7.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 199/163

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, tostarp 2010. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānā, jo īpaši saistībā ar Sakineh Mohammadi Ashtiani un Zahra Bahrami lietu (1), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par situāciju Irānā (2) un 2009. gada 22. oktobra rezolūciju par Irānu (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Pasaules dienu pret nāvessodu (4),

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR), Konvenciju par jebkuras diskriminācijas izskaušanu un Konvenciju par bērna tiesībām, kā arī to, ka Irāna ir parakstījusi visus šos dokumentus,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības (ES) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) 2010. gada 8. februāra kopīgo paziņojumu, kurā pausts aicinājums Irānas valdībai pildīt saistības cilvēktiesību jomā,

—

ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton (turpmāk “augstā pārstāve”) 2010. gada 24. septembra paziņojumu par Irānas prezidenta Mahmoud Ahmadinejad“cietsirdīgām un nepieņemamām” piezīmēm ANO Ģenerālajā asamblejā,

—

ņemot vērā ES Deklarāciju par masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu, ko pieņēma Saloniku Eiropadome, kura notika 2003. gada 19. un 20. jūnijā, un 2003. gada 10. decembra ES stratēģiju pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu,

—

ņemot vērā augstās pārstāves preses pārstāvja 2010. gada 23. septembra paziņojumu, kurā ir nosodīta spridzināšana Mahābādā Irānā,

—

ņemot vērā 2008. gada 12. decembrī Eiropadomes pieņemto ziņojumu par Eiropas drošības stratēģijas (EDS) īstenošanu “Sniegt drošību mainīgā pasaulē”,

—

ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 22. septembra paziņojumu E3+3 vārdā par ātri panākto risinājumu Irānas kodolenerģijas jautājumā,

—

ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 12. augusta deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par septiņu bahajiešu priekšstāvju tiesāšanu,

—

ņemot vērā augstās pārstāves preses pārstāvja 2010. gada 16. jūlija paziņojumu, kurā ir nosodīti uzbrukumi Irānā,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 22. marta secinājumus par brīvu piekļuvi informācijai Irānā,

—

ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 6. jūlija paziņojumu par gaidāmajiem nāvessodiem Irānā,

—

ņemot vērā augstās pārstāves 2010. gada 12. jūnija deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par “būtiski pasliktinātajiem apstākļiem cilvēktiesību jomā Irānā pēc prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā”,

—

ņemot vērā Irānas Statistikas centra 2010. gada pavasara datus par Irānas bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 14,6 %, kas nozīmē, ka valstī ir vairāk nekā 3,5 miljonus bezdarbnieku,

—

ņemot vērā to, ka Irāna ir parakstījusi Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu (LKN) un līdz ar to ir apņēmusies atteikties no kodolieroču iegādes, un tai ir juridiskas saistības deklarēt visas kodolenerģētikas darbības, tostarp ar kodolmateriāliem, un atļaut Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai (SAEA) veikt drošības kontroli saistībā ar minētajām darbībām,

—

ņemot vērā SAEA 2005. gada 27. septembra deklarāciju, ka Irāna neievēro LKN saistības,

—

ņemot vērā to, ka sešās secīgās ANO Drošības padomes rezolūcijās (Nr. 1696, Nr. 1737, Nr. 1747, Nr. 1803, Nr. 1835 un Nr. 1929) ir apstiprinātas bagātināšanas pārtraukšanas un citas prasības kā priekšnoteikumi, lai Irānai atjaunotu LKN piešķirtās tiesības,

—

ņemot vērā SAEA ģenerāldirektora Yuki Amano2010. gada 18. februāra ceturkšņa ziņojumā valdei apstiprinājumu, ka “Irāna nepilda prasības, kas iekļautas atbilstošajās valdes un Drošības padomes rezolūcijās”,

—

ņemot vērā SAEA vienošanās priekšlikumu par kodoldegvielas piegādi Teherānas pētniecības reaktoram apmaiņā pret mazbagātinātu urānu no Irānas krājumiem un kompromisa priekšlikumu, ko atbalsta Turcijas un Brazīlijas valdības, mēģinot radīt uzticību un veicināt sarunas starp Irānu un E3+3, kā arī starp Irānu un Vīnes grupu,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1929(2010), ar ko tiek ieviesti jauni ierobežojoši pasākumi pret Irānu un noteikts ceturtais sankciju posms attiecībā uz Irānas kodolprogrammu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija secinājumus par Irānu un pieņemto ierobežojošo pasākumu kopumu, kas jāvērš pret Irānu tirdzniecības, finanšu pakalpojumu, enerģētikas un transporta jomā, un arī regulu, ar ko paplašina tādu organizāciju un personu sarakstu, kam piemēro līdzekļu iesaldēšanu,

—

ņemot vērā papildu sankcijas Irānai, ko pasludinājušas ASV, Japāna, Kanāda un Austrālija,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības ilgtermiņa apņemšanos strādāt pie Irānas kodolenerģijas jautājuma diplomātiska risinājuma,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7–0037/2011),

A.

tā kā Irānas Islāma Republikai (turpmāk Irāna) ir jārisina virkne ar pārvaldību saistītu problēmu — sākot no cīņas par varu starp konkurējošiem spēkiem valsts valdošajā elitē līdz valsti kropļojošām sociālām un ekonomiskām problēmām, problemātiskai reģionālās drošības videi un pieaugošai plašai tautas neapmierinātībai —, daudzas no kurām ir paša Irānas režīma augļi;

B.

tā kā politiskie notikumi Irānā pēc apstrīdētajām un, daudzuprāt, krāpnieciskajām prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā ir apliecinājuši lielu potenciālu enerģiskās un aktīvās tautas vadītām demokrātiskām izmaiņām valstī; norāda, ka reformisti visbiežāk tiek identificēti ar Zaļo kustību, kas izveidojās laikā, kad notika masveida protesti pret Ahmadinejad atkārtotu ievēlēšanu;

C.

tā kā Irānas drošības spēki — Revolucionārā gvarde, “Basij” milicija un policija — ir reaģējuši ar bargiem pasākumiem, patvaļīgi arestējot tūkstošiem miermīlīgu protestētāju un disidentu, tostarp studentus un akadēmiskās vides pārstāvjus, sieviešu tiesību aktīvistus, arodbiedrību pārstāvjus, juristus, žurnālistus, emuāru autorus, garīdzniekus un ievērojamus cilvēktiesību aizstāvjus, nepārprotami apliecinot centienus iebiedēt kritizētājus un apspiest režīma noliedzējus; tā kā tiesu iestādes ir organizējušas paraugprāvas simtiem ievērojamu reformu atbalstītāju un aktīvistu, kā rezultātā dažiem ir piespriesti ilgi cietumsodi un pat nāvessodi;

D.

tā kā, kopš M. Ahmadinejad 2005. gadā tika ievēlēts par prezidentu, Irānas Revolucionārās gvardes korpuss ir izmantojis kopš 20. gs. 80. gadiem uzkrātos līdzekļus, lai iegādātos valsts uzņēmumus un uzņēmumus, kas privatizēti ar Teherānas Biržas starpniecību;

E.

tā kā joprojām nesodīti tiek pārkāptas irāņu pamattiesības: tiesības uz dzīvību, vārda brīvība, biedrošanās brīvība un brīvība no patvaļīgas aizturēšanas, apcietināšanas un spīdzināšanas un tiesības būt brīvam no jebkādas diskriminācijas;

F.

tā kā Irāna ir viena no IKT jomā visattīstītākajām valstīm Tuvajos Austrumos un emuāru izplatības ziņā ir trešā lielākā pasaulē pēc ASV un Ķīnas; tā kā nav nejaušība, ka telekomunikācijas un interneta sakari kopš 2009. gada vēlēšanām tiek regulāri traucēti;

G.

tā kā Irāna joprojām saglabā nāvessodu un ir viena no trim valstīm pasaulē, kur tiek izpildīts lielākais skaits nāvessodu; tā kā Irānai pieder rekords par lielāko skaitu nepilngadīgo pārkāpēju, kas notiesāti ar nāvessodu; tā kā Irānā joprojām tiek piemērots nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, kas ir pretrunā Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu;

H.

tā kā daudziem irāņiem ir izpildīts nāvessods politisku iemeslu dēļ, neskaitāmi atrodas apcietinājumā un simtiem ir vajadzējis bēgt no valsts, baidoties par savu dzīvību un/vai nenoteikta ilguma aizturēšanu, pratināšanu un spīdzināšanu;

I.

tā kā cilvēktiesību organizācijas Irānā (piemēram, Islāma Cilvēktiesību komisija un 90. panta komisija) ir sabiedrotās ar valdību un ir lielā mērā nenozīmīgas;

J.

tā kā Irānas kodolprogrammai ir slepenības vēsture, kas ar laiku ir radījusi neuzticību Irānas apgalvojumiem, ka programmai ir tikai miermīlīgi mērķi;

K.

tā kā Irāna joprojām nepilda saistības, kas noteiktas attiecīgās ANO Drošības padomes rezolūcijās, no kurām pēdējā ir Rezolūcija Nr. 1929(2010), un visas SAEA valdes prasības par aģentūras pilnīgu un beznosacījumu piekļuvi visām kodolinfrastruktūras vietām, iekārtām, cilvēkiem un dokumentiem, lai nodrošinātu pienācīgu pārbaužu veikšanu saistībā ar Irānas kodolmērķiem un ļautu SAEA veikt kodoliekārtu uzraudzības pienākumu;

L.

tā kā dažas Irānas valdības politikas jomas apdraud stabilitāti un mieru reģionā; tā kā Irānas agresīvie un mērķētie paziņojumi, īstenotās kodolprogrammas un atbalsts Hezbollah un Hamas apdraud īpaši Izraēlu un Persijas līča reģiona valstis; tā kā tomēr stabilizējošā ietekme, ko Irāna varētu atgūt, būtu vēlama visam reģionam, ja tā normalizētu starptautiskās attiecības, it īpaši ar kaimiņvalstīm, beidzot noņemtu aizdomas par patieso kodolprogrammas mērķi un nodrošinātu cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu;

M.

tā kā Irāna ir uzņēmusi divas afgāņu bēgļu paaudzes, kas ir izmantojušas veselības un izglītības pamatpakalpojumus; tā kā 2010. gadā Irānā pastāvīgi dzīvoja vairāk nekā viens miljons reģistrētu afgāņu; tā kā Irāna šajā jomā ir saņēmusi tikai ierobežotu starptautisko atbalstu;

N.

tā kā Irāna ir viena no trim lielākajiem apstiprināto naftas un dabasgāzes rezervju īpašniekiem pasaulē;

O.

tā kā ir notikusi ievērojama attiecību padziļināšanās starp Irānu un Turciju; tā kā Irāna izmanto gan valstiskos, gan nevalstiskos sabiedrotos Sīriju, Hezbollah un Hamas, kā arī Musulmaņu brālību, lai radītu nestabilitāti reģionā;

P.

tā kā LKN IV pantā noteiktas visu pušu neatņemamas tiesības attīstīt kodolenerģijas izpēti, ražošanu un izmantošanu miermīlīgiem civiliem mērķiem bez diskriminācijas un saskaņā ar minētā līguma I un II pantu,

1.

ar bažām norāda uz iekšējo politisko situāciju, it īpaši attiecībā uz demokrātiju; norāda arī uz Irānas tautas, īpaši jaunākās paaudzes, demokrātisku pārmaiņu cerībām un pauž dziļu nožēlu par to, ka Irānas valdība un parlaments acīmredzot nespēj reaģēt uz pamatotajām Irānas pilsoņu prasībām; uzsver, ka plašā neapmierinātība ar Irānas valdību saistībā ar sliktajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem un ar pilnīgu nebrīvību, kā arī minimālas cieņas pret cilvēku trūkumu ir galvenie šķēršļi režīma izdzīvošanai;

2.

uzsver, ka demokrātiskas pārmaiņas nevar uzspiest no ārpuses vai pat militāriem līdzekļiem, bet tās jāpanāk miermīlīgā demokrātiskā procesā; pauž apbrīnu par desmitiem tūkstošu Irānas pilsoņu drosmi, kuri turpina riskēt ar savu profesionālo karjeru un dzīvību, pieprasot vairāk brīvības un demokrātisku tiesību Irānas Islāma Republikā;

3.

norāda, ka, lai gan prezidents Ahmadinejad 2005. gadā tika ievēlēts no sociālā taisnīguma un ekonomiskā populisma platformas, Irānas vietējās problēmas turpināja saasināties, neskatoties uz strauji augošajām naftas cenām; tādēļ pauž nožēlu par Ahmadinejad mērķi stiprināt savas iekšpolitiskās pozīcijas, uzsākot radikālu starptautisko darbību un cerot sagaidīt, ka stingra pret rietumiem un Izraēlu vērsta nostāja stiprinās Irānas vadītāju pozīcijas islāma pasaulē;

4.

konstatē, ka iepriekšējās Irānas masu kustības tika balstītas uz labklājības un brīvības meklējumiem un ka šie mērķi ir joprojām neizpildīti 1979. gada revolūcijas solījumi; norāda, ka trūkumi ekonomikā, tādi kā inflācija, korupcija, augsts bezdarba līmenis, enerģijas nepietiekamība, neefektīvs valsts sektors un valsts finanšu izšķērdēšana, pēdējos gados ir ļoti palielinājušies;

5.

norāda, ka reformistu kustība pārstāv intelektuālās ievirzes un politiskās programmas, sākot no vēlmes pakāpeniski modernizēt Irānas valdības iestādes līdz mērķim pilnībā gāzt valdošo režīmu;

6.

pauž solidaritāti ar miljoniem irāņu, kas ir izgājuši ielās kopš 2009. gada prezidenta vēlēšanām cerībā uz politiskām pārmaiņām Irānā;

7.

stingri nosoda Irānas drošības spēku veikto Irānas opozīcijas līderu Mir Hossein Mousavi un Mehdin Karroubi un viņu dzīvesbiedru prettiesisko aizturēšanu un aicina nekavējoties un bez nosacījumiem aizturētos atbrīvot; norāda, ka aizturēšana tika veikta, pārkāpjot Irānas tiesību aktus; nosoda Irānas varas iestāžu attieksmi pret to, ka opozīcija īsteno savas likumiskās tiesības protestēt, un pauž solidaritāti ar Irānas iedzīvotājiem viņu cīņā par demokrātiju; nosoda Irānas valdības liekulību, kas pielietoja pārmērīgu spēku, iebiedējot un patvaļīgi arestējot miermīlīgus protestētājus, kuri 2011. gada 14. februārī piedalījās demonstrācijā, paužot solidaritāti Ēģiptes tautai, un tai pašā laikā apgalvoja, ka atbalsta brīvības cīņas Ēģiptē;

8.

stingri noraida pēc 2009. gada vēlēšanām režīma pausto nosodījumu protestētājiem un oponentiem, tos dēvējot par “Allāha ienaidniekiem” (“muharib”), kam saskaņā ar islāmu jāsaņem visbargākais sods; secina, ka, ja Šaha valdīšanas laikā režīma kritika tika uzskatīta par noziegumu, tad pašreizējā režīmā šāda uzvedība jau tiek uzskatīta par grēkošanu pret islāmu;

9.

brīdina, ka Irānas revolucionārās gvardes spēku (IRGC) pieaugošā loma Irānas sabiedrībā, militārajos spēkos, politikā un ekonomikā pastiprina valsts tālākas militarizācijas draudus; pauž dziļas bažas, ka šādas tendences varētu izraisīt vardarbības izpausmes un politiskās opozīcijas apspiešanu;

10.

pauž dziļas bažas par studentu organizācijas “Basij” lielo lomu Irānas sabiedrībā, IRGC uzraudzībā kontrolējot un apspiežot studentu nevienprātību, un norāda, ka Irānas studentu kustība ir bijusi viena no redzamākajām dalībniecēm cīņā par demokrātiju, brīvību un taisnīgumu;

11.

mudina Irānu izbeigt jebkāda veida diskrimināciju valstī; pauž bažas par diskrimināciju un politisko un sociālo apspiešanu, it īpaši to, kas attiecas uz Irānas sievietēm; aicina Irānas varas iestādes pārstāt diskriminēt cilvēkus seksuālās orientācijas dēļ; nosoda necilvēcīgo un mežonīgo praksi piespriest nāvessodu par iespējamu nodarījumu saistībā ar seksuālo partneru izvēli un seksuālo dzīvi;

12.

pauž sašutumu, uzzinot, ka saskaņā ar ikgadējiem ziņojumiem par nāvessodu Irānā 2009. gadā nāvessodu izpildes gadījumu skaits bija augstākais pēdējos 10 gados, kas nozīmē, ka Irāna ir valsts ar pasaulē lielāko nāvessodu skaitu uz vienu iedzīvotāju; aicina Irānu publicēt oficiālu statistiku par nāvessoda piemērošanu; aicina Irānu pilnībā atcelt nāvessodu par noziegumiem, kuru veicēji vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu, un grozīt tos tiesību aktus, kuros ir pārkāptas starptautiskās cilvēktiesību konvencijas, ko Irāna ir ratificējusi, tostarp Konvencija par bērna tiesībām un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; aicina Irānas varas iestādes saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijām Nr. 62/149 un Nr. 63/138 noteikt moratoriju nāvessoda izpildei līdz šā soda veida atcelšanai; uzsver to, ka ES iestādēm šajā sakarībā jāizdara nepārtraukts spiediens uz Irānu;

13.

stingri nosoda nāvessoda izpildi Nīderlandes un Irānas valstspiederīgajai Zahra Bahrami2011. gada 29. janvārī Teherānā; pauž satraukumu, ka Irānas varas iestādes liedza Zahra Bahrami piekļuvi konsulārajiem pakalpojumiem un nenodrošināja pārredzamu un godīgu tiesas procesu;

14.

ņem vērā Irānas varas iestāžu apgalvojumu, ka tās ir pret rasu diskrimināciju, bet uzsver, ka Irānas etniskās minoritātes žēlojas par ekonomisko atpalicību provincēs, kur viņi ir vairākums; nosoda daudzos teroristu uzbrukumus, ko kopš Jundullah izveidošanas 2003. gadā šī organizācija ir veikusi Sīstānā un Beludžistānā; vienlaikus pieprasa konkrētus pierādījumus oficiālajam Irānas viedoklim, ka ASV un Apvienotās Karalistes slepenie dienesti atbalsta Jundullah;

15.

pauž dziļas bažas par to, ka Irāna līdz ar Afganistānu, Somāliju, Saūda Arābiju, Sudānu un Nigēriju joprojām ir starp tām nedaudzajām valstīm, kurās joprojām izpilda nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem; aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegts šis nežēlīgais un necilvēcīgais soda veids;

16.

mudina Irānas varas iestādes gan tiesību aktos, gan praksē izskaust jebkāda veida spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu, kā arī nodrošināt taisnīgu tiesu un izbeigt cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmību; it īpaši aicina Irānas parlamentu un tiesu iestādes izbeigt tādus nežēlīgus un necilvēcīgus sodus kā locekļu amputācijas, nomētāšanu ar akmeņiem un pēršanu, kas neatbilst Irānas starptautiskajām saistībām; stingri noliedz viedokli, ko pauž Irānas tiesu iestādes, ka šādu soda veidu pastāvēšana ir pamatojama ar kultūras īpatnībām;

17.

atgādina par 2009. gada 13. jūnijā irāņu demonstrantu populārajiem un attaisnojamiem izsaucieniem “kur ir mana balss?” saistībā ar viņu pārliecību par vispārēju iepriekšējās dienas vēlēšanu rezultātu viltošanu, kas paliks kā traips uz visu otro prezidenta Ahmadinejad pilnvaru termiņu;

18.

pauž sašutumu, uzzinot, ka drošības spēki, sākot no 2009. gada 15. jūnija nakts, uzskata par pieņemamu šaušanu uz demonstrantu pūli, ko var redzēt uzfilmētā video materiālā; ir ļoti nobažījies par represiju pieaugumu gadu pēc tautas sacelšanās Irānā, tostarp par ziņotajiem patvaļīgajiem arestiem, spīdzināšanu, sliktu apiešanos un politisko disidentu sodīšanu; nosoda Irānas valdības centienus apklusināt jebkuru politisko opozīciju, kā arī centienus izvairīties no starptautiskās kontroles jautājumos par pārkāpumiem pēcvēlēšanu nemieru laikā; mudina ES iestādes iesniegt Irānas iestādēm precīzu sarakstu ar visiem zināmajiem incidentiem vai vardarbības aktiem pret Irānas civilpersonām pēc vēlēšanām un uzstāj, ka jānotiek neatkarīgai starptautiskai izmeklēšanai, kuras rezultāti jāpublisko;

19.

aicina Irānas varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus tos, kas ieslodzīti par to, ka miermīlīgi īstenojuši tiesības uz vārda brīvību, biedrošanās un pulcēšanās brīvību, kā arī izmeklēt to valdības ierēdņu un drošības spēku locekļu rīcību, kuri ir atbildīgi par disidentu, demonstrantu un ieslodzīto ģimenes locekļu nogalināšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un spīdzināšanu, kā arī pakļaut viņus kriminālvajāšanai;

20.

uzstāj, lai jebkurās nākotnes sarunās ar Irānu augstā pārstāve par prioritāti nosaka cilvēktiesību situāciju šajā valstī; aicina Komisiju izmantot visus tai pieejamos instrumentus cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai Irānā; mudina to it īpaši izstrādāt papildu pasākumus saskaņā ar Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai aktīvi aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus; uzsver, ka ir ļoti svarīgi cilvēktiesību aizstāvjiem atvieglot patvēruma iegūšanu un piekļuvi organizatoriskiem resursiem un komunikācijas platformām; mudina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Patvēruma pilsētas programmu un programmas, kas paredzētas, lai izstrādātu pasākumus pret elektronisko sakaru pārtveršanas tehnoloģijām;

21.

pauž nožēlu par to, ka Irānas precētie vīrieši var apgalvot, ka viņu laulību pārkāpjošās attiecības ir likumīgas pagaidu laulības, kamēr precētas sievietes, ja tās ir apsūdzētas laulības pārkāpšanā, nevar izmantot šādu attaisnojumu; pauž nožēlu arī par to, ka Islāma Republikas Kriminālkodeksa 105. pantā ir noteikts, ka tiesnesis var piespriest laulības pārkāpējai nomētāšanu ar akmeņiem, pamatojoties vienīgi uz savām “zināšanām” par notikušo, kā arī par to, ka Irāna mēģina ierobežot starptautiskā telpā nonākošo informāciju par tās nežēlību, nomētāšanu ar akmeņiem nepasludinot publiski;

22.

nosoda Irānas varas iestāžu veikto strādnieku aktīvistu regulāro ietekmēšanu pretēji Irānas dotajiem solījumiem ANO Vispārējā periodiskā pārskata procesā, ka tā ievēros pilsoņu sociālās un ekonomiskās tiesības un tiesības uz vārda brīvību; mudina Irānas varas iestādes atbrīvot visus arestētos strādnieku tiesību aktīvistus un ievērot arodbiedrību pārstāvju un skolotāju tiesības piedalīties Starptautiskajā strādnieku dienā (1. maijā) un Valsts skolotāju dienā (2. maijā); aicina Irānas valdību pilnībā ievērot strādnieku pamattiesības, kā noteikts starptautiskajās darba tiesību normās;

23.

nosoda izcilu universitātes profesoru atlaišanu, to pamatojot ar politiskiem argumentiem, un uzskata šādu rīcību par nepieļaujamu uzbrukumu viņu cilvēktiesībām un akadēmiskajai brīvībai; uzskata, ka šādas izpausmes vēl vairāk politizēs un pasliktinās Irānas universitātes, kas ilgi bijušas valsts lepnuma un apbrīna avots akadēmiskajā vidē visā pasaulē; aicina Irānas varas iestādes nekavējoties rīkoties, lai atjaunotu akadēmisko brīvību valstī;

24.

pauž nožēlu par to, ka pretēji konstitūcijai reliģisko minoritāšu locekļi tiek diskriminēti tādās jomās kā mājoklis, izglītība un likumīga nodarbinātība, kas noved pie tā, ka jaunākie šo minoritāšu locekļi izvēlas emigrēt; it īpaši nosoda bahajiešu kopienas regulāro vajāšanu, kristiešu daudzos arestus 2009. gadā un reliģisko disidentu, jaunpievērsto, kā arī sūfītu un sunnītu musulmaņu vajāšanu; atkārtoti aicina atbrīvot 7 bahajiešu līderus un aicina Irānas Parlamentu grozīt Irānas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visi dažādām reliģijām piederošie Irānā, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav atzīts konstitūcijā, var sekot savai pārliecībai bez vajāšanām un būt līdztiesīgi gan pēc likuma, gan praksē;

25.

norāda, ka Irānas NVO pozīcijas ievērojami pavājinājās uzreiz pēc protestiem, ko izraisīja pretrunīgās prezidenta vēlēšanas 2009. gada 12. jūnijā; asi kritizē to, ka varas iestādes regulāri ļaunprātīgi izmanto visus starptautiskos kontaktus vai finansiālo atbalstu NVO Irānā, mēģinot celt neslavu šīm organizācijām un to darbam;

26.

pauž nopietnas bažas par ik gadus lielo skaitu nāvessodu nepilngadīgajiem un sieviešu publisku nomētāšanu ar akmeņiem par spīti starptautiskiem aicinājumiem Irānai ievērot cilvēktiesību standartus;

27.

prasa atjaunot ANO pilnvaras īpašajam referentam, kurš izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un mēģinātu nodrošināt to, ka pie atbildības tiek sauktas personas, kas ir vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos Irānā; mudina Irānas varas iestādes pozitīvi reaģēt uz jau ilglaicīgi paustajiem ANO īpašo referentu (piemēram, jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, spīdzināšanu, reliģijas vai ticības brīvību, tiesnešu un advokātu neatkarību) pieprasījumiem atļaut oficiālus Irānas apmeklējumus;

28.

pauž nožēlu par to, ka pretēji ANO pamatprincipiem par advokātu lomu viņu situācija Irānā ir ievērojami pasliktinājusies pēc 2009. gada jūnija prezidenta vēlēšanām, jo Irānas varas iestādes izmanto represīvas metodes (piemēram, arestus, advokāta tiesību atņemšanu, vārda brīvības tiesību neievērošanu, nepamatotas izmeklēšanas saistībā ar nodokļiem un citu veidu finansiālu spiedienu), lai atturētu advokātus no profesijas brīvas praktizēšanas;

29.

pauž nožēlu par to, ka pasliktinās apstākļi cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp advokātiem cilvēktiesību lietās un sieviešu tiesību aizstāvjiem, kas jo īpaši ir varas iestāžu mērķis; pauž dziļas bažas par to, ka cilvēktiesību aizstāvji ir pārcietuši dažādus uzbrukumus, pret viņiem ir notikušas negodīgas tiesas, un viņi ir atturēti no savu konstitucionālo tiesību izmantošanas; aicina nekavējoties atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus un pārliecības dēļ ieslodzītos, kas joprojām atrodas ieslodzījumā;

30.

aicina Irānas Islāma Republiku parakstīt, ratificēt un īstenot ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

31.

atbalsta kampaņu “Viens miljons parakstu par pieprasījumu grozīt diskriminējošus likumus”, kuras mērķis ir savākt vienu miljonu parakstu, lai atbalstītu sievietes diskriminējošu likumu grozīšanu Irānā; mudina Irānas varas iestādes izbeigt šīs kampaņas dalībnieku ietekmēšanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī;

32.

mudina Irānas valdību uzlabot sieviešu tiesību situāciju, lai atzītu sieviešu nozīmīgo lomu sabiedrībā, un ievērot Irānas saistības pret Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; atkārtoti aicina Irānas parlamentu pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiktu aizliegta nežēlīgā un necilvēcīgā nomētāšana ar akmeņiem; aicina augsto pārstāvi īpašu uzmanību pievērst sieviešu tiesībām Irānā un vērsties pie Irānas varas iestādēm ar jautājumiem par Sakineh Mohammadi Ashtiani un Zahra Bahrami lietām;

33.

uzsver, ka ES iestāžu pārstāvjiem jāveicina sakari ar plaša spektra Irānas politisko un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, tostarp labi zināmiem Irānas cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu vietējo kopienu darbībām un starppersonu sakariem;

34.

nosoda Irānas varas iestāžu represijas pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp video un foto materiālu cenzūru, kuras mērķis ir ierobežot komunikāciju un informācijas apriti; ir ārkārtīgi nobažījies par to, ka patvaļīga tiesas spriešana Irānā ir novedusi pie spēcīgas pašcenzūras plašsaziņas līdzekļos; mudina ES oficiālos pārstāvjus un dalībvalstis atgādināt Irānai par tās starptautisko pienākumu nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību; aicina ES un tās dalībvalstis, tiekoties ar Irānas valsts pārstāvjiem, uzstāt uz to, lai atkal tiktu atjaunota daudzu piespiedu kārtā slēgtu dienas laikrakstu izdošana, kā arī lai tiktu atbrīvoti politieslodzītie, abos gadījumos iesniedzot sarakstus ar vārdiem; nosoda Irānas valdības veikto ārvalstu korespondentu, tostarp lielāko Eiropas dienas laikrakstu žurnālistu, izraidīšanu; atzinīgi vērtē Euronews sāktās pārraides persiešu valodā;

35.

pauž bažas par kultūras, mūzikas un mākslas izpausmju apspiešanu, tās cenzējot un aizliedzot, kā arī apspiežot māksliniekus, mūziķus, režisorus, rakstniekus un dzejniekus;

36.

aicina izbeigt nesodāmību Irānā, ieviešot neatkarīgu tiesas procedūru vai lietas caur ANO Drošības padomi nododot izskatīšanai iestādēm, kas darbojas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, piemēram, Starptautiskajai Krimināltiesai;

37.

atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu paveikto, sniedzot patvērumu tiem Irānas cilvēktiesību aizstāvjiem, disidentiem, žurnālistiem, studentiem, sievietēm, bērniem un māksliniekiem, kas tiek vajāti par reliģisko piederību, viedokļa paušanu, seksuālo orientāciju vai citiem cilvēktiesību izpausmju aspektiem;

38.

atkārtoti uzsver, neskarot Irānas tiesības attīstīt kodolenerģiju miermīlīgiem nolūkiem saskaņā ar kodolieroču neizplatīšanas noteikumiem, ka izplatīšanas riski saistībā ar Irānas kodolprogrammu joprojām rada nopietnas bažas Eiropas Savienībai un starptautiskajai sabiedrībai, kā tas nepārprotami norādīts daudzās ANO Drošības padomes rezolūcijās;

39.

aicina Irānas varas iestādes pildīt saistības, kas Irānai noteiktas ar LKN; stingri pieprasa Irānas valdībai ratificēt un īstenot Drošības pasākumu nolīguma papildprotokolu; nosoda to, ka Irāna turpina atteikties pilnībā sadarboties ar SAEA, traucējot SAEA darbā, liedzot pilnu un beznosacījumu piekļuvi galvenajām iekārtām un kavējot inspektoru iecelšanu;

40.

turklāt uzsver to, ka saskaņā ar LKN galveno principu Irānai ir tiesības bagātināt urānu miermīlīgiem mērķiem un saņemt tehnisku palīdzību šo mērķu sasniegšanai;

41.

atbalsta Padomes “dvīņstratēģijas” pieeju, kuras mērķis ir rast savstarpēji pieņemamu un miermīlīgu risinājumu iestrēgušajā kodolprogrammas jautājumā, un atbalsta tās jauno 2010. gada 26. jūlija kopējo nostāju, ar ko ievieš jaunus un tālejošus autonomus pasākumus, kas piemērojami Irānai; pauž nožēlu, ka Irāna nebija gatava pieņemt izteiktos priekšlikumus P5+1 sarunās ar Irānu, kas notika Stambulā, un ka sarunas bija neveiksmīgas; tomēr paliek pārliecināts, ka ES vajadzētu izstrādāt plašāku stratēģiju attiecībā pret Irānu, kas ietvertu ne tikai kodoljautājumus vien, un pievērsties Irānas cilvēktiesību situācijai un tās lomai reģionā;

42.

atgādina, ka Irānas kodolprogrammas jautājums pretnostata Irānu visām ANO dalībvalstīm, nevis tikai rietumu valstīm;

43.

norāda, ka papildu sankcijas ir loģiskas sekas Irānas nepilnvērtīgajai sadarbībai ar SAEA; aicina augsto pārstāvi un ES dalībvalstis novērtēt visus izpildes mehānismus, lai īstenotu ES kopējo nostāju, it īpaši attiecībā uz eksporta licencēšanu, muitas un robežkontroli, gaisa transporta un ūdens transporta pārvadājumiem, lai varētu nodrošināt to, ka Irāna nespēj izvairīties no sankciju režīma, un lai varētu reāli izvērtēt, vai sankcijas dod gaidītos rezultātus; atkārto savu nostāju, ka šiem pasākumiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt iedzīvotājus; tādēļ atzinīgi vērtē ASV lēmumu noteikt sankcijas pret Irānas amatpersonām, kuras ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem vai kuras tādos ir bijušas iesaistītas pēc apstrīdētajām prezidenta vēlēšanām 2009. gada jūnijā; aicina Padomi pieņemt līdzīgus pasākumus;

44.

uzskata, ka atjaunoti centieni ir vajadzīgi visā pasaulē, lai to atbrīvotu no kodolieroču draudiem; atzinīgi vērtē prezidenta Obamas aicinājumu atbruņoties no kodolieročiem un aicina augsto pārstāvi šo jautājumu noteikt par prioritāti gan darbā ar dalībvalstīm, gan kontaktos ar valdībām Tuvajos Austrumos un Āzijā;

45.

aicina Komisiju, Padomi un ES dalībvalstis izvērtēt tirdzniecības attiecības ar Irānu ārpus sankcijām, lai ierobežotu cilvēktiesību pārkāpumus, izmantojot Eiropas standartiem atbilstošu tehnoloģiju — mobilo telefonu, komunikāciju tīklu, (divējāda pielietojuma) tehnoloģiju, novērošanas tehnikas un programmatūru interneta skenēšanai un cenzēšanai, un datizraces tehnoloģiju, tostarp personas datu — eksportu uz Irānu; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai par jaunu licencēšanas sistēmu, ja šī pārskatīšana liecinās, ka nepieciešama tiesību aktu pieņemšana;

46.

aicina Komisiju un Padomi nekavējoties veikt pasākumus, lai aizliegtu ES uzņēmumiem eksportēt uz Irānu novērošanas tehnoloģijas (īpaši novērošanas centrus);

47.

aicina Eiropadomi papildināt to irāņu sarakstu, kuriem ir saikne ar Irānas kodolprogrammu un ballistisko programmu, un šīs programmas apkalpojošajiem piegādes tīkliem; aicina attiecīgās iestādes nekavējoties rīkoties, lai iesaldētu viņu aktīvus un liegtu iebraukt ES teritorijā, kā arī izmantot ES jurisdikciju jebkādas darbības veikšanai saistībā ar šīm programmām;

48.

aicina augsto pārstāvi saglabāt Irānas kodolenerģijas jautājumu un irāņu cilvēktiesību situāciju veicamo darbu saraksta galvgalī un aicina Irānu iesaistīties jēgpilnās sarunās, lai panāktu vispārēju un ilgtermiņa kodoljautājuma risinājumu;

49.

vislielākajā mērā nosoda Irānas prezidenta Ahmadinejad pausto vēlmi iznīcināt Izraēlu un nosoda viņa antisemītiskos izteikumus, it īpaši viņa pausto holokausta noliegumu un darbības pamatuzdevumu deleģitimizēt Izraēlu; vēlreiz apstiprina pilnu atbalstu Izraēlas pastāvēšanai un divu valstu risinājumam attiecībā uz Palestīnu;

50.

aicina Padomi un Komisiju cieši uzraudzīt situāciju Persijas līča reģionā un darīt visu iespējamo, lai šajā reģionā veicinātu mieru un stabilitāti;

51.

atzīst Turcijas kā ietekmīga reģionālā dalībnieka lomu un pauž atzinību tās un Brazīlijas centieniem sarunu ceļā panākt vienošanos Irānas kodolenerģijas jautājumā; tomēr pauž nožēlu, ka 2010. gada 17. maija trīspusējā vienošanās tikai daļēji atbilst SAEA prasībām; aicina Turcijas iestādes ievērot Eiropas pieeju Irānas kodoldraudu jautājumam; mudina Turciju dialogā ar Irānu iekļaut cilvēktiesību situācijas jautājumu;

52.

uzsver, ka Krievija ir bijusi viens no galvenajiem moderno ieroču un bagātinātā urāna piegādātājiem Irānai; atzinīgi vērtē Krievijas Federācijas šā gada lēmumu apturēt S-300 pārdošanu Irānai un atbalstīt ANO sankcijas pret Irānu saistībā ar tās kodolprogrammu; stingri pieprasa Krievijai pārtraukt jebkādu ieroču izplatīšanu un urāna eksportu uz Irānu, lai pret Irānu vērstās sankcijas būtu efektīvākas un lai varētu nodrošināt LKN prasību izpildi;

53.

mudina augsto pārstāvi uzlabot transatlantisko koordināciju un komplementaritāti attiecībā uz Irānu un apspriesties par rīcību attiecībā uz Irānu ar ANO Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem un visiem atbilstīgajiem globālajiem un reģionālajiem partneriem, kam rūp situācija Irānā;

54.

ņem vērā ES un Irānas kopējās intereses miera un stabilitātes nodrošināšanā Afganistānā; atzinīgi vērtē Irānas konstruktīvo lomu infrastruktūras izveidē un ekonomikas atdzīvināšanā, kā arī narkotiku kontrabandas no Afganistānas novēršanā; tomēr uzsver, ka ilgtspējīga miera un stabilitātes nodrošināšanai Afganistānā būs vajadzīgs, lai visas kaimiņvalstis atturas no politiskas iejaukšanās šīs valsts dzīvē;

55.

aicina augsto pārstāvi Teherānā izveidot ES delegāciju, jo īpaši tagad, kad Eiropas Ārējās darbības dienests ir pārņēmis atbildību no rotējošās prezidentūras un pārstāv ES trešās valstīs;

56.

aicina Komisiju un Padomi mudināt Irānu rīkoties konstruktīvi attiecībā uz Afganistānas turpmāko attīstību un uzsver ES un Irānas kopīgos mērķus attiecībā uz Afganistānas stabilitāti un efektīvu opija ražošanas un narkotiku tirdzniecības apkarošanu;

57.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.