16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/74

1.1

Tā kā nepastāv attiecīgas Kopienas pamatnostādnes, vairākas dalībvalstis ir izstrādājušas savas tiesību sistēmas, lai novērstu atsevišķu personu un ģimeņu ieslīgšanu pārmērīgās parādsaistībās, izskatot to personu lietas, kuru parādsaistības jau ir pārmērīgas, palīdzot viņām atbrīvoties no parādiem un piedāvājot atbalstu.

1.2

Ievērojot, ka minētā parādība pēdējos gados kļūst aizvien satraucošāka, un it īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības paplašināšanu un neseno stāvokļa pasliktināšanos visā pasaulē, EESK, kas jau ilgu laiku cieši seko situācijai un pārmērīgu parādsaistību sociālajām sekām saistībā ar atstumtību, sociālo taisnīgumu un iekšējā tirgus izveides traucējumiem, ir nolēmusi par šo jautājumu atsākt sabiedriskās debates ar pilsonisko sabiedrību un pārējām Kopienas iestādēm. Komisijas nolūks ir noteikt un īstenot tādus Kopienas pasākumus, kuru mērķis ir precīzi definēt, uzraudzīt un risināt problēmu, ņemot vērā tās dažādos sociālos, ekonomiskos un tiesiskos aspektus.

1.3

Ne tikai Eiropas valstīs, bet arī citur pasaulē izveidoto un ieviesto sistēmu daudzveidība, kā arī fakts, ka daudzās valstīs šādas sistēmas vispār nepastāv, negatīvi ietekmē iespēju vienlīdzību, pirmkārt, radot sociālo netaisnību un, otrkārt, kavējot iekšējā tirgus pilnīgu izveidi; tādēļ Eiropas Savienībai ir jāveic steidzami un piemēroti pasākumi, kuriem nepieciešamais juridiskais pamats pastāv primārajos tiesību aktos.

1.4

Šajā atzinumā ir skatīti ar pārmērīgām parādsaistībām saistītie nozīmīgākie jautājumi, analizēti valstu rastie risinājumi un aprakstītas novērotās problēmas un atklātie trūkumi, novērtēts parādības vispārējais apjoms un izskatītas zināšanu un izmantoto metožu nepilnības. Atzinumā arī mēģināts noteikt pieejas un iespējamās Kopienas rīcības jomas.

1.5

Atzinumā pat ir ieteikts izveidot Eiropas Pārmērīgu parādsaistību novērošanas centru, kas ļautu sekot minētās parādības attīstībai Eiropas mērogā, nodrošinot forumu visu ieinteresēto pušu dialogam, un ierosinātu un saskaņotu preventīvus un ierobežojošus pasākumus, kā arī izvērtētu to ietekmi.

1.6

Komiteja tomēr apzinās, ka šāda veida un mēroga pieeja iespējama tikai tad, ja Komisija, Eiropas Parlaments un Padome, aktīvi apspriežoties ar organizēto pilsonisko sabiedrību, kas pārstāvētu galvenās iesaistītās puses (ģimenes, darba ņēmējus, patērētājus, finanšu iestādes utt.), nolems minēto jautājumu izvirzīt kā vienu no darbības prioritātēm.

1.7

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nesen apliecināto interesi par šo tematu un pārliecināti iesaka veikt nepieciešamos turpmākos pasākumus, tādus kā fundamentāli pētījumi, konsultācijas, tiesību aktu priekšlikumi, kā arī citi atbilstoši ieteikumi, sākot ar Zaļās grāmatas publicēšanu, kurā būtu iezīmētas temata aprises un, izmantojot plašu sabiedrisko apspriešanos, visām ieinteresētajām pusēm dota iespēja paust savu viedokli.

1.8

Turklāt EESK aicina Eiropas Parlamentu un Padomi pievērsties šajā atzinumā apskatītajiem pilsoniskajai sabiedrībai nozīmīgajiem jautājumiem un noteikt tos par prioritāti attiecīgās iestādes politiskā darba kartībā.

2.1

Kredīti Eiropas iedzīvotājiem neapšaubāmi ir ļāvuši uzlabot dzīves kvalitāti un padarījuši pieejamas preces un pakalpojumus, kas viņiem citādi nebūtu pieejami vai ko viņi varētu atļauties tikai pēc ilgstoša laika (piemēram, mājokļus vai transportlīdzekļus). Tomēr, ja kredīta piešķiršanas laikā pastāvošie apstākļi nav ilgtspējīgi — rodas nopietnas nodarbinātības problēmas, ikmēneša parāda slogs kļūst lielāks par mēnesī atmaksai atvēlamo ienākumu samērīgu daļu, personai ir pārāk daudz kredītu vai nav uzkrājumu, kas var palīdzēt pārdzīvot laika posmus bez ienākumiem — kreditēšana var novest pie pārmērīgām parādsaistībām.

2.2

Pārmērīgu parādsaistību problēma un tās sociālās sekas nav jauna parādība. Tās pirmsākumi, iespējams, pastāvēja jau antīkās klasikas laikmetā, precīzāk, kad VI gadsimtā pirms mūsu ēras Grieķijā bija iestājusies lauksaimniecības krīze un Solons (594./593. gads pirms mūsu ēras) ieviesa pasākumus, lai atceltu parādus mazajiem zemniekiem, kuri to dēļ bija nonākuši verdzībā un pārdoti, bet pēc tam atguva brīvību un kā brīvi iedzīvotāji atgriezās Atēnu sociālajā un saimnieciskajā dzīvē (1).

2.3

Tomēr tieši mūsdienās šī parādība arvien pastiprinās un iegūst satraucošus apmērus. Cilvēki sāk to aizvien vairāk apzināties kā sociālu problēmu dziļu kontrastu sabiedrībā, kur aizvien vairāk atklājas pretrunas un solidaritāte krasi samazinās.

2.4

Šādā kontekstā arī jāapskata jautājums par finansiālo atstumtību, proti, to iedzīvotāju marginalizāciju, kam dažādu iemeslu dēļ ir liegta pieeja pamata finanšu pakalpojumiem (2).

2.5

Šā atzinuma mērķis ir apzināt minētās problēmas galvenos cēloņus, tās apmērus, šajā jomā visbiežāk piemērotos korektīvos pasākumus, kā arī iemeslus, kādēļ nepieciešams rast Kopienas līmeņa risinājumus.

3.1.1

Saskaņā ar Eirobarometra 2007. gada februāra ziņojumu (3) apmēram 25 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka viņiem draud nabadzība, savukārt 62 % domā, ka nabadzībā var nonākt ikviens jebkurā savas dzīves brīdī.

3.1.2

Kā vēsta Eiropas Komisijas 2007. gada kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu, 2004. gadā 16 % ES-15 iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības līmeņa, kas ir 60 % no vidējiem ienākumiem attiecīgajā valstī (4).

3.1.3

Kvalitatīvā izpratnē nabadzība nozīmē, ka trūkst vai nav pietiekamu materiālo līdzekļu indivīda būtisko vajadzību apmierināšanai. Nabadzība ir visizteiktākā sociālās atstumtības pazīme, jo nabadzība nostumj indivīdu sociālā perifērijā, liekot justies nepieņemtam un norobežoties pašam.

3.1.4

Sociālās atstumtības veidus un apmērus katrā valstī ietekmē dažādi mainīgi faktori, tādi kā sociālās drošības sistēma, situācija darba tirgū, tiesību sistēma un neoficiālie solidaritātes tīkli. Nabadzības un sociālās atstumtības apdraudējumam visvairāk ir pakļautas tādas grupas kā imigranti, etniskās minoritātes, vecāka gadagājuma cilvēki, bērni līdz 15 gadu vecumam, iedzīvotāji ar maziem ienākumiem un zemu izglītības līmeni, cilvēki ar invaliditāti un bezdarbnieki.

3.1.5

Vairumā Eiropas valstu vērojamās patēriņa tendences liecina, ka salīdzinoši mazāk līdzekļu tiek tērēts pārtikai, dzērieniem, tabakai, apģērbam un apaviem, savukārt palielinās izdevumi par mājokli, transportu un saziņu, medicīnas pakalpojumiem, kultūras pakalpojumiem un tādām precēm un pakalpojumiem kā veselības aprūpe, ceļojumi, viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi (5).

3.1.5.1

Šis jaunais mājsaimniecību izdevumu sadalījums parasti atspoguļojas kredītu izmantojumā. Patēriņa kredīts plašākā nozīmē, aptverot gan patēriņa preču, gan mājokļa iegādi, šodien ir ļoti cieši saistīts ar jauniem patēriņa veidiem un ir cieši atkarīgs no to tendencēm un svārstībām. Tādēļ salīdzinoši lielākie izdevumi par mājokļa aprīkojumu, transportu vai ceļojumiem (6) bieži vien tiek segti, izmantojot kredītu.

3.1.5.2

Aizvien lielāko pieprasījumu pēc patēriņa kredītiem ietekmē arī tas, ka, pirmkārt, kredītu vairs neuzskata par nabadzības, neveiksmīga dzīvesveida vai neveiksmīgas uzņēmējdarbības rādītāju. Tāda pieeja raksturīga it īpaši tajās valstīs, kur dominē katoļticība (atšķirībā no valstīm, kur audzināšana notiek protestantisma garā), un, otrkārt, kreditēšana ir kļuvusi visai izplatīta tieši lielajās pilsētās. Plašo kredītu izmantošanu veicina arī finanšu iestāžu intensīvas un sistemātiskas reklāmas kampaņas jaunu klientu piesaistei. Turklāt, izmantojot patēriņa kredītu, var iegūt noteiktu statusu un maskēt sociālo noslāņošanos, ļaujot pieņemt augstākam sabiedrības slānim raksturīgu dzīvesveidu. Ar kredīta, it īpaši kredītkaršu, palīdzību daudzas ģimenes bieži pārvalda arī ģimenes budžetu, tomēr par šādiem riskiem vai problēmas efektīviem risinājumiem nav pietiekamas informācijas, un līdz šim pat nav pietiekami apzināts risku apjoms.

3.1.6

Papildus minētajiem sociālajiem un kultūras aspektiem liela nozīme ir arī saimnieciskiem un finanšu faktoriem, tādiem kā procentu likmju straujā pazemināšanās pēdējā desmitgadē, cilvēku aizvien mazākā vēlme veidot uzkrājumus, ilgstoši zems bezdarba līmenis, kā arī saimnieciskā izaugsme (neskatoties uz krīzi 90. gadu beigās, kas tomēr nebija tik smaga kā agrākās krīzes). Visbeidzot jāmin arī ierobežojumu atcelšana visā kredītu tirgū, sākot no 70. gadu beigām, kā arī 80. gadu sākumā (7). Tās rezultātā savu darbību izvērsa, kā arī tika izveidotas jaunas finanšu iestādes, ieskaitot dažas, kuru darbība nav pakļauta kontrolei un finanšu uzraudzībai; tāpat arī palielinājās to savstarpējā konkurence, zūdot personiskajai saiknei banku un klientu attiecībās.

3.1.7

Visu minēto faktoru ietekmes rezultātā Eiropas sabiedrība kļūst aizvien vairāk atkarīga no kredītiem, lai iedzīvotāji tādējādi varētu apmierināt savas svarīgākās vajadzības. Par to skaidri liecina pārmērīgu parādsaistību pieaugums vairumā dalībvalstu (8).

3.1.8

Ja kredītsaistības ir ilgtspējīgas, proti, nav nozīmīgu nodarbinātības problēmu, ik mēnesi maksājamā parāda summa ir samērojama ar ikmēneša ienākumiem, nav jāmaksā daudzi kredīti un ir veikti zināmi uzkrājumi, ar ko var kompensēt īslaicīgus ienākumu zaudējumus, kredīti ļauj iedzīvotājiem uzlabot dzīves kvalitāti un iegādāties tādas būtiski svarīgas preces un pakalpojumus, ko viņi citādi nevarētu atļauties vai varētu iegādāties vienīgi pēc ilga laika, piemēram, mājokli vai individuālo transportlīdzekli.

3.1.9

Tomēr neviena persona, kas uzņemas kredītsaistības, nav pasargāta no tādām iespējamām neveiksmēm privātajā vai ģimenes dzīvē, kas var kavēt atmaksājuma pienākuma savlaicīgu izpildi. Tādēļ ikdienišķas un kontrolētas parādsaistības dažādu iemeslu dēļ var kļūt par nekontrolētām un pārmērīgām parādsaistībām.

3.2.1

Ar jēdzienu pārmērīgas parādsaistības apzīmē situācijas, kad parādnieks ilgtermiņā nespēj atmaksāt visus savus parādus vai pastāv nopietns risks, ka viņš to nespēs brīdī, kad pienāks parāda atmaksas termiņš (9). Minētā jēdziena precīzs saturs dažādās ES dalībvalstīs tomēr ievērojami atšķiras, un joprojām nav izstrādāta Eiropas līmeņa definīcija (10). Tādēļ Eiropas Komisijas nesenā iniciatīva pasūtīt pētījumu par šo tematu ir vērtējama atzinīgi (11).

3.2.2

Grūti definējams un neviennozīmīgs ir ne tikai pārmērīgu parādsaistību jēdziens, atšķirīgas ir arī metodes, lai noteiktu, ka parādsaistības ir pārmērīgas. Eiropas Komisijas pasūtītajā pētījumā (12) bija iekļauti trīs dažādi pārmērīgu parādsaistību noteikšanas veidi jeb modeļi: administratīvais modelis (13), subjektīvais modelis (14) un objektīvais modelis (15).

3.2.3

Viena no galvenajām grūtībām, ar ko nākas saskarties Eiropā, novērtējot pārmērīgu parādsaistību apjomu, ir tā, ka trūkst ticamu statistikas datu vai nav iespējams salīdzināt pieejamos datus, jo valstīs tiek piemērotas dažādas metodes un koncepcijas un dati tiek vākti par dažādiem laikposmiem. Tā ir viena no jomām, kurām Komisijai būtu jāvelta lielāka uzmanība, veicot nepieciešamos pētījumus nolūkā iegūt un apstrādāt ticamus un salīdzināmus datus.

4.1

Saskaņā ar vairākās dalībvalstīs veiktajiem socioloģiskajiem pētījumiem pārmērīgu parādsaistību galvenie cēloņi ir šādi:

Socioloģiskā analīze liecina, ka apskatāmās parādības pamatā pārsvarā ir pasīvi cēloņi, lai arī vienlaikus jānorāda, ka dažās valstīs pārmērīgu parādsaistību iemesls ir slikta finanšu pārvaldība (16). Tas norāda, ka budžeta pārdomāta un ilgtspējīga pārvaldība cilvēkiem sagādā grūtības (17).

4.2

Par finansiālo atstumtību parasti liecina sarežģīta vai neiespējama piekļuve pamata finanšu pakalpojumu tirgum — lai atvērtu tekošo kontu, izmantotu elektroniskos maksāšanas līdzekļus, iespēju veikt bankas pārskatījumus un noslēgt kredīta apdrošināšanu.

4.3

Šāda finansiālā atstumtība galvenokārt attiecas uz apgrūtinātu vai neiespējamu pieeju kredītiem ar zemām procentu likmēm, lai iegādātos mājsaimniecībā nepieciešamas preces un pakalpojumus (mājokli, mājsaimniecības preces, transportlīdzekļus, izglītību), pievērstos pašnodarbinātībai vai vadītu nelielu individuālu vai ģimenes uzņēmumu.

4.4

Pieeja bankas kontam, iespēja saņemt noteikta veida kredītus un veikt elektroniskus pārskaitījumus šodien ir svarīgāko preču un pakalpojumu iegādes būtisks priekšnosacījums. Darbs, mazs uzņēmums, mājoklis, mājokļa iekārtojums, transports, informācija, pat pārtika, apģērbs un brīvais laiks — tam visam nepieciešama piekļuve kredītam un banku pakalpojumiem. Tādējādi bankām ir īpaša sociālā atbildība, jo to sniegtie pakalpojumi ir gandrīz pielīdzināmi publiskajiem pakalpojumiem.

4.5

Šajā ziņā aizvien vairāk izzūd šķirtne starp skaitliski aizvien lielāko un nabadzīgāko sabiedrības vidējo slāni un tiem, kas ir pilnīgi atstumti, bez pajumtes, ubago un ir atkarīgi no labdarības. Pārmērīgu parādsaistību novēršana, to regulēšana un attiecīgu situāciju uzlabošana ir īpaši svarīga tieši pie šīs nabadzības robežas, lai tādējādi novērstu sociāli un saimnieciski iekļautu personu vai to personu, kuru situāciju var uzlabot, neglābjamu nokļūšanu nabadzībā un sociālajā atstumtībā.

a)

pilnīgāka un plašāk pieejama informācija par finanšu pakalpojumiem vispār, to izmaksām un pielietojuma veidiem;

b)

izglītošana finanšu jautājumos, to jau sākumā iekļaujot skolu mācību programmās un — kā mūžizglītības procesa daļu — arī citās izglītības un apmācības jomās atbilstīgi mērķauditorijas vajadzībām un prasmēm, kas var mainīties dažādos mūža posmos atkarībā no kultūras, vērtību sistēmas, sociāli demogrāfiskajām un ekonomikas īpatnībām, patēriņa tradīcijām un attiecīgo personu parādsaistību līmeņa. Ir vērts atzīmēt apstākli, ka dažās dalībvalstīs plašsaziņas līdzekļi un īpaši televīzija kā publisko pakalpojumu sniedzējs sadarbībā ar patērētāju apvienībām un finanšu iestādēm pārraida — ļoti bieži vispopulārākajā raidlaikā — informatīvas programmas par kreditēšanas un parādsaistību jautājumiem. Turklāt būtu jāizmanto pieaugušo izglītības struktūras, dažās valstīs šo funkciju pilda ģimenes izglītības iestādes;

c)

finanšu konsultāciju tīklu izveide vai izvēršana nolūkā palīdzēt iedzīvotājiem, pirmkārt, līdzsvaroti pārvadīt savu budžetu, otrkārt, izvēlēties labākās iespējas savu pirkumu finansēšanai, viņiem sniedzot pilnīgāku informāciju, kas nav tikai finanšu iestāžu sniegta vienpusīga informācija un, treškārt, izstrādāt ilgtspējīgus kredīta atmaksas plānus, izmantojot modelēšanu vēl pirms kredīta izsniegšanas;

d)

pamudinājums veikt uzkrājumus (nodokļu atlaides un pasākumi, sociālajā un izglītības jomā), kas būtu pirmais aizsardzības līdzeklis finansiālās grūtībās nonākušām mājsaimniecībām. Šādas iniciatīvas arī varētu kalpot kā pretpasākums uzmācīgām kredītu piedāvājumu reklāmām;

e)

kredītspējas novērtēšanas ( credit scoring ) sistēmu izmantošana, ko kredītiestādes izstrādā pašas vai pasūta citiem specializētiem uzņēmumiem un izmanto, lai novērtētu ar klienta kredītu saistīto risku. Minētās sistēmas ļauj novērtēt maksātnespējas risku, izvērtējot virkni mainīgu lielumu un objektīvi nosakot pieļaujamo individuālo vai ģimenes parādsaistību apjomu (18);

f)

garantētas pienācīga apjoma pensijas, priekšlaicīgas pensijas un citu veidu sociālais atbalsts personām, kuras nepiedalās darba tirgū, kā efektīvas valsts sociālās nodrošinātības sistēmas daļa un svarīgs priekšnosacījums, lai no sabiedrības netiktu atstumti iedzīvotāji, kam nav pieejami privātie pensiju fondi  (19);

g)

pamata apdrošināšanas pieejamība, lai kredītus apdrošinātu pret finanšu risku (20);

h)

sociālais kredīts, mikrokredīts un ienākumiem atbilstošs kredīts

Dalībvalstīs ir uzsāktas tādas iniciatīvas kā mikrokredīts, kredītapvienības, krājkases, Vācijas un Nīderlandes sociālie fondi, pasta bankas un sociālais kredīts, kā arī citas līdzīgas shēmas. Minētie piemēri paredzēti atstumtības riskam pakļautām personām, kas vēlas saņemt saviem ienākumiem atbilstošu kredītu. Piemēram, ar mikrokredīta palīdzību ir finansēti mazie uzņēmumi un pašnodarbinātas personas, un tas ļauj dažiem bezdarbniekiem atkal iekļauties darba tirgū un atsākt saimniecisku darbību. Ieteicams, lai finanšu iestādes sniegtu speciālistu atbalstu (vadības, grāmatvedības, uzņēmējdarbības u.c. jautājumos), palīdzot mikrokredīta ņēmējiem pārvaldīt viņu darbību; šāda prakse vairākos gadījumos jau ir izmantota (21);

i)

atbildīga kreditēšana, kredītiestādēm lielāka uzmanība jāpievērš individuālo kredītņēmēju vajadzībām un situācijai, lai tādējādi atrastu konkrētajiem apstākļiem vispiemērotāko risinājumu, vai pat atteiktos piešķirt kredītu, ja pastāv pārmērīgu parādsaistību risks (22);

j)

kredīta vēsture

Datu bāzu, kas satur visu informāciju par klienta finanšu datiem (pozitīva kredīta vēsture) vai vienīgi informāciju par kredīta atmaksas problēmām (negatīva kredīta vēsture), izmantošana palīdz kredītiestādēm pārliecināties par klienta parādsaistību apjomu un labāk pamatot lēmumu par kredīta piešķiršanu. Minētās datu bāzes tiek izmantotas, neskatoties uz atzītiem riskiem, īpaši attiecībā uz pozitīvu kredīta vēsturi, privātās dzīves aizsardzību un uz šādu datu neefektivitāti pasīvu parādsaistību gadījumā, jo, pirmkārt, nav iespējams paredzēt, kādi apstākļi nākotnē var radīt pārmērīgas parādsaistības un, otrkārt, tajos nav ņemti vērā cita veida, ar finanšu pakalpojumiem nesaistīti parādi (piemēram, parādi saistībā ar pamata pakalpojumiem un nodokļu maksājumiem).

k)

pašregulējums un kopregulējums — finanšu iestādēm sadarbībā ar patērētāju aizsardzības organizācijām kopīgi izstrādājot rīcības kodeksus, var palīdzēt novērst zināma veida ļaunprātīgu praksi un veicināt sociāli atbildīgākas pieejas izmantošanu kredītiestāžu darbībā. Turklāt minētā veida pasākumi ir piemēroti, lai uzlabotu parādu iekasēšanas aģentūru (debt collection agencies) darbības kontroli, palīdzot regulēt procedūras attiecībā uz parādniekiem, tādējādi papildinot stingru un efektīvi izmantotu tiesisko sistēmu;

l)

ļaunprātīgas prakses izmantošana kreditēšanas jomā

Dažas valsts iestādes, patērētāju aizsardzības organizācijas, citas NVO un arī pašas kredītiestādes ir vienojušās par procedūrām un noteikumiem, lai novērstu tādu agresīvu un uz iedzīvošanos vērstu praksi, kas apdraud visnelabvēlīgākajā situācijā esošos sabiedrības locekļus. Šādai praksei pieskaitāms, piemēram, kredīts ar ļoti augstām procentu likmēm pa tālruni vai mobilo tālruni, kredītlīgumi, kas saistīti ar tādu preču pirkšanas un pārdošanas vai tādu pakalpojumu piegādes līgumiem, par kuriem kredītņēmējs nav informēts, kredīti vērtspapīru — dažkārt tās pašas bankas vērtspapīru — iegādei, drakoniskas soda klauzulas, kredītkartes un veikalu klientu kartes ar kredīta saņemšanas atvieglojumiem, prasība pēc galvojuma un tajā pašā laikā personīgām garantijām (nodrošinājuma) maza apjoma patēriņa kredītam, nepilnīga vai neprecīza informācija, kā arī uz jauniešiem orientēta reklāma. Šādi pasākumi veicina ne tikai atbildīgas kreditēšanas praksi, ar to palīdzību var samazināt arī konkurences izkropļojumus tirgū un sekmēt kredītiestāžu sociālo atbildību;

m)

kreditēšanas reklāmas uzraudzība

Lai arī reklāma ir likumīga finanšu produktu izplatīšanas stratēģija, šajā jomā pielietotie reklāmas veidi liecina, ka ir vajadzīga tās cieša uzraudzība no publisko iestāžu puses. Stingri un saskaņoti noteikumi jānosaka attiecībā uz reklāmas saturu, apriti un tehnikām, lai patērētājiem neradītu iespaidu, ka kredīts nav saistīts ne ar kādu risku, ir viegli pieejams un neko nemaksā. Šajā jomā ir jāveicina arī pašregulēšanas un kopregulēšanas iniciatīvas, kā arī laba uzņēmējdarbības prakse. Ar šādu iniciatīvu palīdzību kredīta devējam būtu pienākums nodrošināt kredīta ņēmējam pilnīgu skaidrību par kredīta noteikumiem, un to ietvaros būtu kredīta devējiem jāpieprasa uzņemties īpašu atbildību par personām, kuras psihisku traucējumu dēļ nespēj izprast no kredītlīguma izrietošās sekas.

5.2.1

“fresh start” modelis, kas izveidots Ziemeļamerikā un kuru parasti piemēro dažās Eiropas valstīs. Saskaņā ar minētā modeļa principiem parāda nomaksai nekavējoties jāizmanto parādnieka ieķīlātie aktīvi un jānoraksta nenomaksātie parādi, izņemot tos, ko juridiski nav iespējams norakstīt. Šā modeļa pamatā ir parādnieka ierobežota atbildība, riska dalīšana starp parādnieku un kreditoru, nepieciešamība pēc iespējas ātrāk uzlabot parādnieka situāciju, lai viņš atsāktu saimniecisku darbību un būtu aktīvs patērētājs, kā arī izprotoša attieksme pret bankrotējušām personām (23);

5.2.2

izglītošanas modelis, kas dominē dažās Eiropas valstīs. Šā modeļa pamatā ir ideja, ka parādnieks ir kļūdījies un viņam jāpalīdz, vienlaikus tomēr neatbrīvojot no pienākuma pildīt savas saistības (pacta sunt servanda). Saskaņā ar šo modeli parādnieks ir “vainīgs” vai nu tādēļ, ka nav spējis paredzēt procesu attīstību vai tādēļ, ka bijis vienkārši nevērīgs, un galvenā uzmanība tiek pievērsta atkārtotām pārrunām ar kreditoru, lai vienotio par vispārēju atmaksas plānu. Par minēto plānu var vienoties tiesas vai ārpustiesas ceļā. Jautājuma risināšanā liela nozīme ir parādsaistību konsultatīvo un starpniecības pakalpojumu sniedzējiem (24).

6.1.1

Šī nav pirmā reize, kad pārmērīgu parādsaistību jautājums Kopienas iestādēs tiek skatīts Kopienas līmenī vai no Kopienas perspektīvas. Pirmais solis šajā virzienā bija Padomes 1992. gada 13. jūlija rezolūcija par patērētāju aizsardzības politikas attīstības turpmākajām prioritātēm, pirmo reizi norādot, ka pārmērīgu parādsaistību jautājuma analīze ir prioritāte. Lai arī kopš tā laika pārmērīgu parādsaistību jautājums dažādās dalībvalstīs nepašaubāmi ir kļuvis aizvien nozīmīgāks un vairums šo valstu problēmas risinājumam ir īstenojušas īpašus tiesiskus un administratīvus pasākumus, jautājums par Kopienas līmeņa pieeju tomēr ir gandrīz aizmirsts.

EESK 1999. gada maijā nolēma atsākt apspriest šo jautājumu, vispirms izstrādājot informatīvu ziņojumu par tematu “Mājsaimniecību pārmērīgas parādsaistības”, un 2002. gadā par šo pašu tematu sagatavojot pašiniciatīvas atzinumu. Lasītāju uzmanība tiek vērsta uz minētajā atzinumā izteiktajām piezīmēm un ieteikumiem (25).

6.1.2

Minēto dokumentu izstrādes gaitā Patērētāju aizsardzības jautājumu ministru padome Luksemburgā 2000. gada 13. aprīlī atkārtoti pievērsās izskatāmajam jautājumam un vērsa Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nepieciešamību šajā jomā izstrādāt saskaņotu Kopienas līmeņa pieeju. Padome pēc tam pieņēma rezolūciju par patērētāju kredītiem un parādsaistībām (26), kurā tā, norādot uz parādības straujo izplatību, aicināja Komisiju veikt pasākumus, lai iegūtu trūkstošo informāciju par pārmērīgu parādsaistību patiesajiem apmēriem Eiropā un rūpīgi apsvērtu iespēju saskaņot pārmērīgu parādsaistību gadījumu novēršanas un regulēšanas pasākumus (27).

6.1.3

Jāuzsver, ka Komisija šo Padomes uzdevumu līdz šim vēl nav izpildījusi. Tā ir tikai īsumā pieminējusi atbildīgas kreditēšanas jautājumu (28) savā sākotnējā priekšlikumā par direktīvas (29) par patēriņa kredītlīgumiem (2002) pārskatīšanu. Minētās piezīmes tomēr nav iekļautas direktīvas galīgajā redakcijā (2005) (30), ko apstiprināja Vācijas prezidentūras laikā (31). Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Komisijai attiecībā uz patēriņa kredītiem ir grūtības pieņemt jebkādus jaunus preventīvus un pārmērīgas parādsaistības regulējošus pasākumus (32).

6.1.4

Dažos Komisijas dokumentos un pat tās priekšsēdētāja paziņojumos nesen izteiktās norādes — lai arī pavisam nedaudzas — tomēr liecina par iespējamām pārmaiņām, proti, ka Komisija varētu pievērst pārmērīgu parādsaistību jautājumam lielāku uzmanību (33).

6.1.5

Ievērojot tās lielo nozīmi, īpaši jāmin Eiropas Padomes rezolūcija par “Tiesiskiem risinājumiem attiecībā uz parādsaistībām aizdevumu sabiedrībā”  (34), ko 2005. gada 8. aprīlī pieņēma Eiropas tieslietu ministri, paužot bažas, ka “kredīti ir viegli pieejami un tādējādi mājsaimniecībām noteiktos gadījumos var rasties pārmērīgas parādsaistības, kas savukārt ir cēlonis indivīdu un viņu ģimeņu sociālai atstumtībai”. Tādēļ minētajā rezolūcijā nepārprotami ir rosināts izveidot “piemērotu instrumentu, kurā paredzēti normatīvi un administratīvi pasākumi un ieteikti praktiski risinājumi”  (35).

6.1.6

Atkārtotu interesi par minētajām problēmām ir izraisījuši arī nesenie akadēmiskie pētījumi (36) un citi Komisijas īpaši pasūtītie pētījumi (37), par kuriem nesen publiski izteikušies dažu dalībvalstu vadītāji un ministri (38).

6.2.1

EESK jau sen ir apgalvojusi un tagad vēlreiz apstiprina, ka pārmērīgu parādsaistību jomā Kopienas līmeņa pasākumi ir ne vien iespējami un vēlami, bet arī nepieciešami un neatliekami.

6.2.2

Komiteja apzinās, ka saskaņā ar Līguma noteikumiem un gadījumā, ja netiks pieņemts Konstitucionālais līgums (39), pārmērīgu parādsaistību sociāla rakstura aspekti kā sociālās atstumtības cēlonis neietilpst ES kompetencē.

6.2.2.1

Līguma par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma dažādos noteikumos tomēr ir paredzētas gan kopīgas kompetences, gan arī darbības un pasākumi, kas Komisijai jānodrošina un jāīsteno, lai tādējādi atbalstītu un veicinātu dalībvalstu politiku šajā jomā (40).

6.2.2.2

Turklāt ir jāmin, ka dažas jomas, kurās varētu īstenot Kopienas līmeņa pasākumus, tagad ietilpst trešajā pīlārā, kas attiecas uz sadarbību tieslietās (41).

6.2.2.3

Visbeidzot, arī pabeidzot izveidot pašu iekšējo tirgu un pašreiz viennozīmīgi pievēršot uzmanību iedzīvotājiem un patērētājiem (42), ir vajadzīga zināmu ar pārmērīgām parādsaistībām un to sociālajām sekām saistīto aspektu, kā arī minētās problēmas novēršanas un regulēšanas saskaņošana Kopienas līmenī, lai tādējādi varētu izvairīties no konkurences izkropļojumiem un nodrošināt netraucētu tirgus darbību.

6.3.1.1

Lai nodrošinātu saskaņotu izpratni, pirmkārt ir jāizstrādā definīcija un jānosaka pārmērīgu parādsaistību parādības kvalitatīvie un kvantitatīvie parametri, lai, pamatojoties uz Eiropas un, vēlams, arī pasaules mērogā salīdzināmu pieeju, nodrošinātu pilnīgu informāciju par minētās parādības pamatā esošajiem sociālajiem apstākļiem, kā arī veiktu to kvalitatīvu novērošanu. Lai to paveiktu, jāvāc un jāapstrādā salīdzināmi statistikas dati, kas savukārt ļautu izstrādāt ekonomisku minētās parādības skaitliskā novērtējuma sistēmu.

6.3.1.2

Pamatojoties uz šo konceptuālo un metodoloģisko definīciju, Komisijai būtu jāapmaksā visā Kopienas teritorijā veikts pētījums, kas palīdzētu novērtēt pārmērīgu parādsaistību ekonomiskos un sociālos aspektus (43).

6.3.2.1

Komisijai arī jāievieš neatkarīgi un saskaņoti tiesiski pasākumi, kuru mērķis ir pārmērīgu parādsaistību riska prognozēšana, novēršana un ietekmes ierobežošana.

Īpaši jāmin šādi tiesiski pasākumi:

Turklāt turpmāk tiesību akti būtu jāizstādā attiecībā uz šādiem aspektiem:

6.3.2.2

Komisijai vienlaikus būtu jāsekmē paraugprakse šajā jomā, veicinot Eiropas rīcības kodeksu pieņemšanu pašregulējuma vai kopregulējuma, kā arī pienācīgi izstrādātas, efektīvi piemērotas un saistošas tiesību sistēmas ietvaros.

6.3.2.3

Turklāt Komisijai pēc savas iniciatīvas vai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizveido īpašas informācijas programmas, jāīsteno izglītojoši pasākumi par kredītu izmantošanas praktiskiem aspektiem, kā arī projekti, kuru mērķis ir sniegt attiecīgu atbalstu un padomu. Būtu ieteicams izmantot eksperimentālus projektus, jo tie jau ir bijuši sekmīgi citās jomās (45).

6.3.2.4

Visbeidzot, EESK ierosina izveidot Eiropas Parādsaistību novērošanas centru, kas sadarbībā ar esošām un nākotnē izveidojamām dalībvalstu iestādēm vai citām struktūrām nodrošinātu forumu visu iesaistīto pušu dialogam, analizētu pārmērīgu parādsaistību parādības attīstību Eiropas līmenī, sniegtu atbalstu un ierosinātu iniciatīvas, kas vislabāk piemērotas šādu situāciju novēršanai, veicot ietekmes novērtējumu. Komiteja piedāvā minēto novērošanas centru iekļaut tās institucionālajā struktūrā — vismaz līdz laikam, kad tas kļūs par neatkarīgu iestādi.

6.3.3.1

Ņemot vērā valstīs izveidoto sistēmu dažādību, to atšķirīgo izcelsmi, principus un metodes (46), Komisijai galvenā uzmanība būtu jāvērš nevis uz saskaņošanu, bet gan uz tāda kritēriju kopuma un tādu pamatprincipu noteikšanu, kas būtu jāievēro visos civilprocesuālajos noteikumos par parādu piedziņu vai kredītu atgūšanu no privātpersonām, rosinot to pieņemšanu un nodrošinot to atzīšanu dalībvalstīs.

6.3.3.2

Nozīmīgākie pamatprincipi ir šādi:

6.3.3.3

Visos minētajos pasākumos tomēr ir jādod iespēja iesaistīties arī pašiem ieinteresētajiem un viņu pārstāvjiem. Tādēļ sākotnēji būtu jāsarīko publiska apspriešana, publicējot Zaļo grāmatu, kurā tiktu apskatīti problēmas aspekti visā Eiropas mērogā, analizēti dažādi līdzekļi un sistēmas ar pārmērīgām parādsaistībām saistītu situāciju novēršanai, uzraudzībai un risināšanai. Visbeidzot, tajā galvenajos vilcienos jāizklāsta, kāda varētu būt Kopienas līmeņa saskaņota rīcība, iesaistoties attiecīgajiem ģenerāldirektorātiem, dažādu dalībvalstu iestādēm un sociālajiem partneriem Kopienas līmenī (47).

7.1

EESK 2007. gada 25. jūlijā rīkoja publisku apspriedi par šajā atzinumā apskatītajiem jautājumiem; apspriedē piedalījās virkne pieaicināto dalībnieku — šās jomas speciālistu.

7.2

Sēde bija ļoti labi apmeklēta, un tajā tika izstrādāti daudzi īpaši lietderīgi dokumenti. Sēdē izskanējušie viedokļi apliecina skaidru atbalstu šī atzinuma, kurā ņemti vērā daudzi pasākumā izteiktie ierosinājumi, mērķiem.