19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/174

—

ņemot vērā Laima Liucija Andrikienė ieteikuma priekšlikumu Padomei ETP grupas vārdā par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību (B7-0164/2013),

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 22. vispārējo komentāru (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Padomes 2009. un 2011. gada secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības brīvības dēļ (2),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru un ES Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (3),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija – ES ārējās darbības svarīgākais elements. Ceļā uz efektīvāku pieeju” (COM(2011)0886,

—

ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos (4) un Padomes 2012. gada 25. jūlija Lēmumu 2012/440/KĀDP, ar ko ieceļ amatā Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos (5),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu (6),

—

ņemot vērā rezolūcijas par ziņojumiem par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (7),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 36. pantu,

—

ņemot vērā projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību (turpmāk – “pamatnostādnes”),

—

ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0203/2013),

A.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu ES starptautiskās darbības virzītājspēks ir šādi principi: demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

B.

tā kā tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību, tostarp tiesības uz teistisku, neteistisku un ateistisku pārliecību, tiesības neticēt un tiesības mainīt reliģiju vai ticību, ir katra cilvēka universālās cilvēktiesības un pamatbrīvība, kas savstarpēji saistītas ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kuras nostiprinātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā;

C.

tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti aicinājis izveidot vērienīgu instrumentu kopumu, lai veicinātu reliģijas vai ticības brīvības respektēšanu, īstenojot ES ārpolitiku;

D.

tā kā Eiropas Parlaments šajā sakarā ir atzinīgi novērtējis ES apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību saskaņā ar ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju un ir uzsvēris, ka šo pamatnostādņu sagatavošanā ir jāiesaista Parlaments un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

E.

tā kā saskaņā ar starptautisko tiesību standartiem visu valstu pienākums ir nodrošināt efektīvu aizsardzību visiem to pilsoņiem un pārējām personām, kas atrodas to jurisdikcijā; tā kā dažos pasaules reģionos ir plaši izplatīta personu un ģimeņu, kopienu, baznīcu un to iestāžu vajāšana reliģiskās piederības, viņu pārliecības vai reliģijas vai ticības likumīgas publiskas izpausmes dēļ; tā kā visos pasaules reģionos, tostarp Eiropā un tai kaimiņos esošajās valstīs, joprojām pastāv diskriminācija reliģijas vai ticības dēļ un tā kā personām, kas pieder pie noteiktām reliģiskajām kopienām, tostarp reliģiskajām minoritātēm, vai neticīgajiem joprojām tiek liegtas cilvēktiesības un viņi tiek regulāri diskriminēti, arestēti, notiesāti un daudzās valstīs pat dažkārt sodīti ar nāvi savas reliģiskās pārliecības vai ticības dēļ,

1.

iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

a)

ES ārpolitikas prioritātei noteikti jābūt tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību ievērošanas veicināšanai un šo tiesību pārkāpumu novēršanai;

b)

daudzās pasaules vietās joprojām pret cilvēkiem, kas pieder pie reliģiskām kopienām vai minoritātēm vai kas nav ticīgi, tiek vērsta vardarbība, vajāšana un diskriminācija. Reliģiskas tolerances un atvērtības dialogam trūkums, ekumēniskas līdzāspastāvēšanas trūkums bieži noved pie politiskiem nemieriem, vardarbības un atklātiem bruņotiem konfliktiem, kas apdraud cilvēku dzīvību un mazina reģiona stabilitāti. Eiropas Savienībai nekavējoties skaidri jānosoda jebkāda vardarbība un diskriminācija, īstenojot ES politiku reliģijas vai ticības brīvības jomā. Īpaša uzmanība jāpievērš to cilvēku situācijai, kuri mainījušas savu reliģisko piederību vai ticību, jo daudzās valstīs tieši viņi bieži vien kļūst par sociāla spiediena, iebiedēšanas vai atklātas vardarbības upuriem;

c)

ES pamatnostādņu mērķis un darbības joma ir veicināt un aizsargāt reliģijas vai ticības brīvību trešās valstīs, integrēt reliģijas vai ticības brīvības jautājumus visās ES ārējās darbībās un cilvēktiesību politikas jomās un izstrādāt skaidrus nosacījumus, kritērijus, standartus un praktisku ievirzi, lai veicinātu to, ka ES un dalībvalstu iestāžu amatpersonas savā darbā sekmē reliģijas vai ticības brīvību, tādējādi veicinot konsekvenci, efektivitāti un redzamību ES rīcībai ārējo attiecību jomā;

d)

tā kā no tā būs atkarīga pamatnostādņu sekmīga īstenošana, tajās jāizmanto skaidras definīcijas un jāparedz pienācīga un pilnīga tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību aizsardzība atbilstīgi starptautiskajām tiesībām visās šīs brīvības privātajās un publiskajās izpausmēs, kā arī tās individuālajos, kolektīvajos un institucionālajos aspektos, tostarp, attiecībā uz tiesībām ticēt vai neticēt, mainīt reliģisko pārliecību vai ticību, attiecībā uz vārda brīvību, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī vecāku tiesībām izglītot bērnus saskaņā ar savu morālo pārliecību, vai tā būtu reliģiska vai nereliģiska. Skaidras definīcijas un pilnīga aizsardzība ir vajadzīga arī attiecībā uz reliģisko un ar ticību saistīto institūciju atzīšanu par juridiskām personām, to autonomiju, uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesībām, tiesībām uz patvērumu, tiesībām ievērot brīvdienas, svinēt svētku dienas un rīkot ceremonijas, kā to paredz cilvēka reliģija vai ticība, kā arī attiecībā uz pamattiesībām aizsargāt savu īpašumu;

e)

pamatnostādnēm ir jābalstās uz starptautiskajām tiesībām un līgumiem, ko atzinusi un atzinusi starptautiskā sabiedrība;

f)

kā noteikts pamatnostādņu projektā, saskaņā ar starptautiskās sabiedrības atzītiem principiem nedrīkst ierobežot brīvību bez jebkādiem spaidiem būt kādas reliģijas vai ticības sekotājam vai to pieņemt un vecāku un aizbildņu brīvību nodrošināt, lai viņu bērni saņemtu reliģisku un garīgu izglītību. Visas citas tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību izpausmes “var pakļaut tikai tādiem ierobežojumiem, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, kārtību, veselību vai morāli, vai arī citu personu pamattiesības un pamatbrīvības” (8). Vienlaikus ierobežojumiem jābūt precīzi izskaidrotiem, tiešā veidā saistītiem un samērīgiem attiecībā pret aizsargātajām citu personu tiesībām, un jāpanāk tiesību līdzsvars. Tāpēc pamatnostādnēs vajadzētu īpaši uzsvērt samērīguma kritēriju;

g)

lai gan tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību un tiesības uz vārda brīvību viena otru pastiprina, gadījumos, kad šīs abas tiesības tiek pretnostatītas, ES būtu jāpatur prātā arī tas, ka mūsdienu plašsaziņas līdzekļi dod iespēju rast ciešu saikni starp kultūrām un ticībām. Tāpēc jāveic pasākumi, lai izvairītos no starpkultūru vardarbības, ko izraisījusi vārda brīvība saistībā ar kritiku un jo īpaši izsmieklu vai ņirgāšanos. Šajā sakarā ES ir jāpalīdz mazināt šādus saspīlējumus, piemēram, veicinot savstarpēju saprašanos un dialogu, un nepārprotami jānosoda jebkādi vardarbības gadījumi, kas notikuši, reaģējot uz šādiem izteikumiem, tai ir stingri jāiestājas pret jebkādiem centieniem noteikt kriminālatbildību par vārda brīvību saistībā ar reliģiskiem jautājumiem, piemēram, pret likumiem pret zaimošanu;

h)

pamatnostādnēs jāuzsver, ka reliģijas vai ticības brīvības neatņemama daļa ir katra cilvēka tiesības šo brīvību īstenot vienam pašam vai kopā ar citiem. Tas ietver:

i)

uzskata, ka sekulārisms, kas tiek definēts kā stingra reliģisko un politisko iestāžu nodalīšana, nozīmē, ka netiek pieļauta nekāda veida reliģiskā iejaukšanās valdības darbā un nekāda veida valsts iejaukšanās reliģiskās lietās, izņemot gadījumus, kad tas tiek darīts nolūkā nodrošināt drošības un sabiedriskās kārtības noteikumu ievērošanu (tostarp citu personu brīvības ievērošanu), un ka visiem – ticīgajiem, agnostiķiem un ateistiem – tiek garantēta vienlīdzīga pārliecības brīvība;

j)

ES ir attiecīgi jārīkojas, ja ar reliģiju vai ticību saistītu organizāciju reģistrācijas prasības pārmērīgi ierobežo reliģijas vai ticības brīvību. Reģistrācija nedrīkst būt priekšnoteikums, lai varētu izmantot cilvēktiesības uz reliģijas vai ticības brīvību, jo šīs tiesības nedrīkst būt atkarīgas no administratīvām vai juridiskām prasībām. ES jāaicina atcelt visas tiesību aktu normas, piemēram, personas reliģijas obligātu reģistrāciju ģimenes stāvokli apliecinošos dokumentos, ja to dēļ tiek diskriminēti neticīgie vai personas, kuras ir mainījušas savu reliģiju vai ticību;

k)

kā atzīts starptautiski apstiprinātos standartos, bērna vecāki vai likumīgie aizbildņi var brīvi nodrošināt, lai viņu bērni saņemtu reliģisku un garīgu izglītību saskaņā ar viņu pašu pārliecību, un bērnu nedrīkst pakļaut reliģijas vai ticības mācībai pret viņa vecāku vai likumīgo aizbildņu gribu, pamatprincipam vienmēr jābūt bērna interesēm. Vecāku tiesības izglītot bērnus saskaņā ar savu reliģisko vai nereliģisko pārliecību ietver arī tiesības noraidīt jebkādu tādu nevēlamu iejaukšanos šajā izglītošanas procesā no valsts vai nevalstisko struktūru puses, kas ir pretrunā viņu reliģiskajai vai nereliģiskajai pārliecībai. Pamatnostādnēs jāuzsver šis reliģijas un ticības brīvības aspekts un jāgarantē sekularizācija valsts izglītības sistēmā, un ES pārstāvniecībām jāveic attiecīgi pasākumi, ja šis princips netiek ievērots;

l)

ES ir jāvērš īpaša uzmanība uz diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ trešo valstu ģimenes un sociālajos likumos, jo īpaši, bet ne tikai, saistībā ar tiesībām stāties laulībā un bērna aizbildnības tiesībām;

m)

pamatnostādnēs jāietver uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības pildīt militāro dienestu, likumīgi izmantojot domu, pārliecības un ticības brīvības tiesības. ES jāaicina valstis, kurās ir obligāta militārā dienesta sistēma, atļaut alternatīvu nevardarbīgu vai civila rakstura dienestu, kas ir sabiedrības interesēs un kam nav soda pazīmju, kā arī nepiespriest sodu, tostarp cietumsodu, par atteikšanos pildīt militāro dienestu pārliecības dēļ;

n)

ES jāaicina trešās valstis uzņemt bēgļus, kas tiek vajāti to reliģijas vai ticības dēļ, un nodrošināt tiem patvēruma aizsardzību, jo īpaši gadījumos, kad bēgļiem draud nāve vai vardarbība. ES dalībvalstīm vajadzētu vairot savus centienus tādu bēgļu uzņemšanā, kas tiek vajāti to reliģijas vai ticības dēļ;

o)

pamatnostādņu sagatavošanas un īstenošanas laikā īpaši svarīgs būs atbalsts plaša spektra pilsoniskās sabiedrības organizācijām – tostarp cilvēktiesību organizācijām un ar reliģiju un ticību saistītām grupām – un sadarbībai ar tām, lai veicinātu un aizsargātu reliģijas vai ticības brīvību, tāpēc cilvēktiesību kontaktpersonām ES delegācijās pastāvīgi jāsazinās ar šīm organizācijām, lai pēc iespējas ātrāk spētu noteikt problēmas, kas radušās reliģijas vai ticības brīvības jomā attiecīgajās valstīs;

p)

Eiropas Ārējās darbības dienestam Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos vadībā jānodrošina pienācīga un pastāvīga situācijas pārraudzība un novērtējums reliģijas vai ticības brīvības jomā pasaulē, un ES gada ziņojumā par cilvēktiesībām pasaulē arī turpmāk jāvelta nodaļa šim jautājumam, ietverot ieteikumus uzlabojumiem. Situācijas reliģijas vai ticības brīvības tiesību jomā uzraudzībai līdztekus pārējām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām ir jābūt vienam no svarīgākajiem jautājumiem ES attiecībās ar trešām valstīm, īpaši tām, kuras iesaistījušās Eiropas Kaimiņvalstu politikā. Tam jāatspoguļojas visos nolīgumos un visos pārskata un ziņošanas dokumentos. ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos savā darbībā īpaša uzmanība jāpievērš jautājumiem, kas saistīti ar reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, un jāuzņemas pamanāma loma šīs brīvības veicināšanā, izmantojot ES ārējās attiecības. Šim pārstāvim arī jāsadarbojas ar Eiropas Parlamentu un attiecīgajām tā komitejām saistībā ar jomām, kas rada bažas, un panākto progresu, kā arī jāsadarbojas ar attiecīgās jomas nevalstiskajām organizācijām;

q)

jāpieņem instrumentu kopums ES pamatnostādņu ievērošanas uzraudzībai, novērtēšanai un to īstenošanas atbalstam. Tajā galvenā uzmanība jāpievērš darbības instrumentiem, lai labāk atspoguļotu prioritārās darbības jomas, kas iekļautas pamatnostādnēs, cita starpā:

r)

ES ārpolitikas finanšu instrumenti būtu jāizmanto gan stimulēšanai, gan atturēšanai (piemēram, iesaldējot līdzekļus) attiecībā uz reliģijas vai ticības brīvību konkrētā valstī, jo minēto finanšu līdzekļu piešķiršana ir cieši saistīta ar vispārējās cilvēktiesību situācijas novērtējumu attiecīgajā valstī. Ja cilvēktiesību situācija būtiski pasliktinās, tostarp arī attiecībā uz reliģijas vai ticības brīvību, ES jāpiemēro ES ārējos nolīgumos ar attiecīgo valsti iekļautās cilvēktiesību klauzulas. ES ārējos nolīgumos iekļautajām cilvēktiesību klauzulām ir jābūt saistošai, un tās ir sistemātiski jāintegrē visos ES nolīgumos ar trešām valstīm;

s)

ES jāturpina īstenot iniciatīvas dažādos daudzpusējos forumos, lai veicinātu un aizsargātu reliģijas vai ticības brīvību. Vajadzības gadījumā un pēc pieprasījuma ES jāpalīdz trešām valstīm izstrādāt tiesību aktus, kas sekmē un aizsargā reliģijas vai ticības brīvību;

t)

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 36. pantu Eiropas Parlaments ir jāiesaista pamatnostādņu īstenošanas novērtēšanā, kas jāveic ne vēlāk kā trīs gadus pēc pamatnostādņu stāšanās spēkā. Izvērtējuma pamatā jābūt analīzei par ES reakciju konkrētās situācijās, kad trešās valstīs tiek pārkāpta reliģijas vai ticības brīvība. Eiropas Parlaments regulāri jāinformē par jomām vai norisēm, kas rada bažas un par kurām ziņojušas ES delegācijas. Jāsniedz detalizēta informācija attiecīgajām Parlamenta komitejām;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un informēšanas nolūkā Komisijai.