5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/165

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, īpaši tās 21. pantu, un Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām, īpaši tā 25. pantu,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par bērnu tiesībām,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un EDSO saistības, par kurām vienojās Kopenhāgenā 1990. gadā un Stambulas augstākā līmeņa sanāksmē 1999. gadā, kurā visas EDSO dalībvalstis apņēmās uz savām vēlēšanām uzaicināt starptautiskos novērotājus, jo īpaši Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju (ODIHR),

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un Amerikas Cilvēktiesību konvenciju,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1989. gada 7. jūnija konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6., 8. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ko pasludināja 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā,

—

ņemot vērā ĀKK un EK 2000. gada partnerattiecību nolīguma 8., 9. un 96. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2000. gada 4. decembra rezolūciju „Veicinot un nostiprinot demokrātiju” (1) un 2004. gada 20. decembra rezolūciju par reģionālo, apakšreģionālo un cita veida organizāciju un struktūru lomu demokrātijas veicināšanā un nostiprināšanā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 par finanšu instrumenta izveidi demokrātijas un cilvēktiesību atbalstam visā pasaulē (EIDHR),

—

ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (3), kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (4),

—

ņemot vērā 2001. gada 15. marta rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ES palīdzību vēlēšanās un to uzraudzību (5),

—

ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības loma cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs” (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par ES vēlēšanu novērošanas misijām — mērķi, prakse un uzdevumi nākotnē (7),

—

ņemot vērā 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā (8),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par nabadzības samazināšanu un darba vietu izveidi jaunattīstības valstīs — turpmākie pasākumi, īpaši tās 71., 72. un 73. punktu (10),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (12),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (13),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (14),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par nestabilitātes radītajām migrācijas plūsmām — ES ārpolitikas darbības joma un nozīme (15),

—

ņemot vērā visas vienošanās starp ES un trešām valstīm un tajās iekļautās cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 18. maija secinājumus par atbalstu demokrātiskai pārvaldībai — izveidot uzlabotu ES sistēmu,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās un 2010. gada 13. decembra secinājumus, kas ietver 2010. gada progresa ziņojumu un ierosināto izmēģinājumā iesaistīto valstu sarakstu,

—

ņemot vērā Komisijas/Padomes Ģenerālsekretariāta kopīgo dokumentu par demokrātijas veidošanu ES ārējo attiecību jomā (SEC(2009)1095),

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

—

ņemot vērā Kopenhāgenas Eiropadomes 1993. gada 22. jūnija secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas tematiskos un ģeogrāfiskos finanšu instrumentus attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un cilvēku tirdzniecību (piemēram, programmu AENEAS, tai sekojošo migrācijas un patvēruma programmu, MIEUX, EIDHR, ENPI, TAIEX utt.),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja 2011. gada 21. marta ziņojumu par cilvēktiesībām un starptautiskiem un citiem uzņēmumiem (16),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amata un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) izveidi 2011. gada 1. janvārī,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0231/2011),

A.

tā kā ES līgumos cilvēktiesības un demokrātija ir pasludinātas par ES pamatvērtībām un par Savienības ārējās rīcības principiem un mērķiem, kas Savienībai jāatbalsta kā universālas vērtības;

B.

tā kā demokrātija vislabāk nodrošina cilvēktiesības un pamatbrīvības, visu grupu toleranci sabiedrībā un visu personu iespēju vienlīdzību;

C.

tā kā demokrātija ir kļuvusi par universālu vērtību, bet demokrātisko sistēmu formas un veidi var atšķirties — labs tā piemērs ir gan 27 ES dalībvalstis, kuru demokrātijas formas ir atšķirīgas, bet vienlīdz derīgas tās ir veidojošās vēstures, kultūras un citu apstākļu ietekmē, gan pati ES, kura ir pasaulē unikāla sava veida pārnacionāla demokrātija; tā kā nepastāv vienots demokrātijas modelis vai prototips, bet eksistē vispārpieņemti demokrātijas pamatelementi;

D.

tā kā tie ir noteikti divās Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijās (17);

E.

tā kā cilvēktiesības un demokrātija ir cieši saistītas un tikai demokrātijā cilvēki var pilnībā izmantot cilvēktiesības un pamatbrīvības; un tā kā demokrātija var pastāvēt tikai tad, ja tiek ievērotas cilvēktiesības;

F.

tā kā ir jāpastāv tiesiskumam, kas nodrošina vienlīdzību likuma priekā, privātīpašuma tiesību atzīšanu un liedz valsts iestādēm rīkoties patvaļīgi gan juridiski, gan praksē, un tāpēc prasa, lai valsts iestādes savas pilnvaras īsteno ar pārredzamās un likumīgās vēlēšanās ievēlētu valsts ierēdņu un neatkarīgas un taisnīgas tiesas starpniecību;

G.

tā kā vienlīdzība un nediskriminācija ir ļoti svarīgas; un tā kā ka visiem ir tiesības izmantot cilvēktiesības neatkarīgi no rases, dzimuma, dzimumorientācijas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, dzimšanas vai cita statusa; tā kā demokrātijai būtu jānodrošina tiesības visiem, arī personām, kas pieder minoritātēm, pirmiedzīvotājiem un citām neaizsargātām grupām; tā kā cilvēku vienlīdzīgas iespējas piedalīties politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā ir patiesas demokrātijas priekšnoteikums;

H.

tā kā demokrātiska pārvaldība cita starpā ietver arī cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, piekļuvi tiesu iestādēm, parlamentu un vietējo iestāžu būtisku lomu lēmumu pieņemšanā, kā arī valsts finanšu pārredzamu pārvaldību; tā kā būtisks demokrātijas elements ir vadītāju un valsts ierēdņu atbildība pilsoņu priekšā; tā kā šādā kontekstā korupcijas apkarošanai ir būtiska nozīme; un tā kā demokrātiska pārvaldība ietver arī civilu kontroli drošības nozarē;

I.

tā kā visiem pilsoņiem ir tiesības periodiski balsot brīvās un godīgās vēlēšanās, kā arī kandidēt uz amatu valsts iestādē;

J.

tā kā plaši noteikta uzskatu brīvība un brīvība paust viedokli politiskos, sociālos un ekonomikas jautājumos bez draudiem tikt par to sodītam ir vispārējas tiesības, tāpat kā iespēja meklēt dažādus informācijas avotus;

K.

tā kā visiem iedzīvotājiem ir tiesības veidot neatkarīgas apvienības un organizācijas, tajā skaitā neatkarīgas politiskās partijas un interešu grupas;

L.

tā kā ļoti svarīgas ir politiskās partijas un to pārstāvētie politiskie uzskati, intereses, reģionālā vai kopienas piederība; tā kā politiskajām partijām ir jādarbojas bez valdības un izpildvaras amatpersonu iejaukšanās; tā kā vēlētajiem pārstāvjiem, kuri vai nu atbalsta valdību vai ir tās opozīcijā, ir jābūt pilnvarām un līdzekļiem, lai apspriestu un apstiprinātu tiesību aktus un valsts budžetu, kā arī noteiktu valdības atbildību attiecībā uz valsts pārvaldes īstenošanu un līdzekļu izlietošanu; tā kā spēcīgi parlamenti kā valsts forums konkurējošu politisku un sociālu koncepciju miermīlīgai apspriešanai un valsts tiesību aktu lēmējiestādes ir iekļaujošas demokrātijas pamats;

M.

tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām un nevalstiskiem aktīvistiem ir būtiska nozīme labi strādājošas demokrātijas veidošanā un galvenā nozīme sabiedrībā dziļi sakņotas demokrātiskas kultūras izveidē; tā kā tie virza sabiedrības prasības un liek valsts iestādēm atbildēt par to darbību;

N.

tā kā neatkarīgi un daudzveidīgi plašsaziņas līdzekļi ir būtiski, lai nodrošinātu iespējas plaši paust viedokļus un uzskatus un par tiem informēt sabiedrību; un tā kā brīva piekļuve informācijai un komunikācijai un piekļuve internetam bez cenzūras (interneta brīvība) ir vispārējas tiesības un nepieciešama, lai nodrošinātu pārredzamību un atbildību sabiedriskajā dzīvē;

O.

tā kā izglītošana par demokrātiskām vērtībām ir svarīgs demokrātijas saglabāšanas aspekts, tāpat kā vecumam atbilstīga dalība lēmumu pieņemšanā izglītības iestādēs;

P.

tā kā ES iestādēm šie demokrātijas pamatelementi ir jāizmanto, lai nodrošinātu atbalstu ES konkrētās jomās, palīdzot trešām valstīm atrast savu ceļu uz demokrātiju;

Q.

tā kā šos elementus atspoguļo Padomes 2009. un 2010. gada secinājumi par atbalstu demokrātijai ES ārējās attiecībās;

R.

tā kā ES pievienošanās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR) stiprinās Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēmu un uzlabos ES stāvokli trešo valstu skatījumā;

S.

tā kā ir ļoti svarīgi vēlreiz apstiprināt, ka pilsoniskās, politiskās, ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības ir savstarpēji atkarīgas un stiprinošas un ka tikai to visu īstenošana kopumā var veicināt patiesas demokrātijas izveidi; tā kā demokrātija ir vislabākais cilvēktiesību nodrošināšanas un aizsardzības līdzeklis, kas paver ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības iespējas; tā kā pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība un tās ieguldījums pārvaldības procesos ir ārkārtīgi būtiska un pārāk bieži tai netiek piešķirta pietiekama nozīme;

T.

tā kā Rīcības programmā par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās Padome ir apliecinājusi vēlmi palielināt sava atbalsta saskaņotību un efektivitāti, bet šajā ziņā nav gūti pietiekami panākumi;

U.

tā kā Savienības rīcībā ir plašs demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta līdzekļu klāsts, (politiski, ekonomiski un tirdzniecības nolīgumi un partnerības, kas ietver cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, īpašais ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības veicināšanas režīms (VPS+), politiski dialogi, KĀDP pasākumi, EDAP misijas, īpaši finansēšanas instrumenti, sadraudzības projekti un novērošanas misijas); bet tā kā ir nepieciešams nonākt pie saskaņotas un uz rezultātiem vērstas cilvēktiesību un demokrātijas politikas, kas balstīta uz standarta metodoloģiju un ir pielāgota atkarībā no stāvokļa katrā valstī, kas izskauž ES demokratizācijas atbalsta ārpolitikā pastāvošās nekonsekvences un dubultstandartus un novērš to atkārtotu rašanos, īpašu uzmanību pievērš konkrētām vajadzībām nestabilās un pēckonflikta situācijās un atbalsta demokrātiju, cilvēktiesības un attīstību kā saistītus mērķus;

V.

tā kā, lemjot par tādu tirdzniecības priekšrocību kā GSP+ piešķiršanu vai atņemšanu, ES vairāk jāievēro valstu sociālās, politiskās, ekonomiskās un stratēģiskās realitātes;

W.

tā kā ES, darbojoties starptautiskās organizācijās, ir pastiprināti jāatbalsta ar demokrātiju saistīti standarti un arī turpmāk jāveicina efektīva to saistību un pienākumu pildīšanu, kas noteikti organizācijās, kurās piedalās ES dalībvalstis;

X.

tā kā lielas problēmas joprojām pastāv ES starptautiskajos nolīgumos noteikto juridiski saistošo cilvēktiesību klauzulu uzraudzības un īstenošanas jomā; tā kā starptautiska nolīguma atcelšana starp Savienību un tās partnervalsti nopietnu cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumu gadījumā ir instruments, kas atsevišķās situācijās ir jāizmanto; tā kā, neskatoties uz biežiem cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas pārkāpumiem un starptautiskos nolīgumos noteiktu saistību neievērošanu dažās valstīs, šo valstu valdības reti tiek sodītas vai sauktas pie atbildības pat lielu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos; tā kā ES nespēja izmantot šo instrumentu nepārtraukti mazina ticamību Savienībai kā spēcīgai un apņēmīgai starptautiska mēroga organizācijai;

Y.

tā kā sankciju izvēlei jābūt taisnīgai, līdzsvarotai un pārdomātai un tā kā iedzīvotājiem nekādā gadījumā nav jābūt pirmajiem, kas cieš no šīm sankcijām;

Z.

tā kā Savienības rīcībā šajā jomā ir reāli politiski stimuli, ar kuriem ir iespējams ietekmēt reformas, bet politisku iemeslu dēļ to potenciāls netiek pilnībā izmantots un īpaši tāpēc, ka ES nav vienotas pārliecības par demokrātijas veicināšanas un cilvēktiesību ievērošanas nozīmi iepretim citām prioritātēm; tā kā teorētiski nepastāv nekādi strukturāli vai juridiski šķēršļi, kas varētu kavēt ārēju finanšu instrumentu koordinētu izmantošanu demokratizācijas atbalstam;

AA.

tā kā Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas 2008. gada 18. decembrī pieņemtā rezolūcija Nr. 63/168 aicina noteikt vispārēju moratoriju nāves soda izmantošanai; tā kā nāves sods joprojām tiek izmantots kā soda metode daudzās pasaules valstīs, dažos gadījumos arī attiecībā uz nepilngadīgajiem;

AB.

tā kā Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) ir Eiropas politikas būtisks elements, jo tas ir vērsts uz darbībām, kuras nevar īstenot ar divpusējās sadarbības instrumentiem;

AC.

tā kā EIDHR dod iespēju finansēt Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas, kas ir īpaši svarīgs demokrātijas stiprināšanas ietekmes instrumentus, bet tā kā bieži netiek nodrošināta šo misiju ieteikumu pārraudzība un īstenošana;

AD.

tā kā šāds stāvoklis varētu būt radies to valstu valdību, kas uzņem šīs Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas, politiskās gribas trūkuma dēļ, kā arī tāpēc, ka Eiropas Komisija un dalībvalstis nespēj nodrošināt, lai šiem ieteikumiem tiktu izveidotas konkrētas atbalsta programmas, īpaši tādas, kas paredzētas jaunievēlētājiem parlamentiem;

AE.

tā kā Eiropas Parlamentam ne vienmēr ir pieejami pietiekami plaši pētījumi, kas tam ļautu novērtēt Eiropas Savienības, tostarp dalībvalstu, demokrātijai sniegtā atbalsta apmēru; tā kā tas daļēji ir saistīts ar pārredzamības, dokumentu pieejamības un konsultāciju jautājumiem, kurus Padome vēl nav atrisinājusi;

AF.

tā kā demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu un vietējo iedzīvotāju ekonomisko perspektīvu reālu uzlabošanos var panākt tikai tad, ja tiem piemērots nosacījumu absolūtas ievērošanas princips; tā kā šis nosacījumu ievērošanas princips jādefinē kopā ar saņēmējām valstīm, stingri saskaņojot ne tikai ar valdībām, bet arī ar pilsonisko sabiedrību un pilnībā ievērojot reālās vietējo iedzīvotāju vajadzības;

AG.

tā kā visos demokrātijas un demokratizācijas procesos liela nozīme ir poliskām partijām un brīvi un likumīgi ievēlētiem parlamentiem, un tā kā atbalsts EIDHR un tā piemērošana vēl līdz šim nav atbildis šo dalībnieku nozīmei;

AH.

tā kā ANO darbība sieviešu jautājumu risināšanā ir nozīmīgs atbalsts sieviešu ieguldītajam darbam un viņu līdzdalībai demokratizācijas procesos;

AI.

tā kā starp ES iestādēm ir plaša vienprātība par daudzdimensiju, sarežģītu un ilgtermiņa demokrātiju, bet tā kā Komisija un dalībvalstis nav ņēmušas vērā pilnu vēlēšanu ciklu, plānojot un ieviešot demokrātijas atbalsta pasākumus;

AJ.

tā kā valstīs, kurās notiek demokratizācija, sievietes un bērni ir īpaši neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību, tai skaitā prostitūcijas nolūkos,

1.

uzskata, ka tikai demokrātija, kas balstīta uz tiesiskumu, var būt par pamatu līdzsvarotām strukturālām partnerattiecībām starp trešām valstīm un ES, ievērojot arī abu pušu un to iedzīvotāju vajadzības un intereses;

2.

uzsver, ka uz dialogu un apspriešanos balstītas partnerattiecības mudina uzņemties atbildību par demokrātijas veidošanu un demokrātiskās pārvaldības elementiem; aicina visas ES iestādes pielikt lielākas pūles, lai izmantotu šos dialogus saskaņotākā, konsekventākā un koordinētākā veidā;

3.

uzskata, ka ES kā „maigas varas” lomu starptautiskajā sistēmā varēs nostiprināt tikai tad, kad cilvēktiesību aizsardzība kļūs par īstu prioritāti tās politikā attiecībā uz trešām valstīm;

4.

norāda, ka ir būtiski gan tagad, gan nākotnē ES un tās dalībvalstīs vienmēr ievērot visaugstākā līmeņa cilvēktiesību un demokrātijas politiku, ja ES vēlas panākt savas ārpolitikas ticamību un atbalsta demokrātijas attīstību;

5.

uzskata, ka nabadzības apkarošana un valstu attīstības šķēršļu likvidēšana var dot izšķirošu ieguldījumu demokrātiskajos procesos;

6.

norāda, ka notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir apliecinājuši, ka nav iespējams koncentrēties vienīgi uz drošību, īpaši nelegālās migrācijas apkarošanu, un stabilitāti, jo tas nav ļāvis izskaust nabadzību un sociālo nevienlīdzību; uzsver, ka nav pareizi drošību pretnostatīt demokrātijai, jo cilvēki nevar būt drošībā tādā sabiedrībā, kurā nepastāv demokrātija un kurā valdība neatbild par saviem darbiem; uzskata, ka ekonomiskās attīstības rezultātā gūtā peļņa nav taisnīgi sadalīta; tāpēc uzskata, ka sociālā taisnīguma un nevienlīdzības apkarošanas jautājumam jākļūst par galveno Savienības ārējās politikas mērķi, jo tas ir miermīlīgas, labklājīgas un demokrātiskas sabiedrības veidošanas neatņemams faktors;

7.

uzsver nepieciešamību mainīt modeli un pievērsties īstai demokrātijas nostiprināšanai, kas būtu balstīta uz visaptverošu, ilgtspējību un vispārēju attīstību, kas dotu ieguvumu iedzīvotājiem un nodrošinātu tiesiskumu un pamata cilvēktiesības un brīvības; uzskata, ka ES ir jāveicina demokrātiskas sabiedrības attīstībai labvēlīgas vides veidošana;

8.

uzsver, ka demokrātija kā pārvaldes sistēma rada politiskās varas dalīšanas un konfliktu pārvaldīšanas mehānismus, kas nodrošina sabiedrības stabilitāti un drošību; tomēr norāda, ka demokrātijai jāveidojas pašā valstī un to nevar mākslīgi uzspiest spēki no ārpuses; norāda, ka ES līdz ar starptautisko sabiedrību var aktīvi darboties demokrātiskās konsolidācijas procesu atbalstīšanā;

9.

uzskata, ka ir jāveicina attiecīgās valsts sociālā un ekonomiskā attīstība — iedzīvotājiem jānodrošina tādas pamattiesības kā tiesības uz izglītību, veselības aizsardzību un nodarbinātību, lai nodrošinātu demokratizācijas procesu veiksmi;

10.

ņem vērā, ka pieredze par pāreju uz demokrātiju, kas gūta pēc komunistiskās diktatūras sabrukuma Centrālajā un Austrumeiropā, ir jānodod jaunajiem demokrātijas spēkiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos; mudina Komisiju un EĀDD aktīvāk iesaistīties jaunajā demokratizācijas procesā šajā nozīmīgajā kaimiņvalstu reģionā; aicina Eiropas partijas izveidot partiju sadarbības programmas ar jaunajiem partneriem visos kaimiņu reģionos;

11.

uzsver, ka turpmāk prioritāte jāpiešķir plašākai un stingrākai Savienības rīcībā esošo instrumentu un stimulu praktiskai izmantošanai, tos apkopojot stratēģijās, kas pielāgotas stāvoklim katrā no valstīm, kā arī nekonsekvenču un dubultstandartu izskaušanai to piemērošanas procesā, jo šādas nepilnības iedragā Eiropas tēlu un tās spēju īstenot stingru un konsekventu ārējo politiku; uzsver, ka šāds pieejas īstenošanas nolūkā ir pilnībā jāmaina politika, lai demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības kļūtu par Savienības ārējās politikas pamatu ne vien tās politikas mērķos, bet arī par tās koordinēšanas instrumentu un pašas struktūras daļu;

12.

aicina padarīt stingrākus starptautiskos nolīgumus, valstu stratēģijas dokumentus, rīcības plānus, VPS+ programmu un visās pārējās līgumiskajās attiecības starp Savienību un trešām valstīm, skaidrāk formulējot klauzulas par cilvēktiesībām, demokrātiju, pirmiedzīvotāju tiesībām paust viedokli pirms lēmumu pieņemšanas, labu pārvaldību, īpašiem mehānismiem, ko izmanto prasību neievērošanas gadījumā (kas balstīti vismaz uz Kotonū nolīgumā iekļautajiem mehānismiem), saistībām, kam nosaka konkrētus, izmērāmus, sasniedzamus, laikā ierobežotus kritērijus sasniegumu noteikšanai un ar precīzu īstenošanas grafiku; pauž nožēlu, ka, neskatoties uz cilvēktiesību klauzulām Kotonū nolīgumā, ES bieži piever acis uz ilgstošiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem kādā no Kotonū partnervalstu valdībām, reālās attiecībās saglabājot agrāko attieksmi; aicina Komisiju izvēlēties konsekventu politiku ar mērķi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, ierobežot finansējumu to valstu valdībām, kuras pieļauj demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpums, piemēram, liedzot tām budžeta atbalstu, bet palielinot finanšu līdzekļus pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, lai apietu šīs valdības;

13.

atgādina, ka tirdzniecības politikas mērķiem vajadzētu būtu pilnībā saskaņotiem ar Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem; uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu ES kopējā tirdzniecības politika ir jāīsteno, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tai jo īpaši ir jāveicina ilgtspējīga attīstība, nabadzības izskaušana un cilvēktiesību aizsardzība;

14.

uzsver, ka ir svarīgi pastāvīgi uzraudzīt nolīgumu ieviešanu un tāpēc aicina izmantot ietekmes pētījumus par cilvēktiesībām un demokrātiju papildus pētījumiem par ilgtspējīgu attīstību, lai nodrošinātu nepārtrauktu nolīgumu pilnveidošanu;

15.

atzīmē, ka demokrātijas principus un vērtības var atbalstīt arī, veicinot Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu ratificēšanu, dodot prioritāti tiem reģioniem, kas ir mazāk pārstāvēti, lai stiprinātu to universālo raksturu un cīņu pret nesodāmību, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

16.

pauž nožēlu, ka Komisija tikai ļoti reti izmanto mehānismus, kas ļauj atcelt VPS+ preferences, ja tiek pārkāpti saistītie nolīgumi; nosoda Komisijas attieksmi, kura, neraugoties uz vairāku starptautisku organizāciju vienprātīgiem ziņojumiem, atsakās uzsākt izmeklēšanu vairākās valstīs, kam ir piešķirts VPS+ statuss un kuras tiek turētas aizdomās par parakstīto nolīgumu neievērošanu;

17.

atgādina Parlamenta pausto stingro nostāju par labu tam, ka brīvās tirdzniecības nolīgumos ir jāiekļauj juridiski saistošas klauzulas par sociāliem, vides un cilvēktiesību aizsardzības aspektiem, par minimālo pamatu ņemto to konvenciju sarakstu, kas iekļauts VPS+ regulā;

18.

atkārtoti apliecina, ka Eiropas Parlamentam ir stingrāk jākontrolē šie elementi; tāpēc prasa, lai Padome un Komisija iesaista Eiropas Parlamentu visos sarunu posmos par starptautiskiem nolīgumiem ar trešām valstīm, visos to noslēgšanas, piemērošanas un pārtraukšanas posmos, un īpaši pilnvaru noteikšanā jaunu nolīgumu apspriešanai (īpaši saistībā ar cilvēktiesību veicināšanu), dialogā asociācijas padomēs vai jebkurā citā ekvivalentā kāda nolīguma pārvaldības politiskā institūcijā (par saistību īstenošanu demokratizācijas jomā) un lēmumu pieņemšanā par konsultāciju uzsākšanu vai kāda nolīguma pārtraukšanu;

19.

uzskata, ka jāizdara secinājumi no pieredzes, kas gūta lēmumu pieņemšanas procesā par attiecību pastiprināšanu ar partnervalstīm; uzsver, ka labāku statusu var piešķirt tikai tad, ja partnervalstis ir ievērojušas cilvēktiesību un demokrātijas prasības; vēlreiz aicina izveidot skaidru konsultāciju mehānismu, kas garantētu Parlaments pilnīgu informētību visos sarunu līmeņos;

20.

uzskata, ka tieši ANO sistēmā cilvēktiesību uzraudzība katrā no valstīm iegūst vislielāko leģitimitāti, un atkārtoti norāda, ka ir nepieciešama Eiropas valstu kopēja nostāja visās ANO struktūrās; tomēr aicina Komisiju un EĀDD regulāri iesniegt visaptverošus ziņojumus par to, kā trešās valstis īsteno nolīgumos ar Savienību ietvertās saistības demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

21.

atkārtoti apstiprina ES nepārtraukto atbalstu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra, ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības struktūras (UN Women) un UNICEF darbam; mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar Cilvēktiesību padomi;

22.

aicina arī ES tik nozīmīgā jomā kā demokratizācija stratēģijas balstīt uz sīku analīzi par reformu vērienu trešās valstīs un par vadītāju politisko gribu iesaistīties šādā procesā, kā arī identificēt iespējamās vājās vietas, lai noteiktu vispiemērotākās stratēģijas; uzskata, ka šim identificēšanas procesam jābūt balstītam uz regulāru viedokļu apmaiņu ar visiem valsts demokrātiskajiem komponentiem, lai šā procesa pamatā būtu savstarpēja uzticēšanās un zināšanas;

23.

norāda, ka Eiropas atbalsts, kas budžeta atbalsta veidā ir novirzīts autoritārām valstīm, ne vienmēr nodrošina demokrātisku attīstību un ka, vērtējot palīdzības efektivitāti, galvenā uzmanība ir jāpievērš palīdzības rezultātiem, nevis ieguldījumiem;

24.

vissarežģītāko partnerattiecību gadījumā iesaka Savienībai atturēties no attiecīgo valstu izolēšanas, bet attiecības ar tām veidot, pieprasot stingru un efektīvu nosacījumu ievērošanu, jo tas reāli veicina demokrātiskas reformas, labas pārvaldības noteikumu piemērošanu un cilvēktiesību ievērošanu, un aicina Savienību pārbaudīt, vai iedzīvotāji patiešām gūst labumu no šīs sadarbības; atbalsta pieeju „vairāk par vairāk”, kas noteikta paziņojumā „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”; uzskata, ka šajā nolūkā Savienībai nevajadzētu kavēties pārvirzīt līdzekļus, kas pirms tam bija paredzēti valstīm, kuru valdības neievēro saistības demokrātiskas pārvaldības jomā, valstīm, kas aktīvāk ir pildījušas Vidusjūras reģiona partnerības un Austrumu partnerības ietvaros noteiktās saistības, un aicina stingrāk uzsvērt demokrātijas veicināšanu partnerattiecību un kaimiņattiecību politikā;

25.

aicina Savienību nekavēties piemērot atbilstīgas, samērīgas un pārdomātas sankcijas, kas paredzētas politiskās sistēmas galvenajiem pārvaldes orgāniem, līdztekus sniedzot atbalstu iedzīvotājiem un palielinot tiešo atbalstu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai tajās valstīs, kas neievēro saistības cilvēktiesību, labas pārvaldības un demokratizācijas jomā, pirms tam rūpīgi novērtējot šādu sankciju ietekmi uz attiecīgo valstu iedzīvotājiem; uzsver, ka sadarbībai ar trešām valstīm jābūt balstītai uz vienādu, abpusēju cieņu starp valstīm; aicina izveidot finanšu atbalsta tīklu ar Eiropas un Vidusjūras reģiona bankas starpniecību, lai atbalstītu tehniskas un uzņēmējdarbības attīstībai paredzētās iniciatīvas;

26.

tomēr uzsver, ka šāda pieeja līdztekus gaidāmajai Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanai nozīmē to, ka diferencēta pieeja var būt vērtīgs un ticams instruments tikai tad, ja tas visām EKP partnervalstīm paredz tādus pašus mērķus cilvēktiesību un demokrātijas jomā; uzsver, ka ES atkal zaudētu ticamību, ja prasītu ievērot minimālus standartus valstīm, ar kurām ir vissarežģītākās attiecības, un augstākus standartus attīstītākajām valstīm;

27.

aicina Padomi un EĀDD vienmēr izmantot pārdomātas sankcijas un ņemt vērā saistīto apdraudējumu, jo tas ir ES cilvēktiesību politikas instruments attiecībā uz visrepresīvākajiem režīmiem; ir pārliecināts, ka atsevišķus represīvos pasākumus, piemēram, līdzekļu iesaldēšanu un ceļošanas aizlieguma noteikšanu augsta ranga personām, var piemērot un tie ir jāpiemēro tā, lai tie netraucētu turpmāku diplomātisko darbību, divpusējo tirdzniecību, ES palīdzības sniegšanu un cilvēku savstarpējo saziņu; atkārtoti tomēr uzsver, ka mērķtiecīgas sankcijas ir jāpiemēro sistemātiski, pastāvīgi un ar visplašāko iespējamo starptautisko sadarbību, lai tās kļūtu par efektīvu līdzekli pret cilvēktiesību pārkāpumiem;

28.

aicina ES un dalībvalstis vajadzības gadījumā izdarīt spiedienu uz to valstu valdībām, kurās tiek izdarīti pārkāpumi cilvēktiesību jomā, lai šajās valstīs uzlabotu stāvokli cilvēktiesību ziņā un paātrinātu demokratizācijas gaitu;

29.

atzinīgi vērtētu tāda foruma izveidi, kurā piedalītos valstu parlamenti un Eiropas Parlaments, lai risinātu ārpolitikas jautājumus, īpaši saistībā ar tādām jutīgām tēmām, kā cilvēktiesības un demokrātija;

30.

uzskata, ka ir nepieciešama globāla un saskaņota pieeja, kas balstīta uz mērķtiecīgām stratēģijām attīstības, cilvēktiesību, labas pārvaldības, sociālās iekļaušanas, sieviešu un minoritāšu atbalsta un reliģiskās iecietības jomā, kā papildu ES ārpolitikas instruments, kas vajadzīgs, lai līdzsvarotu abas demokrātijas veicināšanas jomā pastāvošās pieejas — attīstības pieeju, kas vērsta uz vispārēju sociāli ekonomisku attīstību, un politisko pieeju, kas atbalsta politikas plurālismu, parlamentāru demokrātiju un tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī labi darbojošos pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka šim trešo valstu politikas aspekta atbalstam vajadzētu būt plurālistiskam spēju veidošanas atbalstam, īpaši attiecībā uz tiesu varas neatkarību un integritāti un labas pārvaldības mehānismiem, tostarp korupcijas apkarošanu, turklāt tam jābūt institucionālam atbalstam bez iejaukšanās; uzsver pievienoto vērtību, ko Eiropas Parlamenta bijušie deputāti sniedz ES darbībās demokratizācijas atbalstam;

31.

aicina uzlabot cilvēktiesību, demokrātijas, demokrātiskās pārvaldības un tiesiskuma principu iekļaušanu visās ES ārējo attiecību darbībās saskaņā ar pašreizējām un jaunajām saistībām gan institucionālā, gan politiskā perspektīvā un ģeogrāfiskos un tematiskos instrumentos;

32.

aicina ES un dalībvalstis turpināt atbalstīt demokratizācijas procesos nodrošinātās humānās palīdzības apolitisko raksturu;

33.

atzīst Savienības ieguldīto darbu, lai sniegtu atbalstu tām grupām, kas veicina demokrātiskas reformas, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem; uzsver, ka ir nepieciešams stiprināt politisko plurālismu, lai veicinātu demokrātisku pāreju; aicina sniegt sistemātisku atbalstu jaunajiem brīvi un godīgi ievēlētajiem parlamentiem, īpaši valstīs, kurās notiek pārmaiņas, vai valstīs, uz kurām Eiropas Savienība ir nosūtījusi vēlēšanu novērošanas misijas; uzskata, ka šādu palīdzību nedrīkst automātiski finansēt tikai ar EIDHR — jāizmanto arī ģeogrāfiski instrumenti;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas un augstās pārstāves lēmumu atbalstīt Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) izveidi kā elastīgu un ekspertu instrumentu, lai atbalstītu politiķus, kas cīnās par demokrātiskām pārmaiņām nedemokrātiskās valstīs un valstīs, kurās notiek pārmaiņas, jo īpaši ES austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; uzsver, ka topošajam EDF vajadzētu papildināt EIDHR un citus jau spēkā esošos demokratizācijas instrumentus un ārējos finanšu instrumentus, ņemot vērā tā mērķi un finansēšanas un pārvaldības kārtību; atbalsta ideju par decentralizētu līdzdalību ES demokrātijas atbalsta politikā, veidojot ES demokrātijas dalībnieku mērķsadarbību ar viņu partneriem mērķvalstīs; aicina EĀDD, Komisiju un nākamo Polijas prezidentūru skaidri noteikt topošā EDF kompetences saistībā ar šiem instrumentiem un sistēmām; uzsver Eiropas Parlamenta pārbaudes un iesaistīšanās tiesības topošā EDF izveides procesā un tā darbībā, plašos vilcienos nosakot gada mērķus, prioritātes, vēlamos rezultātus un finanšu piešķīrumus, kā arī šo darbību īstenošanas un uzraudzības pasākumos;

35.

rosina atbalsta sniedzējus demokrātijas veidošanu uzskatīt par politisku un ētisku pienākumu, nevis tikai tehnisku pasākumu, un pilnveidot vietējo informētību par saņēmējvalstīm, lai atbalstu varētu efektīvi novirzīt vietējiem apstākļiem iederīgā veidā;

36.

uzsver, ka visu demokrātijas veicināšanas stratēģiju pamatā, lai tās būtu pilnībā leģitīmas un atbilstu tautas gribai, jābūt dialogam ar pēc iespējas plašu vietējo dalībnieku loku; mudina Padomi, EĀDD un Komisiju veikt plašas un padziļinātas apspriešanās ar visām ieinteresētajām pusēm;

37.

atzinīgi vērtē Stabilitātes instrumenta efektīvo, tūlītējo un integrēto reakciju uz krīzes situāciju un nestabilitāti trešās valstīs, kā arī tā sniegto palīdzību tādu apstākļu radīšanā, kas nepieciešami citu instrumentu atbalstīto politikas nostādņu īstenošanai (Pirmspievienošanās palīdzības instruments, Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments, Attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instruments);

38.

uzsver, ka jebkuras sabiedrības demokratizācijas gaitā ir būtiski aizsargāt meiteņu un sieviešu tiesības, tostarp tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un izglītību; stingri atbalsta visas ES ārpolitikas nostādnēs iekļautās iniciatīvas, stimulus un spēju veidošanas pasākumus, kuru mērķis ir veicināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos gan publiskajā, gan privātajā sektorā; uzsver, ka vienlīdzīga sieviešu un vīriešu līdzdalība visās dzīves jomās ir būtisks demokrātijas elements un ka sieviešu līdzdalība tautsaimniecības attīstībā ir fundamentāla un vispārpieņemta vērtība un priekšnoteikums sociālekonomiskajai attīstībai un labai demokrātiskai pārvaldībai; tādēļ mudina ES iestādes to demokratizācijas veicināšanas darba kārtībā dzimumu līdztiesību noteikt par prioritāti; uzsver, ka ir jāatbalsta sieviešu tiesību aizstāvji un parlamentu deputātes, tostarp ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā; īpaši aicina ES finansiāli atbalstīt un nodrošināt spēju palielināšanu sieviešu tiesību aizstāvības organizācijām un sievietēm, kuras kandidē uz politiskiem amatiem; atbalsta dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanu un izcelšanu tematisko programmu prioritātēs, kā arī piemērojot līdzdalības pieeju programmu plānošanā un izstrādē, uzsverot dzimumu stereotipu, jebkuras diskriminācijas un pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanu;

39.

ierosina paplašināt Vēlēšanu koordinācijas grupas (VKG) pilnvaras, lai tās ietvertu arī demokrātijas atbalsta politiku, neskarot attiecīgo komiteju kompetenci, un mudina Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroju cieši sadarboties ar VKG;

40.

aicina EĀDD un ES delegācijas atzīt ES delegāciju amatpersonu arvien lielāko informētību par demokrātiskajām darbībām, īpaši par atbalstu parlamentiem;

41.

uzsver, ka ir svarīgi racionalizēt demokratizācijas politiku visā Eiropas Parlamenta, kā arī Eiropas Parlamenta delegāciju darbā; tāpat atzīst, ka liela nozīme ir globālai parlamentu sadarbībai demokratizācijas politikas jomā, izmantojot tādus forumus kā „Parlamentārieši par globālu rīcību”;

42.

uzsver, ka likumīgām demokrātiskām politiskajām partijām, patiesi sabiedriskām kustībām un brīvai presei var būt būtiska nozīme sabiedrības interešu sargāšanā, uzraugot valdības attiecībā uz pārredzamību un pārskatbildību, bet valstīm tās dod iespēju aizsargāt cilvēktiesības un veicināt sociālās jomas un ekonomikas attīstību;

43.

uzsver trešo valstu pilsoniskās sabiedrības un parlamentu lielo nozīmi demokrātiskā budžeta uzraudzībā un ir pārliecināts, ka jebkāds ES nodrošināts tiešs budžeta atbalsts ir jāpapildina ar valstu parlamentu uzraudzības spēju tehnisku un politisku nostiprināšanu; apliecina, ka Savienībai būtu aktīvi jāinformē trešo valstu parlamenti par sadarbības ar Savienību saturu; mudina Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroju (OPDD) aktīvi atbalstīt parlamentus demokrātiskā budžeta uzraudzībā; šajā ziņā izsaka sevišķu apmierinātību un cer uz sadarbības nostiprināšanu ar Austrumu partnerības valstu parlamentiem EURONEST ietvaros, kas izveidojās 2011. gada 3. maijā; šo Eiropas Parlamenta iniciatīvu vērtē kā nozīmīgu ES ārpolitikas elementu demokratizācijas atbalstam;

44.

ņem vērā Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja darbu, kas ieguldīts, atbalstot parlamentus valstīs ar jaunu un strauji attīstošos demokrātiju, kā arī reģionālos parlamentus; atzīst Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja ieguldījumu jaunu un strauji attīstošos demokrātisko valstu parlamentu institucionālo un administratīvo spēju veidošanā un tā sadarbību šajā jomā ar ANO Attīstības programmu un Parlamentu savienību; mudina OPPD turpināt darbu, lai panāktu vispārēju vienprātību labas parlamentārās prakses pamatstandartu jomā;

45.

uzskata, ka ir būtiski, lai turpmāk pilsoniskā sabiedrība tieši veicinātu labas pārvaldības procesu un līdz ar to — nolīgumu īstenošanas uzraudzību; šajā sakarā mudina Komisiju un Padomi izveidot strukturētu uzraudzības mehānismu attiecībā uz ES starptautiskajiem nolīgumiem, kas paredz pilnībā iesaistīt trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tajā skaitā nevalstisko organizāciju dalībniekus un sociālos partnerus šo nolīgumu īstenošanas vērtēšanā;

46.

atzinīgi vērtē Savienības lēmumu izstrādāt konkrētām valstīm paredzētas stratēģijas cilvēktiesību jomā; uzsver, ka tajās ir jāietver arī demokrātijas paplašināšanas aspekti; aicina tās īstenot nekavējoties, lai Savienība var veikt visaptverošu analīzi par stāvokli un vajadzībām katrā no valstīm, kā arī iegūt rīcības plānu, kurā būtu precīzi noteikts, kādā veidā Savienības instrumenti tiks izmantoti papildinošos nolūkos; uzver vienlaikus, ka jaunajām stratēģijām un to īstenošanai ir jāizraisa pastāvošās nekonsekvences un dubultstandartu izskaušana ES ārpolitikā, kas paredzēta cilvēktiesību un demokratizācijas atbalstam, un ka nedrīkst radīt jaunas tāda veida nepilnības; atzīmē, ka valsts stratēģijas dokumentiem ir jāvada visas ārpolitikas nostādnes, kas attiecas uz konkrēto valsti, kā arī jāorientē ES instrumentu izmantošana; aicina valstu stratēģiskos dokumentus darīt pieejamus Parlamentam;

47.

aicina Eiropas Savienību turpmākās finanšu saistības saistīt ar trešo valstu panākumiem cilvēktiesību stratēģiju un īsta demokrātiska progresa īstenošanā;

48.

uzsver nepieciešamību veidot spēcīgas koalīcijas ar citiem pasaules līmeņa dalībniekiem, piemēram, Āfrikas Savienību un Arābu līgu, lai veicinātu efektīvāku demokrātisko vērtību ievērošanu; mudina ES aktīvi meklēt šādas koalīcijas, īpaši ar ASV, lai kopīgiem spēkiem labāk saskaņotu ES un ASV attīstības politikas nostādnes;

49.

atzinīgi vērtē Demokrātijas un cilvēktiesību direktorāta izveidi Eiropas Ārējās darbības dienestā un prasa Augstajai pārstāvei un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei visās ES ārējās pārstāvniecībās norīkot kontaktpersonu cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos;

50.

atbalsta sieviešu „miera vēstnešu” lomu, lai novērstu un risinātu konfliktus, un mudina tās aktīvi iesaistīties šajā procesā sabiedrības interesēs;

51.

atbalsta reģionālas programmas, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk aizsargātākas personas, jo īpaši bērnu, sieviešu un vecāka gadagājuma iedzīvotāju intereses;

52.

pauž stingru pārliecību, ka iespēju radīšana cilvēkiem, jo īpaši sievietēm, un pilsoniskajai sabiedrībai ar izglītības, apmācības un izpratnes veidošanas pasākumu starpniecību, vienlaikus nodrošinot visu cilvēktiesību, tostarp sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību, efektīvu aizsardzību, ir būtisks papildinājums demokratizācijas procesā visu politikas virzienu un programmu izstrādei un īstenošanai un ka šajā nolūkā ir jānodrošina nepieciešamais finansējums;

53.

aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īstu politikas stratēģiju, kas būtu vērsta uz Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijām, kas ietvertu politisku projektu iesniegšanu par katru no misijām; prasa divus gadus pēc katras no misijām Eiropas Parlamenta ikgadējās debatēs ar augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci par cilvēktiesībām sniegt pārskatu par īstenoto demokrātisko progresu un jautājumiem, kas vēl jārisina; atkārtoti apliecina, ka ir lietderīgi iesaistīt bijušos deputātus, jo viņi var lietderīgi izmantot savas zināšanas un pieredzi vēlēšanu novērošanas misijās vai to pārraudzībā;

54.

uzsver, īpaši ņemot vērā pieejamo līdzekļu ierobežotību, ka svarīgi ir noteikt prioritārās valstis vēlēšanu novērošanas misijām, balstoties uz reālo ietekmi, ko šāda misija var sniegt, lai ilgtermiņā veicinātu reālu demokratizācijas procesu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, izvēloties šīs valstis, ievērot ļoti selektīvu pieeju; atgādina, ka vēlēšanu koordinācijas grupa, ar kuru tiek apspriesta Savienības vēlēšanu novērošanas misiju gada programma, šajā nolūkā ir noteikusi precīzus kritērijus; pieprasa modrāk uzraudzīt atbilstību starptautiskā līmenī noteiktai metodoloģijai un noteikumiem, īpaši attiecībā uz misijas neatkarību un efektivitāti;

55.

uzsver, ka ir svarīgi pēc katras vēlēšanu novērošanas misijas noteikt reālistiskus ieteikumus, kurus iespējams sasniegt; aicina ES iestādes un dalībvalstis ievērot secinājumus, bet Komisiju, EĀDD un dalībvalstis — īpašu uzmanību pievērst šādu ieteikumu īstenošanai sadarbojoties; uzsver atbilstošas kontroles nozīmi šo ieteikumu īstenošanā; aicina šo ieteikumu izplatīšanu un pārraudzību uzticēt ES delegācijām, kā arī nodrošināt nepieciešamos līdzekļus; uzsver arī nepieciešamību cieši sadarboties ar Deklarācijas par starptautiskās velēšanu novērošanas principiem parakstītājiem, lai stiprinātu vēlēšanu darba efektivitāti pasaules līmenī;

56.

uzskata, ka EP pastāvīgajām delegācijām un apvienotajām parlamentārajām asamblejām būtu jāpiešķir daudz lielāka loma vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumu uzraudzībā un cilvēktiesību un demokrātijas jomā gūto panākumu analīzē;

57.

uzsver tāda politiskā atbalsta procesa nozīmi, kurā uzmanība netiek koncentrēta tikai uz laikposmu pirms un pēc vēlēšanām, bet kura pamatā ir nepārtrauktība; šajā sakarā atzinīgi vērtē politisko fondu veikto vērtīgo darbu;

58.

uzsver, ka valdībām ir jābūt atbildīgām par cilvēktiesību pārkāpumiem, sliktu pārvaldību, korupciju un tādu valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu, kuri ir jāizlieto sabiedrības labā; šajā kontekstā aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk pielikt pūles, lai veicinātu labu pārvaldību un apkarotu nesodāmību, tajā skaitā pieprasot trešo valstu pilnīgu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu un nodrošinot Romas statūtu saistības jaunajos nolīgumos;

59.

aicina attiecīgās ES iestādes saglabāt un stiprināt EIDHR, kā arī uzlabot un integrēt citus esošos instrumentus un sistēmas, kuru mērķis ir atbalstīt demokrātiju trešās valstīs;

60.

uzsver, ka ir nepieciešama decentralizēta, politisko dimensiju papildinoša pieeja, kurā tiek ņemta vērā iedzīvotāju ikdienas reālā situācija šajās valstīs, sniedzot atbalstu vietējām un reģionālām organizācijām, kas līdzdarbojas demokrātijas nostiprināšanā, veidojot forumus dialogam un apmainoties ar labāko praksi Savienībā un arī ar citiem attiecīgā reģiona partneriem;

61.

ierosina izstrādāt atvērtāku un dinamiskāku politiku, lai sniegtu atbalstu virzošajiem spēkiem sabiedrībā un tiem, kas veicina pilsonisku līdzdalību; iesaka veicināt civilās sabiedrības ietekmi ar īpašām programmām un iekļaujot šo konceptu jau pastāvošajās programmās;

62.

uzsver nepieciešamību ar izglītības un informācijas pasākumiem nostiprināt pilsoniskās sabiedrības darbībspēju un pavērt līdzdalības iespēju politiskajos procesos; uzsver, ka demokrātijas veicināšanā liela nozīme ir publiskā un privātā sektora ciešai partnerībai, kā arī pārraudzības iestāžu, tostarp valstu parlamentu, iespēju paplašināšanai;

63.

prasa mērķtiecīgi atbalstīt sabiedriskas kustības, kas nav ekstrēmistiskas, patiesi neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus un politiskās partijas, kuras autoritāru režīmu valstīs un jaunajās demokrātiskajās valstīs darbojas demokrātijas labā, un tādējādi tajās veicināt sabiedrības līdzdalību, atbalstīt ilgtspējīgas daudzpartiju sistēmas un uzlabot cilvēktiesību ievērošanu; uzskata, ka šajā jautājumā būtiska loma būtu jāpiešķir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam.

64.

aicina atbalstīt visu ieinteresēto pušu plašu līdzdalību valsts attīstībā un mudina visus sabiedrības slāņus iesaistīties demokrātijas veidošanā; atzīst NVO un citu nevalstisko dalībnieku būtisko nozīmi demokrātijas, sociālā taisnīguma un cilvēktiesību ievērošanas veicināšanā;

65.

atbalsta iedibināto praksi attiecībā uz novatorisku paņēmienu meklēšanu pilsoniskās sabiedrības, politisko partiju, plašsaziņas līdzekļu un citu nevalstisku politisko dalībnieku iesaistīšanai ES dialogos ar trešām valstīm; atkārtoti pauž atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvībai, aizsardzībai un sekmēšanai, kā arī digitālās plaisas mazināšanai un vieglākai piekļuvei internetam;

66.

atbalsta pilsoniskās sabiedrības finansēšanu ar EIDHR palīdzību un piešķirot līdzekļus vietējiem NVO projektiem; ierosina piešķirt arvien vairāk līdzekļu, ja stāvoklis valstī liecina, ka tā ir uz pilsoniskas sabiedrības un demokrātijas ceļa;

67.

uzsver, ka piekļuve informācijai un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska, lai veicinātu sabiedrības vēlmi pēc demokrātiskām reformām, un tāpēc pieprasa lielāku atbalstu jomām, kas veicina „veco” un „jauno” plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargā neatkarīgus žurnālistus, samazina digitālo plaisu un sekmē piekļuvi internetam;

68.

atzinīgi vērtē ES dalībvalstu darbību, atbalstot demokratizāciju pasaulē, piemēram ES Austrumu partnerības valstu ombudu sadarbības programmu 2009.–2013.gadam, kuru kopīgi izveidoja Polijas un Francijas ombuds ar mērķi ir stiprināt Austrumu partnerības valstu ombudu biroju, valstu pārvaldes iestāžu un nevalstisko organizāciju darbību, lai aizsargātu personu tiesības un veidotu demokrātiskas valstis, kas balstītas uz tiesiskumu; uzsver nepieciešamību koordinēt šīs darbības ES ietvaros, kā arī nepieciešamību ES institūcijām mācīties no šīs pieredzes;

69.

atkārtoti apliecina Eiropas Savienības apņemšanos apkarot cilvēku tirdzniecību un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību valstīm, kurās notiek demokratizācijas process, jo to iedzīvotāji ir īpaši neaizsargāti un pakļauti cilvēku tirdzniecības riskam; šajā sakarā pieprasa ciešu sadarbību starp Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātu, Paplašināšanās ģenerāldirektorātu, Iekšlietu ģenerāldirektorātu un ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

70.

augstu vērtē Eiropas Savienības un Eiropas Padomes sadarbību demokratizācijas atbalstam pasaulē; atzinīgi vērtē kopējas Eiropas Savienības un Eiropas Padomes programmas uzsākšanu, kuras mērķis ir atbalstīt demokratizāciju, labu pārvaldību un stabilitāti Austrumu partnerības valstīs;

71.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.