23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/39

1.1

Saistībā ar pasākumiem, ko Eiropas Savienība veic attīstības valstu – sevišķi, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu – labā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja varēja novērot, kā veidojas ES sadarbība attīstības jomā. Tā arvien vairāk ir tendēta uz participatīvo principu, respektīvi, uz nevalstisku darbojošos personu (NDP) piedalīšanos un akceptēšanu, definējot un īstenojot pasākumus. Institūciju un NDP savstarpējā papildināšanās veicina attīstības programmu efektivitāti.

Cotonou nolīgums ir patlaban vienīgais piemērs šādas līdzdalības institucionalizēšanai, jo tajā valdības tiek uzaicinātas plaši iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas dažādos nacionālo attīstības stratēģiju īstenošanas etapos.

1.2

Ņemot vērā šo pamatideju, kā arī faktu, ka Komiteja to jau ir paudusi savā atzinumā par Civilās sabiedrības lomu Eiropas attīstības politikā, tai šķiet svarīgi padziļināti aplūkot jautājumu par sieviešu līdzdalību un fundamentālo ieguldījumu Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu attīstības politikas pasākumu definēšanā un īstenošanā Cotonou nolīguma ietvaros. Komiteja vēlas norādīt uz to, cik vērtīgs var būt šis ieguldījums un kā to var plaši izmantot gan Cotonou nolīguma, gan visu citu attīstības politikas pasākumu īstenošanā.

1.3

Bez tam, Komiteja kā Eiropas līmeņa civilās sabiedrības pārstāve jau agrāk ir izcēlusi “... sieviešu kā pirmklasīgu attīstības aktīvistu fundamentālo lomu” un uzsvērusi nepieciešamību “veicināt viņu organizācijas un nodrošināt viņām līdztiesīgu dalību konsultatīvajās un lemjošajās institūcijās” (atzinums par Zaļo grāmatu par Eiropas Savienības un AKK valstu sakariem uz 21. gadsimta sliekšņa – Izaicinājums un izvēles iespējas jaunām partnerattiecībām; ziņojuma sniedzējs: Malosse kungs, EXT 152/1997).

Tomēr par īstenu nevalstisko darbojošos personu kā tādu un, sevišķi, sieviešu organizāciju līdzdalību vēl nebūt nevar runāt.

2.1

Pasaules Bankas jaunākajā ziņojumā (World Development Report 2004) runa ir par globālu tirgu, kas vairs neatbilst ekonomikas, sabiedrības un nodarbinātības prasībām, sevišķi, attiecībā uz to šķēršļu novēršanu, kas joprojām kavē taisnīgu un ilgspējīgu izaugsmi ziemeļu un dienvidu puslodes valstīs. 2002. gadā vidējais ienākums uz vienu cilvēku piecām sestdaļām pasaules iedzīvotāju bija mazāks nekā 1.200 USD, turpretī, atlikušajai sestdaļai pasaules iedzīvotāju, kas mitinās galvenokārt zemeslodes bagātākajās valstīs, caurmēra ienākums gadā bija 26.000 USD.

2.2

Līdz pat šai dienai neviena no starptautiskajām organizācijām (SVF, Pasaules Banka, PTO, SDO, ANO utt.) nevar neierobežoti operēt kā demokrātiska un visā pasaulē funkcionējoša regulatīvā instance, ne arī ierobežot starp valstīm un sociālajiem slāņiem valdošās ekonomiskās attīstības nevienlīdzības.

2.3

Bez tam, jaunattīstības valstis – sevišķi, laikā, kad ekonomiskā attīstība vairumā valstu ir pavājināta – ir spiestas īstenot starptautisko institūciju ieteiktos vai pieprasītos strukturāli ekonomiskos pielāgošanās pasākumus, ko tām ir grūti pavilkt un kas skar galvenokārt nabadzīgāko iedzīvotāju daļu. Strukturālās pārmaiņas bez atbilstošiem sociālās aizsardzības pasākumiem ir novedušas pie nabadzības un nedrošības palielināšanās iedzīvotāju grupās ar viszemāko ienākumu – gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē.

2.4

Turklāt pēdējo gadu laikā ir palielinājušās pretrunas starp regulāro pasaules ekonomiku un vietējo ēnu ekonomiku. Personām ar neregulāra rakstura nodarbinātību nav darba ņēmēju tiesību pat tad, ja tās dod reālu ieguldījumu savas valsts ekonomiskajā izaugsmē.

2.5

Sievietes veido šī fenomena skartā iedzīvotāju segmenta vairākumu un tādēļ visvairāk cieš no šiem apstākļiem. Jaunattīstības valstu sievietēm, kas dzīvo nabadzībā, ne tikai nav pieejamas nekādas preces un pakalpojumi, bet viņas bieži vien arī kļūst par daudz smagāku cilvēktiesību, kā arī sociālo un ekonomisko tiesību pārkāpumu upuriem.

2.6

Tieši sievietes visvairāk cieš no nabadzības, bezdarba un nodarbinātības trūkuma.

2.7

Dažādās ANO speciālo organizāciju un institūciju konferencēs ir izstrādāts liels skaits priekšlikumu par pasākumiem, akcijām un projektiem sieviešu labklājības veicināšanai. Nesen, ANO Tūkstošgades tikšanās laikā tika pieņemti divi pamatdokumenti saistībā ar “Tūkstošgades attīstības mērķiem”. Abu dokumentu tekstos dzimumu līdztiesība un pilnvērtīga sieviešu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī nepieciešamība pēc slimību profilakses un veselības aizsardzības ierindojās starp svarīgākajām tēmām.

3.1

Saskaņā ar EK Līguma 3. pantu ES visu paredzētu darbību ietvaros, tai skaitā – arī īstenojot sadarbību attīstības jomā – cenšas novērst nevienlīdzību un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību.

3.2

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir parakstījušas Ceturtajā Vispasaules sieviešu konferencē, kas notika 1995. gadā Pekinā, pieņēmto deklarāciju un rīcības platformu. Tajā tika pasludināta plaša stratēģija, kas vērsta uz līdztiesību kavējošo šķēršļu novēršanu, un noteikts “mainstreaming” pamatprincips dzimumu vienlīdzības veicināšanai. Kā tiešs rezultāts Pekinā noslēgtajām saistībām un rīcības platformas atbalsts tika pieņemta Direktīva (EC) Nr. 2836/98 par dzimumu perspektīvas ievērošanu, īstenojot sadarbību attīstības jomā.

3.3

Šis tiesiskais instruments, kas bija spēkā līdz 2003. gada decembrim, tika aizstāts ar jaunu direktīvu divus gadus ilgajam laikposmam no 2004. līdz 2006. gadam, kas pastiprina izvirzītos mērķus, respektīvi, “mainstreaming”, papildinot tos ar specifiskiem sieviešu atbalstīšanas pasākumiem dzimumu līdztiesības veicināšanas ietvaros, un apstiprina to svarīgo nozīmi nabadzības apkarošanā. Bez tam, tajā tiek deklarēts atbalsts uz vienlīdzības mērķi vērstām sabiedriskām un privātām akcijām attīstības valstīs.

3.4

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par Dzimumu vienlīdzības veicināšanu ekonomiskās attīstības sadarbībā veido svarīgu atskaites punktu uz attīstību vērstās sadarbības jomā. Kā prioritārs un svarīgs darbības lauks tiek minēta sieviešu iespēja izmantot un ietekmēt resursus un pakalpojumus – sevišķi, izglītības, nodarbinātības un līdzdalības politiskajos lēmumpieņemšanas procesos jomās. Šajā dokumentā tiek akcentēta arī nepieciešamība pēc specifiskas dzimumu un vecumu statistikas, lai varētu izstrādāt un popularizēt jaunas pasākumu īstenošanas, izpētes, efektivitātes analizēšanas u.c. metodes.

4.1

2000. gada 23. jūnijā parakstītais Cotonou Nolīgums ar AKK valstīm ir pagrieziena punkts ES ekonomikas un tirdzniecības politikā. Jo tajā pirmo reizi tiek noteikts, ka nacionālo attīstības stratēģiju izstrādāšanā jāiesaista arī nevalstiskas darbojošās personas (NDP), piešķirot tām svarīgu lomu līdzās valstiskām institūcijām. Nolīgumā NDP ir definētas kā privātais sektors, ekonomiskās un sociālās grupas, ieskaitot arodbiedrības, kā arī civilā sabiedrība visās tās izpausmēs, kas sastopamas atsevišķās valstīs.

4.2

Nolīgums paredz, ka nevalstiskās darbojošās personas tiek informētas un uzklausītas sakarā ar sadarbības politiku un stratēģijām, sadarbības prioritātēm tās tieši skarošajā jomā un politisko dialogu, tām ir pieejami lokālo attīstības procesu veicināšanai paredzētie līdzekļi un tās ir jāiesaista stratēģijās un programmās, kas tiek īstenotas tās interešu jomās un sektoros. Bez tam, tām ir jāsaņem atbalsts un palīdzība savu kapacitāšu radīšanā. Tādējādi tiks palielināta to kompetence, sevišķi, saistībā ar konsultatīvo, apmaiņas un dialoga procedūru organizēšanu, pārstāvību tajās un realizēšanu, lai veicinātu stratēģisko vienotību.

4.3

Bez tam, Nolīgums atbilstoši spēkā esošajai Kopienas politikai izvirza priekšplānā saistību starp politiku, tirdzniecību un attīstību. Tādējādi arī partnerattiecību pamatā ir pieci sekojoši pīlāri: visaptveroša politiskā dimensija, līdzdalības principa veicināšana, nabadzības apkarošanas mērķis, jauna ekonomiskās un tirdzniecības politikas sadarbības ietvara izveidošana un finansiālās sadarbības reforma.

4.4

Papildus tam, attīstības stratēģijās ir sistemātiski jāņem vērā arī vīriešu un sieviešu līdztiesība, kas ir viens no trim Nolīguma būtiskākajiem jautājumiem (8. un 31. pants).

4.5

Šādā kontekstā Cotonou Nolīgums institucionalizē Komitejas kā priviliģētas AKK valstu ekonomisko un sociālo interešu grupu kontaktpersonas lomu. Tās nepārprotamais uzdevums ir civilās sabiedrības organizāciju konsultēšana.

5.1

Ņemot vērā Savienības vadlīnijas sakarā ar līdzdalību un dzimumu perspektīvu un svarīgumu, kādu šis Nolīgums piešķir Komitejai, sieviešu īpašā loma un līdzdalība civilajā dialogā Cotonou Nolīgumu ietvaros ir jāizgaismo detalizētāk.

5.2

Pats par sevi saprotams, ka Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sievietes nevar uzlūkot kā vienu, homogenu grupu, jo viņas dzīvo ļoti daudzās, dažādos reģionos izvietotās valstīs. Šeit runa ir par fundamentālām atšķirībām reliģijas, kultūras, ekonomiskā un sociālā statusa, ienākuma līmeņa ziņā un izcelsmi no laucinieciskas vai pilsētnieciskas vides. Tomēr ir jāmeklē ceļi, pa kādiem šīs sievietes iesaistīt Cotonou Nolīgumā noteiktajos līdzdalības procesos – kaut arī šeit ir grūti izvairīties no vispārinājumiem.

5.3

Pirmās grūtības rada fakts, ka “Vadlīnijās par pamatprincipiem un labo praksi, kā iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas” konsultācijās un dialogos par attīstības tēmu, dzimumu aspekti ir pieminēti tikai garāmejot. Arī “Pirmajā Cotonou nolīguma noteikumu izvērtējumā saistībā ar nevalstiski darbojošos personu līdzdalību plānošanas procesos” (23.01.2004) vēl trūkst kvantitatīvu un kvalitatīvu datu par sieviešu līdzdalību.

5.4

Vadoties no izteikumiem dažādos forumos un reģionālajos semināros, šķiet, ka apvienību, NVO un sieviešu organizāciju līdzdalība nacionālo stratēģiju izstrādē līdz šim ir bijusi vairumā gadījumu visai trūcīga.

5.5

Acīmredzot starp Nolīguma nodomu apliecinājumiem un deklarācijām un to faktisko īstenošanu paveras liels bezdibenis. Arī sieviešu līdzdalības veicināšanas akcijas un pasākumi drīzāk gan ir vērtējami kā nabadzīgi.

5.6

Dabiski, ka jomā, kur jau tā ir grūti nodibināt un strukturēt dialogu ar civilo sabiedrību kā tādu, vēl grūtāk ir palielināt sievietēm iedalīto telpu. Bez tam Nolīguma noteikumu īstenošana saistībā ar sieviešu līdzdalību, ir process, kas ir tikai savā sākumā, un kurā galvenā loma ir gan Komisijai, kuras loma, pēc mūsu domām, var būt noteicošā, gan arī valdībām un pašām nevalstiski darbojošajām personām, kuru iespējas, kompetence un organizācijas līmeņi ir ļoti atšķirīgi.

5.7

Šķēršļi, kas kopumā kavē līdzdalības principa īstenošanu, ir daudzveidīgi, un tiem piemīt dažāds raksturs. Cita starpā kādā agrākā atzinumā (1) ir norādīts uz sekojošiem punktiem:

5.8

Sieviešu līdzdalības ziņā šos šķēršļus vēl pastiprina objektīvi apstākļi, ko, no vienas puses, rada sociāli ekonomiskie, kultūras un reliģijas faktori un, no otras puses, pastiprina tas, ka daudzas valdības ir tikai ļoti maz pazīstamas ar pamattiesībām kā tādām un, īpaši, sieviešu tiesībām.

5.9

Ņemot vērā šo aspektu, Cotonou Nolīgums atsaucas uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskas valsts pamatprincipu kā svarīgu partnerattiecību elementu ievērošanu un paredz, ka nopietnu pārkāpumu gadījumā jāveic atbilstoši pasākumi un jāpaziņo par tiem līguma partnerim. Tomēr varētu vēlēties – un Komiteja to jau ir norādījusi savā agrākā atzinumā (Partnerattiecību nolīgums AKK-ES, 521/2002; Ziņojuma sniedzējs Baeza San Juan) – lai šo pamatprincipu ievērošanas ziņā tiktu noteikti precīzāki kritēriji.

6.1

Pamatā ir jautājums par sieviešu civilās sabiedrības līdzdalību ciešā saistībā ar sievietes lomu lēmumpieņemšanas procesos un kopējā attīstības procesā. No tā būtu atvasināms plašs pārdomu apvārsnis.

6.2

Sievietes ne tikai var dot svarīgu ieguldījumu attīstības procesā, bet viņām būtu arī jāgūst labums no attīstības radītajām priekšrocībām un iespējām.

6.3

Jo jaunattīstības valstīs un, sevišķi, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīs sievietes veido vāju sabiedrības posmu un vēl spēcīgāk cieš no nabadzības un aptrūkuma tieši tāpēc, ka viņām ir liegta pietiekama pieeja resursiem un to kontrolei, kas savukārt dotu iespēju uzlabot savus dzīves apstākļus un veicināt savas valsts ekonomisko attiecību.

6.4

Tas apliecina to, ka pieeja resursiem un to kontrolei ir obligāts priekšnoteikums nabadzības apkarošanai un ilgspējīgu nākotnes attīstības procesu iedarbināšanai.

Bez tam, sieviešu piedalīšanās ekonomiskajā dzīvē vairumā gadījumā notiek ēnu ekonomikas ietvaros, kura savukārt vistiešākā veidā un visvairāk cieš no makroekonomiskajiem strukturālajiem pasākumiem.

6.5

Neskatoties uz Tūkstošgades attīstības mērķiem, ko Savienība atbalstīja ar apņemšanos līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzību, pastāv risks, ka abu pušu sarunu dalībnieki rūpējas tikai par politiskiem un makroekonomiskiem efektiem un tādējādi atstāj izrunāto mērķu iespaidotos plašākos mērķus ārpus uzmanības loka. Iniciatīvām, ko Eiropas Komisija izmanto, lai izveidotu kontroles instrumentu kopumu šādu vienošanos efekta novērtēšanai, nepieciešams atbalsts.

6.6

No Apvienoto Nāciju, FAO un citu starptautisku organizāciju izvirzītajām problēmu grupām, nepretendējot uz pilnīgumu, var izfiltrēt sekojošas prioritārās darbības jomas:

7.1

Šis izklāsts parāda, ka izvirzītie mērķi un veicamie pasākumi sieviešu atbalstīšanas jomā ir jādefinē nepārprotamāk un apņēmīgāk, ja Eiropas Savienība patiešām vēlas pozitīvi ietekmēt sieviešu un nabadzīgo ļaužu dzīves apstākļus. Pirmkārt, obligāti ir jāvelta lielāka uzmanība tādai pielāgošanās politikai, kuras sekas ir nākušas par sliktu sievietēm un vājākajām iedzīvotāju grupām kopumā. Priekšrocības, kas ir paredzētas arī šīm sociālajām grupām, ir jāpadara acīmredzamas.

7.2

Šai sakarībā, pēc Komitejas domām, izvērtējot ES tirdzniecības nolīgumus ar trešajām valstīm, ir sevišķi, ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, ir jāveic specifiska izpēte, lai noskaidrotu, kāda ir to ietekme uz nabadzīgākajām iedzīvotāju grupām un dzimumu līdztiesības jautājumiem.

7.3

Tādu apvienību un NVO stiprināšanai paredzētajiem līdzekļiem, kas iestājas par dzimumu līdztiesību un sieviešu “empowerment”, ir fundamentāla nozīme visaptverošā ekonomisko, sociālo un politisko priekšnoteikumu uzlabošanā jaunattīstības valstīs un sociālā progresa un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes konsolidēšanā.

7.4

Tātad, ņemot vērā augstākminēto, runa ir ne tikai par plašas sieviešu civilās sabiedrības iesaistīšanas veicināšanu, bet par galveno priekšnoteikumu nodrošināšanu viņu faktiskai līdzdalībai, valorizācijai un atbalstīšanai, lai viņas varētu piedalīties savu valstu attīstībā tikpat lielā mērā kā vīrieši. Sieviešu lomas stiprināšana līdzdalības procesā ir nozīmīgs faktors lēmumpieņemšanas kompetences iegūšanai.

7.5

Svarīgākais priekšnoteikums jebkurā gadījumā ir tas, lai sievietēm tiktu nodrošināta līdztiesīga pieeja izglītībai un pilnveidei. Šajā sakarā būtu jāveicina visas programmas un projekti, kuri seko šim mērķim, no pirmās alfabetizācijas līdz sieviešu apvienību informatizācijai un savienošanai, lai stiprinātu un nodrošinātu sieviešu līdzdalību un to lomas palielināšanu nacionālajā attīstībā.

7.6

Komisijas iekustinātā decentralizācijas procesa ietvaros īpaša nozīme ir “Vadlīnijās par pamatprincipiem un labāko praksi, kā iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas” (24.02.2002) uzskaitītajām delegācijām. Tām ir piešķirta liela izvēles brīvība attiecībā uz piemērotākajiem līdzekļiem, un to pienākums ir nodrošināt maksimālu nevalstisko darbojošos personu iesaistīšanu. Vadlīnijās gan nav atrodami izvērsti ieteikumi par sieviešu organizāciju līdzdalību un lomu, taču delegācijas, pēc Komitejas domām, var spēlēt būtisku lomu sieviešu apvienību apzināšanā un iesaistīšanā civilajā dialogā, izplatībā un sieviešu potenciāla veicināšanas stratēģijas formulēšanā.

Delegācijām “Gender mainstreaming” veicināšanas procesā ir jāuzliek īpaša atbildība, un vismaz vienam Komisijas pārstāvim attiecīgajās pārstāvniecībās būtu jāabsolvē īpaši papildus apmācība līdztiesības jautājumos.

7.7

Tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai tiktu iegūts skaidrs priekšstats par eksistējošo sieviešu organizāciju mērogiem un veidiem, jo šai sakarā bieži pietrūkst atbilstošas informācijas.

Komiteja var palīdzēt tādu Eiropas apvienību un organizāciju meklēšanā, kas iestājas par AKK valstu sieviešu atbalstīšanu un līdzdalību.

7.8

Atsevišķu valstu stratēģiskajos dokumentos būtu nepārprotami jāparedz gan sieviešu līdzdalība to redakcijā, gan pasākumi un aktivitātes, kas stiprina sieviešu apvienības. Komiteja uzskata, ka Komisija šeit var izmantot savu ietekmi.

Komiteja uzaicina Komisiju ierīkot īpašu budžeta līniju, kas paredzēta Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu civilās sabiedrības sieviešu organizācijām.

7.9

Ņemot vērā nevalstisku darbojošos personu atbalstīšanas kritērijus, kā arī finansu līdzekļu pieejamību, vajadzētu izveidot priviliģētus komunikācijas kanālus sieviešu organizācijām.

7.10

Cotonou Nolīguma ietvaros izveidotie izglītības piedāvājumi, kas vērsti uz sieviešu organizāciju un apvienību darbības veicināšanu lokālā līmenī, var izrādīties par lietderīgiem instrumentiem šī Nolīguma īstenošanai.

7.11

Komiteja šai ziņā atbalstīs semināru organizēšanu, lai noskaidrotu un padziļināti izpētītu jautājumus, kas saistīti ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sieviešu statusu un līdzdalību.

7.12

Komiteja pievērš uzmanību sabalansētai sieviešu delegāciju līdzdalībai tās organizētajos semināros un tikšanās pasākumos ar sievietēm un apvienībām no Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm un trešajām valstīm kopumā.

7.13

Komiteja apņemas 2005. gada pirmajā pusē noorganizēt konferenci ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sieviešu un civilās sabiedrības organizāciju piedalīšanos, izvirzot sekojošus mērķus: pastiprināta sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos, šķēršļu noskaidrošana, kā arī stratēģiskā koncepcija, kas balstīta uz attīstības procesos iesaistīto sieviešu nostāju.