a)

jāpārskata kapitāla prasību normatīvi, konsekventi un attiecīgā gadījumā pretcikliski nosakot stingrākus riska pārvaldības, likviditātes un pakļaušanas riskam noteikumus uzņēmumiem, kuri darbojas finanšu tirgos, un jānodrošina atbilstīgas kapitāla prasības visiem uzņēmumiem, kuri darbojas finanšu tirgos, vienlaikus ņemot vērā sistēmisko risku;

b)

jāveicina kapitāla atbilstības regulējuma elastība, lai spētu reaģēt uz finanšu tirgus traucējumiem, tomēr respektējot valsts iestāžu kompetenci;

c)

jānodrošina, ka noteikumi ir iespēju robežās pretcikliski;

d)

jāreformē regulējums, lai uzlabotu riska pārvaldību; jānodrošina matemātisko modeļu atbilstība un attiecīgā gadījumā stresa testēšana jāveic biežāk un jāizvēlas vairāk scenāriju;

e)

jānodrošina atbilstīgas kapitāla prasības sarežģītiem finanšu produktiem un no tiem atvasinātiem instrumentiem;

f)

jānodrošina ārpusbilances datu, strukturētu ieguldījumu instrumentu (SII) un jebkādu likviditātes palīdzības pasākumu atklātība un jāpieprasa pienācīgs to radīto risku novērtējums, lai tirgus dalībnieki zinātu, ka šādi instrumenti pastāv un kā tie darbojas.

a)

pārvēršana vērtspapīros: jāsekmē pārredzamība, skaidrība un tas, ka tiek sniegti dati par sarežģītiem finanšu produktiem un pārvēršanas vērtspapīros procesu, ņemot vērā nozares iniciatīvas šajā jomā; jānodrošina, lai pārvēršanas vērtspapīros un kredītvērtēšanas procesa rezultātā nepamatoti nepalielinātos ar vērtspapīriem nodrošinātā produkta kopējā vērtība, pārsniedzot pakārtoto aktīvu vērtību;

b)

sarežģīti finanšu produkti (SFP): jānodrošina, lai kredītvērtējuma aģentūras izmanto konsekventu un atbilstošu terminoloģiju, kas paskaidro, kā šādi finanšu produkti atšķiras, it īpaši nepastāvības, sarežģītības un reakcijas uz tirgus saspīlējumiem ziņā, vienlaikus ņemot vērā, ka ieguldītājiem ir jāizstrādā kārtība strukturētu produktu kvalitātes novērtēšanai, nepaļaujoties tikai uz kredītvērtējumu;

c)

grāmatvedības noteikumi, vērtējums un cenas:

d)

neregulēti tirgi: jāuzlabo ārpusbiržas tirgu pārredzamība attiecībā uz to likviditāti, jāpievēršas nozīmīgiem sistēmiskā riska avotiem (t. i., darījuma partneru koncentrācijas riskam) un attiecīgā gadījumā jāmudina tirgus dalībnieki tīrvērtes iestādēs veikt ārpusbiržas tirdzniecības darījumu tīrvērti.

a)

vērtspapīri: jāpieprasa aizdevumu izsniedzējiem novērtēt un uzraudzīt risku, kā arī nodrošināt parāda vai hipotēkas nodrošinātu vērtspapīru pārredzamību, lai ļautu investoriem rīkoties ar pienācīgu rūpību;

b)

atlīdzības shēmas: jānodrošina, lai finanšu iestādes atklātu savu atlīdzības politiku, tostarp akciju iegādes iespējas, it īpaši atlīdzību un kompensāciju paketes direktoriem; jānodrošina, ka finanšu pārskatos var skaidri noteikt visus darījumus, kuros iesaistīta vadība; jānodrošina, ka uzraudzības iestādes riska pārvaldības novērtējumos novērtē atlīdzību, piemaksu shēmu un nodokļu ietekmi, lai nodrošinātu, ka tajos ir paredzēti līdzsvaroti stimuli un ka tie nemudina uzņemties pārmērīgu risku;

c)

uzņēmumu atbildības režīms: jānodrošina atbildības režīms, saskaņā ar kuru piemēro atbilstošus sodus un citas sankcijas par finanšu pakalpojumu tiesību aktu pārkāpumiem, dodot iespēju finanšu iestāžu atbildīgos darbiniekus atlaist no amata vai liegt viņiem strādāt visās vai konkrētās finanšu nozares jomās, ja viņi nepilda pienākumus vai veic nelikumīgu tirdzniecību;

d)

kredītvērtējuma aģentūras: jāveic pasākumi, piemēram, jārisina interešu konflikti, jāpievēršas kvalitātes nodrošināšanas sistēmām un uzraudzībai, ņemot vērā Finanšu stabilitātes foruma, Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas, Eiropas Vērstpapīru regulatoru komitejas un Eiropas Vērtspapīru tirgu ekspertu grupas pārdomātos ieteikumus par iespējām uzlabot kredītvērtēšanu, kā arī attiecīgā gadījumā ņemot vērā revidentu gūto uzraudzības pieredzi; īpaša uzmanība jāpievērš novērtēšanas metožu, pieņēmumu un stresa testu pārredzamībai; uzraudzītājiem jāspēj pieprasīt aizdevumu izsniedzējam/kredītvērtējuma aģentūrai revīzijas liecības atbilstību un saņemt paziņojumu gadījumā, ja ir būtiskas šaubas par modeļiem; jānodrošina, ka kredītvērtējuma aģentūras sniedz izsmeļošāku informāciju par sarežģītu parāda produktu, ar hipotēku saistītu produktu un parasto parādu konkrētām īpašībām un ka kredītvērtējuma aģentūras piemēro diferencētus simbolus sarežģītu parāda produktu, ar hipotēku saistītu produktu un parasto parādu vērtējumam; jāveicina tas, lai kredītvērtējuma aģentūras garantē vairāk pārredzamības attiecībā uz metodēm un kritērijiem, kas piemērojami sarežģītu parāda produktu, ar hipotēku saistītu produktu un parasto parādu konkrētam kredītvērtējumam.

a)

Finanšu stabilitāte un sistēmiski riski: jāizveido datu bāzes, jāizstrādā iespējamie attīstības scenāriji, politikas virzieni saistībā ar makrolīmeņa uzraudzību un finanšu stabilitāti, kā arī agrīnā brīdinājuma sistēma un jānodrošina, ka Eiropas Centrālā banka (ECB), Eiropas Centrālo banku sistēma (ECBS) un ECBS Banku uzraudzības komiteja (BUK) aktīvi piedalās to ierosināšanā, izstrādē un īstenošanā; jānodrošina, ka ES uzraudzītāji un centrālās bankas ar BUK starpniecību sniedz ECB atbilstošu nepubliskotu un konfidenciālu atjauninātu mikrolīmeņa uzraudzības informāciju/datus, lai ECB varētu pildīt tās funkciju un novērst sistēmisko risku;

b)

ES krīzes novēršanas, pārvaldības un risināšanas noteikumi, jo īpaši:

c)

jānodrošina, ka ES noteikumi par noguldījumu garantijām tiek nekavējoties pārskatīti, lai izvairītos no garantiju līmeņu atšķirībām dalībvalstīs, kas tā vietā, lai paaugstinātu drošību un noguldītāju uzticēšanos, varētu vēl vairāk pastiprināt svārstības un graut finansiālo stabilitāti; tiem būtu arī jāgarantē finanšu iestādēm līdzvērtīgus konkurences apstākļus; būtu jāgroza ES noteikumi par noguldījumu garantijām, lai veicinātu to ex-ante shēmu turpmāku pilnveidošanu, kuras finansē no finanšu iestāžu iemaksām; pieņemamā termiņā un arī pārrobežu situācijās ievērojami jāpaaugstina atmaksas līmenis un privātklientiem jānodrošina līdzekļu pieejamība finanšu iestādes neveiksmīgas darbības gadījumā;

d)

jāveicina līdzīgi noteikumi apdrošināšanas garantijām, apzinoties atšķirību starp apdrošināšanu un banku nozari;

e)

jānodrošina tirgus dažādība un jāmudina iestādes, kurām ir ilgtermiņa finansējums vai pasīvi, dažādot tirgu un likviditātes riskus.

a)

saskaņā ar regulu lielākajām pārrobežu finanšu grupām vai kontrolakciju sabiedrībām, kas darbojas ES, līdz 2008. gada 31. decembrim jāizveido uzraudzītāju kolēģijas; regulējumā jāiekļauj skaidri kritēriji to pārrobežu finanšu grupu vai kontrolakciju sabiedrību noteikšanai, kuriem uzraudzītāju kolēģijas būs obligātas; nozīmīgas trešo valstu līdzdalības gadījumā jāizvairās no atsevišķu paralēlu struktūru veidošanas un trešo valstu uzraudzītāji var tikt uzaicināti piedalīties, ciktāl tas ir saprātīgi un noderīgi;

b)

kolēģiju sastāvā būs to valsts uzraudzības iestāžu pārstāvji, kuras nodarbojas ar finanšu iestāžu uzraudzību; regulējumā jāiekļauj skaidri principi valsts uzraudzītājiem, kuri jāpārstāv obligātajās kolēģijās, ņemot vērā grupas tirgus lielumu dalībvalstī, pārrobežu operāciju apjomu, kā arī aktīvu apjomu un vērtību, lai atspoguļotu grupas darbību nozīmīgumu, nodrošinot, ka tiek pārstāvētas visas dalībvalstis, kurās darbojas mātesuzņēmums, saistītie uzņēmumi un nozīmīgas filiāles, kā arī ņemot vērā vajadzību iesaistīt trešo valstu uzraudzītājus, ciktāl tas ir saprātīgi un noderīgi; īpaša uzmanība jāpievērš problēmām, ar kurām saskaras uzraudzītāji valstīs, kurās strauji ceļas ekonomikas attīstības līmenis; lai nodrošinātu saskaņotu darbību, konsolidējošajam uzraudzītājam ir jābūt vienīgajam visu procesu vadītājam kolēģijā, t. i., tam jābūt finanšu grupas galvenajai kontaktpersonai un jānodrošina atbilstīga pienākumu un atbildības deleģēšana kolēģijā;

c)

kolēģijas parasti jāvada konsolidējošajam uzraudzītājam no tās dalībvalsts, kurā izveidota pārrobežu finanšu grupu vai kontrolakciju sabiedrību centrālā administrācija vai galvenais ES birojs; konsolidējošais uzraudzītājs nodrošinās telpas sekretariātam, kā arī lielāko daļu tā personāla;

d)

jānodrošina būtiskas informācijas vākšana, savstarpēja apmaiņa un piekļuve šai informācijai kolēģijas locekļiem un visiem iesaistītajiem uzraudzītājiem ES, kā arī atbalsta noteikumi, lai nodrošinātu maksimālu informācijas apmaiņu ar trešo valstu uzraudzītājiem;

e)

kolēģijas lems, attiecīgā gadījumā izmantojot kvalificēta balsu vairākuma sistēmu, atbilstīgi principiem un mērķiem, kas nodrošinās konsekvenci, godīgu un atbilstīgu attieksmi un līdzvērtīgus konkurences apstākļus.

a)

līdz 2008. gada 31. decembrim regulējums nostiprinās un precizēs Lamfalussy 3. līmeņa komiteju statusu un atbildību, piešķirot 3. līmeņa komitejām funkcijām atbilstošu juridisko statusu, un koordinēs un saskaņos dažādu sektoru uzraudzības iestāžu darbību, precizēs to uzdevumus un nodrošinās piemērotu personālu un resursus;

b)

papildus konsultatīvajiem uzdevumiem Lamfalussy 3. līmeņa komitejām noteiks uzdevumu (un instrumentus un resursus) aktīvi nodrošināt un sekmēt uzraudzības konverģenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES tiesību aktu īstenošanas un piemērošanas jomā; valsts uzraudzības iestādēm jābūt ieinteresētām Lamfalussy 3. līmeņa komiteju uzdevumu un lēmumu izpildē; tas jāparedz valstu uzraudzības iestāžu pilnvarās, kurām jābūt savstarpēji labāk saskaņotām;

c)

Lamfalussy 3. līmeņa komitejām jāiesniedz gada darba plāns; Parlamentam, Padomei un Komisijai jāapstiprina komiteju gada darba plāni un ziņojumi;

d)

Lamfalussy 3. līmeņa komitejas var pieņemt lēmumus, izmantojot godīgu un atbilstošu kvalificēta balsu vairākuma sistēmu, kurā tiek ņemts vērā katras dalībvalsts finanšu sektora un IKP relatīvais apmērs, kā arī finanšu sektora sistēmiskā nozīme dalībvalstī; šī procedūra jāizmanto gan lēmumiem par uzraudzības konverģences jautājumiem, gan ieteikumiem Komisijai par likumdošanas un regulējuma jautājumiem;

e)

Lamfalussy 3. līmeņa komitejām:

f)

Lamfalussy 3. līmeņa komiteju priekšsēdētājiem jāsatiekas regulāri, lai veicinātu sadarbību starp sektoriem un Lamfalussy 3. līmeņa trīs komiteju saskanīgu rīcību; izskatot strīdu pirmajā instancē, pēc iespējas jāizmanto starpniecība, kad abas strīda puses vienojas par starpnieku(-iem). Ja netiek panākta vienošanās, grupai, kas sastāv no Lamfalussy 3. līmeņa komiteju priekšsēdētājiem un neatkarīga priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka, jāpiešķir likumos noteiktās tiesības būt par starpnieku un, vajadzības gadījumā, tai jāiejaucas, lai atrisinātu konfliktus starp uzraudzītājiem kolēģiju sistēmā un nozares Lamfalussy 3. līmeņa komitejām. Komisijai jāizvirza šīs Lamfalussy 3. līmeņa komiteju koordinācijas grupas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks un Parlamentam tie ir jāapstiprina uz pieciem gadiem;

g)

viņiem kopā

h)

jāizveido uzraudzības struktūra, kas ir stabila un ilgtspējīga un nodrošina labāku starpnozaru un pārrobežu integrāciju un koordināciju.

a)

priekšlikums līdz 2008. gada 31. decembrim pieprasīs noteikumus finanšu stabilitātes uzraudzībai ES līmenī; ar šiem noteikumiem jānodrošina efektīva mikrolīmeņa un makrolīmeņa informācijas apkopošana un analīze, lai varētu savlaicīgi noteikt iespējamos finanšu stabilitātes riskus un integrētos globālajās darbībās finanšu stabilitātes jomā; šiem noteikumiem jāļauj ES uzraudzības iestādēm un centrālajām bankām nekavējoties reaģēt un sagatavot ātras reaģēšanas vienību krīžu situācijām, kurām ir sistēmiska ietekme uz Eiropas Savienību;

b)

uzraudzības noteikumu galvenajam mērķim ir jābūt horizontālo saikņu nostiprināšanai starp makroekonomikas un finanšu tirgu uzraudzību; šajā sakarībā ir jānostiprina ECB loma; jāizstrādā procedūras sadarbībai un informācijas apmaiņai starp Lamfalussy 3. līmeņa komitejām un ECBS/BUK;

c)

konkrētiem aplūkojamiem jautājumiem jāietver: