1.4.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 87/35

A.

tā kā Eiropas Savienībai ir pasaulē stingrākās kvalitātes prasības un standarti pārtikas produktiem;

B.

tā kā šie augstie standarti atbilst Eiropas Savienības patērētāju prasībām un ir veids, kā nodrošināt maksimālu pievienoto vērtību;

C.

tā kā patērētājus aizvien vairāk interesē ne vien pārtikas nekaitīgums, bet arī pārtikas produktu izcelsme un ražošanas metodes; tā kā Eiropas Savienība jau ir ņēmusi vērā šo tendenci un ieviesusi šādus četrus pārtikas produktu kvalitātes un izcelsmes marķējumus: aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACN), aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢN), tradicionāla rakstura produkts (TRP) un bioloģiskā lauksaimniecība;

D.

tā kā kvalitatīvi Eiropas produkti ir Eiropas Savienības kultūras un kulinārijas dzīvā mantojuma daļa un ir daudzu Eiropas Savienības reģionu saimnieciskās un sabiedriskās dzīves būtiska sastāvdaļa, atbalstot darbības, kas tieši saistītas ar faktisko stāvokli jo īpaši lauku apvidos;

E.

tā kā patērētāji sertifikācijas sistēmas uzskata par augstākas kvalitātes garantiju;

F.

tā kā Eiropas Savienības īpašās kvalitātes sistēmas sniedz Kopienas ražojumiem konkrētas konkurences priekšrocības;

G.

tā kā Eiropas pārtikas produktu tirgos pašlaik dominē lielie izplatītāji, kas pieprasa maksu par produktu iekļaušanu noteiktas kategorijas sarakstā, maksu par laišanu tirgū vai prasa segt nozīmīgu un nepamatotu daļu no reklāmas izmaksām, un tas viss ietekmē mazo ražotāju iespējas sasniegt plašu mērķauditoriju;

H.

tā kā ir iespējams izmantot jaunās tehnoloģijas, lai sniegtu izsmeļošu informāciju par dažādu lauksaimniecības un pārtikas produktu izcelsmi un īpašībām;

I.

tā kā viltošana rada zaudējumus gan ražotājiem, gan galapatērētājiem,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto pārdomu procesu par Zaļo grāmatu un atbalsta apņemšanos veicināt ES lauksaimniecības produktu kvalitāti, neradot papildu izmaksas vai apgrūtinājumus ražotājiem;

2.

uzsver, ka godīgas konkurences apstākļu nodrošināšanai stratēģiskām precēm, piemēram, lauksaimniecības un pārtikas produktiem, vajadzētu būt vienam no galvenajiem ES vispārējo interešu mērķiem; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt godīgas konkurences apstākļus arī ievestām precēm, kuras lielākoties neatbilst standartiem, kas līdzvērtīgi Kopienas precēm piemērojamiem standartiem; uzskata, ka ES kvalitātes standarti, ko piemēro ārpuskopienas valstu precēm, kurām ir pieejams iekšējais tirgus, arī ir jānosaka kā pamats, lai panāktu vienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO);

3.

uzskata par nepieciešamu uzlabot kontroli un koordināciju starp dažādām iestādēm, lai nodrošinātu ievesto pārtikas produktu atbilstību ES vides aizsardzības, pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku labturības standartiem; pieņem zināšanai Lauksaimniecības padomes 2008. gada 19. decembra secinājumus par ārvalstu lauksaimniecības pārtikas produktu drošību un par Kopienas standartu ievērošanu, taču norāda, ka šajos secinājumos trūkst stingras politiskas gribas stiprināt Kopienas veiktos kontroles pasākumus ārvalstīs;

4.

uzsver, ka kvalitātes politiku nevar skatīt šķirti no jautājuma par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni vai no tādiem problemātiskiem jautājumiem kā klimata pārmaiņas, nepieciešamība saglabāt bioloģisko daudzveidību, energoapgāde un ūdens resursu apsaimniekošana;

5.

uzskata, ka pasākumi, kuru mērķis ir palielināt produkcijas apjomu vispārējos izejvielu dārdzības apstākļos, nedrīkst kalpot par ieganstu, lai pazeminātu standartus;

6.

atkārtoti apliecina, ka mērķim panākt maksimāli augstu pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku labturības un vides aizsardzības līmeni ir jāļauj arī sasniegt preču tādu kvalitātes līmeni, kas piešķir spēcīgas konkurences priekšrocības lauksaimniecības produktu ražotājiem, un ka lauksaimniecības produktu ražotājiem arī jābūt iespējai pietiekami nopelnīt, lai segtu izmaksas, kas rodas saistībā ar ES pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku labturības un vides aizsardzības prasībām; uzskata, ka tad, ja lauksaimniecības produktu ražotājiem sniegtās konkurences priekšrocības nav pietiekamas šo izmaksu segšanai, par galveno instrumentu ir jākļūst KLP finansējumam, ko Eiropas lauksaimniekiem vajadzētu izmantot, lai nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku labturību un vides aizsardzību lauksaimniecībā;

7.

uzskata, ka ES kvalitātes politikai vajadzētu būt cieši saistītai ar KLP reformu pēc 2013. gada; uzskata, ka ES šajā politikas jomā vajadzētu darboties, sniedzot atbalstu (tostarp finansiālu atbalstu), lai nodrošinātu augstas kvalitātes lauksaimniecisko un pārtikas ražošanu Eiropā; uzsver, ka vairāk jāatbalsta ražotāju organizācijas, it īpaši tā, lai mazie ražotāji neciestu zaudējumus;

8.

norāda, ka saskaņā ar starptautisko līgumu par pārtikas un lauksaimniecības augu ģenētiskajiem resursiem Eiropas Savienība ir apņēmusies veikt pasākumus ģenētisko resursu saglabāšanai; tāpēc aicina Komisiju sagatavot konkrētas noieta veicināšanas programmas, kas sekmētu tādu augu šķirņu izmantošanu, kuras apdraud ģenētiskā erozija; uzsver, ka tas ir iecerēts, lai lauksaimniekiem un dārzkopjiem būtu izdevīgāk kultivēt šķirnes, kas reģistrētas kā augu ģenētiskie resursi, un ka līdzīgas noieta veicināšanas programmas vajadzētu sagatavot arī lauksaimniecības dzīvnieku šķirnēm, kurām draud izzušana;

9.

atgādina, ka pasaules lauksaimniecības tirgu nemitīgā liberalizācijas procesa rezultātā Eiropas ražotāji ir tieši pakļauti starptautiskai konkurencei un ka ikviens papildu pasākums, kuram ir jānodrošina atbilstība, var kaitēt konkurencei, taču tas var arī būt ES lauksaimniekiem izdevīgs, ja viņi efektīvi spēs tirgū izcelt savus ražojumus un tādējādi gūt peļņu; turklāt atgādina, ka ES lauksaimnieki var gūt labumu no patērētāju prasībām, nodrošinot patērētājiem augstas kvalitātes vietējā ražojuma produktus, cita starpā arī augstākus dzīvnieku labturības un vides standartus;

10.

īpaši uzsver, ka ar tirdzniecību nesaistīti problemātiskie jautājumi PTO ietvaros Komisijai jārisina tādā veidā, lai pēc iespējas daudzi ievestie produkti atbilstu tām pašām prasībām, ko piemēro Eiropas lauksaimniekiem, lai ES pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku labturības un vides aizsardzības prasībām atbilstošu lauksaimniecības produktu kvalitāte nodrošinātu lauksaimniecības produktu ražotājiem spēcīgas konkurences priekšrocības;

11.

ir noraizējies par lielo mazumtirdzniecības tīklu ietekmi uz Eiropas pārtikas produktu vispārējo kvalitātes līmeni, kā arī par to, ka tirgiem, kuros produktus tirdzniecībā laiž ļoti ierobežots izplatītāju skaits, ir tendence vienādot un samazināt lauksaimniecības un pārtikas produktu klāstu, samazinot tradicionālo produktu piedāvājumu, lai vairāk veicinātu pārstrādes produktu noietu; ierosina Komisijai ņemt vērā nepieciešamību regulēt iepirkuma cenu reversas solīšanas praksi, ko izmanto daži lielie Eiropas pircēji, jo tā postoši ietekmē kvalitatīvus produktus;

12.

ir noraizējies par Eiropas pamatstandartu sistēmas sarežģītību un par to noteikumu daudzveidību, kuri jāpilda Eiropas lauksaimniekiem; atbalsta vienkāršotu sistēmu un prasa ikvienu jaunu noteikumu vērtēt saskaņā ar derīguma, nepieciešamības un samērīguma kritērijiem;

13.

prasa vēl vairāk vienkāršot tirdzniecības standartus, precizējot galvenos piemērojamos kritērijus; prasa izstrādāt ES pamatnostādnes par to, kā izmantojami īpaši vispārējie termini, piemēram, “ar samazinātu cukura daudzumu”, “zemas oglekļa emisijas”, “diētisks” vai “dabīgs”, lai tādējādi novērstu maldinošu praksi;

14.

pauž satraukumu par to, ka lielākā daļa Eiropas patērētāju nav pietiekami labi informēti par pārtikas ķēdi, jo īpaši par ražojumu un izejvielu izcelsmi; atbalsta pamatproduktu ražošanas vietas norādes obligātu ieviešanu, izmantojot izcelsmes valsts norādi un rēķinoties ar patērētāju vēlēšanos vairāk zināt par viņu pirkto produktu izcelsmi; atbalsta arī šīs shēmas attiecināšanu uz pārstrādātiem pārtikas produktiem un uzskata, ka tajā būtu jāņem vērā galveno sastāvdaļu un izejvielu izcelsme, kā arī produkta pēdējā pārstrādes vieta;

15.

uzskata, ka Austrālijas modelis ir izcils piemērs šādai izcelsmes valsts marķējumu sistēmai — tomēr paturot prātā ES dažādo ražošanas nozaru īpatnības —, jo saskaņā ar to ir definēti dažādi atšķirīgi posmi, piemēram, “ražots [valsts]” (no vietējām izejvielām vietēji ražotiem pārtikas produktiem), “izgatavots [valsts]” (pārtikas produktiem, kas izgatavoti pēc būtiska pārstrādes procesa attiecīgajā valstī) vai “izgatavots [valsts] no vietējām vai ievestām izejvielām”; atgādina, ka arī tādi nozīmīgi Eiropas Savienības tirdzniecības partneri kā ASV un Jaunzēlande izmanto tāda paša veida marķēšanas sistēmas;

16.

uzskata, ka tad, ja pārtikas nekaitīguma standarti tiek ievēroti, produktu standarti nedrīkst traucēt produktu nonākšanai tirgū, pamatojoties uz produktu ārējo izskatu, formu vai izmēru;

17.

uzskata, ka kopīgai ES kvalitātes zīmei, varbūt ar tekstu “ražots Eiropas Savienībā”, gala rezultātā ir jāpanāk, ka ES produkti, pateicoties prasīgajiem normatīviem, pēc kuriem tie ražoti, varēs tirgū pozitīvi izcelties;

18.

uzskata, ka fakultatīvie rezervētie apzīmējumi ir jāsekmē vairāk nekā obligātie produktu standarti; tomēr ir pārliecināta, ka, ieviešot tādas harmonizētas jēdzienu definīcijas, kam būtu jāapmierina visi iesaistītie, varētu rasties grūtības dažādo uztura ieradumu un tradīciju dēļ, un turklāt pieaug informācijas daudzums, ar kuru tiek konfrontēts klients, kā arī nepieciešamība radīt uzraudzības sistēmu, kas kontrolētu šo datu izmantošanu;

19.

atbalsta pasākumus, kuru mērķis ir vienkāršot ES regulējumu, ja vien tie nevedīs pie šī regulējuma vājināšanās, un ierobežot jomas, kas pakļautas pašregulējumam; uzskata, ka ir nepieciešami kopēji produktu standarti un ka tos var noteikt efektīvāk; uzskata, ka šajā sakarā ir jāsekmē kopregulējuma process, pamatojoties uz parasto Kopienas lēmumu pieņemšanas procesu noteiktajā jomā; prasa, lai valsts iestādes, pārtikas sektora un lauksaimniecības produktu ražošanas pārstāvji būtu iesaistīti šajā procesā;

20.

uzsver, ka pārtikas kvalitātes sistēmām ir jānodrošina informācija un jāgarantē patērētājiem vietējo sastāvdaļu un ražošanas metožu autentiskums; tāpēc uzskata, ka šādas sistēmas jāīsteno un tām jādarbojas ar stingrām kontrolēm un izsekojamības sistēmām;

21.

uzskata, ka ir vajadzīga pārredzamāka marķēšanas sistēma, ko atpazīst daudzi patērētāji, un ka gan ES produktiem, gan no trešām valstīm ievestiem produktiem vajadzētu norādīt produkta sastāvam noteicošo svarīgāko lauksaimniecisko izejvielu izcelsmi, lai izcelsmes marķējums būtu pārredzams;

22.

uzskata, ka tikai oriģinālo ACN produktu kā izejvielu izmantošana ir jānodrošina vienīgi tad, ja aizsargāto apzīmējumu lieto pārstrādes produkta marķēšanai un reklamēšanai; norāda, ka tādējādi, no vienas puses, tiek novērsta patērētāju maldināšana, un, no otras puses, tiek veicināts pieprasījums pēc ACN produktiem;

23.

atbalsta tādu noteikumu pieņemšanu, kuri attiecas uz jēdzienu “kalnu” un “salas” lietošanu, jo tie nodrošinātu ievērojamu pievienoto vērtību šo mazāk labvēlīgo reģionu lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem; uzskata, ka, lietojot jēdzienus “kalnu” un “salas”, obligāti jānorāda arī produkta izcelsmes valsts;

24.

šajā sakarībā norāda, ka vidusmēra patērētājam nav skaidrs, kāda ir atšķirība starp ACN un AĢN, un ka ir vajadzīga informācijas kampaņa, lai patērētājiem izskaidrotu šo atšķirību;

25.

iebilst pret stingrāku vērtēšanas kritēriju pieņemšanu, piemēram, attiecībā uz eksporta iespējām un ilgtspējību; norāda, ka ir vairāki produkti, kas, lai arī netiek eksportēti, tomēr ir ļoti nozīmīgi vietējās ekonomikas veidošanai un pastāvīgas sociālās kohēzijas garantēšanai;

26.

uzsver, ka izcelsmes norādes ir Eiropas mantojuma ārkārtīgi svarīga daļa, kas ir jāaizsargā, jo tām ir izšķirošas nozīmes ekonomiskais potenciāls un tās ir viens no galvenajiem sociālekonomiskās ietekmes faktoriem daudzos Eiropas reģionos; uzskata, ka tās sniedz kvalitātes garantiju, kas jāstiprina, it īpaši stingrāk kontrolējot to, kā izcelsmes norādes lieto attiecīgās pieteikuma iesniedzējas grupas, kuras tās pārstāv; uzskata, ka šīs norādes palīdz patērētājiem izvēlēties sev vajadzīgo no piedāvāto produktu klāsta;

27.

uzskata, ka ir labāk jāizskaidro atšķirības starp preču zīmēm un izcelsmes norādēm un ir jāveic pasākumi, lai praksē piemērotu spēkā esošos Kopienas noteikumus, ar ko uzņēmējiem, kuri nepārstāv attiecīgo ACN un/vai AĢN ražotāju organizācijas, aizliedz reģistrēt preču zīmi, kas ietver konkrēto ACN un/vai AĢN vai norādi uz to; uzskata, ka ir absolūti nepieciešams sākt īstenot ar atbilstīgu finansējumu nodrošinātas reklāmas kampaņas, lai patērētājus informētu par šo publiskā sektora sertifikācijas sistēmu priekšrocībām;

28.

uzskata, ka ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm marķētu produktu ražotāju rīcībā vajadzētu būt instrumentiem, kas tiem ļauj pareizi apsaimniekot saražoto preču daudzumu, lai saglabātu kvalitāti un uzturētu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reputāciju;

29.

uzskata, ka gadījumā, ja ar AĢN marķēts produkts ir izmantots kā salikta pārstrādes produkta sastāvdaļa un ir mainītas AĢN produkta raksturīgās īpašības, aizsardzības organizācijām vai kompetentajām iestādēm ir jāļauj veikt konkrētus kontroles pasākumus, lai noskaidrotu, vai AĢN produkta īpašības nav pārāk stipri mainītas;

30.

atbalsta reģistrēto nosaukumu labāku aizsardzību, it īpaši noteiktos iesaiņošanas un tirdzniecības posmos, ko neveic ražošanas vietā, kā arī ikreiz, kad pastāv risks, ka šie aizsargātie nosaukumi tiks ļaunprātīgi izmantoti; prasa, lai tiek pildīti Kopienas noteikumi, ar ko aizliedz reģistrēt preču zīmi, ja tās apzīmējums ir līdzīgs jau reģistrētam ACN vai AĢN;

31.

atbalsta kopīgu noteikumu ieviešanu, lai ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm marķētu produktu ražotāji varētu noteikt, kā šīs norādes izmantojamas, arī attiecībā uz to lietošanu pārstrādes produktu apzīmēšanai;

32.

atbalsta izcelsmes norāžu reģistrācijas procedūras vienkāršošanu, kā arī to saņemšanai nepieciešamā termiņa samazināšanu;

33.

uzsver, ka izcelsmes norāžu aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs; atbalsta tiesību aktu un procedūru saskaņošanu šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz noteikumiem par aizsardzību ex officio;

34.

uzskata, ka ir jāstiprina izcelsmes norāžu starptautiskā aizsardzība; aicina Komisiju intensīvāk strādāt, sevišķi politiskā līmenī, lai PTO sarunu rezultātā uzlabotu AĢN aizsardzību (vai nu uz visiem produktiem attiecinot aizsardzību, kas noteikta Nolīguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) 23. pantā, vai izveidojot daudzpusēju AĢN reģistru), un to darīt arī sarunās ar valstīm, kuras vēlas pievienoties PTO, kā arī pašreizējās sarunās par divpusējiem nolīgumiem;

35.

uzskata, ka ES šo starptautisko aizsardzību vajadzētu attiecināt gan uz ražotājiem, kas eksportē, gan uz tiem, kuri savu produkciju neeksportē, atkarībā no faktiskā produktu viltošanas riska nosakot, iespējams, atšķirīgu aizsardzību tā, lai produktiem, kam ir augsts viltošanas risks un ko eksportē, ir nodrošināta aizsardzība PTO līmenī, turpretim produktiem, kuriem viltošanas risks ir salīdzinoši neliels, vietējos tirgos varētu ierosināt vienkāršotu procedūru, saskaņā ar kuru ir vajadzīgs dalībvalsts atzinums, ko paziņo Komisijai (procedūra pielīdzināma spēkā esošajai pagaidu aizsardzībai), un tiek nodrošināta Kopienas tiesiskā aizsardzība;

36.

norāda, ka daži nosaukumi sistemātiski tiek nelikumīgi izmantoti trešo valstu teritorijā, kā rezultātā tiek maldināti patērētāji un apdraudēta oriģinālo produktu reputācija; uzsver, ka pasākumu īstenošana nosaukuma aizsardzībai trešā valstī ir ārkārtīgi laikietilpīgs process, ko ar grūtībām spēj īstenot tikai atsevišķas ražotāju organizācijas, jo katrai valstij ir īpašas aizsardzības sistēmas un procedūras; mudina Komisiju pildīt padomdevējas pienākumu, nodrošinot ražotāju organizācijas ar zinātību vai juridisku atbalstu attiecībā uz nolīgumu slēgšanu ar trešām valstīm;

37.

uzskata, ka ir būtiski Kopienas un dalībvalstu līmenī kontrolēt aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu lietojumu, un atbalsta nopietnas sankcijas, kas atturētu no šo instrumentu neatļautas lietošanas, dalībvalstīm uzliekot par pienākumu automātiski piemērot šādas sankcijas, ja aizsargātie nosaukumi tiek viltoti vai atdarināti; ierosina šai ziņā prioritāri piemērot īpašos noteikumus, kas iekļauti 13. pantā Padomes 2006. gada 20. marta Regulā (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (3); atbalsta to, ka tiek vienkāršotas ACN iegūšanas procedūras un ka dalībvalstu iestādes veic stingrus kontroles pasākumus, apliecinot, ka visi ražošanas procesa posmi ir veikti attiecīgajā ģeogrāfiskajā reģionā;

38.

uzskata, ka tirgus uzraudzība attiecībā uz to, kā tiek pildīti visi ACN un AĢN noteikumi, palielinās dalībvalstu administratīvās izmaksas, taču ievērojami veicinās efektīvāku aizsardzību; atbalsta Kopienas tehnisko palīdzību uzraudzībai, ko veic dalībvalstis, lai nodrošinātu, ka ACN un AĢN aizsardzības pasākumi ES teritorijā tiek īstenoti iespējami viendabīgi;

39.

atbalsta turpmāku rīcību, kas paredzēta, lai ar Kopienas finansiālu atbalstu izplatītu informāciju par šīm sistēmām un tās popularizētu gan iekšējā tirgū, gan trešās valstīs; uzskata, ka ir jāpalielina Kopienas līdzfinansējuma daļa Eiropas programmām informācijas sniegšanai par kvalitatīviem Eiropas produktiem un to popularizēšanai; cer, ka Komisija arī turpmāk veicinās AĢN koncepciju attiecībās ar trešām valstīm, jo īpaši kopīgi ar AĢN produktu ražotāju organizācijām veicot vairāk tehniskā atbalsta pasākumu;

40.

iesaka izveidot Eiropas Produktu kvalitātes aģentūru, kas cieši sadarbotos ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un par pārtikas kvalitāti atbildīgajiem Komisijas dienestiem; ka šī aģentūra arī lemtu par pieteikumiem, kas aizvien lielākā skaitā tiek saņemti no trešām valstīm attiecībā uz ACN, AĢN un tradicionāla rakstura produktiem (TRP);

41.

uzsver, ka patērētāju izvēlei ir nozīmīga Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regula (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (4); aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko marķēšanas prasību noteiktu arī tādiem dzīvnieku valsts produktiem kā pienam, gaļai un olām, kas ražoti, dzīvniekus barojot ar ģenētiski modificētu pārtiku;

42.

atbalsta to, ka tiek saglabāta un vienkāršota t. s. tradicionāla rakstura produkta sistēma, tomēr pauž vilšanos par šī instrumenta darbību, jo saskaņā ar to līdz šim ir reģistrēts ļoti niecīgs TRP skaits (20, 30 pieteikumi vēl tiek izskatīti); uzsver, ka Padomes 2006. gada 20. marta Regulā (EK) Nr. 509/2006 par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām (5) 3. panta otrajā daļā minētā reģistra otrais saraksts — kur lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta nosaukuma lietošana nav rezervēta ražotājiem — ir jāatceļ, jo tas pavājina TRP aizsardzību; atgādina, ka TRP sistēma joprojām ir noderīgs instruments attiecīgo ražotāju grupu aizsardzībai un ka pastāv ievērojamas attīstības iespējas, ja tiek ievēroti noteikti nosacījumi;

43.

uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 509/2006 sniegtā “tradicionāla” produkta definīcija ir nepietiekama; uzskata, ka tradicionālu produktu saistīšana ar valsti, kurā attiecīgā tradīcija tiek ievērota, vai apzīmējuma izmantošanas tiesību piešķiršana tikai ražotājiem, kuri ievēro tradicionālās prasības, paaugstinātu TRP statusu;

44.

uzskata, ka bioloģiskā ražošana sniedz Eiropas Savienības lauksaimniekiem vienu no lielākajām izaugsmes iespējām un ka jāuzsāk pasākumu programma, lai stiprinātu ES logotipa uzticamību; tomēr norāda, ka Kopienas regulējums šajā jomā nosaka vienotu standartu, lai gan dalībvalstis sertifikācijas procedūru piemēro atšķirīgi, tostarp dažas no tām dārgos inspicēšanas uzdevumus deleģē inspekcijas iestādēm, bet citas — valsts akreditētām struktūrām; norāda, ka sertifikācijas procedūra dalībvalstīs ir atšķirīga un ir dārga; prasa saskaņot tiesību aktus par aizliegtu pesticīdu pieļaujamo līmeni bioloģiskos produktos; principā atbalsta priekšlikumu par ES bioloģiskās lauksaimniecības marķējumu;

45.

uzskata, ka vajadzīga lielāka standartizācija attiecībā uz ekoloģisko produktu kontroles un sertifikācijas iestāžu un procedūru tipoloģiju, lai patērētāji saņemtu drošības un uzticamības apliecinājumu — jaunu ES ekoloģiskās lauksaimniecības logotipu, kas garantētu Kopienas līmenī vienotus ražošanas, kontroles un sertifikācijas kritērijus un palīdzētu risināt problēmas un vēl vairāk veicināt ekoloģisko produktu iekšējo tirgu;

46.

uzskata, ka nebioloģisko produktu marķēšana, radot iespaidu, ka produkti ir ražoti ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, var kaitēt bioloģisko produktu vienotā tirgus attīstībai ES; šajā sakarā pauž bažas par mēģinājumiem ekomarķējuma izmantošanu attiecināt arī uz pārtikas produktiem, kas nav ražoti saskaņā ar bioloģiskās lauksaimniecības principiem;

47.

atbalsta prasību no trešām valstīm importētu svaigu un pārstrādātu bioloģisko produktu gadījumā obligāti norādīt izcelsmes valsti neatkarīgi no tā, vai tiem ir Kopienas bioloģiskās ražošanas sertifikācijas marķējums;

48.

uzskata, ka, lai uzlabotu ES bioloģisko produktu iekšējā tirgus darbību:

49.

atzinīgi vērtē tradicionālo un ekoloģisko produktu biroju izveidošanu dalībvalstu līmenī; uzskata, ka katrā dalībvalstī ir jābūt valsts vai privātām struktūrām, ko ražotāji un patērētāji būtu vienprātīgi atzinuši un kuru uzdevums būtu popularizēt un pārbaudīt ekoloģisko un kvalitatīvo produktu ražošanu valstī;

50.

atzīst, ka patērētāju prasības attiecībā uz pārtikas kvalitāti un pārtikas produktiem arvien pieaug — ne tikai jautājumos par nekaitīgumu, bet arī jautājumos par ētiskiem apsvērumiem, piemēram, vides ilgtspējību, dzīvnieku labturības aizsardzību un ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) tehnoloģijām; aicina Komisiju nodrošināt kritērijus kvalitātes iniciatīvām, piemēram, brīvprātīgām “Nesatur ĢMO” marķēšanas shēmām, kas dotu patērētājiem skaidras izvēles iespējas;

51.

uzskata par vajadzīgu veicināt vidi saudzējošas ražošanas sistēmas; tāpēc pauž nožēlu par to, ka trūkst Kopienas noteikumu par integrētu ražošanu, kas dotu iespēju pievērst uzmanību ES ražotāju centieniem, izmantojot atbilstošas reklāmas un tirdzniecības kampaņas šā ražošanas veida pievienotās vērtības izcelšanai;

52.

uzskata, ka ES noteikumi attiecībā uz standartu saskaņošanu nav nepieciešami; uzskata, ka jaunu sertifikācijas sistēmu ieviešana Kopienas līmenī attiecībā uz pārtikas produktiem nav nepieciešama, jo tas traucētu spēkā esošajām sistēmām un maldinātu patērētājus;

53.

uzsver, ka kvalitātes zīmju attīstība, kā arī ar to saistītās saziņas darbības nedrīkst ražotājiem palielināt birokrātiskos šķēršļus; tāpēc uzskata, ka ražotājiem attiecībā uz šo zīmju lietošanu jābūt iniciatīvas tiesībām un ka Kopienas iestāžu darbībai šajā jomā jāaprobežojas ar šo zīmju aizsardzības nodrošināšanu, lai garantētu ražotājiem atbilstošu labumu par ieguldītajiem līdzekļiem un patērētāju aizsardzību pret viltojumiem vai cita veida krāpšanu;

54.

uzsver, ka pastāvošajām sertifikācijas sistēmām, kā arī ciešas uzraudzības nodrošinātai atbilstībai reglamentējošajām prasībām jānodrošina arī citi svarīgi pārtikas nekaitīguma elementi, piemēram, izsekojamība; uzsver, ka sertifikācijas prasībām jāatspoguļo sabiedrības pieprasījums un tāpēc ir nepieciešams valsts atbalsts lauksaimniekiem radīto izmaksu segšanai; aicina veicināt ražotāju organizāciju aktīvāku sadarbību, jo individuāli lauksaimnieki nespēj apstrīdēt novecojušus tirdzniecības sertifikācijas noteikumus;

55.

norāda, ka privātas sertificēšanas sistēmas pašlaik nepilda uzdevumu palīdzēt ražotājiem informēt patērētājus par produktu īpašībām un faktiski kļūst tikai par līdzekli iekļūšanai tirgū, tādējādi lauksaimniekiem palielinot birokrātiskos šķēršļus un kļūstot par uzņēmējdarbības veidu daudziem pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumiem; uzskata, ka nav jāveicina šādu sistēmu izplatīšanās, kuras piekļuvi tirgum atļauj tikai vienai ražotāju daļai;

56.

norāda, ka pašreizējā privāto sertifikācijas sistēmu izplatīšanās daļai nozares apgrūtina piekļuvi tirgum un ka šīs sistēmas tādējādi neveicina patērētāju informēšanu par produktu īpašībām; aicina Komisiju veicināt privāto sertifikācijas sistēmu savstarpēju atzīšanu, lai ierobežotu šādu izplatīšanos un kvalitatīvu produktu izslēgšanu no tirgus; uzskata, ka ir jāizstrādā Kopienas vadlīnijas par noteiktiem aspektiem, kurus minētās sistēmas nevar regulēt, piemēram, par “vērtību paaugstinošām” atsaucēm, kas būtu jādefinē, pamatojoties uz mērķi, apjomu un apstākļiem;

57.

norāda, ka reģionāliem produktiem ir liela nozīme vietējā ekonomikā un vietējām kopienām un ka tāpēc jānoraida priekšlikumi, kuru mērķis ir ierobežot reģistrēto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu skaitu;

58.

uzskata, ka nav jāizstrādā jaunas iniciatīvas tradicionālo produktu veicināšanai, jo tas varētu traucēt TRP shēmai;

59.

prasa ciešāk sadarboties ar Starptautisko Standartizācijas organizāciju un pēc iespējas plašāk ieviest iespējamas alternatīvas sistēmas, piemēram, HACCP (riska analīze kritiskajos kontroles punktos);

60.

norāda, ka Eiropas Savienībai ir vairākas konkurētspējas problēmas ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem starptautiskā mērogā; pauž bažas par spiedienu, ko rada jauno tirgus ekonomikas valstu produkti, kuriem nav tāds pats nekaitīguma un kvalitātes līmenis un kuru kontrole bieži vien ir vāja; šajā sakarā vēlreiz apliecina, ka ir nepieciešams ieviest koncepciju par “kvalificētu piekļuvi tirgum”, ko Parlaments ir ieteicis daudzās rezolūcijās;

61.

prasa noslēgt vairāk divpusējo nolīgumu ar galvenajiem tirgiem, kā arī nolīgumus cīņai pret viltojumiem; uzskata, ka Komisijai jāsniedz savs ieguldījums prečzīmju starptautiskās aizsardzības jautājumu risināšanā, tostarp attiecībā uz AĢN, ACN un TRP aizsardzību;

62.

atbalsta pasākumus, lai pēc iespējas plašāk popularizētu priekšrocības, ko sniedz ES politika pārtikas kvalitātes un nekaitīguma jomā; pauž nožēlu par to, ka trūkst pilnīgas informācijas par ES darbību šajā jomā un sabiedrībai ir grūti tai piekļūt; iesaka Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt savus centienus izplatīt informāciju par to kvalitātes un pārtikas nekaitīguma standartu veicināšanu, kas attiecas uz ES produktiem;

63.

uzsver ES finansējuma iespējamo nozīmi šajā jomā; norāda, ka Kopienas līdzdalības līmenis kvalitātes uzlabošanas programmās konverģences dalībvalstīs ir augsts — 75 %; tomēr uzsver, ka nesen sākušās pasaules finanšu krīzes dēļ kreditēšanas nosacījumi mazajiem ražotājiem kļūst smagāki, kas ievērojami ierobežos šo ražotāju piekļuvi līdzfinansējumam;

64.

uzskata, ka jāveicina zemnieku tirgi kā vietas, kur lauksaimnieki var paši organizēt vietējo sezonas produktu pārdošanu, jo tas nodrošina godīgu cenu par augstas kvalitātes produktiem, stiprina saikni starp ražojumu un ražošanas vietu un mudina patērētājus uz apzinātu izvēli, vadoties no kvalitātes aspektiem; uzskata, ka dalībvalstīm jāsekmē tādu tirdzniecības platību veidošana, kurās ražotājs var tieši piedāvāt patērētājam savu produkciju;

65.

prasa veidot noieta veicināšanas programmas vietējam tirgum, lai sekmētu vietējas un reģionālas pārstrādes un mārketinga iniciatīvas; uzskata, ka to var veikt, piemēram, ražotāju apvienības, kuras paaugstina pievienoto vērtību lauku vidē un, novēršot garus pārvadājumus, rāda labu piemēru cīņā pret klimata pārmaiņām;

66.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.