1.

Romānā “Slepkavība Austrumu ekspresī”, kas izdots 1934. gadā, Agata Kristi neminēja precīzu vietu, kurā notika slepkavība. Zināms ir vienīgi tas, ka tā tika pastrādāta vilcienā, Austrumu ekspresī, Simplona maršrutā, kas ceļā no Stambulas uz Kalē šķērso vairākas valstis, kādā brīdī – pirms vai pēc vilciens tika apturēts toreizējā Dienvidslāvijā. Lasītājam netiek pateikts, kurā valstī slepkavība notika. Šis jautājums, kam būtu bijusi izšķiroša nozīme turpmākajā krimināllietā, lai noteiktu, kuras valsts krimināltiesības ir piemērojamas, acīmredzami nebija Erkila Puaro izmeklēšanas jautājumu lokā. Būtībā jau romāna ritējumam un spriedzei šis jautājums bija maznozīmīgs. Ģeogrāfija Agatai Kristi nebija svarīga.

2.

Jautājums, kas ir pamatā izskatāmajam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija), ir mazāk intriģējošs, bet nozīmīgāks iekšējā tirgus darbībai un pakalpojumu sniegšanas brīvībai: vai “Darba ņēmēju darbā norīkošanas direktīvas”, tas ir, Direktīvas 96/71/EK ( 2 ), normas ir piemērojamas situācijai, kurā starptautiska maršruta vilciens ceļā no Budapeštas uz Minheni šķērso Austriju, kā rezultātā – gluži kā Austrumu ekspresī – katrai robežu šķērsošanai būtu juridiskas sekas? Iespējams, ne slepkavības definīcijai, bet noteikti darba un ar darba tiesībām saistītu krimināltiesību piemērošanai.

3.

Šajos secinājumos argumentēšu, kādēļ gadījums, kāds ir pamatlietā apskatāmais, nav Direktīvas 96/71/EK piemērošanas jomā. Ģeogrāfija nav svarīga arī izskatāmajā lietā.

4.

Direktīvas 96/71 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

2.   Šo direktīvu nepiemēro tirdzniecības flotes uzņēmumiem attiecībā uz kuģa apkalpi.

3.   Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

4.   Attieksme pret uzņēmumiem, kas reģistrēti valstī, kura nav dalībvalsts, nedrīkst būt labvēlīgāka, nekā pret dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem.”

5.

Saskaņā ar Direktīvas 96/71 2. pantu “Definīcijas”:

“1.   Šajā direktīvā “darbā norīkots darba ņēmējs” nozīmē darba ņēmēju, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā.

2.   Šajā direktīvā jēdziena “darba ņēmējs” definīcija atbilst tai definīcijai, ko piemēro tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

6.

Direktīvas 96/71 3. panta “Darba noteikumi un nosacījumi” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

Šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.”

7.

Arbeitsvertragsrechts‑Anpassungsgesetz ( 3 ) (Likums par darba līgumus regulējošo tiesību aktu pielāgošanu, turpmāk tekstā – “AVRAG”) redakcijā, kāda bija piemērojama strīdam pamatlietā, 7.b pantā ir noteiktas darba ņēmēju tiesības attiecībā uz ārvalstu darba devējiem, kas atrodas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomiskajā zonā. Būtībā šajā normā ir noteikts, ka darba ņēmējam, kuru darbā Austrijā ir norīkojis darba devējs, kas ir reģistrēts nevis Austrijā, bet citā Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstī, norīkošanas laika posmā un neraugoties uz tiesību aktiem, kas piemērojami darba attiecībām, automātiski ir tiesības saņemt vismaz likumā noteikto minimālo atlīdzību, kas noteikta rīkojumā vai koplīgumā un ko darba vietā līdzīgi darba devēji izmaksā līdzīgiem darba ņēmējiem. Turklāt persona, kas ir reģistrēta nevis Austrijā, bet citā Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstī, ir uzskatāma par darba devēju attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir tās rīcībā un kas ir norīkoti Austrijā darba veikšanai. Darba devējiem vismaz vienu nedēļu pirms attiecīgā darba uzsākšanas ir pienākums paziņot par to darba ņēmēju izmantošanu, kas ir norīkoti darbam Austrijā. Šāds paziņojums ir jāsniedz par katru norīkojumu atsevišķi, un tajā jāiekļauj šāda informācija: i) vārds, uzvārds (nosaukums), adrese un profesionālā licence vai darba devēja uzņēmējdarbības mērķis; ii) kopējais norīkojuma termiņš, kā arī katra darba ņēmēja darba attiecību sākuma datums Austrijā un plānotais darba attiecību ilgums, ar katru darba ņēmēju salīgtie darba laika un vietas nosacījumi; iii) darba samaksas apmērs katram individuālajam darba ņēmējam saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem un tas, kad ir uzsāktas darba attiecības ar darba devēju; iv) darba vieta Austrijā (precīza adrese) (arī citas iesaistīšanās vietas Austrijā), un v) darba ņēmēja darbības veids un izmantojums, ņemot vērā attiecīgo Austrijas koplīgumu. Tā kā nav pienākuma darbā norīkotos darba ņēmējus iesaistīt sociālās apdrošināšanas sistēmā Austrijā, darba devējiem darba (vai iesaistīšanās) vietā iekšzemē ir jānodrošina to dokumentu pieejamība, kuri saistīti ar darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas iemaksu paziņošanu (sociālās apdrošināšanas dokuments E 101 saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1408/71 ( 4 ), sociālās apdrošināšanas dokuments A1 saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/04) ( 5 ), kā arī darbā norīkošanas deklarācijas kopija vai arī jānodrošina šo dokumentu pieejamība elektroniskā formātā to iestāžu vajadzībām, kuras ir atbildīgas par iemaksu iekasēšanu.

8.

Attiecībā uz pienākumu nodrošināt algas apliecinošo dokumentu pieejamību AVRAG 7.d pantā ir noteikts it īpaši, ka norīkojuma laikā darba devējiem ir pienākums darba vietā un vācu valodā nodrošināt darba līguma vai dokumenta par pakalpojuma sniegšanu un darba samaksas kvīts pieejamību, kā arī pierādījumus par algas izmaksu vai bankas pārskaitījumiem, algas paziņojumiem, darba laika uzskaites grafiku, uzskaiti par nostrādātajām stundām un dokumentus, kas attiecas uz algas klasifikāciju, lai varētu pārbaudīt, ka darbā norīkotais darba ņēmējs norīkojuma laikā saņem tādu algu, kāda viņam/viņai pienākas saskaņā ar tiesību normām.

9.

Budapeštā reģistrētais uzņēmums Henry am Zug Hungary Kft. (turpmāk tekstā – “Henry am Zug”) no 2012. līdz 2016. gadam norīkoja darbā uz Austriju pakalpojumu sniegšanai (pakalpojumi pārvadājuma laikā – ēdienu un dzērienu pagatavošana un pārdošana) uzņēmuma Österreichische Bundesbahnen (Austrijas Federālais dzelzceļa tīkls, turpmāk tekstā – “ÖBB”) vilcienos darba ņēmējus, kuri bija Ungārijas valstspiederīgie un kurus vairumā gadījumu tā rīcībā bija nodevis cits Ungārijas uzņēmums.

10.

Ar apstrīdētajiem administratīvajiem lēmumiem par soda noteikšanu kasācijas sūdzības iesniedzējs M. Dobersberger kā Henry am Zug uzņēmuma vadītājs tika atzīts par vainīgu tajā, ka Henry am Zug kā darba devējs AVRAG 7.b panta izpratnē, pārkāpjot šīs normas prasības, kas tika konstatēts 2016. gada 28. janvārī pārbaudes laikā Vīnes centrālajā dzelzceļa stacijā Austrijā, i) vismaz nedēļu pirms darba uzsākšanas Austrijā nav iesniedzis paziņojumu kompetentajai Austrijas iestādei par darbā norīkoto darba ņēmēju nodarbinātību, ii) iekšzemē esošā darbības vietā nav uzrādījis dokumentus par darba ņēmēju reģistrāciju sociālās apdrošināšanas sistēmā un iii) minētajā darbības vietā nav uzrādījis vācu valodā sagatavotus dokumentus – darba līgumu, algu izmaksas pierādījumus un dokumentus par algas klasifikāciju.

11.

Līgumu par minēto pakalpojumu sniegšanu ÖBB noslēdza ar uzņēmumu D. GmbH (reģistrēts Austrijā), kurš, izmantojot apakšuzņēmuma līgumus vai apakšuzņēmuma līgumu ķēdi (iesaistot citu Austrijā reģistrētu uzņēmumu), vienojās par šo pakalpojumu sniegšanu ar Henry am Zug Tas, izmantojot Ungārijas darba ņēmējus, sniedza pakalpojumus ÖBB vilcienos, kuri kursēja uz Zalcburgu vai Minheni un kuru sākumpunkta vai galapunkta stacija bija Budapešta, un kuri piestāja Vīnes centrālajā dzelzceļa stacijā.

12.

Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) uzskata, ka kasācijas sūdzības apmierināšana ir atkarīga no Direktīvas 96/71 normu un LESD 56. panta interpretācijas. Ar 2017. gada 15. decembra rīkojumu, kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 9. janvārī, minētā tiesa ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:

13.

Rakstveida apsvērumus iesniedza M. Dobersberger, Austrijas, Čehijas Republikas, Vācijas, Francijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki, izņemot Francijas un Polijas valdības, piedalījās arī tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 12. martā.

14.

Šajā lietā ir uzdoti būtiski jautājumi par Direktīvu 96/71: kādā mērā direktīva ir piemērojama uzņēmumam situācijā, kurā darbā norīkotais darba ņēmējs pilda pienākumus vilcienā, kurš uzsāk un noslēdz maršrutu vienā valstī – vilcienā, no kura darba ņēmējs, tēlaini runājot, nekad neizkāpj?

15.

Francijas valdība apstrīd pirmo trīs prejudiciālo jautājumu pieņemamību, būtībā apgalvojot, ka Direktīva 96/71 neattiecas uz kontroles pasākumiem, ko veic valsts iestādes, lai nodrošinātu atbilstību darba un nodarbinātības nosacījumiem. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu lietā De Clercq u.c. ( 6 ).

16.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu parasti ir pieņemami, un tikai retos un ārkārtas gadījumos Tiesa ir atteikusies sniegt uz tiem atbildi ( 7 ). Šādiem lūgumiem ir atbilstības prezumpcija ( 8 ). Tādējādi apstākļos, ko Tiesa pati definē kā “ārkārtas apstākļus” ( 9 ), tā ir atteikusies atbildēt uz jautājumiem hipotētiskos gadījumos, kad uzdotie jautājumi nebija būtiski strīda risināšanai, ja jautājumi nebija pietiekami skaidri izteikti, vai tad, ja fakti nebija pietiekami skaidri ( 10 ).

17.

Izskatāmā lieta neatbilst nevienai no minētajām kategorijām. Turklāt – kā to pareizi norādījusi Vācijas valdība tiesas sēdes laikā – lieta De Clercq u.c. ( 11 ) bija saistīta ar kontroles pasākumiem, turpretim izskatāmajā lietā pirmie trīs jautājumi attiecas uz plašāko jautājumu par Direktīvas 96/71 piemērojamību tādai situācijai, kāda ir izskatāmajā lietā.

18.

Tādējādi visi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir pieņemami.

19.

Pirms pievēršos iesniedzējtiesas uzdotajiem četriem jautājumiem, šķiet, ka ar ievada piezīmi būtu lietderīgi atgādināt dažas no Direktīvas 96/71 būtiskajām iezīmēm, no kurām izrietēs mana turpmākā analīze.

20.

Iekšējā tirgus brīvību pamatā valda saspīlējums, it īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību saskaņā ar LESD 56. pantu un Direktīvu 96/71, kas, lai arī šķietami ir ticis atrisināts gan Tiesas judikatūrā, gan tiesību aktos, tomēr rada zināmas domstarpības.

21.

Iekšējais tirgus ir Eiropas integrācijas procesa līdzeklis vai rezultāts – atkarībā no tā, kā uz to raugās, – un tas ir tik neatņemams apstāklis Savienības tiesību sistēmai, ka to uzskata par neapstrīdamu, un tas ir Līgumu centrālais organizācijas princips ( 12 ). Tirgus dalībnieki parasti rīkojas vai nu saskaņā ar harmonizētajiem standartiem ( 13 ), vai, ja šādu standartu nav, saskaņā ar vietējiem standartiem. Pēdējā no minētajiem gadījumiem piemērojama izcelsmes valsts likumsakarība, jo noteikti pietiek, ka tirgus dalībnieki rīkojas saskaņā ar vietējiem noteikumiem. Tas ļauj tirgus dalībniekiem konkurēt vienlīdzīgos apstākļos visā iekšējā tirgū.

22.

Direktīvas 96/71 likumsakarība būtībā ir pilnīgi atšķirīga, jo ar šo direktīvu mēģina mazināt dažas no (parastajām) sekām, ko rada pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošana: attiecībā uz dažiem darba tiesību aspektiem piemēro nevis izcelsmes valsts, bet galamērķa valsts principu. Tā rezultātā rodas dabisks juridisks saspīlējums starp LESD 56. pantu ( 14 ) un Direktīvu 96/71.

23.

Ciktāl direktīvas apsvērumi norāda uz trīskāršu mērķi, kas ir veicināt starptautisku pakalpojumu sniegšanu ( 15 ) godīgas konkurences apstākļos ( 16 ) un garantējot darba ņēmēju tiesību ievērošanu ( 17 ), jānorāda, ka šie trīs mērķi patiesībā ir diametrāli pretēji ( 18 ). Darba ņēmēju tiesību ievērošanas garantija nevis veicina starptautisko pakalpojumu sniegšanu, bet gan ierobežo to, un šajā kontekstā tā ir ierobežojuma attaisnojuma iemesls (tas ir, sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm).

24.

Tādējādi es uzskatu, ka ir pamats uztvert Direktīvu 96/71 kā līdzekli, ar kura palīdzību mēģina apvienot divus atšķirīgus mērķus – pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju tiesību aizsardzību.

25.

Tomēr par kuriem darba ņēmējiem ir runa? Vai tie ir darba ņēmēji, kas no pakalpojuma sniedzēja izcelsmes valsts ir norīkoti darbā uz galamērķa valsti, kurā pakalpojums tiek sniegts, vai arī tie darba ņēmēji, kas atrodas galamērķa valstī? Apskatot direktīvu virspusēji, tie noteikti ir darba ņēmēji izcelsmes valstī ( 19 ). Jebkuras norīkošanas pamatā esošā būtība ir šāda: darba ņēmējam nebūtu jācieš nekādi personīgi ienākumu vai citi ar nodarbinātību saistīti zaudējumi, salīdzinot ar vietējo darba ņēmēju. Dzīves dārdzība varētu būt augstāka nekā norīkojošā dalībvalstī. Tāpēc, lai samazinātu jebkādu iespējamu diskrimināciju, tiek piemērots galamērķa valsts princips.

26.

Uz brīdi pieņemsim, ka nepastāv nekāda saskaņošana, tas ir, nav Direktīvas 96/71, un dalībvalsts (A) vēlas piemērot tās darba tiesības citas dalībvalsts (B) darba ņēmējiem, kuri ir norīkoti darbā šajā dalībvalstī (A) pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā. Tas, protams, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Kā šo ierobežojumu varētu attaisnot? Atsaucoties uz dalībvalsts (B) darba ņēmēju tiesībām?

27.

Šādā gadījumā var apgalvot, ka ir grūti iedomāties, ka dalībvalsts (A) varētu atsaukties uz sevišķi svarīgo iemeslu saistībā ar dalībvalsts (B) darba ņēmēju tiesībām. Pilnīgi saprotams būtu jautājums par to, vai tiešām dalībvalsts (A) – ņemot vērā norīkošanu darbā, kas ir daļa no darba devēja pakalpojumu sniegšanas brīvības, – zina, kas ir vislabākais dalībvalsts (B) darba ņēmējiem? Šāda pieeja varētu šķist augstprātīga un pat pavēlnieciska. Turklāt vēl jau ir delikātais kompetences jautājums: varētu apgalvot, ka principā dalībvalstij (A) būtu jāspēj aizsargāt tikai tos darba ņēmējus, kuri darbu šajā dalībvalstī veic pastāvīgi, turpretī tie darba ņēmēji, kas nodarbināti dalībvalstī (B) un – ņemot vērā darba devēja pakalpojumu sniegšanas brīvību – norīkoti darbā šajā dalībvalstī, parasti nav tie, kurus šī dalībvalsts var aizsargāt ( 20 ).

28.

Tomēr man nākas apgalvot, ka šādas bažas ir kliedējamas, turklāt ir pastāvīgā judikatūra, apliecinot, ka dalībvalsts drīkst ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai aizsargātu norīkojošās dalībvalsts darba ņēmējus. Tiešām – dažādos gadījumos gan pirms, gan pēc Direktīvas 96/71 ieviešanas termiņa beigām ( 21 ) Tiesa ir lēmusi, ka “darba ņēmēju aizsardzība” ( 22 ), “vispārējā interese nodrošināt darba ņēmējiem sociālo apdrošināšanu” ( 23 ) vai “darba ņēmēju sociālā aizsardzība celtniecības nozarē” ( 24 ) var būt pamatots attaisnojums pamatbrīvību ierobežošanai, netieši pasakot, ka svarīgas ir izcelsmes/norīkojošās, nevis uzņemošās dalībvalsts darba ņēmēju intereses.

29.

Paradigmu maiņa notika lietā Laval un Partneri ( 25 ), kurā Tiesa lēma, ka “uzņemošās valsts darba ņēmēju aizsardzība pret iespējamu sociālo dempingu var būt viens no primārajiem vispārējo interešu iemesliem Tiesas judikatūras izpratnē, ar kuru principā var attaisnot kādas Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu” ( 26 ). Lai arī Tiesa neprecizēja un nepaskaidroja sīkāk, kas ir “sociālais dempings”, šis spriedums ir vērā ņemams trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, attiecībā uz būtību Tiesa ar “sociālā dempinga” jēdzienu ievieš judikatūrā jaunu sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Protams, tas principā ir pilnīgi iespējams, jo sevišķi svarīgie iemesli nav izsmeļoši uzskaitīti, un Tiesa var konstatēt jaunus iemeslus, ņemot vērā sabiedrības attīstības tendences. Otrkārt, šis jaunais sevišķi svarīgais iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm pēc būtības ir ekonomisks, kas būtu pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ka sabiedrisko interešu pamatā nevar būt tikai ekonomiski mērķi vien, ļaujot ierobežot kādu no pamatbrīvībām ( 27 ). Patiesi, “sociālā dempinga” novēršana ir vairāk radniecīga industriālā miera saglabāšanas ekonomiskajam attaisnojuma iemeslam, kuru Tiesa nav atzinusi par sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm ( 28 ). Treškārt, attiecībā uz metodoloģiju Tiesa tieši nenorādīja, ka “sociālais dempings” no šī brīža ir uzskatāms par jaunu sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Tā vietā Tiesa izsecināja šo jauno sevišķi svarīgo iemeslu attiecībā uz uzņemošo dalībvalsti no esošās judikatūras saistībā ar norīkojošās dalībvalsts darba ņēmēju aizsardzību. Tomēr “sociālais dempings” un norīkojošās dalībvalsts darba ņēmēju aizsardzība ir divi pilnīgi atšķirīgi jautājumi.

30.

Vēlos uzsvērt, ka pilnībā saprotu un atbalstu nepieciešamību aizsargāt darba ņēmējus pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā un nekādā veidā nevēlos to apšaubīt. Turpretī “sociālā dempinga” jēdziens būtu jāuztver piesardzīgi un jāinterpretē šauri. Iekšējā tirgū, kura būtiskās pazīmes ir preču, pakalpojumu un ražošanas faktoru brīva aprite, pastāv dabisks risks, ka “sociālais dempings” var kļūt vairāk politisks nekā juridisks jēdziens – tāds politisks jēdziens, kādu mēdz piesaukt valstīs ar augsti attīstītu ekonomikas infrastruktūru. Patiesi, pastāv risks, ka vienpusējā veidā tiek ņemta vērā galvenokārt uzņemošās (dalīb)valsts perspektīva ( 29 ). Izsakoties tieši, tas, kas vieniem ir “sociālais dempings”, citiem vienkārši ir “nodarbinātība”.

31.

Tādējādi, ja “sociālā dempinga” jēdzienu piemērotu pārāk plaši, tas būtu nekas cits kā iekšējās nozares aizsargāšana pret lētāku konkurenci no citas dalībvalsts – aizsardzība, kuru parasti neatļauj saskaņā ar Savienības tiesībām ( 30 ). Kā noprotams no paša jēdziena, “dempingam” ir jāsatur negatīvs nolūks izvairīties no konkurences, nevis vienīgi gūt labumu no labākiem apstākļiem. Tomēr nepieciešamību nepieļaut “sociālo dempingu” nedrīkst vērst pret pakalpojuma sniedzēju, kas vienkārši izmanto iekšējā tirgus piedāvātās iespējas, lai gūtu ekonomisko labumu sev, kā arī savam klientam – pakalpojuma saņēmējam ( 31 ). Galu galā iekšējā tirgus pamatā ir salīdzinošās priekšrocības princips ( 32 ).

32.

Atgriežoties pie Direktīvas 96/71, ja par tās mērķi uzskata aizsargāt darbā norīkotos darba ņēmējus, tas ir, izcelsmes dalībvalsts darba ņēmējus, jāatzīst, ka tā ir tikai daļēja taisnība, jo direktīvas mērķis ir arī novērst “sociālo dempingu”.

33.

Saskaņā ar LESD 58. panta 1. punktu pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti (Līguma) sadaļā par transportu, proti, LESD trešās daļas VI sadaļā ( 33 ). Šeit standarta juridiskais pamats Savienības transporta politikas ieviešanai, tai skaitā pakalpojumu sniegšanas brīvībai transporta jomā, ir LESD 91. pants. ( 34 ) Citviet esmu norādījis, ka LESD 58. panta 1. punkta juridiskās sekas ir tādas, ka Līgumam nav tiešas iedarbības attiecībā uz normām, kas reglamentē pakalpojumu sniegšanu transporta jomā ( 35 ) – šīs ir plašas juridiskas sekas, kuras liedz tirgus dalībniekiem valsts tiesās atsaukties uz LESD 56. pantu un nākamajiem pantiem ( 36 ). Tāpēc principi par pakalpojumu sniegšanas brīvību ir jāpiemēro saskaņā ar LESD noteikumiem, ieviešot kopējo transporta politiku ( 37 ). Saskaņošanas pasākumus pēc to pieņemšanas, protams, interpretē, ņemot vērā LESD 56. pantu ( 38 ).

34.

Ņemot vērā šo kontekstu, es uzskatītu, ka saskaņošanas pasākumiem transporta jomā – arī tad, ja tie ir daļa no plašākiem saskaņošanas pasākumiem, – ir jārod pamatojums LESD 91. pantā.

35.

Tomēr Direktīvas 96/71 pamats ir vienīgi LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants, un LESD 91. pants nav tās papildu pamats. Tas pats attiecas uz Direktīvu 2014/67/ES ( 39 ). Loģiskais secinājums būtu tāds, ka šīs direktīvas nesaskaņo pakalpojumus transporta jomā. Starp citu, Direktīva 2006/123 – tā dēvētā “Pakalpojumu direktīva” –, kurai ir tāds pats juridiskais pamats kā Direktīvām 96/71 un 2014/67, konkrēti izslēdz pakalpojumus transporta jomā ( 40 ). Es uzskatu, ka tas ir tikko norādītā iemesla dēļ: LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants, šķiet, vienkārši neattiecas uz pakalpojumiem transporta jomā.

36.

Tomēr šķiet, ka Savienības likumdevējam ir atšķirīgs viedoklis. Pirmkārt, Direktīva 96/71 expressis verbis izslēdz no direktīvas piemērošanas jomas “tirdzniecības flotes uzņēmumus attiecībā uz kuģa apkalpi” ( 41 ). Šai normai pievērsīšos vēlreiz turpmāk, bet jau šeit varu norādīt – ja ir izslēgti tirdzniecības flotes uzņēmumi, tad vismaz principā ir paredzēts, ka šis tiesību akts citiem pakalpojumiem transporta jomā ir piemērojams. Līdzīgā veidā Direktīva 2014/67 pašsaprotami atsaucas uz “transporta nozares mobilo darba ņēmēju” gadījumu ( 42 ).

37.

Lai kā arī būtu, ja attiecībā uz to, kāpēc LESD 91. pants nav iekļauts Direktīvas 96/71 juridiskajā pamatojumā ( 43 ), ir iespējams tikai izteikt minējumus, tad pakalpojumus transporta jomā parasti neuzskata par tādiem, kas ir ārpus Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas. Šajos secinājumos mans mērķis nav to apstrīdēt ( 44 ). Patiesi, šķiet, ka juridiskajās zināšanās tiek pieņemts, ka pakalpojumi transporta jomā principā ir iekļauti direktīvas piemērošanas jomā.

38.

Tomēr attiecībā uz apskatāmajiem konkrētajiem pakalpojumiem šobrīd vēlos izvērtēt, vai tie ir “pakalpojumi transporta jomā”.

39.

Jau iepriekš esmu pieminējis, ka saskaņā ar LESD 58. panta 1. punktu pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti (Līguma) sadaļā par transportu, proti, LESD trešās daļas VI sadaļā ( 45 ).

40.

Ir skaidrs, ka ēdināšanas un uzkopšanas pakalpojumi vilcienā nav transporta pakalpojumi tādā izpratnē, kurā cilvēkus vai objektus nogādā no punkta A uz punktu B ( 46 ). Tomēr tiesa ir norādījusi, ka “pakalpojumi transporta jomā” attiecas “ne tikai uz fiziskām darbībām personu vai preču pārvietošanā no vienas vietas uz citu, izmantojot transportlīdzekli, gaisa kuģi vai ar kuģi pa ūdensceļu, bet arī jebkuru pakalpojumu, kas ir cieši saistīts ar to” ( 47 ). Šādā veidā, piemēram, Tiesa ir kvalificējusi transporta līdzekļu tehniskās apskates kā “pakalpojumus transporta jomā” ( 48 ), ņemot vērā, ka tās ir “nenovēršams priekšnoteikums galvenās darbības, kas ir pārvadājums, veikšanai” ( 49 ).

41.

No Tiesas judikatūras secinu, ka pakalpojumi, kas savā būtībā ir (faktisks vai juridisks) conditio sine qua non transporta darbībai, ir uzskatāmi par pakalpojumiem transporta jomā.

42.

To pašu nevar apgalvot par apskatāmajiem pakalpojumiem. Izskatāmajā gadījumā sniegtie pakalpojumi kā pārvadājuma laikā sniegti pakalpojumi ir no transportēšanas neatkarīgi pakalpojumi. Cilvēki ēd un dzer visur, tostarp arī vilcienos. Vietas ir jāuztur sakoptas, tostarp arī vilcieni. Ēdienu un dzērienu pasniegšana un vilcienu uzkopšana nav nekas cits kā papildu pakalpojums transportēšanas jomā. Vai, izsakoties tieši – lai noritētu transportēšana, nav nepieciešams vilcienā pasniegt dzērienus, un vilciens nav obligāti jāuzkopj. Drīzāk varētu būt otrādi. Secinājums ir tāds: ēdienu un dzērienu pasniegšana pārvadājuma laikā transporta līdzeklī, kā arī šī transporta līdzekļa uzkopšana vien nenozīmē, ka esam saskārušies ar “pakalpojumiem transporta jomā”.

43.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 96/71, it īpaši tās 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta, piemērošanas jomā ietilpst tādu pakalpojumu sniegšana kā ēdienu un dzērienu izsniegšana pasažieriem, pakalpojumi pārvadājuma laikā vai uzkopšanas pakalpojumi, ko sniedz norīkojošā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma darba ņēmēji, lai izpildītu līgumu ar uzņemošajā dalībvalstī reģistrētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti starptautiskos vilcienos, kuri šķērso arī uzņemošo dalībvalsti.

44.

Lietā iestājušos personu viedokļus var sagrupēt trijās kategorijās.

45.

Saskaņā ar pirmo viedokli, ko pārstāv M. Dobersberger un Ungārijas, Polijas un Čehijas Republikas valdības, pārvadājuma laikā sniegtie ēdināšanas vai uzkopšanas pakalpojumi neietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā. Austrijas, Francijas un Vācijas valdības pārstāv pretēju viedokli. Trešais viedoklis ir Komisijai, kas pieņem, ka Direktīva 96/71 ir piemērojama tādu pakalpojumu sniegšanai, kādi ir izskatāmajā lietā, izņemot tās noteikumus attiecībā uz minimālās algas likmēm un minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, ko reglamentē minētās direktīvas 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts.

46.

Direktīvas 96/71 1. panta 1. punktā noteikts, ka šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. pantu. Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir papildināts, ka direktīvu piemēro, ja 1. pantā minētais uzņēmums norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz uzņēmuma atbildību un tā vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kurš veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kurš veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības.

47.

Izšķirošais jautājums pirmajā uzdotajā jautājumā ir tas, vai darba ņēmēji ir norīkoti darbā “dalībvalsts teritorijā”, tas ir, Austrijas Republikas teritorijā.

48.

Uzskatu, ka Direktīvas 96/71 1. panta formulējums nesniedz noteiktu atbildi uz risināmo jautājumu. Protams, attiecīgie darba ņēmēji, šķērsodami Austriju, fiziski un juridiski atrodas šīs dalībvalsts teritorijā un principā ir pakļauti šīs valsts jurisdikcijai. Tomēr – tā kā viņi fiziski galvenokārt paliek vilcienā un atgriežas izcelsmes dalībvalstī – es nevaru tā vienkārši pieņemt, ka viņi tiešām ir norīkoti darbā Austrijas “teritorijā”. Viņi drīzāk varētu būt norīkoti darbā tāda vilciena “teritorijā”, kurš sagadīšanās pēc brauc cauri Austrijai.

49.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi, tostarp šī tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsture ( 50 ).

50.

Austrijas valdība ir izvirzījusi argumentu, ka izskatāmajā lietā sniegtie pakalpojumi ietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, jo saskaņā ar 1. panta 2. punktu direktīva nav piemērojama tirdzniecības flotes uzņēmumiem attiecībā uz kuģa apkalpi. Ciktāl Direktīva 96/71 konkrēti nodala šo konkrēto darbības nozari no tās piemērošanas jomas, a contrario visas pārējās nozares ietilpst tās piemērošanas jomā.

51.

Šādu argumentāciju es varētu pieņemt tikai tad, ja Direktīvas 96/71 1. panta 2. punkta pieņemšanas vēsture kaut kādā veidā izskaidrotu šo jautājumu. Diemžēl arī tās vēsture šajā ziņā skaidrību nevieš.

52.

Patiesi, Direktīvas 96/71 1. panta 2. punkts, kas nebija iekļauts ne Komisijas sākotnējā priekšlikumā ( 51 ), ne Parlamenta viedoklī pirmajā lasījumā, tika iekļauts Padomes Kopējā nostājā ( 52 ) grozītajam Komisijas priekšlikumam ( 53 ) un palika Padomes ierosinātajā formulējumā līdz direktīvas pieņemšanai. Nav redzamu pierādījumu tam, ka šis izņēmums bija plānots izsmeļošs tādā ziņā, ka tas izslēgtu visus pārējos iespējamos izņēmumus ( 54 ).

53.

M. Dobersberger apgalvo, ka viņa viedoklis par to, ka izskatāmā situācija atrodas ārpus Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas, ir atbalstīts atkāpē, kas ietverta Padomes 1948. sanāksmes Briselē 1996. gada 24. septembra protokola pielikumā (9916/96 ADD 1). Saskaņā ar šo pielikumu darba ņēmējs, kas parasti ir nodarbināts divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā un kas ir mobilais darba ņēmējs uzņēmumā, kurš uz sava rēķina nodrošina profesionālus starptautiskus pasažieru vai preču pārvadājumus pa dzelzceļu, autoceļiem, gaisu vai ūdensceļiem, nav iekļauts Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā. Šādā gadījumā nebūtu norīkojuma. M. Dobersberger uzskata, ka izņēmums ir jāsaprot tikai tā, ka ne tikai transporta uzņēmuma personāls, bet arī pakalpojumu sniegšanas uzņēmuma personāls, kas nodrošina dažādus pakalpojumus tajā pašā transporta veidā, būtu iekļauts šajā izņēmumā un tādējādi ir izslēgts no Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas.

54.

Nav jāpiebilst, ka Padomes sanāksmes protokoli pēc būtības nav normatīvi. Tomēr tie sniedz vērtīgas norādes par likumdevēja nolūkiem un izpratni, kā arī par tā pieņemto dokumentu interpretāciju. Šādā aspektā situācija ir skaidra tiktāl, ka ļauj izdarīt divus secinājumus: pirmkārt, no direktīvas piemērošanas jomas var izslēgt ne tikai tirdzniecības flotes uzņēmumus attiecībā uz kuģa apkalpi un, otrkārt, mobilie darba ņēmēji – tie darba ņēmēji, kas veic savus pienākumus transporta līdzeklī pārvadājuma laikā, – īsti neatbilst direktīvas loģikai.

55.

Turklāt Austrijas valdība norāda uz Direktīvas 2014/67 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurš – to administratīvo prasību un kontroles pasākumu kontekstā, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Direktīvās 2014/67 un 96/71 noteikto pienākumu izpildes efektīvu uzraudzību, – atļauj dalībvalstīm uzlikt pienākumu glabāt vai darīt pieejamus dokumentus attiecībā uz mobilajiem darba ņēmējiem transporta jomā. No šī Austrijas valdība secina, ka pārrobežu dzelzceļa satiksme nav izslēgta no Direktīvas 96/71 piemērošanas jomas.

56.

Šis arguments pats par sevi mani nepārliecina. Tas nekādā veidā neprecizē to, kas jāsaprot ar jēdzienu “mobils darba ņēmējs transporta jomā”, vai to, cik plašs ir šis jēdziens. Tas ir interpretācijas jautājums. Tādējādi tas, ka pakalpojuma sniedzējiem var noteikt konkrētas administratīvas prasības attiecībā uz mobilajiem darbiniekiem transporta jomā, nepalīdz izprast to, vai tik specifisks gadījums, kāds ir izskatāmajā lietā, ietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā vai neietilpst. Citiem vārdiem sakot, tas, vai izskatāmā lieta ietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, ir interpretācijas jautājums, kas tiešā veidā nav atrisināts Direktīvas 2014/67 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

57.

Atbilde uz pirmo jautājumu ir rodama izpratnē, ka Čehijas Republikas valdības apsvērumos izmantotā jēdziena “ļoti mobilu darba ņēmēju” gadījums neatbilst Direktīvas 96/71 loģikai. Pamatlietā apskatīto ļoti mobilo darba ņēmēju situācija ir ievērojami atšķirīga no citiem mobiliem darba ņēmējiem.

58.

Šādus ļoti mobilus darba ņēmējus no pārējiem mobiliem darba ņēmējiem atšķir tas, ka viņiem faktiski nav svarīga darba vieta. Nav nozīmes, vai transporta līdzeklis, kurā viņi veic savus pienākumus, kādā konkrētā brīdī atrodas Ungārijā, Austrijā vai Vācijā. Citiem vārdiem sakot, visa izcelsmes (vai norīkojošās) valsts un galamērķa valsts loģika nav piemērojama šādā situācijā, jo šeit nav galamērķa valsts – vilciens izbrauc no Budapeštas. Tas atgriežas Budapeštā. Vienīgā galamērķa valsts ir pati Ungārija. Izcelsmes valsts un galamērķa valsts ir viena un tā pati. Neredzu, kā apskatāmās lietas darba ņēmēju situācija ir atšķirīga no, piemēram, Budapeštas tramvaja darba ņēmēju situācijas.

59.

Šajā kontekstā es vēlētos atgādināt, ka saskaņā ar Direktīvas 96/71 2. panta 1. punktu “darbā norīkots darba ņēmējs” ir darba ņēmējs, kurš uz noteiktu laiku veic darbu dalībvalsts teritorijā, kas nav valsts, kurā viņš parasti strādā.

60.

Tiesas sēdes laikā tika aizstāvēts uzskats – to galvenokārt uzsvēra Ungārijas valdība –, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, nav iespējams noteikt pat to, kurā dalībvalstī darba ņēmējs parasti strādā, jo starptautisks vilciens iepriekš minēto iemeslu dēļ ir ļoti specifisks gadījums. Es tomēr neizdarītu tik tālejošus secinājumus. Pēc manas izpratnes, parastā darba vieta ir Ungārija. Attiecīgie darba ņēmēji uzsāk savu darbu šajā vietā un no šīs vietas, šeit viņi iekrauj nepieciešamās preces, veic attiecīgo uzskaiti un tā tālāk. Ļoti svarīgi ir tas, ka šeit atrodas viņu (ekonomiskās) dzīves centrs. Šeit viņi maksā par savu dzīvesvietu un iegādājas pārtiku. Tādējādi uz viņiem attiecas tikai Ungārijas dzīves dārdzība. Viņu pagaidu uzturēšanās Austrijā darba dienas laikā nekādi neietekmē viņu dzīves dārdzību.

61.

Tādējādi Direktīvas 96/71 loģiskais pamatojums nav piemērojams un uz šo direktīvu vienkārši nevajadzētu paļauties.

62.

Visbeidzot es vēlos nedaudz pievērsties Komisijas argumentam par to, ka direktīva principā ir piemērojama, bet, ņemot vērā īpatnības, kas izriet no pamatlietā apskatāmo pārrobežu pakalpojumu ļoti mobilās būtības, kā arī to nepietiekamo saikni ar “uzņemošās” dalībvalsts teritoriju, nebūtu pamatoti piemērot minimālās algas likmes un noteikumus par minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu. Komisija šos secinājumus izdara no LESD 56. panta, vēlētos interpretēt direktīvu saskaņā ar šo normu.

63.

Šādai pieejai es nevaru piekrist.

64.

Ņemot vērā iepriekš minēto dabisko saspīlējumu starp LESD 56. pantu un Direktīvu 96/71, direktīvas interpretēšana, pamatojoties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, drīzāk sarežģī jautājumus, nevis atrisina tos. Galējā situācijā šāda à la carte Direktīvas 96/71 piemērošana, balstoties uz LESD 56. pantu, varētu nozīmēt, ka netiek piemērota neviena no direktīvas normām. Tas mazinātu juridisko noteiktību, jo direktīva tika pieņemta tieši tādēļ, lai precīzi noteiktu, kas ir un kas nav atļauts attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu.

65.

Tāpēc es atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Direktīvas 96/71/EK 1. panta 3. punkta piemērošanas jomā neietilpst tādi pakalpojumi kā ēdienu un dzērienu izsniegšana pasažieriem, pakalpojumi pārvadājuma laikā vai uzkopšanas pakalpojumi, ko sniedz norīkojošā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma darba ņēmēji, lai izpildītu līgumu ar uzņemošajā dalībvalstī reģistrētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti starptautiskos vilcienos, kuri šķērso arī uzņemošo dalībvalsti.

66.

Ņemot vērā, ka Direktīvas 96/71 normas nav piemērojamas tādai situācijai, kāda ir pamatlietā, otrais un trešais jautājums ir hipotētiski un Tiesai nav uz tiem jāsniedz atbilde – protams, ja vien Tiesa neizdara atšķirīgu secinājumu attiecībā uz pirmo jautājumu un neuzskata, ka Direktīva 96/71 izskatāmajā lietā ir piemērojama. Šādā gadījumā ir jāapskata direktīvas normas attiecībā uz otro un trešo jautājumu.

67.

Otrajam un trešajam jautājumam ir līdzīgs temats, jo tie abi attiecas uz apakšuzņēmumu līgumu ķēdēm un līgumattiecību struktūru dažādos darba ņēmēju norīkošanas darbā posmos.

68.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir ietverts arī gadījums, kad norīkojošā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs uzņēmums pakalpojumus sniedz, nevis lai izpildītu līgumu ar uzņemošajā dalībvalstī reģistrētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, kurš galu galā izmanto pakalpojumus (pakalpojumu saņēmējs), bet gan lai izpildītu līgumu ar citu uzņemošajā dalībvalstī reģistrētu uzņēmumu, kuram, savukārt, ir līgumattiecības (apakšuzņēmuma līgumu ķēde) ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu.

69.

Šis jautājums ir jāskata, ņemot vērā valsts tiesību aktus, ar kuriem transponē Direktīvu 96/71. Iesniedzējtiesa netieši mēģina noskaidrot, vai direktīva Austrijas tiesību sistēmā ir ieviesta pareizi.

70.

Šajā jautājumā īpaši svarīgi noteikt, kas ir domāts ar frāzi “saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kurš veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti”.

71.

Iepriekš jau ir minēts, ka starp ÖBB un Henry am Zug nav līguma – tā vietā šie abi uzņēmumi ir saistīti ar trīs līgumu ķēdi: ir līgums starp ÖBB un D. (reģistrēts Austrijā) par pakalpojumu sniegšanu pārvadājuma laikā, ēdienu un dzērienu sagatavošanu un tirdzniecību ÖBB vilcienos; šo līgumu D. nodeva Henry am Zug (reģistrēts Ungārijā) ar apakšuzņēmuma līgumiem, kas noslēgti starp to un H. (vēl viens uzņēmums, kas reģistrēts Austrijā).

72.

Jautājums ir par to, vai šis apakšuzņēmumu līgumu veidojums nozīmē, ka izskatāmā lieta neietilpst Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

73.

Man tā nešķiet.

74.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli visi uzņēmumi, kas iesaistīti apakšuzņēmumu ķēdē, ir reģistrēti Austrijā – valstī, uz kurieni darbā ir norīkoti darba ņēmēji. Tādēļ tam nav nozīmes, vai ÖBB, kura vilcienos darba ņēmēji veic savu darbu, vai cits uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību Austrijā, ir noslēguši līgumu ar Henry am Zug. Jebkurā gadījumā norīkojums darbā notiek saskaņā ar līgumu starp norīkojošo uzņēmumu Henry am Zug un pakalpojumu saņēmēju, kas veic uzņēmējdarbību uzņemošajā dalībvalstī.

75.

Tam, vai ÖBB un Henry am Zug ir tieši saistīti ar vienu līgumu vai ar līgumu ķēdi, ir viens un tas pats rezultāts. Direktīvas 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē starp viņiem ir noslēgts līgums.

76.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkts attiecas arī uz gadījumiem, kad uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus un kas reģistrēts norīkojošā dalībvalstī, neizmanto pats savus darba ņēmējus, bet gan izmanto cita uzņēmuma darba ņēmējus, kuri šim uzņēmumam tika nolīgti norīkojošajā dalībvalstī.

77.

Arī šis jautājums ir jāskata, ņemot vērā valsts tiesību aktus, ar kuriem transponē Direktīvu 96/71. Iesniedzējtiesa arī šajā jautājumā netieši mēģina noskaidrot, vai direktīva Austrijas tiesību sistēmā ir ieviesta pareizi.

78.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas skaidrību, kā interpretēt frāzi “ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kurš veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības”.

79.

Kā iepriekš minēts, ka Henry am Zug daļēji izmanto savus darba ņēmējus un daļēji – cita uzņēmuma darba ņēmējus. Iesniedzējtiesa pieņem, ka tas neietilpst Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, jo te nav pārrobežu elementa. Patiesi, darbā nolīgšana notika Ungārijā ( 55 ).

80.

Tas tiesa, ka no Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējuma šķiet skaidri izriet, ka viennozīmīgi (“ar noteikumu”) ( 56 ) ir noteikta prasība, ka “starp uzņēmumu, kurš veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības”. Tas varētu norādīt uz interpretāciju, saskaņā ar kuru tie darba ņēmēji, kurus Henry am Zug nenodarbina tieši, neietilptu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā ( 57 ).

81.

Lai arī šīs normas formulējums šķiet skaidrs, mans ierosinājums Tiesai būtu veikt šīs normas padziļinātu novērtējumu. Manuprāt, nav šaubu par Direktīvas 96/71 piemērojamību šādu iemeslu dēļ.

82.

Ņemot vērā Direktīvas 96/71 saturu un mērķi, no pakalpojumu sniegšanas brīvības realizēšanas viedokļa nav būtiski, vai uzņēmums, kas reģistrēts vienā dalībvalstī, pats norīko darbā darba ņēmējus uz citu dalībvalsti vai arī tas tiek veikts netieši, nosūtot darba ņēmējus uz citu uzņēmumu. Abās situācijās ir pārrobežu pakalpojumu sniegšana, kas ietilpst LESD 56. panta piemērošanas jomā. Tādējādi Direktīvas 96/71 piemērošanas joma būtu jāinterpretē tā, ka tā attiecas uz visām pagaidu norīkošanas darbā darbībām, kurām piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība. Kā minēts iepriekš, Direktīvas 96/71 mērķis ir inter alia nodrošināt “taisnīgu” līdzsvaru starp uzņēmumu, kas norīko darbā darba ņēmējus, pakalpojumu sniegšanas brīvību, no vienas puses, un norīkoto darba ņēmēju sociālo aizsardzību, no otras. Lai ļautu darbā norīkotajiem darba ņēmējiem uzņemošajā valstī gūt labumu no skaidri noteikta aizsardzības noteikumu minimālā kopuma, nav svarīgi, kas tieši nosūtījis darbā norīkoto darba ņēmēju uz uzņemošo valsti – darba devējs vai uzņēmums, kurā darba ņēmējs ir bijis norīkots ( 58 ).

83.

Tādējādi ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkts attiecas arī uz gadījumiem, kad uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus un kas reģistrēts norīkojošā dalībvalstī, neizmanto pats savus darba ņēmējus, bet paļaujas uz cita uzņēmuma darba ņēmējiem, kuri šim uzņēmumam tika iznomāti norīkojošajā dalībvalstī.

84.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 56. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru uzņēmumiem, kuri norīko darbā darba ņēmējus pakalpojuma sniegšanai citā dalībvalstī, obligāti ir jāievēro darba noteikumi un nosacījumi Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta izpratnē un papildu pienākumi (piemēram, it īpaši iesniegt paziņojumu par darba ņēmēju pārrobežu norīkošanu darbā uzņemošās dalībvalsts iestādei un nodrošināt dokumentus par atlīdzības apmēru un par šo darba ņēmēju reģistrāciju sociālās apdrošināšanas sistēmā), kad

85.

Šis jautājums ir uzdots “neatkarīgi” no atbildēm uz pirmo līdz trešo jautājumu. Pirmā jautājuma analīze ļāva man secināt, ka Direktīva 96/71 šajā lietā nav piemērojama. Attiecīgi pieņemot, ka Direktīva 96/71 nav piemērojama, ceturtā jautājuma novērtējumu ierobežošu.

86.

Pirms pievēršos LESD 56. panta novērtējumam, vēlos precizēt, ka pārbaudes kritērijs tiešām ir LESD 56. pants, nevis Direktīva 2006/123.

87.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 1. panta 6. punktu minētā direktīva neskar darba tiesības, proti, jebkurus tiesību aktos vai līgumos paredzētus noteikumus, kuri attiecas uz nodarbinātības nosacījumiem, darba apstākļiem, tostarp veselības aizsardzību un drošību darbā, un darba devēju un darba ņēmēju savstarpējām attiecībām un kurus dalībvalstis piemēro atbilstīgi saviem tiesību aktiem, kas ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

88.

Tiesa ir lēmusi, ka Direktīvas 2006/123 1. panta 6. punktā “nekādi netiek nošķirtas, no vienas puses, darba tiesību materiālo tiesību normas un, no otras puses, tiesību normas, kas attiecas uz pasākumiem, kuri paredzēti, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas šīs materiālo tiesību normas, un lai nodrošinātu to tiesību normu, kas vērstas, lai nodrošinātu sodu, kuri uzlikti šo tiesību normu neievērošanas gadījumā, efektivitāti” ( 59 ).

89.

Manuprāt, šādā kontekstā nevar būt šaubu, ka šī norma attiecas uz aplūkoto pasākumu un tādējādi tas neietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā ( 60 ).

90.

Ir vispārzināms, ka EKL 56. pants paredz ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus ( 61 ).

91.

Prasība, lai uzņēmums rīkojas saskaņā ar attiecīgajiem Austrijas pasākumiem, neapšaubāmi ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums saskaņā ar šo formulējumu. Henry am Zug uzņēmējdarbība faktiski ir padarīta mazāk pievilcīga attiecībā uz tā uzņēmējdarbību Ungārijā.

92.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Tiesa ir lēmusi, ka saskaņā ar LESD 56. pantu šādi valstu pasākumi ir ierobežojumi: valsts pasākumi, ar kuriem pieprasa, ka citā dalībvalstī dibinātam pakalpojumu sniedzējam, lai varētu norīkot darbā savus darbiniekus, kas ir trešo valstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo un strādā šajā citā dalībvalstī, ir jāsaņem darba atļauja ( 62 ), vīzas pieprasījumi un iepriekšējas pārbaudes attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem norīkošanas kontekstā ( 63 ), un, konkrēti, Austrijas pasākums, pakļaujot darba ņēmēja – trešās valsts pilsoņa – norīkošanu darbā, ko veic citā dalībvalstī dibināts uzņēmums, “Norīkošanas darbā Eiropā apstiprinājuma” saņemšanai ( 64 ). Neviena no trim minētajām lietām neietilpa Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, ņemot vērā, ka trešo valstu pilsoņu norīkošana ar mērķi sniegt pārrobežu pakalpojumus nebija saskaņota Savienības līmenī ( 65 ).

93.

Tomēr vienlīdz no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka šādi valsts tiesību akti principā var būt pamatoti, ja tie atbilst sevišķi svarīgiem iemesliem ( 66 ) saistībā ar sabiedrības interesēm (proti, ir pamats attaisnojumam) un ja šīs intereses jau netiek aizsargātas ar noteikumiem, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēju tajā dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, ciktāl tie ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai (proti, samērīgi) ( 67 ).

94.

Iemeslus, uz kuriem atsaucas Austrijas Republika, lai pamatotu algas kontroles ierobežojumu, pienākumu paziņot par norīkošanu darbā un glabāt pieejamus sociālās apdrošināšanas un darba samaksas dokumentus, tas ir, darba ņēmēju aizsardzība ( 68 ), negodīgas konkurences novēršana ( 69 ) un cīņa pret krāpšanu, Tiesa judikatūrā ir atzinusi par sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm.

95.

No spriedumiem tādās lietās kā Seco un Desquenne & Giral ( 70 ), Rush Portuguesa ( 71 ), Guiot ( 72 ) un Arblade u.c. ( 73 ) ir skaidrs, ka tad, ja nav saskaņošanas, dalībvalstis var, piemēram, uzlikt par pienākumu pakalpojuma sniedzējiem, kuri nodarbina darba ņēmējus pakalpojuma sniegšanas mērķim, piemēram, maksāt darba ņēmējiem minimālo atlīdzību, kas noteikta uzņemošajā dalībvalstī, arī tad, ja šādi darba ņēmēji veic tikai pagaidu darbu uzņemošās dalībvalsts teritorijā un neatkarīgi no tā, kurā valstī ir reģistrēts darba ( 74 ). Dalībvalstis var arī īstenot šādus noteikumus.

96.

Līdzīgi manai analīzei attiecībā uz pirmo jautājumu, šī judikatūra faktiski uzliek pienākumu pakalpojumu sniedzējiem un viņu darbiniekiem uz laiku veikt uzņēmējdarbību uzņemošajā dalībvalstī. Šādā veidā ievērojami tiek ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība, kā arī izcelsmes valsts princips.

97.

Neraugoties uz to, ja attiecībā uz izskatāmo lietu un saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru varētu pieņemt, ka ir pamatoti sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm, uz kuriem Austrijas Republika var atsaukties, tas rada jautājumu par to, vai pieņemtie pasākumi ir samērīgi nosprausto mērķu sasniegšanai. Samērīguma vērtējums saskaņā ar šo noteikumu galu galā ir jāveic iesniedzējtiesai.

98.

Pamatojoties uz pieejamo informāciju, man tomēr izskatāmie pasākumi nešķiet pamatoti saskaņā ar LESD 56. pantu.

99.

Te ir jānošķir, kā to dara iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz darba ņēmējiem, un papildu pienākumi.

100.

Vispirms attiecībā uz darba noteikumiem un nosacījumiem, tas ir, normām attiecībā uz darba samaksu ( 75 ), brīvdienām un citiem jautājumiem – šie jautājumi man šķiet grūti attaisnojami tieši tādēļ, ka nav saiknes ar Austrijas teritoriju.

101.

Tā rezultātā papildu pienākumu loģiskais pamatojums nav piemērojams un tādēļ tie ir grūti attaisnojami. Attiecīgās Austrijas tiesību normas uzliek darba devējam pienākumu virkni. Man nebūtu pretenziju pret prasību glabāt pieejamus dokumentus attiecībā uz darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas iemaksu paziņojumiem, bet es pieņemtu, ka šādi pienākumi ir apgrūtinājums: pienākums darba devējiem vismaz vienu nedēļu pirms attiecīgā darba uzsākšanas paziņot par to darba ņēmēju izmantošanu, kas ir norīkoti darbam Austrijā (pirmais pienākums), un pienākums darba devējiem i) darba vietā un vācu valodā nodrošināt darba līguma vai dokumenta par pakalpojuma sniegšanu un algas lapas pieejamību, kā arī ii) pierādījumus par algas izmaksu vai bankas pārskaitījumiem, algas paziņojumiem, darba laika uzskaites grafiku, uzskaiti par nostrādātajām stundām un dokumentus, kas attiecas uz algas klasifikāciju, lai varētu pārbaudīt, ka darbā norīkotais darba ņēmējs norīkojuma laikā saņem tādu algu, kāda viņam/viņai pienākas saskaņā ar tiesību normām (otrs pienākums).

102.

Attiecībā uz pirmo pienākumu es nesaprotu, kāpēc darba devējiem vienu nedēļu pirms darba sākšanas vajadzētu paziņot, kurš darba ņēmējs ir norīkots darbā, un attiecībā uz otro pienākumu, ja attiecīgo darba ņēmēju var nodarbināt saskaņā ar Ungārijas noteikumiem un nosacījumiem, tad nav Austrijas iestāžu kompetencē pārbaudīt, vai šie noteikumi un nosacījumi ir ievēroti.

103.

Tādēļ es ierosinu atbildēt uz ceturto jautājumu, ka LESD 56. pants aizliedz tādu valsts pasākumu kā pamatlietā aplūkotais un saskaņā ar kuru darba ņēmēju norīkošana darbā ir atkarīga no papildu pienākumu izpildes.

104.

Tādējādi ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 1. panta 3. punkta piemērošanas jomā neietilpst tādu pakalpojumu sniegšana kā ēdienu un dzērienu izsniegšana pasažieriem, pakalpojumi pārvadājuma laikā vai uzkopšanas pakalpojumi, ko sniedz norīkojošā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma darba ņēmēji, lai izpildītu līgumu ar uzņemošajā dalībvalstī reģistrētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, ja šie pakalpojumi tiek sniegti starptautiskos vilcienos, kuri šķērso arī uzņemošo dalībvalsti.

LESD 56. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru uzņēmumiem, kuri norīko darbā darba ņēmējus pakalpojuma sniegšanai citā dalībvalstī, obligāti ir arī jāievēro darba noteikumi un nosacījumi Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta izpratnē un papildu pienākumi (piemēram, it īpaši iesniegt paziņojumu par darba ņēmēju pārrobežu norīkošanu darbā uzņemošās dalībvalsts iestādei un nodrošināt dokumentus par atlīdzības apmēru un par šo darba ņēmēju reģistrāciju sociālās apdrošināšanas sistēmā), kad