19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/8

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka euro un ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) tapšana ir bijis svarīgākais posms Eiropas attīstībā. Tas bija Savienības stratēģiskā plāna elements redzējumā, kas bija pamatā EOTK un Romas līgumam. Tas bija nozīmīgs un drosmīgs pasākums un vienlaikus derības nākotnei, un tas raisīja daudzas cerības un kopumā viesa pārliecību, ka vienotas valūtas ietekme ļaus pārvarēt vēl pastāvošo pretestību, kas kavēja EMS un pilnīgas politiskas Savienības izveidi, kura būtu bijusi vajadzīga. Euro vēl aizvien ir visa minētā priekšnoteikums.

1.2.

Pēc divdesmit ilgiem gadiem tomēr jāatzīst, ka cerības nav piepildījušās, iespējams, tāpēc, ka euro visā šajā laikā nav bijis pakļauts nedz iekšējiem, nedz ārējiem nopietniem satricinājumiem, vai varbūt tāpēc, ka Eiropā nav pietiekamas uzticēšanās starp aizdevējām valstīm un parādniecēm valstīm, kas savukārt nozīmē nepietiekamu kohēziju un nepietiekamu uzticēšanos mūsu valdībām. Tā nu visi labprātāk noskaņojās uz mierīgiem laikiem un esošā labklājības līmeņa saglabāšanu, un šķita, ka viss norit gludi, tomēr miers izrādījās mānīgs. Kad starptautiskā ekonomikas un finanšu krīze skāra ES, izraisījās satraukums un gaismā nāca EMS struktūrā pastāvošie ierobežojumi un pretrunas, kas mazināja euro pievilcību. Sākotnēji tika uzskatīts: lai EMS darbotos, pietiek izstrādāt dažus “grāmatvedības noteikumus”, piemēram, Stabilitātes paktu, tomēr tā bija nevis tehniska, bet gan ekonomiska un politiska problēma.

1.3.

EESK apzinās stabilitātes nozīmi. Tomēr stabilitātei būtu jāattiecas ne vien uz cenām vai ekonomikas un finanšu iestādēm, bet arī uz politiku un sociālajiem apstākļiem. Iedzīvotājiem pamatoti šķiet, ka tieši viņiem, nevis bankām, kurām bija izšķirīga loma krīzes izraisīšanā, ir jāmaksā augstākā cena par krīzi un jāatmaksā parāds, un tas nav taisnīgi. EESK ir pārliecināta, ka taupības politiskā ilgtspēja vairs ilgi nevar turpināties. Dažās valstīs robežas jau ir pārsniegtas.

1.4.

EESK tāpēc uzskata, ka vienotā valūta ilgtermiņā spēs pastāvēt tikai tad, ja tiks panākta eurozonas valstu ekonomisko iespēju konverģence un paaugstināsies to konkurētspēja kopumā; tie ir mērķi, kuriem vajadzīga gan, ekonomiska, gan politiska rakstura apņemšanās. Nepietiek ar nelieliem pagaidu uzlabojumiem. Ir vajadzīgs kvalitatīvs pavērsiens, kurā nozīmīga loma ir ne tikai valūtai un ekonomikai, bet arī politikai, suverenitātei, cilvēkiem un spējai veidot dialogu starp Eiropas tautām. Lai atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību un lai euro tiktu atkal uztverts kā priekšrocība, nevis traucēklis, ir vajadzīga lielāka politiskā integrācija, mazāka valstu iejaukšanās un sociālā tirgus ekonomika.

1.5.

No šā atzinuma nepārprotami izriet, ka EESK priekšlikumi ir proaktīvi, bet Komisijas un Padomes reakcija uz krīzi līdz šim lielākoties ir bijusi reaktīva. Jāatgādina, piemēram, ka Līgumā par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību ir likts uzsvars uz stabilitāti, tomēr kopīgi finanšu instrumenti atveseļošanai un nodarbinātībai nav piedāvāti, lai gan vienošanās par vienotu uzraudzības mehānismu (VUM) ir nozīmīgs solis uz priekšu, pat ja trūkst uzticama un konkrēta ceļveža virzībai uz politisku savienību. Eiropai savukārt atkal jāatgriežas pie labklājības radīšanas, lai to varētu taisnīgi sadalīt. Tas ir labāks veids, kā mazināt protestus. Ar piespiedu taupību nepietiek.

1.6.

Kā EESK jau vairākkārt centusies norādīt, tā aicina apzināt REĀLO situāciju attiecībā uz euro un Eiropu (lai tos glābtu), to politiskajām un ekonomiskajām robežām, ieguvumiem, zaudējumiem un vainīgajiem, kas noveduši pie pašreizējās situācijas. Jārīkojas ātri, jo nav vairs laika tukšām runām, maldināšanai un pasakām. Tas ir vienīgais veids, kā neļaut izjukt Eiropai, kurā jau labu laiku vērojama lejupslīde. Tāpēc nebūtu jāvaino populismā tie, kas protestē pret uzlikto nastu. Eiropai jāmācās ieklausīties bez iedomības. Tā vairs nevar izlikties kurla.

1.7.

EESK uzskata, ka labākais veids, kā pilnveidot EMS, izvairīties no lejupslīdes, samazināt valstu parādu un stabilizēt budžetus, ir apvērst pašreizējo principu, uz kura balstās ES ekonomikas kultūra (stabilitāte izaugsmei), proti, sākt nevis ar taupību, bet gan izaugsmi un padarīt to par galveno mērķi, veicinot jaunu paktu (kopīgai) izaugsmei, nodarbinātībai un stabilitātei — paktu, kurā tiktu iesaistīti arī sociālie partneri (izaugsme stabilitātei). Komiteja ir pārliecināta, ka

1.8.

Jāīsteno simetriska politika, lai euro kļūtu ilgtspējīgs, un jāsamazina valstu ekonomiskās atšķirības, ieviešot solidāru plānu, ar kuru investīcijām paredzētie resursi tiktu pārvietoti uz valstīm ar vājāku ekonomiku, izmantojot mērķprojektus, vajadzības gadījumā veicot fiskālas pārbīdes, kā arī integrējot darba tirgu un sociālo politiku. Proti, jārīkojas, veicot simetriskus pielāgojumus: kopēji fondi bankrota apdraudēto banku glābšanai, Eiropas depozītu apdrošināšana, ES obligācijas, eiroobligācijas, kopēja politika ES ārējā parāda samazināšanai utt. (kompensācijai vai pielāgojumiem paredzēta kopēja fonda radīšana).

1.9.

Jāizveido ES ekonomikas valdība, atsakoties no pašreizējās pasākumu koordinēšanas metodes, kas nav devusi pozitīvus rezultātus, un Eurogrupa jāpārveido par struktūru, kura lemj ar balsu vairākumu un ir euro pārstāvis. Situācija, kad pastāv monetārā savienība un banku savienība, bet ekonomikas politikas pasākumi ir nošķirti, vairs nav ilgtspējīga. Savukārt kopīga pārvaldība (kāda paredzēta fiskālajā paktā) makrolīmenī un mikrolīmenī (rūpniecības pakta pieņemšana) var orientēt ekonomikas un fiskālo politiku uz izaugsmi, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu.

1.10.

Eurozonā jāizveido kopīgs budžets (protams, ar kopīgiem noteikumiem), apvienojot tirdzniecības politiku un maksājumu bilanci — jomas, kas pašlaik ir ļoti atšķirīgas. Jāpanāk fiskālā konsolidācija, iedarbojoties uz multiplikatoru struktūru, lai atbrīvotu resursus izaugsmei un nodarbinātībai, un jāsāk reformas, kas ļaus palielināt produktivitāti valstīs ar vājāku ekonomiku (2).

1.10.1.

Jebkurā gadījumā jāsamazina un/vai jāmīkstina pašreizējie taupības pasākumi valstīs ar vislielāko parādu un jāveicina pieprasījuma palielināšanās aizdevējās valstīs. Lai sekmētu nodarbinātību un sociālo taisnīgumu, dalībvalstīm jārisina parāda un strukturālo reformu jautājums, savukārt no ES puses vienlaikus nepieciešams solidārs un konkrēts izaugsmes plāns. Lejupslīdes laikā nedrīkst veikt taupības pasākumus, kā to dara ES: vēl lielāks parāda samazinājums un vienlaicīgi kreditēšanas ierobežojumi kaitē ekonomikai.

1.11.

Tāpēc ir vajadzīga sistēma, kura spētu neitralizēt atsevišķu valstu kļūdas un vājās puses, kuru piemērotu reformu procesa laikā un kura mazinātu eurozonas valstu ekonomiskās atšķirības un savstarpējo nelīdzsvarotību, arī ar monetārās politikas palīdzību.

1.12.

Arī pati ECB ir cietusi no EMS ierobežojumiem. Saskaņā ar Līgumu tās pienākums bija īstenot vienotu, gandrīz federālu monetāro politiku, lai gan valstu ekonomikas sistēmas bija un ir atšķirīgas un starp tām ir liela nelīdzsvarotība. Tādēļ, kā jau teikts, būtu bijuši un joprojām būtu vajadzīgi ES korektīvie pasākumi. Tie ļautu novērst ECB pārslogošanu un padarītu efektīvāku un taisnīgāku tās darbību, kas vērsta uz cenu stabilitāti un kas ļauj ierobežot esošos kropļojumus un nelīdzsvarotību, kura var apdraudēt pat vienotās valūtas pastāvēšanu, kā to pierādīja nesenā valsts parāda krīzes epizode, ko ļāva novērst tikai ECB prezidenta izlēmīga rīcība. Tas ir nepieciešams, lai vismaz līdz brīdim, kad tiks pārvarēts pašreizējais ECB pilnvaru un ES politikas deficīts, veicinātu ekonomikas integrāciju, kas atpaliek salīdzinājumā ar monetāro integrāciju.

1.12.1.

ECB loma šobrīd ir pārslogota. Lai labāk pildītu savas funkcijas un lai tās rīcībā būtu līdzvērtīgi ieroči, tai vajadzētu piešķirt tādas pašas funkcijām un pilnvaras kā Federālo rezervju bankai jeb FED (Federal Reserve Bank), tostarp pēdējās instances aizdevējas pilnvaras, lai mazinātu procentu likmju atšķirības. Tāpēc tās rīcībā jābūt visaptverošām pilnvarām, kas vajadzības gadījumā tai ļautu veikt arī izaugsmi veicinošus pasākumus.

1.12.2.

Pašlaik notiek intensīvas centrālo banku debates par to, kādas stratēģijas būtu jāizmanto izaugsmes atjaunošanai. Tas ir senais jautājums par attiecību starp taupīšanu un izaugsmi, proti, starp inflāciju un izaugsmi, kā arī izaugsmi un nodarbinātību. Jāpiebilst, ka Federālo rezervju banka katru mēnesi laiž apgrozībā 85 miljardus USD, lai izpildītu savu uzdevumu, proti, bezdarba līmeni samazinātu līdz 6 % (līdzīgu pieeju gatavojas izmantot arī Anglijas Banka). Šāda situācija apliecina ECB vājumu salīdzinājumā ar citām centrālajām bankām, jo tai nav ne valdības, ne budžeta. Tas pats attiecas arī uz valūtu attiecību kontroli. Arī Eiropas Centrālajai bankai būtu jāuzņemas atbildība par maiņas kursa politiku. Saskaņā ar Līgumu līdz šim tikai Padomei ir tiesības slēgt oficiālas vienošanās par euro maiņas kursu attiecībā pret trešo valstu valūtām.

1.12.3.

Parāds — vēl viens svarīgs EMS aspekts. Šajā sakarā EESK jau ir izvirzījusi konkrētu priekšlikumu, t. i., no tirgus izņemt 60 % valstu parādu un tādējādi nepieļaut tirgus spekulatīvo darbību negatīvo ietekmi uz eurozonu (3). Ir skaidrs, ka pēc EMS izveides pabeigšanas un kopīga eurozonas budžeta ieviešanas varēs paredzēt arī kopīgu obligāciju emitēšanu (protams, kopīga eurozonas budžeta ietvaros).

1.13.

Attiecībā uz finanšu un banku sistēmu kopumā EESK uzskata, ka pēc iespējas ātrāk un tuvākajā laikā jāpilnveido visu ES iesākto pasākumu aspekti (4). Tie ir vieni no efektīvākajiem un svarīgākajiem instrumentiem EMS pilnīgai izveidei, tās stabilitātei un iekšējam tirgum.

1.14.

EESK uzskata, ka ES nākotne un tās institucionālā struktūra nebūtu jāsaista ar ideoloģisko modeli, pat ja federālais modelis šķiet vispiemērotākais; drīzāk būtu jāpievēršas funkcionāliem un būtiskiem jautājumiem, lai nodrošinātu pašas Eiropas idejas izdzīvošanu. Cilvēkiem un solidaritātei atkal jākļūst par svarīgāko Eiropas prioritāti, un ekonomika ir tai jāpakārto, nevis otrādi. Tāpēc ir pienācis laiks atsākt īstenot politisko, sociālo un ekonomisko savienību. Lai arī Padomes veikums ir apsveicams, tomēr Komiteja uzskata, ka tas ir bikls, neatbilstīgs un patiesi nepietiekams. Jāaptur egoisms un jāpārtrauc “interešu utopisms“, kas šķiet pārņēmis Eiropu, par labu solidaritātei. Jāpārtrauc vai jāmīkstina taupības pasākumi, lai mazinātu ciešanas, bet nodarbinātību un izaugsmi atkal izvirzītu iniciatīvu uzmanības centrā.

1.15.

Tāpēc ir jāvirzās uz politiskas un sociālas savienības konverģenci, lai, ņemot vērā iepriekš minētos priekšlikumus, pilnībā izveidotu EMS. Lēmumu pieņemšanas procesam jākļūst demokrātiskākam (lēmumus pieņemot ar balsu vairākumu) un pārredzamākam, lai integrācija būtu pozitīva un mazāk nelīdzsvarota un suverenitāte tiktu kopīgi pārvaldīta, tādējādi mazinot integrācijas procesa atšķirības. Tas ļautu Eiropas Savienībai paust vienotu nostāju starptautiskās organizācijās.

1.16.

Jauns līgums: EESK uzskata, ka lielāko daļu atzinumā minēto priekšlikumu attiecībā uz ekonomiku var īstenot, negrozot Līgumu. Lai ātrāk virzītos uz priekšu un novērstu ES izjukšanas risku jaunu ārējo uzbrukumu un taupības politikas saglabāšanas dēļ, vajadzības gadījumā var veidot ciešāku sadarbību starp valstīm, kas atbalsta priekšlikumus (kā fiskālā pakta gadījumā). Cita padziļinātas integrācijas iespēja varētu būt likumdošanas pilnvaru piešķiršana jaunievēlētajam Eiropas Parlamentam, lai par tā priekšlikumu varētu ierosināt tautas nobalsošanu vienlaicīgi visās ieinteresētajās valstīs.

1.17.

Eiropā notiekošais ietekmē arī starptautiskās norises, un otrādi. Tāpēc būtu vajadzīgas efektīvākas starptautiskas struktūras ar lielāku lemtspēju, lai nodrošinātu labāku pasaules mēroga pārvaldību. Šajā sakarā Eiropas Savienībai — vismaz no eurozonas — vajadzētu būt vienoti pārstāvētai. Piemēram, G20 vajadzētu būt iespējai izveidot ekonomikas un sociālo lietu komiteju pasaules attīstībai, lai darbotos, izmantojot nodokļu stimulus.

1.18.

Tomēr tikai cita saskaņotāka un demokrātiskāka politiskā vide, ko papildina labāka iekšējā pārvaldība, ļauj ES īstenot efektīvāku ārējo pārvaldību un tādējādi paust vienotu nostāju starptautiskā līmenī. Tas pats sakāms par attiecību starp valūtām, lai novērstu kaitējumu ES ekonomikai, un attiecībām starp citām pasaules valstu ekonomikas sistēmām, sevišķi jaunattīstības valstīs.

1.19.

Apkopjot izklāstu, euro satvara pilnīgai izveidei ir četri priekšlikumi:

2.1.

Pašlaik ES atrodas sevišķi grūtā un bīstamā situācijā, kas var radīt negatīvas sekas, kuras var būt daudz nopietnākas par pašreizējām ekonomiskajām un sociālajām sekām. Šajā pašiniciatīvas atzinumā tiek analizēta virkne jautājumu, piemēram, nepieciešamība pildīt saistības ekonomikas un sociālās kohēzijas jomā, kuras noteiktas Līgumā, veicināt jaunu ekonomikas un monetāro politiku izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī proaktīvāku inovācijas politiku, izveidot Eiropas riska kapitāla fondu maziem un vidējiem uzņēmumiem un, visbeidzot, strādāt ES nākotnei (5).

2.2.

Arī Eiropas Savienībā lielas ekonomiskās intereses nevis tuvinās, bet gan saduras. Euro nekādā ziņā nav atbildīgs par pašreizējām norisēm (6). Euro ir valūta, kas ilgu laiku bijusi atstāta novārtā un kas joprojām gaida, ka iesaistītās puses (valdības) pieņems lēmumu.

2.3.

EESK pienākums ir reaģēt uz šiem izaicinājumiem, ar lielu tālredzību runāt atklātu un skaidru valodu, apzinoties, kas ir likts uz spēles un kādā līmenī notiek konfrontācija, un neslēpjot patieso situāciju. Ar šo atzinumu EESK vēlas aktīvi un atklāti sniegt ieguldījumu EMS pilnīgā izveidošanā un krīzes pārvarēšanā darba ņēmēju, uzņēmumu un iedzīvotāju interesēs Eiropas Savienībā, bet jo īpaši eurozonā, kas visvairāk izjūt pašreizējās krīzes sekas.

3.1.1.

Vienotas valūtas ieviešana būtu bijusi optimāla valstīs, kuras saskaras ar simetriskiem satricinājumiem vai kurām ir instrumenti asimetrisku satricinājumu absorbēšanai. Empīriski pētījumi liecina, ka asimetrisku satricinājumu iespējamība Eiropā ir lielāka nekā ASV. Protams, ECB vienotā monetārā politika, kuras galvenais mērķis ir cenu stabilitāte valūtas savienībā, nevar reaģēt uz asimetriskiem satricinājumiem atsevišķās eurozonas valstīs. Tādēļ šo satricinājumu pārvarēšanai ir vajadzīgs kāds cits pietiekami efektīvs mehānisms. Jo mazāka ražošanas faktoru mobilitāte, ekonomiku atvērtība, ekonomikas ciklu sinhronizācija, ražošanas dažādība, finanšu integrācija un savstarpējās tirdzniecības apjoms un jo lielāks darba tirgus neelastīgums un atšķirīgāki dalībvalstu inflācijas līmeņi, — jo mazāk piemērota eurozonas valstīm būs ECB vienotā monetārā politika. Jo neefektīvāki izrādīsies asimetrisko satricinājumu ietekmes mazināšanas paņēmieni (cenu un algu elastīgums, darbaspēka un kapitāla mobilitāte starp dalībvalstīm un fiskālais federālisms), jo grūtāk valstīm būs reaģēt uz monetārās politikas suverenitātes zudumu.

3.1.2.

EMS, iespējams, ir Māstrihtas līguma galvenais, bet ne vienīgais pīlārs. Savienības izveides pamatā pēc Berlīnes mūra krišanas bija ne tikai ekonomiskie, bet galvenokārt politiskie apsvērumi. Daudzas valstis tā arī palika pārsteigti un vienaldzīgi skatītāji, kas vēroja situācijas mainīšanos, tostarp arī gandrīz uzreiz notikušo Austrumvācijas uzņemšanu un abu marku paritāti (1:1), ko apstiprināja Vācijas Federālā banka. Tika noteikts vēlāk pieņemt lēmumu par pilnīgu EMS izveidi, un tādējādi nostiprinājās vispārēja nogaidīšanas nostāja, kura, kā vēlāk izrādījās, bija ilūzija, ka monetārā savienība radīs arī politisko savienību, ka euro kļūs par federālās Eiropas dzinējspēku; tomēr tas tā nenotika.

3.1.3.

Savienībai būtu vajadzējis kļūt ne tikai par euro garantu un vienota viedokļa paudēju, bet arī novērst euro trūkumus. Taču tā vietā tika uzskatīts, ka savienības darbības nodrošināšanai ir vajadzīgi tikai daži “noteikumi”, piemēram, Stabilitātes pakts ar patvaļīgiem rādītājiem. Šī pašatsauces sistēma, kas tika uzskatīta par nekļūdīgu, tomēr nedarbojās, kā bija gaidīts. Arī ECB pilnvaras ir vienpusējas un ierobežotākas salīdzinājumā ar citu centrālo banku pilnvarām. Šīs pretrunas sāka strauji izpausties līdz ar finanšu krīzi, kuru ES pamanīja ar lielu aizkavēšanos, un vēlāk arī līdz ar valsts parāda krīzi, kas euro valūtai atņēma auru un brīnumdarītājas varu, par kuru tika runāts tās radīšanas brīdī. Tādējādi euro pievilcības potenciāls tika samazināts tiktāl, ka pašlaik euro tiek uztverts kā drauds vai kā viltīgs līdzeklis, lai attaisnotu taupības politiku.

4.1.1.

Līdz 2008. gadam EMS attiecībā uz eurozonas dalībvalstīm monetārās politikas aspektā darbojās diezgan labi: tirdzniecības vienkāršošana, maiņas riska novēršana, konkurences nolūkos veiktas devalvācijas likvidēšana, cenu stabilitāte (vidējā gada inflācija 2,03 %, izņemot pārmērīgas svārstības dažās valstīs pārejas brīdī no vecās uz jauno sistēmu), valsts parāda procentu likmju samazināšanās un konverģence (līdz 2009. gadam!), izaugsme un nodarbinātība (radīti 14,5 miljoni jaunu darba vietu) (7), visa tekošā konta līdzsvars, parāda/IKP attiecība zemāka nekā Japānai un ASV, noturīgs maiņas kurss attiecībā pret dolāru (vairāk nekā 30 %) vājāku tautsaimniecību dēļ.

4.1.2.

Tas ir kopskats. Citāda aina paveras, ja aplūko situāciju katrā valstī atsevišķi. Lielākie ieguvumi bija valstīs, kuru ekonomika balstījās uz euro ieviešanās sakarā izstrādātajiem parametriem; šo valstu izaugsme un ražība pieauga, strauji palielinot eksportu (Vācijā vien par aptuveni diviem triljoniem dolāru no 2000. gada līdz šodienai) un nostiprinot šo valstu maksājumu bilanci (8). Tajā pašā laikā citas valstis ieguva daļējas priekšrocības un/vai cieta reālus zaudējumus galvenokārt ar vienoto valūtu saistītas sistēmas asimetrijas dēļ. Tādēļ valstīm, kurās ir budžeta deficīts, jāveic korekcijas, bet valstīm ar budžeta pārpalikumu — ne. Turklāt jāņem vērā, ka valstis atšķirīgi reaģēja uz apstākļiem pēc euro ieviešanas.

4.2.1.

Jāņem vērā izmaksas saistībā ar valstu konkurētspējas atšķirībām, to suverenitātes zaudēšanu makroekonomikas politikas jomā, maiņas kursu, konkurences nolūkos īstenotu devalvāciju utt.

4.2.2.

Tā kā EMS nav atbilstīga un pilnīgi izveidota, krīzes dēļ ir radušās citas izmaksas, piemēram, bankas saistību pārnešana uz valsts budžetiem, parāda palielināšanās un grūtību padziļināšanās valstīs, kurās jau bija vislielākie parādi. ES šajā situācija tika sadalīta divās daļās: no vienas puses — aizdevējas valstis, no otras — aizņēmējas valstis, kuras arvien vairāk līdzinās trešās pasaules valstīm. Faktiski aizdevējas valstis rada lielāku nabadzību galvenokārt dienvidos un lielāku bagātību ziemeļos. Jāmin kaut vai pārpalikums, ko Vācija uzkrāja, izmantojot nevis eurozonas iekšējo uzskaiti (tādā gadījumā ES budžets būtu līdzsvarā!), bet pārpalikumu attiecībā pret trešām valstīm, kas ir tik augsts, ka ilgtermiņā paši vācieši varētu būt pakļauti finanšu riskam, kurš kaitēs viņu ekonomikai.

4.3.1.

Strukturālas problēmas un valūtas pārvaldības sistēmas trūkumi ir dažādi: Stabilitātes un izaugsmes pakta ierobežojumi, kurus dažas valstis centās likvidēt, kad pakts tām radīja problēmas (Vācija, Francija un Itālija); produktivitātes rādītāju pārraudzības trūkums; krīzes pārvaldības instrumentu trūkums; izmaksas saistībā ar palikšanu eurozonā; sistēmiskais risks; valstu ekonomikas nelīdzsvarotība; nacionālo valstu nodokļu un budžeta suverenitātes saglabāšana.

4.3.2.

Starp eurozonas valstīm un eurozonā neietilpstošām valstīm, piemēram, Apvienoto Karalisti, tomēr netika likvidēts maiņas kursa risks un devalvācija konkurētspējas uzlabošanai, un diezgan īsā laikā varētu notikt Lielbritānijas mārciņas vērtības ievērojama pazemināšana attiecībā pret euro, tādējādi negatīvi ietekmējot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kādiem jābūt nodrošinātiem vienotajā tirgū.

4.3.3.

Ekonomiskajā aspektā vislielākā problēma ir ekonomikas nelīdzsvarotība, kas pastāvēja jau pirms 2000. gada. Šī situācija radīja neizdevīgus apstākļus vājākām valstīm, izraisot izteiktus asimetriskus satricinājumus, ko sekmēja arī kapitāla masveida plūsma uz Vāciju. ECB ar tās rīcībā esošajiem instrumentiem nevar cīnīties pret šiem asimetriskajiem satricinājumiem. Cits problēmjautājums saistīts ar starptautisko situāciju, un tas pakāpeniski parādījās tikai finanšu krīzes laikā (9).

4.3.4.

Tomēr vislielākā kļūda bija uzskatīt, ka vienota valūta ir iespējama, nekādā veidā neierobežojot valstu suverenitāti. Tas attiecas ne tikai uz budžeta suverenitāti, bet galvenokārt arī uz nodalītu parāda pārvaldību un valstu kompetencē palikušajām banku, finanšu un uzraudzības sistēmām.

4.3.5.

Visbeidzot, visnopietnākā politiskā kļūda ir tā, ka euro tika ieviests, nepiešķirot tam kopīgu mājvietu un vienotu nostāju, kaut arī ECB laiku pa laikam īsteno kādu pasākumu, lai novērstu šo trūkumu. Tādā veidā ECB no Līgumā paredzētas autonomas iestādes kļuvusi par politikas aizvietotāju, lai novērstu kaitējumu vienotajai valūtai un ES (10), tāpat kā izaugsme ir apliecinājusi visspēcīgākās valsts nozīmi.

4.3.6.

Tomēr EESK uzskata, ka euro kļūs par ilgtspējīgāku valūtu tad, ja tiks sasniegta eurozonas valstu ekonomikas rādītāju konverģence, lai sekmētu saskaņotāku izaugsmi, un ja tiks izveidota politiska savienība, kas nodrošinās, ka šīs atšķirības ir pieņemamas, jo tā nav grāmatvedības uzskaites, bet politiska problēma, kura skar arī demokrātijas jautājumu un attiecīgi arī balsstiesību vienlīdzīgāku sadalījumu starp dažādām lēmējinstitūcijām. Pievērsties tikai ekonomikas un grāmatvedības aspektam ir maldīgi un kļūdaini, un to vairs nevaram atļauties.

5.1.

Tas, kas notiek Eiropā, ietekmē arī starptautiskās norises, un otrādi. Ekonomika, parāds, finanses, tirdzniecība, valūtu attiecības utt. ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi. It īpaši jāmin abu Atlantijas okeāna pušu ekonomikas vēl ciešākā saikne. Tā tas bija vismaz līdz 2009. gadam. Savukārt pašlaik ASV ekonomika atveseļojas, bet ES ekonomika piedzīvo lejupslīdi. Tas nav saistīts ar FED un ECB dažādajām funkcijām, bet gan ar atšķirīgajām pieejām ekonomikas jomā.

5.2.

Jebkurā gadījumā pasaules ekonomikai kopumā būtu vajadzīgas efektīvākas starptautiskas struktūras ar lielāku lemtspēju, lai nodrošinātu labāku pasaules mēroga pārvaldību (Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules Banka (PB), Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO)). Savukārt G20 struktūra būtu jāuzlabo, lai pieņemtu saistošus lēmumus, piemēram, vajadzētu būt iespējai izveidot ekonomikas un sociālo lietu komiteju pasaules attīstībai, rīkoties, izmantojot nodokļu stimulus, un pārvaldīt valūtu attiecības, lai samazinātu diskrimināciju tirdzniecībā, tostarp palielinot ECB rīcības iespējas.

5.3.

Uzkrājumu globālais pārpalikums. Izaugsme ir svarīga arī pārējo pasaules valstu ekonomikai. Īstajā brīdī un pamatots ir SVF brīdinājums, ka ES pasākumi parāda un deficīta samazināšanai jāpapildina ar izaugsmi veicinošām darbībām. Pasaules mērogā ir uzkrājumu pārpalikumi, kuriem nav atrastas ieguldījumu iespējas. Veltīgi tika meklētas iespējas, kā ieguldīt privātā kapitāla līdzekļus gandrīz 2000 miljardu ASV dolāru apmērā (11). Norvēģijā svarīgākais valsts investīciju fonds pašlaik vairāk nekā par pusi samazina ES ieguldījumu kvotu, proti, līdz divām piektdaļām (12). Āzijas svarīgākais valsts investīciju fonds “China Investment Corporation” 2011. gadā reģistrējis zaudējumus no investīcijām privātā kapitāla instrumentos, samazinājis savu privāto vērtspapīru portfeli no 50 % līdz 25 % un pašlaik meklē ilgtermiņa investīciju iespējas nevis privātajā, bet publiskajā sektorā (13).

6.5.1.

ECB “mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti”; lai to īstenotu, tai ir jāsaglabā politiskā neatkarība, t. i., tā nevar “lūgt vai pieņemt norādījumus” no valdībām vai ES. Tas ir atbilstīgs statuss, lai gan Līgumā ir norādīts, ka Padome var slēgt oficiālus nolīgumus par euro maiņas kursu attiecībā pret trešo valstu valūtām (15). Ja nebūs šādu vienošanos — vai šādu vienošanos starplaikā —, Eiropas Centrālajai bankai būtu jāuzskata, ka maiņas kursa politika ir daļa no tās pienākumiem. ECB ir arī sekundārie mērķi, piemēram, sekmēt finanšu stabilitāti, kaut arī ECB pasākumi krīzes laikā ir attiecināmi uz primāro mērķi, jo tos pārsvarā nosaka vajadzība atjaunot monetārās politikas īstenošanas efektīvu mehānismu, tādējādi nodrošinot finanšu stabilitāti visās eurozonas valstīs.

6.5.2.

Runājot par cenu attīstību, jāatgādina, ka attiecībā uz Māstrihtas kritērijiem rodas jautājums, vai ir pareizi par inflācijas kritērija pamatu izmantot vidējo inflāciju trijās visveiksmīgākajās ES — un nevis eurozonas — valstīs.

6.5.3.

Kopumā ECB pilnvaras ir daudz ierobežotākas nekā citu centrālo banku pilnvaras. Pirmkārt, ECB nav pilnvaru, lai atbalstītu izaugsmi un nodarbinātību kā FED, pat ja to monetārā politika ir līdzīga. Tomēr budžeta politikas īstenošanā pastāv būtiskas atšķirības starp ASV (centralizēta nodokļu sistēma) un ES. Turklāt loma, ko pilda ECB kā pēdējās instances aizdevēja (lender of last resort), šobrīd aprobežojas ar banku sistēmu un neietver valdības (ES valdība), kā tas būtu valsts kontekstā. Tam vajadzētu būt iespējamam pilnīgi izveidotas EMS gadījumā. Turklāt, tā kā ES neīsteno korektīvus pasākumus, ECB vienoto monetāro politiku sarežģī ekonomikas atšķirības un nelīdzsvarotība starp dažādām eurozonas valstīm.

6.5.4.

Tomēr atzinīgi jāvērtē tas, ka, pamatojoties uz eurozonas vienotības principu, ECB ir paziņojusi, ka euro ir neatsaucams, un, kā iepriekš tika minēts, pēc asām diskusijām tai ļāva veikt pasākumus, lai, izmantojot obligāciju iegādes iespējas sekundārajā tirgū, samazinātu dažādu valstu parāda procentu likmju atšķirību. Šā uzdevuma īstenošanai vajag ne vien atjaunot izaugsmi, bet arī izstrādāt Eiropas plānu parāda samazināšanai, lai tas papildinātu katras valsts plānu (16).

6.5.5.

Šis pasākums vismaz ļauj samazināt konkurences kropļojumus, kas rodas parāda un ieguldījumu finansējuma likmju atšķirību dēļ; šīs atšķirības joprojām ir liela finansiāla starpība, kas vēl vairāk pastiprina līdzšinējo nelīdzsvarotību, tostarp maksājumu bilances nelīdzsvarotību.

6.5.6.

Turklāt EESK uzskata, ka ir jāpārskata arī jautājums par nosacījumiem, kurus izvirzījušas ECB un ES. Ir nepieņemami nodrošināt bankām likviditāti ar ļoti zemām likmēm, neizvirzot nekādus nosacījumus, piemēram, attiecībā uz līdzekļu izmantošanu. Vismaz daļu vajadzētu paredzēt investīcijām. Tajā pašā laikā (lai arī runa ir par atšķirīgu jautājumu) ECB (OMT) izvirza valstīm ļoti stingrus nosacījumus attiecībā uz valsts parāda obligāciju iepirkšanu. Šos nosacījumus pamato galvenokārt ar faktu, ka ir jāreaģē uz “tirgus” loģiku — tirgus, kas ir izkropļots un negodīgs, anonīms un ātri mainīgs un kuram ar tirgu faktiski nav nekā kopīga (17). ES nevar piedalīties šajā spēlītē: liela taupība un bardzība pret iedzīvotājiem un uzņēmumiem krīzes laikā, bet neitralitāte pret ieguldītājiem/spekulantiem, kas slēpjas aiz investīciju bankām un starptautiskajiem investīciju fondiem, izņemot ECB priekšsēdētāja stingru nostāju euro aizsardzībai viskritiskākajos uzbrukuma brīžos.

6.5.7.

Izmantojot pašreizējos instrumentus, ar ECB darbību drīzāk vajadzētu vienlīdz atbalstīt dažādu valstu ekonomiku, lai samazinātu pastāvošos kropļojumus un nelīdzsvarotību, tādējādi pārvarot pašreizējo ES pilnvaru un politisko deficītu. Piemēram, starpbanku tirgu dažās eurozonas valstīs varētu atveseļot, nosakot negatīvas procentu likmes Eiropas Centrālajā bankā veiktajiem noguldījumiem uz nakti.

6.5.8.

EESK ir pārliecināta, ka atbilstoši tās priekšlikumam nekavējoties jāatrisina parāda jautājums (18) un ka minētā mērķa sasniegšanā liela nozīme ir ECB un Padomes darbībai.

6.5.9.

Pēc Komitejas domām, ECB lēmumus vajadzētu padarīt pārredzamākus. Piemēram, varētu publiskot ECB Padomes sanāksmju balsojumu rezultātus, tādējādi palielinot eurozonas valstu centrālo banku vadītāju atbildību. Tas viņus mudinātu pieņemt lēmumus, pamatojoties uz vispārējo ekonomikas situāciju eurozonā, nevis savas paša valsts ekonomikas attīstību.

6.5.10.

Vēl viena problēma, par kuru būtu lietderīgi atgādināt, ir saistīta ar ECB Padomes balsošanas sistēmu (19), it īpaši saistībā ar nevienlīdzību starp dalībvalstu balsstiesībām un to finansiālo ieguldījumu. Tā ir problēma, kas jau izpaudusies Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) maksājumu sistēmā un nākotnē varētu atkārtoties, piemēram, banku savienības ietvaros.

7.1.

EESK uzskata, ka atveseļošanās pamatā jābūt investīcijām vides aizsardzības un sociālajā jomā  (20), un ir pārliecināta, ka stabilitāte pati par sevi nevar nodrošināt atveseļošanos, jo tā ir atkarīga gan no uzņēmumu, gan patērētāju uzticēšanas. Ņemot vērā privātā sektora ierobežotās perspektīvas un neizmantotās iespējas, uzņēmumi nevar rēķināties, ka pašreizējās investīcijas dos peļņu nākotnē. Ja savukārt iedzīvotāji nejūtas droši par darba vietas saglabāšanu vai atrašanu, viņi dod priekšroku taupīšanai vai savu parādu samazināšanai, nevis tērēšanai. Augstāks bezdarba līmenis tikai palielina to cilvēku skaitu, kuri nevar atļauties tērēt.

7.2.

Tāpēc, lai sekmētu uzņēmumu un iedzīvotāju uzticēšanos, atveseļošanas pamatā jābūt investīcijām, līdzīgi kā tas bija ASV New Deal gadījumā (21). Šajā sakarā pamatkritēriji ir tie, kurus EIB pieņēma īpašā Amsterdamas rīcības programmā (1997. g.), ar uzdevumu veicināt kohēziju un konverģenci veselības, izglītības, pilsētvides atjaunošanas, vides, kā arī Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā.

7.3.

Globālā līmenī pārpalikušo uzkrājumu laišana apgrozībā ir sasniedzams mērķis, kā tas tika norādīts 5.3. punktā. Faktiski daži investīciju fondi meklē ilgtermiņa ieguldījumu iespējas uzkrājumu pārpalikumiem, kas radušies citās pasaules vietās. Tas ir abpusēji izdevīgi gan investoriem no trešām valstīm, gan ES ekonomikai. Šajā sakarā svarīga loma var būt abām Eiropas Investīciju bankas grupas radniecīgajām iestādēm, proti, EIB un Eiropas Investīciju fondam (EIF).

7.4.

Tāpēc atzinīgi jāvērtē EIB parakstītā kapitāla palielināšana. Arī projektu obligācijām var būt svarīga nozīme atveseļošanā. Tomēr globālā līmenī pārpalikušo uzkrājumu izmantošanu ES investīcijām vajadzētu saukt par euroobligācijām, pat ja tirgi droši vien lietos saīsināto formu “€ bond”. Zināma ir dažu valdību pretestība euroobligācijām, bet tā ir saistīta ar kļūdainu pieņēmumu, ka euroobligācijas, kas vajadzīgas, lai atbalstītu izaugsmi, tiks jauktas ar Savienības obligācijām, kuras paredzētas parādiem (22).

7.5.

EIF kopš dibināšanas ir uzstājis, ka tas varētu emitēt Eiropas obligācijas, lai finansētu ilgtermiņa sociālās investīcijas (23), palielinot savu parakstīto kapitālu salīdzinājumā ar pašreizējo diezgan zemo līmeni (3 miljardiem euro), un šajā sakarā nevajadzētu pārskatīt Līgumus (24). Neviena no svarīgākajām dalībvalstīm, tāpat kā eurozonas valstis, savā valsts parādā neiekļauj EIB finansējumu, un tā būtu jābūt arī EIF finansējuma gadījumā. Tāpat kā EIB emitētās obligācijas, EIF emitētās obligācijas var garantēt ar peļņu no projektu finansēšanas.

7.6.

Produktu inovācija un tirgu izveide. EESK uzskata arī, ka ES īstenotajai inovācijas politikai jābūt mazāk neitrālai. Rūpniecības politika 70. gados kļuva nepopulāra, jo valdības nevarēja dot priekšroku noteiktiem uzņēmumiem vai valsts nozīmes uzņēmumiem. Tomēr Komiteja uzskata, ka ir pamatoti iemesli pārskatīt šo pieeju (25).

7.7.

Bez tam, pirmkārt, nav teikts, ka politika, kas nav vērsta uz intervenci, ir labāka. Agrāk tās dēļ tika veiktas nepareizas investīcijas finanšu nozarē. Otrkārt, jāsāk īstenot vēl izšķirīgākus pasākumus, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām. Treškārt, pārmērīgs pamatprogrammu ietvaros iesniegtu tehnoloģisku projektu skaits netiek pieņemts nevis satura dēļ, bet pašu resursu trūkuma dēļ. Šo problēmu varētu atrisināt, izmantojot Eiropas Riska kapitāla fondu, ko finansē, emitējot obligācijas. Ceturtkārt, jaunās tirgus ekonomikas valstis ar vērā ņemamiem panākumiem spējušas atbalstīt virkni valsts nozīmes uzņēmumu (26).

7.8.

Visām dalībvalstīm jābūt iespējai finansēt investīcijas, izmantojot pārpalikumu pārvedumu uz euroobligācijām; tas radītu kumulatīvus makroekonomiskus, sociālus, nodarbinātības un politiskus ieguvumus, apliecinot nepieciešamību veicināt “vairāk Eiropas”. Pašlaik šī pieeja izraisa pieaugošu skepsi vēlētājos un dažu valdību vidū.

7.9.

Arī izaugsme var veicināt lielāku stabilitāti. Pamatojoties uz EIB principu, ar kuru saskaņā obligāciju finansējums nav obligāti jāieskaita valsts parādā, ekonomikas atveseļošanai paredzētais euroobligāciju finansējums ļautu ātrāk samazināt valsts parādus un palielināt valstu nodokļu ieņēmumus, lai deficītu ierobežotu vai saglabātu zemā līmenī, vienlaikus nodrošinot sociālos izdevumus svarīgākajās pozīcijās. Tāpēc valstu un Eurostat uzdevums būtu definēt kopīgus parametrus un kritērijus, lai datus varētu taisnīgāk un labāk izvērtēt.

7.10.

Nav ņemts vērā arī fakts, ka “izstumšanas hipotēze” (crowding out) paredz pilnīgu nodarbinātību. Ņemot vērā to, ka pašlaik lielākajā daļā dalībvalstu ir augsts bezdarba līmenis, EIB un EIF projektu obligāciju finansējums (atsevišķs vai kopīgs) varētu radīt privātā sektora investīciju, ieņēmumu un darba vietu akumulāciju (crowding in), daudzkāršojot investīciju ietekmi līdz pat trim reizēm, un pozitīvi fiskālie multiplikatori varētu radīt tiešus un netiešus nodokļu ieņēmumus (27).

7.11.

Tā kā dažas valstis, it īpaši Grieķija un Kipra, saskaras ar grūtībām, EESK ierosina pārskatīt “trijotnes” pieprasītos īstermiņa strukturālos pielāgojumus, ņemot vērā šo valstu ilgtermiņa perspektīvas milzīgu un līdz šim pārsvarā neizmantotu naftas un gāzes rezervju dēļ, kas atklātas Vidusjūras reģiona austrumu daļā (28).

8.1.

Tāpēc EESK ir pārliecināta: nepietiek, ka ES laiku pa laikam veic vienkāršus pagaidu pasākumus. ES vairs nevar turpmāk saglabāt vakuumu, kas pastāv kopš Māstrihtas līguma, un nerisināt ar euro saistītos problēmjautājumus, kuri atklājās krīzes laikā un liecina par lielajiem iekšējiem euro trūkumiem, pirmām kārtām demokrātijas deficītu (29). Lai novērstu Eiropas idejas bojāeju, jāatjauno Eiropas integrācijas procesa mērķis.

8.2.

EESK uzskata, ka vienotā valūta būs ilgtspējīga, ja tiks panākta eurozonas valstu ekonomiskā potenciāla (rādītāju) konverģence. Tādēļ vajag uzņemties ekonomiskas un politiskas saistības. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga politiska savienība, kas pieļauj atšķirības un vajadzības gadījumā daļu bagātības no spēcīgiem apgabaliem ļauj pārnest uz vājākajiem, izmantojot pārredzamu un demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu un valstu solidaritātes jaunu veidu (30).

8.3.

Pašreizējā krīze no jauna atsedz senās atšķirības starp eiropiešiem. Ir atgriezies netikums skatīties atpakaļ pagātnē, izrokot rēgus vai uzvandot stereotipus, par kuriem domājām, ka tie ir izzuduši; it kā taupība un parāds būtu kāda vaina, nevis abu pušu valdību kļūdu rezultāts. Tāpēc grūtībās nonākušās valstis nevar uzvelt ES (vai Vācijai) savu atbildības daļu, bet bagātās valstis nevar izlikties nezinām par nozīmīgām priekšrocībām, ko devis euro un kas daļēji iegūtas uz citu rēķina pastāvošo ekonomikas nelīdzsvarotību dēļ. Tāpēc ir vajadzīgas jaunas iespējas politikā, kultūrā un dialogā starp Eiropas tautām, kuras no tā iegūtu nepārprotamu savstarpēju labumu, kā to jau agrāk ierosinājis vācu dzejnieks Helderlīns (Hölderlin) (31), smeļoties iedvesmu grieķu kultūrā.

8.4.

Vajadzīgs kvalitatīvs pavērsiens. Jāapvieno ne tikai ekonomika, bet arī katras valsts politika un SUVERENITĀTE. Nav vajadzības diskutēt par Eiropas modeli, kas jāievieš, bet drīzāk par nepieciešamajiem efektīvajiem, demokrātiskajiem un pārredzamajiem lēmumu pieņemšanas instrumentiem, lai gūtu kopēju labumu un apvienotu, nevis sašķeltu Eiropas tautas.

8.5.

To pašu iemeslu dēļ EESK uzskata, ka nav pareizi jautāt, vai Līgums ir jāgroza vai nav. Tas neapšaubāmi ir atkarīgs no tā, kas vajadzīgs pilnīgai EMS izveidei. Jebkurā gadījumā lielāko daļu EESK priekšlikumu var īstenot bez Līguma grozīšanas (izaugsme, parāds u. c. jautājumi), savukārt pārējo priekšlikumu īstenošanai pietiek ar ciešāku sadarbību. Katrā ziņā svarīgākais ir sasniegt mērķi ekonomikas, euro un ES iedzīvotāju labad. Līgums ir tikai instruments. Tas ir jāizskaidro iedzīvotājiem pēc iespējas pareizāk, lēmumu pieņemšanā tos iesaistot tieši un/vai ar EP un valstu parlamentu starpniecību.

8.6.

EESK uzskata, ka eurozonai ir resursi plānot savu nākotni, balstoties uz lielāku politisko integrāciju, mazāku valsts intervenci, sociālo tirgus ekonomiku, lai atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību, kā arī radītu politisko, ekonomisko un sociālo savienību.

9.1.

Ja netiks veikts šis papildu solis, tad krīze, kā to risina līdz šim, varētu izraisīt eurozonas un tātad arī ES dezintegrāciju. Nevar īstenot tikai taupības un ierobežojumu politiku, kāda tā ir parāda gadījumā, pat ja tā ir atbilstīga. Saskaņā ar solidaritātes principu jāizmanto arī citi instrumenti (pieprasījuma paaugstināšana aizdevējās valstīs). Attiecīgo valstu iedzīvotājos jārada izpratne, ka to budžeta pārpalikumi ir citu parādi un ka pret euro vērstie uzbrukumi nav atkarīgi no parāda līmeņa (32), lai arī tas ir jāsamazina. Savukārt dienvidos esošo dalībvalstu iedzīvotājiem jāmudina savas valdības konsolidēt parādus, rūpīgāk apieties ar valsts budžeta līdzekļiem, novērst līdzekļu šķērdēšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, samazināt nodokļus, palielināt izaugsmi, nodarbinātību, ražīgumu un savu sistēmu konkurētspēju, ne tikai veicot dažas reformas, bet arī ar vairojot solidaritāti un mainot ES un ECB ekonomikas politiku (33).

9.2.

Pretējā gadījumā neviena valsts nevarēs samazināt savu parādu un sabalansēt budžetu. Tāpēc jāvājina taupības disciplīna un jāmaina ekonomikas politika. Pretējā gadījumā riski varētu palielināties. Šajā gadījumā vēsture var mums nākt talkā (34). Jārada jaunas perspektīvas pozitīvai, nevis negatīvai, kaitīgai un piespiedu integrācijai.

9.3.

Jāņem vērā, ka pašlaik Eiropā neviens nav drošībā un ārpus briesmām, pat ja ir izveidojusies neparasta situācija. Dažu valstu ekonomiskā izaugsme, ko veicinājis arī euro, un ES iestāžu vājums ir licis Vācijai, visspēcīgākajai valstij, uzņemties galveno lomu Eiropā — valstij, kas bieži vien ir opozīcijā perifērām valstīm, it sevišķi dienvidu valstīm, bet ne tikai. “Šāda situācija citos izraisa neapmierinātību,” (H. Schmidt), jo īpaši ņemot vērā to, kā šī loma tiek uztverta. Tāpēc būtu vajadzīgi pasākumi, lai atspēkotu šādu uztveri (35).

9.4.

EESK uzskata, ka pašlaik Eiropā, šķiet, dominē egoisms un valstu intereses, it kā runa būtu par “interešu utopismu”. Ekonomiska pieeja ir ņēmusi virsroku, atstājot otrajā plānā vērtības, kuras ir Eiropas rašanās un tās pastāvēšanas pamats. Veidojas egoistiska un nesolidāra Eiropa. Pēdējā laikā jūtamā spriedze norāda uz bīstamu ES “psiholoģisku sabrukumu”, kas skar gan iedzīvotājus, gan valdības, un kas jānovērš, uzklausot bez iedomības un sniedzot konkrētas atbildes.

9.5.

Atrodamies krustcelēs. EESK pauž lielu neizpratni par to, kā tas ir iespējams, ka Eiropas, pasaules galvenās ekonomikas, vilcināšanās un šaubas apdraud Grieķijas, tās pamatprincipu šūpuļa un nenozīmīga ekonomikas dalībnieka (36), pastāvēšanu un ka Eiropa pieprasa upurēties iedzīvotājiem un uzņēmumiem, bet nepiedāvā nedz izaugsmi veicinošu atbalsta plānu, kas ir vienīgais parādu atmaksāšanas līdzeklis, nedz arī plānu, kurš ļautu risināt Grieķijas un Eiropas sabiedrības daļas sociālās problēmas. Rodas jautājums, kas tā ir par Eiropu?