arī aizjūras zemēm un teritorijām laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam” (COM(2011)0837),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par ES atbalstu ilgtspējīgām pārmaiņām sabiedrībās, kurās notiek pāreja, ko pieņēma Ārlietu padomes 3218. sanāksmē 2013. gada 31. janvārī,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma”, kurus pieņēma Ārlietu padomes 3166. sanāksmē 2012. gada 14. maijā,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

—

ņemot vērā Komisijas organizēto sabiedrisko apspriešanos par ES nostājas sagatavošanu “Virzībā uz attīstības programmas noteikšanu laikposmam pēc 2015. gada” (3), kas notika no 2012. gada 15. jūnija līdz 2012. gada 15. septembrim un kurā varēja piedalīties visas ieinteresētās personas, privātpersonas, organizācijas (valdības/nevalstiskās, parlamenta, akadēmiskās, privātā sektora organizācijas u. c.) un valstis,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. aprīļa paziņojumu “Divpadsmit punktus saturošs ES rīcības plāns Tūkstošgades attīstības mērķu atbalstam” (COM(2010)0159),

—

ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par sasniegto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā: vidusposma pārskats, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī (4),

—

ņemot vērā 2013. gada janvārī publicēto pētījumu “Tūkstošgades attīstības mērķi un attīstība pēc 2015. gada – pārliecinoša ES līdzdalība”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7–0165/2013),

A.

tā kā Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), kuros ietverti atsevišķi konkrēti un laikā ierobežoti uzdevumi, ir pievērsuši uzmanību globālās nabadzības izskaušanai kā steidzami risināmam jautājumam un vienai no globālās rīcības prioritātēm; tā kā divus gadus pirms TAM īstenošanas termiņa beigām ir vērojams būtisks progress – ir īstenots uzdevums uz pusi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu, kā arī uzdevums uz pusi samazināt to cilvēku īpatsvaru, kuriem nav uzticamas piekļuves tīriem dzeramā ūdens avotiem, kā arī uzlabot vairāk nekā 200 miljonu graustos dzīvojošu cilvēku dzīves apstākļus, meitenes uzņem pamatskolā tikpat bieži kā zēnus, un ir vērojams pieaugošs progress bērnu un māšu mirstības samazināšanā; taču tā kā pašreizējie TAM tomēr pienācīgi nerisina nabadzības pamatcēloņus un tādus jautājumus kā nevienlīdzība valstīs un starp valstīm, sociālā atstumtība, bioloģiskās daudzveidības un pārvaldības nodrošināšana;

B.

tā kā Eiropas Konsenss attīstības jomā, ko parakstīja Komisija, Padome un Eiropas Parlaments, ir acquis communautaire; atgādinot, cik nozīmīgs un visaptverošs ir šis dokuments, ar kuru tika nostiprināts Eiropas ceļvedis attīstības jomā, kā arī no tā izrietošie acquis un pamatnostādnes;

C.

tā kā TAM ir palīdzējuši definēt nabadzību kā daudzdimensionālu nenodrošinātību cilvēku dzīvē, kas skar izglītību, veselību, vidi, pārtiku, nodarbinātību, mājokļus un dzimumu līdztiesību;

D.

tā kā pasaules mēroga problēmas – bads un nepietiekams uzturs, kvalitatīvas un visiem pieejamas veselības aprūpes, kā arī pienācīgas un drošas kanalizācijas un higiēnas trūkums, nepietiekams kvalitatīvas pamatizglītības un vidējās izglītības nodrošinājums, augsts bezdarba, jo īpaši jauniešu bezdarba, līmenis, sociālās aizsardzības un cilvēktiesību neievērošana, nevienlīdzība, tostarp dzimumu nevienlīdzība, vides apstākļu pasliktināšanās un klimata pārmaiņas – joprojām nav atrisinātas, un ir jārod jauni attīstības ceļi, kas sekmētu iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību visiem;

E.

tā kā gandrīz miljards cilvēku pasaulē cieš no nepietiekama uztura un vairāk nekā 200 miljoni cilvēku ir bez darba; tā kā tikai 28 % pasaules iedzīvotāju aizsargā visaptverošas sociālās aizsardzības sistēmas, atspoguļojot augsto neoficiālās nodarbinātības pakāpi, un tā kā aptuveni 1,4 miljardiem cilvēku nav piekļuves pietiekamiem enerģijas pakalpojumiem, kas apgrūtina viņu spējas pārvarēt nabadzību;

F.

tā kā jaunattīstības valstīs aptuveni 2,6 miljoni bērnu ik gadu mirst nepietiekama uztura dēļ un klimata pārmaiņu ietekmē pārtikas trūkuma skarto cilvēku skaits, visticamāk, pieaugs;

G.

tā kā, saglabājoties pašreizējam agro laulību skaitam, līdz 2020. gadam aptuveni 140 miljoni meiteņu tiks izprecinātas bērnībā;

H.

tā kā trīs ceturtdaļas pasaules nabadzīgo cilvēku dzīvo valstīs ar vidēju ienākumu līmeni un saskaņā ar Pasaules Bankas 2008. gada pasaules attīstības rādītājiem ienākumu un labklājības nevienlīdzība valstīs, tostarp valstīs ar augstu ienākumu līmeni, kopš 20. gs. astoņdesmito gadu sākuma ir pieaugusi; tā kā ar ienākumiem un darbu saistītā nestabilitāte ir pieaugusi arī globalizācijas tendenču ietekmē, kuru pamatā ir ārpakalpojumu izmantošana un vājāka darba aizsardzība;

I.

tā kā saskaņā ar prognozēm 2015. gadā vairāk nekā 600 miljoni cilvēku joprojām izmantos neuzlabotus ūdens ieguves avotus, kuri rada veselības apdraudējumu, un viens miljards cilvēku, no kuriem 70 % ir sievietes, iztiks ar mazāk nekā USD 1,25 dienā, jo īpaši daudzās Āfrikas un jaunietekmes valstīs, un, ja turpināsies pašreizējās tendences, TAM mērķis uz pusi samazināt bez kanalizācijas pamatpakalpojumiem dzīvojošo cilvēku skaitu netiks sasniegts līdz 2049. gadam; tā kā pašlaik gandrīz 200 miljoni cilvēku, no kuriem aptuveni 74 miljoni ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem, ir bez darba un tikai 20 % pasaules iedzīvotāju ir pietiekams sociālais nodrošinājums, savukārt vairāk nekā pusei nav nekāda nodrošinājuma; tā kā 2015. gada noteikšana par Eiropas attīstības gadu ļaus pievērst Eiropas iedzīvotāju uzmanību jauno TAM nozīmīgumam;

J.

tā kā 2007.–2010. gada globālā pārtikas, enerģijas un finanšu krīze apvienojumā ar globālās ekonomikas lejupslīdi un klimata pārmaiņām parādīja, cik nedrošas ir globālās pārtikas piegādes sistēmas, un atklāja sistēmiskas kļūdas finanšu un patēriņa preču tirgu un globālās pārvaldības mehānismu darbībā;

K.

tā kā ilgtspējas problēmas, tostarp nepieciešamība steidzami samazināt globālās siltumnīcefekta gāzu emisijas un sasniegt taisnīgāku un ilgtspējīgāku dabas resursu pārvaldību, ir galvenais pārveidošanas plāna izaicinājums;

L.

tā kā 1986. gada Deklarācijā par tiesībām uz attīstību attīstība atzīta par vienu no pamata cilvēktiesībām; tā kā Deklarācijā pausta apņemšanās izmantot “cilvēktiesībās balstītu” pieeju, ko raksturo visu cilvēktiesību (ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko un politisko) īstenošana, un tā kā Deklarācijā pausta arī apņemšanās stiprināt starptautisko sadarbību;

M.

tā kā TAM sasniegšana pirms termiņa savā ziņā būs atkarīga no globālas partnerības attīstībai īstenošanas un tā kā ES un dalībvalstīm vajadzētu ievērot savas saistības un nevajadzētu pieļaut, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze apstādina līdz šim panākto progresu;

N.

tā kā LESD 208. pantā ir paredzēts, ka nabadzības mazināšana un – ilgtermiņā – tās izskaušana ir galvenais ES attīstības politikas mērķis;

O.

tā kā 50 gadus īstenotā attīstības politika, kuras pamatā ir līdzekļu došana, ir radījusi pārmērīgu pieradumu un atkarību (5);

P.

tā kā ANO cieši un iekļaujošā veidā sadarbojas ar visām ieinteresētajām personām, lai izmantotu TAM kā virzītājspēku un turpinātu darbu pie vērienīgas laikposmam pēc 2015. gada paredzētas attīstības programmas īstenošanas, kuras pamatā vajadzētu būt labākas kvalitātes palīdzībai, uzlabotai koordinēšanai un politikas saskaņotības principu ievērošanai;

Q.

tā kā Eiropas Savienības apņemšanās saskaņā ar Eiropadomes 2005. gadā pieņemtajiem secinājumiem nodrošināt politikas saskaņotību attīstībai (PCD) nesen no jauna tika apliecināta tās 2012. gada 14. maija secinājumos (6);

R.

tā kā ES kā pasaulē lielākā līdzekļu devēja mērķis ir sasniegt TAM plānotajā laikā un ES cieši iesaistās sarunās par attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada;

S.

tā kā Eiropas Parlaments šim procesam piešķir īpašu nozīmi un uzskata, ka ES ir jādarbojas kā dzinējspēkam laikposmā pēc 2015. gada;

T.

tā kā vairākas valstis, kuras ir apdraudētas vai iesaistītas konfliktā, nav izpildījušas nevienu TAM (7);

U.

tā kā miera, drošības, demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un politiskās stabilitātes trūkums vienlaikus ar korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem neļauj nabadzīgajām valstīm īstenot visas attīstības iespējas;

V.

tā kā, vērtējot progresu TAM sasniegšanā, nedrīkstētu neievērot īpašo situāciju vidēja ienākuma līmeņa valstīs, kurās, neskatoties uz to ekonomisko izaugsmi, dzīvo 75 % pasaules nabadzīgo cilvēku, un vienlaikus būtu jāņem vērā diferencētas pieejas princips, kā paredzēts jaunajā attīstības programmā,

1.

apstiprina, ka 2000. gadā noteiktie Tūkstošgades attīstības mērķi ir veicinājuši daudzus sasniegumus vidēju ienākumu līmeņa valstīs un jaunattīstības valstīs un ka šie rezultāti ir pareizi jāanalizē turpmākajā satvarā, lai sasniegtu globālākus un ilgtspējīgākus rezultātus;

2.

uzsver, ka aizvadīto desmit gadu laikā ir dramatiski mainījusies ne tikai globālā situācija, bet arī nabadzības raksturs, par galveno problēmu tās izskaušanas kontekstā kļūstot pieaugošām atšķirībām un nevienlīdzībai valstīs un starp valstīm;

3.

norāda, ka, lai arī dažas jaunattīstības valstis ir kļuvušas par līdzekļu devējām, tās vēl joprojām saskaras ar lielu un aizvien pieaugošu nevienlīdzību, kas salīdzināma ar nevienlīdzību citās jaunattīstības valstīs; norāda, ka cita starpā klimata pārmaiņas, pārtikas nodrošinājuma trūkums, migrācija, bezdarbs, demogrāfiskās pārmaiņas, korupcija, resursu ierobežojumi, neilgtspējīga izaugsme, kā arī finanšu un ekonomikas krīzes un cilvēktiesību pārkāpumi rada sarežģītas un savstarpēji saistītas problēmas;

4.

atgādina, ka vides degradācija apdraud TAM sasniegšanu, tostarp galējas nabadzības un bada izskaušanu; jo īpaši atgādina, ka pastāvīgā nevienlīdzība un cīņa par ierobežotajiem resursiem ir konfliktu, bada, nedrošības un vardarbības galveno veicinātāju vidū, un tie savukārt ir pamatšķēršļi cilvēces attīstībai un centieniem sasniegt ilgtspējīgu attīstību; aicina pieņemt visaptverošāku pieeju, kas atspoguļotu “Rio+20” ilgtspējīgai attīstībai veltītās konferences rezultātus un turpmākos pasākumus;

5.

atgādina vajadzību saskaņot ES politiku tirdzniecības un attīstības jomās, jo īpaši attiecībā uz tālākajiem reģioniem;

6.

mudina ES stingri un vienoti uzņemties vadību apspriedēs par programmu laikposmam pēc 2015. gada un to turpināt līdz ANO samitam, un pieņemt vienotu, efektīvu un mērķtiecīgu nostāju par principiem un mērķiem, kuriem būtu jāietilpst jaunajā attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada; vienlaikus norāda, ka ir nepieciešams vienots, visaptverošs un iekļaujošs satvars, kurā izstrādāti skaidri kritēriji, aptverot galvenos attīstības un ilgtspējas jautājumus, un ka minētajam satvaram pēc būtības ir jābūt universālam un globālam, veicinot visu cilvēku pārticību, cilvēktiesības un labklājību un nodrošinot jaunattīstības valstu tiešu un aktīvu iesaistīšanos tā izstrādē un īstenošanā, kā arī pievēršot uzmanību bagātāko valstu nozīmei un pienākumiem – papildus finansēšanai – panākumu veicināšanā;

7.

norāda, ka globālā partnerība attīstības jomā būtu jāpārorientē, lai ņemtu vērā jauno situāciju un nodrošinātu ciešu saistību ar jaunajām dimensijām programmā laikposmam pēc 2015. gada; uzsver, ka pārveidota un pastiprināta globālā partnerība attīstības jomā būs būtiski svarīga, lai īstenotu programmu laikposmam pēc 2015. gada un nodrošinātu efektīvus pārskatatbildības mehānismus visos līmeņos;

8.

uzskata, ka šādā vienotā pieejā ir nepieciešama pienācīga saskaņotība starp ES un tās dalībvalstīm, pirms tā tiek izklāstīta Ņujorkas rudens samitā, kā arī laba redzamība sarunu procesa laikā Eiropas attīstības komisāra vadībā; aicina ES, kas ir lielākais līdzekļu devējs pasaulē, pilnībā uzņemties galvenā dalībnieka lomu programmā laikposmam pēc 2015. gada;

9.

aicina attīstības satvara mērķos laikposmam pēc 2015. gada iekļaut TAM, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus, veicinot pārticību un labklājību visiem cilvēkiem, tostarp tādām neaizsargātām sabiedrības grupām kā sievietes, bērni, veci cilvēki un cilvēki ar invaliditāti; uzsver, ka ir vajadzīga patiesa elastība, lai noteiktu valstu mērķus atbilstoši to spējām un nodrošinātu jaunattīstības valstu un visu attīstības partneru, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības, tiešu un aktīvu līdzdalību; norāda, ka bagātajām valstīm ir jāuzņemas stingras saistības – gan attiecībā uz savu attīstību, gan attiecībā uz savām politikas jomām, kas skar citas valstis;

10.

uzsver, ka ar sieviešu stāvokli saistīto TAM izpildes lēnais progress nav saistīts tikai ar finansiāliem vai tehniskiem šķēršļiem vien, bet ka tā galvenais iemesls ir politiskas gribas trūkums;

11.

mudina attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada par saistošām un globālām prioritātēm noteikt nabadzības izskaušanu, kas ir galvenais mērķis ES sadarbībai attīstības jomā, un ilgtspējīgas sociālās un vides attīstības nodrošināšanu visā pasaulē;

12.

uzver, ka nevienlīdzība kavē ekonomikas attīstību un centienus samazināt nabadzību; jo īpaši atgādina, ka augsts nevienlīdzības līmenis apgrūtina plaša mēroga, resursus pārdalošu un fiskāli ilgtspējīgu sociālās labklājības sistēmu veidošanu, pamatojoties uz sociālās solidaritātes principiem, turklāt augsts nevienlīdzības līmenis var paaugstināt noziedzību vai izraisīt vardarbīgus konfliktus, jo īpaši etniski daudzveidīgās sabiedrībās; uzskata, ka ir jārisina strukturālie nabadzības cēloņi, lai būtu iespējama īstena sabiedrības pārveidošana;

13.

atzīst attīstības un nabadzības izskaušanas saistību ar miera un drošības, vides, cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, demokrātijas un labas pārvaldības izaicinājumiem; tāpēc prasa pieņemt tādu atjauninātu pieeju nabadzības izskaušanai, kurā ņemts vērā nozīmīgums, kāds ir iekļaujošai ekonomikas attīstībai un izaugsmei, ienākumu pārdalīšanai, izmantojot budžeta līdzekļus, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, efektīvai profesionālajai apmācībai, vides ilgtspējai, cilvēktiesībām un labai pārvaldībai;

14.

prasa programmu laikposmam pēc TAM balstīt 1986. gada Deklarācijā par tiesībām uz attīstību, kurā attīstība ne tikai ir atzīta par vienu no pamata cilvēktiesībām, bet arī uztverta kā process;

15.

prasa integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai iekļaušanu uz izaugsmi vērstā pieejā nabadzības izbeigšanai un dzimumu līdztiesības iekļaušanu visās ES programmās, politikas jomās un stratēģijās visā satvarā laikposmam pēc 2015. gada;

16.

uzsver, ka iekļautība ir dinamisks jēdziens, kas neattiecas tikai uz nabadzīgajiem vērstu stratēģiju vien, bet kas ietver darbības jomas paplašināšanu nolūkā iekļaut neaizsargātos iedzīvotājus, kuru iztikas līdzekļi ir ļoti nestabili, un tādēļ attīstības stratēģijai vajadzētu būt nostiprinātai makroekonomikas sistēmā; uzskata, ka kvalitatīvu rādītāju noteikšana būs izšķiroša, lai pārraudzītu gan attīstības progresa iekļautības un ilgtspējas līmeni, gan apmēru, kādā tiek risinātas visnelabvēlīgākajā situācijā esošo un neaizsargātāko iedzīvotāju grupu vajadzības;

17.

saistībā ar to aicina pieņemt plašāku nabadzības definīciju, nekā tādu, kuras pamatā ir tikai iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājs; uzsver, ka pasaules un valstu vidējie aprēķini neietver lielu daļu pasaules nabadzīgo cilvēku;

18.

atzīst, ka bērnu un māšu uztura nepietiekamības problēmas risināšanā nepieciešamas ilgtermiņa attīstības stratēģijas, koncentrējot uzmanību uz jomām, kas ietekmē uztura nepietiekamību, piemēram, veselības aizsardzību, izglītību, ūdens un kanalizācijas sistēmām, un lauksaimniecību;

19.

atgādina, ka ir pilnībā jāatzīst cilvēku labklājības daudzās dimensijas; šajā saistībā atgādina, ka veselības aizsardzība, uzturs, sociālā aizsardzība, dzimumu līdztiesība un izglītība ir galvenie nabadzības izskaušanas un iekļaujošas ekonomikas attīstības virzītājspēki;

20.

uzsver, ka ir svarīgi samazināt dzimumu atšķirības, pirmkārt, izglītības jomā, lai paaugstinātu cilvēkkapitāla vidējo kvalitāti, un, otrkārt, veselības aizsardzības jomā, lai nodrošinātu lielāku progresu māšu veselības uzlabošanā un bērnu mirstības samazināšanā;

21.

prasa ES stingri aizstāvēt tiesības uz augstāko sasniedzamo veselības aizsardzības standartu, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aizsardzību un HIV/AIDS pacientu tiesības un integrāciju, cita starpā nodrošinot brīvprātīgas ģimenes plānošanas iespējas, drošas aborta procedūras un kontracepcijas līdzekļus;

22.

uzsver, ka TAM satvarā laikposmam pēc 2015. gada ir jābūt ietvertam īpašam mērķim par jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu;

23.

uzsver, ka būtu jāapsver iespēja par galvenajiem laikposmam pēc 2015. gada paredzētās programmas mērķiem noteikt veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu, apvienojot gan ārstēšanu, gan profilaktisku pieeju, un visiem pieejamas visu līmeņu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu, tādējādi veicinot nodarbinātību;

24.

pieprasa satvarā laikposmam pēc 2015. gada kā galvenos elementus iekļaut, pirmkārt, mērķus attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei un tās pieejamību, īpašu vērību pievēršot veselības veicināšanai, profilaksei un ārstnieciskas iejaukšanās pasākumiem, tostarp tiesībām uz seksuālās un reproduktīvās veselības aizsardzību, HIV/AIDS izplatības ierobežošanu, un, otrkārt, praktiskus pasākumus, ar kuriem izveido veselības aprūpes pamatsistēmas, kas visiem cilvēkiem, tostarp atstumtākajām un neaizsargātākajām grupām, piemēram, minoritātēm, ieslodzītajiem, migrantiem, cilvēkiem bez dokumentiem, seksuālo pakalpojumu sniedzējiem un narkotiku lietotājiem, nodrošinātu profilaksi, ārstēšanu, aprūpi un atbalstu;

25.

aicina paātrināt starptautiskos pasākumus māšu, jaundzimušo un bērnu mirstības samazināšanai un apstiprina, ka šī mērķa sasniegšanai ir būtiski svarīgi nodrošināt reproduktīvās veselības aprūpes pieejamību;

26.

prasa turpināt atbalstīt pētījumus, lai izveidotu efektīvākas un ilgtspējīgākas profilakses un ārstniecības programmas, kā arī turpināt atbalstīt efektīvu medicīniskās iejaukšanās metožu pētniecību un izstrādi, tostarp attiecībā uz vakcīnām, zālēm un diagnostiku;

27.

norāda, ka sievietēm ir ļoti būtiska nozīme uztura un pārtikas nodrošinājuma ziņā, jo viņas ir atbildīgas par 80 % lauksaimnieciskās ražošanas Āfrikā, lai gan viņām joprojām gandrīz nav iespēju iegūt apstrādājamo zemi īpašumā; uzsver, ka tādēļ bada izskaušana ir atkarīga no palīdzības mazajiem lauksaimniekiem, lai viņi varētu apgādāt ar pietiekamu pārtikas daudzumu sevi un savas ģimenes; norāda, ka lielākā daļa mazo lauksaimnieku ir sievietes; prasa visos pārtikas nodrošinājuma plānošanas aspektos integrēt pieeju, kurā ņemta vērā dzimumu specifika; uzsver nepieciešamību nepieļaut un novērst nepietiekama uztura problēmu un šajā nolūkā izmantot uz pierādījumiem balstītus pasākumus, kuros prioritāte ir grūtniecēm un maziem bērniem;

28.

uzsver, ka ir jāizveido un jāīsteno veselības aprūpes programmas, lai nostiprinātu veselības aprūpes sistēmas, ņemot vērā to, ka globālā ekonomikas krīze ir mazinājusi progresu HIV/AIDS, tuberkulozes, malārijas un citu novārtā atstātu tropisko slimību izskaušanā;

29.

uzsver to, ka liela nozīme ir mērķim uzlabot māšu veselību, lai samazinātu māšu mirstību un panāktu, ka visiem ir pieejami seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi un ģimenes plānošanas iespējas; uzsver, ka liela nozīme ir izglītībai un informācijai seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, kam jābūt neatņemamai sieviešu veselības programmas sastāvdaļai;

30.

uzsver, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība abu dzimumu izglītošanai par dzimumu līdztiesības jautājumiem jau skolas gaitu sākumā, lai cilvēku attieksme un sociālie stereotipi pakāpeniski mainītos un dzimumu līdztiesība kļūtu par visas pasaules valstu sabiedrības pamatprincipu;

31.

mudina sniegt ES humāno palīdzību tā, lai tā sekmētu TAM sasniegšanu un būtu patiešām brīva no ierobežojumiem, ko humānās palīdzības sniegšanai ir noteikušas ASV vai citi līdzekļu donori, sevišķi nodrošinot, ka sievietēm un meitenēm, kas kļuvušas par izvarošanas upurēm bruņotu konfliktu situācijās, ir pieejama iespēja veikt abortu;

32.

atzīst, ka pienācīgas kvalitātes darba iespējas ļauj nabadzīgām mājsaimniecībām pārvarēt nabadzību un ir galvenais līdzeklis, kā indivīdiem un ģimenēm gūt pašapziņu, piederības sajūtu kopienai un rast iespējas veikt produktīvu ieguldījumu; aicina par galveno mērķi attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada noteikt pilnīgu, produktīvu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un aicina atbalstīt šo mērķi, īstenojot labi izstrādātus valstu sociālās aizsardzības minimuma plānus nabadzības mazināšanai un izturētspējai;

33.

uzsver, ka informētība un izglītība veselības jautājumos ir nozīmīga labākai sabiedrības veselībai;

34.

mudina pievērst īpašu uzmanību arī neinfekciozu slimību, piemēram, vēža, ārstēšanai un izplatības ierobežošanai;

35.

aicina saistībā ar TAM satvaru laikposmam pēc 2015. gada uzlabot sieviešu iespēju nostiprināšanu un dzimumu līdztiesību, novēršot dzimumu atšķirības visos izglītības līmeņos, nosakot īpašus mērķus, tostarp vispārēju piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un tās iegūšanu (pamatskolas, vidusskolas un augstākās izglītības līmenī) un profesionālo izglītību jauniešiem labvēlīgu darbvietu radīšanas politikas vidē, sieviešu analfabētisma izskaušanu, piekļuvi visaptverošai seksuālajai izglītībai skolā un ārpus skolas;

36.

uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības satvarā laikposmam pēc 2015. gada ir jānodrošina demokrātiskas pārvaldības principa un cilvēktiesību ievērošana, efektīvas, pārredzamas un atbildīgas iestādes un partneri visos līmeņos un demokrātijas procesā sistemātiski iesaistīta pilntiesīga pilsoniskā sabiedrība; pieprasa kā galvenos jēdzienus šā satvara pamatā noteikt līdzdalības demokrātiju un efektīvu pilsonisko iesaistīšanos, pilnībā un arvien vairāk izmantojot pilsoniskās un politiskās tiesības;

37.

aicina ES dalīties savā pieredzē un zinātībā ar jaunattīstības valstīm, nodrošinot piekļuvi zināšanām attiecīgās ilgtspējīgas attīstības jomās, jo īpaši izmantojot ES dalībvalstu pārejas pieredzi;

38.

uzskata, ka pašreizējās sarunas un apspriedes ir jāstrukturē tā, lai nodrošinātu, ka jaunajā attīstības satvarā ir atspoguļota un ņemta vērā skaidra apņemšanās attiecībā uz demokrātisku pārvaldību;

39.

uzskata, ka klimata pārmaiņas, neseno pārtikas cenu krīzi un globālo finanšu krīzi var saistīt ar nepietiekamu globālo pārvaldību; tāpēc uzsver, ka globālā pārvaldība būtu jānosaka par būtisku elementu attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada;

40.

pauž nožēlu par saskaņotības trūkumu starp globālās pārvaldības iestādēm, jo īpaši attiecībā uz daudzpusējo tirdzniecību, finanšu un vides struktūrām; uzskata, ka, lai arī globālās pārvaldības trūkumi ir likuši valstīm meklēt reģionālus risinājumus, lai reaģētu uz reģiona īpašajām attīstības vajadzībām, šādi pasākumi ir jāsaskaņo, lai novērstu politikas sadrumstalotību un neatbilstību daudzpusējiem režīmiem un starptautiskajiem standartiem; izsakoties plašāk, uzskata, ka ir nepieciešams rīkoties globālā līmenī, lai papildinātu valstu centienus;

41.

norāda, ka, lai arī TAM satvara formāts pieļauj konkrētu un laikā ierobežotu mērķu un uzdevumu noteikšanu, ko iespējams pārraudzīt, izmantojot stingri statistiskus rādītājus, šie mērķi ir nepilnīgi; šajā saistībā brīdina par universālas pieejas izmantošanas sekām un uzskata, ka globālie mērķi un uzdevumi ir jāizstrādā un jāpielāgo valstu un reģionālajai situācijai un sākotnējiem apstākļiem;

42.

norāda, ka visu līmeņu iestādēm ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgas attīstības programmas īstenošanā, piedaloties politiskajās debatēs, ietverot saistības tiesību aktos, pieprasot valdību atbildību par savu rīcību sociālajā, vides un tiesību jomā un pamatojoties uz līdzdalības principu;

43.

mudina starptautisko sabiedrību veltīt īpašu uzmanību tādas vides radīšanai, kas pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), privātajam sektoram, filantropiskajiem fondiem un citiem neatkarīgiem dalībniekiem attīstības jomā, kā arī valstu parlamentiem un vietējām pašpārvaldēm vietējā, valstu un reģionālā līmenī sniegtu iespēju uzņemties pienākumus politikas jomu plānošanā un izpildes kontrolē un tādējādi pienācīgi piedalīties satvara laikposmam pēc 2015. gada īstenošanā;

44.

turklāt mudina sniegt iespēju jauniešiem, jo īpaši meitenēm un jaunām sievietēm, pienācīgi piedalīties satvara laikposmam pēc 2015. gada īstenošanā un atgādina, ka jauniešu līdzdalība pārvaldībā var radīt plašus ieguvumus, tostarp demokrātisku lēmumu pieņemšanas struktūru un procesu veicināšanu un jauniešu un viņu kopienu labklājības uzlabošanu;

45.

aicina nodrošināt, lai laikposmam pēc 2015. gada paredzētais satvars pamatotos uz cilvēktiesību principiem, tajā īpašu uzmanību pievēršot nevienlīdzības, kaitīgu tradicionālu paražu, diskriminācijas, ar dzimumu saistītu vardarbības problēmu risināšanai, atstumtu un nelabvēlīgu sabiedrības iedzīvotāju līdzdalības un iespēju nodrošināšanas jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu, sieviešu, migrantu, HIV pacientu, cilvēku, kas cieš šķiriskās piederības dēļ, lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu, kā arī cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzībai;

46.

šajā saistībā aicina noteikt atsevišķu mērķi, lai risinātu sieviešu un meiteņu pastāvīgo nevienlīdzību, veicinot nepieciešamo politisko gribu, resursus un atbildību, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un efektīvu rīcību;

47.

uzsver, ka ANO attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada ir jāizmanto cilvēktiesībās balstīta pieeja, kas ietver sociālās un ekonomiskās tiesības, vienlaikus ietverot arī pilsoniskās un politiskās tiesības saistībā ar mieru un drošību, kā arī tiesības uz attīstību;

48.

iesaka izveidot visaptverošu līdztiesības mērķi;

49.

mudina ES atbalstīt jaunattīstības valstis to politiskās gribas nostiprināšanā un palielināt centienus, lai uzlabotu tiesību aktu ratificēšanas un ieviešanas līmeni cilvēktiesību jomā nolūkā aizliegt diskrimināciju vai jebkādus tiesiskus, politiskus vai reglamentējošus šķēršļus un represīvus noteikumus atkarībā no vecuma, dzimuma, rases, etniskās piederības, šķiras, kultūras, reliģijas, pārliecības, ģimenes stāvokļa, invaliditātes, HIV rādītājiem, izcelsmes valsts, migrācijas statusa, valodas prasmēm, seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes vai citiem faktoriem, vai statusa; mudina ES arī atbalstīt jaunattīstības valstis pienācīga sociālās aizsardzības minimuma ieviešanā,

50.

mudina visas valstis ratificēt ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai sekmētu dzimumu līdztiesību;

51.

uzsver, ka bruņoti konflikti un pēckonfliktu situācijas ir daži no svarīgākajiem šķēršļiem, kas kavē attīstību un nabadzības mazināšanu un apdraud demokrātiju; tāpat uzsver, ka miers un drošība, attīstība un cilvēktiesības ir savstarpēji saistīti un pastiprina cits citu; tāpēc mudina Savienību izmantot visus attiecīgos instrumentus, piemēram, Starptautisko cilvēktiesību deklarāciju, vai citus, kuri paredzēti Kotonū nolīgumā, lai sekmētu konfliktu novēršanu;

52.

šajā saistībā par prioritāti aicina noteikt spēju veidošanu konfliktu skartajās un nestabilajās valstīs; uzskata, ka šo valstu stabilizēšanai un attīstībai ir nepieciešamas efektīvas starptautiskās partnerības, zināšanu apmaiņa un veiktspējas attīstības metodes, kuru pamatā ir ES dalībvalstu pārejas periodu pieredze un kurās izmantots modelis saskaņā ar jauno vienošanos par iesaisti nestabilās valstīs, ko uzsāka Pusanā notikušajā Ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības lietderīgumu;

53.

aicina ES stingri turpināt saistību izpildi attiecībā pret nestabilām valstīm, piedāvājot integrētus risinājumus, kas saistīti ar attīstības politikas jomām, sniedzot humāno palīdzību un dodot ieguldījumu katastrofu riska mazināšanā, konfliktu novēršanā un valsts veidošanā;

54.

uzskata, ka satvarā laikposmam pēc 2015. gada ir jāatspoguļo miera veidošanas un valsts veidošanas mērķi, par kuriem puses vienojās Pusanā;

55.

uzsver, ka satvarā laikposmam pēc 2015. gada ir jārisina ar vardarbības un diskriminācijas novēršanu saistītie jautājumi, jo īpaši seksuālās vardarbības novēršana pret meitenēm un sievietēm, un ir jāizveido vai jāstiprina visiem pieejamas visaptverošas aizsardzības sistēmas;

56.

aicina ES iekļaujoši un pārredzami veicināt saskaņotību starp ilgtspējīgas attīstības mērķiem sociālajā un vides jomā un laikposmam pēc 2015. gada paredzētajiem attīstības mērķiem;

57.

uzsver, ka galīgajam rezultātam vajadzētu būt vienai attīstības programmai, novēršot centienu un resursu dublēšanos; uzsver, ka, ņemot vērā to, ka ar vidi un attīstību saistītie jautājumi globālā līmenī parasti tiek risināti atsevišķi, ES būtu jāmeklē jauni risinājumi, lai pārvarētu šo nošķirtību un veidotu saikni starp dažādajām cieši saistītajām jomām, tostarp iestāžu līmenī;

58.

uzsver, ka ilgtspēja ir prioritārs uzdevums, kura neizpildīšana apdraudētu visus aspektus, kas saistīti ar cilvēces attīstību; jo īpaši atzīst nedalāmās saiknes, kas nabadzības apkarošanas kontekstā pastāv starp pārtiku, ilgtspējīgu un drošu enerģijas pieejamību, ūdensapgādi, zemes ilgtspējīgu izmantojumu, dabas resursu lietderīgu izmantošanu, jūras vides un citu ekosistēmu aizsardzību un bioloģisko daudzveidību, mežu izciršanu un klimata pārmaiņu mazināšanu, pielāgošanos un katastrofu riska mazināšanu, ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu, sociālo iekļaušanu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību;

59.

norāda, ka galvenie nabadzības izskaušanas un iekļaujošas izaugsmes virzītājspēki ir vispārēja piekļuve drošam dzeramam ūdenim un sanitāro apstākļu nodrošinājums kā horizontāls sociālais pamatpakalpojums visu mērķu sasniegšanai, kā arī mūsdienīgu, uzticamu, cenas ziņā pieejamu, videi nekaitīgu un ilgtspējīgu enerģijas pakalpojumu pieejamības veicināšana;

60.

uzsver, ka energoapgādes drošības nolūkā ir jāīsteno stratēģijas, kuru pamatā ir enerģijas avotu un piegādes ceļu diversifikācija, tostarp saules enerģijas izmantošana, ekosistēmu un dabas resursu aizsardzība, katastrofu riska mazināšana, integrēta ūdensresursu pārvaldība, tirgu, infrastruktūras un reglamentējošu pasākumu uzlabošana;

61.

prasa arī veikt konkrētas darbības, lai veicinātu un attīstītu veselīgas jūras ekosistēmas, ilgtspējīgu zivsaimniecību un ilgtspējīgu akvakultūru, kam varētu būt nozīmīga loma pārtikas nodrošinājuma, uztura un ilgtspējīgas lauksaimniecības panākšanai;

62.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi īstenot jaunajā attīstības programmā iekļauto diferenciācijas principu; mudina jaunietekmes valstis uzņemties atbildību, izmantojot valsts budžetu, pārdalīt ienākumus starp saviem iedzīvotājiem, lai ļautu pārvarēt nabadzības plaisu;

63.

atgādina par apņemšanos līdz 2015. gadam piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma oficiālajai attīstības palīdzībai; uzsver, ka turpmākajā satvarā ir jāsaglabā šis līmenis, un aicina visas dalībvalstis to ieviest ar saistošiem tiesību aktiem un pieņemt daudzgadu budžeta plānus šā mērķa sasniegšanai;

64.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ES budžetu, kas spētu pārvarēt konstatētos izaicinājumus, jo īpaši krīzes laikā un attiecībā uz finansējumu attīstībai; šajā saistībā un nolūkā atbrīvot ES budžetu no piesaistes tikai maksājumu apropriāciju līmenim aicina nodrošināt pašu resursus, piemēram, finanšu darījumu nodokli, kura daļu varētu ieskaitīt ES budžeta IV izdevumu kategorijā;

65.

pieprasa, lai finansējums, kas paredzēts, lai apkarotu klimata pārmaiņas un pielāgotos to ietekmei, patiesi papildinātu esošās apņemšanās; tāpēc aicina ES ierosināt citu finansēšanas avotu, kas nav OAP, pieejamību klimata pārmaiņu apkarošanas finansējumam, ļaujot ar laikposmu pēc 2015. gada saistītajās apspriedēs precizēt OAP un finansējuma pielāgošanas pasākumu uzdevumus ilgtspējīgai nabadzības izskaušanai;

66.

aicina Komisiju veicināt apspriedes ar visām ieinteresētajām personām par finansēšanas mehānismiem, lai nodrošinātu finanšu vajadzību izpildi attīstības jomā laikposmā pēc 2015. gada;

67.

atgādina, ka 2012. gada ANO Attīstības sadarbības forumā nepārprotami tika uzsvērta vajadzība pēc labākas saskaņotības, nevis konkurences starp dažādiem atbalsta mehānismiem un līdzekļu devējiem; aicina ES veicināt palīdzības efektivitāti, jo ES un tās dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par palīdzības sadrumstalotības mazināšanu;

68.

aicina Komisiju turpināt sadarboties ar citiem līdzekļu devējiem globālā līmenī, lai izstrādātu jaunus novatoriskus finanšu mehānismus attīstībai, jo tiem saistībā ar jaunām partnerībām būs izšķiroša nozīme jaunajā attīstības situācijā, papildinot citus finanšu avotus un kompromisus attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības finansēšanu; atgādina ES dalībvalstīm, kuras ir piekritušas ieviest finanšu darījumu nodokli, daļu no šiem līdzekļiem veltīt ilgtspējīgas attīstības finansēšanai un cīņai ar klimata pārmaiņām;

69.

norāda, ka ES būtu jāveicina integrēta un papildinoša pieeja finansēšanai, tostarp izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības;

70.

aicina ES atbalstīt sociālā, ētiskā un vides ziņā labvēlīgu publisko iepirkumu starptautiskā līmenī kā līdzekli satvara laikposmam pēc 2015. gada īstenošanai;

71.

aicina ES pienācīgi izvērtēt aizdevumu un dotāciju apvienošanas mehānismu, jo īpaši attiecībā uz attīstības un finanšu papildināmību, pārredzamību un pārskatatbildību, vietējo līdzdalību un parādu risku, pirms turpināt attīstīt aizdevumu un dotāciju apvienošanu, lai palielinātu attīstībai pieejamos finanšu līdzekļus un sekmētu mikrokreditēšanu; aicina Komisiju publiskot pamatnostādnes un precīzus kritērijus, kuri pamatojas uz saskaņotām nabadzības mazināšanas stratēģijām un kuriem ir skaidra ilgtspējīgas attīstības ietekme, kad tiek īstenoti šie jaunie mehānismi;

72.

atkārtoti aicina padarīt cīņu ar korupciju, naudas atmazgāšanu, nodokļu oāzēm, nelikumīgām kapitāla plūsmām un ļaunprātīgām nodokļu struktūrām par galveno ES programmas prioritāti starptautiskajās finanšu un attīstības iestādēs, lai jaunattīstības valstīm ļautu paaugstināt valsts ienākumus;

73.

uzsver, ka ir steidzami nepieciešama paaugstināta iekšējo resursu mobilizācija, tāpēc aicina ES un starptautisko sabiedrību palielināt savu atbalstu jaunattīstības valstīm, lai izstrādātu efektīvu fiskālo politiku un ilgtspējīgu nodokļu bāzi, kā arī nostiprinātu pārvaldes darbinieku kapacitāti, prasmes un kvalifikācijas, lai apkarotu nelikumīgas finanšu plūsmas, nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu un krāpšanu un uzlabotu nodokļu iekasēšanu;

74.

atgādina, ka finanšu pārskatu kvalitāte ir būtiski svarīga, lai efektīvi apkarotu nodokļu nemaksāšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pilnīgu pārredzamību saistībā ar uzņēmumu ziņošanu par peļņu un nodokļu samaksu, jo īpaši, bet ne tikai, attiecībā uz dabas resursu izmantošanā iesaistītajiem uzņēmumiem; tādēļ lūdz Komisiju veicināt to, ka Starptautisko grāmatvedības standartu padomes starptautiskajos finanšu pārskatu standartos tiek iekļauta prasība starptautiskajām korporācijām sniegt ieņēmumu un samaksāto nodokļu pārskatus par katru valsti atsevišķi; atgādina, ka šāda prasība ir saskaņā ar vajadzību uzlabot daudznacionālo uzņēmumu korporatīvo sociālo atbildību;

75.

uzsver, ka attīstības jomā bez kavēšanās ir jāpāriet uz pienācīgu kvantitatīvu un kvalitatīvu mērījumu apvienojumu;

76.

norāda, ka labklājības sasniegšanai un attīstības panākšanai un jauno sociālo un vides problēmu pārvarēšanai ir vajadzīga jauna rādītāju kopa, neaprobežojoties ar IKP kā vienīgo rādītāju, un tāpēc tajā būtu jāiekļauj tādi rādītāji kā tautas attīstības indekss, nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars, nabadzības plaisas indekss un ienākumu koncentrācijas līmenis (Džini koeficients);

77.

norāda, ka skaidriem un izmērāmiem rādītājiem, tostarp iznākumiem un rezultātiem, ir izšķiroša nozīme ziņošanā par progresu, kas panākts saistībā ar nabadzības izskaušanu un ekonomikas un sociālo attīstību, kā arī šā progresa uzraudzībā, tāpēc šo rādītāju vidū būtu jāiekļauj dzimumu līdztiesība, nodarbinātība, sociālā aizsardzība (piem., piekļuve veselības aprūpei un pensijām, aizsardzība pret bezdarba riskiem un aizsardzība pret īpašu iztikas līdzekļu zaudēšanu sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem), invaliditāte, migrācija un mazākumtautību statuss;

78.

aicina ES izstrādāt piemērotus bāzes datus, rādītājus un mērķus, lai noteiktu attīstības politikas saskaņotības ietekmi;

79.

uzsver, ka jāīsteno ANO pamatprincipi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; saistībā ar to aicina jaunattīstības valstis izstrādāt patiesu uzņēmējdarbības tiesisko regulējumu, sekmēt pilnīgu un produktīvu nodarbinātību un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem, nodrošināt cilvēktiesību, tostarp Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) standartu, pārredzamības un sociālo un vides standartu, ievērošanu;

80.

uzskata, ka galvenajam mērķim, atbalstot privāto sektoru, vajadzētu būt ļaut cilvēkiem jaunattīstības valstīs pārvarēt nabadzību un palīdzēt stiprināt privāto sektoru jaunattīstības valstīs, ņemot vērā, ka neveiksme šajā gadījumā izraisītu nelīdzsvarotu attīstību un izaugsmi;

81.

mudina ES valstu uzņēmumus, kuri izmanto ražošanas iekārtas jaunattīstības valstīs, pildīt savas saistības ievērot cilvēktiesības un brīvības, sociālos un vides standartus, dzimumu līdztiesību, darba pamatstandartus, starptautiskos nolīgumus un nodokļu maksāšanu pārredzamā veidā;

82.

norāda, ka ir svarīgi aizsargāt privātīpašumu, lai veicinātu ieguldījumu vidi un tiesiskumu;

83.

uzsver – lai gan ekonomikā privātajam sektoram ir izšķiroša nozīme, valsts galvenais uzdevums ir kvalitatīvu pamatpakalpojumu nodrošināšana tās iedzīvotājiem, tādējādi veicinot nabadzības apkarošanu;

84.

uzsver, ka publiskā un privātā sektora dalībniekiem ir jāatrod jauni veidi, kā apvienot savas intereses, spējas un centienus, lai sniegtu ieguldījumu laikposmam pēc 2015. gada paredzētās programmas īstenošanā;

85.

uzsver, ka ekonomikas izaugsmei vajadzētu būt ilgtspējīgai, iekļaujošai un ka tai jāveicina produktīvo spēju stiprināšana un pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšana visiem, lai padarītu iespējamu jaunattīstības valstu ekonomisko pārveidi; aicina jaunattīstības valstīs ieviest valsts sociālās aizsardzības mehānismu un izbeigt visu veidu bērnu darbu;

86.

norāda, ka taisnīga tirdzniecība ir tirdzniecības partnerība, kuras pamatā ir dialogs, pārredzamība un tiesību ievērošana nolūkā panākt lielāku taisnīgumu starptautiskajā tirdzniecībā (8); uzskata, ka taisnīga tirdzniecība ir piemērs tādai veiksmīgai partnerībai, kurā iesaistītas daudzas ieinteresētās personas visā pasaulē un dažādos piegādes ķēdes posmos un kas nodrošina nelabvēlīgākā situācijā esošo ražotāju piekļuvi tirgum, garantē ilgtspējīgus iztikas līdzekļus, ievēro darba standartus, atceļ bērnu darbu un veicina videi labvēlīgas un ilgtspējīgas lauksaimniecības un ražošanas prakses;

87.

aicina ES, nodrošinot PCD stingru iekļaušanu laikposmam pēc 2015. gada paredzētajā satvarā, arī turpmāk pievērst īpašu uzmanību šādām prioritārajām jomām: tirdzniecība un finanses, veselības aizsardzība un izglītība, klimata pārmaiņas, dabas resursi, lauksaimniecība, zivsaimniecība, veselības aprūpe, uzturs un nodrošinātība ar pārtiku, migrācija, enerģija, kā arī miera un drošības politika un cilvēktiesības;

88.

norāda, ka tirdzniecība var būt būtisks virzītājspēks nabadzības samazināšanai, nodrošinot lielāku taisnīgumu un pārredzamību un veicinot ilgtspējīgu cilvēces attīstību un ekonomisko izaugsmi; šajā saistībā mudina ES nodrošināt, lai tirdzniecības politika būtu saskaņota ar ES attīstības mērķiem;

89.

uzskata – lai arī TAM nepārprotami ir bijuši veiksmīgi, pievēršot lielāku uzmanību palīdzībai attīstības jomā, koncentrēšanās tikai uz palīdzību ir pārāk šaura pieeja; uzskata, ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas aptver globālo pārvaldību, īpašu uzmanību pievēršot politikas saskaņotībai attīstībai un globālo sabiedrisko labumu nodrošināšanai;

90.

uzskata, ka attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada ir jānosaka būtiski svarīgie globālie sabiedriskie labumi, to finansēšanas avoti un jānorāda, kuras globālās iestādes ir atbildīgas par to nodrošinājumu;

91.

uzskata, ka gan Eiropā, gan ārpus tās politikas saskaņotība attīstībai (PCD) ir jāpārvirza no nekaitēšanas principa uz integrētāku pieeju, kurā starptautiskā tirdzniecība, vide un starptautiskā finanšu arhitektūra tiek uztvertas kā globālas sabiedriskās politikas jomas, kas veicina globālo attīstības mērķu sasniegšanu; šajā saistībā atbalsta ideju par Globālās ekonomikas padomes izveidi ANO sistēmas kontekstā;

92.

norāda, ka PCD var nodrošināt faktiskus un efektīvus rezultātus tikai ar attīstīto valstu, jaunattīstības valstu, jaunietekmes ekonomiku un starptautisko organizāciju kopēja darba un aktīvas iesaistīšanās palīdzību;

93.

uzsver, ka nākamajā attīstības satvarā būtu jānorāda atsauce uz palīdzību un attīstības efektivitātes koncepciju; jo īpaši uzskata, ka, pārvēršot palīdzības efektivitāti par attīstības efektivitāti, programma ietver attīstības palīdzības, atbalsta globālo sabiedrisko labumu nodrošināšanai un esošo globālās pārvaldības struktūru pielāgošanas apvienojumu, lai palielinātu to spējas reaģēt uz globāliem izaicinājumiem;

94.

mudina ES darboties kā dzinējspēkam, iekļaujoši un pārredzami nodrošinot darba papildināmību un dalīšanu attīstības procesa gaitā, tostarp pastiprināti izmantojot kopīgo plānošanu;

95.

atzinīgi vērtē Komisijas vērienīgo un apņēmīgo 2013. gada 27. februāra paziņojumu “Pienācīgu dzīvi visiem”;

96.

uzsver, ka, nosakot saskaņotu ES nostāju saistībā ar sarunām par jauno attīstības satvaru, būtu jāņem vērā šādi principi:

97.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.