This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62022TN0622
Case T-622/22: Action brought on 6 October 2022 — Van Oosterwijck v Commission
Lieta T-622/22: Prasība, kas celta 2022. gada 6. oktobrī – Van Oosterwijck/Komisija
Lieta T-622/22: Prasība, kas celta 2022. gada 6. oktobrī – Van Oosterwijck/Komisija
OV C 441, 21.11.2022, p. 29–30
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, GA, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
21.11.2022 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 441/29 |
Prasība, kas celta 2022. gada 6. oktobrī – Van Oosterwijck/Komisija
(Lieta T-622/22)
(2022/C 441/41)
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Viviane Van Oosterwijck (Kontich, Beļģija) (pārstāvis: F. Moyse, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
— |
atcelt 2022. gada 7. jūlija lēmumu un – ciktāl nepieciešams – arī 2021. gada 15. decembra lēmumu, ar kuriem Komisija atteicās prasītajai piešķirt apgādnieka zaudējuma pensiju; |
— |
līdz ar to atzīt prasītājas tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 19. un 20. pantam; |
— |
katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, kas ir balstīts uz iebildi par Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VIII pielikuma 20. panta prettiesiskumu tāpēc, ka esot pārkāpti gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan princips par aizliegumu diskriminēt atkarībā no tā, cik ilgas ir bijušas viņas attiecības ar savu laulāto. Prasītāja tostarp apgalvo, ka šajā lietā konstatējamā diferencēšana – proti, nosacījums, ka laulības minimālajam ilgumam iepriekš minētā 20. panta piemērošanas jomā ietilpstošajās situācijās ir jābūt krietni vien lielākam, nekā tam, kas paredzēts situācijām, kas ietilpst Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 19. panta piemērošanas jomā, lai arī visas šīs situācijas ir salīdzināmas – esot jāatzīst par patvaļīgu vai klaji neadekvātu, ievērojot šīm abām tiesību normām kopīgo likumdevēja mērķi.