15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/104

Ziņotājs:

Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER

1.1.

Sociālā inovācija un sadarbības tīkli ir pilnībā jāizmanto, lai veicinātu un stiprinātu iedzīvotāju un – plašākā nozīmē – pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ES politikas veidošanā un pārvaldībā, izmantojot kopējus, augšupējus projektus, ko īsteno visā Savienības teritorijā un kas sekmē tiešāku demokrātiju.

1.2.

Vispārējai piekļuvei jaunajām tehnoloģijām un it īpaši platjoslas internetam arī turpmāk jābūt vienai no Eiropas Savienības prioritātēm, un tas būtu jāuzskata par vispārējas nozīmes pakalpojumu, ar kuru paredzēts samazināt digitālo plaisu un novērst ar to saistītās sociālās atstumtības sekas.

1.3.

Jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas kopā ar sociālo inovāciju un sadarbības tīklu izmantošanu var pildīt nozīmīgu funkciju kvalificētu un kvalitatīvu darbvietu radīšanā, atbalstot projektus, kas virzīti uz inovatīvu uzņēmumu izveidi, un iniciatīvas, kas veicina pašreizējā bezdarba līmeņa samazināšanu.

1.4.

EESK uzskata, ka ir svarīgi stiprināt digitālo prasmju mācīšanu, proti, labu izglītību, kas ietver atbilstīgu apmācību izglītības sistēmā un nodrošina jauniešu spēju reaģēt uz nākotnes izaicinājumiem; darba ņēmēju tālākizglītību, lai veidotu prasmes jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošanai darba tirgū; apmācību, kas ietver arī mūžizglītību un novērš mazāk aizsargāto nozaru atstumtību.

1.5.

EESK atbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” un Dzimumu līdztiesības stratēģijas mērķus. EESK atbalsta arī pamatiniciatīvas “Inovācijas savienība” un “Digitalizācijas programma”, kā arī pasākumus, kas nepieciešami, lai panāktu abu iniciatīvu sinerģiju un nodrošinātu progresu sociālās inovācijas jomā. Tāpēc komiteja uzskata, ka ir svarīgi minētos mērķus iekļaut valsts reformu programmās (VRP) un uzraudzīt to īstenošanu Eiropas semestra ietvaros. Būtiska nozīme minēto mērķu sasniegšanā ir arī tam, lai Eiropas Savienības finansēto pasākumu īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā piedalītos ne tikai sociālie partneri, bet arī pilsoniskā sabiedrība Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī.

1.6.

EESK aicina panākt, ka sociālā inovācija apvienojumā ar jauno tehnoloģiju izmantošanu sociālajos tīklos un kopdarbā veicina tādu tehnisku risinājumu ieviešanu, kas uzlabotu cilvēku ar invaliditāti integrāciju, nodrošinot viņiem maksimālu autonomiju un līdzdalību, un kas dotu iespēju risināt specifiskas problēmas, lai pārvarētu šķēršļus, kuri rada diskrimināciju.

1.7.

EESK mudina iestādes stimulēt prasmju veidošanu un digitālās vides izmantošanu un palīdzēt radīt telpu, kurā veidojas inovatīvi horizontālie savienojumi digitālās vides ilgtspējīgai attīstībai, lai tādējādi praktiski īstenotu formulu “sociālā inovācija + kopdarbs + digitālā saziņa”, kā arī atvieglotu un veicinātu ātru un drošu piekļuvi reāllaikā.

1.8.

EESK aicina Eiropas Savienību ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) ietvaros finansēt tādu pilsoniskās sabiedrības ierosinātu projektu izstrādi un ieviešanu, kurus īsteno ar sociālo tīklu un kopdarba palīdzību, ar noteikumu, ka šādu projektu mērķi vērsti uz vispārējām interesēm un ka tajos ņemts vērā nodarbināmības un integrācijas potenciāls.

1.9.

Proti, Eiropas Komisijai jāīsteno skaidra un konkrēta politika attiecībā uz sociālo inovāciju un sabiedrības piekļuvi jaunajām tehnoloģijām, veicinot iniciatīvas, kas dod kopēju labumu iedzīvotājiem. Tas būtu jādara atbilstīgi Eiropas Komisijas “Sociālo ieguldījumu paketei” (1). Ir jāpalielina arī ieguldījumi cilvēku talantos un jāveicina uz zināšanām balstītu tirgu atvēršana, lai sekmētu sadarbību starp uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

1.10.

Visbeidzot, vajadzētu paredzēt ieguldījumu paketi ar mērķi stimulēt sociālo inovāciju, balstoties uz tehnoloģiju attīstību, kā arī veicināt sadarbību pētniecībā, ko izvērš kopīgi un vairākās nozarēs, un tāpat arī sekmēt piekļuvi jaunām zināšanām un nostiprināt institucionālo bāzi ar tiešas demokrātijas palīdzību, ko ļauj īstenot jaunie tīklošanās un digitālās saziņas instrumenti.

2.1.

Šā atzinuma mērķis ir izvērtēt, kādi apstākļi nepieciešami, lai sociālajā inovācijā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas pilnībā kalpotu kopējam labumam; dokumentā aicināts veikt digitalizācijas sekmēšanas pasākumus un veidot tādas platformas, kas rosinātu gan sadarbību tīklā, gan sinerģisku mijiedarbību. Viena no pieejām šā mērķa sasniegšanai ir pētījums par tīklveida struktūrām un to pielāgošanu organizatoriskās kultūras pamatiem.

2.2.

Formula “sociālā inovācija + kopdarbs + digitālā saziņa” liek pievērsties nepieciešamībai atrast šim nolūkam piemērotākos procesus un instrumentus, ar kuriem efektīvi gūt vēlamos rezultātus.

2.3.

EESK uzskata, ka būtiskākais ir izglītība (kopīga mācīšanās), apmācība (masveida atvērtais interneta kurss (MOOC) vai tiešsaistes mācību platforma MOODLE), e-veselība (veselības uzraudzības mehānismi), darbvietu radīšana (līgumu slēgšana tiešsaistē), sociālā uzņēmējdarbība, loģistika un transports, pārtikas un preču nekaitīgums, e-pārvalde un publiskie pakalpojumi (elektroniskā balsošana), ekonomikas demokrātija (kolektīvā finansēšana (crowdfunding), alternatīvie maksāšanas līdzekļi) un sociālā līdzdalība.

2.4.

Pašreizējos apstākļos sociālā inovācija ir īpaši nozīmīga tādās jomās kā pētniecība un izstrāde, efektivitāte un ilgtspēja, kohēzija un sociālā iekļaušana, sabiedrības līdzatbildība un līdzdalība, uzņēmējdarbības ētika, korporatīvā sociālā atbildība, kā arī tiešā demokrātija un e-pārvalde.

2.5.

EESK atkārtoti norāda (2), ka ir svarīgi paplašināt elektronisko telekomunikāciju universālā pakalpojuma darbības jomu un iekļaut tajā piekļuvi platjoslas internetam, ņemot vērā ne tikai ģeogrāfisko, bet arī sociālo atstumtību, lai tādējādi sasniegtu divus mērķus: samazinātu digitālo plaisu un stiprinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Eiropas Savienībai jānosaka arī pamatnoteikumi lielo datu (big data) un mākoņdatošanas (cloud computing) vienotajam tirgum, lai tie varētu būt noderīgi sociālajā inovācijā.

3.1.

Sadarbības tīkliem un digitālajai saziņai ir svarīga nozīme sociālajā inovācijā. Sociālā inovācija ir jēdziens, kas vēl tikai veidojas, tomēr visbiežāk izmantotā definīcija atrodama Eiropas Politikas padomdevēju biroja (BEPA) ziņojumā:

3.2.

Sociālās inovācijas procesa galvenie elementi ir šādi: jaunu, līdz šim neapmierinātu vai maz zināmu sociālo vajadzību apzināšana; jaunu risinājumu izstrāde šādu sociālo vajadzību apmierināšanai; jauno risinājumu, kas paredzēti sociālo vajadzību apmierināšanai, efektivitātes novērtēšana; iedarbīgu sociālo inovāciju izplatīšana. Turklāt sociālās inovācijas iniciatīvas ir cieši saistītas ar pieeju, kuras pamatā ir tādu sociālo ieguldījumu pasākumu kopums, kas vērsti uz indivīdu, ņemot vērā paredzamo mūža ilgumu un piešķirot būtisku nozīmi profilaksei.

3.3.

Svarīgi ir izpētīt sadarbības procesu un sociālās inovācijas savstarpējo saikni, ko piedāvā informācijas tehnoloģijas, un apspriest iespējamās priekšrocības iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā. Galvenie elementi īsumā ir šādi:

3.4.

Salīdzinājumā ar cita veida risinājumiem sociālās inovācijas jauninājums ir attiecības, kas veidojas starp sociālās inovācijas attīstībā iesaistītajiem dalībniekiem jau tās izstrādes laikā, kā arī attīstības gaitā un posmos; inovācijā jāņem vērā, ka jāparedz vieta sociālajiem partneriem, kuri īsteno pārstāvību un ir pilnvaroti radīt līgumtiesību situācijas.

3.5.

EESK jau norādījusi, ka sociālā progresa novērtēšanā jāpanāk lielāks saimniecisko un sociālo rādītāju līdzsvars (4). Sociālās attīstības novērtēšanas loģikas izmantošana, ievērojot līdzsvaru starp kvalitatīviem un kvantitatīviem pasākumiem, liecina par vidēja termiņa un ilgtermiņa redzējumu, kas līdzsvarotā un pārskatāmā pārvaldības sistēmā nodrošina precīzus tehniskus un sociālekonomiskus darbības rādītājus.

3.6.

Lai meklētu jaunus risinājumus mūsdienu sabiedrības problēmām, izaicinājumiem un uzdevumiem, vispārēji – transversāli un horizontāli – jāizmanto visu iesaistīto dalībnieku radošums un talanti, lai kopējais rezultāts būtu lielāks par katra konkrētā dalībnieka rezultātu summu, turklāt tam jābūt iegūtam ar iespējami zemākām izmaksām. Nenoliedzami, šo nosacījumu visefektīvāk var izpildīt, izmantojot kolektīvo intelektu un kopradīšanu sadarbības tīklos.

3.7.

Sociālā inovācija rodas, reaģējot uz sabiedrībā līdz šim neapmierinātām vajadzībām vai kompleksām sociālām problēmām, un attiecas uz tādām jomām un instrumentiem kā, piemēram:

3.8.

Spēja apmainīties ar zināšanām mūsdienās var veicināt inovāciju rašanos, tādējādi papildinot sociālo politiku. Šajā jomā digitālā tehnoloģija var ievērojami palīdzēt sociālajiem novatoriem, kuru mērķis ir reaģēt uz cilvēku vajadzībām.

3.9.

Tādēļ ir jālikvidē šķēršļi sociālajai inovācijai un eksperimentiem, lai radītu inovācijai labvēlīgu vidi un tādu kultūru, kurā tiek atzīta un atbalstīta īpašā funkcija, ko veic dažādi dalībnieki (fondi, kooperatīvi, apvienības, savstarpējas palīdzības un apdrošināšanas sabiedrības, sociālās ekonomikas MVU un citi uzņēmumi utt.), kas ir gan sociālie partneri, gan pakalpojumu sniedzēji (5).

4.1.

Sadarbības tīklu veido tādu cilvēku kopums, kuri grupas kopējā mērķa sasniegšanai iegulda projektā intelektuālu darbu. Šis kopums darbojas kā vienas smadzenes (“globālas smadzenes”) – viena vienība, kuru veido miljoniem idejas ģenerējošu šūnu un kurai nākas pārvarēt tādus milzīgus izaicinājumus kā valoda un saziņa. Interneta straujā attīstība apvienojumā ar citiem faktoriem ir sekmējusi daudzu kopīgu projektu izstrādi un sadarbības tīklu izveidi, taču šai tehnoloģiskajai iespējai jāpiešķir teleoloģiska jēga, lai tā kalpotu kopējam labumam.

4.2.

Lai labāk pildītu savu funkciju, sociālā inovācija var izmantot jaunos digitālos rīkus un tīklus, piemēram, pakalpojumus vecāka gadagājuma cilvēkiem tālākos reģionos u.c.

4.3.

Notikumi, lēmumi, darbības un indivīdi tiek skatīti kopējā kontekstā – jaunā digitālā vidē, kurā tie mijiedarbojas reāllaikā, radot kolektīvo intelektu.

4.4.

Kolektīvais intelekts ir pavisam jauns process, kurā daudzu intelektuālo spēju koordinācija ļauj rast risinājumu, kādu nevarētu panākt individuāli vai atsevišķi. Tādējādi daudzkārtīgs intelekts nozīmē daudzu koordinētu talantu sinerģisku darbību. Galvenais ir izprast, kā veidot kolektīvo intelektu tā, lai tas kļūtu radošs un tādējādi radītu inovācijas un sociālo pārmaiņu procesus, izmantojot platformas, kas sekmē šos kopējos risinājumus.

4.5.

Šādi sadarbības tīkli savus mērķus sasniedz daudz ātrāk nekā jebkura ierobežota organizēta grupa neatkarīgi no tās struktūras un darbības, jo talanti tiek meklēti ārpus attiecīgās organizācijas, paverot ceļu kopienu vadītai atklātai, demokrātiskai un decentralizētai inovācijai.

4.6.

Zināšanu apmaiņai ir divi pamatnosacījumi: vēlmju simetrija un zināšanu asimetrija. Kopēju vēlmju veicināšana un dažādu zināšanu papildināšana palīdz veidot sadarbības tīklus.

4.7.

Tomēr jebkurā sadarbības vai kopdarba tīklā nākas saskarties ar triju veidu apdraudējumu, kas jāņem vērā: “parazītisms” (attiecību pamatā jābūt taisnīgiem ieguldījumiem); kolektīvās finansēšanas (crowdfunding) izmantošana personīgās interesēs (6) un, visbeidzot, – ļaunprātīga darbība. Pēdējā minētā problēma liecina par to, cik svarīga šajā sadarbības jomā ir uzticēšanās.

4.8.

Tīklu veidošanas pamatā ir uzticēšanās, kas savukārt ietver paļaušanos uz sadarbības partneru atbildību, spēju reaģēt un kompetenci. Pilnīga un ilgstoša uzticēšanās rada stabilu reputāciju, kas aizsargā pret ļaunprātīgu darbību tīklā. Uzticēšanās nav iespējama bez tīklu drošības, kuru nosaka pret visiem vienādi taisnīgs likums un kontrole. Drošības pamatā ir ētikas ievērošana izvirzītajos mērķos un tīkla darbībā, tīkla izveides un darbības izbeigšanas noteikumos, kas jāparedz un jāizziņo publiski, kā arī pamattiesību, tostarp tiesību tikt aizmirstam, ievērošana.

4.9.

Visbeidzot, dažādu secīgu procesu rezultātā (horizontālu darba struktūru izveide, mijiedarbība tīklā un platformu rašanās) top radošums un sociālā inovācija, izmantojot atvērtu, horizontālu un izplatītu heterogēnu modeli, kurā ņemta vērā arī “savienotāju” būtiskā nozīme, jo tie dod iespēju definēt un izplatīt idejas un projektus, kā arī veicināt šādas jaunas organizatoriskas formas.

4.10.

Tādējādi tīkla platformas ir formāts, kas ļauj nostiprināt tādus kolektīvā intelekta procesus, kuri sekmē individuālu identitāti respektējoša modeļa lietošanu. Interneta izmantošana ir bijusi pagrieziena punkts ne tikai saziņas modeļa demokratizācijai, bet arī “savienotājiem”, kuri, balstoties uz digitālo kultūru, rada alternatīvu organizatorisko modeli.

5.1.

Digitālā saziņa padara iespējamu sabiedrības līdzatbildību, kolektīvo intelektu un kopdarbu tīklā, radot labvēlīgu vidi tādiem uz sadarbību balstītiem ekonomikas modeļiem, kuru pamatā ir vispārējais labums.

5.2.

EESK jau ir norādījusi (7), ka sociālie tīkli var veicināt atbildīgu digitālo pilsoniskumu un tiem ir jānodrošina iedzīvotājiem efektīva savu attiecīgo tiesību īstenošana digitālajā vidē, piemēram, tiesības uz vārda un informācijas brīvību, personas datu aizsardzību, privātumu, kā arī pārredzamību un pienācīgas kvalitātes interneta pakalpojumu pieejamību.

5.3.

Tomēr ir jāņem vērā sociālo tīklu negatīvie aspekti un jānovērš ar tiem saistītais risks, vienlaikus uzskatāmi parādot to piedāvātās potenciālās iespējas un sinerģiju, lai vienotajā digitālajā tirgū veicinātu šo tīklu atbildīgu un saprātīgu izmantošanu.

5.4.

Eiropas Savienībai no digitālo tehnoloģiju lietotājas jākļūst par satura izstrādātāju un ražotāju, bet, lai to panāktu, ir jāatbalsta talanti un ES prioritātēs ir jāiekļauj informācijas sniegšana, apmācība, izglītība un digitālās sabiedrības pieejamība.

5.5.

Patērētājiem ir svarīgi saņemt atbilstošus norādījumus, it īpaši tādās jomās kā datu anonimizācija un pseidonimizācija, personas datu riska analīze, kā arī patērētāju informētību veicinoši instrumenti un iniciatīvas, jo ar šādiem digitālajiem instrumentiem var efektīvāk kontrolēt un aizsargāt savus datus.