52007IP0032

P6_TA(2007)0032

Gūstekņu pārvadāšana un nelikumīga turēšana apcietinājumā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus (2006/2200(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā 2005. gada 15. decembra rezolūciju par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus [1],

- ņemot vērā 2006. gada 18. janvāra lēmumu, ar ko izveido pagaidu komiteju saistībā ar varbūtējo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus [2],

- ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par varbūtējo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, pieņemtu pagaidu komitejas darba starpposmā [3],

- ņemot vērā pagaidu komitejas nosūtīto delegāciju darbu Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, ASV, Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Rumānijā, Polijā un Portugālē,

- ņemot vērā ne mazāk kā 130 uzklausīšanas, ko pagaidu komiteja organizēja sanāksmēs, delegāciju vizītēs un konfidenciālās pārrunās,

- ņemot vērā dokumentus, kurus pagaidu komiteja saņēma vai kuriem tā varēja piekļūt, īpaši konfidenciālos dokumentus, kurus tai nosūtīja Eiropas Aeronavigācijas drošības organizācija (Eirokontrole) un Vācijas valdība, kā arī dokumentus, kurus tā saņēma no citiem avotiem,

- ņemot vērā 2006. gada 30. novembra rezolūciju par ES sasniegumiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (BDTT) izveidē (ES līguma 2. un 39. pants) [4] un it īpaši tās 3. punktu,

- ņemot vērā 2006. gada 13. jūnija rezolūciju par Gvantanamo ieslodzīto stāvokli [5],

- ņemot vērā Reglamenta 175. pantu,

- ņemot vērā pagaidu komitejas ziņojumu par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus (A6-0020/2007),

A. tā kā 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā Parlaments nolēma, ka pagaidu komitejai darbs jāturpina visu Reglamentā noteikto pilnvaru laiku — 12 mēnešus, neskarot Reglamenta 175. panta noteikumu par iespējamo pagarinājumu;

B. tā kā Parlaments pirms vairāk nekā 16 gadiem 1990. gada 22. novembra rezolūcijā par Gladio lietu [6] pievērsa uzmanību slepenām operācijām, kurās iesaistās izlūkdienesti un militāras organizācijas un kuras netiek pienācīgi demokrātiski kontrolētas;

C. tā kā dalībvalstis nevar ignorēt Kopienas un starptautisko tiesību noteiktās prasības, ļaujot to teritorijā darboties citu valstu izlūkdienestiem, uz kuriem attiecas mazāk stingras tiesību normas; turklāt tā kā izlūkdienestu operācijas ir saskaņā ar pamattiesībām tikai tad, ja tiek veikti atbilstoši pasākumi šo operāciju uzraudzībai;

D. tā kā cilvēka cieņas neaizskaramības princips ir noteikts starptautiskajos cilvēktiesību aktos, tostarp Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām preambulā un 10. pantā, un tā kā to aizsargā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra; tā kā šis princips ir iekļauts gandrīz visu dalībvalstu konstitūcijās, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pantā [7] un tā kā šo principu nedrīkst neievērot pat drošības nolūkos ne kara, ne miera laikā;

E. tā kā cilvēka cieņas neaizskaramības princips ir pamatā visām pārējām pamattiesībām, ko paredz starptautiskie, Eiropas un valstu cilvēktiesību dokumenti, it īpaši tiesībām uz dzīvību, tiesībām netikt spīdzinātam un nesaņemt necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos un sodu, tiesībām uz brīvību un drošību, tiesībām uz aizsardzību pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu;

F. tā kā ārkārtas pārsūtīšanas un slepenie apcietinājumi ir saistīti ar daudziem cilvēktiesību pārkāpumiem un it īpaši tiek pārkāptas tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz aizsardzību pret spīdzināšanu un nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un — ārkārtējos gadījumos — tiesības uz dzīvību; tā kā dažos gadījumos, kad pārvietošanas rezultāts ir slepens apcietinājums, notiek personas piespiedu pazušana;

G. tā kā spīdzināšanas aizliegums ir starptautisko tiesību stingrs noteikums (jus cogens), kam nav iespējami nekādi izņēmumi, un pienākums aizsargāt pret spīdzināšanu, izmeklēt spīdzināšanas gadījumus un sodīt par to ir pienākums, kas attiecas uz visām valstīm (erga omnes) saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantu un attiecīgo judikatūru, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu un dalībvalstu konstitūcijām un tiesību aktiem; tā kā Eiropas un starptautiskā līmenī pieņemtās īpašās konvencijas un protokoli par spīdzināšanu un kontroles mehānismiem apliecina, ka starptautiskā sabiedrība šo nepārkāpjamo normu uzskata par ļoti svarīgu; tā kā diplomātisku garantiju izmantošana nav saderīga ar šo pienākumu;

H. tā kā demokrātiskās valstīs, kurām raksturīgs tiesiskums, nav iespējams uzvarēt cīņā pret terorismu, upurējot vai ierobežojot tieši tos principus, kurus terorisms tiecas sagraut, t. i., nekad nedrīkst diskreditēt cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzību; tā kā terorisms jāapkaro ar likumīgiem līdzekļiem un jāuzvar, ievērojot starptautiskos un valstu tiesību aktus;

I. tā kā starptautiskajos un valstu tiesību aktos ir jāizveido efektīvi juridiskie instrumenti terorisma apkarošanai;

J. tā kā ASV administrācijas terorisma apkarošanas stratēģijā tiek izmantoti ārkārtēji līdzekļi, lai novērotu svarīgus datus par Eiropas pilsoņiem, tādi kā Nolīgums par pasažieru vārdu reģistru (PNR) un banku datu pārraudzība SWIFT tīklā;

K. tā kā šis ziņojums nav paredzēts kā uzbrukums slepeno dienestu darbības slepenībai, bet paredzēts, lai nosodītu to slepeno darbību nelikumību, kuras apstākļos, par kuriem veikta izmeklēšana, noveda pie valstu un starptautisko tiesību pārkāpuma nepietiekamas demokrātiskās kontroles apstākļos;

L. tā kā 2006. gada 6. septembrī ASV prezidents Džordžs Bušs apstiprināja, ka Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) ir īstenojusi slepenu apcietinājumu programmu ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm;

M. tā kā prezidents Džordžs Bušs ir atzinis, ka citas valstis ir iepazīstinātas ar ārkārtīgi svarīgu informāciju, kas iegūta, īstenojot ārkārtas pārsūtīšanu un slepeno apcietinājumu programmu, un ka šī programma tiks turpināta, kas lielā mērā palielina iespēju, ka dažas Eiropas valstis var būt apzināti vai neapzināti saņēmušas informāciju, kas iegūta ar spīdzināšanas palīdzību;

N. tā kā pagaidu komiteja no kāda slepena avota ir ieguvusi ES un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) ārlietu ministru, tostarp arī ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas, 2005. gada 7. decembrī notikušās neoficiālās tikšanās protokolus, kas apstiprina, ka dalībvalstis ir zinājušas par ārkārtas pārsūtīšanu programmu, lai gan visas amatpersonas, ar ko runāja pagaidu komiteja, par šo lietu sniedza nepareizu informāciju;

O. tā kā pagaidu komiteja no kāda slepena avota ir saņēmusi protokolus par Padomes darba grupas starptautisko publisko tiesību jautājumos (COJUR) un Transatlantisko attiecību darba grupas (COTRA) sanāksmēm ar ASV Valsts departamenta atbildīgiem pārstāvjiem 2006. gada pirmajā pusē (īpaši 2006. gada 8. februārī un 3. maijā), bet Padomes prezidentūra iesniedza tikai šo dokumentu kopsavilkumu; tā kā dokumenti, ko pēc Parlamenta konkrēta lūguma par šīm sanāksmēm atsūtīja Padome, bija minēto protokolu nepilnīgi kopsavilkumi, kuros trūka būtisku daļu;

P. tā kā Eiropas Parlamentam netika sniegta informācija par šīm sanāksmēm un attiecībā uz tajās izskatītajiem jautājumiem tika ievērota pilnīga slepenība;

Q. tā kā šajā rezolūcijā ar,, Eiropas valstīm jāsaprot dalībvalstis, kandidātvalstis un asociētās valstis, kā norādīts pagaidu komitejas mandātā, kas apstiprināts 2006. gada 18. janvārī,

1. atgādina, ka terorisms ir viens no galvenajiem draudiem Eiropas Savienības drošībai un ka pret to jācīnās ar likumīgiem un saskaņotiem visu Eiropas valdību spēkiem, cieši sadarbojoties ar starptautiskajiem partneriem un jo īpaši ar Amerikas Savienotajām Valstīm un saskaņā ar ANO noteiktajām stratēģijas vadlīnijām; uzsver, ka cīņa pret terorismu jāveic, ievērojot mūsu kopējās demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību vērtības un aizsargājot tās; turklāt uzsver, ka viss pagaidu komitejas darbs ir vērsts uz ieguldījumu tādu skaidru un mērķtiecīgu pasākumu izstrādē cīņai pret terorismu, kas tiktu kopīgi pieņemti un kas respektētu valstu un starptautiskos cilvēktiesību aktus;

2. uzskata, ka kopš 2001. gada 11. septembra tā sauktā "kara pret terorismu" pārspīlējumi ir izraisījuši nopietnus un bīstamus cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumus, uz ko norādīja arī ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans;

3. uzskata, ka privātpersonu tiesības un cilvēktiesību pilnīga ievērošana veicina drošību; uzskata, ka saistībā ar drošības vajadzībām un privātpersonu tiesībām vienmēr ir pilnībā jāievēro cilvēktiesības, iespējamo teroristu tiesāšanā ievērojot pienācīgu procedūru;

4. uzsver, ka pozitīvais pienākums ievērot, aizsargāt un veicināt cilvēktiesības ir saistošs neatkarīgi no attiecīgās personas tiesiskā statusa un ka jānovērš jebkāda diskriminācija starp pilsoņiem, iedzīvotājiem un jebkurām citām personām, kam ir tiesības uz dalībvalstu aizsardzību vai kas ir to jurisdikcijā;

5. atgādina, ka, pamatojoties uz pagaidu komitejas ziņojumu, šīs rezolūcijas mērķis ir gan noteikt atbildību par notikumiem, ar kuriem pagaidu komiteja ir iepazinusies, gan paredzēt veidus, lai novērstu cīņā pret terorismu notikušo nelikumību un pārkāpumu atkārtošanos nākotnē;

6. atzīmē ASV prezidenta Džordža Buša 2006. gada 6. septembra paziņojumu, saskaņā ar kuru "neliels skaits aizdomās turētu teroristu līderu un kaujinieku, kas notverti kara laikā, tika turēti apcietinājumā un pratināti ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm saskaņā ar atsevišķu programmu, kuru īstenoja CIP", un to, ka daudzas šai sakarā apcietinājumā turētās personas vēlāk tika pārvestas uz Gvantanamo un ka pastāv nopietnas aizdomas, ka citi gūstekņi joprojām tiek turēti slepenās apcietinājuma vietās; atzīmē Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) 2007. gada 2. janvāra ziņojumu, kurā pieminētas 26 liecības par neatbilstošu apiešanos Gvantanamo kopš 2001. gada 11. septembra;

7. šajā sakarā pauž nožēlu par Padomes nespēju dažu dalībvalstu iebildumu dēļ Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē 2006. gada 15. septembrī pieņemt secinājumus kā atbildi šim paziņojumam un prasa Padomei tos steidzami pieņemt, lai kliedētu jebkādas aizdomas par dalībvalstu valdību atbalstu un iecietību attiecībā uz ārkārtas pārsūtīšanu un slepenu cietumu programmu agrāk, pašlaik un turpmāk;

8. aicina Padomi un dalībvalstis pieņemt skaidru un pārliecinošu deklarāciju saskaņā ar Parlamenta nostāju, aicinot ASV valdību izbeigt ārkārtas apcietināšanas un pārsūtīšanas praksi;

9. pauž nožēlu, ka Eiropas valstu valdības nejuta nepieciešamību prasīt ASV administrācijai paskaidrojumus par slepenu apcietinājuma vietu pastāvēšanu ārpus ASV teritorijas;

10. atzīmē Padomes 2006. gada 3. maija sanāksmē ar dalībvalstu pārstāvjiem ASV Valsts departamenta juridiskā padomnieka apgalvojumus, ka ārkārtas pārsūtīšanu programma, kuras pastāvēšanu viņš apstiprināja, vienmēr tiek īstenota, pilnībā ievērojot attiecīgo valstu suverenitāti; atzīmē, ka viņa apgalvojums vēlāk tika apstiprināts, viņam tiekoties ar pagaidu komitejas delegāciju, kad tā bija devusies uz Vašingtonu;

11. pateicas bijušajiem CIP aģentiem, kuri piekrita sadarboties ar pagaidu komiteju, it īpaši dažās konfidenciālās sanāksmēs, kuru laikā viņi apstiprināja, ka ārkārtas pārsūtīšanu programma tika uzsāka jau 90. gados;

12. atzinīgi vērtē jaunievēlētā ASV Senāta vairākuma paziņojumu, ka tas veiks izmeklēšanu par CIP ārkārtas pārsūtīšanu programmu; atzīmē, ka tas vēl vairāk apliecina pagaidu komitejas darba vajadzību;

13. nosoda to, ka daudzas dalībvalstis un Eiropas Savienības Padome nesadarbojās ar pagaidu komiteju; uzsver, ka dalībvalstu un it īpaši Padomes un tās prezidentūru rīcība ievērojami atpaliek no tā līmeņa, kādu Parlamentam ir tiesības sagaidīt;

14. uzskata, ka labi dokumentēto aizdomu pamatotību vēl vairāk apstiprina tas, ka ļoti trūkst konkrētu atbilžu uz upuru, nevalstisko organizāciju (NVO), plašsaziņas līdzekļu un parlamenta deputātu izvirzītajiem jautājumiem;

15. uzsver Itālijas, Vācijas, Spānijas un Portugāles tiesas iestāžu veikto nopietno un rūpīgo darbu saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem, kas ir pagaidu komitejas kompetencē, un aicina citu dalībvalstu tiesas iestādes rīkoties līdzīgi, pamatojoties uz būtisko informāciju, ko sagādājusi pagaidu komiteja;

16. mudina Eiropas valstu parlamentus saistībā ar šiem pieņēmumiem turpināt vai uzsākt padziļinātas izmeklēšanas tādā veidā, kādu tie uzskata par vispiemērotāko un efektīvāko, tostarp izveidojot parlamentārās izmeklēšanas komitejas;

17. atzinīgi vērtē pasaules preses darbu, jo īpaši ASV žurnālistus, kuri pirmie informēja par cilvēktiesību neievērošanu un pārkāpumiem saistībā ar ārkārtas pārsūtīšanām, tādējādi parādot ASV preses izcilās demokrātiskās tradīcijas; atzīst arī vairāku NVO, jo īpaši Statewatch, Amnesty International un Human Rights Watch, centienus un labo darbu šajā jautājumā;

18. atzīst, ka daļa no pagaidu komitejas ziņojumā minētās informācijas, tostarp par slepenu CIP cietumu esamību, ir iegūta no oficiāliem un neoficiāliem ASV avotiem, tādējādi apliecinot ASV demokrātijas spēku;

19. izsaka visdziļāko pateicību visiem upuriem, kuriem pietika drosmes stāstīt pagaidu komitejai par savu šausminošo pieredzi;

20. aicina Eiropas valstis atturēties no jebkādām darbībām, kas vērstas pret amatpersonām, bijušajām amatpersonām, žurnālistiem vai citām personām, kuras, sniedzot liecības vai citu informāciju, palīdzēja pagaidu komitejai vai citām izmeklēšanas organizācijām iegūt informāciju par ārkārtas pārsūtīšanu sistēmu, nelegāliem apcietinājumiem un par terorismu aizdomās turēto personu pārvadāšanu;

21. atkārtoti pauž 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā izteikto aicinājumu Padomei pieņemt kopēju nostāju, kas nepieļautu par pamatu jebkādiem tiesiskas izdošanas pasākumiem pieņemt trešo valstu diplomātiskās garantijas, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šiem cilvēkiem draud spīdzināšana vai nežēlīga izturēšanās;

Sadarbība ar ES iestādēm un starptautiskajām organizācijām

22. pauž nožēlu par Padomes un tās prezidentūras neizpildīto pienākumu pilnībā informēt Eiropas Parlamentu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli, kā arī par veikto darbu policijas un tiesas iestāžu sadarbībā krimināllietās saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. un 39. pantu;

23. šajā sakarā uzsver, ka ir pilnībā nepieņemami, ka Padome sākumā slēpa, bet pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma sniedza tikai daļēju informāciju par tās veiktajām regulārajām sarunām ar ASV valdības augstām amatpersonām, apgalvojot, ka tā ir vienīgā pieejamā versija; turklāt nosoda arī to, ka Padome atsaucās uz trešās valsts valdības prasību, lai informācijai tiktu saglabāta konfidencialitāte;

24. norāda, ka šajā Padomes nepareizajā rīcībā bija iejauktas visu dalībvalstu valdības, jo tām kā Padomes loceklēm ir kolektīva atbildība;

25. ir satriekts par bijušās Padomes prezidentūras plānoto priekšlikumu par kopīgas sistēmas izveidošanu kopā ar ASV valdību attiecībā uz standartiem par terorismu aizdomās turēto personu pārsūtīšanai, kā apstiprina tie, kas COJUR un COTRA sanāksmē ar ASV Valsts departamenta augstiem pārstāvjiem 2006. gada 3. maijā, Briselē;

26. aicina izpaust rezultātus, kas tika panākti sarunās, kuras saskaņā ar ES pretterorisma koordinatora Gijs de Vries sniegto informāciju tika veiktas ar ASV par "pārsūtīšanas" un "ārkārtas pārsūtīšanas" definīcijām;

27. atzīmē, ka ES Padomes ģenerālsekretārs un KĀDP augstais pārstāvis Havjers Solana ir apliecinājis, ka dalībvalstīm jānodrošina visu pretterorisma pasākumu atbilstība starptautisko tiesību prasībām; pauž bažas par informāciju, kuras trūka Padomes un tās ģenerālsekretāra paziņojumos pagaidu komitejai par sarunām Padomē un informētību par ASV izmantotajām metodēm terorisma apkarošanā; pauž nožēlu par to, ka viņš nespēja papildināt informāciju, kura jau bija pagaidu komitejas rīcībā; aicina Padomi izpaust visu viņa rīcībā esošo informāciju par jautājumiem, kas ir pagaidu komitejas kompetencē, un veicināt tādu Eiropas ārpolitiku un starptautisku pretterorisma stratēģiju, kura ievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības;

28. pauž bažas par ES pretterorisma koordinatora Gijs de Vries veicamo pienākumu reālo saturu, jo viņš nespēja sniegt pienācīgas atbildes uz pagaidu komitejas jautājumiem; uzskata, ka, lai uzlabotu Eiropas dimensiju terorisma apkarošanā, tuvākajā nākotnē jāveic viņa kompetences jomu un pilnvaru pārskatīšana un stiprināšana, kā arī jāveicina pārredzamība un Parlamentam jāuzrauga viņa darbība;

29. pauž nožēlu par Eiropas Policijas biroja (Eiropols) direktora Max-Peter Ratzel atteikumu ierasties uz pagaidu komiteju, it īpaši tāpēc, ka ir kļuvis zināms, ka uz Eiropolu ir norīkoti darbā sadarbības koordinatori, jo īpaši no ASV izlūkdienestiem; pieprasa, lai direktors sniedz Parlamentam visaptverošu informāciju par šo sadarbības koordinatoru lomu, uzdevumiem, datiem, kuri viņiem bija pieejami, un šo datu pieejamības nosacījumiem;

30. pateicas Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam Franco Frattini par sadarbību ar pagaidu komiteju un mudina Komisiju pastiprināt darbību, turpinot patiesības meklējumus un iespējamos veidus, lai novērstu pagaidu komitejas analizēto notikumu atkārtošanos;

31. atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieka Franco Frattini apņemšanos izveidot transatlantiskās sadarbības sistēmu cīņai pret starptautisko terorismu un izmantot saskaņotas normas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību;

32. pateicas Eirokontrolei un jo īpaši tās direktoram par izcilo sadarbību un ļoti noderīgo informāciju, kura tika sniegta pagaidu komitejai;

33. atzinīgi vērtē pagaidu komitejas ciešo sadarbību ar Eiropas Padomi, it īpaši ar tās Parlamentāro asambleju un ģenerālsekretāru, un mudina Juridisko un cilvēktiesību komiteju un tās priekšsēdētāju senatoru Dick Marty turpināt viņu darbu; uzsver, ka abu komiteju konstatētais apstiprina ģenerālsekretāra Terry Davis ieteikumus Ministru komitejai;

34. izsaka dziļu nožēlu par NATO bijušā ģenerālsekretāra George Robertson un pašreizējā ģenerālsekretāra Jaap de Hoop Scheffer atteikumu ierasties pagaidu komitejā, kā arī šīs organizācijas noraidošo atbildi attiecībā uz pieprasījumu par piekļuvi Ziemeļatlantijas Padomes 2001. gada 4. oktobra lēmumam par Ziemeļatlantijas Līguma 5. panta piemērošanu pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV; atkārtoti pauž prasību šo dokumentu publiskot vai vismaz sniegt informāciju par tā saturu, tā agrāko un pašreizējo īstenošanu, par to, vai tas joprojām ir spēkā un vai saistībā ar to ir veikti CIP lidojumi;

35. pateicas ANO speciālkorespondentiem Manfred Nowak (jautājumi saistībā ar spīdzināšanu) un Martin Scheinin (jautajumi saistība ar cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību saistībā ar pretterorisma pasākumiem) par ieguldījumu pagaidu komitejas darbā, vienlaikus paužot nožēlu, ka pagaidu komitejai nav bijusi iespējama tikšanās ar ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos Louise Arbour; pateicas Eiropas Cilvēktiesību ekspertu tīklam un jo īpaši tā koordinatoram Olivier De Schutter par ieguldījumu pagaidu komitejas darbā;

Pagaidu komitejas analizētā informācija

Ārkārtas pārsūtīšanas un gaisa telpas un lidostu ļaunprātīga izmantošana

36. atgādina, ka ārkārtas pārsūtīšanas ir ārpustiesas prakse, kas ir pretrunā pieņemtajiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, proti, kad personu, kuru tur aizdomās par iesaistīšanos terorismā, nelikumīgi nolaupa, arestē un/vai nogādā ASV amatpersonu ierīkotā ieslodzījuma vietā un/vai pārved uz citu valsti, lai pakļautu pratināšanai, kas vairumā gadījumu saistīta ar incommunicado apcietinājumu un spīdzināšanu;

37. pauž nožēlu par to, ka upuru ģimenes ir atstātas pilnīgā neziņā par tuvinieku likteni;

38. uzsver, ka, neraugoties uz neskaidrībām, ko savās privātajās un publiskajās runās ar nodomu radījuši daži ASV pārstāvji, ārkārtas pārsūtīšanas prakse pilnībā atšķiras no prakses, ko dažas Eiropas valstis ir izmantojušas tikai īpašos izņēmuma apstākļos un kas izpaužas, aizturot vai turot apcietinājumā trešās valstīs atsevišķus cilvēkus, kuri oficiāli apsūdzēti ļoti smagos noziegumos, lai tos pārvestu uz Eiropas teritoriju, kur pret viņiem tiesā izvirza kriminālapsūdzības, ievērojot visas tiesu sistēmas tiesiskās garantijas;

39. nosoda ārkārtas pārsūtīšanas kā nelikumīgu līdzekli, ko ASV izmantoja cīņā pret terorismu; nosoda arī to, ka vairākos gadījumos šo metodi pieņēma un noklusēja dažu Eiropas valstu slepenie dienesti un valdības iestādes;

40. nosoda jebkāda veida līdzdalību personu — ārkārtas pārsūtīšanu upuru — pratināšanā, jo tā ir šāda veida nelikumīgas procedūras nožēlojama leģitimēšana, pat ja tie, kuri piedalās pratināšanā, nav tieši atbildīgi par upuru nolaupīšanu, turēšanu apcietinājumā, spīdzināšanu vai nežēlīgu izturēšanos pret viņiem;

41. uzskata, ka ārkārtas pārsūtīšanu prakse izrādījusies neefektīva cīņā pret terorismu un ka ārkārtas pārsūtīšanas būtībā grauj un diskreditē policijas un tiesu iestāžu parastās procedūras pret personām, kuras tur aizdomās par terorismu;

42. uzsver, ka laikā no 2001. gada beigām līdz 2005. gada beigām Eiropas gaisa telpā ir notikuši vismaz 1245 CIP organizēti lidmašīnu reisi vai nolaišanās Eiropas lidostās, turklāt šeit būtu jāpieskaita arī nenoskaidrots militāro lidojumu skaits šajā pašā nolūkā; atgādina, ka, no vienas puses, iespējams, ir bijis vairāk CIP lidmašīnu reisu nekā apstiprināja pagaidu komitejas veiktā izmeklēšana, bet, no otras puses, ne visus šos lidmašīnu reisus izmantoja ārkārtas pārsūtīšanai;

43. pauž nožēlu, ka Eiropas valstis ir atteikušās no kontroles pār gaisa telpu un lidostām, izliekoties neredzam vai piekrītot CIP organizētajiem reisiem, kuri dažos gadījumos tika izmantoti ārkārtas pārsūtīšanām vai nelikumīgai gūstekņu pārvadāšanai, un atgādina to neapšaubāmos pienākumus saskaņā ar ECT judikatūru, kā atkārtoti paudusi arī Venēcijas Demokrātijas un tiesiskuma komisija;

44. pauž īpašas bažas, ka CIP vadītajām lidmašīnām piešķirtās vispārējās lidojumu un nolaišanās atļaujas cita starpā var būt pamatotas ar NATO 2001. gada 4. oktobra lēmumu par Ziemeļatlantijas līguma 5. panta piemērošanu;

45. atzīmē, ka ASV Augstākās tiesas lēmumā, kurā prasīts slēgt Gvantanamo cietumu, ir teikts, ka lielākā daļa gūstekņu, kas atrodas minētajā Kubas bāzē, ir no Afganistānas un ka tāpēc tiek noteikti pārvesti caur Eiropu;

46. atgādina, ka Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju (Čikāgas Konvencijas) 1. pantā noteikts princips, ka katrai valstij ir pilnīga un ekskluzīva suverenitāte gaisa telpā virs tās teritorijas un ka tāpēc valstis ir pilnībā un bez izņēmumiem atbildīgas par cilvēktiesību ievērošanu to teritorijā, tostarp gaisa telpā virs tās;

47. uzsver, ka CIP izmanto civilās aviācijas noteikumus, lai apietu valsts lidaparātiem, tostarp armijas un policijas vadītajiem lidaparātiem, noteiktās tiesiskās saistības, kas paredzētas Čikāgas Konvencijā; atgādina, ka Čikāgas Konvencijas 4. pantā noteikts, ka,, katra līgumslēdzēja valsts apņemas neizmantot civilo aviāciju tādiem nolūkiem, kas neatbilst šīs Konvencijas mērķiem;

48. apstiprina, ka, ņemot vērā papildu informāciju, kas saņemta pagaidu komitejas darbības otrajā posmā, ir maz ticams, ka dažu Eiropas valstu valdības nav zinājušas par darbībām, kuras saistītas ar ārkārtas pārsūtīšanu to teritorijā;

49. uzsver, ka pagaidu komitejas darba dokumentos Nr. 7 un Nr. 8 [8] sniegta papildinformācija par ārkārtas pārsūtīšanu gadījumiem, kurus analizēja komiteja, kā arī par uzņēmumiem, kas saistīti ar CIP, CIP izmantotajām lidmašīnām un Eiropas valstīm, kurās nolaidās CIP lidmašīnas;

ITĀLIJA

50. pauž nožēlu, ka Itālijas tagadējās un iepriekšējās valdības pārstāvji, kuri ir vai bija atbildīgi par Itālijas slepenajiem dienestiem, noraidīja lūgumu ierasties pagaidu komitejā;

51. pauž nožēlu par ēģiptiešu garīdznieka Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanu, kuram bija piešķirts patvērums Itālijā un kuru 2003. gada 17. februārī Milānā nolaupīja, ar automašīnu aizveda no Milānas uz Aviano NATO militāro bāzi un pēc tam caur Ramšteinas NATO militāro bāzi Vācijā ar lidmašīnu pārveda uz Ēģipti, kur kopš tā laika viņš tiek turēts incommunicado apcietinājumā un spīdzināts;

52. nosoda aktīvo lomu, kāda bija karabinieru priekšniekam un dažām Itālijas militārā drošības dienesta (SISMI) amatpersonām Abu Omar nolaupīšanā, kā liecina Milānas valsts prokurora Armando Spataro veiktā izmeklēšana un savāktie pierādījumi;

53. secina un pauž nožēlu, ka bijušais SISMI direktors ģenerālis Nicolò Pollari noklusēja patiesību, tiekoties ar pagaidu komiteju 2006. gada 6. martā, kad viņš apgalvoja, ka Itālijas aģenti nav piedalījušies nevienā CIP veiktajā cilvēku nolaupīšanā un ka SISMI nezināja par plānu nolaupīt Abu Omar;

54. uzskata par visnotaļ iespējamu, ka, ņemot vērā slepeno dienestu iesaistīšanos, SISMI ir zinājusi par Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanu no tās teritorijas;

55. izsaka pateicību valsts prokuroram A. Spataro par liecību pagaidu komitejai; pauž atzinību par viņa veikto efektīvo un neatkarīgo izmeklēšanu, lai noskaidrotu Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanu, un pilnībā atbalsta viņa secinājumus un GUP (Giudice dell'Udienza Preliminare) lēmumu saukt pie atbildības 26 ASV pilsoņus, kas ir CIP aģenti, septiņas augstas SISMI amatpersonas, kādu Speciālās operatīvās grupas karabinieri un laikraksta "Libero" redaktora palīgu; atzinīgi vērtē tiesvedības ierosināšanu Milānas tiesā;

56. pauž nožēlu par to, ka Abu Omar nolaupīšana apdraudēja valsts prokurora A. Spataro veikto izmeklēšanu par teroristu tīklu, ar kuru bija saistīts Abu Omar; atgādina, ka tad, ja Abu Omar nebūtu nelikumīgi apcietināts un pārvests uz citu valsti, viņam būtu bijis jāstājas parastas un taisnīgas tiesas priekšā Itālijā;

57. atzīmē, ka ģenerāļa N. Pollari sniegtā liecība ir pretrunā ar daudziem dokumentiem, kas atrasti SISMI telpās un kurus konfiscēja Milānas prokurori; uzskata, ka šie dokumenti liecina, ka CIP sniegusi regulārus ziņojumus SISMI par Abu Omar apcietinājumu Ēģiptē;

58. pauž dziļu nožēlu par to, ka SISMI vadība sistemātiski maldināja arī Milānas prokurorus, lai traucētu Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanas lietas izmeklēšanu; ir ļoti nobažījies par to, ka SISMI vadība, iespējams, strādāja, lai īstenotu paralēlu darba kārtību, un par to, ka nebija pienācīgas iekšējās un valdības kontroles; prasa Itālijas valdībai nekavējoties labot šo situāciju, izveidojot pastiprinātu parlamentāru un valdības kontroli;

59. nosoda itāļu žurnālistu, kuri izmeklēja Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanu, nelikumīgo vajāšanu un viņu telefona sarunu noklausīšanos, kā arī viņu datoru konfiscēšanu; uzsver, ka šo žurnālistu liecības bija ārkārtīgi noderīgas pagaidu komitejas darbā;

60. pauž kritiku par ilgo laiku, kas bija vajadzīgs Itālijas valdībai, lai atceltu no amata un nomainītu ģenerāli N. Pollari;

61. pauž nožēlu, ka iepriekšējā Itālijas valdība piešķīra slepenības statusu dokumentam par ASV un Itālijas sadarbību cīņā pret terorismu, kas būtu varējis noderēt Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanas izmeklēšanā, un ka Itālijas pašreizējā valdība ir apstiprinājusi šo dokumentu slepenības statusu;

62. mudina Itālijas tieslietu ministru pēc iespējas drīzāk sagatavot pieprasījumu par minēto 26 ASV pilsoņu izdošanu, lai tie stātos tiesas priekšā Itālijā;

63. nosoda ārkārtas pārsūtīšanu, kas tika veikta ar Itālijas pilsoni Abou Elkassim Britel, kuru 2002. gada martā Pakistānā arestēja Pakistānas policija, pratināja ASV un Pakistānas amatpersonas un pēc tam nodeva Marokas varasiestādēm un ieslodzīja Temara cietumā, kur viņš ir apcietinājumā vēl joprojām; uzsver, ka Itālijā veiktā kriminālizmeklēšana pret Abou Elkassim Britel tika slēgta bez apsūdzības izvirzīšanas;

64. pauž nožēlu, ka saskaņā ar dokumentiem, ko pagaidu komitejai iesniedza Abou Elkassim Britel advokāts, Itālijas Iekšlietu ministrija pastāvīgi sadarbojās ar ārzemju drošības dienestiem Abou Elkassim Britel lietā pēc viņa aresta Pakistānā;

65. mudina Itālijas valdību veikt noteiktus pasākumus, lai panāktu Abou Elkassim Brittel tūlītēju atbrīvošanu un Milānas tiesā varētu izskatīt lietu pret Abu Omar;

66. pauž dziļu nožēlu, ka CIP izmantoja Itālijas teritoriju, lai tur nolaistos reisa laikā no ASV caur Romu uz Sīriju, veicot Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanu, kurš nodeva liecību pagaidu komitejai;

67. atzīmē 46 reizes, kad Itālijas lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par veikto reisu mērķi, kuri daudzos gadījumos ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu un gūstekņu pārvešanas maršrutos;

APVIENOTĀ KARALISTE

68. atzinīgi vērtē tikšanos Londonā ar Apvienotās Karalistes Eiropas lietu ministru un to, ka Apvienotās Karalistes valdība sniedza dokumentus un paskaidrojumus; atzīmē, ka Apvienotās Karalistes iestādes nevarēja atbildēt uz visiem pagaidu komitejas delegācijas Londonā jautājumiem;

69. atzīmē Apvienotās Karalistes ārlietu un sadraudzības lietu ministres Margaret Beckett rakstiskā atbildē uz parlamentāro jautājumu sniegto paziņojumu, kurā viņa atzina, ka AK valdība zināja par CIP slepeno cietumu tīklu jau pirms tam, kad prezidents Džordžs Bušs 2006. gada septembrī atzina to pastāvēšanu; prasa AK valdībai paziņot, vai tā šo jautājumu ir apspriedusi ar ASV varasiestādēm un, ja jā, kad par to ir informētas citas Eiropas valdības vai notikušas apspriedes ar tām;

70. izsaka pateicību Apvienotās Karalistes Apvienotajai partiju parlamentārajai grupai ārkārtas pārsūtīšanu lietā (APPG), kuras sastāvā ir Pārstāvju palātas un Lordu palātas deputāti, par darbu un daudziem ārkārtīgi vērtīgiem dokumentiem, kurus tā iesniedza pagaidu komitejas delegācijai Londonā;

71. nosoda Irākas pilsoņa un Apvienotās Karalistes rezidenta Bisher Al-Rawi un Jordānijas pilsoņa un Apvienotās Karalistes rezidenta Jamil El-Banna ārkārtas pārsūtīšanu, kurus Gambijas varasiestādes 2002. gada novembrī apcietināja un izdeva ASV aģentiem un kuri ar lidmašīnu tika aizvesti uz Afganistānu, pēc tam uz Gvantanamo, kur viņi joprojām ir ieslodzīti bez tiesas un jebkāda veida tiesiskas palīdzības;

72. norāda, ka Apvienotās Karalistes drošības dienesta MI5 telegrammas kādas ārvalsts valdībai, kas tika parādītas APPG priekšsēdētājam Andrew Tyrie, liecina, ka Bisher Al-Rawi un Jamil El-Banna nolaupīšanu veicināja daļēji kļūdaina informācija, ko sniedza MI5;

73. kritizē Apvienotās Karalistes valdības nevēlēšanos sniegt Bisher Al-Rawi un Jamil El-Banna konsulāru palīdzību, jo viņi nav Apvienotās Karalistes pilsoņi;

74. nosoda Etiopijas pilsoņa un Apvienotās Karalistes rezidenta Binyam Mohammed divas ārkārtas pārsūtīšanas; norāda, ka Binyam Mohammed tika turēts vismaz divās slepenās ieslodzījuma vietās, kā arī militārajos cietumos;

75. pauž dziļu satraukumu par liecību, ko Binyam Mohhamed advokāts sniedza pagaidu komitejas delegācijai Apvienotajā Karalistē par visbriesmīgāko spīdzināšanu, ko pārcietis viņa klients;

76. uzsver, ka bijušais Apvienotās Karalistes ārlietu un valsts sekretārs Jack Straw 2005. gada decembrī pieļāva iespēju, ka Apvienotās Karalistes izlūkdienesta amatpersonas ir tikušās ar Binyam Mohammed viņa apcietinājuma laikā Pakistānā; sakarā ar to norāda, ka dažus jautājumus, kurus Marokas amatpersonas uzdeva Binyam Mohammed, šķiet, ierosinājusi Apvienotās Karalistes sniegtā informācija;

77. nosoda Apvienotās Karalistes pilsoņa Martin Mubanga ārkārtas pārsūtīšanu, kurš tikās ar pagaidu komitejas delegāciju Apvienotajā Karalistē un kuru aizturēja Zambijā 2002. gada martā un pēc tam ar lidmašīnu pārveda uz Gvantanamo; pauž nožēlu, ka Apvienotās Karalistes amatpersonas pratināja Martin Mubanga Gvantanamo, kur viņu bez tiesas un jebkāda veida tiesiskas palīdzības turēja apcietinājumā un spīdzināja četrus gadus, bet pēc tam atbrīvoja, neizvirzot apsūdzību;

78. atzīmē bijušā Apvienotās Karalistes vēstnieka Uzbekistānā Craig Murray pagaidu komitejai sniegto liecību par apmaiņu ar izlūkošanas informāciju, kas iegūta ar spīdzināšanas palīdzību, un bijušā AK ārlietu un valsts lietu biroja juriskonsulta Michael Wood juridisko atzinumu;

79. pauž bažas par Michael Wood juridisko atzinumu, saskaņā ar kuru ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā ANO Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem per se neaizliedz spīdzināšanā iegūtas informācijas saņemšanu vai glabāšanu, ja nav notikusi tieša līdzdalība spīdzināšanā; nosoda jebkādus mēģinājumus iegūt informāciju ar spīdzināšanas palīdzību neatkarīgi no tā, kas ir iesaistītās personas;

80. atzīmē 170 reizes, kad AK lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija šiem reisiem, kuri daudzos gadījumos ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž nožēlu par to, ka Apvienotās Karalistes lidostās nolaidās lidmašīnas, par kurām sniegta informācija, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed, Abu Omar un Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanai un Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai;

VĀCIJA

81. atzīst labo sadarbību no Vācijas valdības puses, sniedzot ierobežotas pieejamības dokumentus pagaidu komitejas priekšsēdētājam un referentam; no otras puses, pauž nožēlu par to, ka neviens Vācijas valdības pārstāvis neuzskatīja par vajadzīgu ierasties pagaidu komitejā;

82. atzinīgi vērtē Vācijas parlamenta izmeklēšanas komisijas lielisko darbu un pauž pilnīgu atbalstu šīs komitejas darba turpināšanai;

83. atzīmē un pauž pateicību Minhenes apgabala tiesai par 13 aresta orderu izdošanu aizdomās turēto CIP aģentu apcietināšanai saistībā ar nelikumīgu Khaled el-Masri nolaupīšanu un turēšanu apcietinājumā un sagaida, ka Vācijas valdība veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu, ka ASV šīs personas izdod;

84. pateicas Vācijas parlamenta izmeklēšanas komitejai par Khaled El-Masri lietas izskatīšanu; atzīmē, ka līdz šim komitejas veiktās izmeklēšanas nepierāda Vācijas iestāžu līdzdalību nelegālajā nolaupīšanā; cer, ka Vācijas parlaments nāks klajā ar izmeklēšanas komitejas nobeiguma secinājumiem šajā jautājumā;

85. nosoda Turcijas pilsoņa Murat Kurnaz, kurš ir Vācijas rezidents, ārkārtas pārsūtīšanu, kurš sniedza liecību pagaidu komitejai un kuru apcietināja Pakistānā 2001. gada novembrī; Pakistānas policija pārveda viņa pāri robežai un nodeva ASV vienībām Afganistānā bez tiesiska pamatojuma un bez tiesiskas palīdzības un 2002. gada beigās viņš tika ar lidmašīnu nogādāts Gvantanamo, no kurienes viņu, neizvirzot apsūdzību, atbrīvoja 2006. gada 24. augustā; viņu spīdzināja visās vietās, kur viņš tika turēts apcietinājumā;

86. norāda, ka saskaņā ar Murat Kurnaz advokāta un Vācijas iestāžu sniegto informāciju bija gaidāma Murat Kurnaz atbrīvošana no Gvantanamo 2002. gadā, taču to nepieņēma Vācijas iestādes; atzīmē, ka daudzos gadījumos kopš 2002. gada Vācijas valdība teica Murat Kurnaz advokātam, ka nav iespējams sākt sarunas ar ASV valdību par viņa atbrīvošanu, jo Murat Kurnaz ir Turcijas pilsonis; atzīmē, ka saskaņā ar komitejai pieejamo informāciju jau 2002. gada oktobra beigās Murat Kurnaz neradīja nekādus terorisma draudus; sagaida saņemt no Vācijas parlamenta izmeklēšanas komitejas pilnu skaidrojumu par visām attiecīgām Vācijas iestāžu darbībām vai bezdarbību un atzinīgi vērtē to, ka šīs izmeklēšanas ir jau uzsāktas;

87. pauž nožēlu par to, ka Vācijas amatpersonas divas reizes — 2002. un 2004. gadā — pratināja Murat Kurnaz Gvantanamo, kur viņš tika turēts apcietinājumā bez oficiālas apsūdzības, tiesas un tiesiskas palīdzības; pauž nožēlu par to, ka Vācijas amatpersonas liedza viņam jebkādu palīdzību un tā vietā bija ieinteresētas tikai viņa nopratināšanā;

88. pilnībā atbalsta izmeklēšanu pret nezināmiem vainīgajiem, ko valsts prokurors uzsāka Potsdamā un kas 2006. gada 25. oktobrī tika nodota Tībingenas/Karlsrūes valsts prokuroram, lai noskaidrotu, vai pirms nosūtīšanas uz Gvantanamo pret Murat Kurnaz Afganistānā nežēlīgi izturējās Vācijas karavīri, kuri pieder pie Kommando Spezialkräfte (KSK) — Vācijas armijas īpašajiem operatīvajiem spēkiem;

89. atzīmē, ka, nopratinot Murat Kurnaz, viņu konfrontēja ar ziņām par viņa personīgo dzīvi; atzīmē, ka tas rada aizdomas, ka Murat Kurnaz tika cieši novērots pat pirms laika, kad atstāja Vāciju, bet šādu novērošanu parasti var veikt tikai vietējie izlūkdienesti;

90. augstu vērtē Vācijas valdības iniciatīvu 2006. gada janvārī, kuras rezultātā Murat Kurnaz tika atbrīvots;

91. nosoda Vācijas pilsoņa Mohammed Zammar ārkārtas pārsūtīšanu, kuru 2001. gada 8. decembrī bez oficiālas apsūdzības apcietināja Kasablankas lidostā Marokā, ieslodzīja un spīdzināja Marokā un Sīrijā;

92. atzīmē, ka saskaņā ar iestāžu konfidenciālu informāciju 2001. gada 26. novembrī Vācijas Federālās kriminālpolicijas birojs sniedza FIB ziņas par Mohammed Zammar atrašanās vietu, kas atviegloja Mohammed Zammar apcietināšanu;

93. norāda, ka pēc Vācijas Federālās kancelejas amatpersonu un Sīrijas izlūkdienesta amatpersonu tikšanās 2002. gada jūlijā Vācijas prokurori izvirzīja apsūdzības pret dažiem Sīrijas pilsoņiem Vācijā, bet Sīrijas varas iestādes ļāva Vācijas amatpersonām izvaicāt Mohammed Zammar Sīrijas cietumā Far' Falastin, ko apstiprināja arī iestāžu konfidenciāla informācija; pauž nožēlu, ka Vācijas aģenti pratināja Mohammed Zammar šajā cietumā;

94. aicina Vācijas Bundestāga Pirmo izmeklēšanas komisiju saistībā ar tās pilnvaru paredzamo paplašināšanu izmeklēt nesen atklāto gadījumu par Ēģiptes pilsoņa Abdel-Halim Khafagy, kurš ir ilgtermiņa rezidents Vācijā, nelikumīgo pārsūtīšanu; Abdel-Halim Khafagy tika, iespējams, aizturēts Bosnijā un Hercegovinā 2001. gada septembrī, pamatojoties uz aizdomām, ka viņš ir terorists, un aizvests uz cietumu ASV militārajā bāzē Eagle Base Tuzlā, kur pret viņu necilvēcīgos apstākļos izturējās ļoti nežēlīgi;

95. pauž nopietnas bažas par informāciju, kas iekļauta pagaidu komitejas rīcībā nodotos neklasificētos dokumentos un kas liecina, ka ASV Eiropas spēku (USEUCOM) militārajā bāzē pie Štutgartes tika plānota vismaz sešu alžīriešu nelikumīga pārvešana no Tuzlas caur Inširliku uz Gvantanamo; aicina Vācijas Bundestāgu nekavējoties izmeklēt, vai šie iespējamie pārvešanas gadījumi ir saistīti ar Bruņoto spēku statusa nolīguma vai citu nolīgumu/līgumu pārkāpumiem, kas noslēgti par ASV militārajiem spēkiem Vācijas teritorijā, vai USEUCOM plāno jaunas nelikumīgas pārsūtīšanas un vai jebkādā veidā ir iesaistīti Vācijas sadarbības koordinatori;

96. atzīmē 336 reizes, kad Vācijas lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija šiem reisiem, kuri ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž nožēlu par to, ka Vācijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El- Masri, Binyam Mohammed, Abu Omar un Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanai un Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai; pauž īpašas bažas par to, ka viens no minētajiem reisiem devās uz Gvantanamo; noteikti mudina Vācijas varas iestādes turpināt šī reisa izmeklēšanu;

97. atzīmē apgalvojumus par pagaidu ieslodzīšanu un nežēlīgu izturēšanos pret personām, ko tur aizdomās par terorismu, ASV militārajā cietumā Manheimā-Blumenau, atzinīgi vērtē izmeklēšanu, ko uzsācis federālā valsts prokurora birojs, un cer, ka Vācijas Bundestāgs un/vai kompetentā izmeklēšanas komisija šo lietu izmeklēs sīkāk;

ZVIEDRIJA

98. atzīmē Zviedrijas valdības nostāju, kas pausta vēstulē, kuru pagaidu komitejai nosūtīja tās ārlietu ministrs Carl Bildt; pauž nožēlu, ka neviens valdības pārstāvis nevarēja ierasties pagaidu komitejā, lai apmainītos viedokļiem par tās nostāju;

99. pauž nožēlu par to, ka Zviedrijā patvērumu meklējušo Ēģiptes pilsoņu Mohammed El-Zari un Ahmed Agiza izraidīšana no Zviedrijas 2001. gada decembrī bija pamatota tikai ar Ēģiptes valdības diplomātiskajām garantijām, kuras nesniedza efektīvu aizsardzību pret spīdzināšanu; atzīst arī, ka Zviedrijas valdība viņiem liedza īstenot savas tiesības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas nosacījumiem, neinformējot viņu advokātus, kamēr viņi nebija ieradušies Kairā; nosoda to, ka Zviedrijas varasiestādes pieņēma ASV piedāvājumu izmantot lidmašīnu, kurai tika izdota īpaša pārlidošanas atļauja, lai šos divus cilvēkus aizvestu uz Ēģipti;

100. pauž nožēlu par to, ka Zviedrijas drošības policija zaudēja kontroli pār Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanas uz Ēģipti izpildi, kas notika pretrunā tiesiskuma principam, saglabājot pasivitāti laikā, kad ASV aģenti Brommas lidostā pazemojoši izturējās pret attiecīgajām personām;

101. uzsver, ka lēmumu par izraidīšanu pieņēma visaugstākajā izpildvaras līmenī, kurā nebija iespējams iesniegt pārsūdzību;

102. pilnībā atbalsta ANO Cilvēktiesību komitejas 2006. gada 6. novembra lēmumu, kurā konstatēts, ka Zviedrija ir pārkāpusi spīdzināšanas pilnīgu aizliegumu; atbalsta arī ANO Komitejas pret spīdzināšanu 2005. gada 20. maija atsevišķo lēmumu, kurā secināts, ka Zviedrija ir pārkāpusi ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem un kurā konstatēts, ka,, ar diplomātisku garantiju iegūšanu (no Ēģiptes), kuras turklāt nesniedza mehānismu to izpildei, nepietika, lai aizsargātu pret šo skaidri saskatāmo risku;

103. izsaka pateicību Zviedrijas galvenajam parlamentārajam ombudam Mats Melin par liecību pagaidu komitejai un pauž atzinību par viņa veikto izmeklēšanu, kurā tika secināts, ka Zviedrijas drošības dienests un lidostas policija "bija ārkārtīgi pakļāvīgi ASV amatpersonām" un "zaudēja kontroli pār sankciju izpildi", no kā izrietēja cietsirdīga izturēšanās, arī fiziska vardarbība un pazemošana pret Ahmed Agiza un Mohammed El- Zari lidostā tieši pirms viņu aizvešanas uz Kairu;

AUSTRIJA

104. atzīmē Austrijas valdības vārdā sniegtos rakstveida paskaidrojums, bet pauž nožēlu, ka Austrijas valdība neuzskatīja par vajadzīgu ierasties pagaidu komitejā, lai apmainītos viedokļiem par tās nostāju;

105. atzīmē, ka saskaņā ar šiem rakstiskajiem paskaidrojumiem nākamajos punktos minētās personas — Massad Omer Behari un Gamal Menshawi — bija Austrijas iedzīvotāji, taču nebija Austrijas pilsoņi, un viņu pārvietošanās brīvība nebija nekādā veidā ierobežota; atzīmē, ka viņi no Austrijas aizbrauca brīvprātīgi un Austrijas varasiestādes viņus nepārbaudīja; viņus ārpus Austrijas teritorijas un ārpus Austrijas varasiestāžu ietekmes zonas aizturēja ārvalstu dienesti bez Austrijas līdzdalības; atzīmē, ka tāpēc ir skaidrs, ka šajos gadījumos nenotika personu izdošana ārvalstu varasiestādēm;

106. tomēr atgādina, ka saskaņā ar ECPAK līgumslēdzēju valstu jurisdikcijā ir rezidenti, kas dzīvo to teritorijās, un līdz ar to šo valstu pienākums ir viņus aizsargāt un veikt izmeklēšanu par jebkuru cilvēktiesību pārkāpumu pret viņiem;

107. pauž nožēlu par to, ka Sudānas pilsoni un Austrijas rezidentu kopš 1989. gada Masaad Omer Behari, kurš sniedza liecību pagaidu komitejai, nolaupīja 2003. gada 12. janvārī Ammānas lidostā atpakaļceļā no Sudānas uz Vīni;

108. pauž nožēlu par to, ka Masaad Omer Behari vēlāk bez tiesas un tiesiskas palīdzības tika nelikumīgi slepeni ieslodzīts Jordānijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārvaldītā cietumā Ammānas tuvumā, tur spīdzināts un pakļauts nežēlībai līdz 2003. gada 8. aprīlim, kad viņu atbrīvoja, neizvirzot apsūdzību;

109. nosoda Ēģiptes pilsoņa un Austrijas rezidenta Gamal Menshawi aizvešanu, kuru 2003. gada februārī apcietināja Ammānas lidostā, kad viņš bija ceļā uz Meku, un vēlāk aizveda uz Ēģipti, kur viņš tika turēts slepenā apcietinājumā bez tiesas vai juridiskām palīdzības līdz 2005. gadam;

110. pauž nožēlu, ka, ņemot vērā minētos punktus, Austrijā netika veikta ne īpaša, ne parlamentāra izmeklēšana par Austrijas varasiestāžu iespējamo iesaistīšanos divās minētajās pārsūtīšanās; mudina Austrijas parlamentu iespējami drīz sākt attiecīgu izmeklēšanu;

SPĀNIJA

111. atzinīgi vērtē Spānijas valdības deklarāciju par labo sadarbību ar pagaidu komiteju, jo īpaši liecību, kuru ārlietu ministrs sniedza pagaidu komitejai; tomēr pauž nožēlu, ka Spānijas valdība vēlāk neatļāva Spānijas izlūkdienesta direktoram ierasties pagaidu komitejā vairākus mēnešus pēc tam, kad viņam to lūdza;

112. izsaka pateicību galvenajam prokuroram Javier Zaragoza un Audiencia Nacional prokuroram Vicente González Mota par pagaidu komitejai sniegtajām liecībām un izsaka atzinību par viņu veikto izmeklēšanu par Spānijas lidostu izmantošanu CIP lidmašīnu tranzītam saistībā ar ārkārtas pārsūtīšanu programmu; mudina prokurorus turpināt izmeklēt ar Khaled El-Masri ārkārtas pārsūtīšanu saistīto lidmašīnu nolaišanos; atzīmē Spānijas iestāžu lēmumu deklasificēt izlūkdienestu rīcībā esošos slepenos dokumentus par to, ka CIP lidmašīnas izmantojušas Spānijas lidostas;

113. pauž atzinību par Diario de Mallorca analītisko žurnālista darbību, kam bija liela nozīme, atklājot CIP lidmašīnu tranzītu caur Baleāru salu lidostām un noskaidrojot to apkalpes locekļus;

114. atgādina galvenā prokurora J. Zaragoza vārdus, ka,, no Spānijas valdības puses nebija nekādu šķēršļu, iebildumu vai grūtību izmeklēšanā, ko veica Audiencia Nacional;

115. aicina Spānijas varasiestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai Spānijas pilsonim Nasarwho Mustafa Setmariam, kuru 2005. gada oktobrī nolaupīja Sīrijā un izdeva ASV aģentiem, dotu iespēju stāties taisnīgas tiesas priekšā kompetentās tiesu iestādēs;

116. pauž nopietnas bažas par 68 reizēm, kad Spānijas lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, kuras daudzos gadījumos ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu un gūstekņu pārvešanas maršrutos; pauž nožēlu par to, ka Spānijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citās valstīs CIP tās izmantojusi Ahmed Agiza, Mohammed El-Zari, Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed, Abu Omar un Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanai, kā liecina tiesas izmeklēšana, kas pašlaik notiek Spānijā un Itālijā; pauž īpašas bažas par to, ka trīs no minētajiem reisiem tika veikti no Gvantanamo vai devās uz turieni; īpaši mudina Spānijas prokuratūru turpināt izmeklēšanu par šiem reisiem;

PORTUGĀLE

117. atzinīgi vērtē sanāksmi Lisabonā ar Portugāles ārlietu ministru un to, ka Portugāles valdība iesniedza dokumentus un paskaidrojumus; izsaka nožēlu, ka Portugāles iestādes nevarēja atbildēt uz visiem pagaidu komitejas delegācijas jautājumiem;

118. atzinīgi vērtē Portugāles atbildīgo iestāžu 2007. gada 5. februārī uzsākto izmeklēšanu par Portugāles teritorijas iespējamo izmantošanu par terorismu aizdomās turamo gūstekņu spīdzināšanai, kā arī cietsirdīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos pret viņiem Portugāles teritorijā;

119. īpaši atzīmē Adburahman Khadr lietu, kuru, iespējams, ar lidmašīnu Gulfstream 4 N85VM 2003. gada 6. novembrī pārveda no Gvantanamo uz Tuzlu Bosnijā un Hercegovinā, pa ceļam 2003. gada 7. novembrī nolaižoties Portugāles lidostā; aicina iestādes izmeklēt arī citus iespējamus apcietinātu personu transportēšanas gadījumus caur Portugāli;

120. atzinīgi vērtē ministriju darba grupas izveidi 2006. gada 26. septembrī un to, ka 2006. gada 13. oktobrī stājās spēkā noteikumi, kas paredz, ka Portugāles robežsardzei ir jāsaņem saraksti ar privāto reisu apkalpes locekļu un pasažieru vārdiem;

121. atzīmē 91 nolaišanās reizi Portugāles lidostās, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija atsevišķiem reisiem, kuri ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž īpašas bažas par to, ka no šiem reisiem vismaz trīs tikai veikti no vai devās uz Gvantanamo; atzīmē, ka Maher Arar un Abou Elkassim parsūtīšanā iesaistītā lidmašīna veica nolaišanos Portugālē, kad lidoja atpakaļ;

122. pauž bažas par pagaidu komitejas rīcībā nonākušo papildu sarakstu, kurā norādīts, ka civilās un militārās lidmašīnas no vairākām valstīm, lidojot no vai uz Gvantanamo Portugāles gaisa telpā, no 2002. gada 11. janvāra līdz 2006. gada 24. jūnijam veica 14 papildu nolaišanās Portugāles lidostās; atzīmē, ka Portugāles valdība sniedza informāciju par septiņām šādām nolaišanās reizēm, kas tika veiktas saistībā ar operāciju "Enduring Freedom";

ĪRIJA

123. atzinīgi vērtē liecību, kuru pagaidu komitejai Īrijas valdības vārdā sniedza Īrijas ārlietu ministrs, un tās nepārprotamo kritiku par ārkārtas pārsūtīšanu; tomēr atzīmē, ka viņš neatbildēja uz visiem jautājumiem saistībā ar bažām, ka CIP lidmašīnas varētu izmantot Īrijas lidostas, dodoties ārkārtas pārsūtījumu misijās vai atgriežoties no tām (kā gadījumā ar Abu Omar);

124. pateicas Īrijas Cilvēktiesību komitejai (IHRC) par pagaidu komitejai sniegto liecību un atbalsta tās viedokli, ka Īrijas valdības diplomātiskā nodrošināšanās neatbilst Īrijas cilvēktiesību prasībām, kas valdībai liek aktīvi censties novērst jebkādas darbības, kuras jebkādā veidā veicinātu spīdzināšanu vai sliktu apiešanos Īrijā vai ārzemēs; izsaka nožēlu par Īrijas valdības joprojām spēkā esošo lēmumu neņemt vērā IHRC ieteikumu šajā sakarā; atzīmē, ka joprojām notiek dialogs starp IHRC un Īrijas valdību;

125. atzīmē 147 reizes, kad Īrijas lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija šiem reisiem, kuri ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž nožēlu par to, ka Īrijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed, Abu Omar un Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanai un Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai;

126. atzīmē to, ka Īrijas parlaments nav veicis pārbaudes ne par Īrijas, ne ārvalstu izlūkdienestu darbību, un to, ka šāda situācija rada ļaunprātīgas izmantošanas iespēju;

127. uzskata, ka, nepastāvot izlases pārbaužu sistēmai, šāds aizliegums ir jāattiecina uz visām CIP vadītām lidmašīnām, kas nolaižas Īrijā;

128. mudina Īrijas valdību, ņemot vērā pagaidu komitejas secinājumus, vienoties par parlamentāras izmeklēšanas ierosināšanu par Īrijas teritorijas izmantošanu CIP pārsūtīšanu maršrutos;

GRIEĶIJA

129. atzīmē 64 reizes, kad Grieķijas lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija šiem reisiem, kuri daudzos gadījumos ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž nožēlu par to, ka Grieķijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed un Maher Arar ārkārtas pārsūtīšanai, kā arī Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai;

KIPRA

130. atzīmē 57 reizes, kad Kipras lidostās nolaidās CIP vadītas lidmašīnas, un pauž nopietnas bažas par mērķi, kas bija šiem reisiem, kuri ieradās no vai devās uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; pauž nožēlu par to, ka Kiprā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed un Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanai, kā arī Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai;

DĀNIJA

131. atzinīgi vērtē sadarbību ar Dānijas varasiestādēm, vienlaikus paužot nožēlu, ka neviens valdības pārstāvis nav uzskatījis par lietderīgu tikties ar pagaidu komiteju;

BEĻĢIJA

132. aicina Beļģijas valdību publiskot visu notikušo izmeklēšanu rezultātus par visām veiktajām izmeklēšanām attiecībā uz Beļģijas lidostām un Beļģijas gaisa telpu, ko izmantoja lidmašīnas, kuras bija iesaistītas pārsūtīšanas programmā vai gūstekņu pārvadāšanā;

133. atzīmē Beļģijas Senāta priekšsēdētājas Anne-Marie Lizin paziņojumus, kuros pausta nožēla par to, ka Beļģijas izlūkdienesti nesadarbojās ar Beļģijas varasiestādēm izmeklēšanas sākumā, bet norāda uz Beļģijas Senāta ziņojuma gala secinājumiem, kas liecina par Beļģijas vēlmi atrisināt radušās problēmas;

TURCIJA

134. pauž nopietnas bažas par Turcijas iestāžu nespēju nodrošināt Turcijas pilsoņa Murat Kurnaz diplomātisko aizsardzību un jebkādu mēģinājumu trūkumu, lai panāktu viņa atbrīvošanu no Gvantanamo cietuma;

135. pauž nožēlu, ka Turcijas varasiestādes, turklāt, izmantoja Murat Kurnaz nelikumīgu apcietināšanu, lai veiktu viņa nopratināšanu Gvantanamo;

136. pauž nožēlu par Turcijas iestāžu klusēšanu attiecībā uz tās teritorijas izmantošanu, veicot sešu Alžīrijas izcelsmes Bosnijas un Hercegovinas pilsoņu vai pastāvīgo iedzīvotāju, kuri nelikumīgi tika apcietināti Bosnijā un Hercegovinā, pārvešanu uz Gvantanamo;

BIJUSĪ DIENVIDSLĀVIJAS MAĶEDONIJAS REPUBLIKA

137. uzsver, ka pagaidu komitejas delegāciju Skopjē 2006. gada aprīlī pieņēma Republikas prezidents, valdības locekļi un vairākas amatpersonas, un izsaka viņiem pateicību par delegācijas uzņemšanu; tomēr atzīmē, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas varasiestādes nav veikušas rūpīgu izmeklēšanu Khaled El-Masri lietā;

138. nosoda Vācijas pilsoņa Khaled El-Masri ārkārtas pārsūtīšanu, kuru 2003. gada 31. decembrī nelikumīgi nolaupīja robežšķērsošanas vietā Tabanovcē, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, nelikumīgi turēja apcietinājumā Skopjē no 2003. gada 31. decembra līdz 2004. gada 23. janvārim un pēc tam no 2004. gada 23. janvāra līdz 24. janvārim pārveda uz Afganistānu, kur viņu turēja apcietinājumā līdz 2004. gada maijam, un pakļāva pazemojošai un necilvēcīgai attieksmei;

139. mudina Padomi un tās augsto pārstāvi KĀDP jautājumos pilnībā informēt par faktu, ka ES policijas misija (PROXIMA) bija iekļauta Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iekšlietu ministrijā un tika iesaistīta Maķedonijas Drošības un pretizlūkošanas nodaļas (DBK) darbā laikā, kad Khaled El-Masri izdeva CIP; vēlētos zināt, vai ir taisnība, ka Padome iztaujāja ES darbiniekus, kas piedalījās PROXIMA misijā, lai novērtētu to, cik daudz informācijas ir viņu rīcībā par Khaled El-Masri lietu; šādā gadījumā lūdz Padomi Parlamentam iesniegt pilnu atskaiti par minēto izmeklēšanu;

140. pilnībā atbalsta Minhenes valsts prokurora Martin Hoffmann provizoriskos secinājumus, ka nav pierādījumu, kas atspēkotu Khaled El-Masri versiju par šiem notikumiem;

141. pauž dziļu nožēlu, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas varasiestādes nav ņēmušas vērā pagaidu komitejas 2006. gada 6. jūlija starpposma ziņojuma ieteikumus;

142. atkārtoti norāda, ka no Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas varasiestādēm sagaida izmeklēšanu veikšanu; mudina nupat ievēlēto Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas parlamentu iespējami drīz izveidot izmeklēšanas komisiju darbam ar Khaled El-Masri lietu un cieši sadarboties Vācijas parlamenta veiktajā izmeklēšanā;

BOSNIJA UN HERCEGOVINA

143. atzinīgi vērtē to, ka Bosnijas un Hercegovinas valdība ir vienīgā Eiropas valdība, kura nenoliedz līdzdalību četru Bosnijas un Hercegovinas pilsoņu un divu rezidentu (visi ir alžīriešu izcelsmes) ārkārtas pārsūtīšanā, un uzsver, ka Bosnijas un Hercegovinas valdība ir vienīgā Eiropā, kas oficiāli uzņēmusies atbildību par nelikumīgajām darbībām; taču pauž nožēlu, ka Bosnijas un Hercegovinas valdības veiktie pasākumi vēl nav noveduši pie minēto sešu cilvēku atbrīvošanas no Gvantanamo;

144. nosoda minēto sešu cilvēku ārkārtas pārsūtīšanu, kurus nolaupīja Sarajevā 2002. gada 17. janvārī, nodeva ASV karavīriem un pēc tam ar lidmašīnu pārveda uz Gvantanamo, kur viņi joprojām atrodas apcietinājumā bez tiesas vai tiesiskām garantijām;

145. atzīmē liecību, ko pagaidu komitejai sniedza bijušais starptautiskās kopienas augstais pārstāvis Bosnijā un Hercegovinā Wolfgang Petritsch un bijušā Bosnijas un Hercegovinas Cilvēktiesību palātas priekšsēdētāja Michèle Picard, kas norādīja, ka starptautiskās kopienas pārstāvji Bosnijā un Hercegovinā jau iepriekš tika pienācīgi informēti par šo sešu cilvēku nenovēršamo izdošanu ASV bruņotajiem spēkiem; šajā sakarā nosoda dalībvalstu valdību bezdarbību;

146. pauž nožēlu par to, ka starptautiskā kopiena, kas bija pārstāvēta Bosnijā un Hercegovinā, pievēra acis uz Bosnijas un Hercegovinas Augstākās tiesas un Cilvēktiesību palātas lēmumu, par šo sešu cilvēku atbrīvošanu no ieslodzījuma, neizpildi;

147. norāda, ka saskaņā ar informāciju, ko pagaidu komiteja saņēma no šo sešu cilvēku advokātiem, Bosnijas un Hercegovinas varasiestādes bija pakļautas nepiedzīvotam spiedienam no ASV valdības, kura draudēja slēgt vēstniecību, atsaukt visu personālu un pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Bosniju un Hercegovinu, ja Bosnijas un Hercegovinas valdība nekavējoties neapcietinās sešus terorismā apsūdzētos cilvēkus;

148. atzīmē, ka Wolfgang Petritsch apstiprināja, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība izdarīja ievērojamu spiedienu uz Bosnijas un Hercegovinas varasiestādēm un starptautisko sabiedrību, lai tās neiejauktos pārsūtīšanā, un ka starptautisko NATO vadīto stabilizācijas spēku komandieris noliedza jebkādu viņa rīcības apšaubīšanu, jo viņš savus amata pienākumus veica kā ASV militārais virsnieks;

CITAS EIROPAS VALSTIS

149. atzīmē CIP vadīto lidmašīnu nolaišanos citu Eiropas valstu lidostās un pauž nopietnas bažas par šo lidojumu mērķi, jo tie bija no vai uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu maršrutos un saistītas ar gūstekņu pārvešanu; mudina šo Eiropas valstu varasiestādes pienācīgi izmeklēt šādus gadījumus;

Slepenas apcietinājuma vietas

150. atzinīgi vērtē izmeklēšanu par slepenajām apcietinājuma vietām Eiropā, ko veica Human Rights Watch, The Washington Post un ABC News;

151. atgādina, ka daži Washington Post un ABC News žurnālisti, kā viņi apstiprināja pagaidu komitejai, tika iespaidoti, lai viņi neatzītu, ka Austrumeiropas valstīs, proti, Polijā un Rumānijā ir slepenas apcietinājuma vietas;

152. uzsver, ka jēdziens,, slepenas apcietinājuma vietas ietver gan cietumus, gan arī citas vietas, kur personas tiek turētas incommunicado, tostarp privāti dzīvokļi, policijas iecirkņi vai viesnīcu istabas, kā tas bija gadījumā ar Khaled El-Masri Skopjē;

153. pauž nopietnas bažas, ka dažos gadījumos pagaidu slepenās apcietinājuma vietas Eiropas valstīs varēja atrasties ASV karabāzēs;

154. aicina pienācīgi īstenot divpusējos nolīgumus, Bruņoto spēku statusa nolīgumus un nolīgumus par militārajām bāzēm (starp dalībvalstīm un trešām valstīm), lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanas uzraudzību, un attiecīgos gadījumos minētos nolīgumus šajā sakarā pārskatīt; uzsver, ka Venēcijas Komisija ir norādījusi, ka Eiropas Padomes dalībvalstu teritorijā esošo ārvalstu militāro bāzu tiesiskajam pamatam jādod tām iespēja īstenot pietiekamas pilnvaras, lai izpildītu to pienākumus attiecībā uz cilvēktiesībām;

155. norāda šai ziņā uz apgalvojumiem par ASV militāro bāzi Coleman Barracks Manheimā, Vācijā, un aicina gan tiesu iestādes, gan Vācijas Bundestāga izmeklēšanas komisiju turpināt izmeklēt šo lietu;

156. pauž nožēlu, ka Eiropas valstis varbūt nav pietiekami kontrolējušas to teritorijā izvietotās ASV karabāzes; tomēr atgādina, ka saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECPAK) visu valstu pienākums ir īstenot jurisdikciju visā valsts teritorijā, arī visās karabāzēs, kas pieder citām valstīm;

157. atgādina, ka saskaņā ar ECPAK arī katram apcietināšanas gadījumam jābūt likumīgam un to jāveic saskaņā ar valsts vai starptautiskajos tiesību aktos noteiktajām procedūrām;

158. atgādina, ka slepenu un nelikumīgu apcietināšanu tieša vai netieša noteikšana vai īstenošana, vai atļaušana, kas ir līdzekļi, kuru dēļ "pazūd" cilvēki, pati par sevi ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, un ka Eiropas valsts aktīva vai pasīva piedalīšanās šādās slepenās un nelikumīgās apcietināšanās padara šo valsti atbildīgu saskaņā ar ECPAK;

RUMĀNIJA

159. atzinīgi vērtē izcilo viesmīlību un labo sadarbību, ko pagaidu komitejai izrādīja Rumānijas varasiestādes, tostarp tikšanos ar valdību un to, ka Rumānijas senāts izveidojis ad hoc izmeklēšanas komiteju;

160. tomēr atzīmē kompetento Rumānijas varasiestāžu izteikto nevēlēšanos rūpīgi izmeklēt slepenu apcietinājuma vietu esamību valsts teritorijā;

161. pauž nožēlu, ka Rumānijas izmeklēšanas komitejas ziņojums bija pilnīgi slepens, izņemot tā 7. nodaļā iekļautos secinājumus, kuros kategoriski noliegts, ka Rumānijas teritorijā varētu atrasties slepenas apcietinājuma vietas; pauž nožēlu, ka Rumānijas izmeklēšanas komiteja neuzklausīja žurnālistu, NVO vai lidostās strādājošo amatpersonu liecības un nav pagaidu komitejai iesniegusi ziņojumu, lai gan apņēmās to izdarīt; pauž nožēlu, ka, ņemot vērā šos aspektus, Rumānijas izmeklēšanas komitejas ziņojuma secinājumi šķiet nepārdomāti un pavirši; tomēr atzīmē nodomu, ko izmeklēšanas komitejas priekšsēdētāja pauda pagaidu komitejai, uzskatīt šos secinājumus par provizoriskiem;

162. pauž nožēlu par to, ka netika kontrolēta Gulfstream lidmašīna ar reģistrācijas numuru N478GS, kas cieta avāriju, nolaižoties Bukarestē 2004. gada 6. decembrī; atgādina, ka šī lidmašīna devās ceļā no Bagramas gaisa spēku bāzes Afganistānā un pēc avārijas tās septiņi pasažieri pazuda; tomēr atzinīgi vērtē labo sadarbību ar Rumānijas varasiestādēm, kuras pagaidu komitejai iesniedza ziņojumu par avāriju;

163. pauž nopietnas bažas par to, ka Rumānijas varasiestādes neierosināja oficiālu izmeklēšanas procesu par to, ka pie kāda lidmašīnas Gulfstream N478GS pasažiera tika atrasta Beretta 9 mm Parabellum pistole un munīcija;

164. atzīmē, ka CIP vadītas lidmašīnas nolaidās Rumānijas lidostās 21 reizi, un pauž nopietnas bažas par nolūku šādiem reisiem no vai uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu un gūstekņu pārvešanas maršrutos; pauž nožēlu par to, ka Rumānijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri, Binyam Mohammed un Abu Omar ārkārtas pārsūtīšanai un Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai; pauž īpašas bažas par to, ka divi no minētajiem reisiem ieradās no Gvantanamo vai devās uz turieni; noteikti mudina Rumānijas varasiestādes turpināt šo reisu izmeklēšanu;

165. pauž bažas par šaubām attiecībā uz Rumānijas varasiestāžu kontroli pār ASV darbībām, kas notika Kogalniceanu lidostā;

166. nevar izslēgt iespēju, pamatojoties tikai uz Rumānijas iestāžu paziņojumiem pagaidu komitejas delegācijai, ka ASV slepenie dienesti darbojušies Rumānijā slepeni un ka nav sniegti neapgāžami pierādījumi, kas ļautu noraidīt visus apgalvojumus par slepenas apcietinājuma vietas darbību Rumānijas teritorijā;

POLIJA

167. pauž nožēlu par uzkrītošo sadarbības trūkumu starp Polijas valdību un pagaidu komiteju, jo īpaši uzņemot tās delegāciju neatbilstošā līmenī; pauž dziļu nožēlu par to, ka visi uzaicinātie Polijas valdības un parlamenta pārstāvji atteicās tikties ar pagaidu komiteju;

168. uzskata, ka šī attieksme atspoguļoja vispārējo noraidījumu, ko Polijas valdība izrādīja attiecībā uz pagaidu komiteju un tās mērķi pārbaudīt apgalvojumus un noskaidrot faktus;

169. pauž nožēlu, ka nav izveidota īpaša izmeklēšanas komiteja un ka Polijas parlaments nav veicis neatkarīgu izmeklēšanu;

170. atgādina, ka 2005. gada 21. decembrī Īpašo dienestu komiteja noturēja sēdi aiz slēgtām durvīm kopā ar īpašo dienestu ministru — koordinatoru un abu izlūkdienestu vadītājiem; uzsver, ka sēde tika noturēta steidzīgi un slepeni bez jebkādas uzklausīšanas vai liecībām, un tā netika pakļauta pārbaudei; uzsver, ka šādu izmeklēšanu nevar saukt par neatkarīgu, un pauž nožēlu, ka komiteja šajā sakarā izdeva tikai vienu dokumentu — noslēguma paziņojumu;

171. atzīmē, ka CIP vadītas lidmašīnas nolaidās Polijas lidostās 11 reizes, un pauž nopietnas bažas par nolūku šādiem reisiem no vai uz valstīm, kas iekļautas ārkārtas pārsūtīšanu un gūstekņu pārvešanas maršrutos; pauž nožēlu par to, ka Polijā nolaidās lidmašīnas, par kurām pierādīts, ka citos gadījumos CIP tās izmantojusi Bisher Al-Rawi, Jamil El-Banna, Abou Elkassim Britel, Khaled El-Masri un Binyam Mohammed ārkārtas pārsūtīšanai un Ahmed Agiza un Mohammed El-Zari izraidīšanai;

172. pauž nožēlu, ka pēc pagaidu komitejas delegācijas Polijā uzklausīšanām bija neskaidrības un pretrunīgi izteikumi par minēto CIP reisu plāni, par kuriem vispirms teica, ka tie nav saglabāti, pēc tam, ka tie, iespējams, nodoti lidostas arhīvā, un nobeigumā apgalvoja, ka Polijas valdība tos nosūtījusi Eiropas Padomei; atzīst, ka 2006. gada novembrī Szymany lidostas vadība pagaidu komitejai iesniedza daļēju informāciju par reisu plāniem;

173. izsaka pateicību bijušajam Szymany lidostas vadītājam par viņa vērtīgo liecību pagaidu komitejai; atzīmē to, ka 2006. gadā viņu iztaujāja saistībā ar vēlu izmeklēšanu par CIP lidojumiem, kas tūlīt pēc tam tika publiskota;

174. atzīmē, ka saskaņā ar ziņām no dažādiem avotiem 2003. gada septembrī un oktobrī no Afganistānas tika izvesti vairāki nozīmīgi gūstekņi, kurus slepeni turēja apcietinājumā šajā valstī; ar nožēlu uzsver, ka Boeing 737 ar reģistrācijas numuru N313P, par kuru ir zināms, ka to CIP izmantoja pārsūtīšanām, 2003. gada 22. septembrī lidoja no Kabulas uz Szymany lidostu un pēc tam uz Gvantanamo;

175. atgādina, ka minēto lidmašīnu nolaišanās reizēs Szymany lidostā septiņiem apkalpes locekļiem bija pievienojušies pieci pasažieri un ka netika veikta šo pasažieru muitas pārbaude;

176. atzīmē Szymany lidostas darbinieku un, jo īpaši, agrākā vadītāja liecības, saskaņā ar kurām:

- divas Gulfstream reaktīvās lidmašīnas 2002. gadā un četras Gulfstream reaktīvās lidmašīnas ar civilajiem numuriem 2003. gadā bija novietotas lidostas malā un tās nemuitoja;

- norādījumus par minēto lidmašīnu ierašanos deva tieši reģionālie robežsargi, uzsverot, ka lidostas iestādes nedrīkst tuvoties lidmašīnām un ka militārajam personālam un dienestiem pašiem jādarbojas ar šīm lidmašīnām, lai tikai nokārtotu tehniskos jautājumus pēc nolaišanās;

- saskaņā ar bijušā augstas pakāpes lidostas darbinieka vārdiem, nevienam Polijas civilajam vai militārajam darbiniekam nebija atļauts tuvoties šīm lidmašīnām;

- skaidrā naudā tika maksātas pārmērīgas nolaišanās nodevas, kas parasti ir starp EUR 2000 un EUR 4000;

- viena vai divas automašīnas gaidīja šo lidmašīnu ierašanos;

- automašīnām bija militārie reģistrācijas numuri, kas sākas ar burtu "H" un ir saistīti ar izlūkošanas mācību centru Stare Kiejkuty tuvumā;

- vienā gadījumā bija iesaistīta ātrās medicīniskās palīdzības automašīna, kas pieder vai nu Policijas akadēmijai, vai karabāzei;

- kāds lidostas darbinieks ziņoja, ka reiz sekojis automašīnām un redzējis, ka tās dodas izlūkošanas mācību centra Stare Kiejkuty virzienā;

177. atzīst, ka neilgi pēc un saskaņā ar prezidenta Džordža Buša paziņojumiem 2006. gada 6. septembrī tika publicēts to 14 gūstekņu saraksts, kuri pārvesti uz slepeno apcietinājuma vietu Gvantanamo; atzīmē, ka septiņi no četrpadsmit gūstekņiem minēti ABC News ziņojumā, kas publicēts 9 mēnešus pirms 2005. gada 5. decembra, bet neilgi pēc tam izdzēsts no ABC tīmekļa vietnes, kur nosaukti divpadsmit Al Qaeda galvenie aizdomās turamie, kuri atrodas gūstā Polijā;

178. mudina Polijas parlamentu izveidot atbilstošu izmeklēšanas komiteju, kas būtu neatkarīga no valdības un spētu veikt nopietnu un rūpīgu izmeklēšanu;

179. pauž nožēlu, ka Polijas cilvēktiesību NVO un analītiskie žurnālisti ir sastapušies ar valdības nevēlēšanos sadarboties un atteikumiem sniegt informāciju;

180. ņem vērā Polijas varasiestāžu augstāko amatpersonu paziņojumus, ka Polijā nav bijuši slepeni apcietinājumu centri; tomēr uzskata, ka, ņemot vērā iepriekšminētos netiešos pierādījumus, nav iespējams konstatēt vai noliegt, ka Polijā atradās slepenas apcietinājuma vietas;

181. ar bažām atzīmē, ka valsts sekretāra vietnieka Witold Waszykowski 2006. gada 10. marta oficiālajā atbildē Terry Davis ir norādīts, ka pastāv slepeni sadarbības nolīgumi, kuru slēgšanu ierosinājuši paši abu valstu slepenie dienesti un kuri ārvalstu slepeno dienestu darbību izslēdz no Polijas tiesībsargājošo struktūru jurisdikcijas;

KOSOVA (SASKAŅĀ AR ANO DROŠĪBAS PADOMES REZOLŪCIJU NR. 1244)

182. pauž nopietnas bažas par to, ka Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (CPT) ieguva piekļuvi NATO vadītām apcietinājuma vietām Kosovā tikai 2006. gada jūnijā;

183. pauž nožēlu par NATO atteikumu sniegt pierādījumus par apgalvojumiem par to, ka NATO vadīto miera uzturēšanas spēku (KFOR) cietumā Camp Bondsteel nelegālā apcietinājumā atrodas par terorismu aizdomās turētas personas; Camp Bondsteel ir vienīgā apcietinājuma vieta Eiropā, kur CPT inspektoriem tikai pavisam nesen tika sniegta neierobežotas piekļuves iespēja;

184. norāda šajā sakarā, ka bijušā Kosovas ombuda Marek Antoni Nowicki sniegtā liecība pagaidu komitejai apstiprināja, ka no 1999. gada jūlija ieslodzītos bieži turēja apcietinājumā cietumā Camp Bondsteel tikai pēc KFOR komandiera lēmuma, un tam nebija vajadzīgs ne tiesas lēmums, ne vispār jebkādas ārējas kontroles veids; atgādina, ka no 2000. līdz 2001. gadam noteiktu skaitu cilvēku turēja apcietinājumā arī pēc ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja administratīvajiem lēmumiem un ka saskaņā ar pieejamajiem oficiālajiem datiem KFOR komandieris uz īsu laiku ieslodzīja cietumā Camp Bondsteel 23 cilvēkus saistībā ar vardarbīgiem notikumiem Kosovā 2004. gada pavasarī;

Cita pagaidu komitejas iegūtā svarīgā informācija

185. norāda, ka pagaidu komiteja ieguva informāciju, tostarp Murat Kurnaz tiešu liecību par Gvantanamo gūstekņu pratināšanām, ko veica dalībvalstu valdību aģenti; uzsver, ka šo nopratināšanu mērķis bija iegūt informāciju no nelikumīgi ieslodzītām personām, un tas katrā ziņā ir pretrunā Gvantanamo publiskajam nosodījumam, kas vairākkārt pausts gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

186. mudina iesaistītās dalībvalstis par šo lietu sākt atbilstošu izmeklēšanu;

Ieteikumi

Politiskie ieteikumi

187. uzskata, ka ir nepieciešams, lai tās Eiropas valstis, kuras sākušas pētījumus un izmeklēšanas valdību, parlamentu un/vai tiesu līmenī pagaidu komitejas kompetencē esošajās lietās, pēc iespējas ātrāk veiktu darbu un publiskotu izmeklēšanu rezultātus;

188. mudina Eiropas valstis, pret kurām bijušas nopietnas aizdomas par aktīvu vai pasīvu sadarbību ārkārtas pārsūtīšanā un kuras nav veikušas valdības, parlamentāras un/vai tiesas izmeklēšanas, iespējami drīz sākt šīs procedūras; atgādina, ka, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, dalībvalstu pozitīvs pienākums ir izmeklēt aizdomas par cilvēktiesību pārkāpumiem, ar kuriem ir pārkāpta arī ECPAK, un par tiem sodīt;

189. aicina slēgt Gvantanamo, kā arī aicina Eiropas valstis censties atgriezt tos pilsoņus un rezidentus, kurus nelikumīgi apcietinājušas ASV varasiestādes;

190. uzskata, ka visām Eiropas valstīm, kuras nav to darījušas, jāuzsāk neatkarīga izmeklēšana par visiem civilo lidmašīnu nolaišanās gadījumiem, ko veica CIP kopš 2001. gada, tostarp tiem, kurus jau ir analizējusi pagaidu komiteja;

191. sagaida, ka to pilnībā informēs par visu, kas notiks attiecībā uz iepriekšminētajām procedūrām;

192. aicina Eiropas valstis sniegt kompensāciju ārkārtas pārsūtīšanu upuriem un nodrošināt, lai viņiem būtu pieejama efektīva un ātra kompensācija, tostarp rehabilitācijas programmu pieejamība, garantijas, ka notikušais nekad neatkārtosies, un atbilstoša finansiāla kompensācija;

193. lūdz Komisiju novērtēt visus dalībvalstu pretterorisma tiesību aktus, gan oficiālās, gan neoficiālās vienošanās starp dalībvalstu un trešo valstu izlūkdienestiem no cilvēktiesību viedokļa, lai pārskatītu tiesību aktus gadījumos, kad starptautiskās vai Eiropas cilvēktiesību institūcijas uzskata, ka tie varētu izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus, un sniegt priekšlikumus darbībām, lai novērstu pagaidu komitejas kompetencē esošo lietu atkārtošanos;

194. uzskata par nepieciešamu tiesību aktus pārskatīt, ierobežojot un šaurāk definējot izņēmumus no jēdziena,, valsts noslēpums arī saistībā ar gaidāmo Regulas (EK) Nr. 1049/2001 [9] pārskatīšanu, kā arī uzskata, ka ES iestādēm ir jāpieņem kopīgi principi attiecībā uz konfidenciālas informācijas apstrādi, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu un atkāpes, kas modernās demokrātiskās valstīs kļūst arvien nepieņemamākas un kas ir pretrunā cilvēktiesību pienākumiem; uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt īpašus mehānismus, kas ļautu parlamentiem un tiesnešiem piekļūt slepenai informācijai, kā arī pēc noteikta laika informāciju publiskot;

195. atzīmē augsta līmeņa darba grupas neseno izveidi, kurā iekļauti Komisijas, Padomes un ASV valdības pārstāvji no Tieslietu ministrijas, un Valsts iekšējās drošības dienesta un kura veido politisko shēmu ES un ASV dialogam drošības jautājumos, tostarp par atšķirībām attieksmē pret terorismu, kā arī par bažām, ko izteikusi pagaidu komiteja; uzskata par nepieciešamu šīs augsta līmeņa darba grupas darbā iesaistīt Eiropas Parlamentu un ASV Kongresu, kā arī publiskot tās darba kārtības, protokolus, izskatītos dokumentus un pieņemtos lēmumus, lai nodrošinātu un palielinātu tās demokrātisko leģitimitāti un pārredzamību;

196. mudina Eiropas valstis, veicot militāras operācijas trešās valstīs:

- nodrošināt, lai katrs apcietinājuma centrs, kuru izveido tās militārie spēki, tiktu pakļauts politiskai un tiesiskai uzraudzībai un lai nebūtu atļauti incommunicado apcietinājumi;

- īstenot enerģiskus pasākumus, lai apcietinājuma centros neļautu darboties varas pārstāvjiem, kuri nav pakļauti politiskai un tiesiskai uzraudzībai vai kuri drīkst piemērot incommunicado apcietinājumu;

Tiesiski ieteikumi

197. uzskata, ka ir jāpastiprina Parlamenta pagaidu izmeklēšanas komiteju pilnvaras un jāizdara attiecīgie grozījumi Iestāžu nolīgumā, ar kuru nosaka Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu;

198. uzskata, ka Parlaments ir pienācīgi jāiesaista, ja Kopiena vai Eiropas Savienība nosaka pasākumus, kas skar civilās tiesības un brīvības;

199. aicina izveidot atbilstošu un strukturētu sistēmu sadarbībai starp Parlamentu un Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes kompetentajām struktūrām, kad tiek izskatīti jautājumi, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības iekšējo drošību;

200. aicina ciešāk sadarboties ar valstu parlamentiem, lai apmainītos ar visu publiski pieejamo informāciju, kas attiecas uz cīņu pret starptautisko terorismu;

201. uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt kopēju "terorisma" definīciju un aicina starptautiskajās tiesībās iestrādāt efektīvus juridiskus līdzekļus terorisma apkarošanai; uzskata, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ir vispiemērotākā organizācija, kas var definēt šo jēdzienu;

SLEPENIE DIENESTI

202. pilnībā atbalsta Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Terry Davis secinājumus par nepietiekamu uzraudzību un tiesiskās kontroles mehānismiem attiecībā uz drošības dienestiem, kā teikts turpmāko darbību plānā saistībā ar ģenerālsekretāra ziņojumiem atbilstoši ECPAK 52. pantam, un sagaida, ka viņa ieteikumi tiks pienācīgi ņemti vērā; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu un efektīvu parlamentāro uzraudzību (izveidojot uzraudzības komitejas ar attiecīgām pilnvarām piekļūt dokumentiem un budžeta informācijai) un juridisko uzraudzību slepenajiem un izlūkošanas dienestiem, kā arī oficiālajiem un neoficiālajiem tīkliem, kuros šie dienesti ietilpst;

203. uzskata par nepieciešamu pastiprināt dalībvalstu izlūkdienestu uzraudzības komiteju konferenci, kurā pilnībā jāiesaista Parlaments;

204. uzskata, ka visās Eiropas valstīs jābūt tiesību aktiem, kas nosaka un uzrauga trešo valstu slepeno dienestu darbību to teritorijā, kā arī paredz sankcijas par nelikumīgiem aktiem vai darbībām, jo īpaši tad, ja tiek pārkāptas cilvēktiesības;

205. uzskata par ļoti vēlamu gan daudzpusējas (vēlams ES mēroga), gan divpusējas sadarbības pastiprināšanu starp dalībvalstu slepenajiem un drošības dienestiem ar noteikumu, ka tiek izveidots juridisks pamats pilnai demokrātiskai parlamentārajai un tiesas kontrolei un ka vienmēr tiek ievērotas un aizsargātas cilvēktiesības;

206. mudina Padomi un dalībvalstis kā prioritāti izveidot sistēmu demokrātiskai uzraudzībai un kontrolei pār kopīgām un koordinētām izlūkdienestu darbībām Eiropas Savienības līmenī; ierosina šajā uzraudzības un kontroles sistēmā Eiropas Parlamentam piešķirt nozīmīgu lomu;

GAISA SATIKSME

207. mudina dalībvalstis nodrošināt, lai tiktu pienācīgi īstenots Čikāgas Konvencijas 3. pants, ar kuru valsts lidaparāti tiek izslēgti no konvencijas darbības jomas, lai visi militārie un policijas lidaparāti pārlidotu vai nosēstos citas valsts teritorijā tikai tad, ja tiem ir iepriekšēja atļauja, un lai saskaņā ar Konvenciju tiktu noteikts aizliegums vai ieviesta inspekciju sistēma attiecībā uz visiem CIP vadītiem lidaparātiem, kuri ir saistīti ar ārkārtas pārsūtīšanu vai par kuriem ir šādas aizdomas;

208. aicina dalībvalstis īstenot atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu pārlidošanas atļauju piešķiršanu militāriem un/vai policijas lidaparātiem tikai tādā gadījumā, ja ir garantijas par cilvēktiesību ievērošanu un uzraudzību;

209. uzskata par nepieciešamu gan ES, gan dalībvalstu līmenī efektīvi ieviest Tokijas Konvenciju par noziegumiem un dažām citām nelikumīgām darbībām, kas izdarītas gaisa kuģos, lai jurisdikciju izmantotu visu daudzpusējā starptautiskā nolīgumā noteikto saistību izpildes nodrošināšanā, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, un lai attiecīgā gadījumā veiktu lidaparātu pārbaudes;

210. aicina Komisiju pieņemt atbilstošus normatīvus priekšlikumus par transporta drošību, kā paredz EK līguma 71. pants, ņemot vērā šajā rezolūcijā iekļautos ieteikumus;

211. atgādina Kopienas kompetenci transporta un jo īpaši transporta drošības jomā; tāpēc lūdz Komisiju nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra un Eiropas Parlamenta ieteikumi;

212. aicina Komisiju apsvērt noteikumu pieņemšanu par Eiropas gaisa telpas izmantošanu, uzraudzību un pārvaldību, par Eiropas Savienības lidostu izmantošanu un par nekomerciālās aviācijas uzraudzību;

STARPTAUTISKĀS KONVENCIJAS UN NOLĪGUMI

213. mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, iespējami drīz ratificēt ES un ASV 2003. gada Izdošanas nolīgumu, vienlaikus veicot atbilstīgus pasākumus, lai novērstu nolīguma 12. panta nepareizu interpretāciju, un tādējādi nodrošinot, lai tā darbības joma nepārsniegtu oficiālu izdošanu un neatzītu par likumīgām ārkārtas pārsūtīšanas;

214. aicina Eiropas valstis ratificēt un īstenot ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 20. decembrī pieņemto Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu;

215. uzskata, ka, nodrošinot ANO Konvencijas pret spīdzināšanu atbilstīgu interpretāciju un īstenošanu, visās Eiropas valstīs spīdzināšanas definīcijai jāatbilst Konvencijas 1. pantam un spīdzināšanas aizliegums jāattiecina arī uz citiem vardarbīgas, necilvēcīgas, pazemojošas vai nežēlīgas izturēšanās veidiem, sodiem, kas minēti Konvencijas 16. pantā; uzskata, ka visām Eiropas valstīm jānodrošina pareiza Konvencijas 3. panta īstenošana, jo īpaši attiecībā uz slepeno dienestu darbību;

216. konstatē, ka tā kā ECPAK nodrošina spēcīgāku aizsardzību pret atpakaļ izdošanu nekā ANO Konvencija pret spīdzināšanu, Eiropas valstīm visos gadījumos jānodrošina aizsardzība, ko garantē ECPAK; šajā ziņā atgādina, ka atpakaļ neizdošanas principu atzīst arī Eiropas Kopienu Tiesa;

217. aicina Eiropas valstis parakstīt un ratificēt ANO Konvencijas Fakultatīvo protokolu pret spīdzināšanu un izveidot neatkarīgas valsts sistēmas apcietinājuma vietu uzraudzībai; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai visas dažādās starptautiskās konvencijās paredzētās procedūras būtu saderīgas;

218. uzskata, ka CPT bez kavēšanās vai šķēršļiem jāatļauj piekļuve jebkurai apcietinājuma vietai Eiropas valstīs, tostarp citām valstīm piederošajās karabāzēs, un tai jāsniedz visa informācija, kas saistīta ar šādiem ieslodzījumiem, un ka šim nolūkam jāpārskata visi divpusējie nolīgumi, ar kuriem ierobežota CPT piekļuve;

219. mudina visas Eiropas valstis ievērot Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūtus;

220. uzskata, ka ES vajadzētu mudināt visas trešās valstis pievienoties Fakultatīvajam protokolam, kas pievienots ANO Konvencijai pret spīdzināšanu un ANO Konvencijai pret nolaupīšanu;

221. lūdz Eiropas valstis izveidot skaidrus noteikumus, kur paredzēta iespēja atteikties no valsts imunitātes, ja nelikumīgas darbības pārkāpj cilvēktiesības;

Administratīvie ieteikumi (ES līmenī)

222. uzskata, ka visi starptautiskie dienesti Padomē (tostarp Politikas nodaļa un Kopīgo situāciju centrs) un Komisijā (ĢD RELEX Krīzes vadības un konfliktu novēršanas nodaļa un ĢD JLS attiecīgie dienesti) būtu jāpastiprina saistībā ar ES Drošības stratēģijas un pretterorisma stratēģijas īstenošanu, cieši sadarbojoties ar visām dalībvalstīm, un ka to sadarbībai, kā arī sadarbībai ar dalībvalstīm, ir vajadzīgs skaidrs regulējums un jānodrošina datu aizsardzība; uzskata, ka Parlamentam jābūt šajā ziņā pilnībā iesaistītam, tam piešķirot pārraudzības pilnvaras, kas būtu līdzīgas valstu pārraudzības komiteju pilnvarām, un kompetence jāpiešķir arī Eiropas Kopienu Tiesai; uzsver, ka ES kompetence terorisma apkarošanas jomā ir ievērojami jāpastiprina;

ES attiecības ar trešajām valstīm

223. mudina Eiropas Savienību saskarsmē ar trešajām valstīm uzsvērt, ka krimināllikums un starptautiskie cilvēktiesību akti ir piemērota tiesiska sistēma, lai pārvaldītu starptautisko cīņu pret terorismu;

224. uzsver, ka ir nepieciešams dialogs par drošības jautājumiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī ar citiem Eiropas Savienības stratēģiskajiem partneriem, lai efektīvi un ar tiesiskiem līdzekļiem apkarotu terorismu;

225. aicina Eiropas Savienību atcerēties, ka,, demokrātijas klauzula ir pamatā attiecībām ar trešajām valstīm, jo īpaši ar tām, ar kurām tā ir noslēgusi nolīgumus; aicina Ēģiptes, Jordānijas, Sīrijas un Marokas valdības nodrošināt skaidrību par to lomu ārkārtas pārsūtīšanu programmā;

226. noteikti uzskata, ka ANO darbībā jāatbalsta visu drošības un militāro dienestu rīcības kodeksi, kas pamatoti uz cilvēktiesību ievērošanu, humanitārajām tiesībām un demokrātisku politisko kontroli, līdzīgi kā 1994. gadā izdotais rīcības kodekss par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas politiskajiem un militārajiem aspektiem;

Galīgie secinājumi

227. uzsver, ka pagaidu komitejai, ņemot vērā tai piešķirtās pilnvaras, tās darbībai paredzēto laiku un izmeklējamo darbību slepenību, netika dota iespēja padziļināt visu to nelikumību gadījumu un pārkāpumu izpēti, kas ir tās darbības jomā, un tādēļ secinājumi nav pilnīgi;

228. atgādina principus un vērtības, uz kā pamatojas Eiropas Savienība un kuras norādītas Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, un aicina ES iestādes uzņemties saistības saskaņā ar Līguma par ES 7. pantu un citiem attiecīgiem Līgumu noteikumiem un veikt visus vajadzīgos pasākumus saskaņā ar pagaidu komitejas darba secinājumiem, tās atklātajiem faktiem, kā arī visiem citiem faktiem, kas varētu atklāties nākotnē; sagaida, ka Padome izdarīs spiedienu uz visām iesaistītajām valdībām, lai Padome un Komisija saņemtu pilnīgu un visaptverošu informāciju, un vajadzības gadījumā nekavējoties sāks uzklausīšanas un pasūtīs neatkarīgu izmeklēšanu;

229. uzskata, ka nav ievērots līgumos paredzētais lojālas sadarbības princips, kas dalībvalstīm un ES iestādēm uzliek pienākumu veikt visus pasākumus, lai nodrošinātu līgumos noteikto pienākumu izpildi, piemēram, cilvēktiesību ievērošanu, vai to pienākumu izpildi, kas rodas saistībā ar Kopienas iestāžu rīcību, piemēram, patiesības noskaidrošanu par iespējamiem CIP reisiem un cietumiem, un veicināt ES uzdevumu izpildi un mērķu sasniegšanu;

230. atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, valsts ir atbildīga par ECPAK normu pārkāpumiem un tādējādi arī par līguma par Eiropas Savienību 6. panta pārkāpumu ne tikai tad, ja bez pamatotām šaubām var konstatēt tās tiešu atbildību, bet arī tad, ja tā nav ievērojusi savu pienākumu veikt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par pamatotiem apgalvojumiem saistībā ar šādiem pārkāpumiem;

231. atzīmē cienījamu plašsaziņas līdzekļu ziņojumus par to, ka ārkārtas pārsūtīšanas, nelikumīgas apcietināšanas un sistemātiskas spīdzināšanas, kurās iesaistīti simtiem cilvēku, turpinās, un apsver pašreizējās Amerikas Savienoto Valstu administrācijas paziņojumu par to, ka tās turpinās izmantot ārkārtas pārsūtīšanu un slepenas apcietinājuma vietas; tāpēc aicina ES un ASV pretterorisma samitu censties panākt šādas necilvēciskas un nelikumīgas prakses izbeigšanu un prasīt, lai sadarbība, attiecībā uz terorisma apkarošanu, atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām un pienākumiem, ko paredz spīdzināšanas aizlieguma nolīgums;

232. uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai vajadzības gadījumā sadarbībā ar Ārlietu komiteju, it īpaši tās Cilvēktiesību apakškomiteju, politiski sekot līdzi pagaidu komitejas darbam un notikumu attīstībai, un it īpaši gadījumā, ja Padome un/vai Komisija atbilstoši nerīkojas, noteikt vai pastāv risks nopietni pārkāpt Eiropas Savienības principus un vērtības un vajadzības gadījumā ieteikt rezolūciju, par pamatu ņemot Līguma par Eiropas Savienību 6. un 7. pantus;

233. prasa tā ģenerālsekretāram interneta tīmeklī un citās piemērotās formās publicēt visus saņemtos, sagatavotos un pārbaudītos dokumentus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001, kā arī pagaidu komitejas darba dokumentus un aicina viņu pēc komitejas darbības pārtraukšanas nodrošināt uzraudzību turpmākajam procesam pagaidu komitejas kompetences jomā;

*

* *

234. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu, kandidātvalstu un partnervalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Padomei, NATO, ANO, Amerikas Savienoto Valstu valdībai un Kongresa abām palātām, un lūgt tām informēt Eiropas Parlamentu par visu, kas notiek pagaidu komitejas kompetences jomās.

[1] OV C 286 E, 23.11.2006., 509. lpp.

[2] OV C 287 E, 24.11.2006., 159. lpp.

[3] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0316.

[4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0525.

[5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0254.

[6] OV C 324, 24.12.1990., 201. lpp.

[7] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

[8] Atsauces numuri: PE 380.593v04-00 un PE 380.984v02-00.

[9] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 ( 2001. gada 30. maijs) par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentu publiskumu (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

--------------------------------------------------