EUR-Lex Piekļuve Eiropas Savienības tiesību aktiem

Atpakaļ uz EUR-Lex sākumlapu

Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.

Dokuments 62017CJ0603

Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2019. gada 11. aprīlis.
Peter Bosworth un Colin Hurley pret Arcadia Petroleum Limited u.c.
Supreme Court of the United Kingdom lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Lugāno II konvencija – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – II sadaļas 5. iedaļa (18. – 21. pants) – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem.
Lieta C-603/17.

Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2019:310

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 11. aprīlī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Lugāno II konvencija – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – II sadaļas 5. iedaļa (18.–21. pants) – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem

Lietā C‑603/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts 2017. gada 20. oktobrī un kurš Tiesā reģistrēts 2017. gada 20. oktobrī, tiesvedībā

Peter Bosworth,

Colin Hurley

pret

Arcadia Petroleum Limited u.c.,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus (referente), tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], E. Regans [E. Regan], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],

sekretāre: L. Hjūleta [LHewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 13. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

P. Bosworth un CHurley vārdā – ABriggs un DFoxton, QC, REschwege, barrister, kā arī TGreeno un AForster, solicitors,

Arcadia Petroleum Limited u.c. vārdā – MHoward, QC, FPilbrow un NVenkatesan, barristers, S. Trevan, kā arī JKelly un TSnelling, solicitors,

Eiropas Komisijas vārdā – MHeller un MWilderspin, pārstāvji,

Šveices valdības vārdā – MSchöll, pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 24. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK (OV 2009, L 147, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”), II sadaļas 5. iedaļu (18.–21. pants).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Peter Bosworth un Colin Hurley, no vienas puses, un Arcadia Petroleum Limited un citām sabiedrībām, no otras puses, saistībā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, kas šīm sabiedrībām esot nodarīts PBosworth un CHurley apgalvoti krāpniecisko darbību dēļ.

Atbilstošās tiesību normas

3

Lugāno II konvencijas 5. pantā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, citā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija, var iesūdzēt:

1.

a)

lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;

b)

šā noteikuma mērķiem un ja, vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

preču iegādes gadījumā – vieta valstī, kurai ir saistoša šī konvencija un kur saskaņā ar līgumu preces tika piegādātas vai bija jāpiegādā,

pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta valstī, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz;

c)

ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

[..]

3.

lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazi‑deliktu – tās vietas tiesā, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu;

[..].”

4

Atbilstoši šīs konvencijas 18. panta 1. punktam:

“Lietās, kas attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.”

5

Minētās konvencijas 20. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Darba devējs var celt prasību tiesās vienīgi tajā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā ir darbinieka domicils.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

6

Arcadia London, Arcadia Singapore un Arcadia Switzerland ir sabiedrības, kas nodarbojas ar jēlnaftas un naftas produktu tirdzniecību. Šīs sabiedrības ietilpst Arcadia grupā, kas 100 % apmērā pieder Farahead Holdings Ltd.

7

PBosworth un CHurley ir Lielbritānijas pilsoņi, kuru domicils ir Šveicē un kuri attiecīgo faktisko apstākļu pamatlietā laikā attiecīgi bija Arcadia grupas chief executive officer un chief financial officer. Turklāt viņi bija sabiedrību Arcadia London, Arcadia Singapore un Arcadia Switzerland vadītāji, un ar vienu no šīm sabiedrībām viņus saistīja darba līgums, kuru bija sagatavojuši viņi paši vai kurš bija sagatavots atbilstoši viņu norādījumiem.

8

Ar 2015. gada 12. februārī iesniegtu prasības pieteikumu Arcadia London, Arcadia Singapore, Arcadia Switzerland un Farahead Holdings (turpmāk tekstā kopā – “Arcadia”) cēla prasības High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerclietu palāta), Apvienotā Karaliste) pret vairākām personām, tostarp PBosworth un CHurley. Ar šīm prasībām tika lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas Arcadia grupai esot nodarīts ar krāpnieciskiem darījumiem, kuros iesaistītas šīs grupas sabiedrības.

9

Arcadia prasības pieteikums bija balstīts uz iebildumiem par organizētas grupas darbību, izmantojot prettiesiskus līdzekļus (unlawful means conspiracy), fiduciāra lojalitātes un labticības pienākuma pārkāpumu (breach of fiduciary duty) un no viņu darba līgumiem izrietošo tiešo vai netiešo līgumsaistību pārkāpumu (breach of express and/or implied contractual duties).

10

Ar 2015. gada 9. marta procesuālo dokumentu PBosworth un CHurley apstrīdēja Apvienotās Karalistes tiesu jurisdikciju izskatīt pret viņiem vērstās Arcadia prasības par atlīdzinājumu, motivējot ar to, ka tās regulē Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas normas attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju atsevišķu darba līgumu jomā un ka, piemērojot šos noteikumus, šīs prasības ir jāceļ tās valsts tiesās, kurā ir viņu domicils, proti, Šveices tiesās.

11

Pēc šiem iebildumiem Arcadia grozīja savu prasības pieteikumu. Tā atteicās no saviem apgalvojumiem saistībā ar līgumsaistību pārkāpumiem, kā arī šo pienākumu pārkāpumiem kā prettiesisku darbību, kas organizētā grupā veikta neatļautas darbības ietvaros.

12

Ar 2015. gada 1. aprīļa spriedumu High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Komerclietu palāta)) atzina, ka tās jurisdikcijā ir izvērtēt iebildumus par organizētas krāpnieku grupas darbībām, izmantojot prettiesiskus līdzekļus (unlawful means conspiracy) un ļaunprātīgu uzticības izmantošanu (breach of fiduciary duty), uz kuriem ir balstīta minētā prasība par atlīdzinājumu, izņemot – saistībā ar šo pēdējo iebildumu – to, kas attiecas uz faktiem, kuri esot radušies laikā, kad PBosworth un CHurley uz darba līguma pamata bija saistīti ar vienu no Arcadia grupas sabiedrībām, jo, šīs tiesas ieskatā, šādi fakti attiecas uz atsevišķiem darba līgumiem un, piemērojot Lugāno II konvencijas 20. panta 1. punktu, ietilpst Šveices tiesu jurisdikcijā.

13

PBosworth un CHurley par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta), Apvienotā Karaliste).

14

Šī tiesa ar 2016. gada 19. augusta spriedumu noraidīja minēto apelācijas sūdzību. PBosworth un CHurley iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā.

15

Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Kāds ir kritērijs, lai noteiktu, vai prasība, ko darba devējs cēlis pret darba ņēmēju vai bijušo darba ņēmēju (turpmāk tekstā – “darba ņēmējs”), ir “lieta, kas attiecas uz” atsevišķiem darba līgumiem Lugāno [II] konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) izpratnē?

a)

Vai, lai darba devēja celta prasība pret darba ņēmēju ietilptu [Lugāno II konvencijas] 18.–21. panta piemērošanas jomā, pietiek ar to, ka darba devējs varētu arī apgalvot, ka pārmestā rīcība ir šī darba ņēmēja pieļauts no viņa atsevišķā darba līguma izrietošo saistību pārkāpums, pat ja darba devēja faktiski celtā prasība nav pamatota ne ar kādu šī līguma pārkāpumu un tajā netiek pārmests vai izvirzīts nekāds šī līguma pārkāpums, taču tā (piemēram) ir balstīta uz vienu vai vairākiem iebildumiem, kas atspoguļoti 26. un 27. punktā ietvertajā faktu un jautājumu izklāstā?

b)

Vai arī pareizais kritērijs ir tāds, ka darba devēja celta prasība pret darba ņēmēju ietilpst [Lugāno II konvencijas] 18.–21. panta piemērošanas jomā tikai tad, ja saistība, uz kuru ir balstīta prasība, faktiski ir no darba līguma izrietoša saistība? Ja šis ir pareizais kritērijs, vai prasība, kura ir balstīta tikai uz tādas saistības neievērošanu, kas neizriet no darba līguma (un attiecīgajā gadījumā nav saistība, kam darba ņēmējs “brīvprātīgi piekritis”), neietilpst 5. iedaļas piemērošanas jomā?

c)

Ja neviens no minētajiem kritērijiem nav pareizs, tad kāds ir pareizais kritērijs?

2.

Ja sabiedrība ar fizisku personu noslēdz “līgumu” ([Lugāno II konvencijas] 5. panta 1. punkta izpratnē), kādā mērā ir nepieciešams, lai starp šo sabiedrību un šo fizisko personu pastāvētu pakļautības attiecības, lai šo līgumu varētu uzskatīt par “atsevišķu darba līgumu” [šīs konvencijas] 5. iedaļas izpratnē? Vai šādas attiecības pastāv gadījumā, kad šī fiziskā persona var noteikt (un faktiski nosaka) sava līguma ar šo sabiedrību noteikumus un tai ir kontrole, kā arī autonomija pār sabiedrības ikdienas pārvaldības darbībām un savu pašas pienākumu izpildi, taču šīs sabiedrības akcionāram vai akcionāriem ir tiesības izbeigt šīs attiecības?

3)

Ja Lugāno [II] konvencijas II sadaļas 5. iedaļas normas ir piemērojamas vienīgi prasībām, kuras, ja nebūtu šo normu, ietilptu šīs konvencijas 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā, kāds ir pareizais kritērijs, lai noteiktu, vai prasība ietilpst šī 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā?

a)

Vai pareizais kritērijs ir tāds, ka prasība ietilpst 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja darba devējs varētu apgalvot, ka pārmestā rīcība veido līgumsaistības pārkāpumu, pat ja prasība, ko faktiski cēlis darba devējs, nav pamatota ne ar kādu šī līguma pārkāpumu un tajā netiek pārmests vai izvirzīts nekāds attiecīgā līguma pārkāpums?

b)

Vai pareizais kritērijs ir tāds, ka prasība ietilpst [Lugāno II konvencijas] 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā tikai tad, ja saistība, uz kuru tā faktiski ir balstīta, ir līgumsaistība? Ja šis ir pareizais kritērijs, vai prasība, kura ir balstīta tikai uz tādas saistības pārkāpumu, kas neizriet no darba līguma (un attiecīgajā gadījumā nav saistība, kam atbildētājs “brīvprātīgi piekritis”), neietilpst 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā?

c)

Ja neviens no minētajiem kritērijiem nav pareizs, tad kāds ir pareizais kritērijs?

4.

Tādos apstākļos, kad:

gan sabiedrība A, gan sabiedrība B ietilpst vienā sabiedrību grupā,

atbildētājs X de facto pilda šīs sabiedrību grupas izpilddirektora funkcijas (kā to PBosworth darīja Arcadia grupas ietvaros: faktisko apstākļu un jautājumu izklāsts 14. punktā); X ir nodarbināts vienā no grupas sabiedrībām, proti, sabiedrībā A (tātad ir sabiedrības A darbinieks) (kā tas laiku pa laikam bija PBosworth gadījumā apstākļos, kas atspoguļoti faktisko apstākļu un jautājumu izklāstā 15. punktā) un, raugoties no valsts tiesību viedokļa, nav sabiedrības B darbinieks,

sabiedrība A ceļ prasības pret X, un šīs prasības ietilpst [Lugāno II konvencijas] 18.–21. pantā, un

cita šīs pašas grupas sabiedrība, proti, sabiedrība B, arī ceļ prasības pret X saistībā ar to pašu rīcību, kas ir sabiedrības A celtās prasības pamatā, –

kāds ir pareizais kritērijs, lai noteiktu, vai sabiedrības B celtās prasības ietilpst [Lugāno II konvencijas] 5. iedaļas piemērošanas jomā? It īpaši:

a)

Vai atbilde ir atkarīga no tā, vai starp X un sabiedrību B bija “atsevišķs darba līgums” [Lugāno II konvencijas] 5. iedaļas izpratnē, un ja tā, tad kāds ir pareizais kritērijs, lai noteiktu, vai pastāvēja šāds līgums?

b)

Vai sabiedrība B ir uzskatāma par X “darba devēju” [Lugāno II] konvencijas II sadaļas 5. iedaļas izpratnē vai arī prasība, kurā tā cēlusi pret X (skat. iepriekš 4. punkta ceturto ievilkumu), ietilpst [Lugāno II konvencijas] 18.–21. panta piemērošanas jomā tādā pat veidā, kā šo normu piemērošanas jomā ietilpst sabiedrības A celtā prasība pret X? It īpaši:

i)

Vai sabiedrības B prasība ietilpst [Lugāno II konvencijas] 18. panta piemērošanas jomā tikai tad, ja saistība, uz kuru tā faktiski ir balstīta, ir saistība, kas izriet no darba līguma, kuru sabiedrība B noslēgusi ar X?

ii)

Vai arī prasība ietilpst [Lugāno II konvencijas] 18. panta piemērošanas jomā, ja prasībā pārmestā rīcība būtu uzskatāma par saistības, kas izriet no darba līguma, kuru sabiedrība A noslēgusi ar X, pārkāpumu?

c)

Ja neviens no minētajiem kritērijiem nav pareizs, tad kāds ir pareizais kritērijs?”

Par pieteikumu tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotai sākšanai

16

Pēc tam, kad ģenerāladvokāts bija sniedzis secinājumus, PBosworth un CHurley ar Tiesas kancelejā iesniegtu procesuālu dokumentu lūdza, lai tiktu izdots rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu. Pamatojot savu pieteikumu, viņi būtība norāda, ka ģenerāladvokāts secinājumu 45. punktā ir balstījis savu vērtējumu uz kļūdainiem faktiskajiem apstākļiem, kas neatbilst tiem, kurus ir konstatējusi iesniedzējtiesa.

17

Atbilstoši šim 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.

18

Tas tā nav izskatāmajā lietā. Proti, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visa lietas izspriešanai vajadzīgā informācija un ka lieta nav jāizskata, ņemot vērā kādu jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu, vai argumentu, kas tajā notiekošajā tiesvedībā nav ticis apspriests.

19

Līdz ar to Tiesa uzskata, ka nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

20

Tā kā pirmais, trešais un ceturtais jautājums ir balstīti uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru līgumi, kas saista PBosworth un CHurley ar atsevišķām Arcadia grupas sabiedrībām, veido “atsevišķus darba līgumus” Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) izpratnē, Tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē otrais jautājums.

Par otro jautājumu

21

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normas ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas saista uzņēmējsabiedrību ar fizisko personu, var tikt kvalificēts kā “atsevišķs darba līgums” šo tiesību normu izpratnē gadījumā, kad šī persona spēj lemt vai faktiski lemj par šī līguma noteikumiem un tai ir autonomas kontroles pilnvaras attiecībā uz šīs sabiedrības darbības ikdienas pārvaldību, kā arī attiecībā uz pašas pienākumu izpildi, bet minētās sabiedrības akcionāram vai akcionāriem ir tiesības izbeigt minēto līgumu.

22

Ņemot vērā, ka šīs tiesību normas ir identiskas Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) II nodaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normām, Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz šīm tiesību normām ir pārņemama attiecībā uz Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. decembris, H, C‑295/13, EU:C:2014:2410, 31. un 32. punkts).

23

Lai noteiktu, vai Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) tiesību normas ir piemērojamas tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ir jāizvērtē jautājums, vai PBosworth un CHurley var tikt uzskatīti kā saistīti ar “atsevišķu darba līgumu” šīs konvencijas 18. panta 1. punkta izpratnē ar vienu no Arcadia grupas sabiedrībām un vai tādējādi viņi var tikt kvalificēti kā “darbinieki [darba ņēmēji]” minētās konvencijas 18. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 34. punkts).

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šāda kvalifikācija nevar tikt veikta uz valsts tiesību aktu pamata (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 36. punkts) un, lai nodrošinātu pilnīgu Lugāno II konvencijas, it īpaši tās 18. panta, efektivitāti, tajā ietvertie juridiskie jēdzieni ir jāinterpretē autonomi un vienoti visām līgumslēdzējām pusēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 42. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 37. punkts).

25

Attiecībā uz jēdzienu “darba ņēmējs” ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šis jēdziens ir jādefinē saskaņā ar darba attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Taču darba attiecību būtiska iezīme ir, ka persona noteiktā laika posmā citas personas labā un šīs personas vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem tā saņem atalgojumu (skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 20. septembris, Kiiski, C‑116/06, EU:C:2007:536, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

No tā izriet, ka darba attiecības paredz pakļautības saiknes esamību starp darba ņēmēju un viņa darba devēju un ka šādas saiknes esamība ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā atbilstoši visiem elementiem un apstākļiem, kas raksturo attiecības starp pusēm (spriedumi, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 46. punkts, kā arī 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c., C‑147/17, EU:C:2018:926, 42. punkts).

27

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normu formulējumu līguma noslēgšana neveido nosacījumu šajās normās paredzēto īpašās jurisdikcijas noteikumu piemērošanai, tādējādi, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 34.–36. punktā, formāla līguma neesamība nerada šķērsli tādu darba attiecību esamībai, kas ietilpst “atsevišķa darba līguma” jēdzienā minēto normu izpratnē.

28

Tomēr šādas attiecības var tikt kvalificētas kā “atsevišķs darba līgums” Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normu izpratnē tikai tad, ja starp uzņēmējsabiedrību un attiecīgo vadītāju pastāv pakļautības saikne.

29

Izskatāmajā lietā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm PBosworth un CHurley attiecīgi bija Arcadia grupas chief executive officer un chief financial officer, ka viņi bija sabiedrību Arcadia London, Arcadia Singapore, kā arī Arcadia Switzerland vadītāji, ka ar vienu no šīm sabiedrībām viņiem bija darba līgumus, kuru bija sagatavojuši viņi paši vai kurš bija sagatavots atbilstoši viņu norādījumiem, un ka viņi vienmēr rīkojās visu Arcadia grupas sabiedrību vārdā un labā.

30

No iesniedzējtiesas nolēmuma arī izriet, ka PBosworth un CHurley īstenoja kontroli attiecībā uz personu, kura viņus nodarbināja, kā arī attiecībā uz vietu, kurā viņi bija nodarbināti, un apstākļiem, kādos viņi rīkojās.

31

Šādos apstākļos šķiet, ka PBosworth un CHurley bija nozīmīga ietekmes spēja attiecībā uz Arcadia un ka līdz ar to ir jāsecina par pakļautības saiknes neesamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 47. punkts), un tas tā ir, neraugoties uz to, vai viņiem piederēja vai nepiederēja Arcadia kapitāldaļas.

32

Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka PBosworth un CHurley bija atbildība pret Arcadia grupas akcionāriem, kuri ar Farahead Holdings starpniecību spēja viņus pieņemt un atbrīvot no amata.

33

Proti, kā to arī ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 46. punktā, ne vispārīgās norādes, ko vadītājs saņem no tās sabiedrības akcionāriem, kuru viņš vada, attiecībā uz šīs sabiedrības darbības pamatnostādnēm, ne likumā paredzētie akcionāru kontroles mehānismi paši par sevi neraksturo pakļautības saiknes esamību, tādējādi tas vien, ka šiem akcionāriem ir tiesības atsaukt no amata sabiedrības vadītāju, nav pietiekami, lai secinātu par šādas saiknes esamību.

34

No tā izriet, ka starp šo sabiedrību un vadītāju noslēgtais darba līgums tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, neveido “atsevišķu darba līgumu” Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normu izpratnē.

35

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Lugāno II konvencijas II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normas ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas saista uzņēmējsabiedrību un fizisku personu, kura pilda tās vadītāja pienākumus, nerada starp tiem pakļautības saikni un tāpēc nevar tikt kvalificēts kā “atsevišķs darba līgums” šo tiesību normu izpratnē gadījumā, kad – pat ja šīs sabiedrības akcionāram vai akcionāriem ir tiesības izbeigt šo darba līgumu – šī persona spēj lemt vai faktiski lemj par minētā līguma noteikumiem un tai ir autonomas kontroles pilnvaras attiecībā uz minētās sabiedrības darbības ikdienas pārvaldību, kā arī pašai savu pienākumu izpildi.

Par pirmo, trešo un ceturto jautājumu

36

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz pirmo, trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

37

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK, II sadaļas 5. iedaļas (18.–21. pants) normas ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas saista uzņēmējsabiedrību un fizisku personu, kura pilda tās vadītāja pienākumus, nerada starp tiem pakļautības saikni un tāpēc nevar tikt kvalificēts kā “atsevišķs darba līgums” šo tiesību normu izpratnē gadījumā, kad – pat ja šīs sabiedrības akcionāram vai akcionāriem ir tiesības izbeigt šo darba līgumu – šī persona spēj lemt vai faktiski lemj par minētā līguma noteikumiem un tai ir autonomas kontroles pilnvaras attiecībā uz minētās sabiedrības darbības ikdienas pārvaldību, kā arī pašai savu pienākumu izpildi.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.

Augša