1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 952/2013 (1) (2013. gada 9. oktobris) 44. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā Zakon za administrativnite narushenia i nakazania (Likums par administratīvajiem pārkāpumiem un sodiem, turpmāk tekstā – “ZANN”) 59. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru to personu loks, kuras ir tiesīgas pārsūdzēt lēmumu par soda piemērošanu, neietver ar to pašu lēmumu konfiscētās mantas īpašnieku, ja viņš nav izdarījis inkriminēto pārkāpumu?

2)

Vai tiesību normas Regulas Nr. 952/2013 22. panta 7. punktā, skatot tās kopsakarā ar 29. un 44. pantu, ECPAK 13. pantu un Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā Zakon za mitnitsite (Muitas likums, turpmāk tekstā – “ZM”) 232. panta 1. punkts, ar kuru ir izslēgta iespēja pārsūdzēt lēmumu par soda piemērošanu, kas ir pieņemts attiecībā uz nenoskaidrotu noziedzīga nodarījuma izdarītāju, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību aktiem ar šo lēmumu var noteikt tāda īpašuma konfiskāciju par labu valstij, kas pieder administratīvā pārkāpuma procesā neiesaistītai trešai personai?

3)

Vai Padomes Pamatlēmuma 2005/212/TI (2) (2005. gada 24. februāris) 4. pants, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, per argumentum a fortiori ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams arī tad, ja nodarījums nav noziedzīgs nodarījums, kā arī tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts ZANN 59. panta 2. punktā, ar kuru no to personu loka, kas ir tiesīgas iesniegt pārsūdzību, tiek izslēgts konfiscētā īpašuma īpašnieks, vai ZM 232. pantā, kurā ir skaidri paredzēts, ka lēmumu, ar kuru atbilstoši valsts tiesību aktiem var konfiscēt administratīvā pārkāpuma procesā neiesaistītas trešās personas īpašumu, nevar pārsūdzēt?