15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/33

A.

tā kā ūdens trūkuma un sausuma problēma nav ģeogrāfiski saistīta tikai ar Eiropas Savienību, bet ir globāla problēma, un tai ir starptautiska ietekme; tā kā jau radušies starptautiski konflikti par ūdeni un palielinās risks, ka tie varētu kļūt biežāki;

B.

tā kā ūdens ir nepieciešams dzīvības nodrošināšanai un tas ir kopējs īpašums, kuru nedrīkst uzskatīt par vienkāršu preci; tā kā ūdens resursu politika jāveido tā, lai visiem nodrošinātu taisnīgu piekļuvi ūdenim, tostarp saglabātu šo resursu arī nākamajām paaudzēm;

C.

tā kā ūdens trūkums un sausums ES ir ievērojama problēma ar sociālu, ekonomisku un vides ietekmi un tiek lēsts, ka sausuma izraisītie kopējie zaudējumi ES līmenī pēdējo 30 gadu laikā ir EUR 100 miljardi;

D.

tā kā ar ūdens trūkuma un sausuma problēmu jau saskaras vairākas ES daļas, un aptuveni piektā daļa ES iedzīvotāju dzīvo valstīs, kurās pastāv bažas par ūdens resursu samazināšanos;

E.

tā kā pārtuksnešošanās, kas dažādi ietekmē Kopienas valstis, padara nabadzīgāku dabas vidi un izraisa augsnes degradāciju un tādējādi — tās lauksaimnieciskās vērtības zaudējumu;

F.

tā kā ūdens trūkums un sausums nav vienlīdz izteikts visos ES reģionos, bet vairāk skar dienvidu dalībvalstis;

G.

tā kā pastāv ievērojamas reģionālas atšķirības ūdens trūkuma un sausuma radīto problēmu izpausmēs; tā kā šo problēmu risināšanas pasākumus vislabāk ir izstrādāt, izmantojot reģionālu pieeju;

H.

tā kā pēdējo 30 gadu laikā radušās ūdens trūkuma un sausuma problēmas kļūst aizvien biežākas un nopietnākas, un klimata pārmaiņas var pasliktināt situāciju, veicinot ārkārtēju hidroloģisku parādību pieaugumu gan ES iekšienē, gan ārpus tās, un iespējami ietekmējot gan ūdens resursu kvalitāti, gan kvantitāti;

I.

tā kā ūdens izmantošanas veidu tendences nav ilgtspējīgas, jo ES vēl arvien nelietderīgi iztērē 20 % ūdens nepietiekamas efektivitātes dēļ;

J.

tā kā intensīva sausuma periodi un arvien mazāks nokrišņu daudzums palielina mežu ugunsgrēku risku, ko apliecināja nesenie postošie ugunsgrēki Eiropas dienvidos;

K.

tā kā nav veikts visaptverošs, tehniski un zinātniski pamatots novērtējums par ūdens daudzumu ES; tā kā ļoti ierobežoti ir pieejamie dati par reģionālo līmeni un par sezonālajām svārstībām;

L.

tā kā ūdens trūkumu var izraisīt gan dabas apstākļi un cilvēka darbība, gan abu šo faktoru mijiedarbība, vai nu pārmērīgi izmantojot dabiskos krājumus, vai pasliktinot ūdens kvalitāti; tā kā ūdens nepareiza izmantošana ir viens no pārtuksnešošanās cēloņiem;

M.

tā kā tūrisms vēl vairāk palielina pieprasījumu pēc ūdens, jo īpaši vasaras mēnešos un Eiropas dienvidu piekrastes apgabalos;

N.

tā kā ir liela nozīme ir iedzīvotāju izpratnes veidošanai un atbilstīgas informācijas nodrošināšanai ar dažādiem pasākumiem, piemēram, informēšanas un izglītošanas kampaņām, jo tādējādi var veicināt uzvedības un ieradumu maiņu un ūdens taupīšanas un efektīvas ūdens izmantošanas kultūras veidošanos;

O.

tā kā valsts ūdens apgāde ir sabiedriskais pamatpakalpojums, kas saistīts ar sabiedrības veselību un tādēļ šo apgādi nedrīkst pārtraukt;

P.

tā kā ūdens trūkums un sausums ir sarežģīta vides problēma, kas jārisina ciešā saistībā un kontekstā ar citām vides problēmām;

Q.

tā kā lauksaimniecība kā ražošanas nozare saskaras ar ūdens trūkuma un sausuma sekām, vienlaikus īstenojot svarīgu lomu pieejamo ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā;

R.

tā kā daudzfunkcionālai lauksaimniecībai ES ir svarīga loma ainavu, bioloģiskās daudzveidības un tīra ūdens saglabāšanā, un tādēļ tai ir vajadzīgs finansiāls atbalsts konkrētiem pasākumiem, kā arī zinātniski ieteikumi par ūdens apsaimniekošanu;

S.

tā kā ūdens trūkums un sausums ir būtisks faktors, kas ietekmē lauksaimniecības izejvielu cenu pieaugumu; tā kā ir jānodrošina pārtikas piegādes stabilitāte;

T.

tā kā lauksaimniecībā ir vajadzīgs liels ūdens daudzums un tā kā tādēļ tā ir atkarīga no ūdensapgādes, lauksaimniecībai kā atbildīgai nozarei ir jābūt iekļautai integrētās reģionālās ūdens apsaimniekošanas sistēmās attiecībā uz līdzsvarotu ūdens izmantošanu, ūdens izšķērdēšanas apturēšanu, pielāgotu ainavas un lauksaimniecības kultūru plānošanu, kā arī ūdens aizsardzību pret piesārņošanu;

U.

tā kā sausums veicina noteiktu augu kaitēkļu izplatīšanos, izraisot ievērojamu ražas samazināšanos;

V.

tā kā Komisijas Ceturtajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) atzīts, ka klimata pārmaiņas, jo īpaši sausums un ūdens trūkums, ir viena no jaunajām problēmām, kam ir plaša teritoriāla ietekme un kuru nāksies risināt ar kohēzijas politiku, jo tā šobrīd skārusi jau 11 % iedzīvotāju un 17 % Eiropas Savienības teritorijas,

1.

atzinīgi vērtē paziņojumu un atbalsta ierosināto pirmo politikas iespēju kopumu rīcībai, tomēr pauž nožēlu, ka tā darbības joma attiecas tikai uz ES un tās dalībvalstīm; atgādina, ka ūdens trūkums un sausums ir starptautiska problēma un tādēļ nepieciešama arī atbilstoša rīcība;

2.

uzsver — tā kā upju baseini ir starpreģionāli un tie šķērso valstu robežas, var rasties nopietna pārrobežu ietekme uz augšteces un lejteces reģioniem, un tādēļ ir būtiski nepieciešams, lai dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās varas iestādes sadarbotos, risinot ūdens trūkuma un sausuma problēmas, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu un taisnīgu ūdens resursu izmantošanu; uzskata, ka ūdens trūkuma un sausuma problēmas īpašā rakstura dēļ nepieciešama saskaņota rīcība ES un dalībvalstu līmenī, kā arī reģionālās un vietējās varas līmenī;

3.

pauž nožēlu, ka Komisija izvēlas veicināt tikai vispārīgus mērķus, ierosinot vien nedaudzus konkrētus pasākumus un neizstrādājot precīzu grafiku to īstenošanai reģionos, kurus apdraud ūdens trūkums un sausums; pauž nožēlu, ka trūkst reālistisku mērķu un laika mērķu to sasniegšanai, un netiek pietiekami uzsvērta nepieciešamība rīkoties ciešā sadarbībā ar valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm; aicina Komisiju iesniegt pastāvīgu programmu, it īpaši aicina sagatavot 2009. gada progresa ziņojumu un pārskatīt un attīstīt Eiropas Savienības stratēģiju;

4.

uzsver reģionu nozīmi, veicinot tehnoloģiskus jauninājumus ūdens saimniecības jomā, ņemot vērā to, ka efektīva ūdens izmantošana būs aizvien izšķirošāks faktors konkurētspējas nodrošināšanai; tādēļ mudina reģionālās varas iestādes apsvērt reģionu sadarbību valsts un starptautiskā līmenī, informācijas apmaiņu un stratēģisku partnerību, lai organizētu efektīvu reģionālu ūdens apsaimniekošanu;

5.

aicina reģionālās un vietējās varas iestādes efektīvi izmantot lielās iespējas, ko piedāvā struktūrfondi, un ieguldīt līdzekļus esošo infrastruktūru un tehnoloģiju uzlabošanā vai atjaunošanā (jo īpaši reģionos, kur ūdens resursi tiek izšķērdēti ūdensvadu noplūžu dēļ), tostarp jo īpaši ieguldīt tīrās tehnoloģijās, kas nodrošinātu efektīvu ūdens izmantošanu un kuras varētu saistīt ar integrēto ūdens resursu apsaimniekošanu, jo īpaši, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar ūdens efektīvu izmantošanu (attiecībā uz taupīšanu un atkārtotu izmantošanu) rūpniecības un lauksaimniecības nozarēs, kā arī mājsaimniecību patēriņā;

6.

atgādina, ka šajā sakarā finansējums infrastruktūrām jāpiešķir, ņemot vērā īstenošanas pasākumus, lai uzlabotu augstas kvalitātes ūdens apsaimniekošanu un nodrošinājumu atbilstīgi pašreizējām vajadzībām;

7.

atgādina, ka ūdens resursu apsaimniekošanā priekšroka jādod uz pieprasījumu orientētai pieejai; tomēr uzskata, ka ES ūdens resursu apsaimniekošanā jāīsteno holistiska pieeja, apvienojot pieprasījuma pārvaldības pasākumus un pasākumus, lai optimizētu pašreizējos resursus ūdens ciklā, kā arī pasākumus jaunu resursu radīšanai, un ka šādā pieejā jāintegrē vides, sociālie un ekonomiskie apsvērumi;

8.

atzīmē, ka ir jāapsver arī pasākumi, kas attiecas uz piedāvājumu, ņemot vērā to, ka jāsasniedz ekonomiski un ekoloģiski iedarbīgākie risinājumi, rodot optimālu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu un nodrošinot, ka notiek nepārtraukta ūdens piegāde iedzīvotājiem, tostarp arī sausuma periodā, turklāt atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principam; uzskata, ka jāsekmē rīcība, lai izveidotu efektīvu ūdens resursu izmantošanas veidu hierarhiju, un ka ūdens trūkuma problēmas risinājums nevar būt konstrukciju būve ūdens novirzīšanai lielos attālumos; taču uzsver nozīmi, kāda var būt piedāvājuma pasākumiem attiecībā uz ūdens trūkuma un sausuma visvairāk skartajiem reģioniem, un kuri var būt gan tradicionāli risinājumi, piemēram, infrastruktūras būve ūdensteču regulēšanai, gan arī alternatīvi un novatoriski risinājumi, piemēram, notekūdeņu ilgtspējīga atkārtota izmantošana vai ūdens atsāļošana;

9.

uzsver Eiropas lauksaimnieku ieguldījumu cīņā pret augsnes eroziju un pārtuksnešošanos un prasa atzīt Eiropas ražotāju izšķirīgo nozīmi veģetācijas aizsardzībā pastāvīga sausuma ietekmētajos vai vēja sapūsto smilšu apdraudētajos reģionos; uzsver pastāvīgi audzēto graudaugu, augļu dārzu un vīnogulāju, pļavu, ganību un mežu nozīmi ūdens uzkrāšanā;

10.

uzsver ūdens apsaimniekošanas lielo nozīmi kalnainās teritorijās un aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās iestādes veidot solidaritāti starp apgabaliem, kas atrodas augstāk kalnos un apgabaliem, kas atrodas kalnu piekājē;

11.

atgādina saikni starp klimata pārmaiņām, ūdens trūkumu un sausumu un integrētiem teritoriāliem centieniem vietējo ūdens resursu uzturēšanai un saglabāšanai attiecīgajā teritorijā un pauž dziļas bažas par iespējamo ietekmi uz sabiedrības veselību; aicina ņemt vērā iespējamo ietekmi uz ūdens resursiem, ja tiek izstrādāti politikas virzieni cīņai ar klimata pārmaiņām; aicina veikt padziļinātu izpēti par biodegvielas nozares attīstības un ūdens resursu pieejamības savstarpējo saistību; tāpat prasa veikt īpašu novērtējumu iekārtām, kurām ir liels ūdens resursu patēriņš; uzsver nepieciešamību iekļaut ūdens resursu jautājumu visās politikas jomās un radīt patiesi integrētu pieeju tā risināšanā, aptverot visus ES finanšu un juridiskos instrumentus; uzsver, ka procesā ir jāiesaista visi politiskie līmeņi (valsts, reģionālais un vietējais);

12.

uzskata, ka būtu jāveido saikne starp ūdens trūkumu un sausumu no vienas puses, un klimata pārmaiņām un ar tām saistītajām attiecīgajām stratēģijām no otras puses, paturot prātā, ka centieni attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām kā svarīgākie uzdevumi jāintegrē arī Ūdens pamatdirektīvas īstenošanas pasākumos;

13.

mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka mežu izciršana un neierobežota pilsētu attīstība saasina pieaugošo ūdens trūkuma problēmu; aicina dalībvalstis un attiecīgās varas iestādes ņemt vērā ar ūdens resursiem saistītus apsvērumus, plānojot teritorijas apsaimniekošanu, jo īpaši attiecībā uz ekonomisko darbību jutīgos upju baseinos, tostarp uz salām un attālākajos reģionos; uzsver, ka jebkurai ūdens piegādei, neatkarīgi no tās patēriņa mērķa, jāatbilst taisnīgas ūdens tarifikācijas principam, tādējādi veicinot to, ka jo īpaši uzņēmumi efektīvāk izmanto ūdeni;

14.

uzsver, ka Kopienas budžeta prioritāšu pārskatīšanā lielāka loma jāpiešķir vides pasākumiem, jo īpaši tiem politikas virzieniem, kuru mērķis ir apkarot klimata pārmaiņu sekas, tostarp sausumu un ūdens trūkumu, nodrošinot, ka ir pieejami vajadzīgie papildu resursi;

15.

prasa Komisijai ņemt vērā starpnozaru saikni starp klimata pārmaiņu sociālo un ekonomisko ietekmi uz zemes izmantošanu un enerģijas izmaksām saistībā ar klimata pārmaiņām; mudina ES izmantot objektīvus un ekonomiskus rādītājus, veicot jebkādu ūdens izmantošanas novērtējumu;

16.

atzīst, ka ūdens trūkums un sausums tieši ietekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; uzstāj, ka šī problēma atbilstoši jāņem vērā, izstrādājot turpmāko kohēzijas politiku, un tās risināšanā jābūt pieejamiem visiem nepieciešamajiem budžeta pasākumiem un citiem instrumentiem;

17.

norāda uz to, ka reģionu ekonomisko situāciju, konkurētspējas un attīstības iespējas nosaka vairāku vides jautājumu kopums, kas minēts paziņojumā;

18.

atzīst, ka Ūdens pamatdirektīva ir nozīmīga kā sistēma, ar kuras palīdzību panākt labvēlīgāku stāvokli attiecībā uz visiem Eiropas ūdeņiem, veicinot reģionālo sadarbību, ilgtspējīgu ūdens izmantošanu un pieejamo ūdens resursu aizsardzību, vienlaikus samazinot plūdu un sausuma nelabvēlīgo ietekmi, un aicina Komisiju un visas dalībvalstis pilnībā īstenot direktīvas noteikumus un nodrošināt, ka pasākumi attiecībā uz ūdens trūkumu un sausumu nelabvēlīgi neietekmē ūdens kvalitātes mērķus;

19.

uzsver, ka jāprecizē definīcija “pastāvīgs sausums” (Ūdens pamatdirektīvas kontekstā) un šīs problēmas saistība ar Ūdens pamatdirektīvas vides mērķu sasniegšanu sausuma periodos un pēc šādiem periodiem; norāda, ka ūdens trūkums un sausums ir saistītas, taču atšķirīgas problēmas, un tādēļ attiecībā uz tām būtu jāpiemēro dažādas stratēģijas;

20.

uzsver, ka pastāv cieša saikne starp sausumu, augsnes eroziju, pārtuksnešošanos un mežu ugunsgrēkiem;

21.

uzskata, ka Ūdens pamatdirektīvā paredzētajos upju baseinu apsaimniekošanas plānos ir jāintegrē arī sausuma un citu hidrometeoroloģisku katastrofu pārvaldība un jāizveido krīžu vadība, kas pielāgota to upju baseinu konkrētajām vajadzībām, kuras apdraud ūdens trūkums un sausums, paredzot arī pārrobežu sadarbību, sabiedrības līdzdalību un agrīnās brīdināšanas sistēmu darbību dažādos, proti, Eiropas, valstu, reģionālos un vietējos līmeņos; uzsver, ka jāizvairās radīt aizsprostojumus upju dabiskajam plūdumam nolūkā samazināt plūdus, un mudina veikt plašāku ietekmes novērtējumu attiecībā uz ūdens dabiskā plūduma pārtraukšanu;

22.

uzsver mežu svarīgo lomu ūdens ciklā un arī to, kāda nozīme ūdens resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā ir mežu, zālaugu un lauksaimniecības kultūru platību līdzsvaram; jo īpaši uzsver nozīmi, kāda ir augsnēm ar lielu organisko vielu saturu un kāda nozīme ir piemērotas augsekas izmantošanai; brīdina, ka arvien lielāka zemes izmantošana ir drauds lauksaimniecībai, pārtikas nodrošinājumam un ūdens resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

23.

uzsver, ka pārtuksnešošanās ir cieši saistīta ar mežsaimniecību; mudina vairāk izmantot apmežošanu, lai nepieļautu virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu ārkārtējas plūsmas vai mazinātu tās, un lai apkarotu augsnes degradāciju un eroziju;

24.

iesaka, lai Kopienas civilās aizsardzības mehānismā tiktu iekļauti noteikumi par pasākumiem galēja sausuma izraisītas krīzes situācijās;

25.

uzsver, ka svarīga nozīme ir gruntsūdens pieejamā daudzuma atkārtotai novērtēšanai visā ES un noteikumiem, kas regulē šī ūdens izmantošanu, jo galvenais mērķis ir nodrošināt gruntsūdens resursu racionālu izmantošanu atbilstīgi katras attiecīgās valsts vajadzībām;

26.

norāda, ka Komisija nerisina daudzos reģionos sastopamās problēmas, kas saistītas ar notekūdeņu neattīrīšanu;

27.

uzsver, ka nedrīkst aizmirst par nepieciešamību aizsargāt gruntsūdens resursus, ja tos iekļaus vispārējā ūdens resursu apsaimniekošanā;

28.

aicina Padomi, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes arī citās politikas jomās ņemt vērā minētajā ziņojumā pausto, lai tādējādi novērstu nevēlamu ietekmi uz ūdens resursu saglabāšanu;

29.

uzsver, ka pieredze visā pasaulē liecina par to, ka upju novirzīšana noved pie neglābjama kaitējuma ekoloģijai un hidromorfoloģiskajiem apstākļiem, un tas var nozīmēt, ka cilvēki ir spiesti pamest savas mājas, kā arī pārcelt uzņēmējdarbību, tādējādi graujot ekonomisko un sociālo kohēziju; aicina dalībvalstis nepieļaut upju baseinu bojāšanu un pilnībā ievērot prasības, kas noteiktas Ūdens pamatdirektīvas 1. un 4. pantā, un aicina Komisiju piešķirt ES finansējumu tikai tiem projektiem, kuros pilnībā ievērotas šīs prasības;

30.

mudina Padomi nevilcinoties pieņemt lēmumu par ierosināto regulu, ar kuru izveido ES Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), lai nodrošinātu lielāku skaidrību attiecībā uz kritērijiem un atbilstīgajiem gadījumiem, tostarp sausumu, un tādējādi dotu iespēju efektīvāk, elastīgāk un straujāk risināt dabas stihijas izraisītā kaitējuma problēmas, paturot prātā arī to, ka Parlaments pieņēma savu nostāju jau 2006. gada 18. maijā (4);

31.

atzinīgi vērtē to, ka ūdens taupīšana ir Komisijas galvenā prioritāte, risinot ūdens trūkuma un sausuma problēmu; šajā sakarā mudina Komisiju nodrošināt, lai struktūrfondu izmantošana nebūtu pretrunā šai prioritātei, nosakot ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu par vienu no kritērijiem, kas jāievēro projektos, kā arī pirms struktūrfondu finansējuma piešķiršanas pārliecināties par to, ka vietējās un reģionālās iestādes pilnībā izmanto iespējas taupīt ūdeni un ievēro Ūdens pamatdirektīvas prasības;

32.

gadījumā, ja ūdenstece šķērso vairāk nekā vienu dalībvalsti, uzskata par nepieciešamu īstenot starpreģionālu un starpvalstu sadarbību saskaņotai ūdensteču pārvaldībai, jo īpaši saistībā ar zemkopību;

33.

atgādina, ka teju 20 % ūdens ES tiek zaudēti tā neefektīvas izmantošanas dēļ, un uzsver, ka vajadzīgi lieli ieguldījumi tehniskā progresa uzlabošanai visās tautsaimniecības nozarēs (pievēršot īpašu uzmanību tām nozarēm, kurās visintensīvāk izmanto ūdeni, un tām, kurās ir iespējami ievērojamākie ūdens ietaupījumi); norāda, ka nepareiza ūdens resursu apsaimniekošana ir problēma, kas ietekmē ūdens trūkumu un kam var būt nelabvēlīgas sekas sausuma periodos, taču tā neizraisa sausumu, kas ir dabas parādība;

34.

ierosina Komisijai iekļaut taupīgu ūdens izmantošanu kā vienu no kritērijiem nosacījumu sistēmā ES fondu subsīdiju saņemšanai, jo ūdens trūkuma un sausuma problēma ir cieši saistīta ar ūdens izšķērdīgu izmantošanu;

35.

mudina ES atbalstīt tehnoloģijas, labas prakses apmaiņu un jaunievedumus, ar kuriem novērst intensīvu ūdens un enerģijas izmantošanu un kuru mērķis ir palielināt ūdens izmantošanas efektivitāti;

36.

aicina Komisiju izpētīt iespēju, kā mudināt pilsētu tīklus ūdens resursu ilgtspējīgai izmantošanai, tiem apmainoties ar labāko pieredzi, piemēram, ūdens atkārtotā izmantošanā, taupīšanā un ūdens izmantošanas efektivitātes uzlabošanā, kā arī kopīgi realizējot izmēģinājumu demonstrējumu projektus, jo jāņem vērā, ka noplūdes dēļ ūdens zudumi komunālajos ūdensapgādes tīklos pilsētu centros var pārsniegt 50 %; turklāt aicina vietējās pašvaldības uzlabot novecojušos ūdensapgādes tīklus;

37.

uzsver, ka 40 % ES izmantotā ūdens varētu ietaupīt; aicina veikt konkrētus pasākumus un radīt finanšu stimulus efektīvākas un ilgtspējīgākas ūdens izmantošanas veicināšanai; turklāt prasa pēc iespējas visur uzstādīt mērīšanas ierīces ūdens patēriņa uzskaitei, lai mudinātu ūdens taupīšanu, atkārtotu izmantošanu, efektīvu un racionālu ūdens izmantošanu; mudina problēmas visvairāk skartās dalībvalstis daļu struktūrfondu izmantot projektiem, ar kuriem uzlabo ūdens izmantošanu un nodrošina ūdens taupīšanu; mudina iestādes upju baseinu dalībvalstīs veikt izmaksu un ieguvumu analīzi par alternatīviem ūdens resursu apsaimniekošanas pasākumiem visās nozarēs;

38.

uzsver, ka jācīnās pret ūdens izšķērdēšanu un jāpanāk līdzsvars ūdens izmantošanā, jo īpaši veicot ūdens atkārtotu izmantošanu, un paturot prātā ūdens daudzveidīgās vērtības, proti, bioloģisko, sociālo, vides, simbolisko un kultūras, kā arī ainavisko un tūrisma aspektu;

39.

atgādina, ka Ūdens pamatdirektīvas 9. panta 1. punktā paredzēts, ka “Dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanas principu (…) jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs” un līdz 2010. gadam nodrošina “to, ka ūdens cenu politika pienācīgi stimulē lietotājus izmantot ūdens resursus lietderīgi (…) [un] dažādu ekonomikas sektoru (…) pienācīgu ieguldījumu ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanā”;

40.

uzskata, ka lai gan ūdens resursu apsaimniekošanas politikai jābalstās uz “piesārņotājs maksā” principu, tajā ir jābūt arī papildu pasākumiem, lai pārtrauktu ievērojamos zudumus, kuri rodas bojātu iekārtu, nepiemērotu kultūraugu un lauksaimniecības sistēmu dēļ;

41.

uzsver, ka ievērojami uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti var dažu valstu lauksaimniecības nozarē; cer, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) “veselības pārbaudē” ņems vērā šo problēmu un ierosinās konkrētus pasākumus, lai veicinātu ilgtspējīgāku ūdens izmantošanu, izmantojot ierosmes vislabāko pieejamo risinājumu un tehnoloģiju izmantošanai, jo īpaši atbalstu lauku attīstībai, kā arī piemērojot savstarpējās atbilstības principu, ieviešot “piesārņotājs maksā” un “lietotājs maksā” principu, un izmantojot lauku attīstības programmas; uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta pasākumi ūdens resursu apsaimniekošanas uzlabošanai lauksaimniecībā, sekmējot apūdeņošanas sistēmu modernizāciju, lai samazinātu ūdens patēriņu, un jāpastiprina pētniecība šajā jomā;

42.

uzsver to, ka vides programmām saskaņā ar KLP otro pīlāru ir svarīga loma, rosinot tādu lauksaimniecības paņēmienu izmantošanu, ar kuriem var nodrošināt ūdens resursu ilgtspēju un tīrību;

43.

norāda, ka biodegvielas ražošana palielinās pieprasījumu pēc liela ūdens daudzuma, un uzsver, ka rūpīgi jāuzrauga biodegvielas izmantošanas ietekme un regulāri jāpārskata Eiropas Savienības un dalībvalstu politika biodegvielas jomā;

44.

norāda, ka galvenie ūdens izmantotāji (piemēram, spēkstacijas) nepatērē ūdeni, bet atgriež to ūdens ciklā pēc izmantošanas attiecīgos procesos; uzsver, ka pēc šādas izmantošanas paaugstinās ūdens temperatūra, kam ir nopietna ietekme uz virszemes ūdens pieejamību, ekoloģiskajām sistēmām un sabiedrības veselību; norāda, ka šī ietekme jāņem vērā;

45.

atgādina, ka patērētāju rīcībai ir liela nozīme, cenšoties panākt ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu ES, tādēļ aicina ES uzsākt sabiedrisku informēšanas un izglītošanas kampaņu iedzīvotāju informētības palielināšanai par šo jautājumu un konkrētas rīcības sekmēšanai;

46.

norāda Komisijai uz to, ka patērētājus varētu mudināt taupīgāk izmantot ūdeni, ja būtu izstrādāta efektīva ūdens cenu politika, kurā atspoguļotos ūdens patiesā vērtība;

47.

uzsver, ka reģionālajām un vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti svarīga loma izpratnes veidošanas kampaņu un izglītošanas pasākumu rīkošanā;

48.

aicina Komisiju, kā arī dalībvalstu reģionus un pilsētas veicināt ūdens taupīšanas tradīciju veidošanos ES, popularizējot lietus ūdens savākšanu un uzsākot sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas par ūdens taupīšanu, piemēram, ar piemērotām izglītības programmām; aicina Komisiju veicināt labas prakses apmaiņu starp reģioniem, pilsētām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, galveno uzmanību pievēršot ūdens taupīšanas pasākumiem (tostarp lietus un notekūdeņu attīrīšanai), kā arī pasākumiem, lai uzlabotu ūdens patēriņa efektivitāti un pārvaldītu sausuma riskus;

49.

uzskata par nepieciešamu veicināt informācijas, izpratni veicinošas un apmācības kampaņas ražotājiem, lai dotu patiesu ieguldījumu ūdens resursu ilgtspējīgas pārvaldības nodrošināšanā;

50.

uzskata, ka piemērots līdzeklis ilgtspējīgāka ūdens patēriņa panākšanā būtu ūdens patēriņa marķēšanas sistēma, līdzīgi, kā šāda sistēma jau darbojas attiecībā uz energoefektivitāti, taču uzsver, ka:

51.

mudina pēc iespējas ēku būvniecības standartos ieviest kritērijus attiecībā uz ūdens efektīvu izmantošanu;

52.

mudina visas iesaistītās personas izveidot brīvprātīgu sistēmu ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas marķēšanai un izstrādāt brīvprātīgas ūdens taupīšanas programmas dažādās tautsaimniecības nozarēs (piemēram, lauksaimniecībā, tūrismā, ražošanā);

53.

uzskata, ka ūdenim ir jāpaliek sabiedriskam labumam un valstu suverenitātes pamatelementam, kam jābūt pieejamam ikvienam par taisnīgām cenām sociālā un vides jomā, ņemot vērā katras valsts īpašo stāvokli un dažādās lauksaimniecības sistēmas, kā arī zemkopības sociālo lomu;

54.

aicina Komisiju apsvērt iespēju 2009. gadā finansēt pētniecības, datu apkopošanas un apsekošanas izmēģinājuma projektu, kura mērķis būtu izstrādāt profilaktiskus pasākumus, lai apturētu Eiropas pārtuksnešošanos un stepes veidošanos, cenšoties novērst eroziju, vēja ārdošo darbību, lauksaimniecības un bioloģiskās daudzveidības zaudējumus, palielināt augsnes aizsardzību un auglību un tās spēju aizturēt ūdeni, kā arī tās oglekļa sekvestrācijas spējas; atgādina, cik svarīgi ir apkopot ticamus un pārredzamus datus, lai politika varētu būt patiesi efektīva;

55.

atzinīgi vērtē Eiropas Sausuma novērošanas centra un agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidi; uzsver, ka ir svarīgi rīkot paplašinātas diskusijas par to pamatmērķiem, budžetu un organizāciju;

56.

aicina Komisiju veicināt Eiropas Sausuma novērošanas centra darbības uzsākšanu saistībā ar Eiropas Vides aģentūru, un uzsver, ka centram ir jāpapildina valstu dati ar standartizētu reģionālo un vietējo sezonālo informāciju par nokrišņiem un nozaru patēriņu, lai veicinātu saprātīgu, stratēģisku lēmumu pieņemšanu;

57.

uzsver ar humusu bagātas augsnes, pielāgotas augsekas un mežu, zālaugu un lauksaimniecības kultūru platību līdzsvara nozīmi ūdens ilgtspējīgā apsaimniekošanā; brīdina, ka zemes izmantošanas palielināšanās apdraud lauksaimniecību, pārtikas nodrošinājumu un ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu;

58.

aicina Komisijai atbalstīt dalībvalstis to teritoriju apmežošanā, kuras ir cietušas no cikliska sausuma un ugunsgrēkiem, ņemot vērā šādu teritoriju bioklimatu un ekoloģiskās īpašības, un cer, ka lauku un pilsētas ainavas rehabilitācija tiks uztverta kā īpašas nozīmes jautājums, kam ir pienācīga saistība ar konkrētām vietējām iezīmēm;

59.

uzskata, ka ūdens trūkums un cikliskais sausums ir saasinājis ugunsgrēku radīto posto un to nopietnību, palielinot daudzu tādu Dienvideiropas valstu mežiem raksturīgo sugu trauslumu un šo sugu iznīcības risku, kurām meži bieži vien ir galvenā dabiskā vide;

60.

uzsver, ka Eiropas lauksaimniecības plānošanā ir jāņem vērā visbiežākie un nopietnākie vides apdraudējumi, kā arī ūdens trūkums un sausums, un tādēļ efektīvam krīžu pārvaldības mehānismam ir jābūt vienam no KLP pamatelementiem;

61.

uzskata, ka mežu un lauksaimnieciskās ražošanas vērtība vides jomā ir jāpārvērtē sakarā ar klimata pārmaiņām, jo ir ārkārtīgi svarīgi siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugumu līdzsvarot ar mežu platību paplašināšanu, bet mežu devums oglekļa absorbēšanā ir jāņem vērā visos politikas virzienos, kas paredzēti siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai;

62.

atbalsta Komisijas apņemšanos turpināt akcentēt ūdens trūkuma un sausuma problēmu starptautiskā līmenī, jo īpaši saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju cīņai ar pārtuksnešošanos un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām;

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.