12.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 338/41

(1)

Valstis visā pasaulē nodokļu plānošanu parasti ir uzskatījušas par likumīgu praksi. Tomēr laika gaitā nodokļu plānošanas struktūras ir kļuvušas aizvien sarežģītākas. Tās tiek izstrādātas, aptverot dažādas jurisdikcijas, un faktiski novirza ar nodokļiem apliekamo peļņu uz valstīm ar labvēlīgiem nodokļu režīmiem. Šīs prakses raksturīgākā iezīme ir tā, ka nodokļu saistības tiek samazinātas, izmantojot pilnīgi likumīgus līdzekļus, kas tomēr ir pretrunā ar likuma garu.

(2)

Agresīvas nodokļu plānošanas būtība ir gūt labumu no nodokļu sistēmas tehniskajām īpatnībām vai divu vai vairāku nodokļu sistēmu nesaskaņotības, samazinot nodokļu saistības. Agresīva nodokļu plānošana var izpausties daudzos un dažādos veidos. Tās rezultāti ietver dubulto atskaitīšanu (piemēram, vienus un tos pašus zaudējumus atskaita gan to izcelsmes valstī, gan nodokļu rezidences valstī) un nodokļu dubulto neuzlikšanu (piemēram, ienākumi, kuriem neuzliek nodokli to izcelsmes valstī, ir atbrīvoti no nodokļa rezidences valstī).

(3)

Dalībvalstis atzīst, ka, neraugoties uz ievērojamajiem pūliņiem, ir sarežģīti aizsargāt to nacionālo nodokļu bāzi no erozijas, ko izraisa agresīva nodokļu plānošana. Valstu noteikumi šajā jomā bieži vien nav pilnībā efektīvi, it sevišķi ņemot vērā daudzu nodokļu plānošanas struktūru pārrobežu dimensiju un kapitāla un personu aizvien lielāko mobilitāti.

(4)

Lai nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgāku darbību, visas dalībvalstis jāmudina pieņemt vienādu vispārējo pieeju agresīvas nodokļu plānošanas ziņā, jo tas palīdzētu mazināt pastāvošos kropļojumus.

(5)

Šādā nolūkā jāpievēršas instancēm, kurās nodokļu maksātājs gūst fiskālu labumu, kārtojot savas nodokļu lietas tā, ka ienākumiem nodokļi netiek uzlikti nevienā no iesaistītajām nodokļu jurisdikcijām (nodokļu dubultā neuzlikšana). Šādu situāciju ilgstoša pastāvēšana var radīt mākslīgas kapitāla plūsmas un nodokļu maksātāju pārvietošanos iekšējā tirgū un tādējādi kaitēt tā pienācīgai darbībai un izraisīt dalībvalstu nodokļu bāzes eroziju.

(6)

Komisija 2012. gadā rīkoja sabiedrisko apspriešanu par nodokļu dubulto neuzlikšanu iekšējā tirgū. Visiem šajā apspriešanā izskatītajiem jautājumiem nav iespējams rast vienu kopīgu risinājumu, tāpēc ir lietderīgi pirmo risināt jautājumu, kas saistīts ar konkrētām bieži izmantotām nodokļu plānošanas struktūrām, kuras gūst labumu no divu vai vairāku nodokļu sistēmu nesaskaņotības un bieži noved pie nodokļu dubultās neuzlikšanas.

(7)

Valstis konvencijās par nodokļu dubulto uzlikšanu bieži apņemas neuzlikt nodokli konkrētiem ienākumu posteņiem. Paredzot šādu režīmu, tās var ne vienmēr ņemt vērā to, vai šie posteņi ir apliekami ar nodokli konvencijas otrā līgumslēdzējā pusē, un tādējādi arī to, vai pastāv nodokļu dubultās neuzlikšanas risks. Šāds risks var rasties arī, ja dalībvalstis vienpusēji atbrīvo no nodokļa ārvalstīs gūtos ienākumus neatkarīgi no tā, vai tiem uzliek nodokli to izcelsmes valstī. Ir svarīgi šajā ieteikumā izskatīt abas situācijas.

(8)

Nodokļu plānošanas struktūras kļūst aizvien komplicētākas, un valstu likumdevējiem aizvien biežāk pietrūkst laika adekvātiem atbildes soļiem, tādējādi konkrēti pasākumi ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai bieži izrādās nepietiekami, lai sekmīgi reaģētu uz jaunu veidu agresīvas nodokļu plānošanas struktūru rašanos. Šādas struktūras spēj kaitēt valstu nodokļu ieņēmumiem un iekšējā tirgus darbībai. Tāpēc ir lietderīgi ieteikt dalībvalstīm pieņemt vienotu vispārēju noteikumu par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu. Šajā kontekstā jāņem vērā ierobežojumi, ko uzliek Savienības tiesības attiecībā uz noteikumiem par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu.

(9)

Lai saglabātu attiecīgajā jomā spēkā esošo Savienības tiesību aktu autonomu darbību, šo ieteikumu nepiemēro Padomes Direktīvas 2009/133/EK (1), Padomes Direktīvas 2011/96/ES (2) un Padomes Direktīvas 2003/49/EK (3) darbības jomā. Komisija patlaban apsver iespēju minētās direktīvas pārskatīt, lai īstenotu šā ieteikuma pamatā esošos principus,

a)

“nodoklis” ir ienākuma nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis un attiecīgā gadījumā kapitāla pieauguma nodoklis, kā arī ieturamais nodoklis, kas pēc būtības līdzvērtīgs jebkuram no minētajiem nodokļiem;

b)

“ienākumi” ir visi posteņi, kas kā tādi definēti terminu piemērojošās dalībvalsts vietējos tiesību aktos, un attiecīgā gadījumā posteņi, kas definēti kā kapitāla pieaugums.

3.1.

Ja dalībvalstis konvencijās par nodokļu dubulto uzlikšanu, kas noslēgtas starp dalībvalstīm vai ar trešām valstīm, apņēmušās neuzlikt nodokli konkrētam ienākumu postenim, dalībvalstīm jānodrošina, lai šāda apņemšanās būtu piemērojama tikai tad, ja šim postenim uzliek nodokli attiecīgās konvencijas otrā līgumslēdzējā pusē.

3.2.

Lai īstenotu 3.1. punktu, dalībvalstis tiek mudinātas ietvert atbilstīgu klauzulu savās konvencijās par nodokļu dubulto uzlikšanu. Šī klauzula varētu būt šāda:

“Ja šajā konvencijā noteikts, ka ienākumu postenim uzliek nodokli tikai vienā no līgumslēdzējām valstīm vai ka tam var uzlikt nodokli vienā no līgumslēdzējām valstīm, otra līgumslēdzēja valsts nedrīkst uzlikt nodokli šim postenim tikai tad, ja šim postenim uzliek nodokli pirmajā līgumslēdzējā valstī.”

Daudzpusēju konvenciju gadījumā atsauce uz “otru līgumslēdzēju valsti” jāaizstāj ar atsauci uz “citām līgumslēdzējām valstīm”.

3.3.

Ja nolūkā novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, izmantojot vienpusējus valsts noteikumus, dalībvalstis piešķir atbrīvojumu no nodokļa konkrētam ienākumu postenim, kura izcelsme ir citā jurisdikcijā, kurā šim postenim nodokli neuzliek, dalībvalstis tiek mudinātas nodrošināt, ka šim postenim tiek uzlikts nodoklis.

3.4.

Šā ieteikuma 3.1., 3.2. un 3.3. punkta vajadzībām ienākumu postenis jāuzskata par tādu, kam uzliek nodokli, ja to uzskata par apliekamu ar nodokli attiecīgajā jurisdikcijā un ja tam nav piešķirts atbrīvojums no nodokļa vai tam nepiemēro pilnīgu nodokļa atlaidi vai nulles nodokļa likmi.

4.1.

Lai darbotos pretī agresīvas nodokļu plānošanas praksei, kas neietilpst konkrētu noteikumu par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu darbības jomā, dalībvalstīm jāpieņem vispārējs noteikums par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kas pielāgots iekšzemes apstākļiem un pārrobežu situācijām tikai Savienības iekšienē, un situācijām, kurās iesaistītas trešās valstis.

4.2.

Lai īstenotu 4.1. punktu, dalībvalstis tiek mudinātas ieviest savos valsts tiesību aktos šādu klauzulu:

“Jāignorē mākslīga struktūra vai mākslīgu struktūru virkne, kas izveidota ar pamatmērķi izvairīties no nodokļu uzlikšanas un kuras rezultātā tiek gūts nodokļa atvieglojums. Nodokļu vajadzībām valsts iestādes attiecībā uz šādām struktūrām rīkojas atbilstīgi to ekonomiskajai būtībai.”

4.3.

Šā ieteikuma 4.2. punkta vajadzībām struktūra ir jebkurš darījums, shēma, rīcība, darbība, vienošanās, piešķīrums, saprašanās, solījums, pasākums vai notikums. Struktūra var ietvert vairākus posmus vai daļas.

4.4.

Šā ieteikuma 4.2. punkta vajadzībām struktūra vai struktūru virkne ir mākslīga, ja tai nav komerciālas būtības. Lai noteiktu, vai struktūra vai struktūru virkne ir mākslīga, valstu iestādes tiek aicinātas ņemt vērā, vai uz to attiecas viena vai vairākas no turpmāk minētajām situācijām:

4.5.

Šā ieteikuma 4.2. punkta vajadzībām struktūras vai struktūru virknes mērķis ir izvairīties no nodokļu uzlikšanas, ja neatkarīgi no jebkādiem nodokļu maksātāja subjektīviem nolūkiem tā darbojas pretī to nodokļu noteikumu priekšmetam, garam un mērķim, kuri citādi būtu piemērojami.

4.6.

Šā ieteikuma 4.2. punkta vajadzībām konkrēts mērķis uzskatāms par pamatmērķi, ja jebkurš cits mērķis, kas ir attiecināts vai ko varētu attiecināt uz struktūru vai struktūru virkni, ņemot vērā lietas apstākļus, šķiet esam ne vairāk kā nenozīmīgs.

4.7.

Nosakot, vai struktūra vai struktūru virkne ir devusi nodokļu atvieglojumu, kā minēts 4.2. punktā, valstu iestādes tiek aicinātas salīdzināt nodokļu summu, kas nodokļu maksātājam jāmaksā, ņemot vērā šo struktūru / šīs struktūras, ar summu, kas tam pašam nodokļu maksātājam tādos pašos apstākļos būtu jāmaksā, ja nepastāvētu šī struktūra / šīs struktūras. Šajā kontekstā ir lietderīgi apsvērt, vai rodas viena vai vairākas no turpmāk minētajām situācijām: