31993L0073

Komisijas piektā Direktīva 93/73/EEK

(1993. gada 9. septembris)

par tādu analīžu metodēm, kas vajadzīgas, lai pārbaudītu kosmētikas līdzekļu sastāvu

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem [1], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 93/35/EEK [2], un īpaši tās 8. panta 1. punktu,

tā kā Direktīvā 76/768/EEK ir paredzēta oficiāla kosmētikas līdzekļu testēšana, kuras mērķis ir nodrošināt to Kopienas noteikumos izklāstīto nosacījumu ievērošanu, kas attiecas uz kosmētikas līdzekļu sastāvu;

tā kā iespējami īsā laikā būtu jāparedz visas vajadzīgās analīžu metodes; tā kā četri pasākumi jau ir paredzēti ar Komisijas Direktīvā 80/1335/EEK [3], kas grozīta ar Direktīvu 87/143/EEK [4], Komisijas Direktīvu 82/434/EEK [5], kas grozīta ar Direktīvu 90/207/EEK [6] un Komisijas Direktīvām 83/514/EEK [7] un 85/490/EEK [8]; tā kā sudraba nitrāta pierādīšana un noteikšana, selēna disulfīda pierādīšana un noteikšana pretblaugznu šampūnos, šķīstošā bārija un šķīstošā stroncija noteikšana pigmentos sāļu un laku formā, benzilspirta pierādīšana un noteikšana, cirkonija pierādīšana un cirkonija, alumīnija un hlora noteikšana pretsviedru līdzekļos, kas nav aerosola formā, un heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna un hlorheksidīna pierādīšana un noteikšana ir piektais pasākums;

tā kā šajā direktīvā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 76/768/EEK, lai analīzes metodes pielāgotu tehnikas attīstībai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka kosmētikas līdzekļu oficiālajā testēšanā:

- pierāda un nosaka sudraba nitrātu,

- pierāda un nosaka selēna disulfīdu pretblaugznu šampūnos,

- nosaka šķīstošo bāriju un šķīstošo stronciju pigmentos sāļu un laku formā,

- pierāda un nosaka benzilspirtu,

- pierāda cirkoniju, kā arī pretsviedru līdzekļos, kas nav aerosola formā, nosaka cirkoniju, alumīniju un hloru,

- pierāda un nosaka heksamidīnu, dibromheksamidīnu, dibrompropamidīnu un hlorheksidīnu

saskaņā ar pielikumā aprakstītajām metodēm.

2. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie vai administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 1994. gada 30. septembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Par to dalībvalstis tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem šos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī atsauci pievieno noteikumu oficiālai publikācijai. Šādas atsauces pievienošanas kārtību nosaka dalībvalstis.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savus tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm

Briselē, 1993. gada 9. septembrī

Komisijas vārdā —

Komisijas locekle

Christiane Scrivener

[1] OV L 262, 27.9.1976, 169. lpp.

[2] OV L 151, 23.6.1993, 32. lpp.

[3] OV L 383, 31.12.1980, 27. lpp.

[4] OV L 57, 27.2.1987, 56. lpp.

[5] OV L 185, 30.6.1982, 1. lpp.

[6] OV L 108, 28.4.1990, 92. lpp.

[7] OV L 291, 24.10.1983, 9. lpp.

[8] OV L 295, 7.11.1985, 30. lpp.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

SUDRABA NITRĀTA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA KOSMĒTIKAS LĪDZEKĻOS

A. Pierādīšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir paredzēta, lai pierādītu sudraba nitrātu kā sudrabu kosmētikas līdzekļos uz ūdens bāzes.

2. Princips

Sudrabu pierāda raksturīgas baltas nogulsnes, kas veidojas ar hlorīda joniem.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Sālsskābes šķīdums, 2 M

3.2. Amonjaka šķīdums: koncentrētu amonija hidroksīda šķīdumu (d20 = 0,88 g/ml) atšķaida ar tādu pašu daudzumu ūdens un sajauc.

3.3. Slāpekļskābes šķīdums, 2 M

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Centrifūga

5. Procedūra

5.1. Apmēram 1 gramam parauga centrifūgas mēģenē pa pilienam pievieno 2 M sālsskābes šķīdumu (3.1.), līdz beidzas izgulsnēšanās; sajauc un centrifugē.

5.2. Nolej centrifugātu un nogulsnes vienreiz skalo ar pieciem pilieniem auksta ūdens. Nolej mazgājumus.

5.3. Centrifūgas mēģenē nogulsnēm pielej nedaudz ūdens. Karsē līdz viršanai un maisa.

5.4. Centrifugē karstu; nolej centrifugātu.

5.5. Nogulsnēm pievieno dažus pilienus amonjaka šķīduma (3.2.); sajauc un centrifugē.

5.6. Vienam pilienam centrifugāta uz priekšmetstikliņa pievieno dažus pilienus 2 M slāpekļskābes šķīduma (3.3.).

5.7. Baltas nogulsnes liecina par sudraba klātbūtni.

B. Noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir piemērota sudraba nitrāta kā sudraba noteikšanai kosmētikas līdzekļos, kas paredzēti skropstu vai uzacu krāsošanai.

2. Princips

Sudrabu produktā nosaka, veicot atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Slāpekļskābes šķīdums, 0,02 M

3.2. Sudraba standartšķīdumi

3.2.1. Rezerves sudraba standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M slāpekļskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā)

3.2.2. Sudraba standartšķīdums, 100 μg/ml: ar pipeti 10 ml sudraba standartšķīduma (3.2.1.) pārnes uz 100 ml mērkolbu. Uzpilda līdz atzīmei ar 0,02 M slāpekļskābes šķīdumu (3.1.) un sajauc. Šim standartšķīdumam vajadzētu būt svaigam, un tas būtu jāglabā tumšā stikla pudelē.

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba sudraba katoda lampu

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

Precīzi nosver aptuveni 0,1 g (m gramu) vienmērīga produkta parauga. Kvantitatīvi pārnes uz viena litra mērkolbu, uzpilda līdz atzīmei ar 0,02 M slāpekļskābes šķīdumu (3.1.) un sajauc.

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: gaisa–acetilēna | |

Viļņu garums: 338,3 nm | |

Fona korekcija: vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | nabadzīga liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. Ar pipeti vairākās 100 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 1,0, 2,0, 3,0, 4,0, un 5,0 ml sudraba standartšķīduma (3.2.2.). Katru kolbu uzpilda līdz atzīmei ar 0,02 M slāpekļskābes šķīdumu (3.1.) un sajauc. Šie šķīdumi satur attiecīgi 1,0, 2,0, 3,0, 4,0 un 5,0 mg sudraba uz mililitru.

5.3.2. Izmēra 0,02 M slāpekļskābes šķīduma (3.1.) absorbciju un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā sudraba nulles koncentrāciju. Izmēra katra sudraba kalibrēšanas standarta (5.3.1.) absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas vērtības pret sudraba koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra paraugšķīduma (5.1.) absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa sudraba koncentrāciju, kas atbilst paraugšķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Aprēķina sudraba nitrāta saturu paraugā masas procentos (% m/m) pēc formulas:

%

sudraba nitrāta =

,

kur:

m = analizējamā parauga (5.1.) masa gramos;

un

c = sudraba koncentrācija paraugšķīdumā (5.1.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

7. Atkārtojamība [1]

No viena parauga ar 4 % (m/m) sudraba nitrāta saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,05 % (m/m).

SELĒNA DISULFĪDA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA PRETBLAUGZNU ŠAMPŪNOS

A. Pierādīšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode paredzēta selēna disulfīda kā selēna pierādīšanai pretblaugznu šampūnos.

2. Princips

Selēnu pierāda raksturīga dzeltenīgi - oranža krāsa, kas rodas, reaģējot ar urīnvielu un kālija jodīdu.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta (d20 = 1,42 g/ml) slāpekļskābe

3.2. Urīnviela

3.3. Kālija jodīda šķīdums, 10 % (m/v): 100 ml ūdens izšķīdina 10 g kālija jodīda.

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Reakcijas kamera, kuras tilpums ir 100 ml

4.3. Reaktors ar apsildīšanas bloku

4.4. Filtrpapīrs (Vatmans Nr. 42 vai līdzvērtīgs) vai 0,45 μm membrānfiltrs

5. Procedūra

5.1. Reakcijas kamerā (4.2.) aptuveni 1 g šampūna pievieno 2,5 ml koncentrētas slāpekļskābes (3.1.) un ļauj reaģēt 30 minūtes aptuveni 150° C reaktorā ar apsildīšanas bloku.

5.2. Izreaģējušo paraugu atšķaida līdz 25 ml ar ūdeni un izfiltrē caur filtrpapīru vai 0,45μm membrānfiltru (4.4.).

5.3. Filtrāta daudzumam, kas vienāds ar 2,5 ml, pievieno 5 ml ūdens, 2,5 g urīnvielas (3.2.) un vāra. Atdzesē un pievieno 1 ml kālija jodīda šķīduma (3.3.).

5.4. Dzelteni oranža krāsa, kas strauji kļūst tumšāka, liecina par selēna klātbūtni.

B. Noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir piemērota selēna disulfīda kā selēna noteikšanai pretblaugznu šampūnos, kuros selēna disulfīda saturs ir līdz 4,5 % (m/m).

2. Princips

Paraugam ļauj reaģēt ar slāpekļskābi un reakcijas produktā selēnu nosaka, veicot atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta (d20 = 1,42 g/ml) slāpekļskābe

3.2. Slāpekļskābes šķīdums, 5 % (v/v): 500 ml ūdens vārglāzē, nepārtaukti maisot, pievieno 50 ml koncentrētas slāpekļskābes (3.1.). Šo šķīdumu pārnes uz vienlitra mērkolbu un uzpilda līdz atzīmei.

3.3. Selēna rezerves standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M slāpekļskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā)

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Reakcijas kamera, kuras tilpums ir 100 ml

4.3. Reaktors ar apsildīšanas bloku

4.4. Filtrpapīrs (Vatmans Nr. 42 vai līdzvērtīgs) vai 0,45 μm membrānfiltrs

4.5. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba selēna katoda lampu

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

5.1.1. Reakcijas kamerā (4.2.) precīzi iesver aptuveni 0,2 g (m gramus) homogēna šampūna parauga.

5.1.2. Pievieno 5 ml koncentrētas slāpekļskābes (3.1.) un ļauj 150 C temperatūrā reaģēt vienu stundu reaktorā ar apsildīšanas bloku (4.3.).

5.1.3. Šķīdumam ļauj atdzist un atšķaida līdz 100 ml ar ūdeni. Izfiltrē caur filtrpapīru vai 0,45 μm membrānfiltru (4.4.) un izfiltrēto šķīdumu saglabā noteikšanai.

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: gaisa–acetilēna | |

Viļņu garums: 196,0 nm | |

Fona korekcija: vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | nabadzīga liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. Ar pipeti vairākās 100 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 1,0, 2,0, 3,0, 4,0, un 5,0 ml selēna standartšķīduma (3.3.). Katru kolbu uzpilda līdz atzīmei ar 5 % (v/v) slāpekļskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šie šķīdumi satur attiecīgi 10, 20, 30, 40 un 50 μg selēna uz mililitru.

5.3.2. Izmēra 5 % slāpekļskābes šķīduma (3.2.) absorbciju un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā selēna nulles koncentrāciju. Izmēra katra selēna kalibrēšanas standarta (5.3.1.) absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas vērtības pret selēna koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra paraugšķīduma (5.1.3.). absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa selēna koncentrāciju, kas atbilst parauga šķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Aprēķina selēna disulfīda saturu paraugā masas procentos (% m/m), izmantojot formulu:

%

selēna disulfīda =

,

kur:

m = analizējamā parauga (5.1.1.) masa gramos;

un

c = selēna koncentrācija paraugšķīdumā (5.1.3.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

7. Atkārtojamība [2]

No viena parauga ar 1 % (m/m) selēna disulfīda saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,05 % (m/m).

ŠĶĪSTOŠĀ BĀRIJA UN STRONCIJA NOTEIKŠANA PIGMENTOS, KAS IR SĀĻU UN LAKU FORMĀ

A. Šķīstošā bārija noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir paredzēta šķīstošā bārija ekstrakcijai un noteikšanai pigmentos sāļu un laku formā.

2. Princips

Pigmentu ekstrahē ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu noteiktos apstākļos un bārija daudzumu ekstraktā nosaka, veicot atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Absolūtais etanols

3.2. Sālsskābes šķīdums, 0,07 M

3.3. Sālsskābes šķīdums, 0,5 M

3.4. Kālija hlorīda 8 % (m/v) šķīdums: 16 g kālija hlorīda izšķīdina 200 ml 0,07 M sālsskābes šķīdumā (3.2.).

3.5. Bārija standartšķīdumi

3.5.1. Bārija rezerves standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M slāpekļskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā)

3.5.2. Bārija standartšķīdums, 100 μg/ml: ar pipeti 20,0 ml bārija standartšķīduma (3.5.1.) pārnes uz 100 ml mērkolbu. Uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M slāpekļskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standartaprīkojums

4.2. pH metrs ar ± 0,02 vienību precizitāti

4.3. Mehāniskais kratītājs

4.4. Membrānfiltrs, kura poru lielums ir 0,45 μm

4.5. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba bārija katoda lampu

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

5.1.1. Koniskā kolbā precīzi iesver aptuveni 0,5 g (m gramus) pigmenta. Lai nodrošinātu pietiekamu tilpumu efektīvai kratīšanai, nelieto kolbas, kuru tilpums ir mazāks par 150 ml.

5.1.2. Ar pipetes palīdzību pievieno 1,0 ml etanola (3.1.) un pagroza kolbu tā, lai pigments pilnīgi saslapinās. No biretes pievieno precīzi tādu daudzumu 0,07 M sālsskābes šķīduma (3.2.), kas vajadzīgs, lai skābes tilpuma attiecība pret pigmenta masu ir precīzi 50 mililitri uz gramu. Kopējais ekstrahējošās vielas un etanola tilpums ir V ml. Kolbas saturu krata piecas sekundes, lai nodrošinātu, ka sastāvdaļas labi sajaucas.

5.1.3. Ar pH metru (4.2.) izmēra iegūtās suspensijas pH, un, ja tas ir virs 1,5, pa pilienam pievieno 0,5 M sālsskābes šķīdumu (3.3.), līdz sasniedz pH līmeni no 1,4 līdz 1,5.

5.1.4. Kolbu noslēdz un 60 minūtes krata ar mehānisko kratītāju (4.3.). Kratītājs jādarbina pietiekami ātri, lai rastos putas. Izfiltrē caur 0,45 mm membrānfiltru (4.4.) un savāc filtrātu. Ekstraktu necentrifugē pirms filtrēšanas. Ar pipeti 5,0 ml filtrāta pārnes uz 50 ml mērkolbu; uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šo šķīdumu lieto arī stroncija noteikšanai (B daļa).

5.1.5. Ar pipeti 5,0 ml kālija hlorīda šķīduma (3.4.) un atšķaidītā filtrāta (5.1.4.) alikvoto daļu (WBa ml) pārnes uz 100 ml mērkolbu, lai nodrošinātu koncentrāciju no 3 līdz 10 μg bārija uz mililitru. (Sākumam būtu piemērota 10 ml alikvotā daļa.) Uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

5.1.6. Tajā pašā dienā, veicot atomu absorbcijas spektrometriju, nosaka bārija koncentrāciju šķīdumā (5.1.5.).

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: gaisa–acetilēna |

Viļņu garums: 553,5 nm |

Fona korekcija: vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | nabadzīga liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. Ar pipeti vairākās 100 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 1,0, 2,0, 3,0, 4,0, un 5,0 ml bārija standarta šķīduma (3.5.2.). Uz katru kolbu ar pipeti pārnes 5,0 ml kālija hlorīda šķīduma (3.4.); uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šie šķīdumi satur attiecīgi 2,0, 4,0, 6,0, 8,0 un 10,0 mg bārija uz mililitru.

Līdzīgi sagatavo tukšu šķīdumu, bez bārija standarta šķīduma.

5.3.2. Izmēra tukšā šķīduma (5.3.1.) absorbciju un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā bārija nulles koncentrāciju. Izmēra katra bārija kalibrēšanas standarta (5.3.1.) absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas vērtības pret bārija koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra parauga šķīduma (5.1.5.) absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa bārija koncentrāciju, kas atbilst parauga šķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Šķīstošā bārija saturu (% m/m) pigmentā izsaka pēc formulas:

%

šķīstošā bārija =

10W

× m

,

kur:

m = analizējamā parauga (5.1.1.) masa gramos;

c = šķīstošā bārija koncentrācija parauga šķīdumā (5.1.5.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

V = ekstrahējošās vielas kopējais tilpums mililitros (5.1.2.);

un

WBa = ekstrakta tilpums mililitros (5.1.5.)

7. Atkārtojamība

Labākā šīs metodes atkārtojamības prognoze (ISO 5725), ja šķīstošā bārija saturs ir 2 % (m/m), ir 0,3 %.

8. Piezīmes

8.1. Konkrētos apstākļos bārija absorbciju var uzlabot ar kalciju. To var neitralizēt, pievienojot magnija jonus koncentrācijā 5 g uz litru [3].

8.2. Induktīvi savienotas plazmas-optiskās emisijas spektrofotometrija ir pieļaujama liesmas atomu absorbcijas spektrometrijas alternatīva.

B. Šķīstošā stroncija noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir paredzēta šķīstošā stroncija ekstrahēšanai un tā noteikšanai pigmentos, kas ir sāļu un laku formā.

2. Princips

Pigmentu ekstrahē ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu noteiktos apstākļos, un stroncija daudzumu ekstraktā kvantitatīvi nosaka, veicot atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Absolūtais etanols

3.2. Sālsskābes šķīdums, 0,07 M

3.3. Kālija hlorīda 8 % (m/v) šķīdums: 16 g kālija hlorīda izšķīdina 200 ml 0,07 M sālsskābes šķīdumā (3.2.).

3.4. Stroncija standartšķīdums

3.4.1. Stroncija rezerves standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M slāpekļskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā)

3.4.2. Stroncija standartšķīdums, 100 μg/ml: ar pipeti 10,0 ml stroncija rezerves standartšķīduma (3.4.1.) pārnes uz 100 ml mērkolbu. Uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Membrānfiltrs, kura poru lielums ir 0,45 μm

4.3. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba stroncija katoda lampu

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

Šķīdumu, kas sagatavots saskaņā ar A.5.1.4., izmanto šķīstošā stroncija satura noteikšanai.

5.1.1. Ar pipeti pārnes 5,0 ml kālija hlorīda šķīduma (3.3.) un alikvoto daļu (WSr ml) atšķaidītā filtrāta (A.5.1.4.) uz 100 ml mērkolbu, nodrošinot koncentrāciju no 2 līdz 5 mg stroncija uz mililitru. (Sākumam būtu piemērota 25 ml alikvotā daļa.) Uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

5.1.2. Tajā pašā dienā, veicot atomu absorbcijas spektrometriju, nosaka stroncija koncentrāciju šķīdumā (5.1.1.).

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: slāpekļa oksīda-/acetilēna- |

Viļņu garums: 460,7 nm |

Fona korekcija: nav vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | nabadzīga liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. Ar pipeti vairākās 100 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 1,0, 2,0, 3,0, 4,0, un 5,0 ml stroncija standartšķīduma (3.4.2.). Uz katru kolbu ar pipeti pārnes 5,0 ml kālija hlorīda šķīduma (3.3.); uzpilda līdz atzīmei ar 0,07 M sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šie šķīdumi satur attiecīgi 1,0, 2,0, 4,0, un 5,0 μg stroncija uz mililitru.

Līdzīgi sagatavo tukšo šķīdumu bez stroncija standartšķīduma.

5.3.2. Izmēra tukšā šķīduma (5.3.1.) absorbciju, un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā stroncija nulles koncentrāciju. Izmēra katra stroncija kalibrēšanas standarta (5.3.1.) absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas maksimuma vērtības pret stroncija koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra paraugšķīduma (5.1.1.). absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa stroncija koncentrāciju, kas atbilst parauga šķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Šķīstošā stroncija saturu (% m/m) pigmentā aprēķina pēc formulas:

%

šķīstošā stroncija =

10W

× m

kur:

m = analizējamā parauga (A.5.1.1.) masa gramos;

c = šķīstošā stroncija koncentrācija paraugšķīdumā (5.1.1.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes;

V = ekstrahējošās vielas kopējais tilpums mililitros (A.5.1.2.);

un

WSr = ekstrakta tilpums mililitros (5.1.1.).

7. Atkārtojamība

Labākā šīs metodes atkārtojamības prognoze (ISO 5725), ja šķīstošā stroncija saturs ir 0,6 % (m/m), ir 0,09 %.

8. Piezīme

Induktīvi savienotas plazmas-optiskās emisijas spektrofotometrija ir pieļaujama liesmas atomu absorbcijas spektrometrijas alternatīva.

BENZILSPIRTA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA KOSMĒTIKAS LĪDZEKĻOS

A. Pierādīšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir paredzēta benzilspirta pierādīšanai kosmētikas līdzekļos.

2. Princips

Benzilspirtu pierāda plānslāņa hromatogrāfijā uz silikagēla plāksnēm.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Benzilspirts

3.2. Hloroforms

3.3. Absolūtais etanols

3.4. n-Pentāns

3.5. Attīstīšanas šķīdinātājs: dietilēteris

3.6. Benzilspirta standartšķīdums: 100 ml mērkolbā iesver 0,1 g benzilspirta (3.1.), uzpilda līdz atzīmei ar etanolu (3.3.) un sajauc.

3.7. Stikla plānslāņa hromatogrāfijas plāksnes 100 x 200 mm vai 200 x 200 mm, kas pārklātas ar 0,25 mm silikagēla 60 F254 slāni.

3.8. Attīstītājs: 10 % (m/v) 12-molibdēnfosforskābe etanolā (3.3.).

4. Aprīkojums

4.1. Plānslāņa hromatogrāfijas standarta aprīkojums.

4.2. Hromatogrāfojas tvertne, kamera ar diviem nodalījumiem, kuru kopējie izmēri ir aptuveni 80 mm x 230 mm x 240 mm

4.3. Hromatogrāfijas papīrs: Vatmans vai līdzvērtīgs

4.4. Ultravioletā lampa ar viļņu garumu 254 nm.

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

1,0 g analizējamā produkta iesver 10 ml mērkolbā. Pievieno 3 ml hloroforma (3.2.) un spēcīgi krata, līdz produkts ir disperģējies. Uzpilda līdz atzīmei ar etanolu (3.3.) un spēcīgi krata, līdz rodas dzidrs vai gandrīz dzidrs šķīdums.

5.2. Plānslāņa hromatogrāfija

5.2.1. Hromatogrāfijas tvertni (4.2.) piesātina ar n-pentānu (3.4.): aizmugurējam nodalījumam pieguļošās kameras sienu izklāj ar hromatogrāfijas papīru (4.3.) tā, lai papīra apakšējā mala ir nodalījumā. 25 ml n-pentāna (3.4.) pārnes uz aizmugurējo nodalījumu, lejot šo šķīdinātāju uz hromatogrāfijas papīra redzamās virsmas. Nekavējoties uzliek vāku un atstāj tvertni uz 15 minūtēm.

5.2.2. Liek 10 μl parauga šķīduma (5.1.) un 10 μl benzilspirta standartšķīduma (3.6.) piemērotos punktos uz plānslāņa hromatogrāfijas plāksnes (3.7.) sākuma līnijas. Ļauj nožūt.

5.2.3. Ar pipeti tvertnes priekšējā nodalījumā iepilina 10 ml dietilētera (3.5.) un tūlīt tajā pašā nodalījumā ieliek plāksni (5.2.2.). Ātri uzliek tvertnei vāku un attīsta plāksni 150 mm garumā. Izņem plāksni no hromatogrāfijas tvertnes un ļauj tai izžūt istabas temperatūrā.

5.2.4. Apskata plāksni (5.2.3.) ultravioletā gaismā un atzīmē violeto plankumu stāvokli. Apsmidzina plāksni ar attīstītāju (3.8.) un 15 minūtes karsē 120 °C. Benzilspirts parādās tumšzila plankuma veidā.

5.2.5. Aprēķina benzilspirta standartšķīduma Rf vērtību. Tumšzils plankums ar tādu pašu Rf vērtību liecina par benzilspirta klātbūtni.

Pierādīšanas robeža: 0,1 μg benzilspirta

B. Noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir paredzēta benzilspirta noteikšanai kosmētikas līdzekļos.

2. Definīcija

Ar šo metodi noteikto benzilspirta daudzumu izsaka masas procentos (% m/m).

3. Princips

Paraugu ekstrahē ar metanolu un benzilspirta daudzumu ekstraktā nosaka augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijā (HPLC).

4. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem un attiecīgos gadījumos piemērotiem HPLC.

4.1. Metanols

4.2.4. 4-Etoksifenols

4.3. Benzilspirts

4.4. Kustīgā fāze: metanols (4.1.)/ūdens (45: 55; v/v)

4.5. Benzilspirta rezerves šķīdums: 100 ml mērkolbā precīzi iesver aptuveni 0,1 g benzilspirta (4.3.). Uzpilda līdz zīmei ar metanolu (4.1.) un sajauc.

4.6. Iekšējā standarta rezerves šķīdums: 100 ml mērkolbā precīzi iesver aptuveni 0,1 g 4-etoksifenola (4.2.). Uzpilda līdz atzīmei ar metanolu (4.1.) un sajauc.

4.7. Standartšķīdumi: ar pipeti uz vairākām 25 ml mērkolbās saskaņā ar še turpmāk iekļauto tabulu pārnes benzilspirta rezerves šķīdumu (4.5.) un iekšējā standarta rezerves škīdumu (4.6.). Uzpilda līdz zīmei ar metanolu (4.1.) un sajauc.

Standartšķīdums | Benzilspirta koncentrācija | 4-etoksifenola koncentrācija |

(4.5.) pievienotais tilpums ml | μg/ml | (4.6.) pievienotais tilpums ml | μg/ml |

I | 0,5 | 20 | 2,0 | 80 |

II | 1,0 | 40 | 2,0 | 80 |

III | 2,0 | 80 | 2,0 | 80 |

IV | 3,0 | 120 | 2,0 | 80 |

V | 5,0 | 200 | 2,0 | 80 |

5. Aprīkojums

5.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

5.2. Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijas iekārta ar maināma viļņu garuma ultravioleto staru detektoru un 10 μl injekcijas cilpu

5.3. Analītiskā kolonna: 250 mm x 4,6 mm nerūsējoša tērauda kolonna, kas pildīta ar 5 μm Spherisorb ODS vai līdzvērtīgu

5.4. Ūdens vanna

5.5. Ultraskaņas vanna

5.6. Centrifūga

5.7. Centrifūgas mēģenes, tilpums 15 ml

6. Procedūra

6.1. Parauga sagatavošana

6.1.1. Centrifūgas mēģenē (5.7.) precīzi iesver aptuveni 0,1 g (m gramu) parauga un pievieno 5 ml metanola (4.1.).

6.1.2. Karsē 10 minūtes ūdens vannā (5.4.) 50 °C temperatūrā, pēc tam mēģeni liek ultraskaņas vannā (5.5.), līdz paraugs ir pilnīgi disperģēts.

6.1.3. Atdzesē un 5 minūtes centrifugē ar 3500 apgriezieniem minūtē.

6.1.4. Centrifugātu pārnes uz 25 ml mērkolbu.

6.1.5. Atkārtoti ekstrahē paraugu ar 5 ml metanola (4.1.). Ekstraktus apvieno 25 ml mērkolbā.

6.1.6. Ar pipeti pārnes 2,0 ml iekšējā standarta rezerves šķīduma (4.6.) uz 25 ml mērkolbu. Uzpilda līdz zīmei ar metanolu (4.1.) un sajauc. Šo šķīdumu izmanto noteikšanā, kas aprakstīta punktā 6.4.

6.2. Hromatogrāfija

6.2.1. Uzstāda augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijas iekārtu (5.2.). Noregulē kustīgās fāzes (4.4.) plūsmas ātrumu 2,0 ml minūtē.

6.2.2. Ultravioleto staru detektora (5.2.) viļņu garumu noregulē uz 210 nm.

6.3. Kalibrēšana

6.3.1. No katra benzilspirta standartšķīduma (4.7.) iesmidzina 10 μl un izmēra benzilspirta un 4-etoksifenola pīķu laukumus.

6.3.2. Katram benzilspirta standartšķīdumam (4.7.) aprēķina benzilspirta un 4-etoksifenola pīķa laukumu attiecību. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, šīs attiecības izmantojot kā ordinātu un attiecīgās benzilspirta koncentrācijas μg uz mililitru kā abscisu.

6.4. Noteikšana

6.4.1. No katra benzilspirta paraugšķīduma (6.1.6.) iesmidzina 10 μl un izmēra benzilspirta un 4-etoksifenola pīķu laukumus. Aprēķina benzilspirta un 4-etoksifenola pīķu laukumu attiecību. Šo procedūru atkārto ar parauga šķīduma 10 μl alikvotām daļām, līdz iegūst konsekventus rezultātus.

6.4.2. No kalibrēšanas līknes (6.3.2.) nolasa benzilspirta koncentrāciju, kas atbilst benzilspirta pīķu laukuma attiecībai pret 4-etoksifenola pīķu laukumu.

7. Aprēķins

Aprēķina benzilspirta saturu paraugā un izsaka masas procentos, izmantojot formulu:

% (m/m) benzilspirta =

c400 × m

kur:

m = analizējamā parauga (6.1.1.) masa gramos;

un

c = benzilspirta koncentrācija paraugšķīdumā (6.1.6.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

8. Atkārtojamība [5]

No viena parauga ar 1 % (m/m) benzilspirta saturu divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,10 %.

CIRKONIJA PIERĀDĪŠANA UN CIRKONIJA, ALUMĪNIJA UN HLORA NOTEIKŠANA PRETSVIEDRU LĪDZEKĻOS, KAS NAV AEROSOLA FORMĀ

Metodei ir piecas stadijas:

A. Cirkonija pierādīšana

B. Cirkonija noteikšana

C. Alumīnija noteikšana

D. Hlora noteikšana

E. Alumīnija atomu attiecības pret cirkonija atomiem aprēķināšana, un alumīnija un cirkonija atomu attiecības pret hlora atomiem aprēķināšana.

A. Cirkonija pierādīšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Metode ir paredzēta cirkonija pierādīšanai pretsviedru kosmētikas līdzekļos, kas nav aerosola formā. Nav izdarīti mēģinājumi aprakstīt metodes, kas ir piemērotas alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda kompleksa [AlxZr(OH)yClz.nH2O] pierādīšanai.

2. Princips

Cirkoniju pierāda raksturīgas sarkanvioletas nogulsnes, kas rodas ar alizarīnarkano S stipri skābā vidē.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta (d20 = 1,18 g/ml) sālsskābe

3.2. Alizarīnsarkanā S (CI. 58005) šķīdums: 2 % (m/v) nātrija alizarīna sulfonāta ūdens šķīdums.

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

5. Procedūra

5.1. Aptuveni 1 g parauga mēģenē pievieno 2 ml ūdens. Mēģeni noslēdz un krata.

5.2. Pievieno trīs pilienus alizarīnsarkanā S šķīduma (3.2.) un pēc tam 2 ml koncentrētas sālsskābes (3.1.). Mēģeni noslēdz un krata.

5.3. Nostādina apmēram divas minūtes.

5.4. Sarkanviolets uzpeldējums un nogulsnes liecina par cirkonija klātbūtni.

B. Cirkonija noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir piemērota cirkonija noteikšanai alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda kompleksos līdz maksimālajai cirkonija koncentrācijai 7,5 % (m/m) pretsviedru līdzekļos, kas nav aerosola formā.

2. Princips

Cirkoniju ekstrahē no produkta skābā vidē un nosaka, veicot liesmas atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta (d20 = 1,18 g/ml) sālsskābe

3.2. Sālsskābes šķīdums, 10 % (v/v): 500 ml ūdens vārglāzē, nepārtaukti maisot, pievieno 100 ml koncentrētas sālsskābes (3.1.). Šo šķīdumu pārlej vienlitra mērkolbā un uzpilda līdz atzīmei ar ūdeni.

3.3. Stroncija rezerves standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M sālsskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā).

3.4. Alumīnija hlorīds (hidrēts) [AlCl3.6H2O]: reaģents: 22,6 g alumīnija hlorīda heksahidrāta izšķīdina 250 ml 10 % (v/v) sālsskābes šķīduma (3.2.).

3.5. Amonija hlorīda reaģents: 5,0 g amonija hlorīda izšķīdina 250 ml 10 % (v/v) sālsskābes šķīduma (3.2.).

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Sildītājs ar magnētisko maisītāju

4.3. Filtrpapīrs (Vatmans Nr. 41 vai līdzvērtīgs)

4.4. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba cirkonija katoda lampu

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

5.1.1. Precīzi iesver aptuveni 1,0 g (m gramu) homogēna produkta parauga 150 ml vārglāzē. Pievieno 40 ml ūdens un 10 ml koncentrētas sālsskābes (3.1.).

5.1.2. Liek vārglāzi uz sildītāja ar magnētisko maisītāju (4.2.). Sāk maisīt un karsē līdz viršanai. Lai novērstu strauju izžūšanu, vārglāzi pārsedz ar stiklu. Vāra piecas minūtes, noņem vārglāzi no sildītāja un atdzesē līdz istabas temperatūrai.

5.1.3. Vārglāzes saturu caur filtrpapīru (4.3) izfiltrē 100 ml mērkolbā. Vārglāzi izskalo ar divām 10 ml ūdens devām un mazgājumus pēc filtrēšanas pievieno kolbas saturam. Uzpilda ar ūdeni līdz atzīmei un sajauc. Šo šķīdumu lieto arī alumīnija noteikšanai (C daļa).

5.1.4. Ar pipeti uz 50 ml mērkolbu pārnes 20,00 ml paraugšķīduma (5.1.3.), 5,00 ml alumīnija hlorīda reaģenta (3.4.) un 5,00 ml amonija hlorīda reaģenta (3.5.). Uzpilda līdz atzīmei ar 10 % (v/v) sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: slāpekļa oksīda-/acetilēna- |

Viļņu garums: 360,1 nm |

Fona korekcija: nav vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | bagāta liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. Ar pipeti vairākās 50 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 5,00, 10,00, 15,00, 20,00, un 25,00 ml cirkonija rezerves standartšķīduma (3.3.). Ar pipeti katrā mērkolbā iepilda 5,00 ml alumīnija hlorīda reaģenta (3.4.) un 5,00 ml amonija hlorīda reaģenta (3.5.). Uzpilda līdz atzīmei ar 10 % (v/v) sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šie šķīdumi satur attiecīgi 100, 200, 300, 400 un 500 μg cirkonija uz mililitru.

Līdzīgi sagatavo tukšo šķīdumu bez cirkonija standartšķīduma.

5.3.2. Izmēra tukšā šķīduma (5.3.1.) absorbciju un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā cirkonija nulles koncentrāciju. Izmēra katra cirkonija kalibrēšanas standarta (5.3.1.) absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas vērtības pret cirkonija koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra paraugšķīduma (5.1.4.). absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa cirkonija koncentrāciju, kas atbilst paraugšķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Aprēķina cirkonija saturu paraugā masas procentos (% m/m), izmantojot formulu:

%

cirkonija =

c40 × m

kur:

m = analizējamā parauga (5.1.1.) masa gramos;

un

c = cirkonija koncentrācija paraugšķīdumā (5.1.4.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

7. Atkārtojamība [6]

No viena parauga ar 3,00 % (m/m) cirkonija saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,10 % (m/m).

8. Piezīme

Induktīvi savienotas plazmas - optiskās emisijas spektrometrija ir pieļaujama liesmas atomu absorbcijas spektrometrijas alternatīva.

C. Alumīnija noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir piemērota alumīnija noteikšanai alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda kompleksos līdz maksimālajai alumīnija koncentrācijai 12 % (m/m) pretsviedru līdzekļos, kas nav aerosola formā.

2. Princips

Alumīniju ekstrahē no produkta skābā vidē un nosaka, veicot liesmas atomu absorbcijas spektrometriju.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta (d20 = 1,18 g/ml) sālsskābe

3.2. Sālsskābes šķīdums, 1 % (v/v): 500 ml ūdens vārglāzē, nepārtaukti maisot, pievieno 10 ml koncentrētas sālsskābes (3.1.). Šo šķīdumu pārlej vienlitra mērkolbā un uzpilda līdz atzīmei ar ūdeni.

3.3. Alumīnija rezerves standartšķīdums, 1000 μg/ml 0,5 M slāpekļskābes šķīdumā ("SpectrosoL" vai līdzvērtīgā).

3.4. Kālija hlorīda reaģents: 10,0 g kālija hlorīda izšķīdina 250 ml 1 % (v/v) sālsskābes šķīduma (3.2.).

4. Aprīkojums

4.1. Laboratorijas standarta aprīkojums

4.2. Atomu absorbcijas spektrofotometrs, kas aprīkots ar doba alumīnija katoda lampu.

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

Alumīnija satura noteikšanai izmanto šķīdumu, kas sagatavots saskaņā ar B.5.1.3.

5.1.1. Ar pipeti 100 ml mērkolbā pārnes 5,00 ml paraugšķīduma (B.5.1.3.) un 10,00 ml kālija hlorīda reaģenta (3.4.). Uzpilda līdz atzīmei ar 1 % (v/v) sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc.

5.2. Atomu absorbcijas spektrometrijas apstākļi

Liesma: slāpekļa oksīda-/acetilēna- |

Viļņu garums: 309,3 nm |

Fona korekcija: nav vajadzīga | |

Degšanas apstākļi: | bagāta liesma; maksimālai absorbcijai - optimāls degļa garums un degšanas apstākļi. |

5.3. Kalibrēšana

5.3.1. 100 ml mērkolbās iepilda attiecīgi 1,00, 2,00, 3,00, 4,00 un 5,00 ml alumīnija rezerves standartšķīduma (3.3.). Ar pipeti uz katru mērkolbu pārnes 10,00 ml kālija hlorīda reaģenta (3.4.), uzpilda līdz atzīmei ar 1 % (v/v) sālsskābes šķīdumu (3.2.) un sajauc. Šie šķīdumi satur 10, 20, 30, 40 un 50 μg alumīnija uz mililitru.

Līdzīgi sagatavo tukšo šķīdumu bez alumīnija standartšķīduma.

5.3.2. Izmēra tukšā šķīduma (5.3.1.) absorbciju un iegūto vērtību kalibrēšanas līknē izmanto kā alumīnija nulles koncentrāciju. Izmēra katra alumīnija kalibrēšanas standarta absorbciju. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, attiecinot absorbcijas vērtības pret alumīnija koncentrāciju.

5.4. Noteikšana

Izmēra paraugšķīduma (5.1.1.) absorbciju. No kalibrēšanas līknes nolasa alumīnija koncentrāciju, kas atbilst parauga šķīduma absorbcijas vērtībai.

6. Aprēķins

Aprēķina alumīnija saturu paraugā masas procentos pēc formulas

%

alumīnija =

c5 × m

kur:

m = noteikšanai ņemtā parauga (B.5.1.1.) masa gramos;

un

c = alumīnija koncentrācija paraugšķīdumā (5.1.1.) mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes.

7. Atkārtojamība [7]

No viena parauga ar 3,5 % (m/m) alumīnija saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,10 % (m/m).

8. Piezīme

Induktīvi savienotas plazmas - optiskās emisijas spektrofotometrija ir pieļaujama liesmas atomu absorbcijas spektrometrijas alternatīva.

D. Hlora noteikšana

1. Piemērošanas joma un nozare

Šī metode ir piemērota hlora kā hlorīda jonu noteikšanai alumīnija cirkonija hlorīda hidroksīda kompleksos pretsviedru līdzekļos, kas nav aerosola formā.

2. Princips

Hlorīda jonus produktā nosaka, potenciometriski titrējot ar standarta sudraba nitrāta šķīdumu.

3. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem.

3.1. Koncentrēta slāpekļskābe (d20 = 1,42 g/ml)

3.2. Slāpekļskābes šķīdums, 5 % (v/v): 250 ml ūdens vārglāzē, nepārtraukti maisot, pievieno 25 ml koncentrētas slāpekļskābes (3.1.). Šo šķīdumu pārnes uz 500 ml mērkolbu un uzpilda līdz atzīmei ar ūdeni.

3.3. Acetons

3.4. Sudraba nitrāts, 0,1 M volumetrisks šķīdums ("AnalaR" vai līdzvērtīgs).

4. Aprīkojums

4.1. Standarta laboratorijas aprīkojums

4.2. Sildītājs ar magnētisko maisītāju

4.3. Sudraba elektrods

4.4. Kalomela standartelektrods

4.5. pH/milivoltmetrs, kas piemērots potenciometriskai titrēšanai

5. Procedūra

5.1. Parauga sagatavošana

5.1.1. Precīzi iesver aptuveni 1,0 g (m gramu) homogēna produkta parauga 250 ml vārglāzē. Pievieno 80 ml ūdens un 20 ml 5 % (v/v) slāpekļskābes šķīduma (3.2.).

5.1.2. Liek vārglāzi uz sildītāja ar magnētisko maisītāju (4.2.). Sāk maisīt un karsē līdz viršanai. Lai novērstu strauju izžūšanu, vārglāzi pārsedz ar stiklu. Vāra piecas minūtes, noņem vārglāzi no sildītāja un atdzesē līdz istabas temperatūrai.

5.1.3. Pievieno 10 ml acetona (3.3.), iegremdē elektrodus (4.3. un 4.4.) zem šķīduma virsmas un sāk maisīt. Potenciometriski titrē ar 0,1 M sudraba nitrāta šķīdumu (3.4.) un uzzīmē diferenciālu līkni, lai noteiktu līdzsvara punktu (V ml).

6. Aprēķins

Aprēķina hlora saturu paraugā masas procentos, izmantojot formulu:

%

hlora =

,

kur:

m = noteikšanai ņemtā parauga (5.1.1.) masa gramos

un

V = 0,1 M sudraba nitrāta tilpums mililitros, titrējot līdzsvara punktā (5.1.3.).

7. Atkārtojamība [8]

No viena parauga ar 4 % (m/m) hlora saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,10 % (m/m).

E. Alumīnija atomu attiecības pret cirkonija atomiem un alumīnija un cirkonija atomu attiecības pret hlora atomiem aprēķins

1. Alumīnija atomu attiecības pret cirkonija atomiem aprēķins

Al: Zr attiecību aprēķina pēc formulas:

Al: Zr attiecība =

Al %

× 91,22

Zr %

× 26,98

2. Alumīnija un cirkonija atomu attiecības pret hlora atomiem aprēķins

(Al + Zr): Cl attiecību aprēķina pēc formulas:

Al: Zr attiecība =

Al %

+

Zr %

35,45

HEKSAMIDĪNA, DIBROMHEKSAMIDĪNA, DIBROMPROPAMIDĪNA UN HLORHEKSIDĪNA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

1. Piemērošanas joma un nozare

Ar šo metodi kvantitatīvi un kvalitatīvi nosaka:

- heksamidīnu un tā sāļus, tai skaitā izetionātu un 4- hidroksibenzoātu,

- dibromheksamidīnu un tā sāļus, tai skaitā izetionātu,

- dibrompropamidīnu un tā sāļus, tai skaitā izetionātu,

- hlorheksidīna diacetātu, diglukonātu un dihidrohlorīdu kosmētikas līdzekļos.

2. Noteikums

Ar šo metodi noteikto heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna un hlorheksidīna koncentrāciju izsaka masas procentos (% m/m).

3. Princips

Pierādīšanu un noteikšanu veic jonu pāru apgrieztās fāzes augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijā (HPLC), kam seko ultravioletā spektrofotometrija. Heksamidīnu, dibromheksamidīnu, dibrompropamidīnu un hlorheksidīnu pierāda izdalīšanas laiks hromatogrāfijas kolonnā.

4. Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem un attiecīgos gadījumos piemērotiem HPLC.

4.1. Metanols

4.2. 1-Heptānsulfoskābes nātrija sāls monohidrāts

4.3. Ledus etiķskābe (d20 = 1,05 g/ml)

4.4. Nātrija hlorīds

4.5. Kustīgās fāzes

4.5.1. Šķīdinātājs I: 0,005 M 1-heptānsulfoskābes nātrija sāls monohidrāta (4.2.) šķīdums metanolā (4.1.), kas līdz pH 3,5 koriģēts ar ledus etiķskābi (4.3.).

4.5.2. Šķīdinātājs II: 0,005 M 1-heptānsulfoskābes nātrija sāls monohidrāta (4.2.) šķīdums ūdenī, kas līdz pH 3,5 koriģēts ar ledus etiķskābi (4.3.).

Piezīme:

Ja jāuzlabo pīķu forma, mobilās fāzes var modificēt un gatavot šādi:

- šķīdinātājs I: izšķīdina 5,84 g nātrija hlorīda (4.4.) un 1,1013 g 1-heptānsulfoskābes nātrija sāls monohidrāta (4.2.) 100 ml ūdens. Pievieno 900 ml metanola (4.1.) un ar ledus etiķskābi (4.3.) koriģē līdz pH 3,5,

- šķīdinātājs II: 5,84 g nātrija hlorīda (4.4) un 1,1013 g 1-heptānsulfoskābes nātrija sāls monohidrāta (4.2.) izšķīdina vinā litrā ūdens un koriģē ar ledus etiķskābi (4.3.) līdz pH 3,5.

4.6. Heksamidīna diizetionāts [C20H26N4O2.2C2H6O4S]

4.7. Dibromheksamidīna diizetionāts [C20H24Br2N4O2.2C2H6O4S]

4.8. Dibrompropamidīna diizetionāts [C17H18Br2N4O2.2C2H6O4S]

4.9. Hlorheksidīna diacetāts [C22H30Cl2N10.2C2H4O2]

4.10. Standartšķīdumi: sagatavo attiecīgi visu četru konservantu (4.6. līdz 4.9.) 0,05 % (m/v) šķīdumus šķīdinātājā I (4.5.1.).

4.11. 3,4,4’ – Trihlorkarbanilīds (triklokarbāns).

4.12. 4,4’ - Dihlor-3-(trifluormetil)karbanilīds (halokarbāns)

5. Aprīkojums

5.1. Standarta laboratorijas aprīkojums

5.2. Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs ar maināma viļņu garuma ultravioleto staru detektoru

5.3. Hromatogrāfijas kolonna: nerūsējoša tērauda, 30 cm gara, ar 4 mm iekšējo diametru, pildīta ar 10 μm μ–Bondapack C18 vai līdzvērtīgu

5.4. Ultraskaņas vanna

6. Kvalitatīvā noteikšana

6.1. Parauga sagatavošana

Precīzi iesver aptuveni 0,5 g parauga 10 ml mērkolbā un uzpilda līdz atzīmei ar šķīdinātāju I (4.5.1.). Kolbu uz 10 minūtēm ieliek ultraskaņas vannā (5.4). Šķīdumu centrifugē vai izfiltrē. Filtrātu vai centrifugātu savāc hromatogrāfijai.

6.2. Hromatogrāfija

6.2.1. Mobilās fāzes gradients

Laiks (min.) | Šķīdinātājs I (% v/v) (4.5.1.) | Šķīdinātājs II (% v/v) (4.5.2.) |

0 | 50 | 50 |

15 | 65 | 35 |

30 | 65 | 35 |

45 | 50 | 50 |

6.2.2. Mobilās fāzes (6.2.1.) plūsmas ātrumu noregulē 1,5 ml/min. un kolonnas temperatūru 35 °C.

6.2.3. Detektora viļņu garumu noregulē 264 nm.

6.2.4. No katra standartšķīduma (4.10.) iesmidzina 10 μl, un reģistrē to hromatogrammas.

6.2.5. Iesmidzina 10 μl paraugsķīduma (6.1.) un reģistrē tā hromatogrammu.

6.3. Salīdzinot 6.2.5. reģistrētā(o) pīķa(u) izdalīšanas laiku(s) ar to (tiem), kas iegūts(i) attiecībā uz standartšķīdumiem (6.2.4.), pierāda heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna vai hlorheksidīna klātbūtni.

7. Noteikšana

7.1. Noteikšana

Standarta šķīdumu gatavošana.

Izmanto vienu no konservantiem (4.6. līdz 4.9.), kura nav paraugā iekšējā standarta veidā. Ja tas nav iespējams, var izmantot triklokarbānu (4.11.) vai halokarbānu (4.12.).

7.1.1. 6.3. pierādītā konservanta 0,05 % (m/v) rezerves šķīdums šķīdinātājā I (4.5.1.).

7.1.2. 0,05 % (m/v) rezerves šķīdums konservanta, kas izvēlēts, kā iekšējais standarts šķīdinātājā I (4.5.1.).

7.1.3. Katram pierādītajam konservantam sagatavo četrus standartšķīdumus, pārnesot uz vairākām 10 ml mērkolbām attiecīgo konservantu (7.1.1.) rezerves šķīdumus un attiecīgus daudzumus iekšējā standarta rezerves šķīduma (7.1.2.) saskaņā ar tabulu, kas iekļauta še turpmāk. Katru kolbu uzpilda līdz atzīmei ar šķīdinātāju I (4.5.1.) un sajauc.

Standartšķīdums | Iekšējā standarta rezerves šķīdums | Pierādītā konservanta rezerves šķīdums |

(7.1.2.) pievienotie ml | (7.1.1.) pievienotie ml | μg/ml |

I | 1,0 | 0,5 | 25 |

II | 1,0 | 1,0 | 50 |

III | 1,0 | 1,5 | 75 |

IV | 1,0 | 2,0 | 100 |

7.2. Parauga sagatavošana

7.2.1. Precīzi iesver aptuveni 0,5 g (p gramus) parauga 10 ml mērkolbā, pievieno 1,0 ml iekšējā standarta šķīduma (7.1.2.) un 6 ml šķīdinātāja I (4.5.1.) un sajauc.

7.2.2. Kolbu uz 10 minūtēm ieliek ultraskaņas vannā (5.4). Atdzesē. Uzpilda līdz atzīmei ar šķīdinātāju I un sajauc. Centrifugē vai filtrē caur kroku filtrpapīru. Savāc attiecīgi centrifugātu vai filtrātu hromatogrāfijai.

7.3. Hromatogrāfija

7.3.1. Noregulē mobilās fāzes gradientu, plūsmas ātrumu, kolonnas temperatūru un HPLC iekārtas (5.2.) detektora viļņu garumu atbilstīgi nosacījumiem pierādīšanas stadijā (6.2.1. līdz 6.2.3.).

7.3.2. Iesmidzina 10 μl paraugšķīduma (7.2.2.) un izmēra pīķu laukumus. Šo procedūru atkārto ar parauga šķīduma 10 μl alikvotām daļām, līdz iegūst konsekventus rezultātus. Aprēķina tā pīķa laukuma, kas radies no analizējamā savienojuma, attiecību pret tā pīķa laukumu, ko rada iekšējais standarts.

7.4. Kalibrēšana

7.4.1. Iesmidzina 10 μl no katra standartšķīduma (7.1.3.) un izmēra pīķu laukumus.

7.4.2. Atbilstīgi katram standartšķīdumam (7.1.3.) aprēķina heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna vai hlorheksidīna pīķu laukuma attiecību pret iekšējā standarta pīķu laukumu. Uzzīmē kalibrēšanas līkni, šīs attiecības izmantojot par ordinātu un attiecīgās kvalitatīvi noteiktā konservanta koncentrācijas standartšķīdumos mikrogramos uz mililitru - par abscisu.

7.4.3. No kalibrēšanas līknes (7.4.2.) nolasa pierādītā konservanta koncentrāciju, kas atbilst pīķu laukumu attiecībai, kas aprēķināta saskaņā ar 7.3.2.

8. Aprēķins

8.1. Aprēķina heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna vai hlorheksidīna saturu paraugā masas procentos, izmantojot formulu:

%

=

×

MW

MW

,

kur:

p = parauga (7.2.1.) masa gramos;

c = konservanta koncentrācija paraugšķīdumā mikrogramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes;

MW1 = konservanta pamatformas molekulārais svars;

un

MW2 = attiecīgā sāls molekulārais svars (skatīt 10. punktu).

9. Atkārtojamība [10]

No viena parauga ar 0,1 % (m/m) heksamidīna, dibromheksamidīna, dibrompropamidīna vai hlorheksidīna saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,005 %.

10. Molekulāro svaru tabula

Heksamidīns | C20H26N4O2 | 354,45 |

Heksamidīna diizetionāts | C20H26N4O2 · 2C2H6O4S | 606,72 |

Heksamidīna di-p-hidroksibenzoāts | C20H26N4O2 · 2C7H6O3 | 630,71 |

Dibromheksamidīns | C20H24Br2N4O2 | 512,24 |

Dibromheksamidīna diizetionāts | C20H24Br2N4O2 · 2C2H6O4S | 764,51 |

Dibrompropamidīns | C17H18Br2N4O2 | 470,18 |

Dibrompropamidīna diizetionāts | C17H18Br2N4O2 · 2C2H6O4S | 722,43 |

Hlorheksidīns | C22H30Cl2N10 | 505,45 |

Hlorheksidīna diacetāts | C22H30Cl2N10 · 2C2H4O2 | 625,56 |

Hlorheksidīna diglukonāts | C22H30Cl2N10 · 2C6H12O7 | 897,76 |

Hlorheksidīna dihidrohlorīds | C22H30Cl2N10 · 2HCl | 578,37 |

[1] ISO 5725.

[2] ISO 5725.

[3] "Magnesium as modifier for the determination of barium by flame atomic emission spectrometry". Jerrow, M. et al., Analytical Proceedings, 1991, 28, 40.

[5] ISO 5725.

[6] ISO 5725.

[7] ISO 5725.

[8] ISO 5725.

[10] ISO 5725.

--------------------------------------------------