Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lauksaimnieka profesija un rentabilitātes problēma”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 353/12)

Ziņotājs: Arnold PUECH D’ALISSAC (FR-I gr.)

Pilnsapulces lēmums	20.2.2019.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. panta 2. punkts Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecība, lauku attīstība un vide
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	28.6.2019.
Pieņemts plenārsesijā	18.7.2019.
Plenārsesija Nr.	545
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	188/0/5

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Lauku saimniecību rentabilitāte un ekonomiskā dzīvotspēja ir nopietns jautājums Eiropas Savienībā, kur lauksaimnieka ienākumi vidēji ir tikai 46,5 % no ienākumiem pārējās ekonomikas nozarēs. Neraugoties uz zemo rentabilitāti, ES lauksaimniecības nozarei ir izšķiroša nozīme lauku ekonomikas sekmēšanā un kvalitatīvas pārtikas ražošanā saskaņā ar augstākajiem standartiem pasaulē. Vides ilgtspēju nav iespējams panākt atrauti no vienlīdz svarīgajiem lauksaimnieciskās darbības ekonomiskajiem, komerciālajiem, ekoloģiskajiem un sociālajiem elementiem.

1.2.

ES lauksaimniecības nozare patērētājiem sniedz pārtikas nodrošinājumu, lai gan pieaug klimata pārmaiņu radītais spiediens un sabiedrības prasības saistībā ar vides ilgtspēju. Turklāt Eiropas lauksaimniecības nozare aktīvi palīdz saglabāt ES konkurētspēju un dinamiku starptautiskajos tirgos un nodrošināt ES tirdzniecības bilances pārpalikumu. ES lauksaimniecības nozare ir arī viena no lielākajām nodarbinātības sniedzējām; tajā ir nodarbināti vairāk nekā 40 miljoni cilvēku visā ES. Šajos apgabalos lauksaimniecība nereti ir vienīgā ekonomikas nozare, kas nodrošina izaugsmi un rada darbvietas.

1.3.

Eiropas Savienībā ir vajadzīga taisnīga, pārredzama un labi funkcionējoša pārtikas piegādes ķēde, kas ir izdevīga gan lauksaimniekiem, gan visām pārējām ieinteresētajām personām, tostarp pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, mazumtirgotājiem un, galvenais, patērētājiem. Valsts līmenī būtu jāapsver reverso tirgus sarunu pieeja, kas vērsta uz tādu vērtības ķēžu izveidi, kuru mērķis ir nodrošināt lauksaimniekiem mēneša ienākumus, kas ir divreiz lielāki par minimālo algu.

1.4.

ES lauksaimniecības nozare sniedz sabiedriskos pakalpojumus un pozitīvas papildu sekas, ko tirgus neapzinās. Ir sasniegts pārtikas nodrošinājuma mērķis, ievērojot visaugstākos ražošanas standartus. Tomēr rodas jaunas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, izteiktāks cenu svārstīgums, kā arī negodīga konkurence, ko rada ražošanas sistēmas ar zemākiem standartiem, negodīga komercprakse, lauku apgabalu depopulācija, kā arī lauksaimnieku novecošana, kas rada ES lauksaimniekiem sarežģījumus starptautiskajā tirgū.

1.5.

Jaunās tehnoloģijas kopā ar iekļaujošām pētniecības un inovācijas darbībām ir daļējs risinājums, kas ļauj saglabāt ES lauksaimniecības nozares konkurētspēju un ES lauksaimniekiem dod iespēju tieši un efektīvi risināt ilgtspējas jautājumu.

1.6.

Ir nepieciešama mūžizglītība un prasmju pilnveidošana, lai ES lauksaimniekiem nodrošinātu vajadzīgos instrumentus jauno tehnoloģiju potenciāla labākai izmantošanai un inovatīvu risinājumu ieviešanai lauku saimniecībās.

1.7.

ES lauksaimnieki ir īstenojuši vairākus pasākumus, lai palielinātu savu ieguldījumu klimata pārmaiņu apkarošanā, jo viņi aizvien izteiktāk redz šo pārmaiņu sekas: ražas novākšanas laika izmaiņām, agrīnām vai vēlīnām salnām, ugunsgrēkiem, plūdiem un sausuma periodiem. Turklāt vides pasākumi nedrīkstētu apdraudēt pārtikas nodrošinājumu, un ir jāpatur prātā, ka lauksaimniekiem ir nepieciešama taisnīga atlīdzība par papildu darbu, kas nereti jāiegulda saistībā ar ilgtspējas un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem.

1.8.

Spēcīgai ES jācenšas ne vien īstenot Lisabonas līguma mērķus, bet arī sasniegt tādus globālus mērķus kā Parīzes klimata nolīgums un Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķi. Šīs cēlās saistības ir jāatbalsta ar spēcīgu budžetu un efektīvu politiku, kas varētu nodrošināt lauksaimniecības un lauku apgabalu nākotni, attīstību un labklājību Eiropas lauksaimniekiem un lauksaimniecības kooperatīviem nākamajā periodā ir vajadzīga kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ar spēcīgu budžetu.

2.   Ievads

2.1.

Šo atzinumu EESK izstrādā tāpēc, lai uzsvērtu Eiropas lauksaimnieku būtisko nozīmi un viņu ieguldījumu ES ekonomikā, kā arī globālajā pārtikas nodrošinājumā un lauku apgabalu saglabāšanā. Nereti par šo ieguldījumu netiek saņemta pelnīta atlīdzība, un tas attur jauno paaudzi pārņemt ģimenes lauku saimniecības un samazina nozares pievilcību jaunpienācējiem.

3.   Lauksaimnieku nozīme Eiropas Savienībā

3.1.    Ieguldījums pārtikas nodrošinājumā, veselīgas un uzturvielām bagātas pārtikas nodrošināšanā un ES ekonomikā kopumā

3.1.1.

Palielinoties pieprasījumam pēc pārtikas un biomasas, ES lauksaimnieki un lauksaimnieku kooperatīvi un uzņēmumi ir apņēmušies ražot, pārstrādāt un tirgot drošu un kvalitatīvu pārtiku Eiropas iedzīvotājiem un patērētājiem visā pasaulē. Viņi patērētājiem sniedz pārtikas nodrošinājumu, lai gan pieaug klimata pārmaiņu radītais spiediens un sabiedrības prasības saistībā ar vides ilgtspēju. Turklāt Eiropas lauksaimniecības nozare aktīvi palīdz saglabāt ES konkurētspēju un dinamiku starptautiskajos tirgos. Saskaņā ar Eurostat informāciju (1) lauksaimniecības nozare 2017. gadā veidoja 1,2 % no ES IKP un nodrošināja (bruto) pievienoto vērtību 188,5 miljardu EUR apmērā, aktīvi papildinot ES tirdzniecības bilances pārpalikumu ar 137 miljardiem EUR no lauksaimniecības produktu eksporta minētajā periodā.

3.2.    Nodarbinātība lauku un mazāk labvēlīgos apgabalos

3.2.1.

ES lauksaimniecības un pārtikas ķēde ir viena no ES lielākajām ekonomikas nozarēm, kura uztur un rada izaugsmi un darbvietas un kurā ir nodarbināti aptuveni 40 miljoni cilvēku. Aptuveni 10 miljoni cilvēku ir tieši nodarbināti un strādā lauku saimniecībās un lauksaimniecības kooperatīvos. Dažos apgabalos vai reģionos lauksaimniecība ir vienīgā nodarbinātības sniedzēja.

3.3.    Lauksaimnieki kā tradicionālo ainavu aizstāvji un zemes apsaimniekotāji

3.3.1.

ES lauksaimnieki, lauksaimniecības uzņēmumi un kooperatīvi apsaimnieko aptuveni 173 miljonus hektāru, kas veido aptuveni 39 % no ES kopējās platības. Lauksaimnieki un viņu ģimenes locekļi aizsargā lauku ainavas un bioloģisko daudzveidību, nodrošinot sabiedrībai daudzus pozitīvus aspektus, proti, ar savu uzcītīgo zemes un ainavu apsaimniekošanas darbu viņi aktīvi sekmē lielu katastrofu seku mazināšanu ārkārtas laikapstākļu gadījumā. Daudzi lauksaimnieki ir arī mežu īpašnieki, un viņu ieguldījums ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā ir ievērojams. Turklāt lauksaimnieki palīdz saglabāt un atjaunot ES lauku apgabalu tradicionālās ainavas, vienlaikus nodrošina kultūras mantojuma saglabāšanu un rada arī pozitīvu sinerģiju ar ES tūrisma nozari. Tomēr lauksaimniecības nozares līdzšinējie centieni nevar noslēpt faktu, ka darāmā vēl ir ļoti daudz un ir jāveic vairāk pasākumu, lai sasniegtu Eiropas un pasaules mēroga bioloģiskās daudzveidības mērķus, tostarp attiecībā uz bišu, kukaiņu un putnu aizsardzību. Šie pasākumi zināmā mērā ir pretrunā ar rentabilitātes prasībām, tāpēc ES noteikti ir jāatalgo lauksaimniecības nozare par šo lielāku ekoloģisko ieguldījumu, palielinot KLP budžetu.

4.   Izmaiņas lauksaimnieka profesijā

4.1.    Sabiedrības prasību pieaugums attiecībā uz veselīgu uzturu, pārtikas izcelsmi un kvalitāti, ietekmi uz vidi un dzīvnieku labturību

4.1.1.

Patērētāju rīcībā ir daudz informācijas, kas saistīta ar viņu ikdienā patērētajiem produktiem. Tāpat viņi pievērš aizvien lielāku uzmanību pārtikas izcelsmei un kvalitātei, kā arī tās ietekmei uz vidi. Vēl patērētāju izvēli nosaka tādi svarīgi aspekti kā dzīvnieku labturības prakses ievērošana un cik tālu ir vieta, kurā pārtika ražota, tostarp pārtikas piegādes ķēžu saīsināšana.

4.1.2.

Lai apmierinātu patērētāju prasības, ES lauksaimnieki ir sākuši īstenot pasākumus, ar kuriem vēl vairāk uzlabot dzīvnieku labturību un mazināt lauksaimniecības darbību radīto eventuālo negatīvo ietekmi uz vidi un augsnes kvalitāti, vienlaikus ražojot ļoti kvalitatīvus produktus. ES lauksaimnieki ar publiskā sektora un akadēmisko aprindu palīdzību iegulda enerģiju un resursus, lai pielāgotos šai jaunajai patēriņa tendencei.

4.2.    Tehnoloģiju un inovāciju nozīme lauksaimniecībā

4.2.1.

ES lauksaimniecības nozare ar lieliem sasniegumiem ģenētikas, automatizēto transportlīdzekļu, robotu, dronu, satelītattēlu veidošanas, tālizpētes, lielo datu u. c. jomās ir tehnoloģiju un digitālās revolūcijas priekšgalā. Turklāt lauksaimnieki vienmēr ir pieņēmuši, izstrādājuši un pielietojuši inovatīvus lauku saimniecību darījumdarbības modeļus un agronomijas praksi, tostarp jaunus paņēmienus un ražošanas metodes, kas ir palielinājušas produktivitāti un sekmējušas lauksaimniecības prakses pielāgojamību mainīgajiem apstākļiem.

4.2.2.

Šajā ziņā jaunās tehnoloģijas palīdz ES lauksaimniekiem garantēt pārtikas nodrošinājumu, vienlaikus ievērojot visaugstākos standartus pasaulē un apmierinot patērētāju prasības. Tādējādi jaunās tehnoloģijas ļauj ES lauksaimniekiem tieši un efektīvi risināt vides jautājumu. Piemēram, augu aizsardzības līdzekļu (PPP) daudzumu var samazināt, izmantojot dažādu tehnoloģiju kombināciju, kuras atbalsta lauksaimniekus ikvienā ražošanas aspektā. Cita starpā jauni selekcijas paņēmieni visvairāk ietekmē PPP izmantošanas samazināšanu un augu un dzīvnieku noturību pret kaitēkļiem, sēnītēm un ārējiem patogēniem.

4.2.3.

Tehnoloģiju nozīme ir saistīta ne tikai ar pašu ražošanu, bet arī ar izsekojamību, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku labturību un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, kas palīdz ES lauksaimniecības nozarei būt par vienu no progresīvākajām un drošākajām pasaulē.

4.2.4.

ES lauksaimniekiem ļoti svarīga ir piekļuve finansējumam, kas ļautu lauku saimniecībās ieviest inovatīvus tehnoloģiskus risinājumus. Šajā saistībā ir jāsaglabā un jaunajā KLP jāveicina KLP otrā pīlāra subsidiaritātes funkcija. Svarīgi ir saprast, ka ES lauksaimnieki savā saimniecībā ieviesīs jaunākos tehnoloģiskos risinājumus tikai tad, ja varēs viegli piekļūt finansējumam.

5.   Pārbaudījumi

5.1.    Klimata pārmaiņas

5.1.1.

ES lauksaimnieki sniedz būtisku ieguldījumu klimata pārmaiņu apkarošanā, jo viņi aizvien izteiktāk redz šo pārmaiņu sekas: ražas novākšanas laika izmaiņām, agrīnām vai vēlīnām salnām, ugunsgrēkiem, plūdiem un sausuma periodiem. Tādēļ lauku saimniecību ilgtermiņa dzīvotspējai ļoti svarīgi ir efektīvi klimata pārmaiņu pielāgošanās pasākumi. Tajā pašā laikā lauksaimnieki samazina emisijas gan lauku saimniecībās, gan ārpus tām, izmantojot ilgtspējīgas apsaimniekošanas praksi, ieviešot jaunas tehnoloģijas, efektīvāk izmantojot kultūraugus, salmus, kūtsmēslus un citas atliekas atjaunojamo energoresursu enerģijai, kā arī ar solāro siltumapgādi un elektroenerģiju, kas ražota ar vēja ģeneratoriem un citiem avotiem. No kultūraugu un lopkopības atliekām iegūtos produktus var izmantot arī biodegvielu un atjaunojamu rūpniecības izejvielu ražošanai lauku saimniecībās saskaņā ar aprites ekonomikas principiem. Tas palīdz samazināt emisijas citās nozarēs un mazināt ES atkarību no fosilā kurināmā apgādes.

5.1.2.

Svarīgi atzīmēt, ka saskaņā ar Parīzes nolīgumu un ilgtspējīgas attīstības mērķiem ES lauksaimniecības nozarei ir noteikti nozīmīgi mērķrādītāji, kas ir jāsasniedz laikā no 2030. līdz 2050. gadam. ES lauksaimnieki ir gatavi stāties pretī šie pārbaudījumiem, ja viņiem būs pieejami atbilstīgi instrumenti. Instrumentu kopumam ir jāietver pozitīvs un lietotājiem saprotams politikas satvars, jaunās tehnoloģijas, ūdens apsaimniekošanas stratēģijas (t. i., uzglabāšana un apūdeņošana) un spēcīgs KLP budžets, kas atbalsta lauksaimnieku īstenotos papildu centienus. Ja lauksaimniekiem nebūs pieejams kāds no iepriekš minētajiem instrumentiem, var tikt apdraudēts pārtikas nodrošinājums un apdraudēta ES pārtikas ražošanas kvalitāte.

5.2.    Ienākumi lauksaimniecības nozarē

5.2.1.

Lauku saimniecību ienākumi (2) uz gada darba vienību (AWU), ko izsaka kā indeksu, 2017. gadā ES 28 dalībvalstīs bija par 10,9 % lielāki nekā 2016. gadā. Tomēr tas ir jāaplūko saistībā ar citām ekonomikas nozarēm, kurās vidējie ienākumi ir daudz augstāki. Faktiski salīdzinājumā ar vidējām algām ekonomikā lauksaimnieka uzņēmējdarbības ienākumi uz ģimenes darba vienību 2017. gadā bija tikai 46,5 %.

5.2.2.

Šī situācija būtiski ietekmē nozares attīstību saistībā ar tās vispārējo pievilcību ārējiem dalībniekiem, ieguldītājiem un banku sektora partneriem, kā arī ierobežo sinerģiju ar citām ekonomikas nozarēm un palielina paaudžu maiņas problēmu lauku apgabalos.

5.3.    Cenu svārstīgums un jaunu tirgu rašanās

5.3.1.

Reālajā izteiksmē (deflācijas) cenas lielākajai daļai galveno produktu 2017. gadā bija augstākas nekā iepriekšējā gadā, proti, piena vidējā cena paaugstinājās par 17,1 % virs 2016. gada līmeņa; cūkgaļas cenas – par 8,3 %; graudaugu cenas – par 3 %; liellopu gaļas cenas – par 2,2 % un arī vistas gaļas cenas bija augstākas (+ 1 %). Savukārt aitas un kazas gaļas cena reālajā izteiksmē 2017. gadā turpināja pazemināties (– 1,4 %). Šo pozitīvo tendenci lielākajai daļai patēriņa preču noteica ekonomikas atveseļošanās, kas sākās 2003. gadā. Tomēr 2008. gadā bija vērojams krass cenu pazeminājums, kas izraisīja cenu svārstīgumu starptautiskajā tirgū, apdraudot ES mazos un vidējos lauksaimniekus, kā arī ieguldītājus, kuri pēdējā laikā bija veikuši ieguldījumus lauksaimniecības nozarē.

5.3.2.

Savas neviendabības dēļ ES lauksaimniecības nozare uz 2008. gada cenu satricinājumu reaģēja sadrumstaloti: daudzi mazie un vidējie lauksaimnieki bija spiesti paļauties tikai uz KLP tiešajiem maksājumiem, lai turpinātu savas darbības, taču ar to nepietika, lai garantētu lauku saimniecību ekonomisko ilgtspēju. Runājot par eksportu, jāatzīmē, ka ES galvenais tirdzniecības partneris ir ASV (16 % no kopējā lauksaimniecības produktu eksporta jeb 33,3 miljardi EUR 2017. gadā). Ar šādu eksporta koncentrāciju vienā tirgū ES lauksaimniecības nozare ir pakļauta trešo personu politiskajiem lēmumiem, kas var novest pie būtiskām cenu svārstībām (t. i., eksporta aizliegumu vai augstu muitas nodevu piemērošanas). ES vienotais tirgus ir visatvērtākais un vispieejamākais tirgus pasaulē, kā dēļ ES lauksaimnieki atrodas grūtā situācijā, jo viņiem jākonkurē ar importētiem lauksaimniecības produktiem, uz kuriem attiecas atšķirīgi ražošanas standarti. Tomēr no trešām valstīm ievestu pārtikas produktu izsekojamību joprojām būtu iespējams uzlabot, un šis jautājums varētu novest pie vairākām domstarpībām par pārtikas kvalitāti un pārtikas produktu marķēšanu saistībā ar importētiem produktiem (t. i., pārtikas produkti, kas izstrādāti ar jauniem selekcijas paņēmieniem, PPP izmantošana, dzīvnieku labturības standartu ievērošana utt.). Šāds imports ES tirgū ir ļoti konkurētspējīgs, jo tam ir atšķirīgi ražošanas standarti, kā rezultātā tiek radīta spriedze ES lauksaimniekiem, kas jau ievēro pasaulē visaugstākos ražošanas standartus.

5.4.    Lauku apgabalu depopulācija un paaudžu maiņa

5.4.1.

Kā norādījusi Eiropas Komisija, no ES 10,5 miljoniem saimniecību septiņi no katriem desmit (71,5 %) lauku saimniecību vadītājiem ir vīrieši un lielākā daļa (57,9 %) ir 55 vai vairāk gadus veci. Tikai aptuveni viens no katriem desmit (10,6 %) lauku saimniecību vadītājiem ir gados jauns lauksaimnieks vecumā līdz 40 gadiem; sieviešu lauksaimnieku gadījumā šis īpatsvars ir vēl mazāks (8,6 %).

5.4.2.

ES lauku apgabalos lauksaimnieki, mežsaimnieki, lauksaimniecības uzņēmumi un lauksaimniecības kooperatīvi ir ekonomikas pamats. Lauksaimnieku novecošana noved pie lauku apgabalu (tā sauktās “lauku diasporas”) vispārējas depopulācijas, kas tieši ietekmē ekonomiku un sabiedrības struktūru šajās teritorijās. Turklāt lauksaimniecības zemā rentabilitāte un ierobežotā zemes pieejamība demotivē jauno paaudzi pārņemt ģimenes saimniecību.

6.   Perspektīvas

6.1.    Digitalizācija un precīzā lauksaimniecība

6.1.1.

Lauksaimniecība ir ienākusi digitālizācijas laikmetā, kur ikviena ierīce, kas dažādo lauksaimniecības ražošanas posmu gaitā ģenerē datus, var šo informāciju nosūtīt apkopošanai, apstrādei un analīzei. Lielo datu izmantošana varētu palīdzēt lauksaimniekiem spert soli lauksaimniecības nākotnē un sasniegt vērienīgus mērķus.

6.1.2.

Lauku saimniecība ģenerē daudzveidīgus datus, kurus var klasificēt dažādās kategorijās, piemēram, agronomijas dati, finanšu dati, meteoroloģiskie dati, atbilstības dati, vides dati, dati no ierīcēm, darbinieku dati utt. Šīs datu kopas izriet no ļoti dažādiem avotiem, kuri kļūst aizvien spēcīgāki un izmaksu ziņā izdevīgāki, piemēram, no ierīces, droniem, GPS, tālizpētes sensoriem, satelītiem, viedtālruņiem utt., un kurus papildina pakalpojumu sniedzēji, konsultatīvas struktūras, publiskās iestādes utt. Turklāt arī citi vērtības ķēdē iesaistītie partneri, piemēram, pārstrādātāji un mazumtirgotāji, lielveikali, dižveikali, tostarp reklāmas aģentūras, apkopo milzīgu apjomu datu par tirgiem, kuros lauksaimnieki pārdod savus produktus.

6.1.3.

Datu apkopošana un izmantošana lauksaimniecībā nav jauns koncepts; lauksaimnieki to ir darījuši kopš lauksaimniecības pirmsākumiem. Tomēr jaunums ir iespēja izveidot uz datiem orientētu lauksaimniecības nozari, pateicoties šo datu lielumam un apjomam, kas eksponenciāli palielinās. Vēl viens jaunums ir lauku saimniecības līmenī iegūtās reālā laika informācijas kvalitāte un tehnoloģija, ko izmanto datu apkopošanai, glabāšanai, izmantošanai, pārvaldībai, kopīgošanai, apstrādei un paziņošanai.

6.1.4.

Datu īpašumtiesībām un tiesībām noteikt, kas var piekļūt datiem un tos izmantot, ir būtiska nozīme, lai ļautu lauksaimniekiem turpmāk iesaistīties jauno tehnoloģiju ieviešanā. Šobrīd nav kopīga satvara, kurā būtu skaidri izskaidrotas datu īpašumtiesības. Tādēļ ES lauksaimniecības nozare izstrādāja rīcības kodeksu attiecībā uz lauksaimniecības datu kopīgošanu saskaņā ar līgumisku vienošanos (3), kurā ir izskaidrotas datu ģenerētāja tiesības saņemt atlīdzību par to datu izmantošanu, kuri ģenerēti viņa darbības ietvaros.

6.1.5.

ES lauksaimniecības nozares nākotnes veidošanā ļoti liela nozīme ir digitalizācijai un precīzajai lauksaimniecībai. Tās ietekmē arī darba tirgu un lauksaimniecībā vajadzīgo prasmju veidu, kā arī pārdefinē lauksaimnieku lomu un lauksaimniecības kooperatīvu darījumdarbības modeļus.

6.2.    Klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumi

6.2.1.

Pēdējās desmitgadēs ES lauksaimniecības nozare ir īstenojusi lielu skaitu pasākumu nolūkā uzlabot savu vides ilgtspēju. KLP paredz stingrus un vienlaikus vērienīgus vides pasākumus un ilgtspējīgas apsaimniekošanas praksi, kas izmaina lauksaimnieku darbības veidu, efektīvi apvienojot kvalitāti un ilgtspēju.

6.2.2.

Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir īpaša nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā, jo tās veido vienīgu ekonomikas nozari, kas ar fotosintēzes palīdzību atmosfērā likvidē siltumnīcefekta gāzes. Nozares minētais sasniegums vēl nav pilnībā atzīts, aprēķināts vai pienācīgi uzskaitīts; tāpēc politikas veidotājiem būtu rūpīgāk jāizvērtē iespēja precīzāk izvērtēt to, kā meži un ilggadīgie un viengadīgie kultūraugi varētu palīdzēt saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām.

6.2.3.

Patlaban lauksaimnieki gribētu, lai sabiedrība un arī politikas veidotāji novērtē viņu centienus klimata pārmaiņu apkarošanā. It sevišķi politikas veidotājiem ir jāsaprot, ka vides pasākumi nedrīkst apdraudēt pārtikas nodrošinājumu, un jāpatur prātā, ka lauksaimniekiem ir vajadzīga taisnīga atlīdzība par papildu darbu, kas nereti jāiegulda saistībā ar ilgtspējas un klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem.

6.3.    Labāka tirgus pārredzamība visā pārtikas piegādes ķēdē

6.3.1.

Kā norādīts 2017. gada martā publicētajā Komisijas faktu lapā, pievienotās vērtības sadalījums pārtikas ķēdē ir aptuveni šāds: 25 % – lauksaimniekam, 25 % – pārtikas pārstrādei un 50 % – pārtikas mazumtirdzniecībai un ēdināšanas pakalpojumiem.

6.3.2.

Pašlaik vajag stingri ievēro ES direktīva par negodīgu komercpraksi. Lauksaimniecības un pārtikas ķēdes uzņēmumu vidū ir pastāvīgi vērojama izteikta nelīdzsvarotība starp lauksaimnieku un lauksaimniecības un pārtikas produktu pārstrādātāju spēju aizstāvēt savas intereses. Liela mēroga tirdzniecības organizācijas (lielveikali, dižveikali, lielas pārtikas un pārstrādes rūpniecības kameras, kas darbojas visā Eiropā) ievērojami veicina šo nelīdzsvarotību.

6.3.3.

Pārstrādes un mazumtirdzniecības posmi ir paplašinājuši savu kopējo pievienoto vērtību pārtikas ķēdē, apmierinot patērētāju pieaugošo pieprasījumu pēc ērtas iepirkšanās. Tajā pašā laikā pievienotā vērtība lauksaimniecībā ir samazinājusies kopš 2014. gada (2016. gadā par 4 % mazāka). To nosaka pieaugošās resursu izmaksas sakarā ar nepietiekamu resursu radīto konkurence, kā arī ar lauksaimnieku ierobežotajām iespējām pievienot vērtību pamatproduktam vai saņemt par to atlīdzību.

6.3.4.

Turklāt nesen veiktā OXFAM pētījumā Ripe for change (“Gatavs pārmaiņām”) (2018. gads) tika aprakstīta pārtikas piegādes ķēdes nevienlīdzība, cita starpā balstoties uz piemēriem no Apvienotās Karalistes, Nīderlandes un Vācijas. Aplūkojot datus par galapatēriņa cenu sadalījumu, uz Apvienoto Karalisti koncentrētā pētījuma ietvaros atklājās, ka 2015. gadā vairāk nekā pusi šīs cenas saņēma lielveikali (52,8 %), 38,5 % saņēma tirgotāji un pārtikas ražotāji un tikai 5,7 % no šīs cenas saņēma mazi lauksaimnieki un strādnieki. Atlikušie 3 % no šīs cenas sedza resursu izmaksas.

6.3.5.

Šajā situācijā, ņemot vērā augsto koncentrācijas līmeni mazumtirdzniecības nozarē un to, ka ļoti svarīgi ir aizsargāt labi funkcionējošu iekšējo tirgu, ES pamata tiesību akts, kas ietver negodīgas tirdzniecības prakses aizliegumu ar kontroles un piemērošanas mehānismiem kopā ar atturošām sankcijām, ir labs sākumpunkts. Ļoti svarīgi ir turpināt īstenot šos centienus nolūkā palielināt tirgus pārredzamību un vienlaikus nodrošināt lauksaimniekiem taisnīgu vērtības daļu. Turklāt 2020. gada jūlijā spēkā stāsies jaunā regula par norīkotiem darba ņēmējiem; šai regulai vajadzētu palielināt pārredzamību un taisnīgu uzņēmējdarbību lauksaimnieku vidū valsts līmenī.

6.3.6.

Valsts līmenī būtu jāapsver reverso tirgus sarunu pieeja, kas vērsta uz tādu vērtības ķēžu izveidi, kuru mērķis ir nodrošināt lauksaimniekiem mēneša ienākumus, kas ir divreiz lielāki par minimālo algu.

7.   Risinājumi

7.1.

Ģimenes lauku saimniecību sistēmai, ko tik augstu vērtē Eiropas patērētāji, ir vajadzīgas labas rīcībpolitikas, kā arī taisnīgs un saprātīgs regulējums apvienojumā ar spēcīgiem un efektīviem tiesību aktiem, kas palīdzētu mazināt ārkārtīgā cenu svārstīguma radītos nopietnos draudus un arvien lielāko spēku nelīdzsvarotību piegādes ķēdē. Tirgu jautājumu darba grupa ir solis šajā virzienā, taču tās darbība ir jāpastiprina.

7.2.    Lauksaimnieku vajadzībām pielāgota pētniecība un inovācija, daudzu dalībnieku pieeja un ieinteresēto personu tieša iesaiste

7.2.1.

Ieinteresēto personu līdzdalība ir priekšnoteikums pētniecības ieviešanai praksē. Lauksaimnieku interešu izvirzīšana inovācijas procesa centrā ne tikai būtiski paātrinās inovāciju ietekmi, bet arī nodrošinās pētniecības un inovācijas rezultātu praktisko īstenojamību. Turklāt tas palīdzēs nodrošināt piešķirto pētniecības līdzekļu labāku izmantošanu.

7.2.2.

Lauksaimnieki, lauksaimniecības uzņēmumi, mežu īpašnieki un to kooperatīvi var būt, izmantojot arī valdības programmas, inovācijas un ekonomikas izaugsmes virzītājspēki. Tādēļ lauksaimniecības, pārtikas, mežsaimniecības un akvakultūras jomās būtu jāveicina un jāpopularizē viņu iesaiste jau no paša sākuma pētniecības un inovācijas darbībās. Viņu iesaiste visos projektu posmos nodrošinās vairāk uz pieprasījumu orientētus pētījumus un inovāciju, kā arī palīdzēs novērst pašreizējo plaisu starp teoriju un praksi, sniedzot piemērojamus risinājumus. Galu galā tam būtu jāpalīdz ES lauksaimniekiem un ražotājiem kļūt konkurētspējīgākiem.

7.3.    Izcilība un kvalitāte (bioloģiski produkti, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, zīmoli un īsa pārtikas piegādes ķēde)

7.3.1.

Produkti ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un bioloģiski produkti, daudziem dalībniekiem, it sevišķi lauksaimniekiem, ir labs ienākumu avots. Šīs īpašās pārtikas ķēdes ir vēl interesantākas, ja tajās nav starpnieku. Šajā gadījumā šīs īsās piegādes ķēdes kļūst par ļoti ienesīgiem ienākumu avotiem lauksaimniekiem un lauku kopienai, kurā šos produktus ražo.

7.3.2.

Respektīvi, ES īsās piegādes ķēdes ir alternatīva tradicionālām garākām pārtikas ķēdēm, kurās mazajiem lauksaimniekiem vai kooperatīviem nereti ir mazas iespējas aizstāvēt savas intereses, un patērētājs nespēj izsekot pārtikas produktu līdz zināmam ražotājam vai vietējam apgabalam. Šāda pārtikas sistēma ir ļoti interesanta, jo gan lauksaimnieku, gan patērētāju gadījumā apmierina vairākas vajadzības un iespējas. Dažādu veidu īso pārtikas piegādes ķēžu (tiešā pārdošana, ko veic atsevišķas personas, un/vai kopīga tiešā pārdošana, partnerības – kopienas atbalstīta lauksaimniecība) izvēršana ir viena no kopējās lauksaimniecības politikas pieejām, lai Eiropā uzlabotu konkurētspēju. Īsas pārtikas piegādes ķēdes var funkcionēt kā izmaiņu virzītājspēks un paraugs pārredzamības, uzticēšanās, taisnīguma un izaugsmes palielināšanai lauksaimniecības pārtikas produktu ķēdē.

7.3.3.

Pietiekams pārtikas daudzums garantē ES iedzīvotāju dzīvē noteiktu sociālās stabilitātes līmeni, ar ko kontrastē tās mūsu planētas daļas situācija, kur pārtikas trūkst, un tas zināmā mērā arī izraisa ekonomisko migrāciju uz Eiropu vai citām valstīm.

7.4.    Izglītība un jaunu prasmju attīstīšana primārajā sektorā (saīsināta versija)

7.4.1.

Saskaņā ar Eurostat datiem lielākajai daļai ES lauksaimnieku ir tikai praktiska pieredze; tā tas 2016. gadā bija septiņu no desmit (68,3 %) lauksaimnieku gadījumā. Mazāk nekā viens no desmit (9,1 %) lauksaimniekiem ir apguvis pilnīgu lauksaimniecības apmācību; pārējie (22,6 %) ir apguvuši lauksaimniecības pamatapmācību.

7.4.2.

Izglītībai primārajā nozarē ir ļoti liela nozīme, lai sekmētu modernizāciju un uzlabotu jauno tehnoloģiju izmantošanu.

7.4.3.

Šobrīd tas ir ļoti svarīgi, jo digitālās prasmes kļūst par vienu no modernu lauku saimniecību apsaimniekošanas būtiskākajiem elementiem. Šīs prasmes ir vajadzīgas daudzās jomās, un lauksaimniecība nav izņēmums. Lauksaimniecības nozarē pieaug vajadzība pēc cilvēkiem ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un digitālajām prasmēm, taču minētajā nozarē nepārprotami pastāv šo prasmju trūkums, it sevišķi lauku apgabalos.

7.4.4.

Lai lauksaimniecības nozare varētu pilnvērtīgi izmantot tehnoloģiskās un digitālās pārveides sniegtās iespējas, it jāuzlabo lauksaimniecības darbaspēka digitālo prasmju līmenis.

7.4.5.

To var īstenot lauku saimniecību līmenī un arī asociācijās un kooperatīvos, kā arī ES izglītības un apmācības sistēmā, kurā ir jāpiedāvā mūžizglītības programmas jaunu prasmju attīstīšanai.

---

(1)  Eurostat, Agriculture, forestry and fishery statistics 2018 (Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības statistikas dati, 2018. gads).

(2)  Eurostat, Agriculture, forestry and fishery statistics 2018 (Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības statistikas dati, 2018. gads).

(3)  COPA-Cogeca – EU Code of conduct on agricultural data sharing by contractual agreement (ES rīcības kodekss attiecībā uz lauksaimniecības datu kopīgošanu).