10.6.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 150/28

---

PADOMES DIREKTĪVA 2008/55/EK

(2008. gada 26. maijs)

par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem

(Kodificēta versija)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 93. un 94. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

tā kā:

(1)	Padomes Direktīva 76/308/EEK (1976. gada 15. marts) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā attiecībā uz zināmiem nodokļiem un citiem pasākumiem (3) ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)	Tas, ka valstu noteikumi, kas regulē piedziņu, piemērojami tikai šo valstu teritorijā, pats par sevi ir šķērslis iekšējā tirgus darbībai. Šī situācija neļauj pilnīgi un taisnīgi piemērot Kopienas noteikumus, it īpaši kopējās lauksaimniecības politikas jomā, tā veicinot krāpšanu.

(3)	Ir atbilstīgi jāreaģē, lai nodrošinātos pret krāpšanas attīstības izraisītiem draudiem Kopienas un dalībvalstu finansiālām interesēm un iekšējam tirgum tādā veidā, lai labāk pasargātu iekšējā tirgus konkurētspēju un fiskālo neitralitāti.

(4)	Tāpēc nepieciešams pieņemt kopīgus noteikumus par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā.

(5)

Šie noteikumi būtu jāattiecina uz to prasījumu piedziņu, kas radušies no dažādiem pasākumiem, kuri ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai pilnīgas vai daļējas finansēšanas sistēmas, kā arī uz maksājumu un citu nodokļu, un ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu, pievienotās vērtības nodokļu, harmonizētu akcīzes nodokļu (tabakas izstrādājumiem, spirtu un alkoholiskiem dzērieniem, minerāleļļām), ienākuma un kapitāla nodokļu un apdrošināšanas prēmiju nodokļu piedziņu. Šie noteikumi būtu jāattiecina arī uz procentu, administratīvo sodu un naudas sodu, izņemot jebkuru sankciju, kas pēc būtības ir kriminālsods, un citu izmaksu piedziņu, kas var rasties saistībā ar šādiem prasījumiem.

(6)

Savstarpējai palīdzībai būtu jāizpaužas tādējādi, ka, no vienas puses, lūguma saņēmējai iestādei jāsniedz lūguma iesniedzējai iestādei informācija, kas pēdējai vajadzīga, lai piedzītu tās dalībvalstī radušos prasījumus, kā arī jāpaziņo parādniekam visi dokumenti, kas attiecas uz prasījumiem, kas radušies šai dalībvalstī, un, no otras puses, lūguma saņēmējai iestādei pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma jāpiedzen prasījumi, kas radušies šīs lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī.

(7)	Lūguma saņēmējai iestādei šie dažādie palīdzības veidi būtu jāsniedz saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas reglamentē šos jautājumus.

(8)	Būtu jādefinē palīdzības lūguma iesniegšanas nosacījumi, kas jāievēro lūguma iesniedzējai iestādei, kā arī būtu izsmeļoši jānosaka īpaši apstākļi, kuros lūguma saņēmēja iestāde var palīdzību atteikt.

(9)	Lai nodrošinātu lietderīgāku un efektīvāku prasījumu piedziņu, par kuru iesniegts piedziņas lūgums, pret dokumentu, kurš atļauj prasījuma izpildi, būtu jāizturas kā pret tās dalībvalsts dokumentu, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

(10)

Gadījumos, kad lūguma saņēmējai iestādei lūguma iesniedzējas iestādes vārdā jāveic prasījumu piedziņa, lūguma saņēmējai iestādei, ja tās dalībvalstī spēkā esošie noteikumi to pieļauj un ar lūguma iesniedzējas iestādes piekrišanu, vajadzētu būt tiesīgai piešķirt parādniekam maksāšanas termiņu vai arī samaksu pa daļām. Jebkādi procenti, kas iekasēti sakarā ar šo maksāšanas noteikumu piešķiršanu, būtu jāpārskaita lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstij.

(11)

Atbildot uz lūguma iesniedzējas iestādes pamatotu lūgumu, lūguma saņēmējai iestādei, ja tās dalībvalstī spēkā esošie noteikumi to pieļauj, būtu jādod iespēja veikt nodrošināšanas pasākumus, lai garantētu lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī radušos prasījumu piedziņu. Šādiem prasījumiem lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī negūs obligātu labumu no priekšrocībām, kas saistītas ar līdzīgiem prasījumiem.

(12)

Iespējams, ka prasījuma piedziņas procesa laikā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī ieinteresētā persona var apstrīdēt prasījumu vai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī izsniegtu dokumentu, kas ļauj piedziņas izpildi. Tādos gadījumos būtu jānosaka, ka ieinteresētajai personai, apstrīdot prasījumu, jāiesniedz pieteikums lietas izskatīšanai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts kompetentā iestādē un ka lūguma saņēmējai iestādei jāaptur izpildes procedūra, līdz iepriekšminētā iestāde pieņem lēmumu, ja vien lūguma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādi.

(13)	Būtu jānosaka, ka dokumentus un informāciju, ko dara zināmus, sniedzot savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, nedrīkst izmantot citiem nolūkiem.

(14)	Savstarpējās palīdzības izmantošana piedziņā nevar, izņemot ārkārtējus apstākļus, būt pamatota ar mantiskiem labumiem vai ieinteresētību iegūtajos rezultātos, bet gan, ja piedziņa rada noteiktu problēmu, dalībvalstīm būtu jāspēj vienoties par atlīdzināšanas pasākumiem.

(15)	Ar šo direktīvu nevajadzētu ierobežot konkrētu dalībvalstu savstarpējo palīdzību, ko tās sniedz saskaņā ar divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem vai norunām.

(16)	Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5).

(17)	Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts I pielikuma C daļā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Šajā direktīvā noteiktas normas, kas jāiestrādā dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, lai katrā dalībvalstī nodrošinātu 2. pantā minēto prasījumu piedziņu, kas radušies citā dalībvalstī.

2. pants

Šī direktīva attiecas uz visiem prasījumiem, kas saistīti ar:

a)	atlīdzību, intervenci un citiem pasākumiem, kas ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) pilnīgas vai daļējas finansēšanas sistēmas, ietverot summas, kas iekasējamas saistībā ar šādām darbībām;

b)	nodokļiem un citiem maksājumiem, kuri paredzēti saskaņā ar kopīgo tirgus organizāciju cukura nozarē;

c)	ievedmuitas nodokļiem;

d)	izvedmuitas nodokļiem;

e)	pievienotās vērtības nodokli;

f)	akcīzes nodokļiem par: i) tabakas izstrādājumiem; ii) spirtu un alkoholiskiem dzērieniem; iii) minerāleļļām;

g)	ienākuma un kapitāla nodokļiem;

h)	apdrošināšanas prēmiju nodokļiem;

i)	procentiem, administratīviem sodiem un naudas sodiem, un neparedzētām izmaksām par a) līdz h) punktā minētiem prasījumiem, izņemot visas krimināla rakstura sankcijas, kuras par tādām noteiktas ar tiesību aktiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

To piemēro arī prasījumiem attiecībā uz identiskiem vai analoģiskiem nodokļiem, kas papildina vai aizvieto apdrošināšanas prēmiju nodokļus, kuri minēti 3. panta 6. punktā. Dienas, kad šādi nodokļi stājas spēkā, dalībvalstu kompetentās iestādes paziņo cita citai un Komisijai.

3. pants

Šajā direktīvā:

1)	“lūguma iesniedzēja iestāde” ir kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kura iesniedz palīdzības lūgumu attiecībā uz 2. pantā minētajiem prasījumiem;

2)	“lūguma saņēmēja iestāde” ir kādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kurai palīdzības lūgumu adresē;

3)

“ievedmuitas nodoklis” nozīmē muitas nodokļus, maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību uz importu un citus importa maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai saskaņā ar īpašiem pasākumiem, ko piemēro zināmām precēm, kas rodas lauksaimniecības produktu pārstrādes rezultātā;

4)	“izvedmuitas nodoklis” nozīmē muitas nodokļus, maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību uz eksportu un eksporta maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai saskaņā ar īpašiem pasākumiem, ko piemēro zināmām precēm, kas rodas lauksaimniecības produktu pārstrādes rezultātā;

5)

“ienākuma un kapitāla nodokļi” nozīmē tos, kas ir uzskaitīti Padomes Direktīvas 77/799/EEK (1977. gada 19. decembris) par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem (6) 1. panta 3. punktā, to skatot saistībā ar minētās direktīvas 1. panta 4. punktu;

6)

“apdrošināšanas prēmiju nodokļi” nozīmē: a) : Beļģijā : i) taxe annuelle sur les contrats d’assurance; ii) jaarlijkse taks op de verzekeringscontracten; b) : Dānijā : i) afgift af lystfartøjsforsikringer; ii) afgift af ansvarsforsikringer for motorkøretøjer m.v.; iii) stempelafgift af forsikringspræmier; c) : Vācijā : i) Versicherungssteuer; ii) Feuerschutzsteuer; d) : Grieķijā : i) Φόρος κύκλου εργασιών (Φ.Κ.Ε); ii) Τέλη Χαρτοσήμου; e) : Spānijā : Impuesto sobre las primas de seguros; f) : Francijā : taxe sur les conventions d’assurances; g) : Īrijā : levy on insurance premiums; h) : Itālijā : imposte sulle assicurazioni private ed i contratti vitalizi di cui alla legge 29.10.1967. no 1216; i) : Luksemburgā : i) impôt sur les assurances; ii) impôt dans l’interêt du service d’incendie; j) : Maltā : taxxa fuq dokumenti u trasferimenti; k) : Nīderlandē : assurantiebelasting; l) : Austrijā : i) Versicherungssteuer; ii) Feuerschutzsteuer; m) : Portugālē : imposto de selo sobre os prémios de seguros; n) : Slovēnijā : i) davek od prometa zavarovalnih poslov; ii) požarna taksa; o) : Somijā : i) eräistä vakuutusmaksuista suoritettava vero/skatt på vissa försäkringspremier; ii) palosuojelumaksu/brandskyddsavgift; p) : Apvienotajā Karalistē : insurance premium tax (IPT).

4. pants

1.   Pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma saņēmēja iestāde sniedz informāciju, kas lūguma iesniedzējai iestādei ir noderīga prasījumu piedziņā.

Lai minēto informāciju iegūtu, lūguma saņēmēja iestāde izmanto pilnvaras, ko tai paredz dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, ko piemēro līdzīgu prasījumu piedziņā, kas radušies iestādes dalībvalstī.

2.   Lūgumā sniegt informāciju norāda tās personas vārdu un adresi, uz kuru attiecas piegādājamā informācija, un jebkuru citu saistībā ar identifikāciju būtisku informāciju, kura parasti pieejama lūguma iesniedzējai iestādei, kā arī prasījuma veidu un lielumu, saistībā ar kuru informāciju lūdz.

3.   Lūguma saņēmējas iestādes pienākums nav sniegt informāciju:

a)	kuru tā nevarētu iegūt, lai piedzītu prasījumus, kas radušies tās dalībvalstī;

b)	kura atklātu kādus komerciālus, rūpnieciskus vai profesionālus noslēpumus vai

c)	kuras atklāšana varētu ietekmēt attiecīgās valsts drošību vai sabiedrisko kārtību.

4.   Lūguma saņēmēja iestāde informē lūguma iesniedzēju iestādi par informācijas atteikuma iemesliem.

5. pants

1.   Pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma un saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī spēkā esošajām tiesību normām attiecībā uz līdzīgu dokumentu vai lēmumu paziņošanu, lūguma saņēmēja iestāde paziņo adresātam visus dokumentus un lēmumus, tostarp tiesas dokumentus un lēmumus, kas izdoti lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī un kas attiecas uz kādu prasījumu un/vai tā piedziņu.

2.   Lūgumā paziņot norāda adresāta vārdu, adresi un jebkuru citu saistībā ar identifikāciju būtisku informāciju, kura parasti pieejama lūguma iesniedzējai iestādei, paziņojamā dokumenta vai lēmuma veidu un priekšmetu, ja vajadzīgs, arī parādnieka vārdu, un adresi un jebkuru citu saistībā ar identifikāciju būtisku informāciju, kura parasti pieejama lūguma iesniedzējai iestādei, kā arī prasījumu, uz kuru šis dokuments vai lēmums attiecas, un jebkādu citu noderīgu informāciju.

3.   Lūguma saņēmēja iestāde tūlīt informē lūguma iesniedzēju iestādi par darbībām, kas veiktas saistībā ar tās lūgumu paziņot, it īpaši – norādot dienu, kurā attiecīgais dokuments vai lēmumus nodots adresātam.

6. pants

Pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma un saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem attiecībā uz dalībvalstī radušos līdzīgu prasījumu piedziņu, lūguma saņēmēja iestāde piedzen prasījumus, par kuriem sastādīts dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi.

Šādā nolūkā jebkuru prasījumu, par kuru iesniegts piedziņas lūgums, pielīdzina prasījumiem lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, izņemot gadījumus, kas paredzēti 12. panta piemērošanas gadījumā.

7. pants

1.   Lūgumam veikt prasījuma piedziņu, ko lūguma iesniedzēja iestāde adresē lūguma saņēmējai iestādei, pievieno lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī izdotu dokumenta oriģināleksemplāru vai kopiju, kas atļauj piedziņas izpildi, un vajadzības gadījumā arī citu prasījuma piedziņai nepieciešamo dokumentu oriģināleksemplārus vai apliecinātas kopijas.

2.   Iesniedzēja iestāde var izteikt lūgumu veikt piedziņu tikai tad, ja:

a)	prasījums un/vai dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, nav apstrīdēts tās atrašanās dalībvalstī, izņemot gadījumus, kad piemēro 12. panta 2. punkta otro daļu;

b)	tā savā dalībvalstī ir piemērojusi atbilstīgas prasījuma piedziņas procedūras, ko var īstenot, pamatojoties uz panta 1. punktā minēto dokumentu, un veikto pasākumu iznākumā prasījums netiks pilnībā apmaksāts.

3.   Prasījumā par piedziņu norāda:

a)	vārdu, adresi un jebkuru citu būtisku informāciju attiecībā uz attiecīgās personas un/vai trešās personas, kas pārvalda viņa vai viņas aktīvus, identifikāciju;

b)	nosaukumu un jebkuru citu būtisku informāciju attiecībā uz iesniedzējas iestādes identifikāciju;

c)	atsauci uz dokumentu, kas pieļauj tā izpildi un kuru izsniegusi dalībvalsts, kurā atrodas iesniedzēja iestāde;

d)	prasījuma veidu un apjomu, ietverot pamatparādu, procentus un jebkuras citas saņemamās sankcijas, naudas sodus un izmaksas, kas norādītas to dalībvalstu valūtās, kurās atrodas abas iestādes;

e)	dienu, kurā iesniedzēja iestāde un/vai prasījuma saņēmēja iestāde paziņojusi adresātam par dokumentu;

f)	dienu, no kuras, un laikposmu, kurā saskaņā ar dalībvalstī, kurā atrodas iesniedzēja iestāde, spēkā esošajiem tiesību aktiem, ir iespējama izpilde;

g)	jebkuru citu būtisku informāciju.

Lūgums pēc piedziņas arī ietver iesniedzējas iestādes apliecinājumu, kas apstiprina atbilstību 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

4.   Tiklīdz lūguma iesniedzējai iestādei kļūst zināma jebkāda informācija, kas saistīta ar lietu, uz kuras pamata ir iesniegts lūgums veikt prasījuma piedziņu, lūguma iesniedzēja iestāde nosūta šādu informāciju lūguma saņēmējai iestādei.

8. pants

Dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi, tiks nekavējoties atzīts par pamatotu un automātiski apstrādāts kā dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi dalībvalstī, kurā atrodas iestāde, kas saņēmusi lūgumu.

Neatkarīgi no pirmās daļas, ja tas vajadzīgs un ir saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī spēkā esošiem noteikumiem, dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, var tikt pieņemts, atzīts, papildināts vai aizstāts ar dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi šīs dalībvalsts teritorijā.

Dalībvalstis šādu pieņemšanu, atzīšanu, papildināšanu vai aizstāšanu cenšas paveikt trīs mēnešu laikā pēc piedziņas lūguma saņemšanas dienas, izņemot ceturtajā daļā minētajos gadījumos. Šādas formalitātes nevar tikt noraidītas, ja dokuments, kas atļauj izpildi, ir pienācīgi sastādīts. Lūguma saņēmēja iestāde informē iesniedzēju iestādi par trīs mēnešu laikposma pārsniegšanas iemesliem.

Ja kāda no šīm formalitātēm kļūst par iemeslu prasījuma vai dokumenta, kas atļauj piedziņas izpildi un kuru izsniegusi iesniedzēja iestāde, apstrīdējumam, tad piemēro 12. pantu.

9. pants

1.   Prasījumus piedzen lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts valūtā. Visu prasījuma daudzumu, ko piedzinusi lūguma saņēmēja iestāde, lūguma saņēmēja iestāde nosūta iesniedzējai iestādei.

2.   Ja to pieļauj normatīvie un administratīvie akti, kas ir spēkā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, kā arī pēc apspriešanās ar lūguma iesniedzēju iestādi, lūguma saņēmēja iestāde var piešķirt parādniekam maksāšanas termiņu vai samaksu pa daļām. Jebkādi procenti, ko par šādu papildus piešķirtu laiku iekasē lūguma saņēmēja iestāde, arī jāpārskaita lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstij.

Procenti par maksājuma aizkavēšanu tiek iekasēti saskaņā ar 8. panta pirmo daļu saskaņā ar dalībvalsts, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde, normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un pārskaitīti uz dalībvalsti, kurā atrodas lūguma iesniedzēja iestāde, no dienas, kad dokuments, kas atļauj prasījuma piedziņas izpildi, saskaņā ar 8. panta otro daļu, ir ticis tieši pieņemts, atzīts, papildināts vai aizvietots.

10. pants

Neatkarīgi no 6. panta otrās daļas, piedzenamie prasījumi negūs obligātu labumu no priekšrocībām, kas saistītas ar līdzīgiem prasījumiem, kas rodas dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

11. pants

Saņēmēja iestāde tūlīt informē lūguma iesniedzēju iestādi par darbībām, ko tā veic saistībā ar lūgumu veikt prasījuma piedziņu.

12. pants

1.   Ja prasījuma piedziņas procedūras gaitā prasījumu un/vai dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi, kas izsniegts lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, apstrīd kāda ieinteresētā puse, tad tā iesniedz pieteikumu lietas izskatīšanai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts kompetentā iestādē saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām. Iesniedzēja iestāde par to paziņo lūguma saņēmējai iestādei. Saņēmējai iestādei par pieteikumu var paziņot arī ieinteresētā puse.

2.   Tiklīdz lūguma saņēmēja iestāde vai nu no lūguma iesniedzējas iestādes, vai arī no ieinteresētās puses ir saņēmusi 1. punktā minēto paziņojumu, tā aptur piedziņas izpildes procedūru, kamēr nav zināms kompetentās iestādes lēmums konkrētajā lietā, ja vien saskaņā ar šā punkta otro daļu lūguma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādi. Ja lūguma saņēmēja iestāde uzskata par nepieciešamu un neietekmējot šīs direktīvas 13. pantu, lūguma saņēmēja iestāde var veikt nodrošināšanas pasākumus, lai varētu garantēt prasījuma piedziņu, ja vien lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts normatīvie akti pieļauj šādu darbību attiecībā uz līdzīgiem prasījumiem.

Lūguma iesniedzēja iestāde saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā tā atrodas, var pieprasīt lūguma saņēmēju iestādi apstrīdētu prasījumu piedzīt, ciktāl šādu darbību pieļauj ar lietu saistītie normatīvie un administratīvie akti, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde. Ja apstrīdēšanas rezultāti ir attiecīgi par labu parādniekam, lūguma iesniedzēja iestāde ir atbildīga par piedzīto summu atlīdzināšanu, ietverot visas izmaksājamās kompensācijas, saskaņā ar likumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

3.   Ja apstrīd piedziņas izpildes pasākumus, kas veikti lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, tad pieteikumu lietas izskatīšanai iesniedz šīs dalībvalsts kompetentā iestādē saskaņā ar tās likumiem un noteikumiem.

4.   Ja kompetentā iestāde, kurā iesniegts pieteikums lietas izskatīšanai saskaņā ar šā panta 1. punktu, ir tiesa vai administratīvā tiesa, tad šīs iestādes lēmums, ja tas ir labvēlīgs lūguma iesniedzējai iestādei un pieļauj prasījuma piedziņu lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, ir “dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi” šīs direktīvas 6., 7. un 8. panta nozīmē, un prasījuma piedziņa notiek, pamatojoties uz minēto lēmumu.

13. pants

Pēc lūguma iesniedzējas iestādes pamatota lūguma saņēmēja iestāde veic nodrošināšanas pasākumus, lai garantētu prasījuma piedziņu, ja to pieļauj lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts likumi un noteikumi.

Lai īstenotu šā panta pirmās daļas noteikumus, 6. pantu, 7. panta 1., 3. un 4. punktu un 8., 11., 12., un 14. pantu piemēro pēc analoģijas.

14. pants

Saņēmējas iestādes pienākums nav:

a)

sniegt 6. līdz 13. pantā paredzēto palīdzību, ciktāl lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti paredz šādas darbības attiecībā uz valsts prasījumiem, ja parādnieka situācijas dēļ prasījuma piedzīšana radītu nopietnas ekonomiskas vai sociālas grūtības iestādes atrašanās dalībvalstī;

b)

sniegt 4. līdz 13. pantā paredzēto palīdzību, ja sākotnējais lūgums saskaņā ar 4., 5. vai 6. pantu attiecas uz prasījumu, kurš ir vecāks par pieciem gadiem, sākot no brīža, kad, ievērojot iesniedzējas iestādes dalībvalsts spēkā esošos normatīvos un administratīvos aktus, izveidots dokuments, kurš atļauj piedzīšanu, līdz lūguma dienai. Tomēr prasījuma vai dokumenta apstrīdēšanas gadījumos termiņa sākums ir brīdis, kad lūguma iesniedzēja valsts konstatē, ka prasījums vai izpildes kārtība, kas atļauj piedziņu, vairs nevar tikt apstrīdēta.

Saņēmēja iestāde informē lūguma iesniedzēju iestādi par palīdzības atteikuma iemesliem. Šādu pamatotu palīdzības atteikumu dara zināmu arī Komisijai.

15. pants

1.   Jautājumi, kas attiecas uz noilguma termiņiem, pakļauti tikai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts tiesību normām.

2.   Ja piedziņas pasākumi, ko lūguma saņēmēja iestāde veic saskaņā ar palīdzības lūgumu, apturētu vai pārtrauktu noilgumu saskaņā ar lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts tiesību normām, uzskata, attiecībā uz šo, ka pasākumi veikti šajā dalībvalstī.

16. pants

Dokumentus un informāciju, ko lūguma saņēmējai iestādei nosūta, ievērojot šo direktīvu, lūguma saņēmēja iestāde var tālāk paziņot tikai:

a)	personai, kas minēta palīdzības lūgumā;

b)	personām un iestādēm, kas atbild par prasījumu piedziņu, un tikai tādos nolūkos;

c)	tiesu iestādēm, kas nodarbojas ar prasījumu piedziņas lietām.

17. pants

Palīdzības lūgumiem izpildi atļaujošam dokumentam un citiem saistītiem dokumentiem pievieno tulkojumu lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām, neierobežojot lūguma saņēmējas iestādes tiesības atteikties no šā tulkojuma.

18. pants

1.   Lūguma saņēmēja iestāde piedzen no attiecīgās personas un ietur visas ar piedzīšanu saistītās izmaksas, kuras tai radušās, saskaņā ar tās dalībvalsts normatīviem vai administratīviem aktiem, kurā tā atrodas, kas attiecas uz prasījumiem.

2.   Dalībvalstis atsakās no savstarpējām prasībām attiecībā uz atlīdzību par izmaksām, kas radušās, sniedzot šajā direktīvā paredzēto savstarpējo palīdzību.

3.   Ja piedziņa rada zināmu problēmu, ir saistīta ar ļoti lielām izmaksām vai attiecas uz cīņu pret organizēto noziedzību, lūguma iesniedzēja un saņēmēja iestāde drīkst vienoties par attiecīgajam gadījumam īpašiem atlīdzināšanas pasākumiem.

4.   Lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts ir atbildīga attiecībā pret lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsti par visām izmaksām un visiem zaudējumiem, kas radušies nepamatotu darbību rezultātā, ja darbības izrādījušās nepamatotas prasījuma būtības dēļ vai arī tādēļ, ka lūguma iesniedzējas iestādes izdotais dokuments nav bijis spēkā.

19. pants

Dalībvalstis viena otrai iesniedz sarakstus ar tām iestādēm, kas ir pilnvarotas izvirzīt vai saņemt palīdzības lūgumus.

20. pants

1.   Komisijai palīdz piedziņas komiteja, turpmāk “Komiteja”.

2.   Ja ir norāde uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā minētais laikposms ir trīs mēneši.

21. pants

Komiteja var izskatīt visus jautājumus, kas attiecas uz šīs direktīvas piemērošanu, kurus izvirza tās priekšsēdētājs pats pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas dalībvalsts pārstāvja lūguma.

22. pants

Saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto kārtību pieņem piemērošanas noteikumus attiecībā uz to, kā ir īstenojams 4. panta 2. un 4. punkts, 5. panta 2. un 3. punkts, 7., 8., 9., 11. pants, 12. panta 1. un 2. punkts, 14. pants, 18. panta 3. punkts un 24. pants un kā nosakāmi līdzekļi, ar kuru palīdzību ir veicama saziņa starp iestādēm, kā arī konversijas noteikumus, piedzīto summu pārskaitīšanas noteikumus un noteikumus par konkrētu minimālo prasījuma summu, saistībā ar kuru var iesniegt palīdzības lūgumus.

23. pants

Šī direktīva nav šķērslis plašākai savstarpējai palīdzībai tagad vai nākotnē starp atsevišķām dalībvalstīm saskaņā ar nolīgumiem un norunām, ietverot nolīgumus un norunas par tiesas aktu un ārpustiesas aktu paziņošanu.

24. pants

Katra dalībvalsts informē Komisiju par pasākumiem, ko tā veic, piemērojot šo direktīvu.

Komisija šo informāciju dara zināmu citām dalībvalstīm.

Ik gadu katra dalībvalsts informē Komisiju par to informācijas, paziņošanas un piedziņas lūgumu skaitu, kas katrā gadā nosūtīti un saņemti, attiecīgo prasījumu summu un piedzītajām summām.

Komisija ik pēc pāris gadiem iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šo noteikumu piemērošanu un sasniegtajiem rezultātiem.

25. pants

Direktīvu 76/308/EEK, kā tā grozīta ar aktiem, kas norādīti I pielikuma A un B daļā, atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem I pielikuma C daļā norādīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas II pielikumā.

26. pants

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

27. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  2007. gada 19. jūnija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV C 93, 27.4.2007., 15. lpp.

(3)  OV L 73, 19.3.1976., 18. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu. Direktīvas sākotnējais nosaukums ir “Padomes Direktīva 76/308/EEK (1976. gada 15. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kas pieder pie Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības maksājumu un muitas nodokļu piedziņā un attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa un dažu akcīzes nodokļu piedzīšanu”. Grozījumi izdarīti ar Direktīvu 79/1071/EKK (OV L 331, 27.12.1979., 10. lpp.), Direktīvu 92/12/EKK (OV L 76, 23.3.1992., 1. lpp.) un Direktīvu 2001/44/EK (OV L 175, 28.6.2001., 17. lpp.).

(4)  Sk. I pielikuma A un B daļu.

(5)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.).

(6)  OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/98/EK (OV L 363, 20.12.2006., 129. lpp.).

---

---

---