15.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 81/6

A.

tā kā ar Lisabonas līgumu tiek īpaši noteiktas likumdošanas pilnvaras un Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma normu hierarhija, tādējādi nostiprinot Savienības demokrātisko būtību un racionalizējot tās tiesisko regulējumu; tā kā ar Lisabonas līgumu tiek ieviests jaunais leģislatīva akta jēdziens, kam būs tālejošas sekas;

B.

tā kā viens no likumdošanas pilnvaru elementiem ir LESD 290. pantā paredzētā iespēja likumdevējam ar leģislatīvu aktu (turpmāk — “pamatakts”) deleģēt Komisijai daļu savu pilnvaru;

C.

tā kā pilnvaru deleģēšana ir politiski jutīgs process, kurā Komisijai uzdod īstenot būtiskas likumdevēja lomai raksturīgas pilnvaras; tā kā tāpēc ar deleģēšanu saistītā jautājuma izskatīšana vienmēr jāsāk, par pamatu ņemot likumdevēja brīvību;

D.

tā kā šīs deleģētās pilnvaras var īstenot, tikai lai papildinātu vai grozītu leģislatīva akta elementus, kurus likumdevējs neuzskata par būtiskiem; tā kā deleģēšanas rezultātā Komisijas pieņemtie deleģētie akti būs vispārēji piemērojami neleģislatīvi akti; tā kā pamataktā ir skaidri jānosaka attiecīgās deleģēšanas mērķis, saturs, apjoms un ilgums un ir jāparedz nosacījumi, kas attiecas uz deleģēšanu;

E.

tā kā deleģētie akti ievērojami ietekmēs daudzas jomas; tā kā tādēļ ir ļoti svarīgi, lai jo īpaši deleģētie akti tiktu izstrādāti un lēmumi par tiem pieņemti pilnīgi pārredzami, kas likumdevējiem dod efektīvu iespēju demokrātiski kontrolēt Komisijai piešķirto pilnvaru īstenošanu, tostarp, ja vajadzīgs, to atklāti apspriežot Parlamentā;

F.

tā kā Parlamentam vajadzētu būt vienlīdzīgam ar Padomi visos aspektos, kas saistīti ar likumdošanas deleģēšanas pilnvarām;

G.

tā kā “Lamfalussy procedūra” nodrošināja sagatavošanos pašreizējā pilnvaru deleģēšanas mehānisma ieviešanai, kas paredz pilnīgu likumdevēja īstenotu kontroli; tā kā Deklarācijā Nr. 39, ko dalībvalstu valdību pārstāvju konference pieņēma 2007. gada 23. jūlijā un kas pievienota Lisabonas līgumam, ir atzīta finanšu pakalpojumu jomas specifika; tā kā jaunā deleģēto aktu sistēma nekādā veidā nedrīkst apdraudēt esošās Parlamenta tiesības šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz dokumentu un informācijas agrīnu nosūtīšanu;

H.

tā kā deleģēšanu var uzskatīt par instrumentu likumdošanas procesa uzlabošanai, un to veic, lai saglabātu tiesību aktu vienkāršumu un arī nodrošinātu iespēju tos papildināt un atjaunināt bez nepieciešamības īstenot vairākkārtējas likumdošanas procedūras, vienlaikus ļaujot likumdevējam saglabāt savas galīgā lēmēja pilnvaras un atbildību;

I.

tā kā atšķirībā no LESD 291. pantā minētās pieejas attiecībā uz īstenošanas aktiem LESD 290. pantā nav ietverts juridiskais pamats tāda horizontāla akta pieņemšanai, kas paredzētu pilnvaru deleģēšanai piemērojamus noteikumus un vispārējus principus; tā kā tādēļ minētie nosacījumi ir jāizklāsta katrā pamataktā atsevišķi;

J.

tā kā Komisija ir atbildīga Parlamenta priekšā; tā kā Konstitucionālo jautājumu komitejas 2010. gada 18. janvārī rīkotajā uzklausīšanā komisārs, kurš atbildīgs par iestāžu savstarpējām attiecībām un administratīvām lietām, apņēmās cieši sadarboties ar Parlamentu, lai nodrošinātu, ka Komisija deleģētās pilnvaras īsteno atbilstoši Parlamenta ieskatiem,

1.

uzskata, ka atbilstoši LESD 290. pantam katrā pamataktā ir skaidri un precīzi jānorāda deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums;

2.

uzsver, ka saskaņā ar LESD 290. pantu likumdevējs var brīvi izvēlēties piemērojamo(s) kontroles mehānismu(s); uzskata, ka abi LESD 290. panta 2. punktā minētie piemēri, proti, iebildumu izteikšana un atsaukšana, ir sniegti tikai kā piemēri un pilnvaru deleģēšanai varētu paredzēt citus kontroles veidus, piemēram, skaidri izteiktu Parlamenta un Padomes apstiprinājumu katram deleģētajam aktam vai iespēju atcelt atsevišķus deleģētus aktus, kas jau stājušies spēkā;

3.

tomēr uzskata, ka abus LESD 290. panta 2. punktā norādītos iespējamo nosacījumu piemērus — iebildumu izteikšanu un atsaukšanu — var uzskatīt par visierastāko veidu, kā kontrolēt Komisijai deleģēto pilnvaru izmantošanu, un abi šie nosacījumi būtu jāiekļauj katrā pamataktā;

4.

uzskata, ka likumdevēja noteiktajiem kontroles mehānismiem ir jāatbilst dažiem vispārējiem Savienības tiesību principiem un jo īpaši jānodrošina, lai tie:

5.

uzskata, ka Parlamenta spēju īstenot iebildumu izteikšanas tiesības noteikti ietekmē tā darba specifika un atrašanās vietas; uzskata, ka nav lietderīgi iebildumu izteikšanai noteikt konkrētu laikposmu, kas piemērojams visiem tiesību aktiem, un šo laikposmu vajadzētu noteikt katrā pamataktā, katru gadījumu izskatot atsevišķi, atkarībā no jautājumu sarežģītības, turklāt tam ir jābūt pietiekami ilgam, lai deleģēšanu varētu efektīvi kontrolēt, nepieļaujot to, ka tiek nepamatoti kavēta tādu deleģēto aktu stāšanās spēkā, kuri nerada nekādus iebildumus;

6.

uzskata, ka steidzamības procedūru, paredzot to pašā pamataktā, vajadzētu ieviest piemērošanai īpašos ārkārtas gadījumos, piemēram, attiecībā uz drošības jautājumiem, veselību vai humanitāru krīzi;

7.

tomēr uzskata, ka vairumā gadījumu, kad deleģēti akti ir jāpieņem steidzami, pēc Komisijas pieprasījuma pienācīgi pamatotos gadījumos varētu izmantot elastīgu procedūru, kas paredz agrīnu Parlamenta un Padomes paziņošanu par iebildumu neizteikšanu;

8.

pauž pārliecību, ka deleģēšanas ilgums var būt nenoteikts, ņemot vērā to, ka deleģēšanu jebkurā laikā var atsaukt; tomēr uzskata — deleģējot pilnvaras uz noteiktu laiku, varētu paredzēt periodiskas atjaunošanas iespēju pēc skaidri izteikta Komisijas pieprasījuma; uzskata, ka deleģēšanu var atjaunot tikai tad, ja noteiktā termiņā nedz Parlaments, nedz Padome neizsaka iebildumus;

9.

stingri noraida tādu noteikumu iekļaušanu pamataktos, kas uzliek likumdevējam papildu pienākumus, pārsniedzot tos, kas jau paredzēti LESD 290. pantā;

10.

uzskata, ka dažus praktiskus pasākumus varētu efektīvāk koordinēt ar iestāžu kopīgu vienošanos, kas varētu būt iestāžu nolīguma veidā un ietvert inter alia:

11.

uzsver, ka, sagatavojot un izstrādājot deleģētus aktus, Komisijai:

12.

uzskata, ka informācijas apmaiņa pirms atsaukšanas ir jāīsteno, attiecīgajām iestādēm pārredzami, ar pietāti un lojāli sadarbojoties, tādējādi nodrošinot, ka visas iestādes laikus ir pilnībā informētas par atsaukšanas iespēju; tomēr uzskata, ka papildus vispārējām LESD 296. pantā izklāstītajām prasībām, ko piemēro visiem tiesību aktiem, īpaša juridiska pienākuma ieviešana pamataktos sniegt pamatojumu par noteiktu tiesību aktu pieņemšanu būtu lieka un radītu neskaidrības;

13.

ierosina — ikvienā turpmākā nolīgumā ir jānosaka minimālais laikposms iebildumu iesniegšanai, precizējot, ka tas ir jāsaprot nevis kā stingrs ierobežojums, bet gan tikai kā minimālā prasība, bez kuras Parlamenta īstenotajai demokrātiskajai kontrolei nebūtu nozīmes; uzskata, ka minimālajam laikposmam iebildumu izteikšanai ir jābūt diviem mēnešiem, paredzot iespēju pēc Parlamenta vai Padomes iniciatīvas to pagarināt vēl uz diviem mēnešiem; tomēr uzsver, ka iebildumu izteikšanai paredzētajam laikposmam vajadzētu būt atkarīgam no deleģētā akta specifikas;

14.

uzskata, ņemot vērā jebkādu turpmāku nolīgumu, ka deleģēto aktu pārbaudei paredzētajiem dažādajiem laikposmiem ir jāsākas tikai no brīža, kad Komisija ir iesniegusi visas valodu versijas, un ir pienācīgi jāņem vērā Parlamenta darba pārtraukumi un vēlēšanu laiks;

15.

uzsver, ņemot vērā jebkādu turpmāku nolīgumu, ka deleģētos aktus, uz kuriem attiecas iebildumu izteikšanas tiesības, var publicēt Oficiālajā Vēstnesī un tādējādi tie var stāties spēkā tikai pēc iebildumu izteikšanas termiņa beigām, izņemot gadījumus, kad tiek piemērota agrīna iebildumu neizteikšana; uzskata, ka skaidri noteikta prasība katrā pamataktā Parlamentam un Padomei publicēt lēmumus, kas pieņemti saistībā ar Komisijai deleģēto pilnvaru īstenošanas kontroli, ir lieka;

16.

aicina visas Parlamenta komitejas apmainīties ar paraugpraksi un regulāri atjaunināt to, kā arī izveidot mehānismu, kas nodrošinātu pēc iespējas saskaņotākas LESD 290. pantā paredzētās Parlamenta darbības; uzsver vajadzību katrai parlamentārajai komitejai organizēt savu darbu atbilstoši tās specifiskajai lomai un izmantot savas uzkrātās pieredzes priekšrocības;

17.

prasa Parlamenta administrācijai pārdalīt līdzekļus un tādējādi (ievērojot budžeta neitralitāti) nodrošināt amata vietas, kas vajadzīgas, lai sniegtu pienācīgu atbalstu ar LESD 290. pantu saistīto uzdevumu veikšanai; prasa iestāžu līmenī novērtēt deleģētu kompetenču veidošanai pieejamās administratīvās struktūras un cilvēkresursus;

18.

mudina Komisiju prioritārā kārtā iesniegt likumdošanas priekšlikumus, kas vajadzīgi, lai acquis pielāgotu LESD 290. un 291. panta noteikumiem; uzskata, ka attiecībā uz LESD 290. pantu minēto pielāgošanu nevajadzētu attiecināt tikai uz tiem pasākumiem, kas agrāk bija saistīti ar regulatīvo kontroles procedūru, bet gan uz visiem attiecīgiem vispārējiem pasākumiem neatkarīgi no tā, kādu lēmumpieņemšanas vai komitoloģijas procedūru tiem piemēroja pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā;

19.

uzstāj, lai acquis pirmām kārtām tiktu pielāgots tajās politikas jomās, uz kurām pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās neattiecās koplēmuma procedūra; prasa izvērtēt katru no minētajām jomām atsevišķi tā, lai nodrošinātu, ka jo īpaši visi atbilstošie vispārpiemērojamie pasākumi, kas līdz šim pieņemti saskaņā ar 4. un 5. pantu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (4), tiek definēti kā deleģētie akti;

20.

uzskata — lai pilnībā saglabātu likumdevējas iestādes prerogatīvas, gan iepriekšminētās saskaņošanas laikā, gan izskatot priekšlikumus atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, īpaša uzmanība jāpievērš attiecīgai LESD 290. un 291. panta piemērošanai un praktiskajām sekām, kas rodas, piemērojot kādu no minētajiem pantiem; uzstāj, ka likumdevējām iestādēm jābūt pilnvarotām izlemt, vai jautājumus, kas iepriekš pieņemti saskaņā ar regulatīvās kontroles procedūru, var pieņemt saskaņā ar LESD 290. pantu vai arī parastās likumdošanas procedūras kārtībā;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.