Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Īso un alternatīvo pārtikas piegādes ķēžu veicināšana Eiropas Savienībā: agroekoloģijas loma”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 353/11)

Ziņotāja: Geneviève SAVIGNY

Pilnsapulces lēmums	24.1.2019.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. pants Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecība, lauku attīstība un vide
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	28.6.2019.
Pieņemts plenārsesijā	17.7.2019.
Plenārsesija Nr.	545
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	135/7/21

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK šajā atzinumā uzsver, ka īsas piegādes ķēdes un agroekoloģija paver jaunus apvāršņus Eiropas lauksaimniecībai. Vairāk nekā 50 gadu laikā, šādām inovatīvām pieejām pretojoties pārtikas sistēmu globalizācijai, tās ir kļuvušas strukturētākas, pētītas daudzās valstu un Eiropas pētniecības programmās, to attīstība ir atbalstīta ar publiskiem un privātiem līdzekļiem un tās piesaista arvien vairāk un vairāk jaunu lauksaimnieku. Agroekoloģija un īsas piegādes ķēdes tādējādi ir apliecinājušas savu spēju un piemērotību reaģēt uz izaicinājumiem, kas saistīti ar pārtiku. Tās varētu veidot būtiski svarīgu pīlāru politikai, kas vērsta uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu tuvāko 10 gadu laikā (līdz 2030. gadam).

1.2.

Visā Eiropā attīstās inovatīvas sistēmas, kas tuvina patērētājus un ražotājus, piemēram, kopienas atbalstīta lauksaimniecība (community supported agriculture) un citu veidu “grozi”. Daudzi šādi ražotāji nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību vai izmanto citas atsevišķi nemarķētas metodes, kas nerada kaitējumu videi. Bieži iesaistās vietējās un reģionālās pašvaldības, radot sistēmas vietējai pārtikas pārvaldībai, kurā apvienojas dažādie dalībnieki, un jo īpaši atbalstot vietējo produktu izmantošanu sabiedriskajā ēdināšanā. Pārdošana īsās ķēdēs mazajām struktūrām rada reālu iespēju palielināt pievienoto vērtību un lauku saimniecību rentabilitāti. Šāda pārcelšana – rada nodarbinātību un vietējo dinamiku, spēcīgi iesaistot attiecīgos lauksaimniekus. Patērētājiem tas sniedz svaigus un kvalitatīvus produktus ar bagātīgu vēsturi un cilvēciskajām attiecībām, kā arī iespēju interesēties un uzzināt vairāk par pārtiku un produktu vērtību.

1.3.

Šāds ražošanas un izplatīšanas veids nav piemērots visām lauku saimniecībām tādu iemeslu dēļ kā produkcijas veids, ģeogrāfiskā atrašanās vieta vai pilsētas iedzīvotāju trūkums, kuri spētu patērēt, piemēram, visu vīnu vai visu olīveļļu no izteikti lauksaimnieciska apgabala. Tas arī neaizstāj vajadzību pēc pārtikas produktiem, kas netiek ražoti vietēji. Garākās piegādes ķēdēs Eiropas kvalitātes marķējuma sistēmas (aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, aizsargāts cilmes vietas nosaukums, garantēta tradicionālā īpatnība) sniedz iespēju atpazīt un novērtēt, tā atvieglojot patērētāju izvēli.

1.4.

Šajā saistībā EESK konstatē agroekoloģijas attīstību kā jaunu pārtikas un lauksaimniecības paradigmu. Agroekoloģija, kas apvieno zinātni, tehnoloģiju un kolektīvo rīcību, tver pārtikas sistēmu kopumā un tiecas tuvināt ražotāju savai videi, saglabājot vai pat atjaunojot agroloģiskās, ekoloģiskās un sociālās sistēmas sarežģītību un bagātību. Agroekoloģija, ko atbalsta FAO un kurai ir veltīti daudzi pētījumi un konferences, Eiropā spēcīgi attīstās, tostarp iestāžu līmenī valstu lauksaimniecības attīstības programmu ietvaros.

1.5.

EESK uzskata, ka agroekoloģija ir perspektīva, uz kuru jātiecas Eiropas lauksaimniecībai, kuras attīstība ir neatraujami saistīta ar dabas resursu saglabāšanu. Iedvesmojoties no sekmīgiem modeļiem, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības (izņemot atsevišķas tās rūpnieciskās novirzes), permakultūras un citām tradicionālām lauksaimniecības sistēmām, ir jāatbalsta un jānovērtē apņemšanās pārejā uz ražošanas resursu samazināšanu, augsnes atjaunošanos, dažādu kultūraugu ieviešanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību.

1.6.

EESK vēlas, lai agroekoloģijas projekts tiktu izvērsts ES līmenī un balstīts uz strukturētu rīcības plānu, izmantojot dažādas sviras vietējā, reģionālajā un Eiropas līmenī. Visaptveroša pārtikas politika, ko atbalsta EESK, tam var nodrošināt satvaru. Nozīmīgo pasākumu vidū jāmin šādi: — padarīt pieejamu finansējumu vajadzīgā individuālā vai kolektīvā aprīkojuma ieviešanai (KLP 2. pīlārs), — piemērot pārtikas jomas tiesību aktus mazajiem ražotājiem pielāgotā veidā, paredzot elastību mazapjoma ražošanai, kā arī attiecībā uz prasībām marķēšanas jomā u. c., — ieviest vai nostiprināt pienācīgus izglītošanas un konsultāciju pakalpojumus attiecībā uz pārveidi, tiešo pārdošanu un agroekoloģiju, — atbalstīt apmaiņas tīklus starp lauksaimniekiem, — vērst pētniecību uz agroekoloģiju un ražotāju vajadzībām īsās ķēdēs. — Teritoriju līmenī ir jāievieš pielāgoti konkurences noteikumi, lai sabiedriskajā ēdināšanā veicinātu īsās un vietējās piegādes ķēdēs.

2.   Ievads

2.1.

Divos EESK atzinumos (1) ir uzsvērta vajadzība Eiropas Savienībā veidot visaptverošu pārtikas politiku, kas balstīta uz vairākiem pīlāriem, tostarp uz īsāku pārtikas piegādes ķēžu veidošanu.

2.2.

Vietējā un reģionālajā līmenī rodas arvien vairāk iniciatīvu alternatīvu pārtikas sistēmu un īsu pārtikas piegādes ķēžu atbalstam. Visaptverošas pārtikas politikas pamatā vajadzētu būt kopīgai pārvaldībai visos līmeņos – vietējā, reģionālajā, valstu un Eiropas līmenī –, un šī kopīgā pārvaldība ir jāstimulē un jāattīsta. Šāda pieeja ļautu radīt labvēlīgu satvaru attiecīgo iniciatīvu izplatībai neatkarīgi no to aptvertā mēroga, un tā ir vajadzīga ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai Eiropā.

2.3.

Šajā saistībā agroekoloģija ir jauna lauksaimniecības un pārtikas paradigma, kas papildina šādu jaunu pārtikas piegādes un ražošanas prakšu attīstību.

2.4.

Šī atzinuma nolūks ir aplūkot ražotāju un patērētāju tuvināšanos īsākās piegādes ķēdēs un agroekoloģijas attīstību, lai noskaidrotu nosacījumus un rīkus, kas ļautu virzīt pārtikas sistēmu uz ilgtspējīgas attīstības mērķu pilnīgu sasniegšanu.

3.   Īso ķēžu attīstība

3.1.

Saistībā ar lauku attīstības politiku Eiropas Savienība izmanto šādu īsas piegādes ķēdes definīciju (Regula (ES) Nr. 1305/2013): “piegādes ķēde, kurā iesaistīts neliels skaits ekonomikas dalībnieku, kuri apņēmušies sadarboties, attīstīt vietējo ekonomiku un uzturēt ciešas ģeogrāfiskās un sociālās attiecības starp ražotājiem, pārstrādātājiem un patērētājiem” (2).

3.2.

Kopš 20. gs. deviņdesmito gadu beigām pārtikas izplatīšanā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Labāka izglītošana par pārtiku un vairākas sanitārās krīzes, kas saistītas ar nevēlamiem lauksaimniecības un lauksaimnieciskās ražošanas paņēmieniem, arvien lielākam skaitam patērētāju ir radījušas jaunus kvalitātes kritērijus, kuri ietver atsauces uz veselību un ilgtspējīgu attīstību (3). Lauksaimniecības tirgu deregulācija, ļoti svārstīgas cenas, kas bieži vien ir zemākas par pašizmaksu, zemi ienākumi no lauksaimnieciskās darbības, kā arī augoša patērētāju interese par veselīgu un kvalitatīvu pārtiku liek dažiem lauksaimniekiem attīstīt savus ražošanas un tirdzniecības modeļus. Visā ķēdē no ražošanas līdz patēriņam ir vērojama dažādošana. Rodas jauni lauksaimniecības ražojumi, ražotājiem ir jāuzņemas iniciatīva jaunu tirgu meklēšanā vai jāizgudro jauni pārdošanas veidi īsās ķēdēs, lai tiktu atlīdzināts cilvēkresursu un ekonomiskais ieguldījums dažādošanā un metodes kļūtu ilgtspējīgākas, ražotājiem un patērētājiem savstarpēji tuvinoties. Eiropas Parlamenta Izpētes dienests 2015. gadā uzsvēra, ka 15 % lauksaimnieku ir pārdevuši pusi savas produkcijas, izmantojot īsās ķēdes, un 2016. gada Eirobarometra aptaujā tika konstatēts, ka četri no pieciem Eiropas iedzīvotājiem uzskata, ka ir svarīgi nostiprināt lauksaimnieka lomu pārtikas piegādes ķēdē. Īsās ķēdes Eiropā izplatās, taču starp valstīm šajā ziņā ir atšķirības.

3.3.

Arī tiešās pārdošanas veidu ir ļoti daudz. Papildus tradicionāliem veidiem lauku saimniecībā vai ārpus tās top jaunas iniciatīvas. Viens no dinamiskākajiem inovācijas sektoriem pēdējo divdesmit gadu laikā ir vietējās un solidārās partnerības ķēdes, kas savieno patērētājus un ražotājus, lai uz līguma pamata piegādātu “grozus”, kuros galvenokārt ir bioloģiskā produkcija, un kuras apvienoja un attīstīja starptautiskā organizācija Urgenci. Daudzās valstīs ir arī vērojamas kolektīvas iniciatīvas šā sektora aktivizēšanai, rīkojot gadatirgus un vietējus pasākumus, piemēram, Campagna amica tīkls Itālijā. Kooperatīvā sektora ieguldījums ir ļoti nozīmīgs. Šis sektors piesaista jauniešus un jaunos lauksaimniekus, kuri bieži vien izrāda lielu interesi.

3.4.

Iepriekš minētajā atzinumā (4) tika uzsvērta ļoti labvēlīga īso pārtikas piegādes ķēžu ietekme, jo īpaši uz produktu svaigumu un organoleptisko un uzturvielu kvalitāti. Pēc visaptverošas pārtikas sistēmas rašanās pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem pastāv plaši atzīts un izplatīts uzskats, ka ciešākai saiknei starp ražotājiem un patērētājiem un vietējām sistēmām ir daudz pozitīvu rezultātu. Īsas ķēdes palielina pievienoto vērtību un mazo saimniecību rentabilitāti, ļaujot patērētājiem pārdot atpazīstamus produktus, kuriem ir “savs stāsts”un par kuriem patērētāji ir gatavi maksāt augstāku cenu, un veido dinamiku un sociālo saikni lauku apvidos. Pārtikas ražošanas kvalitātes un tirdzniecības aprites uzlabošana vairo patērētāju atbildības sajūtu attiecībā uz pārtikas vērtību un izšķērdēšanu, tādējādi palīdzot samazināt pārtikas ietekmi uz klimata pārmaiņām.

3.4.1.

Šāds tirdzniecības modelis rada labvēlīgas papildu sekas visai kopienai (nepārvietojamu darbvietu radīšana, pievienotās vērtības saglabāšana teritorijā, spēja piesaistīt tūristus vai jaunus iedzīvotājus). Šādas plašākas papildu sekas ir jāņem vērā, atbalstot īsu ķēžu attīstību un teritoriju dinamiku.

3.4.2.

Īso ķēžu iniciatīvu ir ļoti daudz, un tās ir balstītas uz sociālām, organizatoriskām un teritoriālām inovācijām, kas patlaban vēl tiek strukturētas. Daudzos darbos ir uzsvērta teritoriālā dimensija un kolektīvā identitāte kā noteicošie faktori to ilgtspējai un pastāvīgumam. Tāpēc uzdevums ir piešķirt līdzekļus, lai pārtikas jomā radītu teritoriālas sistēmas, pamatojoties uz vietēju un pašus dalībniekus pārstāvošu pārvaldību (5).

3.5.

Internets ir jauna izpētes un inovācijas joma īsajām ķēdēm. Tā izplatīšanās pēdējās desmitgades laikā ir skārusi arī pārtikas piegādes īsās ķēdes. Piedāvājot tirgu, kas ir plašāks par ražotāju tradicionālo tirgu, tas arī ļauj uzlabot un veicināt tirdzniecību. Pēdējos piecos gados ir izveidotas daudzas elektronisko pasūtījumu platformas. Šādi “pārtikas centri”ļauj tieši savienot ražotājus un patērētājus, jo īpaši attiecībā uz produktiem, kas ir pieejami tikai vietējā mērogā. Tie var ļaut ražotājiem un patērētājiem apvienoties, lai kopīgi pirktu/pārdotu, tādējādi atvieglojot arī loģistiku īsajā pārtikas piegādes ķēdē. Produktu ražošanā un pārstrādē izmanto citus digitalizācijas lietojumus.

4.   Agroekoloģija – jauna pieeja lauksaimniecībai

4.1.

Otrajā starptautiskajā agroekoloģijas simpozijā, kas 2018. gadā notika Romā, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ierosināja šādu definīciju: “Agroekoloģija nozīmē ekoloģisku koncepciju un principu pielietošanu nolūkā optimizēt mijiedarbību starp augiem, dzīvniekiem, cilvēkiem un vidi, neaizmirstot arī par sociālajiem aspektiem, kas ir jāņem vērā, lai pārtikas sistēma būtu ilgtspējīga un taisnīga. Veidojot sinerģijas, agroekoloģija var ne tikai sekmēt pārtikas ražošanu, pārtikas nodrošinājumu un uzturu, bet arī ļaut atjaunot ekosistēmu pakalpojumus un bioloģisko daudzveidību, kas ir būtiski svarīgi ilgtspējīgai lauksaimniecībai.” (6)

4.2.

Agroekoloģija ir veidojusies trīs galvenajās dimensijās. Pirmkārt, agroekoloģija, kas radusies 20. gs. divdesmitajos gados kā zinātnes jomu kopums (fizika, ķīmija, ekoloģija, telpiskā plānošana), kas lauksaimniecību skata, izmantojot sarežģītas lauksaimniecības un ekosistēmas mijiedarbības sistēmas. Otrkārt, agroekoloģija kā ilgtspējīgu lauksaimniecības prakšu kopums, kas optimizē un stabilizē ražu. Visbeidzot, trešā agroekoloģijas dimensija – agroekoloģija kā kolektīva rīcība, kas virzīta uz uztursuverenitāti un jauniem daudzfunkcionāliem uzdevumiem lauksaimniecībā (7). Agroekoloģijai attīstoties, tajā vairāk ir ņemtas vērā ar pārtiku saistītās problēmas, kā to apliecina dokumenti, piemēram, Redesigning the food system (“Pārtikas sistēmas pārveidošana”) (Hill, 1985) un Steve Gliessman ievērojamais darbs Agroécologie, l’écologie des systèmes alimentaires durables (“Agroekoloģija, ilgtspējīgu pārtikas sistēmu ekoloģija”).

4.3.

Agroekoloģijas pamatā ir kopējs FAO definētu un uzskaitītu desmit principu minimums, kuru mērķis ir palīdzēt valstīm pārveidot savas pārtikas un lauksaimniecības sistēmas, plaši izplatīt ilgtspējīgu lauksaimniecību, kā arī sasniegt bada izskaušanas mērķi un vairākus citus ilgtspējīgas attīstības mērķus: — daudzveidība, sinerģijas, efektivitāte, izturētspēja, reciklēšana, līdzradīšana un zināšanu apmaiņa (agroekoloģisku sistēmu kopīgo īpašību apraksts, pamata prakses un inovatīvas pieejas), — cilvēciskās un sociālās vērtības, kultūra un ar pārtiku saistītās tradīcijas (īpašības noteiktā kontekstā), — aprites un solidārā ekonomika, atbildīga pārvaldība (labvēlīga vide). Visi agroekoloģijas desmit elementi ir saistīti un savstarpēji atkarīgi” (8).

4.4.

Pamatojoties uz minētajiem desmit principiem, agroekoloģijas iezīmes ir vairākiem lauksaimniecības veidiem: bioloģiskajai lauksaimniecībai, kurā tādi paši principi tiek izmantoti standartizētā satvarā (Savienības tiesību akti par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķējumu (9)), biodinamiskajai lauksaimniecībai, ilgtspējīgai lauksaimniecībai, agromežsaimniecībai, kas apvieno koku audzēšanu un koksnes ražošanu, un permakultūrai, jo visām minētajām darbībām ir kopīgs pamats, proti, kompleksa un sistēmiska pieeja lauksaimniecībai, sākot no ražošanas līdz pārtikas patēriņam. Ir jāuzsver augsnes kvalitātes un vērtības saglabāšanas centrālā loma minētajos lauksaimniecības veidos. Lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, atjaunotu dzīvās ekosistēmas un aizsargātu ūdeni, augsni un visus lauksaimniecībā vajadzīgos resursus, agroekoloģija nozīmē paradigmas maiņu lauksaimniecībā. Būtu jāatbalsta jebkādi lauksaimnieku centieni, kuru mērķis ir pārskatīt metodes un attieksmi pret ekosistēmu, lai samazinātu negatīvās un palielinātu pozitīvās papildu sekas. Ķimikāliju samazināšana, lielāka daudzveidība augsekā, saglabājošā lauksaimniecība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir darbības, kas jāatbalsta ceļā uz agroekoloģisko pāreju visās Eiropas lauku saimniecībās.

4.5.

Sabiedriskā kustība, ko 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Latīņamerikā aizsāka tādas organizācijas kā Via Campesina, veicināja šīs pārtikas sistēmas pieejas strauju starptautisko attīstību visos trijos tās aspektos (zinātniskajā, tehniskajā un sociālajā). Šajā kustībā ir iesaistījusies arī Eiropa. FAO 2014. gada septembrī Romā rīkoja pirmo simpoziju “Agroekoloģija pārtikas nodrošinājumam un uzturam”, pēc kura notika vairāki reģionālie semināri, tostarp Eiropas seminārs 2016. gada novembrī Budapeštā, un iesaka attīstīt agroekoloģiju, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības un Parīzes nolīguma mērķus. Nākamais pasākums Eiropā notiks 2019. gada beigās. ES pētniecības programmā “Apvārsnis 2020”ir ietverti vairāki temati, kas saistīti ar agroekoloģiju, bioloģisko lauksaimniecību un īsām piegādes ķēdēm, savukārt Eiropas inovācijas partnerība (EIP) lauksaimniecības jomā, kas arī ir pētījusi šos tematus lauksaimniecības attīstības perspektīvā, 2019. gada jūnijā Francijā rīko nākamo lauksaimniecības inovācijas samitu (AIS), kas veltīts agroekoloģijai.

4.6.

Agroekoloģija pamazām ir institucionalizējusies, jo īpaši Francijā (10). Iekļaujot to Francijas Lauku kodeksā un piešķirot juridiskus un finanšu rīkus, Francija agroekoloģiju ir padarījusi par savas lauksaimniecības attīstības pamatu (11). Finanšu līdzekļi un vairāku īpašu Francijas programmu ievirze ir radījusi un atbalstījusi daudzas lauksaimnieku kolektīvo projektu dinamikas, kas padara lauksaimniecisko attīstību un ražošanu ilgtspējīgāku (12).

4.6.1.

Pārliecinoši agroekoloģijas rezultāti, kas uzsvērti akadēmiskos darbos un ko izplata attīstības struktūras, ir šādi: — lauksaimniekiem – augsnes auglības uzlabošana, ražošanas izmaksu samazināšana, lielāka autonomija lēmumu pieņemšanā, lauksaimniecības sistēmu izturētspējas pret klimata riskiem stiprināšana un amata vērtības pieaugums, — patērētājiem – pārtikas un ūdeņu sanitārā un uztura kvalitāte, bioloģiskās daudzveidības un ainavu saglabāšana, kā arī garantijas attiecībā uz lauksaimniecības metodēm (lopkopība vai kultūraugi) (13).

4.6.2.

Šos rezultātus pastiprina agroekoloģisko projektu kolektīvais aspekts, lauksaimnieku iesaistīšana kā priekšlikumu un inovācijas veidotājiem savā kontekstā, vēlme rīkoties labāk un vajadzība samazināt ražošanas izmaksas. Interneta platformas (14) var nodrošināt vajadzīgo kapitalizāciju radītajām tehniskajām un zinātniskajām atsaucēm un lauksaimnieku, kuri ir veikuši šo pāreju, liecībām, neaizmirstot par apmācību ietekmi un kopīgi pavadīto laiku.

4.6.3.

Nākamo lauksaimnieku apmācība publiskās lauksaimniecības izglītības iestādēs ietver uzdevumu sekmēt agroekoloģijas attīstību. Pedagoģisko materiālu šajā jomā kļūst arvien vairāk (15), arī audzēkņi vairāk sliecas savā turpmākajā profesionālajā darbībā atbalstīt agroekoloģisko pāreju un ražošanu (16). Francijas agroekoloģiskās pārejas programmā ir paredzēta audzēkņu pārtikas uzlabošana, lauksaimniecības liceju ēdienkartēs ieviešot vietējos pagatavotos produktus, tā vairāk pievēršot viņu uzmanību pārtikas jautājumam.

4.6.4.

Lai veicinātu pāreju teritoriju līmenī, Francijas valdība izveidoja teritoriālos pārtikas projektus, kuros brīvi veidotas grupas nosaka darbības, kas vajadzīgas, lai uzlabotu vietējo pārtikas sistēmu. Šķiet, ka, neskatoties uz nepietiekamiem līdzekļiem, programmas raisa interesi un rezultāti ir iedvesmojoši.

4.7.    Īsās piegādes ķēdes un agroekoloģija, saistītas pārejas

4.7.1.

Agroekoloģiju jo īpaši raksturo produkciju papildināmības daudzveidība saimniecību līmenī. Gan lopkopības produktu, gan agroekoloģisko kultūraugu gadījumā ir svarīgi radīt un stabilizēt jaunus noieta tirgus. Pārtikas piegādes īsās ķēdes šķiet pienācīga atbilde uz šo pārejas izaicinājumu.

4.7.2.

Visbeidzot, ir svarīgi uzsvērt, ka agroekoloģijas un īso piegādes ķēžu sasaistīšana Eiropas, valstu un vietējā līmenī pašlaik liek rasties jaunai teritoriālai pārvaldībai pārtikas jomā un jaunai dalībnieku iesaistīšanas kārtībai. Procedūras pilsētu savienošanai ar tuvējiem pārtikas ražošanas reģioniem jau tiek izmantotas vairākās vietās – Milānā (Itālijā), Monpeljē (Francijā), Gentā, Briselē un Ljēžā (Beļģijā), kā arī Toronto (Kanādā).

5.   Īso piegādes ķēžu un agroekoloģijas attīstība ilgtspējīgām pārtikas sistēmām

5.1.    Atbalsts kvalitatīvai pārtikai

5.1.1.

Eiropas pētniecības programmā, kas kopīgi ar Koventri universitāti 2012. gadā īstenota attiecībā uz īsām piegādes ķēdēm un vietējām pārtikas sistēmām, iesaistot Eiropas Komisijas lauksaimniecības un veselības ģenerāldirektorātus, tika uzsvērti kvalitātes, izsekojamības un pārredzamības aspekti, kam jābūt pirkšanas un pārdošanas darījumu pamatā. Tāpēc ES ir jāsniedz ražotājiem un patērētājiem līdzekļi šādas triādes veidošanai un stabilizācijai neatkarīgi no īsās ķēdes veida. Ir konstatēts, ka lielākā daļa produktu, kas tiek pārdoti īsajās ķēdēs, atkarībā no valsts ir iegūti bioloģiskajā lauksaimniecībā vai izmantojot nesertificētas metodes bez sintētiskiem ražošanas resursiem. Šis elements šķiet būtiski svarīgs, lai tuvinātu agroekoloģiju un īsās ķēdes. Agroekoloģijas principi un satvars var radīt pietiekami nozīmīgu un stabilu uzticības satvaru, kam nav obligāti jābūt marķētā lauksaimniecības sistēmā, lai patērētājiem varētu sniegt īso piegādes ķēžu attīstībai un ilgtspējai vajadzīgo kvalitāti, izsekojamību un pārredzamību. Patērētāju un citu ražotāju regulāri apmeklējumi lauku saimniecībās šķiet efektīvs “līdzdalības garantijas”veids, lai nostiprinātu pārredzamību, kontekstualizētu rādītāju izstrādi un agroekoloģisko prakšu uzraudzību (17).

5.1.2.

Individuālā aspektā jaunākie pētījumi liecina, ka īsas ķēdes manāmi uzlabo cilvēku veselību. No vienas puses, viņi vairāk pievērš uzmanību tam, ko ēd, un veidam, kā tiek veikta ražošana. No otras puses, šādi pasākumi ir ļoti labas sociālās apmācības, tostarp attiecībā uz veselīgu rīcību saistībā ar pārtiku.

5.2.    Pārtikas pieejamība un nodrošinājums

5.2.1.

Pašlaik vairākos Eiropas pētniecības projektos (18) (19) tiek uzsvērts, ka īsās ķēdes mēdz strukturēties un organizēties, lai no tirgus nišas pārietu pie reālajiem pārtikas patēriņa ieradumiem. To jo īpaši veicināja vairāku dalībnieku iekļaušana ES mēroga tīklā, izmantojot projektus, ko atbalsta dažādas ES finansējuma programmas. Tomēr šāds uzplaukums joprojām ir ierobežots, jo daži produkti ir grūti pieejami mājsaimniecībām ar zemākajiem ienākumiem. Būtu jāturpina EESK iepriekšējos atzinumos veiktais darbs jautājumā par rīkiem, kas ļauj šādus pārtikas produktus padarīt pieejamus. Vairāki pētniecības projekti šajā jautājumā Francijā ir plānošanas beigu posmā (RMT Alimentation (20), projekts Casdar ACCESSIBLE (21) vai teritoriālie pārtikas projekti (22)).

5.2.2.

No pieejamajiem rīkiem agroekoloģijai un īsajām ķēdēm var veltīt pētniecības un inovācijas līdzekļus, ko sniedz EIP lauksaimniecības jomā un Pētniecības ģenerāldirektorāts turpmākajā programmā “Apvārsnis Eiropa”. Turpmākajā KLP vajadzētu mobilizēt klimatiskās un vidiskās shēmas (ekoshēmas), lai veicinātu to, ka lauksaimnieki pakāpeniski pāriet uz agroekoloģijas metodēm un sistēmas attīstās virzībā uz īsajām ķēdēm. Tas pats attiecas uz otrā pīlāra pasākumiem, piemēram, agrovides un klimata pasākumiem un subsīdijām investīcijām, kas vajadzīgas to ieviešanai, kā arī pārveides un komercializācijas rīkiem. Ir jāizstrādā pielāgoti apmācību un konsultāciju līdzekļi, kā arī vietējais darbs, izmantojot LEADER programmas. Teritoriālo iniciatīvu atbalstam turklāt var izmantot kohēzijai paredzētos līdzekļus.

5.2.3.

Būtu jāizstrādā pielāgoti noteikumi, lai ļautu veikt publisko iepirkumu īsās ķēdēs, ko pašlaik ierobežo konkurences noteikumi. Tāpat arī ir vajadzīgi īsajām ķēdēm pielāgoti noteikumi. Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (23) sniedz elastības iespējas HACCP (riska analīze un kritisko kontrolpunktu noteikšana) metodes piemērošanā mazapjoma ražotājiem, kuras ir jāizmanto visās ES valstīs. Tas pats attiecas arī uz produktu marķēšanas noteikumiem. Pārveidotu pārtikas produktu izcelsmes marķējumam (piemēram, restorānā vai sabiedriskajā ēdināšanā) var būt atbalsta loma – ja pārtikas produkta izcelsme ir pārredzama, ir lielāka iespēja, ka patērētājs izvēlēsies produktu vai ēdienu, kas ražots tuvumā, pat ja par to jāmaksā nedaudz vairāk. 4G pārklājums (telefonija un internets) lauku apgabalos ir svarīgs, lai veicinātu piekļuvi un saziņu ar patērētājiem, izmantojot digitalizācijas attīstību.

5.2.4.

Bieži tiek pausts satraukums par agroekoloģijas un vietējo ķēžu spēju nodrošināt uzturu pasaulei un cilvēkiem, kuru skaits 2050. gadā sasniegs 10 miljardus. Vairāku pētniecības organizāciju darbi šajā saistībā ir skaidri – starptautiskā mērogā agroekoloģijas attīstība un resursu mobilizācija lauksaimniecībā un ārpus tās ir būtiski nepieciešama un iespējama, ņemot vērā ekonomiskās, vides un sociālās vajadzības. Jaunākie IDDRI (Ilgtspējīgas attīstības un starptautisko attiecību institūts) darbi Eiropā apliecina, ka līdz 2050. gadam būs iespējams nodrošināt uzturu visiem Eiropas iedzīvotājiem pakāpeniskas agroekoloģiskās pārveides dēļ, kas ietver lopkopību, kultūraugus un kokus, kā arī mērķi likvidēt oglekļa dioksīda emisijas.

5.3.    Ceļā uz agroekoloģiju

5.3.1.

Agroekoloģiskā projekta izplatīšana ES mērogā ir jābalsta uz strukturētu rīcības plānu, izmantojot dažādas sviras dažādos publiskās un privātās rīcības aspektos, kas aptver daudzas tēmas – apmācību, lauksaimniecisko attīstību, atbalsta novirzīšanu, regulējuma pielāgošanu, nozaru teritorializāciju, ģenētisko izlasi, aizjūras reģionus un starptautisko darbību (24). Tāpēc ES vajadzētu strādāt pie atbalsta iespējām, lai agroekoloģija un īsās ķēdes varētu attīstīties kopīgi un saskaņoties, nodrošinot to kopīgo ilgtspēju. Ir svarīgi, lai šis rīks būtu pietiekami vērienīgs un ļautu daudzām lauku saimniecībām ilgtermiņā iesaistīties šādā pārejā. Laika jēdziens ir svarīgs, jo tas ļaus sniegt dalībniekiem pietiekami daudz laika iesaistīties, gan arī ļaus tiem, kuri iesaistās, nodrošināt pilnīgu sistēmas pāreju, ko ir sarežģīti īstenot.

5.3.2.

Globāla pārtikas politika, kādu EESK atbalsta jau vairākus gadus, Eiropas pārtikas padomes vadībā, kurā EESK varētu uzņemties moderatora lomu, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam veicot koordināciju attiecīgo ģenerāldirektorātu līmenī, var nodrošināt satvaru programmai. IPES-Food darba rezultātā (25) Eiropas Savienības līmenī ir iesniegts priekšlikums kopējai pārtikas politikai.

5.3.3.

FAO darbi var sniegt iedvesmu agroekoloģijas attīstībai Eiropas mērogā. Šajā nolūkā īpaši lietderīgi ir reģionālā simpozija ilgtspējīgām lauksaimniecības un pārtikas sistēmām Eiropā un Centrālāzijā ieteikumi. Rokasgrāmatā saikņu veidošanai starp mazajiem lauksaimniekiem un tirgiem, ko 2016. gadā pieņēma Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja, dalībvalstīm ieteikts atbalstīt teritoriālos (vietējos, reģionālos, valstu) tirgus, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus.

---

(1)  EESK atzinums “Ilgtspējīgākas pārtikas sistēmas”(OV C 303, 19.8.2016., 64. lpp.) un EESK atzinums “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums visaptverošas pārtikas politikas veidošanā Eiropas Savienībā”(OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.).

(2)  Regula (ES) Nr. 1305/2013.

(3)  Codron, J.-M., Sirieix, L., Reardon, T., “Social and Environmental Attributes of Food Products: Signaling and Consumer Perception, With European Illustrations, Agriculture and Human Values”, 23. sēj., Nr. 3, 2006., 283.–297. lpp.

(4)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(5)  Le Velly, R., “Dynamiques des systèmes alimentaires alternatifs” (“Alternatīvu pārtikas sistēmu dinamikas”), Systèmes agroalimentaires en transition, Édition Quae, 2017., 149.–158. lpp.

(6)  http://www.fao.org/about/meetings/second-international-agroecology-symposium/fr/

(7)  https://pubs.iied.org/14629IIED/\?c=foodag

(8)  http://www.fao.org/3/i9037fr/I9037fr.pdf

(9)  Padomes 2007. gada 28. jūnija Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu.

(10)  S. Bellon darbi.

(11)  1. pants, kas grozīts ar Likumu par lauksaimniecības nākotni, par ko balsots 2014. gada 13. oktobrī, “Lauku un jūras zvejniecības kodekss”.

(12)  EIP Agroecology Europe: http://www.agroecology-europe.org/

(13)  Claveirol, C., “La transition agroécologique: défis et enjeux” (“Agroekoloģiskā pāreja. Izaicinājumi un riski”), EESK atzinumi, 2016.

(14)  https://rd-agri.fr/

(15)  https://pollen.chlorofil.fr/\?s=agroecologie

(16)  http://www.bergerie-nationale.educagri.fr/fileadmin/webmestre-fichiers/formation/articles_presse/Plan_EPA1-bilan-Fevrier_2019.pdf

(17)  http://www.cocreate.brussels/-CosyFood-

(18)  https://ec.europa.eu/eip/agriculture/sites/agri-eip/files/eip-agri_brochure_short_food_supply_chains_2019_en_web.pdf

(19)  http://www.shortfoodchain.eu/news/

(20)  www.rmt-alimentation-locale.org/

(21)  http://www.civam.org/images/M%C3%A9lanie/AcceCible/PRESENTATION-Accessible.pdf

(22)  http://rnpat.fr/les-projets-alimentaires-territoriaux-pat/

(23)  Regula (EK) Nr. 852/2004.

(24)  Claveirol, C., “La transition agroécologique: défis et enjeux”(“Agroekoloģiskā pāreja. Izaicinājumi un riski”), EESK atzinumi, 2016.

(25)  IPES-Food, Towards a Common Food Policy for the European Union (Ceļā uz kopēju pārtikas politiku Eiropas Savienībā), Brisele, IPES Food, 2017.