23.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 216/1

2.1

ECB izsaka priekšlikumu izdarīt grozījumus Direktīvas 98/26/EK 9. panta 1. punktā šādu iemeslu dēļ. Saskaņā ar 9. panta 1. punktu ECB un dalībvalstu centrālo banku tiesības uz saņemto nodrošinājumu neietekmē maksātnespējas procedūras sākšana pret dalībnieku vai nodrošinājumu sniegušo darījumu otru pusi. Šādu nodrošinājumu ir iespējams realizēt minēto tiesību īstenošanai. Varētu rasties zināma neskaidrība, ja 9. panta 1. punkts tiktu interpretēts kā tāds, kas nozīmē, ka nodrošinājumu, kas piešķirts saistībā ar centrālo banku darbību, t.sk. ārkārtas darījumiem, ietekmē vienīgi maksātnespējas procesi, kuri sākti pret centrālās bankas nodrošinātās sistēmas dalībnieku vai darījumu otru pusi, kas centrālajai bankai sniegusi nodrošinājumu. Novērtējot centrālajām bankām piešķirto nodrošinājumu centrālo banku kredītoperācijām saskaņā ar Direktīvu 98/26/EK, rodas neskaidrība, vai centrālajām bankām piešķirtā aizsardzība attiecas uz gadījumiem, kad vērtspapīrus kā nodrošinājumu sniedz trešā persona, kura nav dalībnieks sistēmā, ko nodrošina centrālā banka, vai centrālās bankas darījumu otra puse.

2.2

Šobrīd šķiet, ka dažas dalībvalstis ir transponējušas Direktīvas 98/26/EK 9. panta 1. punktu tādā veidā, kas neaizsargā trešo personu, kura nav viens no centrālās bankas nodrošinātās sistēmas dalībniekiem vai darījumu otra puse, piešķirto nodrošinājumu centrālajām bankām, savukārt vairums dalībvalstu ir transponējušas 9. panta 1. punktu tā, lai nepārprotami aizsargātu šādu trešo personu piešķirto nodrošinājumu centrālajām bankām. Turklāt dažas dalībvalstis attiecīgā noteikuma redakciju ir transponējušas burtiski, un šajās jurisdikcijās jautājums par šādu trešo personu piešķirtā nodrošinājuma centrālajām bankām aizsargātību ir interpretējams.

2.3

Ņemot vērā iepriekš minēto, Direktīvas 98/26/EK 9. panta 1. punkta redakcijas precizēšana nodrošinātu visu trešo personu, tajā skaitā, bet ne tikai, centrālās bankas nodrošinātās sistēmas dalībnieku vai centrālās bankās darījumu otras puses saistīto uzņēmumu saskaņotu norobežošanu centrālajām bankām piešķirtajam nodrošinājumam. Ar to tiktu paredzēta juridiskā noteiktība attiecībā uz centrālo banku piešķiro nodrošināto kredītu un, konkrētāk, aizsargātu modernos likviditātes apkopošanas pakalpojumus, piemēram, TARGET2 pret jebkuras trešās personas maksātnespēju, kura sniedz nodrošinājumu centrālās bankas sistēmas dalībnieka vārdā. Šī reforma varētu būt īpaši būtiska centrālās bankas likviditātes darījumiem finansiālo grūtību laikā, kad var būt sagaidāms, ka uz darījumu otro pusi attiecināto likviditāti varētu nodrošināt trešā persona darījumu otrās puses vārdā.

3.1

Direktīvas 98/26/EK 2. panta f) apakšpunkts dalībvalstīm ļauj “netiešo dalībnieku” uzskatīt par “dalībnieku”, ja to pamato sistēmisks risks, ar nosacījumu, ka netiešais dalībnieks ir sistēmai pazīstams. Prasība “būt pazīstamam sistēmai” ir lietderīga, jo citādi sistēma nevarētu identificēt, kuriem netiešajiem dalībniekiem piemērojama sistēmas piešķirtā aizsardzība. Tāpēc “netieša dalībnieka” definīcijā ieviešams noteikums, ka sistēmas operatoram ir jāpazīst netiešais dalībnieks. Tas arī atvieglotu sistēmas operatora pienākumu atbilstoši 10. panta otrajai daļai norādīt dalībvalstij, kuras tiesību akti ir piemērojami, sistēmas dalībniekus, arī visus iespējamos netiešos dalībniekus, kā arī visas pārmaiņas attiecībā uz tiem.

3.2

Lai novērstu šaubas, jāgroza gan dalībnieka, gan netiešā dalībnieka definīcija, lai precizētu, ka šīs definīcijas ir izsmeļošas un ietver vienīgi īpaša veida iestādes, kuras norādītas ar definētajiem jēdzieniem. Jebkādas atšķirības piemērošanā var apdraudēt ar Direktīvu 98/26/EK piešķirto aizsardzību sistēmām, kas darbojas dažādās valstīs.

3.3

Tāpat vajadzības gadījumā dalībnieka un netiešā dalībnieka definīcijā jāaizstāj jēdziens “sistēma” ar nesen definētu jēdzienu “sistēmas operators”, jo sistēmām parasti nav juridiskas personas statusa un sistēmas operators darbojas kā dalībnieks citā sistēmā, tādējādi nodrošinot abu sistēmu sadarbību.

4.1

Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) punktā esošā sistēmas definīcija ir jāgroza. Jēdzienam “sistēma” pienācīgi jāatspoguļo viss esošo vienošanos spektrs, lai ar Direktīvu 98/26/EK piešķirtā aizsardzība tiktu piemērota iespējami plašākam sistēmu lokam, tādējādi samazinot sistēmisko risku. Konkrēti, šī definīcija 2. panta a) punkta pirmajā un otrajā ievilkumā precīzi neatspoguļo to, kā tiek izveidota lielākā daļa sistēmu. Vairumā gadījumu regulējums, ar ko izveido sistēmu, nav tikai līgums starp dalībniekiem, bet normu un noteikumu kopums sistēmas darbībai, ko pieņēmis sistēmas operators vai kas izriet no tiesību aktiem. Ir paredzēts, ka dalībnieki ievēro šādus noteikumus. Ar daudzpusējiem līgumiem pamatotas sistēmas ir izņēmums, nevis norma, kā teikts esošajā 2. panta a) apakšpunkta redakcijā. Tāds sistēmas operators kā centrālais vērtspapīru depozitārijs, fondu birža vai centrālā banka parasti sistēmu izveido vienpusēji. Šajā kontekstā 2. panta a) apakšpunkts jāformulē tā, lai oficiālo vienošanos varētu veidot, pamatojoties vai nu uz līgumu, standarta uzņēmējdarbības nosacījumiem vai arī uz tiesību aktiem, t.i., uz statūtiem vai īstenošanas regulējumu. Tāpēc sistēmas definīcijai jāatsaucas uz oficiālo vienošanos, “kas aptver” trīs vai vairāk dalībniekus, nevis “starp” trīs vai vairāk dalībniekiem, un šīm izmaiņām vajadzīgi attiecīgi grozījumi 2. panta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā.

4.2

Atbilstoši esošajai sistēmas definīcijai nav skaidrs, vai tādas ieskaita sistēmas kā galvenās darījumu otras puses vai ieskaita iestādes saskaņā ar Direktīvu 98/26/EK ir aizsargātas pret sistēmisku risku. Lai gan neskaidrības novēršanas nolūkā vairākas dalībvalstis Komisijai ir darījušas zināmas ieskaita sistēmas, kā noteikts 2. panta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, tomēr 2. panta a) apakšpunkta pirmais ievilkums pirms vārdiem “pārveduma rīkojumu izpildei” jāpapildina ar vārdiem “ieskaita vai”, lai arī šā veida iestādes savās tiesībās tiktu skaidri uzskatītas par sistēmām.

4.3

Turklāt jēdziens “sistēma” jādefinē elastīgi, lai tas attiektos uz jebkādu sistēmu organizācijas attīstību nākotnē. Konkrēti, tam jābūt pietiekami plaši definētam, lai tas attiektos uz jebkuru sistēmu nākotnē, ko varētu izstrādāt Eurosistēma vai ECB, izveidojot to ar ECB tiesību aktu, kas dalībniekiem būtu saistošs, pamatojoties uz vienošanos ar ECB, un ko regulētu attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Jebkurā gadījumā Direktīvas 98/26/EK 2. panta a) apakšpunktā esošajai sistēmas jēdziena definīcijai jāattiecas arī uz sistēmu, kas izveidota ar ECB tiesību aktu.

5.1

ECB uzskata, ka jēdzienam “ievadīšanas brīdis” sistēmā Direktīvas 98/26/EK 3. panta 3. punkta izpratnē vajadzīgs precizējums. Precīzāk, 3. panta 3. punktā noteikts, ka brīdi, kad sistēmā ievadīts pārveduma rīkojums, definē minētās sistēmas noteikumi. Pats ievadīšanas brīdis nav definēts, un tāpēc dažādās sistēmās atšķiras gan šā jēdziena definīcija, gan arī faktiskais ievadīšanas brīdis. Ja sistēmu regulējošie valsts tiesību akti definē ievadīšanas brīdi, sistēmas noteikumiem jāatbilst šādām definīcijām. Tomēr valsts tiesību aktiem jāatvēl pietiekama elastība, lai sistēmu noteikumus par ievadīšanas brīdi varētu pielāgot, ņemot vērā attiecīgās sistēmas operāciju īpašo raksturu un nodrošinot sarežģītu norēķinu/optimizācijas procedūru aizsardzību. Turklāt ir svarīgi, lai sadarbspējīgām sistēmām visu iesaistīto sistēmu noteikumos būtu atļauts definēt ievadīšanas brīdi pietiekami elastīgi, lai aizsargātu pārrobežu norēķinus un tādējādi nodrošinātu sadarbspēju. ECB iesaka attiecīgi precizēt 3. panta 4. punktu, lai likvidētu jebkādu neskaidrību attiecībā uz faktu, ka sistēmām ir zināma rīcības brīvība noteikt piemēroto ievadīšanas brīdi, ko šajā ziņā neierobežotu valsts tiesību akti, kas var būt neelastīgi un grūti maināmi. Līdzīgi apsvērumi piemērojami neatsaucamības jēdzienam Direktīvas 98/26/EK 5. panta mērķiem.

5.2

Tā kā kopš Direktīvas 98/26/EK pieņemšanas ir ievērojami palielinājies sadarbspējīgo sistēmu skaits un nozīme, ECB atbalsta grozījumus attiecībā uz sadarbspējīgām sistēmām. Konkrēti, sistēmas ir izveidojušas savstarpējas saites un pat trīspusējas saiknes, tāpēc tās var piekļūt citām sistēmām gan kā to dalībnieki, gan arī izmantojot citus interfeisus. Tomēr ECB iesaka definīcijā “sadarbspējīga sistēma” jēdzienu “sistēma” aizstāt ar “vienošanās” starp divām vai vairāk sistēmām, lai tādējādi aptvertu visus iespējamos sasaistes veidus, tomēr izvairoties radīt iespaidu, ka izveidota jauna sistēmu kategorija. Praktiskam piemēram, Eurosistēmas TARGET2 maksājumu infrastruktūra (3) ir dažādu tiesiski atdalītu maksājumu sistēmu kopums, ko savstarpēji saista vienota tehniskā platforma, kuras pamatā ir ECB pamatnostādne. Turklāt vairāk nekā 60 citu sistēmu, t.sk. sistēmas no valstīm ārpus euro zonas, ir saistītas ar TARGET2 vai nu līdzdalības veidā vai, pamatojoties uz divpusēju vienošanos ar papildsistēmas interfeisa starpniecību.

9.1

ECB īpaši atzinīgi novērtē ierosinātos grozījumus Direktīvā 2002/47/EK, kuru mērķis ir atvieglot kredītprasību kā centrālo banku nodrošinājuma izmantošanu. Šīs izmaiņas padara drošāku centrālo banku tiesisko stāvokli Eiropas Savienībā attiecībā uz kredītprasībām kā nodrošinājumu, ņemot vērā citādi nesaskaņoto noteikumu kopumu atšķirīgās ES jurisdikcijās par kredītprasībām. Euro zonas kredītiestādēm, kuru bilancē ir liels skaits kredītprasību, iespēja izmantot kredītprasības kā centrālo banku operāciju nodrošinājumu ir ļoti būtiska. Eurosistēmai būtu ļoti svarīgi izmantot kredītprasības kā nodrošinājumu saskaņā ar režīmu, ko nosaka Direktīva 2002/47/EK, šādi atvieglojot neformālu un efektīvu darbību veikšanu ar šādiem aktīviem, īpaši elektroniska veida un pārrobežu darījumos. Tādēļ šajā ziņā ECB atbalsta Komisijas piedāvātā teksta pieņemšanu, neparedzot dalībvalstīm tādas īstenošanas iespējas, kas kaitētu šādas nodrošinājuma ņemšanas pamatotībai un juridiskajai noteiktībai.

9.2

Direktīvas 2002/47/EK 1. panta 4. punkta a) apakšpunktā ierosinātās izmaiņas ierobežo tādu kredītprasību piemērojamību, kuras var izmantot kā nodrošinājumu centrālo banku kredītoperācijām. ECB un Eurosistēmas mērķiem ar to ir pietiekami. Tomēr ierosinātais grozījums pārsniedz kredītprasību izmantošanu vienīgi centrālo banku operācijām, ierosinot Direktīvas 2002/47/EK normu piemērošanu visām kredītprasībām, kuras atbilst centrālo banku kredītoperāciju nodrošināšanai ES. Pārskatāmības jautājums rodas par to, ciktāl ierosinātās izmaiņas ļautu arī nodrošinājuma ņēmējiem, kas nav centrālās bankas, izmantot šādas atbilstošas kredītprasības nodrošinājuma nolūkos. Konkrēti, ne visām ES centrālajām bankām var būt viegli pieejami atbilstības kritēriji, lai pieņemtu kredītprasības par nodrošinājumu, kas tādam nodrošinājuma ņēmējam, kurš nav centrālā banka, varētu radīt grūtības efektīvi noteikt, vai nodrošinājumam paredzētā kredītprasība tiešām ir atbilstoša. Turklāt Eurosistēmas un ārpus euro zonas centrālo banku izmantotie atbilstības kritēriji var atšķirties, un laika gaitā arī šos kritērijus var grozīt. Tādēļ, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un vienlīdzīgus darbības nosacījumus visā ES, ECB iesaka formulēt vienkāršu un vienotu definīciju Direktīvā 2002/47/EK minētajām kredītprasībām, nesaistot šādas kredītprasības ar centrālo banku izmantotajiem atbilstības kritērijiem. Šādai kredītprasību definīcijai, lai noteiktu Direktīvas 2002/47/EK darbības jomu, jābūt pietiekami plašai, lai tā ietvertu kredītprasības, ko par atbilstošām atzinusi Eurosistēma. Ja nevar pieņemt šādu vienotu definīciju, tad svarīgi būtu vismaz paredzēt, lai faktiski kā nodrošinājums noformētās kredītprasības Eurosistēmā atbilstu jaunajai definīcijai Direktīvā 2002/47/EK.

9.3

Ierosinātie grozījumi neietver nodrošinājuma veidā izmantoto pārrobežu kredītprasībām piemērojamo tiesību normu kolīziju noteikumu skaidrojumu. Patreizējais Direktīvas 2002/47/EK 9. panta teksts par tiesību normu kolīziju noteikumiem attiecas tikai uz dematerializētiem vērtspapīriem un noteikti nav piemērojams kredītprasībām. Pārrobežu kredītprasību kā nodrošinājuma noformēšanai ir ārkārtīgi svarīgi saskaņot piemērojamos tiesību normu kolīziju noteikumus. Nodrošinājumam izmantotās kredītprasības var ietvert vairākas jurisdikcijas, piemēram, parādnieka, kreditora, līguma, u.c., un juridiskās noteiktības nolūkā dalībniekiem ir tieši jāzina, kurš likums piemērojams, lai noteiktu kredītprasību kā nodrošinājuma noformēšanas pamatotību un prioritātes. Pašlaik nav saskaņoti tiesību normu kolīziju noteikumi par prasību piešķiršanas ietekmi uz trešajām personām ES; neskaidrība ir par piemērojamajiem tiesību aktiem, un pusēm var būt nepieciešams ievērot vairāk nekā vienas jurisdikcijas prasības, lai panāktu zināmu noteiktību par viņu nodrošinātā darījuma juridisko pamatotību. Šis ir būtisks šķērslis, un, ja šādu trešo personu ziņā būtu vienots tiesību normu kolīziju noteikumu kopums, tas ļoti sekmētu ES mēroga pārrobežu kredītprasību izmantošanu nodrošinājumam. Tā kā Romas I Regulā (7) šādu izmaiņu nebija, tad īpaši svarīgi ir ietvert šādus noteikumus Direktīvā 2002/47/EK. Šādi kopīgi noteikumi dotu būtisku ieguvumu.

9.4

Lai ierosinātajā direktīvā nodrošinātu konsekvenci attiecībā uz kredītprasību ietveršanu saskaņā ar Direktīvu 2002/47/EK, ECB izsaka arī šādus tehniskus ieteikumus. Lai paredzētu, ka ne tikai kredītprasību piešķiršana, bet arī kredītprasību ieķīlāšana būtu ietverta Direktīvas 2002/47/EK piemērošanas jomā, 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāgroza, lai atsauktos uz pilnām tiesībām uz finanšu nodrošinājumu ar mērķi precizēt, ka arī uz kredītprasību ieķīlāšanu vai noteikšanu attiecas jēdziens “līgums par finanšu nodrošinājumu galvojuma veidā”. Turklāt finanšu instrumentu definīcijai 2. panta 1. punkta e) apakšpunktā jāpievieno atsauce uz kredītprasībām. Visbeidzot, 3. pants jāgroza, lai atsauktos uz jēdzienu “īpašumtiesību nodošana” papildus reģistrācijai un paziņošanai saistībā ar līguma par finanšu nodrošinājumu pamatotības nosacījumu.