1)

Vai Regulas 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (1) 55. panta 1. punkts, 56.-58. un 60.-66. pants saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka uzraudzības iestāde, kas saskaņā ar šīs regulas 58. panta 5. punkta izpildei pieņemtiem valsts tiesību aktiem ir pilnvarota celt prasību savas dalībvalsts tiesā šīs regulas pārkāpuma gadījumā, nedrīkst izmantot šīs pilnvaras pārrobežu apstrādes kontekstā, ja vien tā nav vadošā uzraudzības iestāde šajā pārrobežu apstrādes gadījumā?

2)

Vai šajā sakarā ir nozīme tam, ja par šo pārrobežu apstrādi atbildīgajam pārzinim šajā dalībvalstī nav galvenā, bet gan citāda veida uzņēmējdarbības vieta?

3)

Vai šajā sakarā ir nozīme tam, vai valsts uzraudzības iestāde ceļ prasību pret pārzini tā galvenajā uzņēmējdarbības vietā vai pret tā uzņēmumu savā dalībvalstī?

4)

Vai šajā sakarā ir nozīme tam, ka valsts uzraudzības iestāde ir cēlusi prasību jau pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas (2018. gada 25. maijs)?

5)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai Regulas 2016/679 58. panta 5. punkta normai ir tieša iedarbība, tā, ka valsts uzraudzības iestāde var atsaukties uz šo normu, lai uzsāktu vai turpinātu tiesvedību pret atsevišķām pusēm, pat ja šīs regulas 58. panta 5. punkta norma nav transponēta valsts tiesību aktos, kaut arī ir pienākums to darīt?

6)

Ja atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinošas: vai šādu tiesvedību rezultāts var liegt vadošajai uzraudzības iestādei secināt pretējo, ja šī galvenā pārvaldes iestāde pārbauda tās pašas vai līdzīgas pārrobežu apstrādes darbības saskaņā ar mehānismu, kas paredzēts Regulas 2016/679 56. un 60. pantā?