23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/32

1.1

2004. gada 1. maijā Eiropas Savienība spēra milzīgu soli sākotnējo, 1952. gada Eiropas Kopienas dibinātāju redzējuma konkretizēšanas virzienā. To cilvēku redzējumu, kuri piedzīvojuši karus, katastrofas un citas nelaimes, dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Ceļš, kas vēl jānoiet līdz patiesai Eiropas integrācijai, vairs nav tik garš. 25 valstu Eiropas Savienība no šī brīža ir kļuvusi par realitāti, un jau ir pieņemts lēmums par 27 valstu Eiropas Savienības veidošanu.

1.1.1

Tomēr šī virzība uz priekšu vēl nenozīmē, ka nav saglabājušies atpakaļ kritiena draudi, kam var būt neparedzamas sekas. Eiropas kopīgajai celtnei jābalstās uz drošiem pamatiem, no kuriem pats stingrākais būs pārliecība, kādu sajutīs tās pilsoņi, par to, ka katrs no viņiem ir integrēts šajā struktūrā, lepnums par piederību šai demokrātiskajai, ģeogrāfiski tik plašajai būtībai, kas nodrošina un garantē mieru un cilvēka cieņas neaizskaramību, kuras mērķis ir vispārēja labklājība, Tiem jābūt iedvesmotiem no patriotiskām jūtām pret Eiropu un būt lepniem par dzīvošanu tajā.

1.2

Lai tas tā reāli notiktu, Eiropas Savienībai ir jākonsolidē jau esošās kopējās politikas un neatlaidīgi, demokrātiska procesa ceļā jāveicina visu atlikušo politikas jomu veidošana un praktiska īstenošana, lai tā, līdzās ekonomikas un monetārajai Savienībai, veidotu arī sociālu un politisku vienību.

1.3

Šādas politikas izstrādāšana un pielietošana, protams, paredz zināmas izmaksas, kas būs taisnīgi jāsadala, atbilstoši katra pilsoņa, katras valsts ekonomiskajām iespējām.

1.4

Vēloties dot savu ieguldījumu debatēs par budžeta izstrādāšanu jaunajam budžeta plānošanas periodam no 2007. līdz 2013. gadam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, pēc Eiropas Komisijas lūguma, ir izstrādājusi šo atzinumu, kurā ir Eiropas Komisijas ziņojums: Trešais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju (1).

1.5

Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja neaprobežojas ar šo abu dokumentu kritisku izpēti, bet izvērsti aplūko politiskos tematus, jautājumus un sastāvdaļas, kas tajos nav iztirzāti, par spīti to nozīmīgumam Eiropas nākotnes veidošanai un Savienības budžetārai funkcionēšanai, kāda ieplānota šim budžeta plānošanas periodam.

1.6

Tādējādi, neignorējot šos dokumentus, it īpaši Eiropas Komisijas ziņojumu par finanšu perspektīvām 2007.-2013. gadam, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas raksturu un sastāvu, mēs nevaram aprobežoties tikai ar kritisku izpēti, bet mums ir jāpieskaras tiem politiskajiem tematiem, jautājumiem un sastāvdaļām, kas nav aplūkoti augšminētā ziņojuma tekstā.

1.7

Citiem vārdiem sakot, paralēli viedoklim (līdzīgam vai atšķirīgam), kas tiks izteikts par Eiropas Komisijas uzskatiem un priekšlikumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jādod savs ieguldījums, lai attīstītu diskusijas par Eiropas kopīgo nākotni, vēršot uzmanību uz citām šī jautājuma šķautnēm.

2.1.

Savā ziņojumā Eiropas Padomei un Parlamentam (2) Komisija izklāsta savu skatījumu uz Eiropas Savienību un tās budžeta plānojumu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam.

2.2.

Lai izmantotu visas paplašināšanās priekšrocības un veicinātu Eiropas uzplaukumu, Eiropas Komisija piedāvā trīs galvenās prioritātes: ilglaicīgu attīstību, pilsoņu interešu apmierināšanu un Eiropas lomas palielināšanu partnerattiecībās ar pasauli.

2.3.1

Eiropas Padomes galotņu tikšanās laikā Lisabonā 2000. gadā, valstu galvas un valdību vadītāji izstrādāja programmu ar mērķi izveidot Eiropu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spēj sasniegt ekonomisko pieaugumu ar vairāk un labākām darba vietām un lielāku sociālo kohēziju.

2.4.

Eiropas Komisijai nākas redinamizēt šo procesu, nospraužot izpildāmus un operatīvus mērķus kā dalībvalstu, tā visas Eiropas Savienības līmenī. Ir jāveicina uzņēmumu konkurētspēja iekšējā tirgū, jāuzlabo zinātniskā pētniecība un attīstība, jāpieslēdz Eiropa starptautiskajiem informācijas tīkliem, jāattīsta apmācība un izglītība Eiropas Savienībā, jāizstrādā sociālās politikas darba plāns, kā arī jāpalīdz sabiedrībai plānot un pārvaldīt sociālās pārveidošanās procesu.

2.5.

Pieauguma un konkurētspējas mērķi būs galvenās prioritātes nākamās paaudzes reģionālajām un kohēzijas politikām, kuru galvenais uzsvars tiks likts uz reģioniem, kas atpalikuši savā attīstībā. Pieaugumam un kohēzijai ir savstarpēji jāpapildina vienam otru, daudz vairāk, nekā agrāk.

2.6.

Nākotnē kohēzijas politikai būs sistemātiski jārisina konkurētspējas trūkuma problēma, lai palielinātos to Eiropas Savienības reģionu skaits, kuri spēj dot ieguldījumu pieaugumam un darba vietu skaita palielināšanai.

2.7.

Savos priekšlikumos Eiropas Komisija arī skaidri norāda uz lēmumiem, ko Eiropas Padome pieņēmusi 2003. gadā, par kopīgās lauksaimniecības politikas pārveidošanu un lauksaimniecības izdevumu summas noteikšanu līdz 2013. gadam, tirgus un tiešo maksājumu novērtēšanai. Šī reforma radikāli pārorientēs Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku virzienā uz ilgtermiņa attīstību, samazinot subsīdiju un produkcijas savstarpējo atkarību. Nākotnes lauku attīstības politika, kas tiks reorganizēta, lai izveidotu vienotu instrumentu, veicinās lauksaimniecības konkurētspējas palielināšanos, uzlabos vides aizsardzību un veicinās lauku telpas dažādību. Papildus fondi tiks segti no daļēja tiešo maksājumu lauksaimniekiem finansu līdzekļu transfēra uz papildus attīstības programmām lauku telpai.

2.8.

Jaunā, reformētā kopīgā zivsaimniecības politika turpinās koncentrēties uz resursu ilgtermiņa ekspluatēšanu. Vides politika tiks īstenota tā, lai tā atbilstu pilsoņu cerībām attiecībā uz dzīves apstākļu uzlabošanu un paaudžu solidaritāti, kā arī, lai izpildītu starptautiskās saistības un veicinātu produktivitāti un konkurētspēju.

2.9.1

Kopš Amsterdamas līguma vairākums politiku attiecībā uz brīvību, drošību un taisnīgumu ir tikušas pārceltas Kopienas līmenī. Šodien visa pasaule atzīst, ka izaicinājums, ko metusi imigrācija, patvēruma pieprasīšana un cīņa pret noziedzību un terorismu vairs nevar tikt apmierinoši risināts tikai ar nacionālā līmeņa līdzekļiem. Tas pats ir ar aizsardzību pret dabas katastrofām, veselības un vides krīzēm, pieeju publiskajiem pakalpojumiem un problēmām, kas saistītas ar patērētāju tiesībām un veselību.

2.10.

Visas šīs darbības var sekmīgi veikt, pateicoties līdzekļu uzlabošanai un pietiekamam finansējumam.

2.11.1

Paplašinātajai Eiropas Savienībai būs daudz svarīgāka loma, gan kā reģionālā līmeņa līderei, gan kā globālai partnerei. Lai attaisnotu šīs cerības, ir svarīgi, lai Eiropas Savienība pārvērstos par politiski atbildīgu dalībnieci, kas būtu spējīga izmantot savu ietekmi.

2.12.

Ir jāpanāk, lai Eiropas Savienība pilntiesīgi iesaistītos pasaules politikas un stratēģiskās drošības izstrādāšanā. Šis uzdevums galvenokārt sastāv no sabiedrības aizsargāšanas pret draudiem, civilās aizsardzības nodrošināšanas un pilsoņu aizsardzības pret dažādu veidu riskiem.

2.13.1

Šie mērķi var tikt sasniegti 27 dalībvalstu Savienībā bez patreizējo finansu griestu pacelšanas.

2.14.

Lai tiktu galā ar iepriekšminētajiem izaicinājumiem, visa pamatā ir uzticamas politikas izstrādāšana, tāpēc nepieciešams iegūt savā rīcībā resursus tās īstenošanai. Eiropas Komisija ir aprēķinājusi, ka vidējais izdevumu līmenis attiecīgajam laikposmam ir 1,14 %. Tiks uzsākta nozīmīga Eiropas Savienības budžeta sabalansēšana, lai atbalstītu jaunās prioritātes. Pirmajā laikā izdevumu līmenis pieaugs, sakarā ar paplašināšanos, bet šī laikposma beigās tas pietuvināsies sākotnējam līmenim. Likmes būs zemākas par pašreizējiem griestiem, kas ir 1,24 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem.

2.15.

Eiropas Komisija piedāvā nākotnē ieplānot vispārēja koriģēšanas mehānisma ieviešanu, kas veidotos kā transparents un objektīvs izlīdzināšanas instruments kādas dalībvalsts budžeta noslogojumam attiecībā uz tās relatīvo labklājību.

2.16.

Vēl 2004. gada laikā Eiropas Komisija izstrādās pielāgotus likumdošanas priekšlikumus, kā arī konkrētu laika ietvaru attiecīgo mērķu sasniegšanai.

3.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, vispārīgi ņemot, Eiropas Komisijas ziņojuma dokuments ir pozitīvs. Ja iedziļinās detaļās, tad, runājot par visu tekstu kopumā, var teikt, ka tas ir:

3.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja dod pozitīvu, pat ļoti pozitīvu spriedumu par tekstā izklāstītajām izvēles iespējām un specifiskajām koncepcijām un pilnībā atbalsta tās. Precīzāk runājot, runa ir par sekojošiem elementiem:

3.2.1.

Ilgtermiņa attīstības jēdziens un tā saturs, kā arī ekonomisko, sociālo un vides elementu kombinācija.

3.2.

EESK pievienojas Eiropas Komisijas viedoklim par to, ka ilgtermiņa attīstības koncepts ir komplekss un ka tas ietver:

3.2.1.2

Patiesībā ilgtermiņa attīstības jēdziens neaprobežojas tikai ar ekonomiskās izaugsmes kvantitātes rādītājiem, bet ietver arī kvalitatīvos (sociālos, vides) elementus.

3.2.1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nosoda neskaidrību, kāda radusies citos tekstos, starp jēdzieniem “ilgtspējīgs ekonomiskais pieaugums ” un “ilgtspējīga attīstība”. Savā atzinumā par Eiropas Savienības stratēģijas ilgtspējīgas attīstības atbalstam novērtējumu (3), tā atklāj, ka Eiropas Savienības finanšu perspektīvas laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam varētu būt laba izdevība, lai dotu izšķirošo stimulu ilgtspējīgai attīstībai. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja turklāt konstatējusi, ka nepietiek ar spēkā esošo politiku turpināšanu, kas atzītas par problemātiskām ilgtspējīgai attīstībai un tās ierakstīšanai budžeta līnijā “Ilgtspējīgs pieaugums”. Komiteja uzsver, ka “ilgtspējīgs pieaugums” un “ilgtspējīga attīstība” ir divi dažādi koncepti, kas var nonākt pretrunās.

3.2.1.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz atgādina, ka, lai īstenotu ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams nekavējoties nodot tās rīcībā finanšu resursus, kas būtu daudz nozīmīgāki par tiem, kādi tai piešķirti patlaban, vai ir paredzēti budžeta perspektīvās 2007.-2013. gadam. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā ekonomisko līdzekļu nepietiekamību un to, ka vide ir publisks, kolektīvs īpašums, kas nepazīst robežas, un ir ilgtspējīgas attīstības stratēģijas galvenā sastāvdaļa, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzdod jautājumu, kādi norādījumi tiks doti par pienākošos investīciju izslēgšanu no budžeta deficīta aprēķina Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros (4).

3.2.1.5

Eiropa var ieņemt nozīmīgu vietu pasaules ekonomikā un iespaidot tās virzību uz daudz lielākas vietas ierādīšanu ilgtspējīgai attīstībai. Finanšu resursi, kādi tam paredzēti, nav pietiekami, lai to paveiktu. Eiropas Savienībai ir jārunā vienā balsī. Dalībvalstis, lai kāds būtu to lielums vai nozīmība, vairs nevar novirzīties no attīstības kursa globālā līmenī. Dalībvalstu centienu koordinēšana, lai sasniegtu kopīgos mērķus Eiropas Savienības ietvaros, ir tūlītēja nepieciešamība.

3.2.2

Sociālās kohēzijas ekonomiskā rentabilitāte un tās acīmredzamais konstatējums norāda uz tās sociālo iespaidu un atšķirību samazināšanos, tāpat arī kohēzijas process rada ekonomiskās izaugsmes, kā tādas, kvantitatīvu uzlabošanos.

3.3

Programmas kopums ir vērsts uz šīs globālās politikas, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības pamatkonceptu, redzējuma realizācijas iespēju meklēšanu un tuvināšanu, kāda noteikta tās ietvaros, kas sastāv no ekonomiskām, sociālām un vides dimensijām.

3.4

Saskaņots ar attiecīgajām trešā ziņojuma par ekonomisko un sociālo kohēziju analīzēm, Eiropas Komitejas izstrādātais teksts atklāj problemātiku un diskusiju tēmu, attiecībā uz starpreģionu sadarbības organizēšanu un procedūru, kas jāveic, lai to veicinātu.

3.4.1

Tiek piedāvāts atcelt “programmu plānošanas pabalstus” kopienas atbalsta struktūrām, kā arī pašas šīs struktūras kā vadības līdzekļus, un aizvietot ar stratēģisku tekstu, kas būtu kohēzijas ekvivalents, saskaņots kopienas līmenī.

3.4.2

Tāpat, ņemot vērā neefektivitātes diagnozi, kas uzstādīta līdzšinējai praksei, ar 60 vai 70 prioritātēm vecajos tekstos, tiek piedāvāts salīdzināt trīs vai četras prioritātes, kas būtu specifiskas katrai valstij un kādu citu prioritāti, kas būtu kopīga visām valstīm, veicot administratīvo reformu. Lai labāk apzinātu dalībvalstu īpatnības, Eiropas Savienība varētu izvēlēties daudz elastīgākus un decentralizētākus kontroles veidus, pieprasot pilnīgu caurspīdīgumu un stingrību visā un visur.

3.4.3

Liekas, ka piedāvājums mainīt ekonomiskās un finanšu vadības metodi radījis lielisku iespaidu: tā vietā, lai pārbaudītu projektu pēc projekta, tiks izteikts priekšlikums noslēgt iepriekšēju uzticības paktu, kurā būs noteikti visi attiecīgie likumi. Pēc šādas shēmas kontroles procedūrai vajadzētu tikt veiktai saskaņoti, kam piekrīt visas attiecīgās instances.

3.4.4

Turklāt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž satraukumu par plaisas padziļināšanos starp saistībām un maksājumiem. Ir pamats domāt, ka budžeta plānošanas perioda 2007-2013 beigās, šī starpība sasniegs 188 miljardus eiro, citiem vārdiem sakot, viena gada budžetu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka no šī brīža ir nepieciešams mīkstināt budžeta perspektīvas, dodot iespēju par vienu gadu pagarināt maksājumu termiņu saistībām, kas apstiprinātas strukturālo fondu ietvaros (likuma n+2 nomaiņa ar likumu n+3), tādējādi būtu iespējams izmantot un ekspluatēt summas, kas kļūs pieejamas daudz objektīvākā veidā, nepakļaujoties laika spiedienam, un tas izrādīsies daudz saprātīgāk un efektīvāk.

3.5

Debašu krustpunktā jābūt atzinumam, ka kopienas budžets un Eiropas Savienības ekonomiskie resursi ir tieši atkarīgi no dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeņa un nacionālā iekšzemes kopprodukta.

3.5.1

Rezultātā ar to ieguldījumu, ko kopienas budžets dod, lai veicinātu vienādu ekonomisko attīstību desmit jaunajās dalībvalstīs, tiek radīti apstākļi, kādi nepieciešami, lai nākotnē uzlabotu un paplašinātu personisko ieņēmumu aprēķinu bāzi. Patiesībā katras valsts spēju pastiprināšana un nacionālo iekšzemes kopproduktu uzlabošana turpmāk ļaus līdzīgi sadalīt kopienas budžetu, aprēķinot dalībvalstu ieguldījuma pieaugumu (aprēķins, sākot no viena procenta, uz palielinājuma bāzes).

3.5.2

No otras puses, ir jāatzīmē, ka iekļaujot vienotajā Eiropas tirgū jauno dalībvalstu tirgus, tiks nodrošināta veco piecpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstu pieauguma perspektīvu uzlabošanās. Protams, nebūs pārāk grūti izmērīt pieauguma palielināšanās apjomu, ko katra no piecpadsmit valstīm var iegūt no jauno dalībvalstu attīstības palielināšanās rezultātiem un no šo valstu tirgu integrēšanās Eiropas vienotajā tirgū. Lai kā arī būtu, šī pieauguma papildinājuma, kas sagaidāms piecpadsmit valstu Eiropas Savienībai, rezultāts būs vienlīdzīgs jauno resursu pieplūdums kopienas budžetā.

3.5.3

Bez tam EESK uzskata, ka, lai Eiropas Savienības līdzekļus izdalītu atbilstoši konverģences pamatmērķu sasniegšanai, tad priekšroka ir jādod jaunajam dalībvalstīm, kur atrodas vismazāk attīstītie reģioni un kur integrācijas process pilnība vēl nav pabeigts

3.5.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka nāksies ļoti uzmanīgi aplūkot ne vien Eiropas budžeta griestus, bet arī projekcijas, kas tos veido. Tie patiesībā balstās uz kopējo bruto ienākumu, valūtas paritāti starp eiro un dolāru, jēlnaftas cenu, utt. Tā visa rezultātā pastāv ļoti liela neziņa, un tas iespaidos globālos finanšu līdzekļus. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Eiropas Komisijai izstrādāt alternatīvus scenārijus gan pesimistiskus, gan optimistiskus pieņēmumus, lai noteiktu iekšējo līmeni, pēc kura tiks izvērtēti gada budžeti laika posmam no 2007.-2013. gadam

3.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, lai izdotos atrisināt šo divu mainīgo lielumu, proti, ambiciozo politisko mērķu ekonomiskā novērtējuma (cenas) un pieejamo finanšu resursu (nepietiekamu), aplūkošanas jautājumu, ir jāpadomā, ar cik lieliem pieejamajiem līdzekļiem pietiks, lai sasniegtu šos mērķus.

3.7

Šāda mēroga adaptācijas procesā, parādās sekojoša dilemma: vai, pazeminoties šim pielāgošanas spiedienam, būs labi saskatāmi politiskie mērķi un skatījums, ko tie pārstāv, lai tos novestu līdz pieejamo resursu līmenim, vai arī, gluži otrādi, vajadzēs palielināt līdzekļus līdz tādam apjomam, ka tie būs pietiekami, lai lielajiem mērķiem paredzētie līdzekļi paliktu neskarti? Šī dilemma var kļūt teorētiska, ja uz to raugās reālistiski un no efektivitātes viedokļa, pareizi saskaņojot pieejamos līdzekļus.

3.8

Tik lielā mērā, cik tie uzskatāmi par nepieciešamiem, lai veidotu kopīgo Eiropas nākotni, šķiet visai problemātiski “nolaist tiem cenu”, lai kādiem mērķiem tie arī būtu paredzēti. Šajā ziņā Eiropas Komisijas centienus no jauna definēt nepieciešamo līdzekļu sabalansēšanu nav viegli pieņemt, nedz arī tie ir skaidri saprotami, jo to acīmredzamais rezultāts būs Eiropas Komisijas politisko mērķu ietekmes potenciāla vājināšanās.

4.1

Kā izriet no ziņojuma teksta, Eiropas Komisija pirms vienprātīgas šī priekšlikuma pieņemšanas ir svārstījusies starp trim iespējamām izvēlēm attiecībā uz kopienas budžeta hipotekāro kredītu griestu noteikšanu, ņemot vērā nesenās izmaiņas, kas saistītas ar šo problēmu loku.

4.2

Pirmā iespēja ir tāda, ka griesti sastāda 1 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem, saskaņā ar dažu dalībvalstu izteikto vēlēšanos. Eiropas Komisija skaidri liek saprast, ka šāda procentu likme ir absolūti nepietiekama.

4.3

Otrā iespēja ir šīs likmes palielināšana līdz 1,30 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem. Eiropas Komisija uzskata, ka šis skaitlis, ja tas netiek pārspīlēts, ļautu labāk Eiropas Savienībai īstenot savu politisko mērķu kopumu.

4.4

Trešā iespēja ir tāda, ka griestu līmenis tiek atstāts 1,24 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem, kas atbilst pašreizējam finansējumam. Tomēr Eiropas Komisija vēlas precizēt, ja šis skaitlis galu galā tiks noteikts, tad vajadzēs uzsākt Eiropas Savienības budžeta pārveidošanu, nosakot finansējuma robežas jaunajām prioritātēm.

4.5

Beigu beigās Eiropas Komisija izvēlējās trešo iespēju, kaut gan, kā var iedomāties, šī izvēle radīs sekojošus rezultātus:

4.5.1

Pirmkārt, pašreizējo budžeta ietvaru saglabāšana, kas izraisa jautājumu par to, vai beigās būs iespējams nodrošināt vienlīdzīgu uzturēšanu un finansiālu segumu jaunajām prioritātēm ar tiem pašiem budžeta ieņēmumiem, no kuriem līdz šim laikam tika finansēts tas pats prioritāšu skaits. Jāatzīmē, ka vairākumā no desmit jaunajām dalībvalstīm (vēlāk to būs divpadsmit) attīstības līmenis tiek raksturots kā atpalicis, pie tam ievērojami atpalicis, salīdzinājumā ar piecpadsmit valstu Eiropas Savienību, tātad šo valstu uzplaukuma nodrošināšanai finansēšana prasīs jaunus resursus un ievērojami lielākas summas. Šajā sakarā Eiropas Komisijas tekstā ir norādīts, ka “paplašinātajā Savienībā, vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju būs zemāks par 12 %, kā tas ir piecpadsmit valstu Eiropas Savienībā, turpretim atšķirības starp ienākumiem, kopumā ņemot, dubultosies”.

4.5.2

Otrkārt, kopienas budžeta restrukturizācija un jaunais sabalansējums: šī jautājuma būtība ir uzzināt, vai pieprasītās reformas un jaunais kopienas budžeta sabalansējums nenovedīs pie politisko mērķu, kas nosprausti pat Eiropas Komisijas ziņojumā, “regresijas”, tādējādi izraisot mūsu kopīgās Eiropas nākotnes celtnes pamatu šķobīšanos.

4.5.3

Treškārt, kā Eiropas Savienība ar tik plaši federālu struktūru un funkcionēšanas veidu, kādu tā iegūs, pieņemot tās konstitucionālo hartu un tai stājoties spēkā, tieši subsidiaritātes izmaiņa, paplašināšanās un kopīgo Eiropas politiku pastiprināšanās ziņā, spēs sadalīt attiecīgos resursus, ko tā pieprasa.

4.5.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja Eiropas Komisijas ziņojuma tekstā ir atzīmējusi un izcēlusi konkrētas vietas, lai pievērstu uzmanību iespējamām finansiālām nepilnībām, kādas varētu parādīties budžeta plānošanas no 2007.-2013. gadu gaitā, kas varētu izjaukt politiskās prognozes un nospraustie un ierosinātie projekti nevar tikt realizēti.

4.5.5

Patiešām, šajā demaršā, par kādu var nosaukt Eiropas Komisijas ziņojuma tekstu, viss ir saskaņots, izturēts un sabalansēts, nav aizmirsts uzsvērt, ka “ņemot vērā asimetrisko ietekmi, kāda būs paplašināšanai uz kopienas budžetu, pat vienkāršai ieguvumu aizsargāšanai būs nepieciešama finansiāla palīdzība” (ievads). Šī piezīme, kas formulēta izsmalcinātos terminos, neatstāj vietu šaubām par neiespējamību ne tikai bagātināt, bet gluži vienkārši saglabāt kopienas ieguvumus, gadījumā, ja resursi netiks palielināti.

4.5.6

Vēl vairāk, Komisija pastiprina šo apgalvojumu, atsaucot atmiņā noturīgo starpības palielināšanos starp Eiropas Savienības politiskajām saistībām un tās nespēju šīs saistības izpildīt, kā arī vērtību mazināšanos, ko izraisījis politiskās gribas trūkums un resursu nepietiekamība, kas skar Eiropas Savienības spēju turēt savus solījumus daudzās jauno prioritāšu jomās (ievads).

4.5.7

Starp citu, arī citās ziņojuma vietās ir atrodami līdzīgi mājieni. Tā, piemēram, 2. nodaļā atrodams izteikums, ka “plaisa starp to, ko Eiropas Savienība prasa, un resursiem, kas ir tās rīcībā, kļuvusi pārāk liela”, tūlīt pēc tam ir paziņots, ka “uzspiest savienībai veselu virkni mērķu, bet pēc tam noraidīt, to īstenošanai nepieciešamo, resursu pieprasījumu, novedīs pie pamatota pilsoņu nosodījuma un kritikas, jo viņi būs vīlušies savās pamatotajās cerībās”.

4.5.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka šī Eiropas Komisijas izteiktā piezīme ir atbilstoša tad, ja tā liek pievērst uzmanību tam, ka “visas dalībvalstis būs zaudētājas”, ja netiks panākta vienošanās par Eiropas projektu mērķiem un, ja šo mērķu konkretizēšanai nepieciešamie fondi netiktu atbrīvoti.

4.5.9

Lai iepriekšminētos mērķus novērtētu, vajadzēs arī ņemt vērā konstatējumu, ka pievienojot Eiropas attīstības fonda līdzekļus kopienas budžetam visa plānošanas perioda 2007.-2013. gada garumā, budžets nepaliks savā pašreizējā līmenī, bet īstenībā piedzīvos samazināšanos.

4.5.10

Plānošanas periodā laikā no 2007. līdz 2013. gadam kopīgās Eiropas politikas būtu jānostiprina, vienlaicīgi, proporcionāli ierobežojot dalībvalstu politikas. Šī attīstība var tikt attaisnota ar to, ka Eiropas Savienība nevar tikt pārveidota par vienkāršu nacionālo politiku vadītāju. Kopīgās intereses pieprasa, lai tiktu izstrādātas un īstenotas kopējas Eiropas politikas.

4.5.11

Tomēr Eiropas Savienības pievienotās vērtības palielināšanu nevar atstāt nacionālo politiku ziņā. Eiropas Komisija bez aplinkiem paskaidro, ka, lai tās palielināšana būtu efektīva, ir nepieciešamas lielas kritiskās masas pārnacionālā līmenī, un ka šī efektivitāte vislabāk ir sasniedzama tikai ar kopīgo politiku palīdzību (franču teksta 5. lappuse).

4.5.12

Rezultātā ir maldīgi uzskatīt šo jautājumu par vienkāršu līdzekļu pārdalīšanas problēmu starp dalībvalstīm. Gluži otrādi, šis jautājums ir jādefinē kā kopīgo Eiropas politiku ietekmes optimalizācija, kuras mērķis ir vēl vairāk palielināt kopienas fondu pievienoto vērtību, kāda ir to rīcībā (franču teksta 5. lappuse).

4.5.13

Citiem vārdiem sakot, Eiropas Komisija, uzskaitot pozitīvos jautājumus, kurus tā risina, izceļ ietekmi, kāda ir kopienas operācijām un pienācīgas Eiropas pievienotās vērtības radīšanai katram eiro, kas ieskaitīts Eiropas Savienības budžetā.

4.5.14

Šāda veida atsauces ir atrodamas arī nākamajās Eiropas Komisijas ziņojuma teksta lappusēs:

4.5.15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu piebilst, ka ir absurdi izvirzīt Eiropai vēl lielākas ambīcijas, samazinot tās rīcībā esošos līdzekļus. Citiem vārdiem sakot, iekšējo resursu ierobežošana līdz 1 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem galu galā piespiedīs ķerties pie strukturālajām politikām un kohēzijai paredzēto dotāciju apgriešanas, jo vairāk tāpēc, ka, ņemot vērā kopīgās lauksaimniecības politikas finansējuma ietvarus, kas sniedzas līdz 2013. gadam, visi turpmākie līdzekļu samazinājumi, kurus uzspiedīs kopienas budžeta samazinājums, skars šo kohēzijas akciju ar drastisku rezonansi attiecībā uz izaicinājumiem un vajadzībām, kādus radījusi Eiropas Savienības paplašināšanās. Turklāt, šādi attīstoties, jebkurai iniciatīvai vai stimulēšanai attīstības sakarā nebūs nekāda satura un vērtības.

4.5.16

Balstoties uz saviem novērojumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams pārvarēt Eiropas Komisijas iebildumus un izvēlēties kopienas budžeta iekšējo resursu pieaugumu jaunajam budžeta plānošanas periodam 2007.-2013. gadam, ārpus spēkā esošā budžeta ietvariem, nosakot maksimālo summu 1.30 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem vienlaicīgi nodrošinot, ka aptuvenie, ikgadējie griesti pārāk daudz nemainās.

4.5.17

Šo viedokli vēl vairāk nostiprina konstatējums, ka, attiecībā uz to valstu ekonomiku, kuras vairo kopienas budžeta tīros ienākumus, viena resursu daļa tajās atgriežas ar strukturālo fondu palīdzību, pateicoties eksportam. Šie jautājumi jau ir pētīti piecpadsmit valstu Eiropas Savienības līmenī, un tiek gaidīts, ka šī sistēma tāpat turpinās darboties arī 25 dalībvalstu savienībā. Rezultātā ievērojama daļa no fondiem, kas tiks atbrīvoti desmit jauno dalībvalstu attīstībai, atgriezīsies tajās valstīs, kuras uzrādīs tīros maksājumus kopienas budžetā (tehnoloģisko vai elektronisko iekārtu tirgus, īpašu pakalpojumu sniegšana, prasmes nodošana, utt.). Šādu lietas aspektu nedrīkst ignorēt jaunā kopienas budžeta izstrādāšanas perspektīvā. Jāatzīmē arī, ka ziņojuma tekstā Eiropas Komisija nekavējas precīzi atsaukties uz šo jautājumu, liekot saprast, ka, vienādi piemērojot iekšējā tirgus noteikumus kopējā tirgū, var iegūt izmērāmu pievienoto vērtību, pateicoties starpkopienu sakariem mazāk attīstīto dalībvalstu un reģionu starpā, un ar pārējo Eiropas Savienību, Šī iekšējā transakciju uzplaukuma pamatā ir tas, ka “gandrīz ceturtā daļa izdevumu, kas maksāti par programmām šajās nozarēs, tiek atdoti atpakaļ pārējai Eiropas Savienībai pieaugošā eksporta veidā”.

4.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilnībā rēķinās ar Eiropas Komisijas novērojumiem par Eiropas pilsoņa pirktspējas kvalitātes palielināšanās sekām. Patiešām, priekšrocībām, kas ar to saistītas, nevajadzētu aprobežoties tikai ar tirgus, tiesiskuma un drošības brīvību, bet tieši tāpat būtu jānodrošina, lai pamatpakalpojumi būtu pieejami visam pilsoņu kopumam. Komisija pamatoti atzīmē, ka “neierobežotajiem Eiropas labumiem” ir jābūt “taisnīgi izmantojamiem un pieejamiem”. Eiropas Savienībai jāapvieno dalībvalstu pūles šajā sakarā, taču tas maksā naudu.

4.7

Tāpat arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru, ir nepieciešams izmantot ekspluatācijā ne tikai līdzekļus, bet arī resursus, lai Eiropa varētu spēlēt vadošo lomu (palīdzība attīstībai, komerciālā politika, ārpolitika, citu politiku iekšējie sektori, utt.). (Skatīt franču teksta 6. lappusi).

4.7.1

Turklāt, ja pamatojas uz Eiropas Savienības konstitucionālo hartu, kas patlaban atrodas pieņemšanas stadijā, Eiropas pilsoņa aizsardzība, kuru Eiropas Savienība uzņēmusies nodrošināt, neaprobežojas tikai ar vienkāršu šīs nepieciešamības atzīšanu, bet paredz arī attiecīgu juridisku atbildību tās nodrošināšanai, un rezultātā, uzliek saistības un pienākumus zaudējumu atlīdzināšanai (piemēram, cilvēkiem, kuri cietuši terora aktos vai dabas katastrofās).

4.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priecājas par pieaugumu, kāds reģistrēts dažos budžeta posteņos, tomēr jāpievērš uzmanība tam, ka procentuāli šai attīstībai ir visai relatīvs raksturs. Tādējādi resursu palielināšanās par 162 %, kā tas ir paredzēts septiņu gadu ciklam 2007-2013, nodaļā “pilsonība, brīvība, drošība un taisnīgums” attiecas tikai uz 2 239 miljoniem eiro. Tajā pašā laikā izdevumi lauksaimniecības vajadzībām samazinās par 3 %, proti, 1 442 miljoniem eiro. Perioda beigās šo divu posteņu izdevumi attiecīgi sastādīs 2 % un 26 % no budžeta.. Attiecībā uz lauksaimniecībai paredzēto līdzekļu daļu, jāņem vērā, ka Eiropas Savienības paplašināšanās un tālākas kopējās tirgus organizācijas reformas veido jaunu, nozīmīgu kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumu.

5.1

Nedz Komisijas ziņojuma tekstā, nedz trešajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju, nav pievērsta uzmanība jautājumam par vadības veidu, kas, cik var spiest, iespaidos kopienas budžetu, proti, desmit jauno dalībvalstu strādnieku iesaistīšanās pašreizējo piecpadsmit dalībvalstu darba tirgū, un tā pārejas perioda noteikšana šīm jaunajām dalībvalstīm, divu, piecu vai septiņu gadu garumā. Šajā jomā nākas uzdot jautājumu par to, cik lielā mērā darba ierobežojumi, ko šīs piecpadsmit valstis noteikušas desmit jauno dalībvalstu strādniekiem, iespaidos šo valstu ekonomiskās un sociālās attīstības apjomus.

5.2

Vēl viens iespējamās diskusijas jautājums ir korelācija starp Eiropas fondu ieguldījumu un stāvokli, kādā nonākušas desmit jaunās dalībvalstis, sakarā ar pienācīgo saistību uzņemšanos, kurām tās jau ir piekritušas, un šo saistību izvirzīšanu priekšgalā.

5.3

Lai apspriestu dotā perioda ekonomiskās perspektīvas, ir atsevišķi jāpēta iekšējie resursi, no vienas puses, un budžeta izdevumi, no otras puses. Eiropas Komisijas ziņojums ir balstīts uz salīdzinošas shēmas: tā 4. nodaļa ir veltīta jaunajai finanšu struktūrai, ar īpašu uzsvaru uz izdevumiem, turpretim 5. nodaļā izteiktas pārdomas par finansējuma sistēmu.

5.4

Šajā atzinumā uzsvars ir likts uz izdevumu izpēti, ņemot vērā, ka EESK rezervē sev tiesības atgriezties pie nodaļas par iekšējiem resursiem, tiklīdz Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Padomei ziņojumu par šo tematu.

5.5

Pašreizējā darba stadijā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu izklāstīt savu viedokli divos sekojošos punktos:

5.5.1

Gluži otrādi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja raksturo vispārinātā korekcijas mehānisma neierobežotās rezerves, kas tikai piešķirtu likumīgu statusu “taisnīgai atmaksāšanai”. Runa ir par solidaritātes veidu starp mazāk turīgajām un bagātajām valstīm, kas ir nepieņemams. Savā 1998. gada ziņojumā (5), Eiropas Komisija jau tika runājusi par šāda mehānisma iesaistīšanas veicināšanu. No šī ziņojuma izrietēja, ka, gadījumā, ja 1996. gadā vispārinātais korekcijas mehānisms būtu piemērots piecām valstīm (Apvienotajai Karalistei, Dānijai, Nīderlandei, Austrijai, Zviedrijai: 48,7 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem) un, pieņemot, ka tās tiktu izslēgtas no korekcijas finansējuma, viss smagums tiktu sadalīts starp pārējām desmit valstīm, kuras veido 48,9 % no visas Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta! Nesenā valstu ar zemāku dzīves standartu pievienošanās savienībai vēl vairāk palielinātu šo netaisnību.

5.5.2

Jebkurā gadījumā, ja izrādītos, ka vispārinātās korekcijas mehānisms tomēr būtu nepieciešams, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, labojot šos līdzsvara traucējumus, nevajadzētu ņemt vērā tos izdevumus, kas radušies strukturālo intervenču ietvaros, jo tie nepārprotami ir virzīti uz līdzekļu pārdales mērķi.

5.5.3.

EESK uzskata, ka saistībā ar iespējami ieviešamo vienoto korekcijas mehanismu, budžeta līdzsvars būtu jāaprēķina tikai uz operatīvo izdevumu pamata, kā tas jau tika izteikts 1999. gadā Berlīnē. Tā varētu tikt novērsta nelabvēlīgā ietekme, kas rodas saistībā ar to, ka Savienības pārvaldes izdevumi un izdevumi Kopienas politikas jomām tiek pierēķināti valstij, kurā tie tiek patiešām izlietoti. Bez tam, tas vairāk atbilst “tiešās budžetēšanas” (“direct budgeting”) metodei kurā (a) pārvaldes izdevumi ir sasaistīti ar to radītājām operatīvajām izmaksām un (b) līdzekļi pārvaldes izdevumiem ir izklāstīti pa visām izdevumu kategorijām

5.6

Citiem vārdiem sakot, attiecībā uz jautājumiem par netiešajiem resursiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieturas pie savas pozīcijas, kas formulēta atsauksmē par Kopienas ceļu nodevu sistēmas (6) vispārēju piemērošanu un starptautisku izmantošanu, pieņemot zināšanai iespējamo Eiropas transporta infrastruktūru fonda dibināšanu, kas tiks uzturēts, pateicoties degvielas cenas paaugstināšanai par vienu santīmu visiem transporta līdzekļiem.

5.7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saprot Komisijas vēlēšanos panākt budžeta plānošanas perioda sakritību ar attiecīgo Eiropas institūciju (Parlamenta, Komisijas) mandātu ilgumu.

5.7.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priecājas par šo finanšu perspektīvu ierakstīšanu konstitūcijā. Tas piešķirs lielāku stabilitāti Eiropas Savienības budžeta ietvaros.

5.7.2

Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nožēlo, ka Eiropas Padome nav spējusi uzturēt Eiropas Konvencijas izvirzīto prasību, saskaņā ar kuru, finanšu perspektīvām bija jābūt pieņemtām pieņemamā termiņā ar kvalificētu vairākumu. Patiesībā Eiropas Padome deva priekšroku vienprātības saglabāšanai, apsverot iespēju pāriet pie kvalificētā vairākuma, ar nosacījumu, ka šis lēmums tiks … vienbalsīgi pieņemts Eiropas Padomē! Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja baidās, ka vienprātības saglabāšana varētu novest Savienību pie smagas konstitucionālas krīzes vai, ka Savienības ambīcijas varētu ievērojami kristies.

5.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome atbalsta priekšlikumu, ko Eiropas Parlaments iesniegs galvenajai instancei, kas atbild par kopienas budžetu, kura galvenā doma ir tāda, ka šai instancei jāuzņemas pilna atbildība gan par šī budžeta obligātajām, gan neobligātajām sadaļām.

5.9

Turklāt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu vērst uzmanību uz to, ka, kaut gan Lisabonas stratēģija met acīmredzamus izaicinājumus un neizbēgami liek uzņemties zināmas iniciatīvas, Eiropas Komisijas ziņojuma tekstā nekur nav atrodami priekšlikumi par pašas Eiropas Komisijas konkrētajiem pasākumiem, kas tai būtu veicami, lai veicinātu ekonomikas attīstību Eiropas Savienībā. Vienīgā praktiskā ideja, kas parādās dokumentā (IV nodaļa, Jaunā finanšu struktūra, C Elastība) ir par īpaša izaugsmes atbalsta fonda radīšanu, bet resursi, kas piešķirti šī fonda dotēšanai, ir novērtēti kā nepietiekami. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja šajā sakarā atgādina, ka Lisabonas stratēģijas īstenošana balstījās uz pieņēmumu par vidējo gada izaugsmes likmi 3 %, kaut gan prognozes nākamajiem gadiem nepārsniedz 2,3 % 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā. Turklāt ar tik vāju ekonomisko izaugsmi, kāda Eiropas Savienībā ir kopš 2000. gada, tā nespēs novērst šo “ekonomiskās izaugsmes deficītu”.

5.10

Rezultātā ir jāatzīst, ka lai panāktu attiecīgo summu palielināšanu, ievērojot iepriekšējo pamatu, kas nosaka Lisabonas stratēģijas virzību uz priekšu un veiksmīgu izdošanos, ir jāpieņem zināšanai, ka jāmaina līdzšinējā sistēma attiecībā uz investīcijām izglītībai un zinātniskajiem pētījumiem.