3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/99

1.1

Jauna ES sociālās politikas rīcības programma (ESPRP) ir vajadzīga, lai ES norises sociālajā jomā neatpaliktu no jaunākajām norisēm ekonomikas un tirgus attīstībā. Šādu iespēju sniedz jaunais Lisabonas līgums, kas rada jaunas iespējas, pienākumus un mērķus, lai atkārtoti izvērstu demokrātiskāku un dinamiskāku Eiropas sociālo politiku. Jaunajai ESPRP būtiski vajadzētu veicināt ES sociālās politikas mērķu sasniegšanu laika posmā pēc 2010. gada un tai jābūt vispārējam ceļvedim sociālās politikas pasākumu jomā.

1.2

Sociālais dialogs joprojām saglabājas kā viens no pīlāriem, un tas ir jāpastiprina. Programmai būtu jāvieno iedzīvotāji un organizēta pilsoniskā sabiedrība, nodrošinot augšupējas līdzdalības, ieskaitot pilsonisko dialogu, un ES iniciatīvu mijiedarbību.

1.3

Programmā īpaša uzmanība būtu pievēršama tādām politikas jomām kā dzīves kvalitāte, sociālās pamattiesības, iespēju nodrošināšana, sociālā solidaritāte, augstas kvalitātes nodarbinātība un darbs, sabiedrības vēlme veikt uzņēmējdarbību, pārmaiņu pārvaldība, sociālo pamatstandartu veicināšana ES ārējās attiecībās, jo īpaši tirdzniecības jomā. Būtu jāizmanto visi pieejamie instrumenti un līdzekļi. Kopienas metode būtu jāsaglabā un jāpapildina ar citām “jaunām metodēm”. Pašreizējā budžeta finanšu resursus iespējams pārdalīt, lai atbalstītu minēto programmu. Budžeta reformā pēc 2013. gada galvenā uzmanība jāpievērš sociālajai kohēzijai.

2.1

Nākamā ES prezidentvalsts Francija ir aicinājusi Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izskatīt plānu izstrādāt ES sociālās politikas rīcības programmu.

2.2

Francijas pieprasījumu var uzskatīt par turpinājumu Komitejas agrākajam atzinumam par tematu “Eiropas sabiedrības faktiskā stāvokļa novērtēšana”, kurā norādīts, ka, “lai panāktu vienprātību par sociālajām problēmām, kas jārisina Eiropā, jāizstrādā jauna “sociālās rīcības programma”, ņemot vērā ne tikai ekonomisko situāciju, bet arī sociālās vēlmes” (1).

2.3

Atzinumā ir norādīts uz 1989. gadā pieņemto ES sociālās politikas rīcības programmu, kas bija neatņemama tā sauktā Eiropas sociālā modeļa daļa un atspoguļoja reālo vienotā iekšējā tirgus sociālo dimensiju. Tā bija trīs gadu rīcības programma, “centrālais atbalsts Komisijas iniciatīvām sociālajā jomā” ar 45 skaidri noteiktiem pasākumiem, ko uzskatīja par “nepieciešamiem, lai virzītos uz priekšu, piešķirot Kopienas līmenī materiālu izteiksmi principiem, kas ir izklāstīti Kopienas Strādnieku sociālo pamattiesību hartā” (2). Tie bija gan likumdošanas, gan ar likumdošanu nesaistīti pasākumi, aptverot Kopienas rīcību gandrīz visās sociālajās jomas, lai sasniegtu Līguma mērķi “uzlabot dzīves un darba apstākļus”.

2.4

Sociālās politikas rīcības programmas 1989 īstenošanas rezultātā izveidotais Eiropas sociālo tiesību aktu kopums nav attīstījies proporcionāli saimnieciskajām un sociālajām problēmām, ko rada globalizācija, klimata pārmaiņas un demogrāfiskā attīstība. Minētās problēmas ir vēl vairāk saasinājušās ekonomikas izaugsmes palēnināšanās, nestabilitātes finanšu jomā un draudošās pārtikas krīzes dēļ. Dažas un grupas un iedzīvotāji pat uzskata, ka, salīdzinot ar iekšējā tirgus politikas attīstību, Eiropas sociālajā politikā ir vērojams sastingums.

2.5

Sociālā stāvokļa novērtējums liecina, ka ātri mainīga vispārējas labklājības sabiedrība Eiropā nodrošina vairāk iespēju, bet rada arī jaunus sociālos riskus. Veicot stāvokļa novērtējumu, īpaša uzmanība tika pievērsta tādiem jautājumiem kā atšķirīgi ienākumi un vienādas iespējas, izmaiņas darba tirgū, dzimumu līdztiesība, kā arī atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā, bērnu nabadzība un sociālā atstumtība, “paaudžu lūzums”, ģimenes modeļa mainīšanās, kā arī mājokļu pieejamība un bērnu aprūpe, personu ar invaliditāti stāvoklis, migrācija un integrācija.

3.1

Politiķi aizvien vairāk apzinās, ka nepieciešams jauns politikas virziens, lai risinātu ar Eiropas sabiedrības modeli saistītās problēmas. Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgi jauni pasākumi sociālās politikas jomā, kas būtu progresīvi attiecībā uz sabiedrību un ekonomiski ilgtspējīgi.

3.2

Lisabonas reformu līgums rada jaunu iespēju īstenot Eiropas sociālās politikas rīcības programmu, izvirzot ES jaunus mērķus sociālajā jomā (3): “pilnīga nodarbinātība un sociālais progress, atstumtības un diskriminācijas apkarošana, sociālā taisnīguma un aizsardzības veicināšana, vīriešu un sieviešu līdztiesība, paaudžu solidaritāte un bērnu aizsardzība”.

3.3

Lisabonas Reformu līgums nostiprina ES kompetenci minēto sociālo mērķu īstenošanai.

3.4

Sociālākas Eiropas iespējas ir īpaši uzsvērtas Pamattiesību hartā, obligātajā “transversālajā sociālajā klauzulā” un Protokolā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Līgumā ir paredzētas arī “pastiprinātas sadarbības iespējas”, ko dalībvalstis var sekmēt un izmantot sociālajā jomā. (4)

3.5

Līgumā ir apstiprināts sociālo partneru uzdevums veicināt Eiropas ekonomikas un sociālo progresu. Noteikumi par līdzdalības demokrātiju nodrošina arī jaunas iespējas un papildu instrumentus — piem., “iedzīvotāju iniciatīvu” —, lai iesaistītu iedzīvotājus un viņu organizācijas sociālākas Eiropas veidošanā. EESK ir svarīga nozīme minētajās norisēs.

3.6

EESK vēlētos atsaukties arī uz deviņu valstu valdību deklarāciju (5), kurā uzsvērta vajadzība nostiprināt Eiropas sociālo modeli, jo tas ir sekmējis sociālo progresu un ar tā palīdzību var risināt mūsdienu problēmas. Deklarācijā ir uzsvērts Eiropas iestāžu pienākums atkārtoti izvērst sociālo Eiropu un izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, jo īpaši uzsverot sociālo dialogu. “ES-27 nevar būt tikai brīvās tirdzniecības zona, bet tai ir jāgarantē saimnieciskās brīvības un sociālo tiesību nepieciešamais līdzsvars, tā lai iekšējo tirgu būtu iespējams regulēt arī sociālajā līmenī”. Ārējā politikā ES būtu jāveicina sava sociālā modeļa vērtības, lai nodrošinātu atbilstošu globalizācijas procesu un pienācīgu darbu visiem.

3.7

Tātad, jauna ES sociālās politikas rīcības programma ir vajadzīga, lai ES norises sociālajā jomā neatpaliktu no jaunākajām norisēm ekonomikas un tirgus attīstībā un palīdzētu īstenot Lisabonas stratēģiju un veicinātu tās sociālos, saimnieciskos un vides aspektus, kopīgi virzot attīstību minētajās jomās. Saskaņā ar jauno Lisabonas līgumu ir iespējams arī atkārtoti izvērst demokrātiskāku un dinamiskāku Eiropas sociālo politiku, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām un cerībām. Tieši tādēļ Eiropas sociālas politikas rīcības programma ir pilnībā jāintegrē stratēģijā, ko pieņems pēc Lisabonas stratēģijas termiņa beigām un kura jāveido, pamatojoties uz nodarbinātību, izaugsmi, ilgtspējību un sociālo kohēziju, un kurā sociālā dimensija būs līdzvērtīgi ekonomikas dimensijai.

4.1

ES sociālās politikas rīcības programmai stingri jābalstās uz Lisabonas līgumā noteiktajiem Eiropas Savienības mērķiem un vērtībām. Jaunajai ESRP būtu jābūt kā kritērijam demokrātiskai, ilgtspējīgai, konkurētspējīgai, uz solidaritāti pamatotai un sociāli iekļaujošai labklājības zonai visiem Eiropas iedzīvotājiem, pamatojoties uz plašāku dzīves iespēju sadalījumu, kur neviens nav atstāts novārtā, un galvenajam līdzeklim, lai garantētu “Pamattiesību hartā” noteiktās iedzīvotāju tiesības. ESRP jābalstās uz dalībvalstu lietišķu sadarbību nevis uz “race to the bottom” teoriju, kas paredz sociālo tiesību, sociālās aizsardzības un darba apstākļu pasliktināšanos savstarpējās konkurences dēļ. Eiropas Savienība tādējādi nostiprinās tālejošus mērķus cilvēktiesību jomā, tiecoties nodrošināt ne tikai tiesību minimālo pamatu un tiesību minimumu. Eiropas Savienība tādējādi apstiprinās savu nodomu saistībā ar cilvēktiesībām, lai nodrošinātu to iespējami vislabāko ievērošanu.

4.2

ESRP ir atbalstīta Eiropas sabiedrības modeļa koncepcija, kurā ir iekļauta gan sociālās tirgus ekonomikas koncepcija, gan Eiropas sociālais modelis. Tā atbilst iedzīvotāju vajadzībām un prasībām, rada iespējas iedzīvotājiem, piešķirot viņiem tiesības un uzliekot atbildību, vienlaikus veicinot līdzdalības demokrātiju, nosakot un mobilizējot pastiprināta sociālā dialoga un efektīva pilsoniskā dialoga dalībniekus. Jaunajai ES sociālās politikas rīcības programmai būtu jāveicina radoša un inovatīva pieeja jaunu problēmu risināšanā un risku novēršanā.

4.3

Jaunajai programmai būtu jābalstās uz ilgtermiņa sociālajiem un sabiedrības aspektiem un jāatbilst jaunajām vajadzībām un apstākļiem. Šādā ilgtermiņa ilgtspējībā īpaša uzmanība būtu jāpievērš bērniem un jaunajai paaudzei.

4.4

Tādēļ programmā jāaktualizē un atkārtoti jāizvērtē ES sociālās politikas mērķi laika posmam pēc 2010. gada. Tai jābūt dinamiskas sociālās Eiropas vispārējam ceļvedim sociālās politikas pasākumu jomā visos līmeņos un jābalstās uz regulāri aktualizētām “sociālajām programmām” (6), kuru pamatā ir kopējas vērtības.

4.5

ESRP ir cieši saistīta ar dinamisku Eiropas sociālo modeli (7). Modeļa priekšrocība izpaužas galvenokārt tā spējā visdažādākajās situācijās izmantot kopējās vērtības, lai kopā ar pilntiesīgiem partneriem izstrādātu instrumentus, procedūras un pasākumus, tādējādi nodrošinot patiesu konverģenci attīstības jomā. ES spēja piešķirt finansējumu ir izšķirošs faktors, lai nodrošinātu saskaņotu attīstību un mazinātu strukturālos trūkumus atsevišķās valstīs.

4.6

Programmā ir ņemts vērā, ka ekonomikas attīstība un sociālais progress viens otru pastiprina un ir savstarpēji atkarīgi. Ekonomikas konkurētspējas, sociālā taisnīguma un solidaritātes apvienojums ir vispiemērotākais veids, kā veicināt Eiropas sabiedrības labklājību. Tā, nosakot atbilstošas garantijas saņēmējiem, varētu apvienot arī privātā un publiskā sektora iniciatīvas, lai rastu ilgtspējīgus finanšu resursus sociāli iekļaujošas labklājības radīšanai. Tādējādi programmai būtu jārada arī sistēma, kas garantē, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi ir universāli, pieejami un kvalitatīvi.

4.7

Ar jauno Sociālās politikas rīcības programmu būtu jāatbalsta sociāli atbildīga uzņēmējdarbība, godīga konkurence un līdzvērtīgi konkurences apstākļi, kas iekšējam tirgum ļauj veiksmīgi attīstīties, nepieļaujot sociālo dempingu. Šajā sakarā rīcības programmā īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī darba vietu kvalitātei nākotnē un ar to saistītai vajadzībai pēc zināšanu sabiedrības.

4.8

Uzņēmējdarbības — kā to definē Komisija (8) — veicināšana plašākā nozīmē ļaus uzlabot rezultātus gan ekonomikas, gan sociālajā jomā (9). Jānodrošina un jāveicina daudzveidīga uzņēmējdarbība, lai izmantotu mazo un vidējo uzņēmumu un sociālās ekonomikas uzņēmumu specifikas priekšrocības, kā arī to ieguldījumu sociālajā dimensijā. Lai visiem ekonomikas jomas dalībniekiem nodrošinātu vienādus konkurences apstākļus, nepieciešami Eiropas statūti apvienībām, fondiem, savstarpējām apdrošināšanas sabiedrībām un mazajiem uzņēmumiem.

4.9

ES sociālās politikas rīcības programmas pamatā jābūt vispusīgai un saskaņotai pieejai, un ar tās palīdzību sociālā politika jāiekļauj arī citās politikas jomās. Tai jākļūst par makroekonomikas politikas, nodokļu politikas, konkurences politikas, ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, rūpniecības politikas, teritoriālās kohēzijas un ES ārpolitikas neatņemamu daļu.

4.10

Jaunā ES sociālās politikas rīcības programma ļautu būtiski uzlabot jauno sociālās politikas koncepciju, kā pamatā ir 21. gadsimta “dzīves iespējas” un ar kuru nesen iepazīstināja Komisija (10). Komisija ierosina ES politiku struktūru un uzsver, ka “iespēju, piekļuves un solidaritātes” programmai ir nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi sociālajā un cilvēkkapitālā. Šādi ieguldījumi uzlabos saimnieciskajā jomā gūtos rezultātus, un tie ir pamatoti no ilgtspējīgas attīstības aspekta. Komiteja stingri atbalsta minēto koncepciju un uzskata, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī jānodrošina inovatīvi veidi, kā finansēt cilvēkkapitālu un sociālo kapitālu. Tādēļ ir jāpielāgo ES budžets. Varētu pētīt arī iespēju izveidot Eiropas mēroga kredītlīdzekli sociālās infrastruktūras attīstībai.

4.11

ESRP būtu jāveicina vienlīdzīgāka un līdzsvarotāka globalizācija, popularizējot ES sociālā modeļa principus un vērtības tās ārējās attiecībās. Jārosina partnerattiecības ar trešām valstīm, sniedzot pastiprinātu tehnisko un finansiālo palīdzību, lai veicinātu sociālo un pilsonisko dialogu, kā arī nodarbinātības un sociālās labklājības politikas īstenošanu. Tirdzniecībā būtu stingri jāievēro cilvēka pamattiesības un cilvēka sociālās tiesības, kas noteiktas, piemēram, ar ILO principiem un normām (11).

5.1

Eiropas Savienības iestādēm jāattaisno sava vadības loma un saistības, kas tām ir noteiktas sociālā progresa jomā saskaņā ar Līgumu. Tādēļ ir vajadzīga jauna Eiropas sociālās politikas rīcības programma. Faktiski būtu jāizmanto visi Līgumā minētajam nolūkam paredzētie pieejamie instrumenti un pasākumi (12) atbilstoši to lietderīgumam un efektivitātei, vienlaikus atzīstot subsidiaritātes un proporcionalitātes prasības.

5.2

ES sociālās politikas rīcības programma, ko pieņēma 1989. gadā, kopā ar 1992. gadā pieņemto vienotā tirgus izveides projektu ir pierādījusi “Kopienas metodes” vērtību. Tā kā minētā metode joprojām ir spēkā notiekošajā iekšēja tirgus pārskatīšanā, Komiteja uzskata, ka tā būtu jāizmanto arī, lai piešķirtu lielāku dinamiskumu sociālajai dimensijai. Tādējādi tiesību aktu pieņemšana ir iespējama ES-27.

5.3

Vienlaikus plaša un daudzveidīga sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana dažādos līmeņos var palīdzēt vairot “līdzdalības” apziņu. Visām iesaistītajām pusēm jāpiedalās, lai Eiropas Sociālās politikas rīcības programma būtu atbilstoša, reāla, praktiski īstenojama un atbilstu iedzīvotāju vajadzībām. Tādēļ jānodrošina šajā atzinumā aprakstītās proaktīvās un augšupējās pieejas mijiedarbība ar ES iniciatīvām.

5.4

Jānosaka iedzīvotāju vajadzības, bažas un vēlmes. ES Komisijas iniciatīvu par faktisko sociālo apstākļu novērtēšanu var izmantot kā modeli un regulāri īstenot arī vietējā līmenī. Pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām ir svarīga nozīme, lai iedzīvotāju prasības darītu zināmas atbilstošajā līmenī, ieskaitot ES līmeni. Minētās organizācijas sistemātiski jāiesaista ES Komisijas uzsāktajā stāvokļa novērtēšanā un apspriešanā, un starpnieka lomu šajā procesā var pildīt Komiteja.

5.5

EESK tādēļ uzsver, ka ir svarīgi organizēt pastāvīgas debates visos līmeņos, lai risinātu turpmākās problēmas un pieņemtu stratēģiskus lēmumus sociālās politikas jomās. Ar debašu starpniecību jāmēģina panākt jaunu vienošanos par Eiropas sociālo politiku, pamatojoties uz visu iesaistīto pušu kopīgām saistībām.

5.6

Starpnozaru, nozaru un starptautiskais sociālais dialogs joprojām ir viens no galvenajiem sociālā modeļa pīlāriem dalībvalstīs un ES līmenī. Darba devējiem un arodbiedrībām kā ekonomikas un sociālo progresa spēcīgiem virzītājspēkiem ir izšķiroša nozīme sociālo problēmu risināšanā. Eiropas sociālo partneru kopīgi sagatavotie analītiskie ziņojumi un izvirzītās prioritātes būs svarīgi elementi, lai izstrādātu atbilstīgus pasākumus ES un valstu līmenī (13).

5.7

Pilsoniskais dialogs, kas skaidri nošķirams no sociālā dialoga, turpmāk arī būs viens no galvenajiem pīlāriem. Iedzīvotāju un viņu organizāciju iesaistīšana sociālās Eiropas veidošanā visos līmeņos būs patiesa problēma.

5.8

Ekonomikas un sociālo lietu padomēm un tām līdzīgām organizācijām būtu jāpiešķir tāds statuss, lai tās var uzaicināt kopā ar savas valsts valdību piedalīties Eiropas Sociālās politikas rīcības programmas veidošanas un īstenošanas visos posmos.

5.9

Praksē jānostiprina sociālās politikas jomā pastāvošās partnerības un dialogi. Jāpopularizē un pēc iespējas vairāk jāizpēta pozitīvā pieredze un partnerības modeļi, kas izmantoti dalībvalstu un ES kohēzijas politikā un kuri ir veicinājuši sabiedrības labklājību.

5.10

Sociālās un ekonomikas jomas dalībnieku autonomija un spējas ir jāveicina un jāatbalsta ar attiecīgiem sabiedriskiem pasākumiem, lai izveidotu rosinošu vidi, kas uzlabotu viņu spēju formulēt augšupējo perspektīvu un noteikt galvenās politikas jomas.

—

Individuālo iespēju nodrošināšana ar kolektīvu saistību starpniecību. Kopīgi principi, lai pārvarētu pārejas periodus visas dzīves gaitā, kā arī, lai atbalstītu elastdrošību (14) ar garantētu izglītību, mācībām, pakalpojumu pieejamību, saglabātām tiesībām un pietiekamiem ienākumiem un ar publisku un/vai privātu finansējumu atkarībā no izraudzītā sociālā nodrošinājuma veida. Jāpielāgo sociālā nodrošinājuma sistēmas un, ja iespējams, jāpapildina tās ar koplīgumu un savstarpēju finansiālo nodrošinājumu.

—

Labāka dzīves kvalitāte, pateicoties sociālās ilgtspējības hartai, kas ietver, piemēram, sociālās pamattiesības, sociālo aizsardzību, sociālos pakalpojumus, veselību un pacientu, tajā skaitā garīgi slimu pacientu, tiesības.

—

Eiropas Pamattiesību harta. Minētās hartas principiem un noteikumiem vajadzētu palīdzēt vadīt un veicināt norises un pasākumus ES sociālās politikas jomā.

—

Modrība visu veidu diskriminācijas apkarošanā. Papildu likumdošanas iniciatīvas un citi pasākumi, lai garantētu Līguma (15) noteikumu izpildi tā, ka ir aptverti visi diskriminācijas iemesli.

—

Starptautisko un Eiropas cilvēktiesību instrumentu ratificēšana. Pasākumi, lai garantētu minētajos instrumentos iekļauto noteikumu juridisku un faktisku izpildi, un uzraudzības, ko veic Eiropas Savienība un dalībvalstis, pilnveidošana. Īpaša uzmanība jāpievērš ANO Konvencijai par bērna tiesībām.

—

Eiropas programma zināšanu paplašināšanai  (16). Mūžizglītības galvenās prioritātes un pasākumi, nodrošinot juridisku pamatu un pietiekamus finanšu resursus.

—

Eiropas Jaunatnes pakta īstenošana, jo īpaši šādi pasākumi:

—

Kopienas integrācijas politikas pamatprogramma. Efektīva un uz saskaņotām tiesībām pamatota integrācijas politika imigrantiem, bēgļiem un mazākumtautībām, kuru atbalsta ar vērienīgiem finanšu resursiem. Pastāvīgs atbalsts ierosinātā Eiropas integrācijas foruma izveidei, ko veiks EESK un Komisija, lai dotu iespēju imigrantiem paust savu viedokli.

—

Nabadzības izskaušana

—

Dzimumu līdztiesība

—

Apmierināt ar sabiedrības novecošanu saistītās vajadzības

—

Visaptveroša ES stratēģija invaliditātes jomā

—

Pilnveidoti vispārējas nozīmes pakalpojumi

—

Tālejoša un efektīva Eiropas nodarbinātības stratēģija, jo īpaši izmērāmi un salīdzināmi mērķi aktivēšanas, mūžizglītības, jauniešu nodarbinātības un dzimumu vienlīdzības jomā. Komisijai jābūt vairāk izpildes pilnvarām.

—

Mobilitāte kā iespēja visiem. Būtu jāizmanto iekšējā tirgus priekšrocības, pilnībā īstenojot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ES, saistot to ar

—

Kvalitatīvs darbs par atbilstīgu samaksu

—

Visu veidu diskriminācijas likvidēšana darba tirgū, īstenojot arī efektīvas stratēģijas dzimumu nevienlīdzības mazināšanai, sociālās atstumtības likvidēšanai un integrācijas iespēju veicināšanai.

—

Uzņēmumi, jo īpaši sociālie uzņēmumi un citi sociālās ekonomikas uzņēmumi kā iespējas efektīvai integrācijai sabiedrībā un darbā.

—

Komisijas programmām uzņēmējdarbības atbalstam vajadzētu joprojām galveno uzmanību pievērst kvalitatīvai nodarbinātībai.

—

Uzņēmumu sociālā atbildība. Veicināt Eiropas izcilību uzņēmumu sociālās atbildības jomā, īstenojot darba devēju, arodbiedrību, NVO un valsts iestāžu kopīgus pasākumus, lai ar ES atbalstu izstrādātu ilgtspējīgus labas prakses modeļus, kas turklāt pilnībā atbilst darba tiesībām un sociālajām tiesībām.

—

Pārmaiņu vadība uzņēmumu un visu ieinteresēto pušu partnerības ietvaros, saskaņā ar kuru darba ņēmēju līdzdalība un apspriešanās ar viņiem un viņu pārstāvjiem ir būtisks nosacījums, lai rastu atbilstošus risinājumus.

—

Vides, rūpniecības, ekonomikas un sociālās dimensijas integrācija ES priekšlikumos par rūpniecību, klimata pārmaiņām un vidi apvienojumā ar īpašiem finansēšanas instrumentiem jauno tehnoloģiju un nodarbinātības atbalstam.

—

Eiropas sociālā modeļa iezīmju popularizēšana ES ārpolitikā (jo īpaši pienācīga darba jēdziens, sociālais dialogs un pilsoniskais dialogs, piemēram, tirdzniecības politikā, attiecībās ar ĀKK un kaimiņvalstīm).

—

ILO pieejas stiprināšana

—

Sociālā un ekoloģiskā marķējuma veicināšana.

—

Noteikt GSP Plus sistēmas konvencijas par atskaites punktu  (18).

—

Veicināt jaunu tehnoloģisku un ekoloģisku iespēju un jaunu starptautisku finansēšanas noteikumu starptautiskās pārvaldības sistēmas.

—

Veicināt starptautiskus nolīgumus par uzņēmumu sociālo atbildību.

—

Imigrācijas politikas izstrāde un īstenošana sadarbībā ar izcelsmes valstīm.

7.1.1

Ārkārtīgi svarīgi ir rast atbilstīgas un efektīvas metodes jauno problēmu risināšanai, lai virzītu sociālo progresu.

7.1.2

Pilnībā būtu jāizmanto gan esošie, gan jaunie Līguma elementi, kas norādīti iepriekš, kā arī jāpastiprina sociālo tiesību aktu kopuma īstenošana. Tas pats attiecas arī uz cita veida pasākumiem.

7.2.1

Saskaņā ar Līguma 136. un 137. pantu jāveic šādi likumdošanas pasākumi:

—

Rūpīgi jāseko Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem un to ietekmei uz sociālo tiesību aktu kopumu un, vajadzības gadījumā, jāveic politiski un juridiski pasākumi, lai nepieļautu pamattiesību pārkāpumus (19).

—

Pilnībā izmantot sociālo partneru un organizētas pilsoniskās sabiedrības iespējas Kopienas tiesību aktu, pasākumu un programmu transponēšanā un īstenošanā.

—

Uzlabot veselības un darba drošības apstākļu uzraudzību un pārbaudi, kā arī darba ņēmēju tiesību realizēšanu.

7.4.1

Kopregulējums un pašregulējums (vienošanās, brīvprātīgi izturēšanās kodeksi, standarti utt.) var papildināt ES pamata tiesību aktus un citus pasākumus arī sociālajā jomā. Sociālais dialogs ir viens no minētā instrumenta elementiem. Kopregulējums un pašregulējums var būt dinamisks process, atbildot uz sociālo apstākļu straujo attīstību. Tas tomēr vienmēr rūpīgi jāizvērtē un jābalsta uz visu ieinteresēto pušu līdzdalību un atbildību, un tam nevajadzētu radīt vājāku juridisko statusu nekā pieejamajai Kopienas metodei.

7.5.1

Pašreizējais Eiropas sociālo partneru kopīgais darba plāns (2006–2008) liecina, ka Eiropas sociālais dialogs ir labs instruments Eiropas problēmu risināšanai ar nosacījumu, ka Eiropas sociāli partneri nosaka līdzekļus, lai radītu funkcionējošu un dinamisku autonomu darba attiecību kultūru visos līmeņos. ES var to atbalstīt

7.6.1

Lisabonas līguma noteikumi (20) par līdzdalības demokrātiju sniedz jaunas iespējas pilnīgai pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai Eiropas sociālās politikas izveidē un jo īpaši, jaunās Eiropas sociālās politikas rīcības programmas izstrādāšanā.

7.6.2

EESK ir organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības iestāde ES līmenī. Ar Lisabonas līgumu Komitejai ir piešķirtas papildu pilnvaras, lai tā pilnībā varētu veikt savas funkcijas kā starpniece starp organizētu pilsonisko sabiedrību un ES lēmēj iestādēm. EESK jo īpaši atbild par līdzdalības demokrātijas veicināšanu. Komiteja izvirzīs iniciatīvas un pētīs metodes un veidus, lai nodrošinātu Līguma jaunā panta darbību, kā arī lai izvērtētu dažādās līdzdalības un konsultēšanās metodes, kā arī ietekmes novērtējumus, ko izmanto ES Komisija un pārējās ES iestādes, nolūkā padarīt tās uzticamākas, lietderīgākas un iekļaujošākas. Šajā sakarā Komiteja atkārtoti uzsver, ka jāpieņem Eiropas apvienību statūti. (21)

7.7.1

Pilsoņu iniciatīvas tiesības (22) var uzskatīt par vienu no vissvarīgākajiem organizētas pilsoniskās sabiedrības instrumentiem, lai sociālās Eiropas koncepcija būtu tuvāka iedzīvotājiem un sabiedrības vēlmēm.

7.7.2

Tāpēc pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāizvērtē minētās Līguma jaunās klauzulas efektivitāte. Minētajām organizācijām ir jāizskata, kādos apstākļos tās var izmantot šādu klauzulu un kā to var īstenot. EESK arī var sniegt ieguldījumu pētījuma veikšanā, iesaistot valstu ekonomikas un sociālo lietu padomes un valstu organizācijas, kuras pārstāv EESK locekļi.

7.8.1

Arvien pieaugošā Eiropas Savienības daudzveidība ir arguments pastiprinātai sadarbībai. Dalībvalstis, kas sociālās politikas jautājumos vēlas doties tālāk un straujāk, var izmantot šādu iespēju rast kopīgus un atbilstošus risinājumus. Tas, protams, nedrīkst izraisīt “sociālo dempingu”, kā arī nedrīkst atstāt novārtā tos, kuri nepiedalās minētajā sadarbībā. Šajā sakarā jāatzīmē, ka atsevišķu dalībvalstu sadarbība jau pastāv dažās jomās (23).

7.8.2

Pastiprināta sadarbība iespējama šādās jomās:

7.9.1

Dažādos atzinumos Komiteja ir atbalstījusi AKM, tomēr uzskata, ka tai jābūt efektīvākai. AKM ir devusi dažus rezultātus, bet dalībvalstis bieži nav izrādījušas pietiekamu uzticēšanos saskaņotajiem mērķiem un pasākumiem.

7.9.2

Komiteja ir ierosinājusi izmantot AKM, lai noteiktu labākus kvantitatīvos un kvalitatīvos mērķus līdz ar labākiem sociālajiem rādītājiem, jo īpaši jaunajās jomās, piemēram, integrācijas politikā, starppaaudžu solidaritātes un invaliditātes politikā.

7.9.3

AKM būtu pēc iespējas vairāk jāizmanto vietējā līmenī, tādējādi atspoguļojot līdzdalības augšupējo pieeju un nepieciešamo koordinēšanu starp partneriem un politikām, lai vietējā un reģionālā attīstība noritētu ar struktūrfondu atbalstu.

7.9.4

Daži priekšlikumi:

7.10.1

Komisijas nesenās iniciatīvas par, piemēram, elastdrošību, ir ieviesušas “jaunu” metodi, kas balstās uz kopīgiem principiem, kuri ir kā ieteikumi dalībvalstīm (25), kas īstenojami pēc to ieskatiem.

7.10.2

Minētā metode šķiet noderīga, kad tā koncentrēta uz ļoti specifiskiem tematiem un ja dalībvalstis vēlas progresu, pat ja ES kompetence ir ierobežota. Tā kā ir iesaistītas daudzas politikas jomas, nepieciešama integrēta pieeja.

7.10.3

“Kopīgu principu metode” dos arī iespēju organizētas pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai gan to izstrādē un pat apspriešanā, gan arī to īstenošanā.

7.10.4

Tomēr ļoti nepieciešams rast saikni ar pārējiem ES instrumentiem un metodēm, piemēram, AKM un Lisabonas stratēģijas integrētajām pamatnostādnēm, lai izvērtētu minētās “jaunās” metodes efektivitāti un atbilstošu piemērošanu. Īstenošanā ir svarīgi pilnībā ievērot kopīgos principus, lai neradītu negodīgu konkurenci.

7.11.1

Komiteja ierosina ES sociālās politikas rīcības programmas ietvaros īstenot konkrētu pasākumu saistībā ar minētajiem rādītājiem, kurā aktīvi piedalītos visas ieinteresētās puses. Ar minēto pasākumu būtu

7.12.1

Eiropas Savienības tiesību akti, politika un programmas būtu jāizvērtē to sociālās ietekmes aspektā. Komisija ir īpaši atbildīga par šāda ietekmes novērtējuma veikšanu, kurā būtu aktīvi jāiesaista visi ieinteresētie dalībnieki. Reizi piecos gados būtu jāveic visu svarīgāko sociālās politikas jomu novērtējums, īpašu uzmanību pievēršot to ietekmei uz nodarbinātību, izaugsmi un sociālo kohēziju un ilgtspējību. Būtu jānosaka kvalitātes kritēriji, lai veiktu nepieciešamo analīzi un novērtējumus.

7.13.1

Lai īstenotu sociālās politikas rīcības programmu, budžeta instruments būtu jāaplūko gan ES, gan dalībvalstu finanšu resursu aspektā.

7.13.2

Budžeta reformā īpašs būtu jāuzsver pasākumi, kas sekmē ekonomisko un sociālo kohēziju. Jāpārdala resursi, lai saglabātu un veicinātu kohēziju, nodarbinātību un Eiropas sociālo modeli, un līdz ar to ES sociālās politikas rīcības programmu, ņemot vērā piecu gadu novērtējumu (skat. 7.12.1. punktu).

7.13.3

Kamēr jaunais budžets nav stājies spēkā (līdz 2013. gadam), tomēr var veikt noteiktu resursu pārdali esošā budžeta ietvaros gan ar atkārtotām sarunām ar dalībvalstīm, gan bez šādām sarunām.

7.13.4

Lai sociālo dimensiju integrētu dažādās politikās, nepieciešama lielāka saskaņotība un koordinācija starp dažādiem fondiem (piemēram, kohēzijas fondu, reģionālās attīstības fondu, sociālo fondu, lauku attīstības fondu un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu (GPF)).

7.13.5

Priekšlikumi starpposma iniciatīvām: