12.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 236/79

A.

tā kā pasaules ekonomika saskaras ar vissmagāko recesiju kopš Lielās depresijas, atstājot sekas sociālajā jomā visā ES un ārpus tās; tā kā ekonomikas un finanšu krīze Eiropā jo īpaši smagi ietekmē sievietes, kuras ir vairāk pakļautas nodarbinātības nestabilitātei, atlaišanai no darba, bet sociālās aizsardzības sistēma viņas aizsargā vājāk, un tā kā šim jautājumam līdz šim vajadzīgo uzmanību nav pievērsusi ne Padome, ne Komisija, ne dalībvalstis;

B.

tā kā pirmais krīzes vilnis pamatā skāra finanšu sektoru, kurā dominē vīrieši, kā arī būvniecības un automobiļu nozares, tādējādi izpelnoties pastiprinātu uzmanību, lai gan krīzes otrais vilnis tikpat nelabvēlīgi skāra tās nozares, kurās visbiežāk dominē sievietes, piemēram, mazumtirdzniecības nozari, vispārējas nozīmes pakalpojumu nozari un tūrismu; tāpēc ir steidzami jārīkojas, lai noteiktu, kā ekonomikas un sociālā krīze ietekmējusi dzimumu līdztiesības aspektu, un risinātu problēmas valstu un Eiropas mēroga ekonomikas atveseļošanas plānos;

C.

tā kā tradicionāli domājošie ekonomisti ir norādījuši, ka kreditēšanas krīze, ar ko sākās recesija, faktiski bija vīriešu radīta katastrofa; tā kā par reaģēšanas veidiem valsts un starptautiskā mērogā — kuros nebija pietiekami ievērots dzimumu aspekts — arī ir lēmuši galvenokārt vīrieši; tā kā ir svarīgi, lai lēmumu pieņemšanas procesā politiskajā, ekonomikas un finanšu jomā, kā arī sociālo partneru nolīgumos pilnībā tiktu iesaistītas sievietes, kuras parasti ir augstāk kvalificētas nekā vīrieši;

D.

tā kā jaunākie pētījumi liecina, ka tikai 5 % sieviešu ir iesaistītas lēmumu pieņemšanas procesos ES finanšu iestādēs un ka visu 27 dalībvalstu centrālo banku vadītāji ir vīrieši, un tā kā pētījumi par dzimumu aspektu ir pierādījuši, ka sievietes rīkojas atšķirīgi, cenšoties izvairīties no riska un pievēršot vairāk uzmanības ilgtermiņa perspektīvai;

E.

tā kā sieviešu dalība lēmumu pieņemšanā ir izšķirīgs rādītājs dzimumu līdztiesības jomā; tā kā sievietes joprojām reti ieņem vadošos amatus uzņēmumos un universitātēs un, pat ja politikā iesaistījušos sieviešu skaits palielinās, šī progresija ir ļoti lēna;

F.

tā kā 2006. gadā sievietes bija 59 % no augstskolu pirmā cikla diploma saņēmēju skaita; tā kā sieviešu ar doktora grādu skaits samazinājies, sasniedzot 43 %, un viņu skaits ir viszemākajā līmenī profesoru vidū; tā kā tikai 15 % sieviešu ir augstākā profesora pakāpe;

G.

tā kā vairāk sieviešu nekā vīriešu studē komerczinības, menedžmentu un tiesību zinātnes, bet viņas joprojām ir mazākumā atbildīgos amatos uzņēmumos un politiskās iestādēs; tā kā tikai neliels skaits sieviešu ir ieguvušas diplomu informātikā, inženierzinātnēs un fizikā un tāpēc viņas ir mazākumā privātajā sektorā, kas ir būtisks ekonomikas atlabšanā;

H.

tā kā ekonomiskās aktivitātes atslābums, iespējams, ietekmēs vairāk sievietes nekā vīriešus; tā kā ir risks, ka notiekošā recesija kavēs attīstību vai pat nojauks sasniegto un ka būs ilgtermiņa sekas sociālās aizsardzības sistēmās, sociālās integrācijas un demogrāfijas jomās;

I.

tā kā dzimumu līdztiesības pasākumi ir tikuši atcelti vai atlikti un iespējamie turpmākie valsts budžeta samazinājumi negatīvi ietekmēs sieviešu nodarbinātību un līdztiesības veicināšanu; tā kā iepriekš minētās Direktīvas 2006/54/EK atbilstīga ieviešana kļūst arvien svarīgāka;

J.

tā kā dzimumu līdztiesība pozitīvi ietekmē produktivitāti un ekonomisko izaugsmi un tā kā sieviešu iesaistīšanās darba tirgū sniedz daudz sociālo un ekonomisko priekšrocību;

K.

tā kā sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirība 27 ES dalībvalstīs ir saglabājusies ļoti augsta pēdējo 35 gadu laikā kopš Direktīvas 75/117/EEK (8) ieviešanas, un šis līmenis ir paaugstinājies līdz vidēji 18 % Eiropas Savienībā 2010. gadā un līdz 30 % dažās dalībvalstīs; tā kā šī atšķirība ir izteiktāka privātajā sektorā nekā valsts sektorā, un tas atspoguļo darba tirgū pastāvošo nevienlīdzību, kas būtībā skar galvenokārt sievietes;

L.

tā kā ekonomikas lejupslīdi nevajadzētu izmantot, lai palēninātu saskaņošanas politikas īstenošanu un samazinātu līdzekļus aprūpes pakalpojumiem un atvaļinājumu noteikumu izpildei, kas jo īpaši ietekmē sieviešu piekļuvi darba tirgum; tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš nepieciešamībai saskaņot ģimenes un darba pienākumus viena vecāka un daudzbērnu ģimenēs;

M.

tā kā saskaņā ar Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda datiem sieviete trīs reizes ilgāku laiku velta rūpēm par bērniem, mājas pienākumu veikšanai vai apgādājamu tuvinieku aprūpei; tā kā ģimenes un mājas pienākumu dalīšana starp vīriešiem un sievietēm, īpaši pateicoties bērna kopšanas vai paternitātes atvaļinājuma izmantošanas attīstīšanai, ir neaizstājams dzimumu līdztiesības veicināšanas un īstenošanas priekšnosacījums; un tā kā maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma neiekļaušana kopējā darba stāža aprēķināšanā ir diskriminējoša un rada sievietēm neizdevīgāku situāciju darba tirgū;

N.

tā kā Zviedrijas prezidentūras Padomes 2009. gada 30. novembra sanāksmes secinājumos (9) dalībvalstis un Komisija ir aicinātas stiprināt dzimumu līdztiesības aspektu ES stratēģijā 2020. gadam; tā kā Komisijas konsultatīvajā dokumentā par ES stratēģiju 2020. gadam tas nav ņemts vērā, jo tajā nav pat minēta integrētā pieeja dzimumu līdztiesības īstenošanai; tā kā tomēr ir būtiski integrēt dzimumu līdztiesības principu jaunajā finanšu un ekonomikas struktūrā un politikā un nodrošināt, lai atveseļošanas plāni un strukturālās pielāgošanas programmas tiktu novērtētas saistībā ar to ietekmi uz dzimumu līdztiesības aspektu un tajos tiktu integrēts dzimumu līdztiesības princips;

O.

tā kā ir nepieciešams pastiprināt dzimumu perspektīvas iekļaušanu sabiedrības politikas jomās;

P.

tā kā jo īpaši ekonomiskās recesijas laikā iedzīvotāji, kuriem jau draud nabadzības risks un kuri lielākoties ir sievietes, kļūst vēl neaizsargātāki, īpaši migrējošās darba ņēmējas un minoritāšu grupu pārstāves; tā kā centieni un vispārējie risinājumi nabadzības izskaušanai, par ko vienojās Lisabonas Eiropadomē jau 2000. gadā, ir kļuvuši par neatliekamu jautājumu; tā kā īpaša vērība būtu jāvelta to iedzīvotāju grupu, jo īpaši romu, aizsardzībai, kuras saskaras ar daudzējādiem nelabvēlīgiem apstākļiem, un būtu jānodrošina to integrācija sabiedrībā;

Q.

tā kā no nabadzības un sociālās atstumtības vislabāk var pasargāt kvalitatīva pilnas slodzes nodarbinātība, ko papildina tiesības, un tā ļauj iegūt finansiālu un psiholoģisku neatkarību; tā kā, nodrošinot universālu piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskiem aprūpes pakalpojumiem, ir būtiski izstrādāt un ieviest politiku, kas atbilstu gan sieviešu, gan vīriešu vajadzībām un ietvertu piekļuvi pieņemamiem, pieejamiem un kvalitatīviem aprūpes pakalpojumiem bērniem, veciem cilvēkiem un citām apgādājamām personām;

R.

tā kā tādas politikas izstrāde, kas veicina cieņu pret dažādību un kultūru daudzveidību un kas atvieglo to sieviešu piekļuvi darba tirgum, kuras pieder pie konkrētu kultūru vai minoritāšu grupām, mazina sociālo atstumtību un sekmē sociālo kohēziju, kas savukārt veicina ekonomisko izaugsmi;

S.

tā kā vardarbība ģimenē, no kuras galvenokārt cieš sievietes, ir visās valstīs un sociālajos slāņos izplatīta parādība; tā kā pētījumi liecina, ka vardarbība pret sievietēm pieaug laikā, kad vīrieši ekonomiskās krīzes dēļ tiek atbrīvoti no darba un viņi zaudē īpašumu; tā kā ekonomiskais stress bieži vien palielina ļaunprātīgas izmantošanas biežumu, intensitāti un bīstamību; tā kā vardarbība ģimenē Savienībai katru gadu izmaksā 16 miljardus eiro;

T.

tā kā nodarbinātība ir sociālās iekļautības pamatelements; tā kā ir jāveic plaša vēriena mērķtiecīgs darbs, lai izskaustu nabadzību pieaugošas ienākumu nevienlīdzības, nabadzības un ekonomikas un finanšu krīzes apstākļos,

1.

norāda, ka attieksmes vienlīdzība pret sievietēm un vīriešiem ir viens no ES mērķiem un tāpēc ir viens no pamatprincipiem ikvienā politikas jomā, reaģējot uz ekonomikas un finanšu krīzi un īstenojot pāreju uz pēckrīzes laiku;

2.

uzsver Komisijas atzinumos pausto par to, ka pašreizējā krīze ir palielinājusi bažas, ka sasniegumi dzimumu līdztiesības jomā varētu būt apdraudēti un ka recesijas sekas varētu īpaši apdraudēt sievietes;

3.

uzsver, ka ir jānovērš pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes sekas un varbūtējās turpmākās ekonomiska rakstura grūtības, kas apdraud līdz šim sasniegto dzimumu līdztiesības jomā, un ka ir jāizvairās no recesijas izmantošanas par ieganstu dzimumu līdztiesības veicināšanas pasākumu ierobežošanai, kā tas jau notiek dažās dalībvalstīs;

4.

uzsver, ka ar līdztiesību saistītā politika ir jāuzskata par daļu no risinājuma izkļūšanai no krīzes, pilnībā izmantojot visu Eiropas iedzīvotāju talantus un spējas un nākotnē veidojot konkurētspējīgāku ekonomiku;

5.

norāda, ka sieviešu profesionālā integrācija pēdējās desmitgadēs nozīmē ne tikai krīzes lielāku tiešo ietekmi uz sievietēm pašām, bet arī uz mājsaimniecībām, kuru ienākumus ievērojami iespaidos tas, ka darbu zaudē sievietes; aicina Eiropas Savienības iestādes un dalībvalstis ņemt vērā krīzes slēptās izmaksas, tostarp atšķirīgās un bieži vien neapzinātās sekas, kādas tiek atstātas uz abu dzimumu personām;

6.

norāda, ka iepriekšējo krīžu pieredze liecina par to, ka vīriešu nodarbinātība atjaunojas ātrāk nekā sieviešu nodarbinātība;

7.

norāda, ka makroekonomikas politikas virzieni pārsvarā saistīti ar to, ka pieaug darba dalīšana pa dzimumiem, sieviešu nodarbinātības destabilizācija, slēdzot apakšuzņēmuma līgumus, palielinās sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības, sievietēm samazinās veselības aprūpes un izglītības pieejamība, pieaug nevienlīdzība kredītu, zemes un īpašuma pieejamībai un palielinās sieviešu īpatsvars nabadzīgo iedzīvotāju vidū;

8.

atgādina, ka sieviešu un vīriešu algu atšķirība turpina pastāvēt un ekonomiskās un finanšu krīzes dēļ tā varētu vēl vairāk palielināties; aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis noteikt skaidrus mērķus un ierosināt saistošus pasākumus atalgojuma atšķirību izskaušanai;

9.

neatlaidīgi aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par to spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanu, kuri ir saistīti ar principa par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm piemērošanu (iepriekš minētā Direktīva 75/117/EEK), jo Parlaments to jau pieprasīja 2008. gadā; atzinīgi vērtē Komisijas jauno iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot noteikumus, kuri attiecas uz sankcijām par tiesību uz vienlīdzīgu samaksu neievērošanu, un rūpēties par to, lai tās būtu preventīvas un proporcionālas (piemēram, smagākas sankcijas atkārtotu pārkāpumu gadījumos);

10.

uzsver, ka par veselības aizsardzības jomas valsts finansējumu atbild dalībvalstis un valsts parlamenti un/vai vietējās varas iestādes;

11.

pauž nožēlu, ka daudz sieviešu jau zaudējušas darbu vai zina, ka to zaudēs, jo īpaši tās sievietes, kas nodarbinātas mazumtirdzniecībā, pakalpojumu un tūrisma jomā, kā arī sievietes, kurām ir nepilnas slodzes darbs vai nestabils darbs; uzsver to, ka vienlaikus ar kritumu mikrokredītu saņemšanā sagaidāms, ka samazināsies ieņēmumi pašnodarbinātām sievietēm un jo īpaši tām, kuras strādā lauksaimniecības un lauku nozarēs; uzsver, ka var prognozēt neproporcionālu sieviešu bezdarba līmeņa celšanos, spriežot pēc paziņojumiem par budžeta samazinājumu valsts sektorā, jo sievietes ir pārmērīgi daudz nodarbinātas izglītības, veselības un sociālo pakalpojumu jomā;

12.

uzsver dzimumu līdztiesības pozitīvo ietekmi uz ekonomisko izaugsmi; šajā sakarībā norāda, ka saskaņā ar dažos pētījumos veiktajiem aprēķiniem IKP palielinātos par 30 %, ja sieviešu nodarbinātības, nepilnas slodzes nodarbinātības un ražīguma rādītāji būtu tādi paši kā vīriešiem;

13.

atzīst, ka nesenais darba vietas zaudējums daudzām sievietēm ir devis iespēju izveidot savu uzņēmumu; aicina Komisiju iesniegt tiesību aktus, kas ir paredzēti tieši MVU ar mērķi līdz 2012. gadam samazināt uzņēmumu administratīvo slogu par 25 % un tādējādi veicināt uzņēmējdarbību;

14.

atzinīgi vērtē Statistikas biroja apkopoto statistiku pa dzimumiem; taču uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāvelta daļējam bezdarbam (jomai, kura bieži vien netiek iekļauta statistikā par bezdarbu); norāda, ka bezdarbs ilgtermiņā, zemākas algas un mazāks vidējais darbalaiks ir apstākļi, kuri var pamatīgi ietekmēt it sevišķi sieviešu atalgojumu, sociālās nodrošināšanas pabalstus un ilgtermiņā — pensijas;

15.

aicina Komisiju Eiropas līmenī veikt pētījumu par saikni starp sieviešu skaitu uzņēmumu valdē un uzņēmumu finansiālo attīstību, ņemot vērā Catalyst Inc 2007. gadā veiktā pētījuma secinājumu par to, ka tie uzņēmumi, kuru valdē ir trīs vai vairāk sieviešu, uzrāda par 83 % augstāku akciju ienesīgumu nekā pārējie uzņēmumi un par 73 % augstāku apgrozījuma ienesīgumu;

16.

uzsver, ka krīze smagāk skars mazākaizsargātas sieviešu grupas — sievietes ar invaliditāti, imigrantes, etnisko minoritāšu pārstāves, mazkvalificētas sievietes, ilgtermiņa bezdarbnieces, vientuļas sievietes bez materiāliem līdzekļiem un sievietes, kuru aprūpē ir apgādājamas personas utt.;

17.

norāda, ka darba ņēmējas migrantes krīze ietekmē tāpat kā viņu ģimenes piederības valstī; atsaucas uz to, ka sieviešu migrācijas apjoms bieži vien nav pietiekami uzskaitīts un ka tādējādi nav datu par ietekmi uz ģimenēm, kuru izdzīvošana ir atkarīga no sieviešu algas, tāpēc sievietes varētu atrasties pat vēl neaizsargātākā stāvoklī, atgriežoties mājās, kur kopienas un ģimenes viņas atraida;

18.

uzsver un atbalsta to, ka intervences pasākumiem un risinājumiem vajadzīga kontekstuāla krīzes izpratne un atzīšana, ka nevar būt viena pieeja visos gadījumos; vienlaikus uzsver arī to, ka recesiju var izmantot kā unikālu izdevību, lai ekonomikas un sociālās politikas jomās integrētu dzimumu līdztiesības jautājumu un lai censtos izveidot līdztiesīgāku sabiedrību;

19.

uzsver nepieciešamību apkarot stereotipus visās dzīves jomās un visos posmos, jo tie ir visnoturīgākie dzimumu nevienlīdzības iemesli, kas ietekmē izvēli tādās jomās kā izglītība, apmācība, nodarbinātība, mājas un ģimenes pienākumu sadalījums, sabiedriskās aktivitātes, iesaistīšanās un pārstāvība lēmumpieņemšanas amatos, kā arī izvēle darba tirgū;

20.

ar nožēlu konstatē, ka politiskā reakcija uz krīzi, tostarp atveseļošanas plāni, nav bijuši vērsti, lai apzinātu, analizētu un labotu krīzes ietekmi uz personām atkarībā no dzimuma; pauž nozēlu, ka Lisabonas stratēģijas turpinājumā vispār nav ietverta integrēta pieeja dzimumu līdztiesības īstenošanai; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis integrēt dzimumu līdztiesības principu nodarbinātības un makroekonomikas pamatnostādnēs un ES stratēģijā 2020. gadam, izvirzot konkrētus mērķus, kā arī attiecībā uz visām politikas jomām budžeta plānošanā ievērot dzimuma līdztiesības principu;

21.

uzskata — lai gan jau gandrīz izdevies Eiropas Savienībā sasniegt 2010. gadam izvirzīto mērķi — 60 % sieviešu nodarbinātības līmeni, ir jānosaka vērienīgāks mērķis līdz 2020. gadam panākt sieviešu nodarbinātības līmeni 75 % apjomā; turklāt uzsver, ka līdz 2020. gadam jāsamazina atalgojuma atšķirības;

22.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai dzimumu perspektīvu iekļautu visās Eiropas Savienības politikas jomās un pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, lai panāktu pareizu dzimumu līdztiesības piemērošanu un lai radītu iespēju, ja nepieciešams, pieņemt pozitīvas diskriminācijas pasākumus;

23.

aicina Padomi, Komisiju, dalībvalstis un jo īpaši Parlamenta Finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes komiteju nodrošināt, lai atveseļošanas plāni un strukturālās pielāgošanas programmas tiktu novērtētas pēc to ietekmes uz dzimumu aspektu (novērtēt ex-post, ja nav notikusi ex-ante novērtēšana), un integrēt tajos dzimumu līdztiesības principu, tostarp datus un statistiku pa dzimumiem;

24.

mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai regress un finanšu samazinājumi neietekmētu politikas jomas un to struktūrvienību darbību, kuru mērķis ir sasniegt sieviešu un vīriešu līdztiesību visos līmeņos valsts un nevalstiskajā sektorā; pauž nožēlu, ka dažās valstīs šādi finanšu samazinājumi jau ir veikti;

25.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis analizēt ierobežojumu un valsts izdevumu un sociālo pabalstu samazināšanas negatīvo ietekmi un to mazināt, jo īpaši saistībā ar valsts izdevumu samazināšanu vietējā līmenī, lai novērstu neproporcionāli smagu rūpju slogu sievietēm (par bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un apgādājamām personām);

26.

norāda, ka aprūpes un infrastruktūras jomas politikas trūkums ir izraisījis migranšu skaita palielināšanos mājkalpotāju darbā, aizpildot tukšās nišas privātās mājsaimniecībās, taču nenodrošinot sociālo un ar darbu saistīto aizsardzību un pabalstus; aicina dalībvalstis nekavējoties cīnīties pret nelegālo nodarbinātību un integrēt darba ņēmējas migrantes sociālā nodrošinājuma un veselības aprūpes sistēmās;

27.

aicina dalībvalstis izveidot finansiālā ziņā pieņemamus, pieejamus un kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus bērniem un citām apgādājamām personām atbilstīgi Eiropas izvirzītajiem mērķiem un nodrošināt, lai šo pakalpojumu pieejamība būtu pieskaņota to sieviešu un vīriešu darba laikam, kuri strādā pilnu slodzi; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot struktūrfonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai sniegtās iespējas un sekmēt kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību; mudina Komisiju ierosināt direktīvas priekšlikumu par paternitātes, adopcijas atvaļinājumu un atvaļinājumu, kas saistīts ar rūpēm par apgādājamiem ģimenes locekļiem;

28.

norāda, ka vardarbība pret sievietēm pieaug laikā, kad valda ekonomiska nesakārtotība; tāpēc mudina dalībvalstis izmantot valsts tiesību aktus un politikas nostādnes, lai izskaustu visu veidu vardarbību, kas pamatojas uz dzimumu, un atzinīgi vērtē Spānijas prezidentvalsts iniciatīvu izveidot Eiropas novērošanas centru attiecībā uz vardarbību pret sievietēm; tāpat atzinīgi vērtē arī dalībvalstu grupas iniciatīvu saistībā ar visaptverošu instrumentu upuru aizsardzībai (Eiropas Aizsardzības kārtība);

29.

aicina dalībvalstis, īpaši izmantojot izpratnes veidošanas kampaņas, veidot kolektīvu apziņu par vardarbību, kas vērsta pret sievietēm; atgādina, ka jauniešu izglītošana un izpratnes veidošana ir šāda veida fenomenu apkarošanas pamats;

30.

aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes īpaši likumdošanas ceļā veikt efektīvus pasākumus, kas veicinātu sieviešu un vīriešu pārstāvības līdzsvaru atbildīgos uzņēmumu un to valžu, kā arī politisko iestāžu un vietējo, reģionālo, valsts un Eiropas iestāžu un struktūru amatos un ko vajadzētu veidot kā paraugu; tāpēc prasa noteikt saistošus mērķus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu pārstāvību;

31.

uzsver, ka sievietes nav pienācīgi pārstāvētas finansiāla rakstura lēmumu pieņemšanas procesā — faktiski sievietes ir viena no tām grupām, kuras patlaban ir izslēgtas no finansiāla rakstura lēmumu pieņemšanas un kuras finanšu krīze ir nelabvēlīgi ietekmējusi; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis paplašināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, jo īpaši attiecībā uz budžeta plānošanu un Eiropas finanšu sistēmu pārvaldības pasākumiem, tostarp attiecībā uz Eiropas Centrālo banku; šajā sakarībā uzsver, ka jāveicina meiteņu un sieviešu kompetence finanšu jomā;

32.

atzinīgi vērtē Norvēģijas valdības lēmumu palielināt sieviešu skaitu akciju sabiedrību valdēs vismaz līdz 40 % un to, ka tādējādi ir izdevies palielināt sieviešu skaitu uzņēmumu vadībā patlaban līdz 41 %; aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt Norvēģijas iniciatīvu kā pozitīvu piemēru un to izmantot attiecībā uz biržas sarakstā iekļautajām sabiedrībām;

33.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nepieciešamība palielināt to sieviešu skaitu, kuras ir biržas sarakstā iekļautu sabiedrību valdes locekles, bet uzsver, ka dalībvalstu valdībām ir jārīkojas atkarībā no vietējām vajadzībām;

34.

norāda, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā ir iespēja modernizēt Eiropu un veicināt līdztiesību un ka tos var uzskatīt par paralēlu stratēģiju ieguldījumiem zaļajās tehnoloģijās, ar ko modernizē fizisko infrastruktūru; uzskata, ka tāpēc dzimumu līdztiesība būtu jāizvirza par politisku prioritāti un būtisku līdzekli;

35.

norāda, ka ES 2020 stratēģijas kontekstā “zaļā ekonomika” ir ārkārtīgi svarīga; uzsver to, ka vidi saudzējošām, tā sauktajām “zaļām darbavietām” ir iespējas veidot būtisku izaugsmes segmentu nākotnes Eiropas darba tirgū un ka patlaban Eiropas Savienībā vairāk nekā 20 miljonu darbavietu var uzskatīt par “zaļām”, kā arī to, ka jaunākās liecības pierāda, ka darbavietu skaitam atjaunojamās enerģijas nozarē vien ir iespējas līdz 2020. gadam divkāršoties, sasniedzot 2,8 miljonus darbavietu;

36.

norāda, ka ekonomikas ekoloģiska pārveidošana un pāreja uz zemas oglekļa emisijas tautsaimniecību radīs milzīgu pieprasījumu pēc kvalificētiem darba ņēmējiem; atsaucas uz to, ka darba ņēmējas ir īpaši neproporcionāli pārstāvētas atjaunojamo enerģiju nozarē un it sevišķi nodarbinātībā zinātnē un progresīvo tehnoloģiju jomā; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sievietes vairāk tiktu iekļautas apmācības projektos un programmās, kas vērstas uz ekoloģisko pārbūvi, piemēram, atjaunojamo enerģiju nozarē, nodarbinātībā zinātnē un progresīvo tehnoloģiju jomā; aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu iesaistīšanos vietējās uzņēmējdarbības iniciatīvās tādās jomās, kas, pateicoties informācijas izplatīšanai un mācībām, atvieglo piekļuvi pieejamajiem Eiropas struktūrfondiem;

37.

mudina darba devējus radīt vairāk iespēju darba ņēmējām jauno tehnoloģiju jomā, lai nostiprinātu progresīvo tehnoloģiju nozari saskaņā ar stratēģijas “ES 2020” mērķiem;

38.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis recesijas seku novēršanas nolūkā valsts līmenī veicināt Eiropas struktūrfondu pilnīgu apgūšanu, izmantojot pārkvalificēšanas un kvalifikācijas paaugstināšanas inicatīvas, pamatojoties uz pamatregulas (10) 16. pantu un 6. pantu regulā par Eiropas Sociālo fondu (11) un regulā par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (12);

39.

aicina grozīt ELFLA regulu, lai būtu iespējams uzsākt pozitīvus pasākumus sieviešu labā nākamajā 2014–2020. gada plānošanas posmā, kā tas bija iespējams iepriekšējos posmos, bet ne šajā, un ņemot vērā, ka tas ļoti labvēlīgi ietekmētu sieviešu nodarbinātību lauku apvidos;

40.

aicina dalībvalstis izstrādāt mehānismus līdztiesības jautājumu pārvaldībai, lai iekļautu ekspertu zināšanas dzimumu līdztiesības jomā valdības ministrijās un citās aģentūrās, kuras īsteno pasākumus saskaņā ar kohēzijas fondiem un struktūrfondiem un veicina sieviešu organizāciju un tīklu darbību;

41.

mudina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt ekonomiskās un finanšu krīzes ietekmes uz dzimumu līdztiesību analīzi; šī ietekmes analīze būtu jāveic ar precīzu rādītāju palīdzību, ņemot vērā īpašo krīzes kontekstu; aicina Eiropas iestādes, piemēram, Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu, pastāvīgajā darbā piedāvāt atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību;

42.

uzsver, ka jāievieš programmas un finansiāli stimuli, kuri atbalsta un veicina sieviešu iesaistīšanos mazos un vidējos uzņēmumos;

43.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis atzīt pilsoniskās sabiedrības nozīmi un atbalstīt tās ieguldījumu, kuru tā var sniegt, risinot finanšu un ekonomikas krīzes radītās problēmas, jo īpaši saistībā ar Eiropas gadu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai;

44.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, sociālajiem partneriem un attiecīgajām NVO.