21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/12

1.

uzsver, ka ESI fondi ir viens no nedaudzajiem ES instrumentiem, kuriem ir tūlītēja, konkrēta un reāla ietekme uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti, pateicoties simtiem tūkstošu projektu, ko īsteno visā Eiropā, un ka tie var pozitīvi ietekmēt iedzīvotāju vispārējo attieksmi pret ES patlaban, kad ES popularitāte sabiedrībā samazinās. Tādēļ šo instrumentu vajadzētu joprojām saglabāt un pilnveidot saskaņā ar galvenajiem mērķiem un principiem. ESI fondi un jo īpaši kohēzijas politiku vajadzētu drīzāk izanalizēt un uzlabot, kas palielinātu to efektivitāti un pievienoto vērtību gan ES un stratēģijas “Eiropa 2020”mērķu sasniegšanai, gan citās iedzīvotāju dzīvē svarīgās jomās, tādējādi uzlabojot viņu priekšstatu par ES. Lai to panāktu, viens no atbilstīgiem un būtiskiem instrumentiem ir vienkāršot visu ESI fondu īstenošanas sistēmu un palielināt tās elastīgumu;

2.

brīdina, ka ESI fondu izmantošanas kārtība kļūst sarežģītāka ne tikai ar katru plānošanas periodu, bet gandrīz ar katru gadu. Tāpēc Komiteja ļoti atzinīgi vērtē to, ka pēc reģionālās politikas komisāres iniciatīvas Eiropas Komisija ir sākusi nopietni pievērsties šo fondu vienkāršošanai un šim nolūkam ne tikai izveidojusi augsta līmeņa grupu, bet arī uzaicinājusi pārējos partnerus apspriest šo jautājumu. RK arī norāda, ka vienkāršošanas nolūkā īstenojamo pārskatīšanas procesu vajadzētu attiecināt ne tikai uz ESI fondiem, bet arī visām finanšu programmām un ES politikas jomām;

3.

atzinīgi vērtē ciešo sadarbību ar Padomes prezidentvalstīm Nīderlandi un Slovākiju un to, ka kopīgi tiek apspriesti praktiski pasākumi, kas ļautu vienkāršot ESI fondu īstenošanu, un ierosina turpināt šo darbu ar Padomes nākamajām prezidentvalstīm un saistībā ar diskusijām par kohēzijas politikas nākotni;

4.

uzsver, ka vienkāršošanas procesā ir jāmēģina konkretizēt kohēzijas politikas galveno mērķi un tās kā reģionālas politikas būtību. Komiteja atzīmē, ka pašreizējā kohēzijas politika pamazām attālinās no reģionālās politikas un arvien biežāk tiek izmantota, lai risinātu problēmas valstu līmenī. Par to liecina, piemēram, fakts, ka dažādi partnerattiecību nolīgumi ir balstīti uz valstu reformu programmām. Turklāt kohēzijas politikas īstenošanu kavē dažādi valstu nosacījumi, kuru ievērošanu nekādi nevar ietekmēt ne vietējās un reģionālās pašvaldības, ne arī citi līdzekļu saņēmēji. Kohēzijas politika kļūst aizvien sarežģītāka un komplicētāka, galvenokārt tādēļ, ka trūkst uzticēšanās starp dažādiem politiskajiem un administratīvajiem līmeņiem. Šī sarežģītība savukārt veicina arvien lielākas atšķirības reģionu attīstībā;

5.

norāda, ka RK pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras var iesaistīties ESI fondu īstenošanas procesa pārvaldības ķēdes dažādos posmos, konkrēti, kā galasaņēmēji, pārvaldības iestādes vai ieinteresētās personas. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, vienkāršošanas procesā īpaši būtu jāņem vērā viņu uzskati un priekšlikumi;

6.

norāda, ka vienkāršošanas process būs tiešām efektīvs tikai tad, ja tajā aktīvi iesaistīsies ne tikai visi Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāti, kas piedalās ESI fondu plānošanā un uzraudzībā, tostarp REGIO ĢD, EMPL ĢD, AGRI ĢD, MARE ĢD un COMP ĢD, bet arī citas ES iestādes un struktūras (piemēram, revīzijas iestādes u. c.). Šī sistēma ir jāvienkāršo gan atbalsta saņēmēju, gan administratīvo iestāžu interesēs;

7.

iesaka vienkāršošanas procesā īpašu uzmanību pievērst tam, lai mazinātu administratīvo slogu, kas gulstas uz īstenotājiem, kā arī samazinātu izdevumu apstiprināšanas, revīzijas un pārskatu procesa sarežģītību. Tiesiskais regulējums būtu jāpielāgo atbilstoši projekta apjomam un īstenošanas sistēmas efektivitātei;

8.

iesaka vienkāršošanas procesā piemērot sistemātisku pieeju un uzskata, ka šajā nolūkā būtu lietderīgi izstrādāt īstenošanas un panākumu noteikšanas metodi un rādītājus. Tāpēc ir jānošķir divu veidu rezultāti: pirmkārt, rezultāti, kas nodrošina zināšanu un ierosināto risinājumu tūlītēju piemērošanu, un, otrkārt, rezultāti, kurus izmantos nākamajā plānošanas periodā. Juridiskās noteiktības interesēs un ņemot vērā patlaban notiekošo darbības programmu īstenošanu, pašreizējā plānošanas periodā tālejošas izmaiņas tiesību aktos nav reālistiskas. Tomēr būtu jāparedz tūlītēji pasākumi, proti, jāmaina īstenošanas prakse un prasības, kas nav juridiskas, jāuzlabo sadarbība un jāizstrādā efektīvākas vadlīnijas, kā arī jāveic nelieli pielāgojumi kohēzijas politikas tiesiskajā regulējumā un ar minēto politiku saistītajos tiesību aktos. Vienkāršošanas procesam jābūt arī strukturētam atbilstoši jomām (transports, vide u. c.), fondiem un mērķa jomām tajos (ERAF, ESF u. c.), līmenim (valsts, reģionālais, pilsētas, vietējais un kopienas līmenis) un iesaistītajām pusēm (publiskais sektors, privātais sektors, NVO u. c.). Šajā procesā ir jānoskaidro saikne un sekas šīs struktūras iekšienē un ārpus tās un uzsvars jāliek uz to, lai vienkāršotu institucionālās attiecības starp dažādiem līmeņiem, kas iesaistīti īstenošanā;

9.

iesaka uzlabot koordināciju starp atsevišķiem fondiem un programmām valstu līmenī. Tas būtu jāsasniedz, plānošanas periodā izmantojot arī stratēģisko vadību un plānošanu un liekot uzsvaru uz vispārējo stratēģisko darbu;

10.

uzsver: lai vienkāršošanas process kopumā būtu sekmīgs, svarīgi ir rast atbildes uz šādiem pamatjautājumiem:

11.

par vienkāršošanu neuzskata šādus pasākumus:

12.

uzskata, ka vienkāršošana ir šādi pasākumi:

13.

uzsver, ka vienkāršošana ir nepārtraukts process, kas neaprobežojas ar atsevišķu pasākumu īstenošanu vai ziņojuma vai atzinuma izstrādi;

14.

brīdina, ka daudzi saņēmēji patlaban uzskata, ka ESI fondu izmantošana ir riskanta, jo viņi nav pārliecināti, ka nekļūs par kādas “nepārvaramas varas” upuriem, proti, ka Eiropas Komisijas un dalībvalsts nesaskaņu dēļ projekta finansēšanu varētu apturēt vai atlikt, piemēram, ja neievēro nosacījumus, konstatē kļūdas īstenošanas pasākumos. Lai arī ir sasniegti projekta mērķi un gūti vēlamie rezultāti, atbalsts saņēmējam var tikt samazināts vai atlikts dažādu nelielu kļūdu dēļ vai tāpēc, ka projekta īstenošanas gaitā objektīvu iemeslu dēļ projektā ir veiktas izmaiņas. Saņēmēji nav pasargāti ne no riska, ka viņiem ar atpakaļejošu spēku tiks piemēroti revīzijas iestādes slēdzieni par kādu citu projektu, ne arī no vairākiem citiem riskiem. Visi šie faktori ietekmē apņemšanos efektīvi izmantot ESI fondus. Projekts un tā īstenotājs ir no jauna jāizvirza kohēzijas politikas centrā, nodrošinot saņēmējam labvēlīgus nosacījumus, proti, samazinot administratīvo slogu un projekta virzītāju ziņošanas pienākumu aprobežojot vienīgi ar datiem par projekta īstenošanu; plaši piemērojot vienkāršotas izmaksas un nodrošinot, ka par tiem netiks jautāts kontroles ietvaros; norādot projekta virzītājam obligātos dokumentus, kuru saglabāšana papīra formātā būtu obligāta ar arhivēšanas termiņu;

15.

uzskata, ka ievērojams vienkāršojums būtu tad, ja attiecībā uz visiem ES fondiem piemērotu vienādus atbilstības noteikumus. Taču attaisnoto izmaksu definēšanai arī turpmāk vajadzētu būt valstu līmeņa kompetencē, un tas būtu jāsaskaņo starp visām ES dalībvalstīm;

16.

ierosina ESI fondu vajadzībām uzticēt kādai no esošajām iestādēm vai struktūrām ombuda pilnvaras un funkciju, lai tajā kā pēdējā instancē varētu griezties ikviens saņēmējs; kaut arī daudzi saņēmēji cenšas īstenot projektus, lai tie dotu labākos rezultātus, sistēmas sarežģītības dēļ viņi tomēr nonāk paradoksālās un problemātiskās situācijās, kuras saņēmējam rada ne tikai morālu un saimniecisku kaitējumu, bet arī būtiski veicina negatīvu sabiedrības attieksmi pret ESI fondiem un ES kopumā. Šai institūcijai būtu ne tikai jānodrošina saziņa ar REGIO ĢD, bet arī jārisina ar ESI fondiem saistītie problēmjautājumi visos Eiropas Komisijas dienestos un pārējās ES iestādēs. Šādas institūcijas nav ES līmenī, kaut gan vairāki citi ĢD un citas ES iestādes ir iesaistītas ar ESI fondiem saistīto problēmjautājumu risināšanā. Līdzīgas institūcijas vajadzētu izveidot arī dalībvalstīs, ja tādas vēl nepastāv;

17.

atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut slēdzienu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Nedrīkst pieļaut, ka pašreizējos lēmumus, izmaiņas procedūrās vai pamatnostādnēs var piemērot ar atpakaļejošu spēku citiem projektiem, tostarp arī nepabeigtiem projektiem, kuru īstenošana jau krietni pavirzījusies uz priekšu. Nepieļaut piemērošanu ar atpakaļejošu spēku ir darbība, kuru var īstenot nekavējoties un kura palielinās juridisko noteiktību saņēmējiem;

18.

iesaka vienkāršošanas procesā veikt reformas, lai panāktu lielāku elastīgumu, jo līdz ar procesa pieaugošo sarežģītību dažādi projektos paredzētie konkrētie lēmumi tiek iekļauti vispārējās pamatnostādnēs un direktīvās. Tādēļ RK iesaka izveidot darba grupu, kurā iesaistīti ESI fondu praktiskas īstenošanas speciālisti un kuras uzdevums būtu sagatavot grozījumu priekšlikumus un apspriest tos ar Eiropas Komisiju un citām iestādēm;

19.

norāda, ka bieži vien ar ESI fondiem saistītais ES tiesiskais regulējums nav saskaņots ar valstu tiesību aktiem dažādās jomās, kuras, kā šķiet, nav savstarpēji saistītas, piemēram, finanšu revīzijas likumi vai publiskā iepirkuma likumi, tādējādi radot sadrumstalotību un diferencētu pieeju dažādās dalībvalstīs; tādēļ iesaka panākt, ka attiecībā uz ESI fondiem, kuri piesaista nevis valstu, bet gan ES līdzekļus, ar ESI fondiem saistītie ES tiesību akti ir prioritāri pār pretrunīgajiem valstu vai ES tiesību aktiem, pat ja līdzfinansējums tiek piešķirts no valstu vai vietējiem un reģionālajiem resursiem, lai nepieļautu pārmērīgu reglamentēšanu;

20.

ierosina izplatīt to dalībvalstu un programmu labas prakses piemērus, kurām iepriekš ir bijis nenozīmīgs vai zems kļūdu īpatsvars. Tajā pašā laikā jānodrošina visām valstīm vienādi nosacījumi (neraugoties uz valstu tiesību aktu atšķirībām). Patlaban dažādas teritoriālās vienības nereti piemēro diametrāli pretēju pieeju. Ir vērojamas situācijas, kad procedūru, ko vienā valstī uzskata par pareizu un ierastu, citā valstī uzskata par nopietnu pārkāpumu. Tas, protams, nekādi neietekmē to, ka administratīvajā slogā vajadzētu ņemt vērā projektu apmēru, atbalsta summu un īstenošanas struktūras kvalitāti;

21.

uzsver, ka vienkāršošanas procesa veiksmīgas īstenošanas nolūkā būs jāatrisina konflikts, no vienas puses, starp pasākumiem, kas paredzēti korupcijas apkarošanai un kļūdu īpatsvara samazināšanai, un, no otras puses, starp vienkāršošanu un ar ESI fondiem saistīto administratīvo izmaksu samazināšanu. Ir jāpārskata īstenošanas un pārvaldības kārtība, kas pielīdzina krāpšanu un netīšas kļūdas, tādējādi radot neuzticēšanās gaisotni dalībnieku vidū un nesamērīgu administratīvo slogu projekta virzītājam. Dažādi pasākumi, kas laika gaitā ieviesti, lai nodrošinātu pārredzamību un cīnītos pret korupciju un krāpšanu, būtiski sarežģī sistēmu kopumā. Šo pasākumu klāstā a posteriori ir jānoskaidro, kuri pasākumi patiešām ir efektīvi, bet kuri tikai sarežģī procesu un “soda” godīgus saņēmējus par nebūtiskām kļūdām. Cīņai pret korupciju nevajadzētu nozīmēt, ka mēs katru saņēmēju a priori turam aizdomās. Tai būtu jābalstās uz uzticēšanos, sadarbību un skaidri noteiktu atbildību. Šai cīņai jābūt balstītai uz morāles pamatprincipiem un saņēmēja atbildību par mērķiem, ko tas apņēmies sasniegt, nevis uz neelastīgiem modeļiem, kuru pamatā ir konstatētās kļūdas un kuri bieži vien, taču neefektīvi, būs saistoši citiem saņēmējiem. Savukārt koncentrēšanās tikai uz formālu prasību un grafiku ievērošanu atsevišķos gadījumos varētu novest pie finansējuma ļaunprātīgas vai neatbilstīgas izmantošanas, turklāt pilnīgi nesodīti;

22.

pēc debatēm Komitejā un ar citiem partneriem norāda uz šādiem galvenajiem risināmajiem jautājumiem:

23.

Kā liecina darbsemināri par vienkāršošanas jautājumiem, daudzu valstu pārstāvji uzskata, ka publiskais iepirkums ir viena no galvenajām īstenošanas problēmām, kaut arī atsevišķās dalībvalstīs publiskais iepirkums nerada būtiskas problēmas. Tādēļ mēs uzskatām, ka ES mērogā būtu vajadzīgi skaidri publiskā iepirkuma noteikumi projektu īstenošanai ar ESI fondu līdzekļiem, turklāt šiem noteikumiem vajadzētu būt prioritāriem pār valstu tiesību aktiem šajā jomā. Tie ir nevis valstu, bet lielākoties ES līdzekļi, tāpēc uz iepirkumu izsludināšanu būtu jāattiecina nevis valstu, bet gan ES noteikumi. Turklāt publiskā iepirkuma procedūrām vajadzētu sekmēt visefektīvākā galarezultāta iegūšanu un šim mērķim paredzēt zināmu elastīgumu dažādiem iepirkumiem, nevis tīri formāli ierobežot līgumslēdzēju iestādi un pretendentu ar dažādām saistošām, standartizētam procedūrām un procesiem. Citstarp būtu jāpaaugstina publicēšanai publiskā iepirkuma portālā un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī noteiktais vērtības slieksnis.

24.

Kā liecina darbsemināri par vienkāršošanas jautājumiem, kaut arī atsevišķās dalībvalstīs publiskais iepirkums nerada būtiskas problēmas, daudzu valstu pārstāvji norāda, ka pašreizējā sistēma ir tik sarežģīta un riskanta mazajiem pretendentiem, ka tie nespēj paši sagatavot publisko piedāvājumu un tiem jāizmanto ārējo specializēto uzņēmumu pakalpojumi, lai gan tas viņus neatbrīvo no atbildības par iespējamām kļūdām. Līdz ar to ir izveidojies jauns uzņēmējdarbības sektors. Paradoksāli, ka dažos gadījumos ir nepieciešams izsludināt piedāvājumu konkursu, lai noteiktu uzņēmumu, kura uzdevums būs sagatavot piedāvājumu.

25.

Vairāki semināri par vienkāršošanas jautājumu liecina: lai gan daudzās valstīs publiskais iepirkums nesagādā būtiskas problēmas, daudzu valstu pārstāvji aicina pievērst uzmanību faktam, ka lielākā daļa no publiskā iepirkuma jomā pieļautajām kļūdām faktiski ir radušās publiskā iepirkuma noteikumu sarežģītības dēļ. Projektu virzītāji jūtas vīlušies tādēļ, ka ex post revīzija tiek veikta projekta attīstības tālākā posmā, kad vairs nav iespējams labot kļūdas, un ka viņiem pat nav iespēju pieprasīt obligātu iepriekšēju novērtējumu. Tāpēc RK iesaka sagatavot revīzijas atzinumus un veikt citas publiskā iepirkuma kontroles procedūras ex ante, lai novērstu kļūdas, kuras ir ļoti bieži sastopamas it īpaši šajā jomā, un tādējādi samazinātu finanšu korekciju summu.

26.

Jāatzīmē, ka ar iepirkuma procedūru saistītie tiesību akti koncentrēti uz līgumslēdzēju iestādi, kurai piemēro sankcijas un kuru sauc pie atbildības par vismazāko kļūdu, lai gan kaitīga manipulēšana ar publiskā iepirkuma rezultātiem bieži notiek starp pretendentiem panākto vienošanos dēļ. Ļoti monopolizētās tirgus nozarēs un segmentos pašreizējā publiskā iepirkuma sistēma bieži vien nedarbojas, kā paredzēts, un var pat izrādīties tāda, kas nedod vajadzīgo rezultātu. Tādēļ vajadzētu pilnībā pārskatīt sistēmu un apsvērt tās koncepcijas pārstrādes nepieciešamību. Tas jo īpaši attiecas uz mazām valstīm, kurās tirgus monopolizācija ir daudz izteiktāka.

27.

Ir svarīgi steidzami pārskatīt nesen publicētās pamatnostādnes publiskā iepirkuma jomā attiecībā uz ESI fondiem (norādījumi attiecībā uz publisko iepirkumu), jo tajās ir atsauce uz agrākajām direktīvām, nevis uz jaunajām publiskā iepirkuma direktīvām, kas pieņemtas 2014. gadā un stājās spēkā šā gada sākumā. Šajā saistībā ir svarīgi sagatavot pienācīgu teritoriālās ietekmes novērtējumu par jaunajās vadlīnijās iekļautajiem elementiem, dodot iespēju vietējā un reģionālā līmeņa ekspertiem sniegt tiešu ieguldījumu. Tas ir paredzēts labāka regulējuma dokumentu kopumā, kurā atzīts, ka RK ir nozīmīga partnere ES priekšlikumu vietējās un reģionālās ietekmes novērtējumu uzlabošanā.

28.

Laika gaitā situācija valsts atbalsta jomā ir kļuvusi sarežģītāka, un, neraugoties uz to, ka atsevišķās programmās pēdējā laikā ir veikti zināmi uzlabojumi, situācija joprojām ir ļoti sarežģīta gan atbalsta saņēmējiem, gan pārvaldības iestādēm. Šobrīd nav skaidras un saprotamas valsts atbalsta jēdziena interpretācijas – viss balstās tikai no iesniegtajiem pieteikumiem un ekspertu slēdzieniem. Valsts iestādēm, kuru uzdevums ir interpretēt minēto atbalstu, bieži vien ir diametrāli pretēji viedokļi, un tās parasti nevēlas sniegt skaidrus saistošos atzinumus. Vairākās valstīs šīs iestādes neietilpst ESI fondu īstenošanas sistēmā un tām nav skaidri noteiktas atbildības par saviem atzinumiem. Tāpēc būtu vēlams, lai tajās valstīs, kurās tas nav izdarīts, šīs valsts iestādes tiktu iekļautas īstenošanas sistēmā un tām būtu pienākums sniegt nepārprotamus atzinumus. Turklāt dažos gadījumos privātā sektora dalībnieki – paradoksāli – ir labākā situācijā nekā publiskā sektora dalībnieki, jo viņiem nav jāievēro vesela virkne norāžu, noteikumu un darbību. Lai gan publiskā sektora darbinieki daudz retāk nonāk konkurējošas ekonomiskas struktūras pozīcijā un to darbības mērķis nav peļņa, uz viņiem ir jāattiecas tām pašām procedūrām, kuras attiecas uz privātā sektora pārstāvjiem.

29.

Turklāt valsts atbalsta noteikumu piemērošanā vērojama vēl viena būtiska neatbilstība. Kaut arī valsts atbalsta procedūras neattiecas uz programmām, ko centralizēti pārvalda Eiropas Komisija (piemēram, “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds), tās piemēro projektiem, kurus finansē ES kohēzijas politikas ietvaros. Valsts atbalsta jomā projektus faktiski vērtē nevis pēc būtības, bet atkarībā no tā, vai minēto atbalstu piešķir Komisija vai dalībvalsts un pēc to finansējuma avota.

30.

Šajā sakarā RK vēlas atgādināt, ka kohēzijas politikas galvenais mērķis ir nodrošināt mazāk attīstītiem reģioniem vienlīdzīgus apstākļus, piešķirot tiem ES finanšu resursus lielākā apjomā un lielāku līdzfinansējumu. Tādējādi kohēzijas politiku varētu pat uzskatīt par apzinātu tirgus darbības traucējumu. Tāpēc RK uzskata, ka valsts atbalsta procedūras nekādā gadījumā nevajadzētu piemērot ESI fondiem.

31.

Īpaša uzmanība jāpievērš valsts atbalstam Eiropas teritoriālās sadarbības programmās. Darbs, kas jāiegulda, lai ievērotu valsts atbalsta noteikumus, un konkurences traucējumu risks parasti nav samērīgs. Turklāt dažādās dalībvalstīs valsts atbalsta interpretācijas bieži vien ir atšķirīgas, tāpēc nav iespējams šos noteikumus piemērot ar pienācīgu juridisko noteiktību, un tas nereti ir šķērslis, kas liedz īstenot kvalitatīvus projektus. Viens no pasākumiem, ko varētu nekavējoties īstenot ESI fondu vienkāršošanai, būtu no valsts atbalsta noteikumu darbības jomas svītrot arī Eiropas teritoriālo sadarbību, kā tas jau darīts programmas “Apvārsnis 2020” gadījumā.

32.

Runa ir arī par skaidrību un proporcionalitāti. Ņemot vērā dažu projektu, jo īpaši vietējā līmeņa projektu, nelielo apjomu, ir svarīgi, ka tiek precizēta sistēma, kas attiecas uz atbrīvojumiem no valsts atbalsta noteikumiem. Šobrīd bieži vien ir neskaidrība par to, kad un kāda ir de minimis noteikuma, vispārējas nozīmes pakalpojumu, vispārējā grupu atbrīvojuma noteikumu un valsts reģionālā atbalsta pamatnostādņu darbība. Eiropas Reģionu komiteja aicina jau šajā plānošanas periodā izstrādāt labākas, ērti lietojamas konsolidētās pamatnostādnes un, īstenojot gaidāmo valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanu, uzlabot un vienkāršot pašreizējos noteikumus.

33.

Ņemot vērā jauno skatījumu uz uzņēmuma definīciju, ir jāpalielina arī atbalsta maksimālais apjoms saskaņā ar de minimis noteikumu, lai tādējādi atbalstītu nodarbinātību, inovāciju un uzņēmējdarbību.

34.

Atšķirīgās revīzijas metodes valstu un Eiropas līmenī, iespējams, ir lielākā problēma ESI fondu īstenošanas procesā. Pārvaldības iestādes un dažādas Eiropas un valstu revīzijas iestādes bieži vien atšķirīgi interpretē vienus un tos pašus noteikumus, lai gan tās nav atbildīgas par veikto uzraudzību. Attiecībā uz ESI fondu projektiem vajadzētu piemērot vienotu revīzijas sistēmu, proti, dalībvalstu un ES līmenī vajadzētu izveidot vienu revīzijas kontaktpunktu, kas sagatavotu saistošus atzinumus – tostarp par publisko iepirkumu – un būtu atbildīgs par tiem. Galīgajam saņēmējam vajadzētu būt tiesībām pašam pieprasīt revīziju, lai viņš varētu būt pārliecināts, ka īstenošana norit pareizi un nav nekāda turpmāka apdraudējuma, vai arī lai viņš varētu veikt korekcijas. Tam vajadzīga arī elastīgāku pieeja datu apmaiņai un integrētiem IT risinājumiem, piemēram, elektroniskām veidlapām un datubāzēm, kas ir priekšnosacījums tāda vienota kontaktpunkta izveidei, kurš dod iespēju mazināt administratīvo formalitāšu slogu saņēmējiem un pārvaldības iestādēm. Lietotājdraudzīgas dematerializācijas plaša izmantošana ļaus maksimāli samazināt to dokumentu skaitu, ko vajag skenēt un lejupielādēt. Tādējādi vajadzētu veicināt tādu IT lietojumprogrammu izmantošanu, kas tieši no avota ļauj meklēt saņēmēja administratīvos datus (darbinieku skaits, apgrozījums, nodokļu un sociālo maksājumu saistību izpilde u. tml.). Šajā sakarā tomēr ir vajadzīgs iepriekšējs riska novērtējums par to, kā un ar kādiem datiem var apmainīties, un jau no paša sākuma ir jāiesaista arī Komisija, valstu un reģionālās revīzijas iestādes, kā arī Eiropas Revīzijas palāta, lai, iespējams, izstrādātu kopēju revīzijas rokasgrāmatu, kas ļautu izvairīties no turpmākām problēmām revīzijas jautājumos. Patlaban šādu revīziju uzskata par represīvu piespiedu pasākumu. Parasti revīzija attiecas tikai uz projekta vadību un noteikto procedūru ievērošanu, un par jebkādu pārkāpumu paredzētas stingras sankcijas, pat ja pārkāpums izdarīts projekta efektivitātes palielināšanas nolūkā, neparedzētu apstākļu dēļ vai taupības nolūkā. Tāpēc RK ierosina revidentiem ņemt vērā izmaksu reālo efektivitāti, pārkāpumu smaguma pakāpi finanšu aspektā, kā arī konkrēto situāciju (lielāka proporcionalitāte revīzijas jomā). Noteikumos par pārbaudēm un atbilstību jāietver proporcionalitātes dimensija, pieļaujot augstāku tolerances līmeni nelielu pārkāpumu gadījumā. Runājot par pārbaudēm, ir jāvirzās uz proporcionālāku pieeju (labi funkcionējošas programmas un īstenošanas struktūras mazāk jāpārbauda uz vietas), kas balstīta uz rezultātiem (lai dažāda veida pārbaudes varētu veikt vienā reizē; jo īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz vairākfondu programmām un darbībām), kā arī uz samērīgākām revīzijām, kuras būtu vērstas ne tik daudz uz sankcijām, cik uzlabojumiem un garantiju, ka tiek ievēroti kohēzijas politikas vispārējie mērķi. Revidents būtu jāuzskata par partneri, kas palīdz risināt problēmas un rast efektīvāko veidu, kā konstatēt un labot kļūdas. Lai to panāktu, būtu vajadzīgas izmaiņas revidentu attieksmē.

35.

Administratīvajām un revīzijas iestādēm būtu cieši jāsadarbojas, sākot no plānošanas posma līdz programmu noslēgumam, jo tas ir vienīgais veids, kā novērst vienu un to pašu noteikumu atšķirīgu interpretāciju. Kopējai kontroles sistēmai vai kopīgai izpratnei par kontroles sistēmu, uz ko mums vajadzētu tiekties, būtu jānovērš vienu un to pašu darbību vairākkārtēja revīzija, jo dažādām revīzijas iestādēm parasti vajadzētu ņemt par pamatu un papildināt citai citas atzinumus. Šajā kontekstā RK ierosina paplašināt Regulas (ES) Nr. 1303/2013 148. pantā noteiktās samērīgas kontroles piemērošanas jomu un to attiecināt ne tikai uz revīzijas iestādi un Komisiju, bet arī uz visiem revīzijas veidiem, tostarp pārvaldības un sertifikācijas iestāžu, kā arī Eiropas Revīzijas palātas revīzijām. Vispārīgāk runājot, revīzijā vajadzētu vairāk ņemt vērā subsidiaritāti. Kopienas revīzijai vajadzētu aprobežoties tikai ar ESI fondu noteikumu ievērošanu. Dalībvalstij un attiecīgajām pārvaldības iestādēm būtu jāuzņemas atbildība pārbaudīt valsts noteikumu ievērošanu (tostarp tādu, kas izriet no Eiropas tiesību aktiem). Šādas subsidiaritātes priekšnoteikumam revīzijas jomā vajadzētu būt uzticības līgumam, kas noslēgts starp Eiropas Komisiju un katru dalībvalsti.

36.

Ierosina arī par 50 % palielināt robežvērtības, līdz kurām darbībai piemēro ne vairāk kā vienu revīziju pirms galīgo izdevumu iesniegšanas.

37.

Ja projektos iesaistīti vairāki partneri, ir nepieņemami, ka par pārkāpumiem, kas konstatēti saistībā ar vienu no partneriem, ar finanšu korekciju tiek sodīta visa partnerība vai – ārkārtējos gadījumos – visa programma.

38.

Lai gan ir valstis, kurās pārsūdzības sistēmas darbojas bez būtiskām problēmām, citās valstīs savukārt šīs sistēmas, kas izveidotas, balstoties uz Regulas (ES) Nr. 1303/2013 74. panta 3. punktu, ir diezgan dažādas un saņēmēju skatījumā ne vienmēr pilda savu lomu. Tāpēc būtu vēlams izveidot vienotu, saprotamu un ātru pārsūdzības sistēmu kā dalībvalstu (ja tāda vēl nav izveidota), tā arī ES līmenī. Šāda sistēma būtu jāpiemēro ne tikai attiecībā uz revīzijas slēdzieniem, bet arī uz visos līmeņos un visās jomās (piemēram, valsts atbalsta jomā) pieņemtajiem lēmumiem.

39.

Šķiet, ka procedūra, ar kuru dalībvalstis pārsniedz ES likumdošanā noteiktās minimālās prasības, transponējot ES tiesību aktus valsts tiesību aktos, ir dalībvalstu, nevis Eiropas Komisijas problēma. Tomēr šis process notiek tāpēc, ka to pieļauj Komisijas regulas un īstenošanas pamatnostādnes. Ja mēs vēlamies šo procesu samazināt līdz minimumam, ir jāstiprina Komisijas loma šajā jautājumā. Komisijas regulās un īstenošanas pamatnostādnēs skaidri jānosaka absolūtās prasības, kuras nedrīkst ne pastiprināt, ne mazināt. Tas attiecas arī uz publisko iepirkumu un revīziju. ESI fondu līdzekļi ir ES līdzekļi, tāpēc noteikumi būtu jānosaka nevis dalībvalstīm, bet Eiropas Savienībai.

40.

Palielinās arī regulatīvais slogs, jo daudzos gadījumos īstenošanas pamatnostādnes Eiropas Komisija izstrādā tikai programmu īstenošanas laikā. Līdz ar to dalībvalstīm un pārvaldības iestādēm nākas izstrādāt savas pamatnostādnes, kas atšķiras no tām, kuras Komisija publicē ex post. Tāpēc ESI fondu regulas jāizstrādā vienlaicīgi ar pamatnostādnēm, nevis vēlākā posmā, lai varētu gūt priekšstatu un katru konkrēto regulas pantu interpretēt tā, kā tas būtu paredzēts. Līdz ar to darbības programmu īstenošana bieži vien kavējas vairāk nekā gadu un tiek ieviestas papildu izmaiņas, kas savukārt negatīvi ietekmē ESI fondu apguvi. Būtu ievērojami jāsamazina pamatnostādņu un metožu skaits un darbības joma. Tajā pašā laikā uzsvars būtu jāliek nevis uz pamatnostādņu un metožu plašumu, bet gan uz skaidrību un efektivitāti, lai sistēma nekļūtu vēl sarežģītāka un neefektīvāka. Tām jābūt skaidrām, un īstenošanas gaitā tajās nevajadzētu veikt izmaiņas. Pamatnostādnes nekādā gadījumā nedrīkst piemērot ar atpakaļejošu spēku.

41.

Būtu lietderīgi noskaidrot, kurš līmenis ir visatbilstošākais, lai veiktu plānošanu un tematisko koncentrāciju. Patlaban plānošana attiecas pat uz zemāko īstenošanas līmeni. Tāpēc tematiskās koncentrācijas ietvaros būtu jānosaka vispārējie mērķi un katram no tiem – galvenais īstenošanas rādītājs. Pārvaldības iestādēm būtu vajadzīga rīcības brīvība, lai noskaidrotu darbības, ar kurām varēs šo mērķi sasniegt dažādos reģionos, un lai tādējādi labāk varētu ņemt vērā reģionu vajadzības atkarībā no to īpatnībām un problēmām, kas tos skar. Ja mērķis ir paaugstināt nodarbinātības līmeni, būtu jānodrošina iespēja brīvi izvēlēties līdzekļus šā mērķa sasniegšanai. Atkarībā no to līmeņa dažos reģionos šo mērķi palīdzēs sasniegt pasākumi pētniecības jomā, bet citos – pasākumi tūrisma nozarē. Pārrobežu sadarbības veicināšanā, kuras mērķis ir reģionu integrācija pāri robežām, būtu jāņem vērā konkrētā pārrobežas reģiona īpašās vajadzības, lai tādējādi atbalstītu svarīgas darbības, kuras ir tālejošākas par stratēģijas “Eiropa 2020” tematiskajiem mērķiem. Kā piemēru var minēt “mazo projektu fondu”, kas atbalsta iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektus, tūrisma veicināšanu un trūkstošo transporta savienojumu izveidi. Plašākā nozīmē ir jānoskaidro, vai Eiropas teritoriālajā sadarbībā ir jāievēro visi nosacījumi, kas attiecas uz ESI fondiem. Būtu jānodrošina, ka netiek samazināts finanšu piešķīrums.

42.

Programmām vajadzētu būt elastīgākām, lai varētu elastīgi reaģēt uz jaunām situācijām un straujo tehnoloģisko attīstību. Tomēr šādam elastīgumam jābūt reālam. Tas nozīmē, ka ir jābūt iespējai ierobežot un vienkāršot procesu, ar ko groza programmas. Par programmas reālu elastīgumu nevar uzskatīt, piemēram, nepieciešamību sagatavot jaunu stratēģisku vides novērtējumu. Minētajā gadījumā, piemēram, stratēģisko vides novērtējumu nepieciešams veikt tikai gadījumos, kas ietekmē pārplānošanu, kurā izvirza īpašus mērķus, kas būtiski ietekmē vidi un ir iepriekš noteikti kā tādi.

43.

Ar Regulu (ES) Nr. 1303/2013 ir ieviesti divi instrumenti, kas paredz nodrošināt integrētu teritoriālo pieeju, t. i., integrētus teritoriālos ieguldījumus un kopīgos rīcības plānus, kuri dotu iespēju konkrētai apvidu vai reģionu integrētai attīstībai. Tomēr Komisija ir sniegusi dalībvalstīm ļoti maz stimulu izmantot šos instrumentus, turklāt – kas ir ne mazāk svarīgi – Komisija savos deleģētajos aktos un īstenošanas aktos tos ir definējusi visai neskaidrā un sarežģītā veidā. Vairāk ieviešot abus instrumentus, tiktu panākta

44.

Integrētu teritoriālo ieguldījumu (ITI) gadījumā ir noteikta prasība izveidot pārvaldības struktūras, kuras, ņemot vērā no šā instrumenta piešķirtā finansējuma apjomu, ir pilnīgi neatbilstīgas. Kā uzsvērts Komitejas atzinumā par sabiedrības virzītu vietējo attīstību, arī daudzie atšķirīgie noteikumi, kuri jāievēro attiecībā uz katru fondu, kas bieži ir dažādu pārvaldības iestāžu pārziņā, ir šķērslis tam, lai sabiedrības virzītu vietējo attīstību izvērstu ārpus ELFLA ietvariem. Tas ir iemesls, kādēļ šo ļoti inovatīvo integrēto vietējās attīstības instrumentu ieviešana vietējā līmenī līdz šim ir tik ierobežota. Nepieciešamība izveidot šādas struktūras ne tikai nesamērīgi noslogo šā instrumenta pārvaldību un tās dalībniekus, bet arī padara projektus daudz sarežģītākus un kavē to īstenošanu;

45.

norāda, ka izmaiņas, ko ik pēc septiņiem gadiem vai pat vēl biežāk veic kohēzijas politikas noteikumos, nesekmē to vienkāršošanu, bet gan rada pretēju efektu. Tomēr, ja tiesiskais regulējums aptver vairākus plānošanas periodus, tas vispirms ir radikāli jāvienkāršo. Nelielas vajadzīgās izmaiņas kohēzijas politikas īstenošanas mehānismā, protams, ir iespējamas un lietderīgas, taču lielākas izmaiņas būtu jāveic retāk un jāsagatavo pietiekami savlaicīgi. Vajadzētu iepriekš izvērtēt šādu izmaiņu ietekmi un saskaņā ar partnerības principu vajadzētu iepriekš apspriest tās ar attiecīgajiem partneriem, t. i., ne tikai dalībvalstīm, bet arī ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ko pārstāv Reģionu komiteja;

46.

uzskata, ka finanšu instrumentu izmantošana ir svarīgs elements, kas ļauj palielināt ESI fondu programmu radīto sviras efektu un apvienot ESI fondu un ESIF sniegto finansējumu. Tomēr, kā tas nesen tika norādīts RK un Padomes prezidentvalsts Slovākijas kopīgajā darbseminārā par šo jautājumu (1), attiecībā uz ESI fondu finanšu instrumentiem steidzami jāvienkāršo to struktūra, ziņošanas prasības un revīzijas noteikumi;

47.

iesaka Eiropas Komisijai pārbaudīt, kāpēc lielākajā daļā dalībvalstu līdz šim netiek pielietoti standarta instrumenti finanšu instrumentu izmantošanai;

48.

pieņem zināšanai nesen publicētajā Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā” iekļautos konstatējumus un aicina Revīzijas palātu novērtēt arī finanšu instrumentu īstenošanu pašreizējā finansēšanas periodā;

49.

pieņem zināšanai nesen publicēto tā saukto kopoto regulu (2), ar kuru tiek grozītas arī ESI fondu regulas – runa ir par finanšu instrumentu izmantošanas vienkāršošanu un vienkāršotu izmaksu risinājumu ESI fondu programmās,

50.

vienkāršošanas nolūkā ierosina Eiropas Komisijai apkopot un uzraudzīt “sliktas prakses” projektus. Tas ļautu atspoguļot nepieciešamību vienkāršot un grozīt pieeju un papildināt ESI fondu īstenošanas paraugprakses piemēru apmaiņu. Ņemot vērā RK locekļi praktisko pieredzi, Reģionu komitejai vajadzētu būtu galvenajai lomai šajā procesā;

51.

norāda, ka pamatdokumentus, kas attiecas uz fondiem, kuri darbosies plānošanas periodā no 2014. gada līdz 2020. gadam, Eiropas Komisija publicēja tik vēlu, ka īstenošana nevarēja sākties plānošanas perioda sākumā. Tāpēc nācās ilgi gaidīt un radās grūtības atsevišķu darbības programmu saskaņošanā. Turpmāk dokumenti būtu jāpublisko laikus un vienlaicīgi;

52.

atkārtoti uzsver, ka pastāv konkrēti instrumenti, kas varētu reāli sekmēt ESI fondu pārvaldības vienkāršošanu. Procedūru saskaņošana, IT instrumentu plaša izmantošana un e-pārvalde ir daži no pamatelementiem, ko var vispārēji izmantot šo fondu gadījumā. Turklāt ir būtiski arī turpināt sekmēt standarta izmaksu izmantošanu, kas var novērst administratīvo slogu, un vienkāršot ziņošanu un uzraudzību, lai neradītu papildu administratīvo slogu saņēmējiem un šo resursu apsaimniekošanā iesaistītajām iestādēm;

53.

norāda, ka, ESI fondu izstrādes un visā to īstenošanas procesā plašāk izmantojot principu, kas balstās uz partnerattiecībām ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, Eiropas Komisija varētu iegūt informāciju, kura ļautu būtiski veicināt īstenošanas procesa efektivitāti un vienkāršošanu.