11.4.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/1

1.1

Komisija ir iesniegusi priekšlikumu lēmumam par “vienotu integrētu programmu” Kopienas līmenī sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā 2007.—2013. gadam. Šis priekšlikums ir balstīts uz stratēģijas dokumentu, kas ir ietverts Paziņojumā, un paplašinātu ietekmes izpēti, kas ietverta pievienotajā darba dokumentā.

1.2

Šī ir pirmā reize, kad Komisija ir definējusi vienotu stratēģiju sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā, un tā ir paredzēta šādam ilgam laikposmam (septiņiem gadiem). EESK atzinīgi novērtē Komisijas centienus piešķirt jaunu impulsu šīm abām politikas jomām, kuras tagad pārrauga viens ģenerāldirektorāts.

1.3

Komisija cenšas pamatot šo jauninājumu no tiesiskā, ekonomiskā, sociālā un politiskā viedokļa. EESK atzinīgi novērtē visu sniegto informāciju un rūpīgo ietekmes izpēti, lai sniegtu pēc iespējas detalizētāku skaidrojumu attiecībā uz dažādajiem variantiem.

1.4

EESK organizētā plašā apspriešanās un dažādās iniciatīvas no Komisijas un Eiropas Parlamenta puses deva iespēju plašam galveno ieinteresēto pušu akreditēto pārstāvju lokam iespēju paust savu viedokli attiecībā uz Komisijas priekšlikumu formulējumu, saturu, nostādnēm un pamatojumu.

1.5

Komiteja ir iepazinusies ar iesniegtajiem dokumentiem un Komisijas sniegto plašo papildu informāciju un izvērtējusi sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā tieši iesaistīto pilsoniskās sabiedrības pārstāvju atsauksmes. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī daudzās rakstveida atsauksmes no plaša šajās jomās iesaistīto pārstāvības organizāciju loka, EESK nonāca pie vispārējā atzinuma par to, ka ierosinātais lēmums, ar ko izveido vienotu Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā, nav pietiekoši labi pamatots un motivēts vairākos aspektos: sniegtie apsvērumi nešķiet pietiekami pārliecinoši, lai pamatotu veikto izvēli.

1.6

Konkrēti, EESK uzskata, ka, lai gan veselības politikai un patērētāju aizsardzības politikai ir kopīgi un komplementāri aspekti, tas vēl nav pierādījums minētajai sinerģijai. Šos aspektus varētu attīstīt un izvērst ar specifiskiem sadarbības un koordinācijas pasākumiem, kas būtu vērsti uz abu politikas jomu fundamentāli horizontālo raksturu, kā tas notiek, piemēram, vides politikas jomā.

1.7

Abu minēto politiku juridiskie pamati, kas attiecīgi definēti Līguma 152. un 153. pantā, būtiski atšķiras pēc savas dabas. Tādēļ ir svarīgi novērst negatīvās sekas, kas var rasties, pakļaujot patērētāju aizsardzības politiku stingriem komplimentaritātes un subsidiaritātes kritērijiem, kuri attiecas uz sabiedrības veselības politiku, par sliktu pašas ES pilnvarām šajā jomā. Tas varētu arī radīt nevēlamu sabiedrības veselības “patērētājiskošanu”, sajaucot “lietotāja” un “patērētāja” jēdzienus un sasaistot tos kopā kā vispārējus “pilsonības” aspektus.

1.8

EESK uzskata arī, ka patērētāju aizsardzības politika varētu būt zaudētāja vispārējā budžeta aprēķinā ar vienotu bāzi. Abām jomām izdevīgāks šajā ziņā būtu atsevišķs lēmums par katru ES politikas jomu, kā tas ir bijis līdz šim, īpaši, ņemot vērā pašreizējo institucionālo krīzi un nopietnas šaubas par finanšu perspektīvu.

1.9

EESK uzskata, ka ierosinātais lēmums ne tikai neaptver vairākus abu politiku būtiskākos aspektus, nenodrošinot pienācīgu finansējumu, bet arī, iespējams, apiet dažus patiešām izšķirīgus un aktuālus aspektus. Piedāvātajiem īstenošanas, monitoringa un novērtējuma pasākumiem būtu jābūt daudz novatoriskākiem, ietekmīgākiem un ar lielāku saistošo spēku.

1.10

EESK aicina Patērētāju institūtam piešķirt labāk noteiktas pilnvaras un kompetenci un to neuzskatīt par vienkāršu Sabiedrības veselības izpildaģentūras “departamentu” bez savām patstāvīgām pilnvarām. Tikai tādējādi iespējams sniegt tādu izšķirošu ieguldījumu, kāds būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu esošo tiesību aktu efektīvāku piemērošanu un labāk informētu, izglītotu un aizsargātu patērētājus.

2.1

Paziņojumā “Veselīgāki, drošāki un pārliecinātāki iedzīvotāji: veselības un patērētāju aizsardzības stratēģija” Komisija ierosina Parlamentam un Padomei pieņemt lēmumu ar mērķi izveidot Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā no 2007. līdz 2013. gadam.

2.2

Komisija ir pirmoreiz nākusi klajā ar jaunu stratēģiju un Kopienas rīcības programmu no 2007. līdz 2013. gadam, kurā tiek apvienota sabiedrības veselības politika un patērētāju aizsardzības politika.

2.3

Savā paziņojumā Komisija skaidro šīs jaunās pieejas motivāciju, norādot uz abu politikas jomu kopīgajiem mērķiem un to lomu iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Komisija arī skaidro šīs jaunās kombinētās programmas priekšrocības sinerģijas ziņā, kas varētu dot budžeta un administratīvo izdevumu ietaupījumus, nodrošinot lielāku efektivitāti.

2.4

Tās izvēlētā stratēģija balstās uz nepieciešamību izveidot sinerģiju starp abām politikām, kas palīdzētu iegūt apjomradītus ietaupījumus, kā arī ietaupījumus finanšu vadībā un paaugstinātu administratīvo efektivitāti. Tas arī nodrošinātu lielāku saskaņotību starp pasākumiem un piešķirtu šiem jautājumiem lielāku redzamību politikas darba kārtībā.

2.5

Kā norāda Komisija, šīs vienotās politikas kopīgie mērķi būtu:

2.6

Attiecībā uz veselības aizsardzības politiku mērķi būtu šādi:

2.7

Attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku mērķi būtu šādi:

3.1.1

Kopienas sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības politiku juridiskie pamati pēc savas dabas būtiski atšķiras. Veselības aizsardzības politika ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, un ES rīcība ir pieļaujama tikai tad, ja tā papildina valstu politiku attiecībā uz 152. pantā norādītajiem specifiskajiem aspektiem (1). Tomēr patērētāju aizsardzības politika, kā to paredz Līgums, īpaši pēc Amsterdamas, ir lielā mērā pakļauta kopējai pieejai, ar mērķi veicināt patērētāju tiesības un aizsargāt to intereses, sevišķi tajā ziņā, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveidi (2).

3.1.2

Tādējādi nav tiesiskā pamata atsaucei uz domājamu kopīgu tiesisko “identitāti” starp 152. un 153. pantu, uz kā balstītos stratēģija un integrētā programma rīcībai sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības jomā.

3.1.3

Bez tam dalībvalstīs veselības aprūpes tiesiskais un konstitucionālais regulējums pilnībā atšķiras no patērētāju tiesību regulējuma, un arī šo tiesību aizsardzības formas ir visnotaļ atšķirīgas.

3.1.4

Tas nenozīmē, ka EESK neatzīst ar sabiedrības veselību saistīto jautājumu īpašo aktualitāti, kas pati par sevi ir pietiekošs iemesls izstrādāt spēcīgu Eiropas sabiedrības veselības politiku, kas varētu būt arī instruments nabadzības un atstumtības izskaušanai. Atliek izteikt nožēlu par to, ka Konstitucionālā līguma neapstiprināšana ir veicinājusi reāla progresa trūkumu šajā jomā.

3.1.5

EESK uzsver, ka jēdzieni “patērētājs” un “pacients” nav sinonīmi, un to motivācijas ir atšķirīgas. “Patērētāji” nav tikai privāti indivīdi un paši pieņem lēmumus saistībā ar tirgu, vadoties galvenokārt no ekonomiska rakstura apsvērumiem. Pacientus nevar uzskatīt tikai par zāļu un medicīniskās aprūpes patērētājiem, jo to tiesības nav tīri ekonomiskas, un tās ir salīdzināmas tikai ar tiesībām uz taisnīgu tiesu vai tiesībām uz izglītību, ko valstis nodrošina, paredzot vispārējas nozīmes pakalpojumus.

3.1.6

Komiteja atzīst, ka, kaut gan šīm abām politikas jomām piemīt noteikti kopīgi aspekti, tas pats attiecas (iespējams, pat vēl lielākā mērā) uz citām politikas jomām (3). Bez tam Komisija tomēr nav neapgāžami pamatojusi, ka abām politikas jomām kopīgie rīcības aspekti būtu realizējami tikai ar kopīgas integrētas programmas palīdzību, vai pat to, ka tas būtu vispiemērotākais vai racionālākais veids (4).

3.1.7

Saskaņā ar vairāku patērētāju organizāciju viedokli šāda integrēta pieeja rada vairākas kopīgas problēmas, tostarp:

3.1.8

Savukārt neviens no sešiem pamatapsvērumiem, kas sniegti ietekmes novērtējumā (5.–6. lpp.), nesatur neapgāžamu argumentu par labu tam, lai apvienotu kopā abas politikas jomas. Tikpat efektīva varētu būt pienācīga politikas koordinēšana, kas paredzēta lieliskajā Komisijas iniciatīvā par sadarbību starp valstu iestādēm (6).

3.1.9

Komisija nav arī parādījusi reālas ilgtermiņa fundamentālas sinerģijas, ko varētu sniegt šāda harmonizācija. Tāpat netiek parādīti skaitliskā izteiksmē apjomradīti ietaupījumi, ko tā varētu nodrošināt; tieši pretēji, tās ietekmes novērtējums rada iespaidu, ka šis risinājums ir neitrāls izmaksu ziņā, jo abu politikas jomu vienkārša sasummēšana radītu tieši tādu pašu finansiālo satvaru (7).

3.1.10

Tā vietā šādā ES finanšu perspektīvai kritiskā brīdī abu politikas jomu nošķiršanas priekšrocība būtu iespēja vest sarunas divās frontēs un katras jomas būtisko aspektu labāka redzamība. Tas palīdzētu sasniegt labākus rezultātus ar abām politikas jomām piešķirtajiem resursiem, kā norādījušas pārstāvošās organizācijas šajās jomās.

3.1.11

EESK ir lielā mērā norūpējusies par iespēju, ka finanšu perspektīvas 2007.—2013. gadam var ciest no ievērojamiem samazinājumiem. Lai arī šādu samazinājumu rezultātā programmai, kuras resursi jau tāpat ir ierobežoti, nav katrā ziņā jākļūst dzīvotnespējīgai, to varētu nākties vismaz pilnībā pārstrādāt un iesniegt no jauna, ar jauniem prioritāšu un pasākumu uzstādījumiem. Praktisku apsvērumu dēļ nebūtu jēgas vienkārši samazināt budžetu par noteiktiem procentiem proporcionāli budžeta samazinājumam kopumā.

3.1.12

Visbeidzot, attiecībā uz dažādajiem aspektiem, kas ir pamatoti atzīmēti kā kopīgi abām politikas jomām, var veikt kopīgus un saskaņotus pasākumus Kopienas un valstu līmenī, tāpat kā citās Kopienas politikas jomās, piemēram, vide, konkurence, izglītība un kultūra. Abu politikas jomu horizontālais raksturs nozīmē to, ka tās ir automātiski jāizvērtē saistībā ar visām citām politikas jomām, kā Komisija pati ir atzinusi savā piemēru uzskaitījumā paziņojuma 2. pielikumā (15. lpp.).

3.2.1

Izpētes grupa rīkoja sabiedrisku apspriešanu ar galvenajiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, ko varētu tieši skart Komisijas programma. Šī apspriešana, kurā piedalījās aptuveni 70 dalībnieki, deva nenovērtējamu ieguldījumu Komisijas paziņojuma un priekšlikuma analīzē, kaut gan loģistiska rakstura ierobežojumi ļoti apgrūtināja visu interesējošo aspektu padziļinātas analīzes veikšanu. Tomēr tā bija vērsta uz programmas mērķu un uzdevumu, resursu un to pienācīgas izlietošanas, kā arī šo mērķu sasniegšanai ar šiem resursiem veicamo pasākumu izvērtēšanu.

3.2.2.1

Komisija pareizi norāda uz dažādajiem pasākumiem, kas veicami, lai padarītu patērētāju aizsardzību ES objektīvāku. Tomēr tas ir vērsts uz minimāla aizsardzības līmeņa nodrošināšanu. Tas apstiprina tās jaunākajās likumdošanas iniciatīvās ietverto nostādni, kas paredz prioritāti totālai un visaptverošai harmonizācijai, piedāvājot zemu aizsardzības līmeni. Bez tam EESK izsaka bažas par sistemātisko turēšanos pie izcelsmes valsts tiesību piemērošanas principa un brīdina par briesmām, ko rada sašaurināta pieeja patērētāju aizsardzībai, kas aprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu par precēm un pakalpojumiem (8).

3.2.2.2

EESK uzskata, ka Komisija varēja būt novatoriskāka (9) un ka jaunie priekšlikumi nav pietiekami konkrēti (10). EESK savā atzinumā par Patērētāju politikas stratēģiju 2002.—2006. gadam vērsa Komisijas uzmanību uz šo joprojām vēl esošo trūkumu kopumu (11). Vēl vēlāk tā pieņēma pašiniciatīvas atzinumu, kurā tika izpētīts un iztirzāts izvērstā veidā šis jautājums, attiecībā uz kura secinājumiem tiek izdarīta atsauce (12).

3.2.2.2.1

EESK ierosina esošajā programmā iekļaut atsauces uz virkni problēmu, tostarp:

3.2.2.3

Attiecībā uz tām iniciatīvām, kuras tiek plānotas (un kuras Komiteja atzinīgi novērtē un atbalsta) daudzos gadījumos trūkst praktiskas informācijas par to, kā un kad tās būtu īstenojamas. Tas attiecas, piemēram, uz:

3.2.2.4

EESK atzīmē, ka attiecībā uz mērķiem iesaistīt politikas veidošanā pilsonisko sabiedrību un ieinteresētās aprindas, kā arī iestrādāt patērētāju aizsardzības politiku citās Kopienas politikas jomās, piedāvātie indikatori monitoringam un programmas sinerģijas novērtēšanai, izņemot pirmo, nav piemēroti patērētāju aizsardzības politikai.

3.2.2.5

EESK uzskata arī, ka būtu lietderīgi definēt citus indikatorus patērētāju aizsardzības politikas novērtēšanai, lai nodrošinātu, ka tie ir uzticamāki un ciešāk piesaistīti programmas 3. pielikumā norādītajiem mērķiem.

3.2.2.6

Bez tam, kaut gan jaunās septiņu gadu programmas īstenošanai ir paredzēts izstrādāt “ikgadējos darba plānus”, izskatās, ka 2002.—2006. gada plānā paredzētais instruments — rotējošās rīcības programmas pārskatīšana — paliks neizmantots (14). Šāda pārskatīšana ir vēl jo nepieciešamāka tagad, kad programmas ilgums ir palielināts līdz septiņiem gadiem.

3.2.2.7

EESK norāda, ka Veselības izpildaģentūras ietvaros izveidojamā Patērētāju institūta organizatoriskā struktūra un darbības metodes vēl ir jādefinē. Tādēļ tā iesaka garantēt šīs izpildaģentūras patstāvību, paredzot tai skaidri noteiktus uzdevumus un kompetences, lai nepieļautu, ka tiek vienīgi vairota birokrātija.

3.2.2.8

Visbeidzot, patērētāju aizsardzības politikai atvēlētais finansējums veido mazāk par 20 % no kopējās summas un sastāda ne vairāk kā septiņus euro centus uz vienu patērētāju gadā septiņos programmas darbības gados. Kopš iepriekšējās programmas finansējums varētu būt divkāršojies, taču arī programmas ilgums ir gandrīz divkāršojies — no četriem līdz septiņiem gadiem.

3.2.2.9

Jāatzīmē arī, ka paredzamajai jauno dalībvalstu uzņemšanai vajadzētu būt atspoguļotai budžeta priekšlikumā, kurš ietvertu vairāk nekā tikai programmas darbības laiku. Ar to jau tagad nepietiek paredzēto pasākumu veikšanai, no kuriem ievērojamu daļu veido Institūta darbības izmaksas.

3.2.3.1

EESK vēlas uzsvērt Komisijas programmas pozitīvos aspektus, īpaši mērķi veicināt sabiedrības veselības politiku, izvirzot to kā prioritāti un piešķirot tai lielāku pamanāmību un nodrošinot efektīvākus instrumentus, kas ir steidzami vajadzīgi. Nemaz nerunājot par putnu gripas pandēmijas draudiem, ir skaidri redzama nepieciešamība nodrošināt Kopienas līmenī sadarbību svarīgākajos sabiedrības veselības aspektos, ko pamatoti uzsver Komisija (15).

3.2.3.2

Tādēļ EESK atzinīgi novērtē vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz sabiedrības veselību, īpaši šīs jomas problēmu risināšanu sasaistē ar citām Kopienas politikas jomām, kā arī ievirzes attiecībā uz profilaksi, informācijas analīzi, ciešāku sadarbību, zināšanu apmaiņu un labāku informācijas izplatīšanu.

3.2.3.3

EESK arī atzinīgi novērtē prioritāti, ko Komisija piešķir cīņai pret nevienlīdzību attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību, nepieciešamībai veicināt bērnu veselību un problēmām, ko rada aktīvā novecošanās darba tirgū.

3.2.3.4

Komiteja pievienojas Komisijas bažām par globālajiem veselības apdraudējumiem un tādu slimību izplatības palielināšanos, kuras ir saistītas ar dzīvesveidu, kā arī atzinīgi novērtē ierosināto stratēģiju darbības uzlabošanai attiecībā uz veselību noteicošajiem faktoriem.

3.2.3.5

EESK atbalsta Komisijas nodomu veicināt organizācijas, kuras darbojas veselības nozarē, kā arī piešķirt tām lielāku ietekmi konsultatīvās institūcijās. Tā atzinīgi novērtē rūpes par pacientu mobilitāti un atbalstu sadarbībai starp valstu veselības aprūpes sistēmām ar mērķi pārvarēt esošās grūtības un nostiprināt mehānismus informācijas apmaiņai par sabiedrības veselības jautājumiem.

3.2.3.6

EESK atzīst, ka Komisijas pieejā sabiedrības veselības jomai ir panākta ciešāka atbilstība šīs nozares vajadzībām mērķu noteikšanas, pasākumu plānošanas un resursu piešķiršanas ziņā — gandrīz trīsreiz pārsniedzot iepriekšējā programmā paredzēto apjomu un vairāk nekā četras reizes — summu, kas atvēlēta patērētāju aizsardzības jomai.

3.2.3.7

Tomēr pat šajā ziņā EESK nesaskata būtiskus jauninājumus (16) salīdzinājumā ar iepriekšējo programmu saturu. Piezīmes par 2001.—2006. gada programmu un Eiropas Vides un veselības rīcības plānu 2004. līdz 2010. gadam pilnībā paliek spēkā, īpaši attiecībā uz praktiski un objektīvi novērtējamu mērķu un precīza to īstenošanas grafika pastāvīgo trūkumu (17).

3.2.3.8

EESK vēlētos, lai tiktu iekļauti konkrēti mērķi attiecībā uz tādām iepriekšējā programmā iekļautajām jomām, kuras ir palikušas ārpus pašreizējās programmas, piemēram, pasākumi cīņai pret nevienlīdzību veselības jomā, īpaši dzimumu nevienlīdzību, gados vecāku cilvēku, sociāli nelabvēlīgāko sabiedrības slāņu stāvoklis, personas datu konfidencialitāte, personiska un bioloģiska rakstura faktori, radiācijas un trokšņa nelabvēlīgā ietekme, kā arī rezistence pret antibiotikām.

3.2.3.9

EESK vēlētos arī, lai programmā tiktu konsekventi risināti vairāki ārkārtīgi svarīgi jautājumi, piemēram, aptaukošanās problēmas, HIV/Aids, garīgā veselība (18), bērnu veselība un bērnu slimības un novecošanās, kas, kaut gan pieminētas programmas aprakstā, nav pienācīgi atrunātas pašā priekšlikumā lēmumam.

3.2.3.10

Komiteja ir pārsteigta arī par to, ka Komisijas priekšlikumā ir atstāti bez ievērības vairāki svarīgi mūsdienu sabiedrības veselības aspekti, piemēram, zobārstniecība, redzes veselība, paliatīvā aprūpe un sāpju novēršana.

3.2.3.11

Vispārīgākā ziņā Komiteja vēlētos, lai Komisija parādītu vairāk ievērības tādiem aspektiem kā informācijas kvalitāte visos līmeņos un visās jomās, vispārējā riska profilakse, partnerattiecības starp valsts un privāto sektoru un sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī starptautiskajā līmenī.

3.2.3.12

Visbeidzot, EESK dotu priekšroku tādai programmai, kas noteiktu praktiskus pasākumus, kuri būtu vērsti uz veselības aprūpes sistēmu salīdzināmības sekmēšanu ES (19), veicinot pacientu aizsardzību, tiem uzturoties citā dalībvalstī (“ES veselības apdrošināšana”), enerģiskāk veicinātu labas prakses kodeksu pieņemšanu un būtu vērsti uz izcilības centru un epidemioloģiskā centra izveidi.