1)

atcelt Vispārējās tiesas 2022. gada 12. oktobra spriedumu lietā Francesca Corneli/ECB (T-502/19, nav publicēts, EU:T:2022:627), ciktāl ar to ir atcelti ECB 2019. gada 1. janvāra un 2019. gada 29. marta lēmumi; un šai nolūkā

2)

pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, atzīt prasību, ko Francesca Corneli cēlusi Vispārējā tiesā, par nepieņemamu un tādējādi to noraidīt pilnībā;

3)

pakārtoti– atzīt ECB lēmumus, ciktāl tie ir šīs tiesvedības priekšmets, par likumīgiem un līdz ar to nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā spriestu par prasības pamatiem, kas pārsūdzētajā spriedumā nav izvērtēti; un

4)

piespriest Francesca Corneli atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

i.

esot sagrozījusi lietā nozīmīgos faktus, nolemdama, ka ar atceltajiem lēmumiem esot ietekmētas “tiesības”, kas Francesca Corneli esot bijušas kā Banca Carige akcionārei, bet šādas tiesības patiesībā nepastāvot un šie lēmumi tās neesot ietekmējuši;

ii.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka atceltie lēmumi ir tieši skāruši Francesca Corneli – kas prasības celšanas laikā bija viena no Banca Carige 35 000 mazajiem akcionāriem – tiesisko stāvokli;

iii.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka atceltie lēmumi Francesca Corneli skar individuāli viņas kā Banca Carige akcionāres statusā, kura dēļ, Vispārējās tiesas ieskatā, viņa esot individuāli identificēta, un līdz ar to atceltie lēmumi viņu skar individuāli;

iv.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Francesca Corneli interese atcelto lēmumu atcelšanā atšķiroties no tās personas intereses, kurai šie lēmumi ir adresēti, proti, Banca Carige intereses, ciktāl šāds secinājums ir pretrunā pastāvīgajai judikatūrai par izņēmuma gadījumiem, kuros var tikt atzīta akcionāra interese celt prasību.

i.

neesot ņēmusi vērā valsts tiesu veikto Testo Unico Bancario [Kredītiestāžu kodekss] 70. panta interpretāciju un tādējādi pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot šo tiesību normu un tās atsauces uz Testo Unico Bancario 69.octiesdieces panta 1. punkta b) apakšpunktu tvērumu;

ii.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā valsts tiesības kopumā, no kurām skaidri izriet Itālijas likumdevēja griba pilnībā un pareizi transponēt Direktīvu 2014/59/ES (1);

iii.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā Testo Unico Bancario 69.octiesdieces un 70. panta kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju, tos skatot no agrīnās intervences pasākumu, t.sk. pagaidu administrācijas, viedokļa.

iv.

esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Direktīvas 2014/95/ES 29. pantam atbilstošaTesto Unico Bancario 70. panta interpretācija būtu Itālijas tiesību normu contra legem interpretācija.