28.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 188/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 49. un 56. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. maija informatīvo paziņojumu Konkurētspējas ministru padomes sanāksmei par Pakalpojumu direktīvas īstenošanas gaitu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā ziņojumu Eiropas Komisijas priekšsēdētājam “Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0012/2011),

A.

tā ka Pakalpojumu direktīvas mērķis ir izveidot iekšējo pakalpojumu tirgu, garantējot augstu kvalitāti un sociālo kohēziju;

B.

tā kā Pakalpojumu direktīva ir instruments Eiropas Savienības izaugsmei un tā kā tās ieviešanai jānotiek saistībā ar stratēģiju “ES 2020” un Vienotā tirgus aktu;

C.

tā kā brīvība sniegt pakalpojumus ir noteikta Līgumos;

D.

tā kā Pakalpojumu direktīvas transponēšana ir svarīgs dalībvalstu, valsts pārvaldes un vietējo iestāžu uzdevums, jo tajā ietverti noteikumi uzņēmumu dibināšanas tiesību un pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī par vienotu kontaktpunktu izveidi pakalpojumu sniedzēju, jo īpaši MVU, atbalstam;

E.

tā kā direktīvas ietekmi uz ekonomiku, uzņēmumiem un pilsoņiem varēs izvērtēt tikai tad, kad tā būs pilnīgi un pienācīgi ieviesta visās dalībvalstīs;

F.

tā kā direktīvas ieviešanas kvalitāte dalībvalstīs ir tikpat svarīga kā ieviešanai noteikto termiņu ievērošana;

G.

tā kā, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, galvenokārt pašnodarbinātām personām un maziem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz vieglāk īstenot profesionālo darbību, apgūt jaunas uzņēmējdarbības jomas un pieņemt darbā jaunus darbiniekus citās dalībvalstīs;

H.

tā kā Pakalpojumu direktīvas darbības jomā ietilpstošās darbības veido 40 % no Eiropas Savienības IKP un darbvietām un tādējādi tā ir ekonomikas izaugsmei un bezdarba apkarošanai svarīga nozare; tā kā Pakalpojumu direktīvas mērķis ir atbrīvot Eiropas pakalpojumu iekšējā tirgus milzīgo potenciālu ekonomikas un darbavietu radīšanas jomā, kas saskaņā ar aplēsēm veido 0,6-1,5 % no Eiropas Savienības IKP; tā kā ar Pakalpojumu direktīvu paredzēts sasniegt arī LESD 3. pantā minētos mērķus;

I.

tā kā dinamiskāka un darbietilpīga pakalpojumu nozare varētu palīdzēt nodrošināt ilgstošu izaugsmi,

1.

atgādina par līdz šim nepieredzētām sabiedrības un politiskajām debatēm par Pakalpojumu direktīvu un Eiropas Parlamenta galveno lomu šajās sarunās; tādēļ uzskata, ka Eiropas Parlamentam jānodrošina efektīva uzraudzība pār direktīvas ieviešanas procesu dalībvalstīs; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par īstenošanas gaitu;

2.

uzsver, ka Pakalpojumu direktīva ir svarīgs solis, lai veidotu patiesi vienotu pakalpojumu tirgu, kas ļautu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, visā iekšējā tirgū sniegt iedzīvotājiem labākus pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu; tomēr uzskata, ka pēc direktīvas pilnīgas transponēšanas ir svarīgi veikt plašu novērtējumu par Pakalpojumu direktīvas ietekmi;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Pakalpojumu direktīvas ieviešana visās dalībvalstīs rada vienreizēju iespēju modernizācijai, kas izpaužas kā jaunas darba un izvērtēšanas metodes; uzsver sociālo partneru un profesionālo organizāciju svarīgo lomu īstenošanas procesā; aicina Komisiju šīs organizācijas pilnībā iesaistīt savstarpējās izvērtēšanas posmā;

4.

norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu ir izvēlējušās direktīvu īstenot, izmantojot horizontālos tiesību aktus; tomēr uzskata, ka īstenošanas veids ir atkarīgs no dalībvalstu iekšējās organizācijas īpatnībām; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību, jo īpaši sekmīgāk iesaistot valstu parlamentus un izstrādājot atbilstības tabulas;

5.

atgādina, ka lielākajā daļā dalībvalstu Pakalpojumu direktīvas īstenošanu nedrīkst uzskatīt tikai par vienkāršu izpildes procedūru, kura sastāv tikai no īpašo noteikumu un prasību mehāniskas un horizontālas atcelšanas, bet gan par iespēju atjaunināt un vienkāršot tiesību aktus un ievērojami restrukturizēt pakalpojumu nozari, ņemot vērā mērķus par sabiedrības interešu aizstāvēšanu, ko paredz pati direktīva;

6.

uzskata, ka ir jānodrošina pilnīga un laicīga Pakalpojumu direktīvas ieviešana juridiskā un funkcionālā ziņā visās dalībvalstīs, lai pakalpojumu sniedzēji varētu pilnībā izmantot tās sniegtās priekšrocības;

7.

aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to, kā katra dalībvalsts piemēro direktīvu, un izstrādāt regulārus ziņojumus par īstenošanas rezultātiem; uzskata, ka šajā ziņojumā būtu jāņem vērā direktīvas faktiskā vidējā termiņa un ilgtermiņa ietekme uz nodarbinātību Eiropas Savienībā;

8.

pauž cerību, ka Pakalpojumu direktīvai patiešām būs pozitīva ietekme, jo tiks radītas ilgstošas un kvalitatīvas darbvietas un uzlabota piedāvāto pakalpojumu kvalitāte un drošība;

9.

atzīst Pakalpojumu direktīvas potenciālu ES ekonomikas turpmākajā integrācijā un vienotā tirgus darbības atjaunošanā, veicinot tautsaimniecisko labklājību un konkurētspēju un sniedzot ieguldījumu nodarbinātībā un darbvietu izveidē, jo pakalpojumi veido būtisku daļu no ES IKP un nodarbinātības; uzskata, ka direktīvas pareiza un ātra īstenošana visās dalībvalstīs ir svarīgs priekšnoteikums, lai sasniegtu kohēzijas un reģionālās politikas mērķus, un tā var veicināt savstarpēji stiprinošas attiecības starp iekšējo tirgu un kohēzijas politiku un sekmēt stratēģijā “ES 2020” paredzēto mērķu pildīšanu, vienlaikus palīdzot novērst pašreizējo vienotā tirgus stagnāciju pakalpojumu nozarē;

10.

pauž cerību, ka direktīvas mērķus varēs sākt īstenot jau tuvākajā nākotnē un ka labumu no tās gūs gan ES kopumā, gan tās reģioni, tādējādi sniedzot ieguldījumu arī reālajā ekonomikā un sociālajā un teritoriālajā kohēzijā;

11.

aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt un no paša sākuma novērtēt direktīvas īstenošanas ietekmi reģionos un nodrošināt efektīvu visu to politikas jomu koordināciju, kas saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu; aicina Komisiju atbalstīt vietējiem un reģionāliem uzņēmumiem paredzētas informācijas kampaņas par direktīvas īstenošanu, lai atvieglotu tās mērķu pildīšanu;

12.

sagaida, ka direktīva varētu reāli mazināt administratīvo slogu un juridiskās nenoteiktības gadījumus pakalpojumu nozarē, jo īpaši tos, kas skar MVU; uzskata, ka administratīvā sloga mazināšana veicinās arī papildu pakalpojumu attīstību lauku, attālās un visnomaļākajās teritorijās;

13.

atbalsta nacionālu stratēģiju īstenošanu, kas paredzētas novatorisku MVU atbalstam, kurus visvairāk skārušas ekonomikas un finanšu krīzes sekas;

14.

uzskata, ka dalībvalstu tiesību aktu izpēte saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu veido vienu šīs direktīvas pīlāru; norāda, ka šajā procesā jāparedz modernizēt atļauju piešķiršanas sistēmas un prasības saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu sniegšanu, lai atvieglotu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

15.

pauž pārliecību, ka savstarpēja novērtēšana ievērojami uzlabo iekšējā tirgus regulējuma kvalitāti un iedarbīgumu, jo ar sistemātisku īstenošanas novērtēšanu un ar to saistīto uzraudzību veicina to, ka dalībvalstu iestādes ievēro ES prasības un tās īsteno savā valstī;

16.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvā paredzēto savstarpējās novērtēšanas procesu, ko pašlaik īsteno dalībvalstīs, veicinātu pakalpojumu iekšējo tirgu;

17.

atgādina, ka dalībvalstis var saglabāt savu atļauju piešķiršanas sistēmu un atsevišķus noteikumus tikai tad, ja tie ir skaidri nepieciešami, samērīgi un nediskriminējoši; uzsver, ka šajā sakarībā dalībvalstis ir saglabājušas vairākas atļauju piešķiršanas sistēmas, tās padarot pieejamākas un pārredzamākas pakalpojumu sniedzējiem; pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nav bijušas tālejošākas un pilnībā nav izmantojušas Pakalpojumu direktīvas sniegtās iespējas saistībā ar administratīvo procedūru un regulējuma vienkāršošanu;

18.

uzsver grūtības, kādas, jo īpaši medicīnas darbiniekiem, radušās profesionālo kvalifikāciju atzīšanas jomā; atgādina, ka Pakalpojumu direktīva nevar attiekties uz noteikumiem, kurus jau paredz nozaru direktīvas; aicina Komisiju noskaidrot šo situāciju, pārskatot direktīvu par profesionālo kvalifikāciju;

19.

atgādina par īpatnībām, kādas ir raksturīgas noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un noteikumiem par pakalpojumu īslaicīgu sniegšanu citā dalībvalstī; aicina Komisiju savā novērtējumā pilnībā ņemt vērā šīs īpatnības;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt nepamatotu diskrimināciju pret patērētājiem valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ, nodrošinot Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punkta efektīvu īstenošanu, kā arī to, lai valstu iestādes un tiesas dalībvalstu tiesību sistēmās pareizi piemērotu valstu prasības, ar kurām īsteno šo nediskriminācijas noteikumu; atgādina, ka 20. panta 2. punkts neaizliedz atšķirīgu attieksmi vispārējos noteikumos, kuru pamatā ir tādi objektīvi apsvērumi kā attālums vai paaugstinātas izmaksas saistībā ar pakalpojuma sniegšanu citā dalībvalstī;

21.

uzsver, ka saistībā ar direktīvu veicamais izpētes process ir saistīts ar lielu dalībvalstu pārvaldes iestāžu darbu un ka šis darba apjoms jāņem vērā, novērtējot direktīvas īstenošanu;

22.

atzīmē dalībvalstu centienus savstarpējas novērtēšanas procedūras īstenošanā; uzskata, ka novērtēšanas procedūra ir svarīgs instruments, lai novērtētu direktīvas ieviešanas gaitu dalībvalstīs; uzskata, ka pašreiz sasniegtajā procedūras posmā tās efektivitāti vēl nav iespējams izvērtēt; uzsver, ka ar minētās procedūras palīdzību ir jāizvērtē, vai dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi atbilst iekšējā tirgus prasībām un neveicina jaunu šķēršļu rašanos; aicina Komisiju saistībā ar Vienotā tirgus aktu padziļināti izpētīt šīs jaunās metodes potenciālu;

23.

pauž nožēlu par to, ka Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti nav lielākā mērā iesaistīti savstarpējās novērtēšanas procesā;

24.

aicina Komisiju noteikt problemātiskās profesijas un nozares, kurās ir grūti sniegt pārrobežu pakalpojumus, un veikt piemērojamo tiesību aktu un darbības traucējumu iemeslu padziļinātu izvērtējumu;

25.

uzskata, ka vienoto kontaktpunktu izveide ir svarīgs direktīvas efektīvas īstenošanas elements; atzīst, ka tā īstenošanai dalībvalstīm jāpieliek ievērojamas finansiālas, tehniskas un organizatoriskas pūles; uzsver nepieciešamību iesaistīt sociālos partnerus un profesionālās apvienības;

26.

aicina dalībvalstis pārveidot vienotos kontaktpunktus par plaša profila elektroniskās pārvaldības portāliem, kas paredzēti pakalpojumu sniedzējiem, kuri grib izveidot uzņēmumu vai sniegt pārrobežu pakalpojumus; aicina dalībvalstis turpināt uzlabot piekļuvi vienotajiem kontaktpunktiem, tostarp paredzot iespēju vienotajos kontaktpunktos elektroniski kārtot formalitātes un veikt procedūras, kā arī paaugstināt tās lietotājiem, jo īpaši MVU, piedāvātās informācijas un pieejamo procedūru kvalitāti un atbilstību, tostarp attiecībā uz informāciju un pildāmajām procedūrām saskaņā ar attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajām darba tiesībām un nodokļu noteikumiem, kura attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši saistībā ar PVN kārtību un reģistrēšanos sociālās apdrošināšanas sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vienoto kontaktpunktu sniegtā informācija ir pieejama ne tikai dalībvalsts valodā, bet arī citās valodās, īpašu uzmanību pievēršot kaimiņvalstu valodām;

27.

aicina dalībvalstis uzlabot elektronisko procedūru pieejamību, tostarp nodrošinot visu nepieciešamo veidlapu tulkojumu; aicina dalībvalstis vienoto kontaktpunktu lietotājiem piedāvāt iespēju uzraudzīt uzsākto procedūru attīstības gaitu;

28.

atzīst problēmas, kas radušās vienoto kontaktpunktu darbībā saistībā ar identitātes noteikšanu, elektronisko parakstu lietošanu, oriģinālo dokumentu vai legalizētu kopiju iesniegšanu, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem; aicina Komisiju ierosināt pasākumus šo jautājumu risināšanai, lai MVU varētu gūt labumu no vienotā tirgus un izvairīties no juridiskām un tehniskām grūtībām;

29.

uzsver, ka lietotājiem draudzīgas pieejas ziņā īpaši svarīgi ir nošķirt prasības, kuras attiecas uz uzņēmumu, kas darbojas pastāvīgi, no prasībām uzņēmumam, kas īslaicīgi sniedz pārrobežu pakalpojumus;

30.

pauž nožēlu par to, ka vienoto kontaktpunktu nodrošinātās konsultācijas joprojām nesasniedz potenciālos pakalpojumu sniedzējus un ka informācija par to, kā sazināties ar vienotajiem kontaktpunktiem, plašākai sabiedrībai nav labi zināma; aicina Komisiju budžeta projektā 2012. gadam paredzēt nepieciešamos līdzekļus, lai uzsāktu vienoto kontaktpunktu Eiropas līmeņa popularizēšanas kampaņu un iepazīstinātu ar iespējām, kādas tie piedāvā pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar visām ieinteresētajā personām pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgas reklāmas, informācijas un apmācības kampaņas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot domēna eu-go pamanāmību un atpazīstamību un rādīt konkrētus piemērus par uzņēmumiem, kuri izmanto vienoto kontaktpunktu pakalpojumus un ir guvuši labumu;

31.

uzskata, ka dialogs un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm ir ļoti svarīgi vienoto kontaktpunktu darbības uzlabošanai un attīstībai; uzsver, ka steidzami pasākumi jāveic tām valstīm, kurās vienotie kontaktpunkti vai nu vēl nepastāv, vai arī vēl nedarbojas pienācīgā līmenī; mudina vairumu dalībvalstu dubultot centienus, lai visas nepieciešamās procedūras un formalitātes varētu veikt, izmantojot vienotos kontaktpunktus;

32.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka dalībvalstu vienotie kontaktpunkti sniedz jaunāko informāciju par pienākumiem, kurus patērētāju interesēs jāpilda pakalpojumu sniedzējiem;

33.

aicina dalībvalstis Komisijai regulāri iesniegt salīdzināmus statistikas datus, kas nepieciešami, lai izvērtētu vienoto kontaktpunktu darbību un to ietekmi dalībvalstu un Eiropas līmenī, jo īpaši pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā; aicina Komisiju izveidot skaidrus kritērijus vienoto kontaktpunktu izvērtēšanai; uzskata, ka šo kritēriju pamatā jābūt kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem;

34.

norāda, ka dažām dalībvalstīm jārisina daudzi juridiski un tehniski jautājumi, lai nodrošinātu vienoto kontaktpunktu pārrobežu darbību; aicina šīs dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot elektronisko parakstu atzīšanai; aicina Komisiju turpināt neatlaidīgus centienus, lai uzlabotu elektronisko formalitāšu savietojamību un savstarpējo atzīšanu, un veikt nepieciešamos atbalsta pasākumus, lai atvieglotu vienoto kontaktpunktu pārrobežu izmantošanu; iesaka Komisijai piedāvāt pakalpojumu sniedzējiem tiešu elektronisko saikni ar dalībvalstu vienotajiem kontaktpunktiem, kas darbotos visās ES oficiālajās valodās;

35.

aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt centienus, lai garantētu vienoto kontaktpunktu elektronisko sistēmu pilnīgu savietojamību; uzsver saistību ar Vienotā tirgus aktā minēto 22. priekšlikumu par elektroniskajiem parakstiem, elektronisko autentifikāciju un identificēšanu;

36.

atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt riska novērtēšanu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumiem, ja tie izvēlas procedūras kārtot elektroniski, netiek uzlikts pārmērīgs slogs; aicina Komisiju izvērtēt uzņēmumu iespējas izmantot savus elektroniskos identificēšanas un autentificēšanas rīkus, ja tie izmanto vienotos kontaktpunktus citās dalībvalstīs;

37.

uzskata — ņemot vērā sarežģītos tiesību aktus, katram iedzīvotājam ir jābūt iespējām vērsties iestādē par šai iestādei piekritīgiem jautājumiem, lai saņemtu precīzu atbildi uz saviem jautājumiem; uzskata — lai mazinātu juridisko nenoteiktību, būtu jāizstrādā iepriekšēju administratīvo rīkojumu koncepcija darba tiesību un sociālās apdrošināšanas jomā; turklāt uzskata — lai nodrošinātu pārredzamību, pieņemtie lēmumi ir jāpublicē;

38.

uzsver nozīmi, kāda ir noteikumiem administratīvās sadarbības un savstarpējās palīdzības jomā; uzskata, ka šo noteikumu īstenošana ir priekšnoteikums pakalpojumu sniedzēju efektīvas kontroles un augstas pakalpojumu kvalitātes un drošuma garantēšanai visā Eiropas Savienībā;

39.

atzinīgi vērtē to, ka pieaug to dalībvalstu kompetento iestāžu pieteikumu skaits, kuras pakalpojumu uzraudzībai izmanto Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), tā nodrošinot tiešu, ātru un efektīvu informācijas apmaiņu; uzskata, ka IMI var izmantot arī citu saistītu direktīvu vajadzībām;

40.

uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēma un vienotie kontaktpunkti (tādēļ, ka to darbībai nepieciešami visu iesaistīto iestāžu ievērojami centieni administratīvajā sadarbībā) var atvieglot turpmāku savietojamības un vienota tīkla darbības pilnveidošanu valsts, reģionālā un vietējā līmenī visā Eiropas Savienībā; uzskata, ka to darbības noteikumu un procedūru noteikšanai jāpieļauj zināma elastība, lai ņemtu vērā prasības, kas izriet no reģionālajām atšķirībām ES līmenī, un ka visi pasākumi šajā nolūkā būtu jāpieņem partnerībā un pēc nopietnām debatēm vietējā un reģionālā līmenī;

41.

uzskata par lietderīgu izveidot sadarbību ES dalībvalstu valsts pārvaldes iestāžu Eiropas tīkla ietvaros un savstarpēju informācijas apmaiņu par pakalpojumu sniedzēju uzticamību, lai varētu atcelt papildu pārbaudes attiecībā uz pārrobežu darbību;

42.

uzsver, ka ir jāizstrādā par pakalpojumu uzraudzību atbildīgo dalībvalstu iestāžu un reģionālo pārvaldes iestāžu darbinieku apmācības programmas; atzinīgi vērtē pūles, ko dalībvalstis jau ieguldījušas šajā jomā, un tās aicina vēl vairāk stiprināt dalībvalstu Iekšējā tirgus informācijas tīklus, pastāvīgi kontrolējot to praktisko darbību un nodrošinot pienācīgu apmācību; atgādina, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ilgstošus panākumus nodrošina pietiekami Savienības līmeņa ieguldījumi; tādēļ aicina Komisiju šajā nolūkā ieviest daudzgadu programmu un mobilizēt visus nepieciešamos līdzekļus, lai tās veiksmīgi darbotos;

43.

uzskata, ka administratīvajām procedūrām jākļūst efektīvākām; tādēļ uzskata par lietderīgu, ka vienotie kontaktpunkti savstarpēji sadarbojas, lai varētu apmainīties ar pieredzi pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā dažādos Eiropas reģionos;

44.

atgādina, ka no direktīvas ir izslēgtas vairākas jomas, piemēram, vispārējas nozīmes pakalpojumi bez tautsaimnieciskas nozīmes, veselības aprūpes pakalpojumi un lielākā daļa sociālo pakalpojumu; atzīmē, ka direktīva neattiecas uz darba tiesībām un neskar arī dalībvalstu sociālās apdrošināšanas tiesību aktus;

45.

norāda uz diskusijām dažās dalībvalstīs par pakalpojumiem, kas tiek izslēgti no direktīvas darbības jomas; atzīmē, ka lielākajai daļai dalībvalstu, ieviešot Pakalpojumu direktīvu, neradās nekādas būtiskas problēmas saistībā ar tās darbības jomu; atgādina, ka šie pakalpojumi tika izslēgti to specifiskuma dēļ un ka dažos gadījumos tiem jāizmanto Savienības nozaru tiesību aktu sistēma; atzīmē, ka Komisijas paziņojumā “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” jau ietverta apņemšanās 2011. gadā veikt vairākus pasākumus vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā;

46.

prasa pienācīgi un vispusīgi uzraudzīt to direktīvā paredzēto ierobežojumu piemērošanu, kuri attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, vienlaikus ievērojot kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm; norāda, ka šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē, ievērojot noteikumus par valsts atbalstu, un kādas īpašas saistības uz tiem būtu jāattiecina;

47.

prasa, īstenojot šo direktīvu, stingrāk ņemt vērā vietējās pašpārvaldes pamatprincipu un pēc iespējas izvairīties no birokrātiska administratīva sloga un vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanas brīvības ierobežojumiem attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

48.

uzskata, ka papildu pasākumi pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei pilnībā jāintegrē diskusijās, kas norisinās par Vienotā tirgus aktu;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.