7.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 199/179

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2011. gada 20. janvāra rezolūciju (1), 2010. gada 20. maija (2), kā arī 2007. gada 12. jūlija (3), 2007. gada 25. oktobra (4) un 2007. gada 15. novembra rezolūciju (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (6),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, ko tā pieņēma 2011. gada 21. februārī,

—

ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton2011. gada 2. marta paziņojumu par Pakistānas valdības minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti noslepkavošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Jerzy Buzek2011. gada 2. marta paziņojumu,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

—

ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par visu veidu neiecietības un diskriminācijas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ likvidāciju,

—

ņemot vērā Pakistānas konstitūcijas 19. pantu par vārda brīvību,

—

ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.

tā kā 2011. gada 2. martā bruņoti vīri nogalināja Pakistānas minoritāšu lietu ministru Shahbaz Bhatti, atklājot uguni pa ministra automašīnu, kad viņš brauca uz darbu Islamabadā; tā kā atbildību par šo nogalināšanu uzņēmās grupa, kas sevi dēvē par Pendžabas talibu kustību (Tehreek-e-Taliban Punjab), paziņojot, ka ministrs tika nogalināts par savu nostāju attiecībā uz zaimošanas likumiem;

B.

tā kā — neraugoties uz islāmistu grupējumu draudiem nogalināt Sh. Bhatti — Pakistānas varas iestādes noraidīja viņa konkrētos lūgumu atļaujai izmantot ložu necauršaujamu dienesta automašīnu, kā arī pašam izvēlēties uzticamus miesassargus;

C.

tā kā Shahbaz Bhatti bija vienīgais kristietis Pakistānas ministru kabinetā un viens no nedaudzajiem vadošajiem politiķiem, kuriem pietika drosmes vērsties pret šiem likumiem un netaisnībām ko tie bija veicinājuši;

D.

tā kā šī slepkavība notika tikai divus mēnešus pēc tam, kad Pendžabas provinces gubernatoru Salman Taseer nogalināja viens no viņa miesassargiem, kurš nevarēja pieņemt to, ka S. Taseer nepiekrita Pakistānas likumiem pret zaimošanu;

E.

tā kā 2011. gada 1. martā tika nogalināts vēl viens ievērojams Pakistānas cilvēktiesību aizstāvis — Pakistānas Cilvēktiesību komisijas koordinators Naeem Sabir Jamaldini, kurš sevišķi aktīvi darbojās, vēršoties pret cilvēktiesību pārkāpumiem Balučistānas reģionā;

F.

tā kā tiek ziņots, ka pret Sherry Rehman, agrāko Pakistānas ministri, reformistu politiķi un plaši pazīstamu žurnālisti ir izdota fatvā, nosaucot viņu par nākamo slepkavības upuri;

G.

tā kā ministrs Sh. Bhatti un gubernators S. Taseer bija vienīgie, kas atkārtoti pauda Pakistānā valdošās Tautas partijas pausto nostāju; tā kā 2010. gada 30. decembrīGilani valdība, publiski atsakoties no savām uzņemtajām saistībām pārskatīt likumus par zaimošanu, pameta reformu atbalstītājus vienus un neaizsargātus pret draudiem, ko viņiem nepārtraukti izsaka radikāli reliģiskie vadītāji un bruņoti ekstrēmistu grupējumi, kas iebaida, draud un nogalina visus, kuri nepiekrīt viņu viedokļiem;

H.

tā kā politiķi, politiskās partijas un plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības pārstāji, piemēram, sieviešu tiesību un cilvēktiesību aktīvisti, tiek nepārtraukti iebiedēti un pat nogalināti, un tā kā šā iemesla dēļ diskusijas sabiedrībā par zaimošanas likumiem tiek arvien vairāk apslāpētas;

I.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punkts nosaka, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm; tā kā ES palīdzība attīstības jomā ir atkarīga no cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanas,

1.

stingri nosoda Pakistānas valdības minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti nežēlīgo slepkavību 2011. gada 2. martā un izsaka visdziļāko līdzjūtību upura ģimenei un draugiem, kā arī Pakistānas tautai, un pauž solidaritāti ar visiem tiem, kuri, neraugoties uz nepārtrauktajiem draudiem, turpina paust savu viedokli;

2.

atzinīgi vērtē ministra Shahbaz Bhatti drosmi un uzticību taisnīgumam, reliģisko konfesiju dialogam un reliģijas un pārliecības brīvībai Pakistānā, kā arī viņa rūpes par Asia Bibi, kristiešu sievieti un piecu bērnu māti, kurai par zaimošanu tika piespriests nāvessods, lai gan ministram nepārtraukti tika draudēts un viņš apzinājās risku, kādu uzņemas ar savu darbību;

3.

novērtē ministra Shahbaz Bhatti uzticību cīņai pret zaimošanas likumiem un netaisnību, ko tie ir veicinājuši; atzinīgi vērtē viņa ministra pilnvaru laikā panākto progresu, tostarp nozīmīgās, apdomīgās sarunas par šo likumu iespējamo grozīšanu;

4.

norāda, ka, pretēji varas iestāžu nepietiekamajai reakcijai uz gubernatora Salman Taseer noslepkavošanu, ministra Shahbaz Bhatti slepkavību plaši ir nosodījušas attiecīgās politiskās aprindas, plašsaziņas līdzekļi un dažādu Pakistānas reliģisko un etnisko kopienu pārstāvji; cer, ka šī vardarbība tikai papildinās to cilvēku rindas, kuri cenšas aizstāvēt Pakistānas konstitūcijā ierakstītās demokrātiskās vērtības;

5.

mudina Pakistānas varas iestādes rūpīgi izpētīt visus Shahbaz Bhatti slepkavības aspektus, un nodot tiesai visus šā nozieguma izdarītājus saskaņā ar tiesiskuma principiem, kā arī nodrošināt gubernatora Salman Taser slepkavas ātru un taisnīgu saukšanu pie atbildības;

6.

aicina Pakistānas valdību pastiprināt pasākumus, lai nodrošinātu drošību kabineta ministriem un personām, kurām draud reliģiski ekstrēmisti un teroristi, drošību, piemēram, bijušajai informācijas ministrei Sherry Rehman un juristiem, kuri tiesā aizstāv par zaimošanu apsūdzētas personas;

7.

mudina Pakistānas valdību nekavējoties iecelt jaunu minoritāšu lietu ministru un apliecina savu nostāju, ka šai personai ir jābūt stingram un objektīvam minoritāšu pārstāvim;

8.

mudina Pakistānas valdību atbalstīt minoritāšu lietu ministriju, lai tā turpinātu Shahbaz Bhatti uzsākto darbu un īstenotu viņa izvirzītos mērķus, jo īpaši valsts līmeņa dialogu starp reliģisko kopienu vadītājiem un tautas projektus attiecībā uz apgabalu reliģisko konfesiju saskaņas komitejām;

9.

steidzami atkārto aicinājumu Pakistānas valdībai, visām politiskajām partijām, pilsoniskajai sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem palikt vienotiem un cīnīties pret ekstrēmisma straujo uzbrukumu; pauž cerību, ka Pakistānas valdība gan tās sastāvā, gan darbībā pārstāvēs daudzās Pakistānā dzīvojošās etniskās un reliģiskās kopienas;

10.

aicina veikt steidzamas un būtiskas izmaiņas politikā, lai valsts militārie spēki, tiesu iestādes, plašsaziņas līdzekļi un politiķi vairs neatbalstītu šādus ekstrēmistus, ņemot vērā to, ka pašreizējais stāvoklis ir radījis tik dramatiskas sekas; aicina Pakistānas valdību neļaut valstī ekstrēmistiem apklusināt aicinājumus uz reliģisko iecietību un vispārējo cilvēktiesību principu ievērošanu;

11.

pauž nopietnas bažas par neiecietības un vardarbības atmosfēru un mudina Pakistānas valdību saukt pie atbildības tos, kas Pakistānā musina uz vardarbību, jo īpaši tos, kuri aicina nogalināt atsevišķus cilvēkus vai pat cilvēku grupas, kas viņiem nepiekrīt, un dažos gadījumos pat piesola atlīdzību par viņu nogalināšanu, un veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu diskusijas par šo tematu;

12.

īpaši atzinīgi vērtē bijušās ministres Sherry Rehman un nogalinātā minoritāšu lietu ministra Shahbaz Bhatti centienus grozīt zaimošanas likumus, lai nepieļautu to ļaunprātīgu izmantošanu, un aicina valdību atcelt minētos likumus, kā arī citus diskriminējošus tiesību aktus, tostarp kriminālkodeksa 295. B un C sadaļu, kas ir pagātnes paliekas; mudina Pakistānas valdību īstenot arī spēkā jau esošos tiesību aktus, piemēram, kriminālkodeksa 137. pantu, kurā naida kurināšana ir atzīta par noziegumu;

13.

aicina kompetentās ES iestādes iekļaut jautājumu par reliģisko iecietību sabiedrībā politiskajā dialogā ar Pakistānu, jo šis jautājums ir ļoti nozīmīgs ilgtermiņa cīņā pret reliģisko ekstrēmismu;

14.

iesaka ES uzaicināt Pakistānas valdību uz gadskārtējo kopīgo apaļā galda sanāksmi par stāvokli saistībā ar Pakistānas minoritātēm, un iesaistīt Eiropas Parlamentu šāda pasākuma sagatavošanā un īstenošanā;

15.

aicina kompetentās ES iestādes turpināt sniegt finansiālu atbalstu cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un aktīvistiem un ieskicēt praktiskus pasākumus, lai atbalstītu Pakistānas pilsoniskās sabiedrības kustību pret zaimošanas likumiem un citiem diskriminējošiem tiesību aktiem;

16.

atzinīgi vērtē Padomes nesen pieņemtos secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, kuros izteikts aicinājums pastiprināt ES darbību šajā jomā; aicina kompetentās ES iestādes aktīvi pievērsties jautājumam par reliģisko vajāšanu pasaulē;

17.

aicina kompetentās ES iestādes izpētīt iespēju izmantot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR), lai finansētu darbības, ar ko atbalsta cīņu pret reliģisko neiecietību, ekstrēmismu un diskriminējošiem likumiem visā pasaulē; vēlreiz aicina augsto pārstāvi izveidot Ārējās darbības dienesta Cilvēktiesību direktorātā pastāvīgu sistēmu, lai uzraudzītu valdību un sabiedrību praktizētus ierobežojumus apziņas brīvībai un ar to saistītām tiesībām;

18.

aicina kompetentās ES iestādes mudināt Pakistānas valdību atjaunot atsevišķu Cilvēktiesību ministriju un darboties spējīgu, neatkarīgu un objektīvu Valsts cilvēktiesību komisiju;

19.

mudina kompetentās ES iestādes uzstāt, lai Pakistānas valdība ievērotu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu, kas iekļauta Sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu iesniegt ziņojumu par Sadarbības nolīguma un demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas īstenošanu;

20.

atgādina, ka Pakistānai, kā valstij, kas parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ir zināmas saistības, un aicina Pakistānas attiecīgās iestādes iesaistīties procesā, lai pārskatītu to atrunu apjumu, kas attiecinātas uz Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo dažas no šīm atrunām ierobežo Pakistānas konstitūcijā iekļautās tiesības vai ir pretrunā principam par starptautisko tiesību pārākumu pār valstu tiesībām; uzskata, ka veids, kā patlaban tiek īstenoti zaimošanas likumi, ir acīmredzams šo saistību pārkāpums, un prasa EADD ņemt to vērā, apsverot iespēju no 2013. gada piemērot Pakistānai VPS+ sistēmu, un ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pakistānas valdībai un parlamentam.