6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/47

1.1

Mūsu kopējā dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes saglabāšana, vai vismaz ES konkurētspēja, ir atkarīga no drošas un regulāras galveno, svarīgāko importa preču piegādes. “Nav daudz tādu valstu, kuras pašas-var nodrošināt sev izejvielas, jo lielai daļai no tām ir nepieciešams ievērojams ievestu izejvielu daudzums,” teikts Tirdzniecības ģenerāldirektorāta Otrajā darbības pārskatā (1), kur secināts arī, ka “visu valstu ekonomikas savstarpējā atkarība ir reāla un neizbēgama.” Piekļuve šiem materiāliem par pieņemamām cenām ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgai ES ekonomikas un mūsdienu sabiedrības funkcionēšanai kopumā.

1.1.1

Šo galveno pasaules dabas resursu, proti, lauksaimniecības zemes/pārtikas, ūdens, enerģijas un atsevišķu metālu, kā arī galveno izrakteņu, krājumi ir ierobežoti un var arvien vairāk sarukt, tomēr pieprasījums pēc tiem ir lielāks un pieaug straujāk nekā jebkad iepriekš. Situāciju vēl vairāk pasliktina neatbilstoša reakcija uz klimata pārmaiņām. ES klimats ir salīdzinoši labvēlīgs, mērens un ļauj iegūt pārtiku un ūdeni, turklāt tas ir piemērots lauksaimniecībai, tomēr ES nespēj sev-nodrošināt enerģiju un daudzus svarīgus stratēģiskus metālus un izrakteņus.

1.2

Tāpēc ES ir vairāk jāpievēršas maksimālai resursu racionalizēšanai, efektivitātei, inovācijai un aizstāšanai, sevišķi gādājot par enerģijas un galveno stratēģisko metālu, izrakteņu un citu dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, atkārtotu izmantošanu un otrreizēju pārstrādi. Īpaši gandarīta Komiteja ir par to, ka šiem aspektiem pastiprināta uzmanība pievērsta Eiropas inovācijas partnerībā (EIP) un ka Komisija nesen ir pārskatījusi savu “izejvielu iniciatīvu” (RMI) (2). Pilnībā un aktīvi ir jāiesaistās arī pilsoniskajai sabiedrībai — jo vairāk tāpēc, ka ieinteresētajām personām un patērētājiem ir vissvarīgākā un visatbildīgākā loma tajos procesos, kas nodrošina maksimālu atkārtotās izmantošanas un pārstrādes līmeni, kā arī pēc iespējas mazāk atkritumu.

1.3

Tomēr šī atzinuma mērķis ir aplūkot jautājumu par svarīgāko importa preču nodrošināšanu ar tirdzniecības politiku un citām saistītajām politikas jomām.

1.4

ES pieeja ilgtspējīgai tirdzniecībai ir progresīvāka nekā jebkuram no tās lielākajiem konkurentiem, tomēr ilgtspējai ir jābūt katras tādas ES stratēģijas pamatā, kas paredzēta svarīgāko importa preču iegūšanai. Tāpat šādai stratēģijai pilnīgi jāsaskan ar ES Attīstības programmu, īpaši attiecībā uz ĀKK valstīm, vismazāk attīstītajām valstīm, GSP un GSP+ attīstību, kā arī sarunām par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN), kā to pilnībā atzīst Komisija.

1.5

Komiteja sistemātiski ir norādījusi, ka ir savstarpēji jāsaskaņo tādi faktori kā dabas resursu saglabāšana, cīņa pret nabadzību, ilgtspējīga ražošana un patēriņš. Ir jāievieš arī pilnīgas līdzdalības procesi, kuros iesaistītos pilsoniskā sabiedrība, jo gan tai, gan sociālajam dialogam ir būtiska nozīme labas pārvaldības nodrošināšanā un korupcijas apkarošanā.

1.6

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā, ko 2013. gada 30. maijā publicējusi ANO Augsta līmeņa ievērojamu personu darba grupa, ilgtspējīga dabas resursu aktīvu apsaimniekošana ir izvirzīta par vienu no 12 “ilustratīvajiem mērķiem”. Savukārt Komisija ir nākusi klajā ar svarīgo paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem” (3), kas aptver šo ANO iniciatīvu, lai sasaistītu tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) ar konferences “Rio+20” rezultātiem nolūkā izvirzīt jaunus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) laikposmam no 2015. gada. Kā norādīts minētajā paziņojumā, “divas no vissteidzamāk risināmajām problēmām, ar ko saskaras pasaule, ir nabadzības izskaušana un uzplaukuma un labklājības ilgtspējības nodrošināšana”. Tomēr šos mērķus būs ievērojami grūtāk sasniegt, ja pasaulē būs kritisks galveno stratēģisko resursu trūkums.

1.6.1

Tāpat paziņojumā minēts: “Divas trešdaļas dabas sniegto pakalpojumu, tostarp auglīga zeme, tīrs ūdens un gaiss, samazinās, bet klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības izzušana ir tuvu tām robežām, kuras pārsniedzot, tiek atstātas neatgriezeniskas sekas uz sabiedrību un vidi”. Savukārt Komiteja minēto paziņojumu raksturo kā nozīmīgu orientieri un uzsver: “Ņemot vērā (…) daudzu (…) dabas resursu galīgās fiziskās robežas (…), IAM jāiekļauj mērķi šo resursu efektīvākai izmantošanai un taisnīgākai sadalei”.

1.7

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas RMI panākumus. Tomēr jautājums par pasaulē galveno resursu efektīvu apsaimniekošanu vispirms ir jārisina pasaules līmenī. Kā atzinusi Komisija, “lai nodrošinātu ilgtspējīgu izejvielu piegādi, ir jāizstrādā ES vai pat starptautiski koordinēta atbildes reakcija (…), lai veicinātu labāku starptautisko satvaru un ciešāku sadarbību” (4). Šobrīd drīzāk ir ģeopolitiskas, nevis ģeoloģiskas problēmas, tomēr Komiteja ir vīlusies, ka ES reakcija vairāk atgādina specifisku iniciatīvu jūkli nekā vispārēju, globālu stratēģiju. Tomēr Komiteja atzinīgi vērtē ciešo sadarbību, ko ES izvērsusi gan ar ASV, gan ar Japānu, galveno stratēģisko partnerību, kas minēta Komisijas 2011. gada paziņojumā “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” (5), kā arī sadarbību ar valstīm, kas minētas RMI pārskatā. Tādējādi pamatoti tiek uzsvērts, cik svarīga ir sadarbība ar Āfrikas Savienības komisiju un ar Āfriku vispār.

1.7.1

Komiteja mudina aktīvi īstenot ES “izejvielu diplomātiju”. EESK ir pārliecināta, ka vajadzīgi stingrāki, koordinēti centieni starptautiskā līmenī, izmantojot galvenokārt G20 (kurā ir pārstāvēti daudzi no galvenajiem stratēģiskā importa “pieprasītājiem” un kur līdz šim pārrunas par šo jautājumu nav bijušas visai produktīvas), bet strādājot arī ar ESAO, ANO un tās aģentūrām. Dempings nepalīdzēs nevienam.

1.7.2

Jebkuras integrētas, starptautiskas pieejas galvenā nepilnība ir efektīvu īstenošanas mehānismu trūkums. Tāpēc Komiteja iesaka: veicot nu jau aizkavējušos PTO pārskatīšanu, kuras pamats ir starptautiskās tiesības, būtu jāievieš papildinājums — specifiskas pilnvaras arī attiecībā uz enerģētiku, izejvielām un ilgtspējīgu to izmantošanu. Lielāks uzsvars būtu liekams arī uz gadskārtējo UNCTAD Starptautisko izejvielu forumu (Global Commodities Forum). Šajā ziņā galvenais ir jaunattīstības valstu neaizsargātības jautājums. Valstīm, kas atkarīgas no izejvielu tirdzniecības, izejvielu nozares nereti ir vissvarīgākais ieņēmumu avots un darbvietu radītājas. Tomēr to attīstības modeli apšaubīt liek šo valstu nespēja izmantot izejvielu piedāvātās izaugsmes iespējas, lai veidotu ilgtspējīgāku, plašāku un stabilāku ekonomikas izaugsmi un uzlabotu apstākļus nabadzīgajiem. Pilnībā iesaistot pilsonisko sabiedrību, ir steigšus un pamatīgi jāapsver, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas to politikā, institucionālajā uzbūvē un infrastruktūrā, lai ienākumi, ko dod izejvielas, tiktu sasaistīti ar attīstības rezultātiem, tostarp TAM un turpmākajiem IAM.

1.8

Ārkārtīgi svarīga ir arī privātā sektora loma, jo pašlaik lielākā derīgo izrakteņu un enerģijas ieguves daļa ir tirgus darījums. Tā kā ieguve un pārstrāde prasa milzīgus kapitālieguldījumus, šīs jomas lielā mērā ir atkarīgas no lieliem starptautiskiem koncerniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai aktīvā sadarbībā ar sociālajiem partneriem tiktu pilnībā īstenotas un ievērotas būtiskākās ILO konvencijas, ESAO “Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem”, kā arī īpašās ESAO pamatnostādnes par atbildīgām piegādes ķēdēm (6). Kā Komisija norāda paziņojumā “Globālā Eiropa”, ārkārtīgi svarīgi ir gādāt, lai no tirdzniecības liberalizācijas “labums tiek pilsoņiem. Tā kā mēs tiecamies pēc sociālā taisnīguma un kohēzijas pašu mājās, mums būtu arī jācenšas visā pasaulē propagandēt mūsu vērtības, ieskaitot sociālos un ekoloģiskos standartus un kultūras daudzveidību.” (7).

1.9

ES enerģijas un izejvielu imports sasniedz vienu trešdaļu no visa ES importa (EUR 528 miljardi 2010. gadā) (8). Pašlaik tirdzniecības sarunās (par BTN, EPN, PSN un par iestāšanos PTO), par galīgo šķīrēju izvirzot strīdu izšķiršanas mehānismu, ES pievēršas šķēršļiem, kas kavē šādu importu, piemēram, eksporta aizliegumiem, jauniem ierobežojumiem, papildu izvedmuitas nodokļiem vai divējādai cenu politikai.

1.9.1

Tomēr Komiteja pauž nopietnas bažas par to, ka iepriekš minētie ir taktiski tirdzniecības politikas instrumenti, kas nepalīdz īstenot vispārēju stratēģiju, turklāt krīzes situācijā tie būtu neefektīvi. Strīdu izšķiršanas mehānismu iedarbināšanai ir vajadzīgs laiks, un, kā pieredzēts gadījumā ar retzemju metāliem, tos var paildzināt. Ir nepieciešama skaidra ES procedūra reaģēšanai uz ārkārtas situācijām vai krīzi gadījumā, ja kāda iemesla dēļ kritiski svarīgas importa preces pēkšņi nav pieejamas.

1.10

Kas attiecas konkrēti uz enerģētiku, Krievija, Norvēģija un Alžīrija nodrošina 85 % ES dabas gāzes importa un gandrīz 50 % jēlnaftas importa. Vēl līdz nesenai pagātnei lielākie enerģijas ražotāji ne īpaši tiecās pievienoties PTO, kas, būdama uz noteikumiem balstīta organizācija, lielu nozīmi piešķir stabilitātei un prognozējamībai. Tāpēc Komiteja mudina ES izmantot iespēju, ko nodrošina Krievijas pievienošanās PTO 2012. gadā, lai steidzami aktivizētu sarunas par jaunu ES un Krievijas tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu un izveidotu ciešākas, auglīgākas attiecības.

1.10.1

Tāpat Komiteja aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai rosinātu pabeigt Kazahstānas iestāšanos PTO un aktivizētu neseno pamudinājumu, ko savās sarunās par iestāšanos PTO guva gan Alžīrija, gan Azerbaidžāna. Jauns impulss ir nepieciešams arī pievienošanās sarunām starp ES un Turciju, kas ir būtisks enerģētikas mezgls un tranzītvalsts.

1.11

Komiteja arī mudina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nākamajā PTO ministru sanāksmē palīdzētu nostiprināt ierosināto agrīnas piemērošanas PTO Nolīgumu par tirdzniecības atvieglošanu, kā arī citus ar lauksaimniecību saistītus jautājumus, ko patlaban nevar ietvert divpusējos nolīgumos. Tā kā Dohas sarunas nonākušas strupceļā, straujus panākumus negūst pat šie centieni. Ja netiks sasniegts pat šis ierobežotais mērķis, tas var nopietni ietekmēt PTO vispārējo sarunvedējas lomu: galēja neveiksme daudzpusējā līmenī varētu radīt ārkārtējas sekas attiecībā uz vispārējo pārtikas nodrošinājumu pasaulē.

1.12

Komiteja stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu par “konfliktu izrakteņu” (tādu izrakteņu, kuri tiek iegūti konfliktu skartās un citās augsta riska teritorijās) atbildīgu ieguvi un citus risinājumus, “lai jaunattīstības valstīm ar bagātīgiem resursiem palīdzētu nodrošināt (un koncentrēties uz) izrakteņu piegādes pārredzamu ķēdi”. Tomēr Komiteja joprojām pauž bažas, ka, tā kā pilnīga izsekojamība bieži vien nav iespējama, tirdzniecība var tikt novirzīta uz kaimiņvalstīm vai arī uzņēmumi var atteikties no darbības, nevis uzklausīt liekas apsūdzības. Ir jāizvērtē arī iespēja īstenot brīvprātīgu pieeju, kuras pamatā ir ESAO “Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem”, veicinot un pilnībā atbalstot arī tādas iniciatīvas, piemēram, EITI  (9), kuru mērķis ir risināt jautājumu par maksājumu pārredzamību. Arī šajā ziņā ir būtiski nodrošināt pilnvērtīgu līdzdalības procesu, kurā iesaistās pilsoniskā sabiedrība.

2.2.1

Runājot par svarīgākajām ES importa precēm, jebkurā gadījumā būtisks stratēģisks faktors ir enerģētika; tas ir pamatelements, kas nepieciešams, lai saglabātu mūsu dzīves standartus un kvalitāti. Tomēr starptautisko enerģijas tirgu raksturo gan spēcīga konkurence, gan nepastāvība. Lai gan imports veido 55 % no ES energoresursu struktūras (10), kopumā ES importē 60 % gāzes un vairāk nekā 80 % naftas (11) un saskaras arī ar strauji pieaugošu konkurenci pieprasījumā, ko rada citas, īpaši jaunietekmes, valstis.

2.2.2

Divdesmit gadu laikā vispārējais pieprasījums pēc enerģijas varētu palielināties par 40 %, savukārt neatbilstoša reakcija uz klimata pārmaiņām situāciju var sarežģīt vēl vairāk. Droša un stabila energoapgāde ir izšķiroši svarīga, taču vairākām dalībvalstīm ir tikai nedaudzi energoresursu piegādātāji, uz ko paļauties, tāpēc tās ir neaizsargātas pret pārslodzes radītajām problēmām un cenu svārstībām, sevišķi gāzei un naftai. It īpaši trim Baltijas valstīm energoapgādes dažādošana ir steidzami risināms jautājums.

2.2.3

Enerģētikas joma ir kopīgā ES un dalībvalstu kompetencē, ko sarežģī tādi jautājumi kā komerciālā konfidencialitāte un valstu suverenitāte. Komisija ir reaģējusi divējādi. Pirmkārt, ir izveidots informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz dalībvalstu un trešo valstu starpvaldību nolīgumiem enerģētikas jomā. Par to Komiteja ir izteikusies atzinīgi, norādot, ka tas ir “atbilstošs solis virzībai uz kopējas ES ārējās enerģētikas politikas efektīvu īstenošanu” atbilstoši ES Enerģētikas stratēģijai 2020. gadam, un uzsverot, ka “ir svarīgi, lai Eiropa rīkotos saskaņoti, tuvākajā nākotnē garantējot atbilstošu, stabilu un drošu energoapgādi”.

2.2.3.1

Līdz šim vēl nevienam Eiropas Savienībā nebija vispusīgas ainas attiecībā pret kādu konkrētu tirdzniecības partneri, savukārt šiem tirdzniecības partneriem tāda noteikti bija. Kopumā starp dalībvalstīm un trešām valstīm ir noslēgti apmēram 30 starpvaldību nolīgumi par naftu, aptuveni 60 nolīgumi par gāzi, bet mazāk — par elektrību.

2.2.4

Otra Komisijas stratēģijas galvenā līnija ir tās Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam, un arī to Komiteja novērtējusi atzinīgi. Tajā uzsvērta steidzamā nepieciešamība izveidot enerģētikas stratēģijas laikposmam pēc 2020. gada un ir izvērtēti vairāki scenāriji, tostarp ļoti stingri energoefektivitātes pasākumi, oglekļa cenu noteikšana, kā arī atjaunojamās enerģijas, oglekļa uztveršanas un kodolenerģijas attīstība.

2.2.5

Attiecībā uz svarīgāko importa preču nodrošināšanu Komiteja ir aicinājusi izstrādāt vispusīgu ES ārējo enerģētikas stratēģiju (12), kā arī ātri un progresīvi strādāt pie kopējas ES ārpolitikas enerģētikas jomā (13). Šie jautājumi joprojām ir aktuāli. Tomēr, raugoties no tirdzniecības politikas aspekta, svarīgākais ir apzināt iespējamos piegādes un infrastruktūras trūkumus un vienlaikus paplašināt dalību PTO, iekļaujot mūsu galvenos enerģijas piegādātājus, jo vairāk tāpēc, ka tas veicinātu lielāku stabilitāti un prognozējamību.

2.3.1

Otra svarīgākā dabas resursu joma, kas saistīta ar pienācīga dzīves standarta un kvalitātes uzturēšanu, ir lauksaimniecības zeme, pārtika un ūdens, ko arī apdraud neatbilstoša reakcija uz klimata pārmaiņām.

2.3.2

Par spīti blīvajai apdzīvotībai un tam, ka tikai viena astotā daļa ES zemes platības ir piemērota kultivēšanai, ES teritorijā valda mērens klimats. Dalībvalstis, kas atrodas vistālāk dienvidos, var ciest no palielināta sausuma, tomēr ūdens neapšaubāmi tiktu piegādāts no citām ES dalībvalstīm.

2.3.3

Jautājumam par pārtikas nodrošinājumu Komiteja ir pievērsusies jau iepriekš (14), to aplūkojot kā plašāku, globālu problēmu un kā vienu no galvenajiem KLP reformas virzītājspēkiem.

2.3.4

No vismazāk attīstītajām valstīm ES importē vairāk pārtikas produktu nekā ASV, Kanāda, Japāna un Austrālija kopā. Lai gan Copa-Cogeca norāda uz negatīvu lauksaimniecības tirdzniecības bilanci, Komisija, iekļaujot pārtikas pārstrādi, 2012. gadā kopumā uzrāda ES pārprodukciju EUR 12,6 miljardu apmērā. Galvenā ES lauksaimniecības importa prece ir lopbarības soja, bez kā gaļas un piena produktu ražošana tiktu nopietni apdraudēta (šeit jāņem vērā ĢM robežvērtības). Pārējie produkti, ko pietiekamā apmērā ražo tikai citviet, ir atsevišķi eļļas augi, augļi, kafija, kakao un tēja.

2.3.5

Tā kā ES importam nepastāv reāli ierobežojumu draudi, galvenie ar tirdzniecību saistītie jautājumi ir atšķirīgie sociālie un vides standarti, tostarp izsekojamība, sanitārie un fitosanitārie pasākumi (veselība) un dzīvnieku labturība, kā arī intelektuālā īpašuma jautājums. Daudzās jaunattīstības valstīs svarīgas, ja ne vissvarīgākās, eksporta preces ir lauksaimniecības produkti, un par to galveno tirgu uzskata ES, un daudzi domā, ka piekļuvi šim tirgum nepamatoti ierobežo ES pārtikas nekaitīguma un citi standarti.

2.3.6

Lauksaimniecība ir būtiska PTO Dohas sarunu daļa — iepriekšējs mandāts sarunu sākšanai tika dots 1999. gadā, pirms Dohas sākuma —, tomēr pašlaik sarunas ir nonākušas strupceļā. Komiteja ir patiesi norūpējusies par to, ka nespēja nākamajā PTO ministru sanāksmē garantēt pat agrīnas piemērošanas nolīgumu par tirdzniecības atvieglošanu un citiem ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem var ļoti nopietni ietekmēt PTO un vēl negatīvāk — vispārējo pārtikas nodrošinājumu pasaulē.

2.4.1

Piekļuve galvenajiem stratēģiskajiem izrakteņiem un izejvielām ir trešā būtiskā stratēģiskā joma, kas jāņem vērā, izvērtējot ES svarīgākās importa preces.

2.4.2

Šīs galvenās izejvielas ir metāliskie un rūpnieciski izmantojamie derīgie izrakteņi, būvmateriāli un parastie metāli, piemēram, kobalts, gallijs, indijs un virkne retzemju metālu. To izmantojums daudzos un dažādos veidos ietekmē cilvēku ikdienu; visvairāk tos lieto automašīnās, lidmašīnās un IT ierīcēs. Savā 2011. gada paziņojumā Komisija uzskaita 14 galvenās “kritiski svarīgās izejvielas”, norādot to otrreizējas pārstrādes un aizstājamības līmeņus, un pašlaik šo sarakstu precizē, ņemot vērā norises tirgū, tehnoloģisko attīstību un citus aktuālus faktorus. Daži pamatelementi, protams, būs jau iekļauti daudzos-importa ražojumos, un ar citiem stratēģiskajiem materiāliem situācija patlaban nav kritiska, tomēr IT un cita veida būtisks aprīkojums var ātri vien novecot un tikt izmests.

2.4.3

Londonas Metālu birža ir aprēķinājusi, ka aptuveni 7 % no vara kopējā patēriņa rodas autobūves nozarē, lai gan automašīnās ir atrodams arī tērauds, alumīnijs, platīns (60 % no kopējā izmantojuma), pallādijs, rodijs, svins, alva, kobalts un cinks. Tāpat varš, sudrabs, zelts, pallādijs un platīns ir atrodams mobilajos telefonos un I-pad. Jautājums par šo preču regulāru aizstāšanu, proti, apmēram ik pēc diviem gadiem, jau patlaban ir ļoti nopietns, savukārt lietojumu skaita palielināšanās pasaulē ir eksponenciāla, un aplēses liecina, ka jau šobrīd Ķīnā un Indijā vien tiek izmantoti 2 miljardi mobilo telefonu. Ir aprēķināts, ka vispārējā vara patēriņā Ķīnas daļa vien desmit gados ir palielinājusies no 12 % līdz 40 %.

2.4.4

Tehnoloģiskās attīstības dēļ daži pašlaik vissvarīgākie un visvairāk pieprasītie derīgie izrakteņi, iespējams, drīz vairs nebūs vajadzīgi, savukārt pieprasījums pēc citiem, piemēram, retzemju metāliem (kas šobrīd ir viens no galvenajiem elementiem jaunākajos mobilajos telefonos), pēkšņi kritiski pieaugs. Piemēram, Ķīna, kurai pēc aplēsēm pieder 97 % retzemju metālu krājumu, piemērojusi eksporta ierobežojumus, savukārt otrreizēja pārstrāde vai aizstājamība pašlaik nav iespējama; tomēr ES ierosināja otro PTO strīdu izšķiršanas padomi, lai gan pirmajā Ķīna zaudēja.

3.1

Vēstures gaitā stratēģisko izejvielu nodrošināšana ir bijis svarīgs visu valstu un impēriju ārpolitikas mērķis, un tagad tas ir svarīgs arī lielākajiem uzņēmumiem un korporācijām. Kā minēts iepriekš, neviena valsts nevar pati sev nodrošināt pilnīgi visas izejvielas.

3.2

Joprojām pastāv mūžīgie neparedzētu, īstermiņa triecienu draudi, kuru pamatā ir cena vai kāds cits iemesls — sākot ar transporta vai infrastruktūras nepilnībām un beidzot ar tīšām blokādēm, vides vai citām krīzēm, kā, piemēram, Fukušimā. Nesenu piemēru vidū ir gan 2006. un 2009. gadā piedzīvotās enerģētikas krīzes, ko izraisīja Krievijas piegāžu pārrāvumi, gan — vēl pirms tam — naftas deficīts 70. gados.

3.2.1

Vairums Komisijas rīcībā esošo tiesiskās aizsardzības līdzekļu ir paredzēti ilgtermiņam. Jāatzīst, ka Komisija problēmu ir apzinājusies jau daudzus gadus. Pašlaik tā cenšas mazināt šķēršļus ar tirdzniecības sarunu palīdzību, un, kaut Komiteja ir pārliecināta, ka visos gadījumos ir izvirzīti piegādes noteikumi, šķiet, ka ietekme uz svarīgu importa preču nodrošināšanu ārkārtas situācijā ir neliela.

3.3

Viena no daudzajām ES problēmām šajā ziņā ir kompetence. Savienībai ir kompetence tirdzniecības jautājumos, tomēr, pretēji ASV, dalībvalstīm, militārām organizācijām vai pat uzņēmumiem, tā nevar uzkrāt naftas vai citu svarīgu izejvielu stratēģiskās rezerves. Kā norādīts RMI pārskatā, “dalībvalstis neatbalstītu krājumu izveides shēmu kā politisku iespēju”.

3.3.1

ES var izmantot tikai “maigu” varu. Tās uzdevums ir izstrādāt visaptverošu stratēģisko satvaru. Šajā ziņā Eiropas Savienībai ir visas iespējas uzņemties vadību trīs svarīgās jomās: veicināt visaptverošas sistēmas izveidi, sekmēt ilgtspēju un nodrošināt pilnīgu un aktīvu pilsoniskās sabiedrības iesaisti. Tā kā šie jautājumi plašāk aplūkoti ieteikumu sadaļā, atkārtot argumentus nav nepieciešams, tomēr Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija divas reizes (15) uzsvērusi: “Ilgtspējīga kalnrūpniecība spēj veicināt attīstību, un tā būtu jāizmanto šim mērķim”. Ilgtspējai jākļūst par būtisku aspektu jebkurā ES stratēģijā, kas paredzēta svarīgāko importa preču iegūšanai.

3.4

Ļoti svarīga loma ir privātajam sektoram, jo pašlaik lielākā derīgo izrakteņu ieguves daļa ir tirgus darījums. Tas ir skaidri redzams atvērtākajās pasaules daļās, tostarp ES, ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā un Indijā, un zināmā mērā arī lielākajos Krievijas enerģētikas uzņēmumos. Tāpēc Komiteja īpaši atzinīgi vērtē ES Rūpniecisko minerālvielu uzņēmumu asociācijas apņemšanos “aktīvi darboties, lai turpinātu uzlabot ekonomikas, vides un sociālo veiktspēju”.

3.4.1

2011. gada paziņojumā norādīts, ka “izejvielu sagādes nodrošināšana būtībā ir uzņēmumu ziņā”, piebilstot, ka publisko iestāžu uzdevums ir “nodrošināt uzņēmumiem piemērotus pamatnosacījumus”.

3.5

Turpretī tādā centrāli plānotas ekonomikas valstī kā Ķīna lielākā daļa ekonomikas sviru un tirgus dalībnieku ir pakļauti centralizētai dažādu līmeņu kontrolei. Ķīnai ir tik skaidra, vispusīga, stratēģiska pieeja savu galveno nākotnes vajadzību nodrošināšanai attiecībā uz pārtiku un barību, ūdeni, izrakteņiem un enerģiju, kādas nav nevienai citai valstij un kas rada lielas bažas, īpaši par Āfriku. Komiteja jau ir norādījusi, ka “Ķīna, meklējot jaunus izejmateriālu avotus un iespējas veikt jaunus ieguldījumus, ir izveidojusi partnerību ar vairākām Āfrikas valstīm, koncentrējoties uz ieguldījumiem kā uzņēmējdarbības veidu, nevis kā instrumentu attīstības atbalstam” (16).

3.5.1

Tomēr pastāv arī viedoklis, ka Ķīna ir noslēgusi “sliktus” darījumus un ievērojami pārmaksā par izejvielām, turklāt, slēdzot darījumus ar valstīm, kas citiem radītu politiskus sarežģījumus, tā patiesībā paplašina šādu izrakteņu pieejamību.

3.6

Daudzām jaunattīstības valstīm, kurās resursu trūkst, nodrošināt piekļuvi izejvielām ir grūti. Pat tām eksportētājvalstīm, kuru resursi ir bagātīgi, jāizskauž nabadzība. Tām nepieciešams gūt lielāku pievienoto vērtību no pārstrādes un nodibināt darba partnerību ar privāto sektoru.

3.6.1

Jau iepriekš tika minētas bažas, ko raisa “konfliktu izrakteņi”. EK iniciatīva ir saistīta vienīgi ar konflikta vai pēckara zonām, tomēr, kā jau norādīts, “izrakteņu ieguve, apstrāde, tirdzniecība un pārstrāde ir saistīta ar ieņēmumu ļaunprātīgu izmantošanu, ekonomiskiem kavēkļiem, politiskiem konfliktiem un valstu nestabilitāti”, ko akcentē karojošo pušu īstenotā ieņēmumu ļaunprātīgā izmantošana, kuru dēvē par “resursu lāstu”.

3.6.2

Ir jārosina un pilnībā jāatbalsta tādas iniciatīvas kā EITI un jāievieš vispusīgas līdzdalības procesi, kuros tiktu iesaistīta pilsoniskā sabiedrība. Šādas iniciatīvas kopā ar sociālo dialogu ir galvenie faktori, kas nodrošina labu pārvaldību un ļauj apkarot korupciju. Šajā ziņā izcils precedents ir nesenie ES tirdzniecības nolīgumi, kuros pilsoniskajai sabiedrībai nodrošināta uzraudzības funkcija, taču, pienācīgi ievērojot pārredzamības principu, pilsoniskā sabiedrība pilnībā un aktīvi jāiesaista arī visos BTN, EPN un PSN sarunu posmos, pirms šādi nolīgumi tiek noslēgti. Ļoti svarīga ir arī sociālo partneru nozīme, jo būtiska loma ir privātajam sektoram.

4.1

Komisija (Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāts) 2008. gadā nāca klajā ar “Izejvielu iniciatīvu”. Tās pamatā ir trīs pīlāri: pirmkārt, vienlīdzīgi konkurences apstākļi attiecībā uz piekļuvi resursiem trešās valstīs, otrkārt, ilgtspējīgas apgādes veicināšana ar resursiem no Eiropas un, treškārt, resursu efektivitātes palielināšana / otrreizējās pārstrādes veicināšana.

4.1.1

Šie pēdējie minētie pīlāri ir ļoti svarīgi, taču tie neietilpst šā atzinuma tematikā. Tomēr Komiteja vēlētos noskaidrot, kāpēc tik liela daļa ES pārstrādājamo metāla atkritumu tiek eksportēta ārpus ES, ja pārstrādāti metāllūžņi bieži vien ir ievērojami vērtīgāks un lētāks materiāls par sākotnējo izejvielu; faktiski mēs subsidējam Ķīnu.

4.2

Komisijas 2011. gada paziņojumā ietverts ziņojums, ko sniegusi tās Ad-hoc darba grupa jautājumā par kritiski svarīgo izejvielu noteikšanu. Par to Komiteja rakstīja savā atzinumā par tematu “Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” (17), kurā skatīts arī jautājums par finanšu tirgu lomu.

4.2.1

Kā jau minēts, paziņojumā ir uzskaitītas 14 galvenās kritiski svarīgās izejvielas, norādot to otrreizējas pārstrādes un aizstājamības līmeņus. Komiteja ir gandarīta, ka pārskatīšana notiek, vispusīgi apspriežoties ar ieinteresētajām personām, lai gan netiek apskatītas tādas politikas iespējas, kas būtu pašsaprotamas, piemēram, ASV vai Apvienotajā Karalistē.

4.2.2

Komiteja atzinīgi vērtē kopumā ļoti rūpīgo metodiku. Papildus citiem aspektiem šī metodika pievēršas derīgajiem izrakteņiem (un blakusproduktiem), kuriem ir būtiska ekonomiskā nozīme (salīdzinot izrakteņus ar ļoti atšķirīgām raksturiezīmēm, ko turklāt izmanto daudzās dažādās nozarēs), izrakteņiem, attiecībā uz kuriem ir augsts piegādes risks, un izrakteņiem, kuriem trūkst gatavu aizstājēju. Izmantojot Pasaules Bankas rādītājus, tiek identificētas izcelsmes valstis, kurās ir vāja pārvaldība vai augsts problēmu risks (no patvaļīgas eksporta kvotu noteikšanas līdz pilsoņu karam), vai zemi vides standarti. Tāpat tiek pārbaudīti potenciālie otrreizējas pārstrādes līmeņi, arī rūdas pakāpes kvalitāte, cenu svārstības un nepārtraukta ģeogrāfiskā pieejamība. Šis detalizētais darbs joprojām ir būtiski svarīgs.