Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Veselības nozares darbinieku un veselības aprūpes stratēģija Eiropas nākotnei”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2022/C 486/06)

Ziņotājs:	Danko RELIĆ
Līdzziņotāja:	Zoe TZOTZE-LANARA

Pilnsapulces lēmums	20.1.2022.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializēta nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	6.9.2022.
Pieņemts plenārsesijā	21.9.2022.
Plenārsesija Nr.	572
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	194/4/3

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK stingri atbalsta principu, ka spēcīgas un noturīgas veselības aprūpes sistēmas var nodrošināt un attīstīt tikai izglītots, kvalificēts un motivēts veselības aprūpes personāls, kam ir būtiska nozīme veiksmīgas veselības aizsardzības politikas īstenošanā, un tāpēc tas ir būtiski svarīgs virzībā uz cilvēku vērstiem veselības pakalpojumiem visiem un “tiesībām uz veselību”, kā ieteikts konferencē par Eiropas nākotni, garantējot visiem Eiropas iedzīvotājiem vienlīdzīgu un ilgtspējīgu piekļuvi cenas ziņā pieejamai, profilaktiskai, ārstnieciskai un kvalitatīvai veselības aprūpei.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē iniciatīvu par ES līmeņa rīcību, lai stiprinātu ilgtermiņa aprūpi un pirmsskolas izglītību un aprūpi, kā paredzēts Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kas veicinās augstas kvalitātes, piekļūstamus, vienlīdzīgus un cenas ziņā pieejamus aprūpes pakalpojumus un palīdzēs stiprināt dzimumu līdztiesību un sociālo taisnīgumu.

1.3.

EESK aicina aprūpes jomā īstenot pārveidojošu pieeju, kas vērsta uz cilvēkiem, viņu tiesībām un vajadzībām, tostarp veicinot viņu līdzdalību attiecīgajās diskusijās, apspriedēs un lēmumos. Tā mudina Komisiju rīkoties vērienīgi un izstrādāt aprūpes stratēģiju, kas veselības aprūpē un ilgtermiņa aprūpē var veicināt kohēziju un augšupēju konverģenci starp dalībvalstīm un to iekšienē.

1.4.

Eiropas Aprūpes garantija var nodrošināt, lai ikvienam ES iedzīvotājam visa mūža garumā būtu piekļuve kvalitatīviem un cenas ziņā pieņemamiem veselības un aprūpes pakalpojumiem, novērst aprūpes trūkumus un veicināt pienācīgus darba nosacījumus, nodrošinot apmācību iespējas. Efektīvas resursu izmantošanas priekšnoteikums ir atbalsts neoficiālās aprūpes sniedzējiem un to labāka atzīšana, kā arī politika, kas vērsta uz to, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar apmaksātu un neapmaksātu neoficiālo aprūpi.

1.5.

Tā kā efektīvi, pārskatatbildīgi un pienācīgi finansēti sabiedriskie pakalpojumi joprojām ir svarīgi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai aprūpei, EESK aicina Eiropas Savienību nodrošināt papildināmību starp visiem aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, pamatojoties uz solidaritāti, veicināt ieguldījumus sabiedriskajos pakalpojumos, sociālajā ekonomikā un atbalstīt sociālās ekonomikas dalībniekus aprūpes nozarē.

1.6.

Darbaspēka plānošanā jāņem vērā digitālo tehnoloģiju attīstība, jo inovācija šajās jomās paver iespējas radīt jaunu darba vidi un apstākļus, kādos tiek sniegta aprūpe, un ir vajadzīgas jaunas prasmes. Lai novērstu digitālo plaisu un digitālo nabadzību, ir svarīgi atbalstīt ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu digitalizāciju.

1.7.

EESK ierosina atjaunināt rīcības plānu veselības un aprūpes darbaspēkam Eiropas Savienībā (1). Lai uzlabotu piekļuvi šiem pakalpojumiem un to kvalitāti, ir būtiski svarīgi attīstīt integrētu veselības aprūpes darbaspēka plānošanu un prognozēšanu, kā arī pielāgot veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes darbaspēka prasmes. Ar atjauninātu plānu varētu nodrošināt labāku datu vākšanu, izmantojot digitalizācijas potenciālu visā ES, un izstrādāt metodes, lai labāk prognozētu darbaspēka un prasmju vajadzības.

1.8.

EESK uzsver, ka tiesības uz mobilitāti ir jāievēro visā Eiropas Savienībā. Pārrobežu mobilitāte piešķir papildu dimensiju darbaspēka plānošanai, tāpēc noderīgs ilgtermiņa infrastruktūras elements būtu Eiropas veselības aprūpes darbaspēka uzraudzības dienesta izveide, kas palīdzētu dalībvalstīm izveidot un uzturēt plānošanas struktūras, un koordinēt plānošanas pārrobežu aspektus.

1.9.

Sociālais dialogs, kurā iesaistītas valdības, darba devēji un darba ņēmēji, kā arī viņus pārstāvošās organizācijas, ir svarīgs, lai izveidotu pārveidojošu aprūpes stratēģiju un noturīgas veselības un aprūpes sistēmas ES; aprūpes sniedzēji un saņēmēji jāiekļauj iekļaujošas, noturīgas, dzimumu ziņā līdztiesīgas aprūpes un veselības ekosistēmas shēmā.

2.   Vispārīgas piezīmes par aprūpes jomu

2.1.

Ilgtermiņa aprūpe, kas ir būtiski svarīga ES iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai un labklājībai, ietver vairākus pakalpojumus un palīdzību cilvēkiem, kuriem ir ilgstoša garīga un/vai fiziska nestabilitāte un/vai invaliditāte, kuri ir atkarīgi no palīdzības ikdienas dzīvē un/vai kuriem nepieciešama pastāvīga aprūpe, ko sniedz profesionāli vai neprofesionāli atalgoti/neatalgoti aprūpes pakalpojumu sniedzēji mājās vai aprūpes iestādēs (2).

2.2.

Covid-19 pandēmija bija smags pārbaudījums aprūpes sistēmu noturībai un piemērotībai visā ES, norādot uz strukturālām problēmām, piemēram, nepietiekamu finansējumu un nepietiekamu darbinieku skaitu daudzās valstīs, kas var pasliktināties pašreizējo ekonomisko/politisko problēmu, inflācijas, nenoteiktības un enerģētikas krīzes dēļ.

2.3.

Eiropas sociālo tiesību pīlārā ir nostiprinātas tiesības uz aprūpi un ikviena cilvēka tiesības piekļūt kvalitatīviem oficiālās aprūpes pakalpojumiem, pamatojoties uz vajadzībām. Jaunajā Eiropas aprūpes stratēģijā, par kuru Komisijas priekšsēdētāja Von der Leyen paziņoja savā 2021. gada runā par stāvokli Savienībā, ir iekļauti divi Padomes ieteikumi par bērnu aprūpi (Barselonas mērķrādītāju pārskatīšana) un ilgtermiņa aprūpi. Eiropas Parlaments ir ieteicis uzlabot aprūpi mūža garumā, pamatojoties uz aprūpes saņēmēju un sniedzēju vajadzībām, mudinot Komisiju atbalstīt dalībvalstis kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu izstrādē (3).

2.4.

EESK ir pieņēmusi vairākus atzinumus par aprūpes nodrošināšanu ES (4), uzsverot nepieciešamību ieguldīt augsti kvalitatīvā, ilgtspējīgā un visiem piekļūstamā aprūpē, kā arī mazināt bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes nepilnības. Tā ir konstatējusi trūkumus aprūpes nodrošināšanā visiem; “šie trūkumi izpaužas kā piedāvāto pakalpojumu dažādība un sadrumstalotība, šo pakalpojumu nepietiekams regulējums, grūtības koordinēt pārvaldības līmeņus, sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu koordinācijas problēmas, pieaugošā pakalpojumu komercializācija un nepieciešamība pēc preventīvās politikas un pasākumiem”; iebilstot pret stereotipiem un cita veida diskrimināciju pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, EESK ir aicinājusi nodrošināt uz cilvēkiem vērstu aprūpi ar digitalizācijas atbalstu. Šajā saistībā EESK iesaka pilnībā ieviest digitalizāciju, lai samazinātu nevajadzīgo administratīvo slogu aprūpes darbiniekiem un izmantotu labākos lietpratīga regulējuma sasniegumus.

3.   Pārveidojoša pieeja aprūpei

3.1.

Efektīvai Eiropas aprūpes stratēģijai ir vajadzīga apņemšanās virzīties uz pārveidojošu un vērienīgu pieeju, kuras centrā ir cilvēki un viņu pamattiesības un vajadzības, kura nodrošina viņu līdzdalību konsultācijās un lēmumu pieņemšanā un kura var veicināt kohēziju un augšupēju konverģenci dalībvalstīs un starp tām.

3.2.

Eiropas Aprūpes garantija, kas apliecinātu šādu pārveidi, nodrošinātu, lai ikvienam ES iedzīvotājam visa mūža garumā būtu pieejami kvalitatīvi aprūpes pakalpojumi par pieņemamu cenu, un sniegtu dalībvalstīm saskaņotu sistēmu, lai nodrošinātu augstas kvalitātes pakalpojumus un mūžilgas aprūpes stratēģijas, kā arī uzlabotu darba nosacījumus un apmācības iespējas aprūpētājiem un atbalstu neoficiālās aprūpes sniedzējiem.

3.3.

Liela mēroga ieguldījumi aprūpes ekonomikā un infrastruktūrā ir nepieciešami, lai īstenotu pārveidojošu pieeju, kas novērstu pastāvīgās nepilnības aprūpes jomā, līdz 2035. gadam potenciāli radot gandrīz 300 miljonus darbvietu, kas arī veicinātu dzimumu līdztiesību un sieviešu piekļuvi darba tirgiem (5).

3.4.

Lai gan dalībvalstīs ir dažādi modeļi, efektīviem, pārskatatbildīgiem un pienācīgi finansētiem sabiedriskajiem pakalpojumiem joprojām ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai aprūpei, kā arī lai atbalstītu neapmaksātas aprūpes sniedzējus, jo īpaši sievietes. EESK uzsver, ka ir maksimāli jāpalielina papildināmība un sinerģija starp visiem aprūpes un veselības pakalpojumu sniedzējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā (peļņas un bezpeļņas), lai panāktu pieejamību visiem (6), ņemot vērā paraugpraksi un pozitīvos piemērus dalībvalstīs un vienlaikus ievērojot valstu īpatnības un atšķirības.

3.5.

Privatizācijas tendences un tirgus virzītas prakses, piemēram, riska atlase un peļņas palielināšana aprūpē un veselībā, var palielināt nevienlīdzību, ietekmējot visneaizsargātākos cilvēkus, kuru aprūpes vajadzības nav izpildītas. Pamatojoties uz solidaritāti, valstu kompetenču ievērošanu un subsidiaritāti, ilgtermiņa aprūpes un bērnu aprūpes jomā ES un dalībvalstu līmenī ir vajadzīgas spēcīgas sociālās aizsardzības sistēmas un sabiedriskie pakalpojumi, sociālie ieguldījumi un sociālās ekonomikas dalībnieki, piemēram, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, lai nodrošinātu optimālu, profesionāli apmācītu aprūpētāju sniegtu aprūpi kopienās un mājās (7).

3.6.

ES struktūrfondus un investīciju fondus var izmantot, lai atbalstītu ieguldījumus aprūpē. Veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes jomā Komisijai Eiropas pusgada ietvaros būtu mērķtiecīgāk jāvirza konkrētām valstīm adresēti ieteikumi un vajadzības gadījumā jāpalīdz dalībvalstīm par prioritāti noteikt pienācīgu finansējumu, to uzskatot par produktīvu ieguldījumu, nevis ekonomisku slogu.

4.   Darba nosacījumi, problēmas un nodarbinātības potenciāls

4.1.

Aptuveni 6,3 miljoni cilvēku ES strādā ilgtermiņa aprūpes nozarē, bet 44 miljoni cilvēku bieži sniedz neoficiālo ilgtermiņa aprūpi radiniekiem vai draugiem, kas ir viena no visstraujāk augošajām nozarēm pasaulē (8). Paredzams, ka līdz 2030. gadam tiks radīti līdz 7 miljoniem darbvietu asociētajiem veselības aprūpes speciālistiem un aprūpes darbiniekiem (9).

4.2.

Galvenās problēmas aprūpes nozarē ietver darbinieku trūkumu, nevilinošus un prasīgus darba apstākļus, darbaspēka novecošanu un nepietiekamu finansējumu, jo 2008. gada ekonomikas krīzes laikā dalībvalstīs dažādos apmēros tika samazināts sociālais un veselības aprūpes budžets (10). Gandrīz visās ES valstīs darbvietu skaita pieaugums atpaliek no augoša pieprasījuma; tas izskaidrojams ar garīgi un fiziski smagajiem apstākļiem, kuru dēļ aprūpes darbinieki pamet nozari – šo tendenci saasināja pandēmija, tieši ietekmējot gan aprūpes saņēmēju, gan tās sniedzēju veselību un drošību.

4.3.

Pārveidojošai pieejai būtu jāveicina dzimumu līdztiesība, ņemot vērā to, ka sievietes veido vairāk nekā 80 % no aprūpes nozares darbaspēka, ir galvenās aprūpētājas un aprūpes saņēmējas oficiālā un neoficiālā vidē (11) un vidēji ir vecākas par ES kopējo darbaspēku. Tā kā sievietes uzņemas lielāko daļu aprūpes pienākumu ģimenē, pieejami un cenas ziņā pieņemami pirmsskolas izglītības un aprūpes (ECEC) un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi ļautu lielākam skaitam sieviešu iesaistīties darba tirgū. Tiesības uz vismaz piecām aprūpētāju atvaļinājuma dienām gadā, kas ieviestas ar Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvu, sniegs zināmu atbalstu neformālajiem aprūpētājiem, kuri cenšas līdzsvarot darbu un aprūpes pienākumus. Tomēr pienācīga apmaksāta atvaļinājuma trūkums liedz pilnībā izmantot direktīvas noteikumus par šīm tiesībām un var palielināt dzimumu nevienlīdzību.

4.4.

Daudzās ES valstīs atalgojums šajā nozarē ir zemāks par vidējo, neraugoties uz smagajiem darba apstākļiem, īpašajām prasībām attiecībā uz prasmēm / kompetencēm un kvalifikāciju, kā arī augstajiem darba aizsardzības riskiem (12). Vairākās dalībvalstīs apvienību veidošana, darba koplīgumu slēgšana, apmierinātība ar darbu un darbinieku / lietotāju attiecība ir zemā līmenī; cita starpā pandēmija atklāja individuālo aizsardzības līdzekļu nepietiekamu nodrošināšanu.

4.5.

Neatalgota neoficiālā aprūpe jeb ģimenes aprūpe ir ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas stūrakmens Eiropā, taču aprūpe mājās un kopienā balstīta aprūpe daudzās valstīs joprojām ir nepietiekami attīstīta un grūti piekļūstama (13). Ņemot vērā neoficiālās aprūpes sniegšanas ietekmi uz svarīgākajiem dzīves aspektiem, EESK stingri iesaka izstrādāt politiku, kas veicinātu neoficiālās aprūpes “formalizāciju”, atbalstītu neoficiālos aprūpētājus un sekmētu resursu efektīvu izmantošanu.

4.6.

EESK pauž bažas par plaši izplatīto nestabilo aprūpes darbu, ko veic nedeklarēti, mājsaimniecībā dzīvojoši mājas aprūpes speciālisti, galvenokārt sievietes, kas lielākoties pārstāv migrantu grupas vai mobilo iedzīvotāju kategorijas. Šīs pelēkās zonas situāciju saasina oficiālās aprūpes pieejamības trūkums un ekonomiska nepieciešamība, tāpēc ir vajadzīga saskaņota kohēzijas politikas pieeja, pienācīgu uzmanību pievēršot prasmju sertifikācijai, legalizācijai un/vai uzturēšanās atļauju procedūrām.

4.7.

Augot pieprasījumam pēc ilgtermiņa aprūpes, nozare gūs labumu no augstākām un stimulējošākām algām, efektīvas kolektīvās pārstāvības un sarunām par koplīgumu slēgšanu, kā arī no plašākas apmācības. Publiskais finansējums, kas izmantots darba nosacījumu uzlabošanai (piemēram, ar publiskā iepirkuma prasībām), var palīdzēt mazināt darbinieku trūkumu un nodrošināt augstas kvalitātes ilgtermiņa aprūpi. Lai atjaunotu nozari, būtiski svarīga ir profesionalizācija, kvalitātes noteikšana un kvalitātes novērtēšanas/mērīšanas standartu izstrāde, kā arī standartu saskaņošana visās dalībvalstīs (14).

5.   Citas piezīmes

5.1.

Pandēmija daudzās dalībvalstīs atklāja sadrumstalotību un izkliedētību, jo īpaši attiecībā uz nodrošināšanas un finansēšanas pienākumiem daudzās dalībvalstīs, liecinot par nepieciešamību labāk integrēt veselības aprūpes un valsts aprūpes sistēmas (15), kurām ir vislabākās iespējas gūt rezultātus attiecībā uz piekļuves nodrošināšanu visiem un efektivitāti.

5.2.

Viens no galvenajiem jaunajiem izaicinājumiem, kas liek saskaņot pasākumus jaunajā aprūpes stratēģijā, attiecas uz nepieciešamību ar profilakses palīdzību novērst un risināt garīgās veselības problēmas, ko izraisa pandēmija un arvien biežāki garīgās veselības traucējumi (piemēram, demence) sabiedrības novecošanās dēļ.

5.3.

Nesenā pieredze saistībā ar Covid-19 profilaksi un kontroli ilgtermiņa aprūpes iestādēs liecina (16), ka ir svarīgi ieviest efektīvu novērtēšanu un rezultatīvu un racionalizētu ārēju uzraudzību un pārbaudi gan publiskajās, gan privātās aprūpes struktūrās, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un garantētu drošību un kvalitāti, it īpaši neaizsargātām grupām, vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, izmantojot dalībvalstu pašreizējo labo praksi.

5.4.

Lai aprūpes stratēģija dalībvalstu līmenī būtu veiksmīga, ir svarīgi izstrādāt standartizētus ES mēroga datu vākšanas un ilgtermiņa aprūpes rādītājus, tostarp ziņošanas prasības un regulārus pārskatus, kas jāveic, izmantojot efektīvas un racionālas procedūras. Atbilstīgai bērnu aprūpes nodrošināšanai jo īpaši ir vajadzīgi kvantitatīvi un kvalitatīvi mērķrādītāji, lai novērtētu progresu un sasniegtu, un pārsniegtu Barselonas mērķrādītājus.

5.5.

Lai novērstu digitālo plaisu, ir svarīgi atbalstīt ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu digitalizāciju. Īpaša uzmanība jāpievērš piekļūstamībai, atbalsta sistēmām, digitālās pratības uzlabošanai un digitalizācijai darba kvalitātes, prasmju uzlabošanas un jaunu diagnostikas, uzraudzības un ārstēšanas metožu nolūkā.

5.6.

EESK nosoda Krievijas Federācijas kara noziegumus Ukrainā, kuri vērsti pret aprūpes un veselības darbiniekiem, pacientiem, bērniem, slimnīcām un citām iestādēm; līdztekus nāves gadījumiem un ievainojumiem šī agresija smagi ietekmē Ukrainas veselības un aprūpes sistēmu, radot vajadzību pēc mērķtiecīgas palīdzības un atbalsta pasākumiem – ņemot vērā arī to, ka krīze Ukrainā izplatās visur un skar daudzus sociālās un ekonomiskās vides aspektus.

5.7.

Sociālais dialogs, kurā piedalās valdības, darba devēji un darba ņēmēji, kā arī viņus pārstāvošās organizācijas, ir svarīgs pārveidojošai aprūpes stratēģijai un noturīgām veselības sistēmām ES; ir svarīgi, lai tie, kas saņem un sniedz aprūpi, ir iekļauti iekļaujošākas, noturīgākas un dzimumu līdztiesības principam atbilstošākas aprūpes un veselības ekosistēmas veidošanā, iesaistot pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas, piemēram, baznīcu un filantropiju.

6.   Vispārīgas piezīmes par veselības aprūpes darbaspēku

6.1.

Laba veselības aprūpe ir stabilas, drošas un pārtikušas sabiedrības balsts, un tās organizēšana ir valdības pienākums. Daudzās valstīs ir ierasts paļauties uz zemām izmaksām un ātru veselības aprūpes darbinieku pieņemšanu darbā no citām Eiropas valstīm. Tas vienkārši tiek atzīts kā fakts, to atstājot bez ievērības.

6.2.

EESK stingri atbalsta principu, ka spēcīgas un noturīgas veselības sistēmas var būt veidotas un attīstības tikai ar izglītotiem, prasmīgiem un motivētiem veselības aprūpes speciālistiem, kas ir būtiski svarīgi, lai īstenotu veiksmīgu politiku veselības jomā un attiecīgi nodrošinātu veselības apdrošināšanu visiem un tiesības uz veselību. Konferences par Eiropas nākotni ieteikumu mērķis ir radīt “tiesības uz veselību”, visiem Eiropas iedzīvotājiem garantējot vienlīdzīgu un visiem nodrošinātu piekļuvi cenas ziņā pieņemamai, profilaktiskai, ārstējošai un kvalitatīvai veselības aprūpei.

6.3.

Eiropas veselības savienībai jāuzlabo ES līmeņa aizsardzība, profilakse, sagatavotība un reaģēšana uz apdraudējumiem cilvēku veselībai. Šajā kontekstā visu galveno iniciatīvu Eiropas veselības savienībā panākumi daudzējādā ziņā ir atkarīgi no kvalitatīva veselības aprūpes darbaspēka.

6.4.

Vairākos atzinumos EESK (17) ir pievērsusies jautājumam par veselības aprūpes darbaspēku dažādos citos kontekstos un pasākumos. Īpaši pandēmijas laikā veselības aprūpes speciālisti strādāja frontes līnijās, demonstrējot izcilu solidaritāti visgrūtākajos laikos.

6.5.

EESK atbalsta pasākumus, kas jāveic, lai padarītu darbvietas veselības aprūpes nozarē vilinošākas jauniešiem. Tas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai veselības aprūpes sistēmās radītu pietiekamu cilvēkresursu kapacitāti veselības aprūpes vajadzību apmierināšanai, veselības veicināšanai un slimību profilaksei.

6.6.

Dalībvalstīm būtu jāstandartizē un pastāvīgi jāapmainās ar datiem par darbinieku skaitu, migrāciju, prasmēm un citām ar veselības aprūpes darbaspēku saistītām īpatnībām. Daudzi notikumi (Covid-19 pandēmija, zemestrīces, plūdi, Krievijas iebrukums Ukrainā utt.) pierāda ātras reaģēšanas nozīmi, jo īpaši krīzes situācijās.

6.7.

Laikposmā no 2000. līdz 2017. gadam nodarbinātība veselības un sociālo pakalpojumu jomā ESAO valstīs palielinājās par 48 % (18). Tā kā sabiedrība noveco un mainās, pieaugs un mainīsies arī pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem – tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam pieprasījums pēc veselības aprūpes darbiniekiem pasaulē gandrīz divkāršosies (19).

6.8.

Pat pirms Covid-19 pandēmijas daudzās valstīs veselības aprūpes pamatpakalpojumu sniegšanas iespējas bija ierobežotas, jo pastāvīgi trūka veselības aprūpes darbinieku, un tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam pasaulē trūks 18 miljoni veselības aprūpes speciālistu (20).

6.9.

Ir svarīgi skaidri noteikt principus iespējamai prasmju un uzdevumu nodošanai vai apvienošanai (uzdevumu maiņa/prasmju kombinācija). Nepieciešams koordinēt iestādes, kas sagatavo veselības aprūpes darbaspēku, lai, savlaicīgi koriģējot uzņemšanas rādītājus un mācību programmas, pienācīgi reaģētu uz valsts veselības aprūpes sistēmas vajadzībām.

6.10.

Pilnveidojot cilvēkresursus veselības un sociālās aprūpes jomā, būtu jāievēro koordinācijas, starpnozaru sadarbības un aprūpes integrācijas princips, lai panāktu kopīgo mērķi – nodrošināt iedzīvotājiem nepārtrauktu aprūpi saskaņā ar 24/7/365 modeli.

6.11.

Īpaša uzmanība jāpievērš ārstēšanas pieejamībai vietējās kopienās, jo īpaši mazapdzīvotos apgabalos, attālos vai izolētos lauku apvidos un salās, kur aktīvāk jāizmanto mūsdienīgi transporta un telemedicīnas risinājumi.

7.   Veselības aprūpes darbaspēka plānošana

7.1.

EESK uzskata, ka veselības aprūpes darbaspēka plānošanai jābūt vērstai uz tādu profesionālās prakses apstākļu radīšanu, kas uzlabo aprūpes kvalitāti un pacientu drošību. Vienlaikus visos līmeņos ir jānodrošina kvalitatīvas apmācības iespējas.

7.2.

Veselības aprūpes darbaspēka pārvaldība jāuzskata par stratēģiski svarīgu darbību visas valsts pārvaldes līmenī, kur galvenā loma ir dalībvalsts valdībai, un tā jāīsteno daudznozaru veidā, ņemot vērā dažādas perspektīvas un prioritātes.

7.3.

Veselības aprūpes darbaspēka pārvaldībai ir jāpievēršas visiem “profesionāļu dzīves cikla” posmiem – no topošo studentu pieņemšanas darbā līdz pensionāru nodarbināšanai. Kandidātu atlases procesam attiecībā uz apmācību, nodarbinātību un paaugstināšanu amatā jābūt pārredzamam un taisnīgam, bez jebkādas diskriminācijas.

7.4.

Plānojot veselības aprūpes darbaspēku, ir svarīgi ņemt vērā un skaidri atspoguļot iedzīvotāju un veselības aprūpes speciālistu vajadzības. Plānošanas un vadības procesos ir jāizstrādā metodes, ar kuru palīdzību ir iespējams noteikt visas profesionāļu vajadzības, sākot ar darba apstākļiem, materiālajām tiesībām, izaugsmes iespējām, atbilstošu laiku un resursiem, kas paredzēti mācībām un pētniecībai, un beidzot ar ilgtspējīga līdzsvara nodrošināšanu starp personīgo un profesionālo dzīvi.

7.5.

Veselības aprūpes darbaspēka plānošanai ir jāatspoguļo struktūras plānošana, taču arī darbības un procesi izvirzīto mērķu sasniegšanai – jānosaka, kas un cik konkrētā veidā ir jāsasniedz.

7.6.

EESK ierosina atjaunināt rīcības plānu veselības un aprūpes darbaspēkam Eiropas Savienībā (21). Lai uzlabotu piekļuvi šiem pakalpojumiem un to kvalitāti, ir būtiski svarīgi attīstīt integrētu veselības aprūpes darbaspēka plānošanu un prognozēšanu, kā arī pielāgot veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes darbaspēka prasmes.

7.7.

Veselības aprūpes darbaspēka plānošanas procesā aktīvi jāiesaistās sociālajiem partneriem un visām ieinteresētajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Nepieciešams noteikt attiecības starp dažādām profesionālajām grupām, konkrētām iedzīvotāju vajadzībām un konkrētu kompetenču sistēmu.

7.8.

Lai aizsargātu tiesības un nodrošinātu pienācīgus stimulus veselības aprūpes speciālistiem, ir jākonstatē nevilinošas ģeogrāfiskās teritorijas vai darbības jomas, kurās trūkst cilvēkresursu. EESK ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt ieteikumus par minimālo resursu proporciju uz vienu iedzīvotāju vienību vispārējai veselības aprūpei un ārkārtas situācijām, ņemot vērā ģeogrāfisko sadalījumu un vecuma profilu (22).

7.9.

Pamatojoties uz šiem ieteikumiem, ir svarīgi uzlabot starptautisko datu vākšanu, lai pēc iespējas saskaņotu datu kategorijas, konstatētu atšķirības un novērstu nepareizu datu interpretāciju. Ir svarīgi atspoguļot valstu novirzes no saskaņotajām kategorijām visā Eiropā, lai varētu datus ievietot kontekstā (23).

7.10.

Finanšu resursu jautājums tiks risināts atšķirīgi atkarībā no katras dalībvalsts ekonomiskajiem apstākļiem. Pierādījumi liecina, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai sistēmas plānošanā kopumā un jo īpaši veselības aprūpes darbaspēka plānošanā tiktu ņemta vērā gan plašāka vide, gan valdības relatīvās iespējas to ietekmēt (24).

7.11.

Darbaspēka plānošanā jāņem vērā digitālo tehnoloģiju attīstība, jo inovācijas šajās jomās paver iespējas radīt jaunu darba vidi un apstākļus, kādos tiek sniegta aprūpe, un ir vajadzīgas jaunas prasmes.

8.   Darba apstākļi

8.1.

Darba apstākļu faktoram ir svarīga nozīme, jo tas ietekmē profesionāļu lēmumu sākt, turpināt vai pārtraukt karjeru medicīnas nozarē, un tāpēc ir svarīgi veidot saskaņotu politiku tādās jomās kā izglītība, nodarbinātība, ģimenes dzīve, finanses un migrācija. Lai gan daudzās apspriedēs par veselības aprūpes darbaspēka plānošanu galvenā uzmanība tiek pievērsta profesionālajai atlīdzībai kā galvenajam darbā pieņemšanas un noturēšanas faktoram, piekļuve izglītībai un apmācībai, tostarp profesionālajai izaugsmei un spējai uzturēt prasmes, praktiskie nosacījumi, piemēram, aprūpes pieejamība, oficiāls darba laiks, drošs personāls, jēgpilnas profesionālās pilnveides iespējas un darba un privātās dzīves līdzsvars, veicina veselīgu darba vidi, kurā medicīna ir pievilcīga un ilgtspējīga karjeras izvēle (25).

8.2.

Eiropas un starptautiskās medicīnas organizācijas norāda, ka ārsti, kas strādā slimnīcās, vispārējās un privātās praksēs, arvien biežāk saskaras ar vardarbības situācijām – dažkārt pat ekstrēmām – savā ikdienas praksē ārpus jebkādiem konfliktiem (26). EESK aicina Eiropas Komisiju un visas ieinteresētās puses apliecināt politisku apņēmību un apzināties, ka ir steidzami jāaizsargā veselības aprūpes darbinieki viņu darba pienākumu veikšanas laikā.

8.3.

Veselības aprūpes speciālisti ir pakļauti riskam inficēties ar infekcijas slimībām, saskaroties ar tām darbā. Slimību pārnešana izraisa veselības aprūpes speciālistu darba kavējumus, saslimstību un dažos gadījumos mirstību. Tas galu galā samazina darbinieku skaitu un tādējādi ietekmē pacientu aprūpes kvalitāti un drošību.

8.4.

Veselības aprūpes speciālisti var ciest arī no psiholoģiska stresa un potenciāliem garīgiem traucējumiem, kas ietekmē gan viņu darbu, gan personīgo dzīvi. Pēdējos gados ir palielinājies to veselības aprūpes speciālistu skaits, kuri samazina profesionālo praksi vai priekšlaicīgi aiziet pensijā izdegšanas, depresijas vai citu garīgās veselības traucējumu dēļ (27). EESK aicina veikt ieguldījumus sabiedrības garīgās veselības pakalpojumos, lai visiem veselības aprūpes speciālistiem nodrošinātu pilnīgu un brīvu piekļuvi šiem pakalpojumiem.

9.   Mobilitāte

9.1.

EESK uzsver, ka tiesības uz mobilitāti ir jāievēro gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās. Pārrobežu mobilitāte būtu jāveicina individuālā darbinieka un visas profesijas labā, jo tā nodrošina zināšanu pārneses un savstarpējas mācīšanās iespēju, kas sniedz labumu pacientu aprūpei un galu galā visai veselības aprūpes sistēmai. Ja migrācija notiek ekonomiskās nepieciešamības vai nelabvēlīgu darba apstākļu dēļ, ir ļoti svarīgi apzināt un novērst šīs dinamikas pamatcēloņus un strādāt, lai uzlabotu veselības aprūpes speciālistu situāciju (28).

9.2.

Pārrobežu mobilitāte piešķir papildu dimensiju darbaspēka plānošanai, tāpēc noderīgs ilgtermiņa infrastruktūras elements būtu Eiropas veselības aprūpes darbaspēka uzraudzības dienesta izveide, kas palīdzētu dalībvalstīm izveidot un uzturēt plānošanas struktūras, un koordinēt plānošanas pārrobežu aspektus. Tas būtu jāsaista ar ES procesiem, jo īpaši Eiropas pusgadu un pandēmiju plānošanu, kas paredzēta turpmākajā ES regulā par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem (29).

9.3.

Dalībvalstīm ir jāīsteno ētiska darbā pieņemšanas politika saskaņā ar PVO Globālo rīcības kodeksu par veselības jomas personāla starptautisko atlasi (30). Profesionāļu pieņemšana darbā no ārvalstīm nebūtu jāuzskata par vienkāršu līdzekli, lai mazinātu vietējā veselības aprūpes personāla trūkumu. Asimetrisku mobilitātes plūsmu gadījumā jācenšas izveidot līdzsvarošanas mehānismus, kas veicina abpusēji izdevīgu apmaiņu.

10.   Citas piezīmes

10.1.

Efektīvai vadībai ir izšķiroša nozīme visu līmeņu veselības aprūpes speciālistu vadībā; tā ir sarežģīta un augsti vērtējama veselības aprūpes izglītības sastāvdaļa, kas arvien vairāk tiek atzīta par būtisku, lai sasniegtu augstus izglītības, pētniecības un klīniskās prakses standartus.

10.2.

Tādējādi visu veselības aprūpes profesiju mācību programmās būtu jāiekļauj kvalitatīva un pietiekama izglītība un attīstība vadības jomā (31).

---

(1)  Eiropas Komisija 2012. gadā publicēja rīcības plānu ES veselības aprūpes darbaspēkam.

(2)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD, (2014), “Adequate social protection for long-term care needs in an ageing society: report jointly prepared by the Social Protection Committee and the European Commission”, Publikāciju birojs (https://data.europa.eu/doi/10.2767/32352), 14. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2018. gada 15. novembra rezolūcija par aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā dzimumu līdztiesības uzlabošanai (https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-8-2018-0464_LV.html).

(4)  OV C 129, 11.4.2018., 44. lpp.; OV C 487, 28.12.2016., 7. lpp.; OV C 204, 9.8.2008., 103. lpp.; brošūra un EESK atzinums par tematu “Vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzēti mūsdienīgi pakalpojumi – ekonomiskās, tehnoloģiskās un sociālās pārmaiņas” (OV C 240, 16.7.2019., 10. lpp.); EESK atzinums par tematu “Ceļā uz jaunu aprūpes modeli vecāka gadagājuma cilvēkiem: Covid-19 pandēmijā gūtā pieredze” (OV C 194, 12.5.2022., 19. lpp.).

(5)  Addati, L., Cattaneo, U., un E. Pozzan. (2022. gada ziņojums) “Care at Work: Investing in Care Leave and Services for a More Gender Equal World of Work”, SDO, Ženēva (https://www.ilo.org/global/topics/care-economy/WCMS_838653/lang--en/index.htm).

(6)  https://www.who.int/publications/i/item/WHO-HIS-SDS-2018.53

(7)  EESK atzinums par tematu “Sociālo ieguldījumu ietekme uz nodarbinātību un publiskajiem budžetiem”, OV C 226, 16.7.2014., 21. lpp.

(8)  Eurofound (2020), “Ilgtermiņa aprūpes darbaspēks: nodarbinātība un darba apstākļi”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga (https://www.eurofound.europa.eu/nb/publications/customised-report/2020/long-term-care-workforce-employment-and-working-conditions).

(9)  Barslund, Mikkel et. al (2021). Pētījums “Policies for long-term Carers” (2021), Brisele, Eiropas Parlaments (https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2021/695476/IPOL_STU(2021)695476_EN.pdf).

(10)  https://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0011/186932/12-Summary-Economic-crisis,-health-systems-and-health-in-Europe.pdf

(11)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, “Ilgtermiņa aprūpes ziņojums: tendences, problēmas un iespējas novecojošā sabiedrībā”, (2021) I sējums, 3. nodaļa, Publikāciju birojs, 12. un 28. lpp. (https://data.europa.eu/doi/10.2767/677726).

(12)  Sk. 11. zemsvītras piezīmi, 68.–70. lpp.

(13)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, (2018) Zigante V., “Informal care in Europe: exploring formalisation, availability and quality”, Publikāciju birojs (https://data.europa.eu/doi/10.2767/78836).

Spasova, S., et al (2018). Challenges in long-term care in Europe. Pētījums par valstu politiku, Eiropas Sociālās politikas tīkls (ESPN), Brisele: Eiropas Komisija (https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=8128&furtherPubs=yes).

(14)  Sk. 11. zemsvītras piezīmi, 3. nodaļa.

(15)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD, (2014), “Adequate social protection for long-term care needs in an ageing society: report jointly prepared by the Social Protection Committee and the European Commission”, Publikāciju birojs (https://data.europa.eu/doi/10.2767/32352), 36. lpp., un Eiropas Veselības un ilgtspējīgas attīstības komisija (2021), “Drawing light from the pandemic: a new strategy for health and sustainable development. A review of the evidence” (https://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0015/511701/Pan-European-Commission-health-sustainable-development-eng.pdf).

(16)  Danis, K., Fonteneau, L., et al., (2020). “High impact of COVID-19 in long-term care facilities: suggestion for monitoring in the EU/EEA”, Euro Surveillance : European Communicable Disease Bulletin, 25(22) (https://doi.org/10.2807/1560-7917.ES.2020.25.22.2000956).

(17)  OV C 286, 16.7.2021., 109. lpp.; OV C 429, 11.12.2020., 251. lpp.; OV C 242, 23.7.2015., 48. lpp.; OV C 143, 22.5.2012.; OV C 18, 19.1.2011., 74. lpp.; OV C 77, 31.3.2009., 96. lpp.

(18)  https://one.oecd.org/document/ECO/WKP(2021)43/en/pdf

(19)  Liu J. X., Goryakin Y., Maeda A., Bruckner T., Scheffler R. Global health workforce labor market projections for 2030, Human Resources for Health, 2017; 15:11 (https://human-resources-health.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12960-017-0187-2).

(20)  https://www.who.int/health-topics/health-workforce#tab=tab_1

(21)  Eiropas Komisija 2012. gadā publicēja rīcības plānu ES veselības aprūpes darbaspēkam.

(22)  CPME, Policy on Health Workforce (https://www.cpme.eu/policies-and-projects/professional-practice-and-patients-rights/health-systems-and-health-workforce).

(23)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(24)  Russo G., Pavignani E., Guerreiro C. S., Neves C. Can we halt health workforce deterioration in failed states? Insights from Guinea Bissau on the nature, persistence and evolution of its HRH crisis, Human Resoures for Health 2017; 15(1):12.

(25)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(26)  https://www.cpme.eu/api/documents/adopted/2020/3/EMOs.Joint_.Statement.on_.Violence.FINAL_.12.03.2020.pdf

(27)  Dyrbye L. N., T. D. Shanafelt, C. A. Sinsky, P. F. Cipriano, J. Bhatt, A. Ommaya, C. P. West un D. Meyers. 2017. Burnout among health care professionals: A call to explore and address this underrecognised threat to safe, high-quality care. NAM Perspectives. Discussion Paper, National Academy of Medicine, Vašingtona, D.C.

(28)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD, (2014), “Adequate social protection for long-term care needs in an ageing society: report jointly prepared by the Social Protection Committee and the European Commission”, Publikāciju birojs (https://data.europa.eu/doi/10.2767/32352), 14. lpp.

(29)  Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD, (2014), “Adequate social protection for long-term care needs in an ageing society: report jointly prepared by the Social Protection Committee and the European Commission”, Publikāciju birojs (https://data.europa.eu/doi/10.2767/32352), 14. lpp.

(30)  https://www.who.int/publications/m/item/migration-code

(31)  Van Diggele C., Burgess A., Roberts C. un Mellis C. (2020). Leadership in healthcare education. BMC Medical Education, 20 (2. pielikums), 456, (https://doi.org/10.1186/s12909-020-02288-x).