Prasība, kas celta 2010. gada 9. decembrī — Eiropas Komisija/Ungārijas Republika

(Lieta C-575/10)

2011/C 72/09

Tiesvedības valoda — ungāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — D. Kukovec un A. Sipos)

Atbildētāja: Ungārijas Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Gan Direktīvā 2004/17, gan Direktīvā 2004/18 pretendentiem publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās tiek paredzēta iespēja savas atbilstības un atlases kritēriju izpildes apliecināšanai atsaukties uz citu juridisko personu spējām neatkarīgi no to starpā esošo attiecību juridiskās iedabas.

Pēc Komisijas domām, attiecīgajām minēto direktīvu tiesību normām neatbilst Ungārijas tiesiskais regulējums, kurā noteiktu atbilstības kritēriju gadījumā pretendentiem tiek ļauts tādu citu juridisku personu, kuras tieši nepiedalās līguma izpildē, resursus izmantot tikai tad, ja šajās juridiskajās personās tiem pieder vairākuma līdzdalība, kas tiem ļauj tajās īstenot savu ietekmi. Tādējādi gadījumā, ja šīs juridiskās personas kā apakšuzņēmēji nepiedalās līguma izpildē, apstrīdētajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts papildu nosacījums, lai publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pretendents varētu atsaukties uz šādu juridisku personu spējām.

Direktīvu tiesību normas ir nepārprotamas, proti, neprasot, lai resursus atvēlošās juridiskās personas būtu tieši iesaistītas līguma izpildē, tajās tiek prasīts, lai valsts tiesiskajā regulējumā tiktu nodrošināta iespēja atsaukties uz šo juridisko personu resursiem neatkarīgi no pretendenta un šo juridisko personu starpā esošo attiecību juridiskās iedabas. Vienīgā prasība ir tāda, lai pretendents spētu līgumslēdzējām iestādēm apliecināt, ka tā rīcībā patiešām būs līguma izpildei vajadzīgie resursi.

Taču, kā turpinājumā norāda Komisija, Ungārijas tiesiskajā regulējumā, par kuru celta šī prasība, pretendentu iespējas šajā ziņā tiek ierobežotas, un tiem praksē neatliek nekas cits kā minētos resursus nodrošinošās juridiskās personas iesaistīt līguma izpildē kā apakšuzņēmējus, ja vien jau sākotnēji tiem šajās juridiskajās personās nepieder vairākuma līdzdalība, kas tiem ļauj tajās īstenot savu ietekmi.

Komisija apgalvo, ka nopelto valsts tiesisko regulējumu nevarot pamatot ar mērķi izskaust darbības, kas vērstas uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas noteikumu apiešanu, jo uz šādu mērķi nevar atsaukties, lai pamatotu tādu Savienības tiesiskajam regulējumam par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu pretrunā esošu tiesību normu, ar kuru nesamērīgi tiek ierobežotas procesuālās tiesības un pienākumi, kas izriet no direktīvām. Protams, ka dalībvalstīm ir iespēja direktīvās noteiktajās robežās izlemt, kādā veidā pretendentiem jāapliecina, ka to rīcībā patiešām būs citu juridisku personu resursi, tomēr tām tas jādara, nekādi nešķirojot atkarībā no attiecību ar šādām juridiskajā personām juridiskās iedabas.

Komisija noraida Ungārijas Republikas tēzi, ka juridiska persona, kura nepiedalās līguma izpildē, nevarot apliecināt savu atbilstību atlases kritēriju minimumam attiecībā uz spēju līguma izpildes laikā faktiski nodot rīcībā vajadzīgos resursus. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka Direktīvas 2004/18/EK 48. panta 3. punktā ir skaidri noteikts, ka pretendents var apliecināt, ka tā rīcībā ir citu juridisku personu resursi “uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu par vajadzīgo resursu nodošanu komersanta rīcībā”. No iepriekš minētā izriet, ka savus resursus rīcībā nododošā juridiska persona var apliecināt, ka tai pieder līguma izpildes brīdī rīcībā nododamie resursi, bez vajadzības tieši piedalīties līguma izpildē.

Visbeidzot, Komisija norāda, ka apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma rezultātā varot tikt diskriminēti ārvalstu pretendenti. Lai arī atbilstīgie Ungārijas tiesību akti ir piemērojami visiem pretendentiem, faktiski ar tiem iespējas piedalīties piedāvājumu iesniegšanā tiek ierobežotas it īpaši ārvalstu pretendentu gadījumā, ņemot vērā, ka tiem līguma izpildes vietā nemēdz būt visi šīm nolūkam vajadzīgie resursi, un tādēļ publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas procedūrās tie ir spiesti biežāk nekā Ungārijas pretendenti atsaukties uz ar tiem nesaistītu vietējo komersantu spējām.

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 7. sēj., 132. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 134, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 7. sēj., 19. lpp.).