7.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 199/1

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu Nr. 93/465/EEK (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 16. decembra Lēmumu Nr. 2010/15/ES, ar ko nosaka pamatnostādnes Kopienas ātrās ziņošanas sistēmas RAPEX, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2001/95/EK (Direktīva par produktu vispārēju drošību) 12. pantu, vadībai un paziņošanas procedūrai, kas izveidota saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantu (4),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību īstenošanu (COM(2008)0905),

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšana: plānoto pasākumu kopsavilkums”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 18. maijs,

—

ņemot vērā ceļvedi “Saskaņošana ar jauno tiesisko regulējumu (Lēmums Nr. 768/2008/EK)”, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD, 2010. gada 15. aprīlis,

—

ņemot vērā ceļvedi “Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (DPVD) pārskats”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 25. marts,

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu par attiecībām starp Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību un Regulas (EK) Nr. 765/2008 tirgus uzraudzības noteikumiem, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2010. gada 2. marts,

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšana: galveno jautājumu noteikšana”, Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD, 2009. gada 15. septembris,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto darba dokumentu par tirgus uzraudzību dalībvalstīs, kas publicēts 2009. gada oktobrī,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto darba dokumentu par Direktīvas par produktu vispārēju drošību (DPVD) pārskatīšanu un tirgus uzraudzību, kas publicēts 2010. gada septembrī,

—

ņemot vērā 2010. gada 30. septembra semināru par Direktīvas par produktu vispārēju drošību pārskatīšanu un tirgus uzraudzību,

—

ņemot vērā ES, ASV un Ķīnas trīspusējo augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2010. gada 25.–26. oktobrī Šanhajā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0033/2011),

A.

tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka visi produkti, ko laiž apgrozībā ES tirgū, ir droši, lai garantētu augstu aizsardzības līmeni, cita starpā, arī patērētājiem;

B.

tā kā jauno tiesisko regulējumu (turpmāk — “JTR”) pieņēma 2008. gada jūlijā un Regula (EK) Nr. 765/2008 par tirgus uzraudzību tiek piemērota kopš 2010. gada 1. janvāra;

C.

tā kā Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (turpmāk — “DPVD”), kas Kopienas līmenī nosaka vispārējas drošuma prasības patēriņa precēm, ir jāpārskata un, veicot integrāciju, ir jānodrošina tās atbilstība JTR, jo īpaši Tirgus uzraudzības regulai;

D.

tā kā produktu drošuma un tirgus uzraudzības tiesiskajā regulējumā ir trīs tiesību aktu līmeņi (DPVD, JTR un nozares saskaņošanas direktīvas), kuri rada nenoteiktību un neskaidrību iekšējā tirgū;

E.

tā kā tirgus uzraudzības līmenis dalībvalstīs ievērojami atšķiras, un vairākas dalībvalstis nepiešķir efektīvai tirgus uzraudzībai nepieciešamos līdzekļus un terminu “produkti, kuri rada nopietnu risku” skaidro dažādi, kas var radīt šķēršļus brīvai preču apritei iekšējā tirgū, kavēt konkurenci un kaitēt patērētāju drošībai iekšējā tirgū;

F.

tā kā sadarbība starp tirgus uzraudzības iestādēm un kopīgi tirgus uzraudzības pasākumi ir svarīgi, un tāpēc nepieciešams tos arī turpmāk stiprināt, kā arī piešķirt tiem līdzekļus;

G.

tā kā regulām salīdzinājumā ar direktīvām ir skaidrības, prognozējamības un efektivitātes priekšrocības, kā norādīts arī Monti ziņojumā,

1.

uzskata, ka pašreizējais tirgus uzraudzības tiesiskais regulējums nenodrošina pietiekamu saskaņotību un tādēļ tas būtu jāpārskata un jāturpina saskaņot;

2.

ierosina Komisijai izveidot vienotu Eiropas tirgus uzraudzības regulējumu attiecībā uz visiem iekšējā tirgū esošajiem vai ES tirgū ienākošajiem produktiem; aicina Komisiju aktīvāk piedalīties Eiropas tirgus uzraudzības iestāžu, muitas iestāžu un dalībvalstu kompetento iestāžu pasākumu saskaņošanā;

3.

aicina dalībvalstis un Komisiju piešķirt pietiekamus līdzekļus efektīviem tirgus uzraudzības pasākumiem; uzsver, ka tirgus uzraudzības sistēmu neveiksmes varētu radīt konkurences izkropļojumus, apdraudēt patērētāju drošību un mazināt iedzīvotāju uzticību iekšējam tirgum; norāda, ka jāpievērš nozīme iekšējā tirgus ārējo robežu, jo īpaši lielo jūras ostu, aizsardzībai, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu nelegālas produkcijas ienākšanu no trešām valstīm; ierosina Komisijai pilnībā novērtēt vietas, caur kurām ES tirgū tiek ievesti produkti, tostarp novērtēt vajadzīgos resursus, lai garantētu pietiekamu kontroli;

4.

aicina dalībvalstis saskaņotā veidā ieviest sodus, tostarp lielus naudassodus, uzņēmējiem, kuri iekšējā tirgū tīši laiž apgrozībā bīstamus vai neatbilstošus produktus; ierosina, ka iespējami bieži publiski jāpaziņo produktu aizliegumi, lai nodrošinātu robežkontroļu un tirgus uzraudzības lielāku redzamību un atturētu noziedzīgus tirgus dalībniekus;

5.

aicina Komisiju ar tirgus uzraudzības iestāžu un muitas iestāžu līdzdalību līdzfinansēt turpmākos kopīgos tirgus uzraudzības pasākumus;

6.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīm dalīties ar paraugpraksi; aicina uz kopīgu sadarbību, zinātības apkopošanu un dalīšanos ar paraugpraksi starp tirgus uzraudzības iestādēm; atgādina, cik svarīga ir muitas un tirgus uzraudzības iestāžu sadarbība pie ārējām robežām, lai veiktu atbilstīgas Kopienā ievesto produktu pārbaudes; atzīst PROSAFE pašreizējo nozīmīgo ieguldījumu kopīgo tirgus uzraudzības pasākumu saskaņošanā un izmēģinātas un pārbaudītas prakses apmaiņā DPVD ietvaros; tādēļ aicina Komisiju apsvērt to, kādos apstākļos PROSAFE varētu būt platforma dalībvalstu paplašinātai savstarpējai koordinācijai attiecībā uz saskaņotiem un nesaskaņotiem produktiem; uzskata, ka ir nepieciešams izveidot juridisku pamatu un piešķirt PROSAFE pietiekamus līdzekļus šā uzdevuma veikšanai; norāda, ka pašlaik PROSAFE veikto saskaņošanu ierobežo nepietiekami līdzekļi un tīkla neformālā struktūra;

7.

aicina ES dalībvalstis sniegt pārējām dalībvalstīm iegūtās ziņas un pētījumus par produktu drošību; uzskata, ka ir jāiekļauj attiecīgo produktu atsauces numuri, lai atvieglotu produktu identifikāciju citām iestādēm, kas varētu gūt labumu no pētījumos sniegtās informācijas skaidrojuma un izmantošanas; aicina dalībvalstis atļaut savām kompetentajām iestādēm veikt tirgus uzraudzības pasākumus, pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem vai pētījumiem, tostarp tiem, kurus sniegušas pārējās dalībvalstis, lai izvairītos no darba dublēšanās;

8.

iesaka, piemēram, produktu informācijas punktu sistēmā, izveidot tādas mācību iestādes produktu drošuma jomā, kuras var veicināt apmācību un informācijas apmaiņu starp nozarēm;

9.

mudina Komisiju izveidot publisku patēriņa preču drošuma informācijas datu bāzi, tostarp platformu sūdzībām, iespēju gadījumā par pamatu ņemot dalībvalstīs jau esošās reģionālās un valsts sistēmas; uzskata, ka tas palielinās informētību par bīstamiem produktiem visā iekšējā tirgū un ļaus patērētājiem elektroniski informēt kompetentās iestādes par bīstamiem produktiem; uzskata, ka šo datubāzi varētu izveidot, attīstot pašreizējās datubāzes, piemēram, Eiropas tirgus uzraudzības sistēmu vai Ievainojumu datu bāzi; uzsver, ka datubāzēm ir vajadzīgs juridiskais pamats un ka dalībvalstīm ir jāparedz pienākums obligāti ziņot; aicina, pamatojoties uz šo datubāzi, izveidot nelaimes gadījumu statistikas sistēmu, kur publicēs obligātās gada atskaites; aicina šo datubāzi padarīt publiski pieejamu, nodrošinot nepieciešamo konfidencialitāti uzņēmumiem;

10.

norāda, ka globalizācija, arvien plašāka ārpakalpojumu izmantošana un starptautiskās tirdzniecības pieaugums nozīmē, ka pasaules tirgos tiek tirgots vairāk produktu; uzskata, ka pasaules mēroga regulatoru un citu ieinteresēto personu ciešai sadarbībai patēriņa preču drošuma jomā galvenā nozīme ir tādu problēmu risināšanā, ko rada sarežģītas piegādes ķēdes un lielāks tirdzniecības apjoms;

11.

aicina Komisiju padziļināt starptautisko sadarbību Starptautiskajā patēriņa produktu veselības un drošuma grupā, lai apmainītos ar izmēģinātu un pārbaudītu praksi un kopīgi novērstu tādu bīstamu produktu izgatavošanu trešās valstīs, kuri paredzēti eksportam uz Eiropas iekšējo tirgu;

12.

atbalsta DPVD un Regulas (EK) Nr. 765/2008 pārskatīšanu attiecībā uz definīcijām un uzņēmēju pienākumiem, kā noteikts Lēmumā Nr. 768/2008/EK, nepieļaujot nevajadzīga administratīva sloga radīšanu, jo īpaši MVU; uzskata, ka vienotas regulas ieviešana ir vienīgais veids, kā panākt vienotu tirgus uzraudzības sistēmu attiecībā uz visiem produktiem; tādēļ prasa Komisijai izveidot vienotu tirgus uzraudzības sistēmu visiem produktiem, balstoties uz vienu tiesību aktu, kas attiecas gan uz DPVD, gan Regulu (EK) Nr. 765/2008; uzskata, ka šis jaunais tiesību akts būtu jāizveido, lai panāktu augsta līmeņa preču drošumu un tirgus uzraudzību, precizējot juridisko pamatu un ņemot vērā noteikumus, kas pilnīgāk izstrādāti divos pašreizējos tiesību aktos;

13.

aicina saskaņot izsekojamības prasības, kas noteiktas DPVD un JTR, lai nodrošinātu saskaņotu izsekojamības sistēmu, nepieļaujot jaunas birokrātijas radīšanu;

14.

prasa Komisijai apsvērt iespēju izstrādāt precīzākus kritērijus ES tiesību aktiem neatbilstīgu produktu drošuma un riska vērtēšanai;

15.

uzskata par problēmu to, ka produkti, kurus izmanto pakalpojumu sniedzēji, netiek ietverti pašreizējā DPVD, t. i., vispārējas drošuma prasības piemēro, ja ar šo produktu rīkojas patērētājs pakalpojuma sniedzēja telpās, bet nepiemēro, ja šo pašu produktu izmanto pakalpojuma sniedzējs; uzsver nepieciešamību labot šo nepilnību tiesību aktos;

16.

aicina vienkāršot Eiropas tiesību aktus produktu drošuma jomā, jo īpaši attiecībā uz Komisijas mērķiem par “labāku likumdošanas procesu” un principu “vispirms domāt par mazākajiem”, kā norādīts paziņojumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, un prasa iekļaut pārskatītajā priekšlikumā noteikumus par pārtiku atdarinošiem produktiem;

17.

lai nodrošinātu visplašākā īpaši neaizsargātu patērētāju loka drošību, aicina ieviest atsauci uz “cilvēkiem ar invaliditāti” (kopā ar atsaucēm uz “bērniem” un “vecāka gadagājuma cilvēkiem”, kas jau pastāv);

18.

aicina Komisiju ietvert pienākumu ražotājiem veikt riska analīzi produktu izstrādes stadijā; mudina dokumentēt atklātos riskus, ja tādi ir, un darīt tos pieejamus valstu iestādēm;

19.

uzsver nepieciešamību radīt efektīvāku tiesisko regulējumu, kas dotu iespēju ātri iejaukties un nodrošināt ilgtermiņa risinājumus, nedeleģējot politiskus lēmumus standartizācijas iestādēm vai Komisijai, jo nav skaidra būtisku politisko prasību kopuma, kāds pastāv saskaņoto tiesību aktu gadījumā;

20.

uzsver, ka produkti, kuri rada nopietnu risku, ir pēc iespējas drīzāk pilnīgi jāizņem vai jāatsauc no tirgus un ka ir jānodrošina izsekojamība visā piegādes ķēdē, kas prasa piešķirt pietiekamus resursus tirgus uzraudzības iestādēm;

21.

uzsver, ka svarīgi ir gādāt par drošu izsekojamību visos produkta dzīves cikla posmos, vienlaikus nodrošinot, ka tādēļ nepalielinās administratīvais slogs;

22.

uzsver, ka svarīga nozīme ir preču izsekojamībai un izsekošanas marķējumam, kas dod iespēju noteikt preces izcelsmes valsti un atbildīgo ražotāju;

23.

uzstāj, ka efektīvi jāpiemēro jau esošās identifikācijas procedūras; mudina Komisiju veikt jauno tehnoloģiju izmantošanas novērtējumus, tomēr uzskata, ka jauno tehnoloģiju izmantošanai jābūt proporcionālai un tā nedrīkst apdraudēt patērētāja privāto dzīvi, drošību un drošumu;

24.

tomēr uzsver, ka viens tehniskais risinājums nebūtu jānosaka kā oficiālā izsekojamības sistēma/metode ES tirgū, un aicina ievērot vispārējo proporcionalitāti;

25.

uzsver nepieciešamību uzlabot un arī turpmāk stiprināt RAPEX informācijas apmaiņu par bīstamiem produktiem no trešām valstīm (piemēram, Ķīnas un Indijas), kā arī novērtēt tās jaunākos pētījumus;

26.

atzīst, ka RAPEX ir lietderīgs un efektīvs instruments informācijas izplatīšanai starp dalībvalstīm par pasākumiem, kas veikti attiecībā uz bīstamiem produktiem, taču uzskata, ka šo instrumentu var turpmāk uzlabot;

27.

aicina Komisiju nodrošināt produktu drošuma speciālistiem, ražotāju, tirgotāju un patērētāju organizācijām un valstu iestādēm piekļuvi visai attiecīgajai informācijai, nodrošinot nepieciešamo konfidencialitāti; aicina Komisiju uzlabot informētību par RAPEX un ES atsaukšanas sistēmām ārpus ES;

28.

atzinīgi vērtē jaunās RAPEX pamatnostādnes, kas palīdz uzlabot RAPEX darbību; aicina Komisiju saskaņot jauno riska novērtēšanas metodi ar metodēm, kuras izmanto saskaņotajām precēm, lai palīdzētu tirgus uzraudzības iestāžu darbā;

29.

aicina Komisiju ieviest skaidrību par RAPEX ziņojumos iekļauto produktu klasifikāciju “būtiska riska grupa”;

30.

norāda, ka Eiropas iekšējā tirgū laistās patēriņa preces arvien biežāk ir importētas no trešām valstīm; pauž īpašas bažas par to, ka ar katru gadu pieaug RAPEX paziņojumu skaits, kuri attiecas uz Ķīnas izcelsmes produktiem un kuri veido vairāk nekā pusi no visiem RAPEX paziņojumiem, un 20 % gadījumu izrādās, ka nav iespējams noteikt šo produktu ražotājus; tādēļ aicina pastiprināt centienus starptautiskā līmenī un atzinīgi vērtē Eiropas Savienības, Ķīnas un ASV sadarbību produktu izsekojamības stratēģiju jomā; atzinīgi vērtē jebkuru atbalstu, apmācības un seminārus, ko organizē ES vai Ķīnas iestādes, lai uzlabotu produktu drošumu; uzsver, ka šo problēmu risināšanai vajadzīgas daudzgadu programmas;

31.

aicina Komisiju apsvērt, vai būtu noderīgi izveidot RAPEX-CHINA līdzīgu sistēmu, kas būtu paredzēta citiem tirdzniecības partneriem, jo īpaši tiem, par kuru precēm ir ziņots sistēmā RAPEX;

32.

prasa, lai Komisija RAPEX sistēmā vai citā piemērotā ES līmeņa sistēmā par dalībvalstu pārkāpumiem paredzētu sodus, tā nodrošinot pārredzamību un stimulus visām ieinteresētajām personām;

33.

pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras tirgus uzraudzības iestādes, īstenojot pasākumus pret bīstamiem produktiem, ko pārdod tiešsaistē;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas projektu C2013 produktu drošuma jomā, kurā tiks izstrādātas pamatnostādnes muitas kontrolei ES; prasa Komisijai nodrošināt muitas iestādēm konkrētus instrumentus, ar kuriem risināt atbilstošas kontroles problēmas importa produktu jomā; aicina arī turpmāk pastiprināt sadarbību starp izpildiestādēm;

35.

atzīst, ka palielinās to preču daudzums, kuras patērētāji iegādājas internetā, kuras ražotas trešās valstīs un kuras neatbilst Eiropas standartiem, tādējādi apdraudot patērētāju drošību un veselību; aicina Komisiju pastiprināt un standartizēt muitas pārbaudi attiecībā uz internetā iegādātām precēm un tirgus uzraudzības īstenošanā īpašu uzmanību pievērst tādām precēm, kas patērētājiem var radīt tiešu kaitējumu, piemēram, farmācijas preces un pārtikas produkti; prasa Komisijai izpētīt šīs problēmas iespējamos risinājumus, lai stiprinātu patērētāju uzticēšanos elektroniskajai komercijai;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstu iestādes nodrošināt pienācīgu ierēdņu apmācību, lai viņi varētu labāk atklāt produktus, kas rada risku; mudina uz labāku sadarbību starp muitas un tirgus uzraudzības iestādēm pirms produktu laišanas tirgū, un tas šajā sakarībā rada nepieciešamību arī pēc daudzgadu programmas;

37.

aicina Komisiju un valstu kompetentās iestādes turpināt patērētāju informēšanas kampaņu izstrādi, lai informētu viņus par risku iegādāties viltotus produktus, jo īpaši tiešsaistē;

38.

uzsver vajadzību tirgus uzraudzības iestādēm sistemātiski piedalīties ar drošību saistīto standartu izstrādes procesā, jo tas ir piemērots līdzeklis, lai iekļautu zināšanas standartizācijas procesā un veidotu labāku izpratni par standartiem, un tādējādi nodrošinātu, ka brīvprātīga standartu piemērošana veicina patērētāju drošības un veselības uzlabošanos, kā arī palielina juridisko noteiktību, ļaujot dalībvalstu iestādēm pareizi interpretēt un piemērot Eiropas standartus;

39.

aicina Komisiju precizēt standartu darbības jomu un apsvērt, kā citādi pakāpeniski pilnveidot dalībvalstu un Eiropas līmeņa standartizācijas sistēmas šajā nesaskaņotajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot MVU līdzdalībai un saglabājot līdzšinējās struktūras galvenos elementus;

40.

prasa uzlabot patlaban spēkā esošās Komisijas procedūras Eiropas standartu izstrādes pilnvaru izveidošanai tā, lai garantētu savlaicīgu un efektīvu reakciju uz jauniem vai turpmākiem riskiem; uzsver, ka arī Eiropas Parlamentam ir jāpārbauda jaunās vai grozītās procedūras; uzsver, ka arī Eiropas Parlamentam ir jābūt tiesīgam pārbaudīt starptautisku, ārpus Eiropas pieņemtu un citu standartu pārņemšanas/piemērošanas procedūras;

41.

aicina Eiropas standartizācijas organizācijas un Komisiju pārbaudīt visas iespējamās sistēmas, ar ko varētu paātrināt standartu izstrādes procesu, nodrošinot visu attiecīgo ieinteresēto personu pareizu iesaistīšanos, piemēram, operatīvās procedūras ieviešanu vai iespēju Komisijai publicēt spēkā esošo Eiropas vai ISO standartu atsauces, kas izstrādāti bez Komisijas pilnvarojuma, ja uzskatāms, ka šādi standarti nodrošina augstu patērētāju aizsardzības līmeni vai vēršas pret īpašu risku kā pagaidu pasākums, līdz ir pieejams pastāvīgs risinājums;

42.

aicina Komisiju sniegt pilnvaras standartizācijas uzlabošanai, lai ļautu Eiropas standartizācijas organizācijai izstrādāt Eiropas standartus, kas atbilst tehniskajām prasībām, ar ko sasniedz vai novērtē atbilstību politiskam lēmumam; šajā sakarībā uzskata, ka izstrādes procesā ir vajadzīga labāka iesaistīšanās un sadarbība starp Eiropas Komisiju un Eiropas standartizācijas organizācijām; atceroties, ka šīs organizācijas darbojas uz vienprātības pamata, uzskata, ka sistēmas labai funkcionēšanai ir ļoti svarīgi, ka politiskie jautājumi tiek risināti politikas veidošanas līmenī, nevis tie tiek deleģēti Eiropas Komisijai, standartizācijas iestādēm vai jebkādām tiesībaizsardzības iestādēm;

43.

aicina DPVD ieviest drošības procedūru, kas ļautu dalībvalstīm izteikt oficiālu iebildumu pret standartu, kā tas paredzēts, piemēram, Lēmumā Nr. 768/2008/EK; uzskata, ka šo procedūru vajadzētu varēt izmantot pat pirms standarta publicēšanas ES Oficiālajā vēstnesī, taču to nevajadzētu izmantot kā aizstājēju dalībvalstīs, kuras būtiski palielina savu tirgus uzraudzības iestāžu līdzdalību standartizācijas sistēmā;

44.

aicina Komisiju un visas ieinteresētās personas, tostarp ar publiskā un privātā sektora partnerību un daudzgadu finanšu plānošanas palīdzību, garantēt Eiropas standartizācijas sistēmas finansiālo ilgtspējību, jo tā ir būtiska, lai nodrošinātu šīs sistēmas efektivitāti un lietderību;

45.

aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, lai varētu veicināt tiesību aktu nepieciešamo pārskatīšanu;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.