8.7.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 214/1

1.1.

“Visa Eiropa dzīvos” tika pasludināts pirmajā Eiropas Lauku parlamenta (Eiropas un valstu lauku organizāciju foruma) sanāksmē, kas notika EESK telpās 2013. gada 13. novembrī. Īstenojot atbilstošu politiku, lauku teritorijas var uzplaukt un tikpat labi kā pilsētas vairot Eiropas labklājību. Sanāksmē izskanēja aicinājums veidot ģeogrāfiski mērķtiecīgu, daudznozaru pamatpolitiku, kas balstīta uz līdzdalību un partnerību.

1.2.

Pašiniciatīvas atzinums pievēršas šim uzdevumam, un tajā ir pausts aicinājums līdzsvarot attīstību tā, lai visas ES daļas varētu dot savu ieguldījumu Lisabonas līgumā noteiktā teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā laikā, kad valstīs un reģionos palielinās teritoriālā nelīdzsvarotība.

1.3.

Iedzīvotāju skaita sarukums ir vislielākais lauku ekonomikas drauds. Lauku teritorijas daudzviet smagi ir skārusi iedzīvotāju skaita samazināšanās. Dažās valstīs un teritorijās šie rādītāji ir dramatiski, iedzīvotāju skaita samazinājumam sasniedzot aptuveni 1 procentu gadā, un dažkārt pat vairāk. Tomēr aina nav viendabīga. Vairumā ES lauku apvidu nav vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās, un tie joprojām ir pievilcīgi cilvēkiem un uzņēmumiem.

1.4.

EESK uzsver, ka ir steidzami nepieciešami stingri politiski pasākumi iedzīvotāju skaita samazināšanās ekonomisko un sociālo seku novēršanai. Būtu jākoncentrējas uz nodarbinātību, infrastruktūru un pakalpojumiem, balstoties uz integrētu lauku attīstības politiku visos līmeņos (Eiropas, valstu un reģionālā līmenī) un liekot uzsvaru uz iekšējo resursu izmantošanu. Vajadzētu pilnībā izmantot ES programmas, ne tikai kohēzijas politiku un tās lauku un vietējās attīstības instrumentus, piemēram, Leader un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD). Dalībvalstīm vajadzētu piešķirt finanšu resursus teritorijām, ko iedzīvotāju skaita samazināšanās ir skārusi vissmagāk.

1.5.

Ikviens politisks lēmums, kam piemīt ģeogrāfiska dimensija, būtu jānovērtē no teritoriālās ietekmes skatu punkta. Būtu jāpievērš lielāka uzmanība esošajiem vides un sociāli ekonomiskajiem novērtējumiem un jāizstrādā jauni, īpaši kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji.

1.6.

Paralēli galveno nozaru attīstībai ir nepieciešams politikas satvars uzņēmējdarbības dažādošanai un veicināšanai, balstoties uz ieguldījumiem, inovāciju un zināšanām. Būtu jāveicina īsas piegādes ķēdes, piemēram, pārtikas un enerģētikas jomā. Būtu jāapsver arī decentralizācijas veicināšanas iespējas.

1.7.

Īpaši svarīga nozīme ir nodarbinātības iespēju radīšanai, un ir steidzama jānodrošina, ka tiek īstenotas indivīda tiesības uz izglītību un apmācību, veicot atbilstošus ieguldījumus, lai veicinātu zināšanas un tehnoloģijas. Jo īpaši būtu jārūpējas par pievilcīgām darba vietām un izglītību jauniešiem. Ir nepieciešams radīt atbilstošus apstākļus, lai atvieglotu jauno lauksaimnieku iekārtošanos kā stabilitātes faktoru lauku apvidos. Būtu jāatraisa sieviešu kā darba ņēmēju un uzņēmēju potenciāls. Legālo migrantu nodarbinātība, ja to papildinātu ar pasākumiem segregācijas efektīvai novēršanai, varētu būt iespēja iekļaut migrantus kā aktīvus dalībniekus lauku attīstības īstenošanā.

1.8.

Investīcijas infrastruktūrā, veidojot efektīvus transporta, komunikāciju (tostarp ātrgaitas platjoslas interneta) un enerģētikas savienojumus, ir nepieciešamas, lai mazinātu ģeogrāfiskās atšķirības un padarītu lauku apvidus pievilcīgus cilvēkiem un uzņēmumiem.

1.9.

Atbilstošs pakalpojumu – gan komercpakalpojumu, gan vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu – nodrošinājums ir vēl viens svarīgs nosacījums, lai padarītu lauku apvidus pievilcīgus un mazinātu teritoriālo nelīdzsvarotību. Ir steidzami nepieciešami ieguldījumi ne tikai dažādu veidu veselības, izglītības un aprūpes centros, bet arī kultūras un citās brīvā laika pavadīšanas jomās.

1.10.

EESK uzskata, ka līdzdalības demokrātija ir priekšnosacījums, lai uzlabotu Eiropas Savienības teritoriālo līdzsvaru. Lauku teritoriju iedzīvotāji un viņu organizācijas būtu jāiesaista teritoriālās kohēzijas politikas un pasākumu plānošanā un īstenošanā. ES struktūrfondu partnerības princips būtu efektīvi jāizmanto arī citās politikas jomās.

1.11.

EESK kā institucionālais tilts saiknei ar pilsonisko sabiedrību atbalsta ideju par regulāru Eiropas Lauku parlamenta – t. i., Eiropas lauku foruma, kas balstīts uz plašu pārstāvību, – sanāksmju rīkošanu partnerībā ar Komiteju.

2.1.

EESK atzinuma galvenais mērķis ir rosināt attiecīgo ES politiku teritoriālās ietekmes novērtējumus, lai novērstu noteiktu lauku teritoriju iedzīvotāju skaita kraso samazināšanos.

3.1.

Dažādas kultūras, valodas un atšķirīga vēsture – Eiropas Savienība var lepoties ar daudzveidību, taču pastāv arī visiem iedzīvotājiem kopīgi vienojoši principi un ideāli, kas minēti Līguma 2. pantā (1). Visu reģionu galvenās pamatvajadzības ir pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, piekļuve vispārējas nozīmes sociāliem un ekonomiskiem pakalpojumiem un augsti vides standarti.

3.2.

Tomēr apstākļi visā Eiropā nav vienādi. Teritoriju neviendabība var būt saistīta ar vēsturiskām atšķirībām un mantotām kultūras struktūrām, kontrastējošām politikas sistēmām, atšķirīgiem sociāli ekonomiskās attīstības ceļiem, kā arī šo faktoru dažādām kombinācijām. Ir nepieciešamas dziļākas zināšanas par komplekso ģeogrāfisko atšķirību fenomenu un to ietekmi uz politiku un praksi.

3.3.

Visām lauku teritorijām ir raksturīga kopēja problēma – tās vairs nespēj veidot tikpat augstas kvalitātes un ilgtspējīgas darba vietas kā pilsētu teritorijas (2). Vidējie ienākumi ir par 25–30 % zemāki nekā pilsētu teritorijās, bet dažos gadījumos Viduseiropā un Austrumeiropā tie var būt pat par 50 % zemāki. Nodarbinātības iespējas ir mazākas, un tās pastāv šaurākā ekonomiskās darbības sfērā. Vāja infrastruktūra, tostarp platjoslas komunikāciju zema kvalitāte, komerciālo un sociālo pakalpojumu vāja pieejamība, izglītības un apmācības, kā arī kultūras un atpūtas iespēju trūkums lielā mērā veicina lauku iedzīvotājiem aizplūšanu, jo īpaši jauniešu un galvenokārt jaunu sieviešu vidū.

3.4.

Tomēr kopējā aina nav tik drūma. Kopumā desmit gadu laikā no 2000. gada līdz 2010. gadam galvenokārt lauku teritorijās ir novērots nedaudz lielāks pieaugums nekā pilsētās (3). Tas arī atspoguļo daudzus interesantus veidus, kā lauku kopienas ir spējušas risināt problēmas un sasniegt pozitīvus rezultātus, izmantojot endogēnos un citus vietējos resursus (4). Neseno krīžu laikā lauku teritorijās ir novērots mazāks svārstīgums un lielāka noturība. Nesen veikts pētījums arī parādīja, ka sastrēgumu radīto izmaksu un augsto īres maksu dēļ saimnieciskā darbība sāk vairāk izplatīties mazāk attīstītos – un bieži vien lauku – reģionos (5).

3.5.

Viena no lielākajām problēmām ir nelīdzsvarota teritoriālā attīstība starp valstīm, valstīs, reģionos un starp lauku un pilsētu kopienām. Pievienojoties ES, tika no jauna atklāta reģionu un vietējo kopienu par teritoriālo attīstību atbildīgo personu loma, tāpēc tagad reģionālā un vietējā attīstība ir nonākusi Viduseiropas un Dienvidaustrumeiropas valstu galvenās uzmanības lokā. Arī citos Eiropas reģionos ir atkal parādījusies interese par vietējo un reģionālo attīstību.

3.6.

Mazapdzīvotas teritorijas un pamesti ciemati ir atrodami visā Eiropā, un tā ir parasta parādība pat vismazākajās dalībvalstīs. Šīm mazapdzīvotajām teritorijām ir īpašas iezīmes un vajadzības. Tomēr, neraugoties uz to atšķirībām, tām ir jārisina četras kopējas problēmas: ģeogrāfiska nošķirtība un ar to saistītās augstās transporta izmaksas, emigrācijas radītas demogrāfiskas problēmas, novecojoša sabiedrība un zema dzimstība, vāja un vienveidīga ekonomikas struktūra, kā arī zemi vidējie ienākumi un dažos gadījumos arī izteikta nabadzība laukos.

3.7.

Atzinumā ir sniegti risinājumi tam, kā lauku teritorijas var veicināt teritoriālo un sociālo kohēziju, izmantojot iekšējos resursus ar integrētas attīstības politikas palīdzību, vienlaikus pārvarot arī ekonomikas krīzi, saglabājot un veidojot darba vietas un aizsargājot vidi. Lauksaimniecības nozarei un lauksaimniecības pārtikas nozarei ir primārā nozīme daudzos reģionos. Tomēr ir jāpalielina daudzveidība. Tā ir jāuzlabo visās jomās ar mērķtiecīgu politikas pasākumu palīdzību.

4.1.1.

Lisabonas līguma 174. –178. pantā ir noteikti ekonomiski, sociāli un teritoriālās kohēzijas pasākumi, kas jāveic, lai nodrošinātu vienmērīgu ES attīstību, tiektos samazināt attīstības atšķirības, tie vērsti uz teritorijām, kuras apgrūtina dabas un demogrāfiskas problēmas. Dalībvalstis ir arī aicinātas īstenot un koordinēt savu ekonomikas politiku tā, lai tās sasniegtu šos mērķus.

4.1.2.

Komisijas skatījumā teritoriālā kohēzija var nodrošināt visas Eiropas vienmērīgu attīstību, lai Eiropas iedzīvotāji varētu pēc iespējas labāk izmantot dažādiem reģioniem raksturīgās iezīmes. Līdz ar to teritoriālā kohēzija ir jāuzskata par līdzekli, ar kura palīdzību daudzveidību var pārvērst vērtībā, kas veicina ilgtspējīgu visas ES attīstību (6).

4.1.3.

Reģioni ietver gan dinamiskus, gan problemātiskus apvidus. Ir grūti atrast līdzsvaru starp politiskas konsekvenci un teritoriālo kohēziju, jo reģioni būtībā ir neviendabīgi. Tāpēc ir vajadzīgs politisks redzējums, kam pamatā ir reģionu sadarbība un dažādu nozaru politikas koordinācija partnerībā ar teritoriālās pārvaldes pārstāvjiem. Arī subsidiaritātes princips ir viens no reģionālās politikas pieejas svarīgākajiem komponentiem, jo ar kopienu saistītas specifiskas problēmas ir vēlams novērst vietējā līmenī.

4.1.4.

ES politikā kopējā lauksaimniecības politika ir vissvarīgākais lauksaimniecības un lauku attīstības instruments. Tomēr tai nevajadzētu būt vienīgajam instrumentam – arī izstrādājot citu fondu darbības programmas, dalībvalstīm būtu jākoncentrējas uz ilgtspējību lauku apvidos.

4.2.1.

ES statistikas dati (7) liecina, ka 2008. un 2009. gadā Eiropas lauku reģionu iedzīvotāju skaits pieauga ierobežotā apmērā (0,1-0,2 %). 2010. un 2011. gadā iedzīvotāju skaits palika nemainīgs, bet pilsētās beidzamo gadu laikā tas palielinājās par 0,5 %. Tomēr aina nav viendabīga. Daudzās lauku teritorijās beidzamo piecu gadu laikā iedzīvotāju skaits ir palielinājies. 2011. gadā vidējais lauku iedzīvotāju skaits palielinājās 8 valstīs no 27. Savukārt ļoti negatīvs rezultāts 2011. gadā tika konstatēts īpaši Latvijā un Lietuvā, kur lauku iedzīvotāju skaits samazinājās par 2 %. Bulgārijā tas saruka par 1 %, bet Portugālē, Vācijā, Rumānijā un Ungārijā par aptuveni 0,5 %.

4.2.2.

Analizējot katru reģionu atsevišķi (NUTS 3), tiek iegūti dramatiski skaitļi. Aptuveni 100 no 1  300 šādām teritorijām laikā no 2007. gada līdz 2011. gadam piedzīvoja iedzīvotāju skaita samazināšanos par 5 % (dažās vietās pat vēl lielāku). Tas galvenokārt notika iepriekšminētajās valstīs. Šajā ziņā īpaši izceļas Bulgārija, Lietuva un Latvija, jo to kopējais iedzīvotāju skaits ir samazinājies lielos apmēros. Vācijā šis sarukums pārsvarā skar austrumu daļu, taču Portugālē – valsts vidieni.

4.2.3.

Statistikas dati liecina arī par to, ka ES teritorija ir apdzīvota nevienmērīgi un ka pastāv milzīgas iedzīvotāju vidējā skaita atšķirības dažādos reģionos un starp pilsētu un lauku teritorijām. Iespējams, pati spilgtākā demogrāfiskā raksturiezīme ir ārkārtīgi zemais apdzīvotības līmenis dažos reģionos salīdzinājumā ar 50 līdz 100 gadus attālu pagātni. Iedzīvotāju skaita sarukums ir vislielākais lauku ekonomikas drauds, jo tas ne tikai ierobežo izaugsmes iespējas, rada vides problēmas, ietekmē sociālās struktūras un sarežģī sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, bet var arī apdraudēt mazpilsētu un ciematu pastāvēšanu, iedzīvotājiem pilnībā aizplūstot.

4.2.4.

Šāda tendence ir vērojama. Straujā pilsētu attīstība, ko nosaka ražotņu un pakalpojumu novietojums, aizvilina darba spēku no laukiem. Lauksaimniecības darbības struktūras maiņa vēl vairāk stimulē migrāciju no laukiem uz pilsētām. Arī lielas investīcijas infrastruktūrās var izraisīt iedzīvotāju pārceļošanu. Lauku iedzīvotāju aizplūšanai pārsniedzot dabiskā pieauguma rādītājus, kopējais iedzīvotāju skaits sasniedz kritisku līmeni un vienlaikus izraisa arī demogrāfiskās struktūras novecošanos.

4.2.5.

Lauku iedzīvotāju skaita sarukums atstāj arī vairāku veidu negatīvas sekas vidē. Piemēram, cilvēkiem aizejot, viena dominējoša dzīvotne aizstāj daudzveidīgo cilvēka uzturētās ainavas mozaīku. Šī ekoloģiskā izlīdzināšanās var izraisīt bioloģiskās daudzveidības sarukumu vietējā līmenī. Jāmin arī citi ekoloģisko seku veidi: viens no tiem ir augsnes degradācija, ko izraisa terašu nepareiza uzturēšana kalnu apvidos – tā vērojama plašos Vidusjūras reģiona un Dienvidaustrumeiropas kalnu masīvos.

4.2.6.

Ir paustas bažas arī par citām problēmām, ko rada lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās, tostarp saistībā ar mežu apsaimniekošanu un ugunsgrēku riskiem Vidusjūras reģionā un iespējamām drošības problēmām ES ārējo robežu tuvumā.

4.3.1.

EESK ir uzsvērusi, ka labāka teritoriālā līdzsvara izveides “neatņemams priekšnosacījums ir līdzdalības demokrātija, kas ir atzīta par Savienības demokrātiskas darbības principu daļu” (8). Vajadzētu organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem dot iespēju reģionālā un vietējā līmenī atbildīgā un caurskatāmā veidā piedalīties teritoriālās kohēzijas politikas un pasākumu definēšanā un īstenošanā. ES struktūrfondu partnerības princips būtu efektīvi jāizmanto arī citās politikas jomās, kas skar lauku teritorijas.

4.3.2.

No vienas puses, tradicionālajiem sociālajiem partneriem un sociāli profesionālajām organizācijām ir būtiska loma pieaugošās teritoriālās nelīdzsvarotības problēmas risināšanā, kā arī nodarbinātības un uzņēmējdarbības veicināšanā ar mērķi uzlabot darba un dzīves apstākļus.

4.3.3.

No otras puses, lauku kopienu kustība paplašinās visā Eiropā. Dažās valstīs šī kustība ir radusies nesen, taču citās tā jau pastāv daudzus gadus. (Senākās no tām darbojas galvenokārt Ziemeļeiropas valstīs.) Valstu līmenī šīs organizācijas veido federācijas un tīklus, kas ietver tradicionālās sociāli profesionālās organizācijas un jaunas pamatiniciatīvas. Tās dod iespēju lauku cilvēkiem paust savu viedokli, balstoties uz augšupēju pieeju, kā arī sniedz atbalstu jauniem uzņēmumiem un organizē vietējo ražošanu un pakalpojumu sniegšanu.

4.3.4.

EESK telpās 2013. gada novembrī pulcējās pirmais Eiropas Lauku parlaments (9) – Eiropas un valstu lauku organizāciju forums —, lai paustu vienotu viedokli un stiprinātu ar laukiem saistītu kustību Eiropā. Tā galvenais uzdevums ir ietekmēt Eiropas lauku politiku, uzlabot dialogu starp politiķiem un vietējā līmeņa pārstāvjiem, kā arī īstenot paraugprakses apmaiņu.

4.3.5.

EESK, kuras uzdevums ir nodrošināt saikni ar pilsonisko sabiedrību, varētu palīdzēt lauku teritoriju iedzīvotājiem un to organizācijām uzņemties vadošu lomu lauku politikas izstrādē un īstenošanā. Tāpēc Komiteja atbalsta ideju par regulāru Eiropas Lauku parlamenta – t. i., Eiropas lauku foruma, kurā iesaistītas arī sociāli profesionālās organizācijas un sociālie partneri, – sanāksmju rīkošanu partnerībā ar Komiteju, un tas arī varētu kalpot kā saikne ar tās koordinācijas grupu.

4.4.1.

EESK jau agrāk ir ierosinājusi, ka ES tiesību akti, politikas nostādnes un programmas būtu jāanalizē no teritoriālās kohēzijas viedokļa. Komisijai šajā ietekmes novērtēšanā ir īpaša atbildība, un tai būtu cieši jāsadarbojas ar visām iesaistītajām pusēm (10).

4.4.2.

Šo priekšlikumu nesen ir pārņēmusi Reģionu komiteja, aicinot “nozaru politikas pasākumu teritoriālo dimensiju pārbaudīt tikpat rūpīgi kā ekonomisko, ekoloģisko un sociālo ietekmi” un mudinot “izmantot sadarbību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai sniegtu konsultācijas ieinteresētajām un ietekmētajām pusēm” (11).

4.4.3.

Šāda ietekmes novērtējumu koncepcija jau pastāv vairākās horizontālās Līguma par Eiropas Savienības darbību klauzulās (no 8. panta līdz 12. pantam). Šajās klauzulās noteikts, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība” ņem vērā prasības, kas saistītas ar sociālo dimensiju, dzimumu līdztiesību, vidi, patērētāju aizsardzību un diskriminācijas apkarošanu.

4.4.4.

Pieņemot jebkuru lēmumu, politikas veidotājiem būtu sev jāuzdod viens jautājums, proti, kāds ir gaidāmais rezultāts: vai vairāk cilvēku pārcelsies uz pilsētām vai arī turpinās dzīvi lauku teritorijās? Tās politikas nostādnes, kas uzlabo vispārējo teritoriālo līdzsvaru vai vismaz saglabā to nemainīgu, ir jāīsteno nekavējoties. Jebkurš lēmums, kas apdraud šo līdzsvaru, palielinot iedzīvotāju koncentrāciju pilsētās, būtu jāanalizē no teritoriālās ietekmes viedokļa, lai noteiktu, vai tā pozitīvā ietekme ir pārsvarā pār negatīvo.

4.4.5.

Nozaru politikas teritoriālā ietekme būtu jānovērtē jo īpaši transporta, IKT, enerģētikas, vides, lauksaimniecības, tirdzniecības, konkurences un pētniecības jomā (12).

4.4.6.

Lai to paveiktu, Komisijai būtu jānodrošina, ka stratēģiskajā ietekmes uz vidi novērtējumā (SIVN) (13) un Ietekmes novērtēšanas vadlīnijās tiek pievērsta atbilstoša uzmanība teritoriālajai dimensijai. Tomēr ir jāizveido arī īpaši kvantitātes un kvalitātes rādītāji, lai noteiktu sociāli ekonomisko un vides ietekmi, kā arī citas grūtāk aptveramas dimensijas, kā tradicionālo prasmju zaudējums.

5.1.

Sabalansēta teritoriālā attīstība nozīmē vienmērīgāku un ilgtspējīgāku dabas resursu izmantošanu, kas nodrošina ekonomiskus ieguvumus, samazinoties pārslodzei un izmaksām. Lauku apvidos labklājība būs atkarīga no spējas mobilizēt cilvēkus un vietējos resursus, tajā pašā laikā attīstot vietējos faktorus, kas padara dzīves un ekonomiskos apstākļus pievilcīgākus cilvēkiem un uzņēmumiem. Negatīva ekonomiskā ietekme un pilsētu aglomerācijas sekas mazina izredzes uz labu dzīves kvalitāti visiem.

5.2.

Daudzas lauku kopienas ar neizmantotu attīstības potenciālu pastāv līdzās pārmērīgi intensīvi izmantotām pilsētu un piepilsētu teritorijām. Attālinātās teritorijās, kas atrodas tālu no lielām pilsētām, pakalpojumu sniegšanas ziņā liela nozīme ir mazām un vidēja lieluma pilsētām, kuru dēļ šīs vietas joprojām ir pievilcīgas dzīvošanai. Šādu lauku centru ilgtspēja būs ļoti svarīga, lai tiktu galā ar pakalpojumu slēgšanu un cilvēku pieplūdumu no mazākiem ciematiem apkārtējā teritorijā, ar nosacījumu, ka tiek organizēts efektīvs sabiedriskais transports.

5.3.

Ar tirgus palīdzību nav iespējams nodrošināt stimulus pašreizējās tendences novēršanai. Tāpēc ikvienā līmenī steidzami ir nepieciešami stingri politiski pasākumi iedzīvotāju skaita samazināšanās ekonomisko un sociālo seku novēršanai un lauku teritoriju pievilcības uzlabošanai, lai piesaistītu iedzīvotājus un uzņēmumus. Ir vajadzīgi līdzsvaroti stimuli investīciju, inovācijas un zināšanu atbalstam, kā arī dzīvošanas un darba iespēju saglabāšanai un radīšanai lauku teritorijās. Būtu jākoncentrējas uz nodarbinātību, infrastruktūru un pakalpojumiem, balstoties uz integrētu lauku attīstības politiku visos līmeņos (Eiropas, valstu un reģionālā līmenī).

5.4.

Vajadzētu pilnībā izmantot visas ES programmas, ne tikai kohēzijas politiku un tās lauku un vietējās attīstības instrumentus, piemēram, Leader un sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD). Dalībvalstīm vajadzētu piešķirt finanšu resursus teritorijām, ko iedzīvotāju skaita samazināšanās ir skārusi vissmagāk.

5.5.

Attiecīgi būtu jāpielāgo konkurences noteikumi, lai būtu iespējami nepieciešamie izņēmumi. Ja iecerētās pārmaiņas varētu ietekmēt algu izmaksas, to apspriešanai ir jāizveido ierasts sociālais dialogs ar sociālajiem partneriem.

5.6.

Vissvarīgākā teritoriālās kohēzijas praktiskā izpausme ir vispārējas nozīmes pakalpojumu nodrošināšana visiem Eiropas iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu dzīves vai darba vietas. Lai samazinātu ģeogrāfiskās atšķirības, ir nepieciešami ieguldījumi infrastruktūrā, veidojot efektīvus transporta, komunikāciju (tostarp ātrgaitas platjoslas interneta) un enerģētikas savienojumus, lai attīstītu visproblemātiskākos un attālākos reģionus.

5.7.

Dzīves apstākļi cilvēkiem lauku teritorijās, tostarp visnelabvēlīgākajā situācijā esošajās, ir jāuzlabo, izmantojot atbilstošu pakalpojumu sniegšanu, kas ir vēl viens svarīgs nosacījums, lai mazinātu teritoriālo nelīdzsvarotību, un tas attiecas gan uz komerciālajiem pakalpojumiem, gan sociālajiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Ieguldījumi ne tikai dažādu veidu veselības, izglītības un aprūpes centros, bet arī kultūras un citās brīvā laika pavadīšanas jomās padarīs lauku apvidus pievilcīgus cilvēkiem un uzņēmumiem.

5.8.

Iekšējo resursu izmantošana nozīmē arī īsu piegādes ķēžu izveidi, kuras no ekonomiskā, sociālā un kultūras viedokļa labvēlīgi ietekmē lauku saimniecības, citus uzņēmumus, patērētājus un lauku teritorijas vispār. Kā labs piemērs minama pārtikas un enerģētikas joma. Šāds ražošanas modelis ir jāatbalsta – to apliecina fakts, ka vietējie ražotāji ļoti reti pārdod preces starptautiskajā mazumtirdzniecībā pat tajos gadījumos, kad labi organizēta piegāde var nodrošināt uzticamu ražošanas plūsmu.

5.9.

Radīt nodarbinātības iespējas ir īpaši svarīgi, un tiesības uz izglītību un apmācību jānodrošina praksē. Steidzami ir nepieciešama profesionālā izglītība, lai “palīdzētu darba ņēmējiem pielāgoties jaunā ražošanas modeļa prasībām” (14). Uzmanības centrā vajadzētu būt pasākumiem, lai samazinātu jauniešu un, jo īpaši, jaunu sieviešu, kuras ir vairāk tendētas migrēt projām, aizplūšanu no lauku apvidiem. Sabiedrībai tiek radīts neto ieguvums, sekmējot nodarbinātību lauku teritorijās, un līdz ar to jaunās ģimenes var baudīt lauku dabisko vidi kā piemērotu vietu savu bērnu audzināšanai. EESK jau iepriekš ir centusies pārliecināt, ka nepieciešami iedarbīgi pasākumi, lai izvērstu sieviešu kā darba ņēmēju un uzņēmēju potenciālu un lai viņas varētu kļūt par attīstības un inovācijas virzītājām, un ka tāpēc viņām ir nepieciešamas atbilstošas zināšanas un tehnoloģijas (15).

5.10.

Kvalitatīvas darba vietas progresīvu radošo industriju jomā var pievilināt ne tikai ekonomisku darbību, bet arī kultūras iniciatīvas un citus pakalpojumu veidus, kas lauku jauniešiem dzīvi var padarīt interesantāku un novērst aizceļošanas vēlmi.

5.11.

Ietekmīgi daudzveidības palielināšanas un decentralizācijas (16) pasākumi ir nepieciešami, lai radītu jaunas darba vietas tajās lauku teritorijās, ko iedzīvotāju skaita samazināšanās ir skārusi visvairāk. Tāpēc ir jāīsteno šīm teritorijām paredzētas programmas ar īpašu finansējumu. Vajadzētu popularizēt tādu lauku apvidu pieredzi, kuros ir izdevies veiksmīgi risināt iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmu un kuri joprojām ir pievilcīgas vietas cilvēkiem un uzņēmumiem.

5.12.

Iekšējais tirgus un pārvietošanās brīvība dod iespēju lauksaimniekiem izvērst darbību citās dalībvalstīs, kurās ir labākas iespējas nekā viņu mītnes valstī. Kā piemēru var minēt Nīderlandes lauksaimniekus, kas darbojas Rumānijā. Tomēr šīs mobilitātes un zemes iegādes iespējas nedrīkstētu izmantot uz pastāvošās lauksaimniecības un mazo īpašnieku rēķina.

5.13.

EESK ir aicinājusi, minimālos darba un dzīves apstākļu standartus ieviešot un šajā procesā iesaistot sociālos partnerus, panākt vienlīdzīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem lauku teritorijās (17). Integrācijas process, ko veicina atbalsta pasākumi efektīvai segregācijas novēršanai varētu būt iespēja, kā legālie migranti varētu kļūt par lauku attīstības virzītājspēku.