(1)

Reaģējot uz 2008.–2009. gada globālo finanšu krīzi, Savienība uzsāka plaši reformēt iestāžu prudenciālās uzraudzības regulējumu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (4), ar mērķi palielināt Savienības banku nozares noturību. Viens no galvenajiem reformas elementiem bija ieviest starptautiskus standartus, par kuriem 2010. gadā vienojās Bāzeles Banku uzraudzības komiteja (BCBS), proti, tā saukto “Bāzele III reformu” un no tās izrietošos “Bāzele III” standartus. Minētā reforma Savienības banku nozari padarīja noturīgāku pirms Covid-19 krīzes. Tomēr, lai gan kapitāla vispārējais līmenis iestādēs Savienībā pašlaik kopumā ir apmierinošs, dažas no problēmām, kas tika identificētas globālās finanšu krīzes sākumā, vēl ir jārisina.

(2)

Lai risinātu minētās problēmas, nodrošinātu juridisko noteiktību un Savienības starptautiskajiem G20 parteriem apliecinātu tās apņemšanos, ir ārkārtīgi svarīgi Savienības tiesību aktos godprātīgi īstenot atlikušos “Bāzele III” reformas elementus, par kuriem panākta vienošanās 2017. gadā (“galīgais “Bāzele III” regulējums”). Vienlaikus īstenošanā būtu jāizvairās no tā, ka tiek ievērojami palielinātas vispārējās kapitāla prasības Savienības banku sistēmai kopumā, un būtu jāņem vērā Savienības ekonomikas īpatnības. Kad iespējams, starptautiskajiem standartiem būtu jāpiemēro korekcijas pagaidu kārtā. Īstenošanai būtu jāpalīdz novērst neizdevīgus konkurences apstākļus iestādēm Savienībā, jo īpaši tirdzniecības darbību jomā, kur minētās iestādes tieši konkurē ar saviem starptautiskajiem partneriem. Turklāt, īstenojot galīgo “Bāzele III” regulējumu, Savienība pabeidz desmit gadus ilgu reformas procesu. Šajā sakarā Savienībai būtu jāveic vispārēja savas banku sistēmas novērtēšana, ņemot vērā visas attiecīgās dimensijas. Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai visaptveroši pārskatīt prudenciālo un uzraudzības prasību sistēmu. Minētajā pārskatīšanā būtu jāņem vērā dažādie korporatīvo formu, struktūru un uzņēmējdarbības modeļu veidi visā Savienībā. Minētajā pārskatīšanā būtu jāņem vērā arī riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības īstenošana, kas ir daļa no prudenciālajiem noteikumiem par kapitālu un likviditāti, kā arī tās piemērošanas līmenis. Pārskatīšanā būtu jānovērtē, vai riska darījumu vērtības minimālā robežvērtība un tās piemērošanas līmenis nodrošina noguldītāju aizsardzību pienācīgā līmenī un aizsargā finanšu stabilitāti Savienībā, ņemot vērā norises gan visā Savienībā, gan banku savienībā visās tās dimensijās. Šajā sakarā Komisija pienācīgi ņem vērā attiecīgos Eiropas Parlamenta un Eiropadomes paziņojumus un secinājumus par banku savienību.

(3)

Komisija 2023. gada 27. jūnijā apņēmās visaptveroši, taisnīgi un līdzsvaroti novērtēt banku sistēmas stāvokli un piemērojamo regulatīvo un uzraudzības sistēmu vienotajā tirgū. To darot, tā ņems vērā ar šo regulu Regulā (ES) Nr. 575/2013 ieviesto grozījumu ietekmi, kā arī banku savienības stāvokli visās tās dimensijās. Starp analizējamajiem jautājumiem Komisija izskatīs riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības ieviešanu, tostarp tās piemērošanas līmeni. Minēto novērtēšanu tā veiks, pamatojoties uz informāciju, kuru būs sniegusi Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (EBI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (5), un Eiropas Centrālā banka un vienotais uzraudzības mehānisms, un apspriedīsies ar ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā dažādās perspektīvas. Attiecīgā gadījumā Komisija, pamatojoties uz minēto ziņojumu, iesniegs tiesību akta priekšlikumu.

(4)

Regula (ES) Nr. 575/2013 ļauj iestādēm aprēķināt savas pašu kapitāla prasības, vai nu izmantojot standartizētas pieejas, vai izmantojot iekšējā modeļa pieejas. Saskaņā ar standartizētām pieejām iestādēm pašu kapitāla prasības ir jāaprēķina, izmantojot fiksētus parametrus, kuri balstīti uz samērā piesardzīgiem pieņēmumiem un noteikti Regulā (ES) Nr. 575/2013. Iekšējā modeļa pieejas, kas jāapstiprina kompetentajām iestādēm, ļauj iestādēm pašām aplēst lielāko daļu parametru vai visus parametrus, kas vajadzīgi, lai aprēķinātu pašu kapitāla prasības. BCBS 2017. gada decembrī nolēma ieviest kopēju riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību. Minētais lēmums bija balstīts uz 2008.–2009. gada globālās finanšu krīzes sākumā veikto analīzi, kurā tika konstatēts, ka iekšējiem modeļiem ir tendence par zemu novērtēt riskus, kam pakļautas iestādes, jo īpaši attiecībā uz noteiktu veidu riska darījumiem un riskiem, un līdz ar to tiem ir tendence noteikt nepietiekamas pašu kapitāla prasības. Salīdzinājumā ar pašu kapitāla prasībām, kas aprēķinātas, izmantojot standartizētās pieejas, iekšējie modeļi attiecībā uz tiem pašiem riska darījumiem vidēji nosaka zemākas pašu kapitāla prasības.

(5)

Riska darījumu vērtības minimālā robežvērtība ir viens no “Bāzele III” reformas pamatpasākumiem. Tās mērķis ir ierobežot nepamatoto nepastāvību, ko pašu kapitāla prasībās rada iekšējie modeļi, un pārmērīgo kapitāla samazinājumu, pie kura iestāde, kas izmanto iekšējos modeļus, var nonākt salīdzinājumā ar iestādi, kura izmanto standartizētās pieejas. Iestāžu iekšējo modeļu radītajām pašu kapitāla prasībām nosakot zemāku robežvērtību 72,5 % apmērā no pašu kapitāla prasībām, kuras būtu piemērojamas, ja minētās iestādes izmantotu standartizētās pieejas, riska darījumu vērtības minimālā robežvērtība ierobežo pārmērīga kapitāla samazinājuma risku. Šajā nolūkā, iestādēm, kas izmanto iekšējos modeļus, būtu jāveic divi pašu kapitāla prasību aprēķini, katrā aprēķinā apkopojot visas pašu kapitālu prasības, neveicot nekādu dubultu aprēķinu. Īstenojot pašu riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību godprātīgi, tiktu palielināta iestāžu kapitāla rādītāju salīdzināmība, atjaunota iekšējo modeļu uzticamība un nodrošināts, ka starp iestādēm, kuras izmanto dažādas pieejas savu pašu kapitāla prasību aprēķināšanai, pastāv vienlīdzīgi konkurences apstākļi.

(6)

Nolūkā nodrošināt, ka pašu kapitāls ir pienācīgi sadalīts un pieejams, lai vajadzības gadījumā aizsargātu uzkrājumus, riska darījumu vērtības minimālā robežvērtība būtu jāpiemēro visos konsolidācijas līmeņos, ja vien dalībvalsts neuzskata, ka minēto mērķi var efektīvi sasniegt citādi, jo īpaši attiecībā uz tādām grupām kā kooperatīvas grupas ar centrālu struktūru un ar radniecīgām iestādēm, kas atrodas minētajā dalībvalstī. Šādos gadījumos dalībvalstij būtu jāspēj pieņemt lēmumu nepiemērot riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību individuāli vai subkonsolidēti iestādēm minētajā dalībvalstī ar noteikumu, ka minēto iestāžu mātes iestāde minētajā dalībvalstī – augstākajā konsolidācijas līmenī minētajā dalībvalstī –, pamatojoties uz tās konsolidēto finanšu stāvokli, atbilst riska darījumu vērtības minimālajai robežvērtībai.

(7)

BCBS ir konstatējusi, ka pašreizējā standartizētā pieeja kredītriskam (SA-CR) vairākās jomās nav nepietiekami jutīga pret risku, kā rezultātā kredītriska novērtējums – un līdz ar to pašu kapitāla prasības – ir neprecīzs vai nepiemērots, proti, pārāk augsts vai pārāk zems. Tāpēc noteikumi par standartizēto pieeju kredītriskam būtu jāpārskata, lai minētās pieejas jutīgumu pret risku palielinātu attiecībā uz vairākiem būtiskākajiem aspektiem.

(8)

Attiecībā uz tādiem riska darījumiem ar citām iestādēm, kam piešķirts kredītnovērtējums, dažas riska pakāpes būtu jāpārkalibrē saskaņā ar “Bāzele III” standartiem. Turklāt procedūra, ko piemēro, lai noteiktu riska pakāpi tādiem riska darījumiem ar iestādēm, kuriem nav reitinga, būtu jāpadara detalizētāka un jāatsaista no tās dalībvalsts centrālajai valdībai piemērojamās riska pakāpes, kurā aizņēmuma iestāde veic uzņēmējdarbību, jo vairs nebūtu jāpieņem, ka valdība šādām iestādēm sniedz netiešu atbalstu.

(9)

Attiecībā uz pakārtoto un prudenciāli pielīdzināmo parāda vērtspapīru riska darījumiem, kā arī kapitāla vērtspapīru riska darījumiem, ir nepieciešama detalizētāka un stingrāka riska pakāpes piešķiršanas procedūra, lai atspoguļotu pakārtoto parāda vērtspapīru un kapitāla vērtspapīru riska darījumu lielāko zaudējumu risku salīdzinājumā ar parāda vērtspapīru riska darījumiem un lai novērstu regulējuma arbitrāžu starp netirdzniecības portfeli un tirdzniecības portfeli. Iestādēm Savienībā ir stratēģiski ilgtermiņa kapitāla vērtspapīru ieguldījumi finanšu un nefinanšu sabiedrībās. Tā kā standarta riska pakāpe kapitāla vērtspapīru riska darījumiem piecu gadu pārejas periodā palielinās, attiecībā uz esošo stratēģisko līdzdalību to komercsabiedrību un dažu apdrošināšanas sabiedrību pamatkapitālā, kurās iestādei ir kontrole vai būtiska ietekme, būtu jāpiemēro iepriekš spēkā esošie nosacījumi, lai izvairītos no traucējošas ietekmes un saglabātu to lomu, kas iestādēm Savienībā ir kā stratēģiskiem ilgtermiņa kapitālieguldītājiem. Ņemot vērā prudenciālos aizsardzības pasākumus un uzraudzības iestāžu veikto uzraudzību, kuras mērķis ir veicināt finanšu sektora integrāciju, pašreizējais režīms būtu jāsaglabā attiecībā uz līdzdalību citu tās pašas grupas iestāžu pamatkapitālā vai citu tādu iestāžu pamatkapitālā, uz kurām attiecas tā pati institucionālā aizsardzības shēma. Turklāt, lai stiprinātu privātā un publiskā sektora iniciatīvas nolūkā nodrošināt ilgtermiņa kapitālu biržas sarakstā neiekļautām Savienības sabiedrībām, ieguldījumus, kas veikti tieši vai netieši (piemēram, ar riska kapitāla sabiedrību starpniecību), nebūtu jāuzskata par spekulatīviem, ja minētos ieguldījumus veic ar stingru augstākās vadības nodomu tos turēt vismaz trīs gadus.

(10)

Lai stimulētu konkrētas ekonomikas nozares, “Bāzele III” standartos ir paredzēta kompetento iestāžu rīcības brīvība pildīt savus uzraudzības uzdevumus, kura ļauj iestādēm ar zināmiem ierobežojumiem piemērot preferenciālu režīmu attiecībā uz tādu līdzdalību pamatkapitālā, kas iegūta, ievērojot likumdošanas programmas, kuras sniedz būtiskas subsīdijas ieguldījumiem un ietver valdības uzraudzību un ierobežojumus kapitāla vērtspapīru ieguldījumiem. Tam, ka minēto rīcības brīvību ievieš Savienības tiesību aktos, būtu arī jāpalīdz veicināt ilgtermiņa kapitāla vērtspapīru ieguldījumus.

(11)

Savienībā komercsabiedrību kreditēšanu pārsvarā veic iestādes, kuras attiecībā uz kredītrisku izmanto iekšējos reitingos balstīto pieeju (“IRB pieeju”), lai aprēķinātu savas pašu kapitāla prasības. Līdz ar riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības īstenošanu minētajām iestādēm būs jāpiemēro arī SA-CR, kuras pamatā ir norīkotu ārējo kredītnovērtēšanas iestāžu (ĀKNI) sniegti kredītnovērtējumi aizņēmēju komercsabiedrību kredītkvalitātes noteikšanai. Kredītnovērtējumu saņēmušām komercsabiedrībām piemērojamo ārējo reitingu un riska pakāpju samērošanai vajadzētu būt detalizētākai, lai šādu attiecināšanu saskaņotu ar starptautiskajiem standartiem šajā jomā.

(12)

Tomēr vairums Savienības komercsabiedrību nelūdz ārējus kredītnovērtējumus. Lai izvairītos no traucējošas ietekmes uz banku aizdevumiem komercsabiedrībām, kam nav piešķirts kredītreitings, un lai nodrošinātu pietiekami daudz laika privātā vai publiskā sektora iniciatīvu izveidei ar mērķi palielināt ārējo kredītreitingu segumu, ir nepieciešams paredzēt pārejas periodu. Minētajā pārejas periodā iestādēm, kuras izmanto IRB pieeju, būtu jāspēj piemērot preferenciālu režīmu, kad tās aprēķina savu riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību investīciju kategorijas riska darījumiem ar komercsabiedrībām, kam nav piešķirts kredītreitings, un vienlaikus būtu jāizstrādā iniciatīvas plašas kredītreitingu izmantošanas veicināšanai. Jebkurš pārejas perioda pagarinājums būtu jāpamato, un tam nevajadzētu pārsniegt četrus gadus.

(13)

Pēc pārejas perioda iestādēm būtu jāspēj atsaukties uz norīkotu ĀKNI sniegtiem kredītnovērtējumiem, lai aprēķinātu pašu kapitāla prasības ievērojamai daļai savu riska darījumu ar komercsabiedrībām. EBI, Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei) (EAAPI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (6), un Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) (EVTI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (7) (kopā – “Eiropas Uzraudzības iestādes”), būtu jāuzrauga pārejas pasākuma izmantošana un jāņem vērā attiecīgās norises un tendences ĀKNI tirgū, šķēršļi norīkotu ĀKNI sniegto kredītnovērtējumu pieejamībai, jo īpaši komercsabiedrībām, un iespējamie pasākumi minēto šķēršļu novēršanai. Pārejas periods būtu jāizmanto, lai būtiski paplašinātu reitingu pieejamību Savienības komercsabiedrībām. Šajā nolūkā būtu jāizstrādā risinājumi, kas ir ārpus pašreizējās reitingu sistēmas, lai jo īpaši lielākas komercsabiedrības stimulētu iegūt ārējo reitingu. Papildus pozitīvajai ārējai ietekmei, ko rada reitinga piešķiršanas process, plašāks reitinga segums cita starpā stiprinās kapitāla tirgu savienību. Lai sasniegtu minēto mērķi, ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar ārējiem kredītnovērtējumiem vai tādu papildu iestāžu izveidi, kuras šādus novērtējumus sniedz, kā dēļ varētu būt jārēķinās ar būtiskiem īstenošanas centieniem. Dalībvalstīm ciešā sadarbībā ar savām centrālajām bankām būtu jānovērtē, vai ārējo reitingu seguma palielināšanai varētu būt vēlams lūgt, lai to centrālā banka tiktu atzīta par ĀKNI saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1060/2009 (8) un lai centrālā banka sniegtu korporatīvos reitingus Regulas (ES) Nr. 575/2013 nolūkos.

(14)

Attiecībā uz riska darījumiem, kas nodrošināti ar mājokļa īpašumu, un riska darījumiem, kas nodrošināti ar komerciālu nekustamo īpašumu, BCBS ir izstrādājusi pret risku jutīgākas pieejas, lai labāk atspoguļotu dažādus finansēšanas modeļus un būvniecības procesa posmus.

(15)

Globālā finanšu krīze 2008.–2009. gadā atklāja vairākus trūkumus pašreizējā procedūrā, ko piemēro atbilstoši standartizētajai pieejai riska darījumiem, kas nodrošināti ar mājokļa īpašumu, un riska darījumiem, kas nodrošināti ar komerciālu nekustamo īpašumu. Minētie trūkumi tika ņemti vērā “Bāzele III” standartos. “Bāzele III” standartos riska darījumi, kuru atmaksa ir būtiski atkarīga no īpašuma radītajām naudas plūsmām, ir nošķirti no riska darījumiem, kuriem tas tā nav. Uz pirmajiem minētajiem būtu jāattiecina īpaša riska pakāpes piešķiršanas procedūra, lai precīzāk atspoguļotu ar minētajiem riska darījumiem saistīto risku, kā arī lai uzlabotu konsekvenci ar procedūru, ko piemēro ienākumus nesošam nekustamajam īpašumam saskaņā ar IRB pieeju.

(16)

Attiecībā uz riska darījumiem, kas nodrošināti ar mājokļa īpašumu, un riska darījumiem, kas nodrošināti ar komerciālu nekustamo īpašumu, būtu jāsaglabā aizdevumu sadalīšanas pieeja, jo tā ir jutīga pret aizņēmēja tipu un atspoguļo nekustamā īpašuma nodrošinājuma risku mazinošo ietekmi piemērojamajās riska pakāpēs – pat tādu riska darījumu gadījumā, kuros ir augsta aizdevuma un ķīlas vērtības attiecība. Tomēr aizdevumu sadalīšanas pieeja būtu jākoriģē saskaņā ar “Bāzele III” standartiem, jo ir konstatēts, ka tā ir pārāk konservatīva attiecībā uz dažiem hipotekārajiem aizdevumiem ar ļoti zemu aizdevuma un ķīlas vērtības attiecību.

(17)

Lai nodrošinātu, ka riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības ietekme uz zema riska mājokļu hipotekārajiem aizdevumiem, ko sniedz iestādes, kuras izmanto IRB pieeju, izvēršas pietiekami ilgu laikposmu, un lai tādējādi šāda tipa aizdevumu izsniegšanai neradītu traucējumus, kurus varētu izraisīt pēkšņs pašu kapitāla prasību pieaugums, ir jāparedz konkrēts pārejas pasākums. Pārejas periodā, aprēķinot riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību, iestādēm, kas izmanto IRB pieeju, būtu jāspēj piemērot zemāku riska pakāpi daļai savu riska darījumu, kuri atbilstoši SA-CR ir nodrošināti ar mājokļa īpašuma hipotēku. Lai nodrošinātu, ka pārejas pasākums ir pieejams tikai zema riska hipotekāro aizdevumu riska darījumiem, būtu jānosaka attiecīgi atbilstības kritēriji, pamatojoties uz vispāratzītiem jēdzieniem, ko izmanto atbilstoši SA-CR. Kompetentajām iestādēm būtu jāpārbauda atbilstība minētajiem kritērijiem. Tā kā mājokļa īpašuma tirgi dažādās dalībvalstīs var atšķirties, lēmums par to, vai piemērot pārejas pasākumu, būtu jāatstāj katras dalībvalsts ziņā. EBI būtu jāuzrauga pārejas pasākuma izmantošana. Jebkurš pārejas perioda pagarinājums būtu jāpamato, un tam nevajadzētu pārsniegt četrus gadus.

(18)

Tā kā procedūrai, kas pašlaik tiek piemērota spekulatīvam nekustamā īpašuma finansējumam, trūkst skaidrības un jutīguma pret risku, bieži tiek uzskatīts, ka pašu kapitāla prasības minētajiem riska darījumiem ir pārāk augstas vai pārāk zemas. Tāpēc minētā procedūra būtu jāaizstāj ar īpašu zemes iegādes, attīstīšanas un būvniecības riska darījumiem piemērojamu procedūru, kurā būtu ietverti aizdevumi uzņēmumiem vai īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, kuras finansē jebkādu zemes iegādi attīstīšanas un būvniecības nolūkos vai jebkāda mājokļa īpašuma vai komerciāla nekustamā īpašuma attīstīšanu un būvniecību.

(19)

Ir svarīgi samazināt ietekmi, ko cikliskā iedarbība atstāj uz aizdevumu nodrošinošā nekustamā īpašuma novērtēšanu, un saglabāt stabilākas pašu kapitāla prasības attiecībā uz hipotekārajiem aizdevumiem. Ja pārvērtēšana pārsniedz vērtību aizdevuma piešķiršanas brīdī, ar noteikumu, ka ir pietiekami dati, prudenciālos nolūkos atzītai nekustamā īpašuma vērtībai tādēļ nebūtu jāpārsniedz salīdzināma īpašuma vidējā vērtība, kas mērīta pietiekami ilgā periodā, ja vien minētajā īpašumā nav veikti pārveidojumi, kuri nepārprotami palielina tā vērtību. Lai izvairītos no neparedzētām sekām segto obligāciju tirgus darbībā, kompetentajām iestādēm būtu jāspēj ļaut iestādēm regulāri no jauna novērtēt nekustamo īpašumu, nepiemērojot minētos ierobežojumus attiecībā uz vērtības palielinājumiem. Pārveidojumus, kas uzlabo ēku un dzīvojamo vienību energosniegumu vai noturību, aizsardzību un pielāgošanos fiziskiem riskiem, varētu uzskatīt par tādiem, kas palielina nekustamā īpašuma vērtību.

(20)

Specializētās kreditēšanas darījumus veic ar tādu īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību starpniecību, kas parasti darbojas kā aizņēmējas sabiedrības un kam peļņa no kapitāla ieguldījumiem ir galvenais avots saņemtā finansējuma atmaksāšanai. Līgumiska vienošanās attiecībā uz specializētās kreditēšanas modeli nodrošina aizdevējam ievērojamu kontroli pār aktīviem, kas tiek finansēti, savukārt minēto aktīvu radītie ienākumi ir galvenais avots saistību atmaksāšanai. Lai precīzāk atspoguļotu saistīto risku, minētajam kreditēšanas veidam tādēļ būtu jāpiemēro konkrētas pašu kapitāla prasības attiecībā uz kredītrisku. Atbilstīgi “Bāzele III” standartiem attiecībā uz riska pakāpju piešķiršanu specializētās kreditēšanas riska darījumiem, būtu jāievieš īpaša specializētās kreditēšanas riska darījumu kategorija atbilstīgi SA-CR, tādējādi uzlabojot saskaņotību ar IRB pieejas ietvaros jau esošo konkrēto pieeju specializētiem kreditēšanas riska darījumiem. Būtu jāievieš konkrēta pieeja specializētās kreditēšanas riska darījumiem, ar kuru būtu jānošķir jēdzieni “projektu finansējums”, “objektu finansējums” un “preču finansējums”, lai labāk atspoguļotu riskus, kas raksturīgi minētajām specializētās kreditēšanas riska darījumu kategorijas apakškategorijām.

(21)

Lai gan “Bāzele III” standartos noteiktā jaunā procedūra, ko piemēro atbilstoši standartizētajai pieejai specializētās kreditēšanas riska darījumiem, kam nav piešķirts kredītnovērtējums, ir detalizētāka nekā pašreizējā standartizētā procedūra, ko piemēro riska darījumiem ar komercsabiedrībām, jaunā procedūra nav pietiekami jutīga pret risku, lai spētu atspoguļot to visaptverošo nodrošināšanās pasākumu kopumu un kredītaizsardzības ietekmi, kas parasti ir saistīta ar minētajiem riska darījumiem Savienībā un ļauj aizdevējiem kontrolēt projekta vai aktīva pastāvēšanas laikā radāmās turpmākās naudas plūsmas. Tā kā specializētās kreditēšanas riska darījumiem Savienībā nav ārējā reitinga seguma, minētā jaunā procedūra var arī radīt stimulus iestādēm pārtraukt konkrētu projektu finansēšanu vai uzņemties lielākus riskus attiecībā uz tādiem riska darījumiem ar dažādiem riska profiliem, kam citādi tiek piemērota līdzīga procedūra. Tā kā specializētās kreditēšanas riska darījumus pārsvarā finansē iestādes, kuras izmanto IRB pieeju un kurās attiecībā uz minētajiem riska darījumiem ir ieviesti iekšējie modeļi, ietekme varētu būt īpaši būtiska “objektu finansējuma” riska darījumu gadījumā, radot risku pārtraukt darbības, jo īpaši riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības piemērošanas kontekstā. Lai izvairītos no neparedzētām sekām, ko varētu radīt tas, ka “Bāzele III” standartos attiecībā uz objektu finansējuma riska darījumiem, kuriem nav kredītnovērtējuma, trūkst jutīguma pret risku, būtu jādod iespēja pagaidu kārtā noteikt samazinātu riska pakāpi objektu finansējuma riska darījumiem, kuri atbilst tādu kritēriju kopumam, kas spēj samazināt to riska profilu līdz “augstas kvalitātes” standartiem, kuri atbilst finanšu risku piesardzīgai un konservatīvai pārvaldībai. Minētais pārejas pasākums būtu jānovērtē EBI sagatavotā ziņojumā.

(22)

Riska darījumu ar privātpersonām vai MVU klasifikācija atbilstīgi SA-CR un IRB pieejai būtu vēl vairāk jāsaskaņo, lai nodrošinātu konsekventu attiecīgo riska pakāpju piemērošanu vienam un tam pašam riska darījumu kopumam. Atbilstīgi “Bāzele III” standartiem būtu jāparedz noteikumi par diferencētu pieeju tādiem atjaunojamiem riska darījumiem ar privātpersonām vai MVU, kuri atbilst atmaksāšanas vai izmantošanas nosacījumu kopumam, kas spēj samazināt to riska profilu. Minētie riska darījumi būtu jādefinē kā transaktoru riska darījumi. Tādiem riska darījumiem ar vienu vai vairākām fiziskām personām, kuri neatbilst visiem nosacījumiem, lai tos uzskatītu par riska darījumiem ar privātpersonām vai MVU, atbilstīgi SA-CR būtu jāpiešķir 100 % riska pakāpe.

(23)

Ar “Bāzele III” standartiem SA-CR tiek ieviesta 10 % kredīta korekcijas pakāpe beznosacījumu kārtā atceļamiem piešķīrumiem. Tas varētu ievērojami ietekmēt parādniekus, kuri paļaujas uz beznosacījumu kārtā atceļamo piešķīrumu elastīgumu, lai finansētu savas darbības, saskaroties ar sezonālām svārstībām savā uzņēmējdarbībā vai tiekot galā ar neparedzētām īstermiņa izmaiņām apgrozāmā kapitāla vajadzībās, jo īpaši laikā, kad notiek atgūšanās no Covid-19 pandēmijas. Tādēļ ir lietderīgi paredzēt pārejas periodu, kurā iestādēm būtu jāspēj arī turpmāk piemērot zemāku kredīta korekcijas pakāpi saviem beznosacījumu kārtā atceļamiem piešķīrumiem, un pēc tam novērtēt, vai ir pamats potenciāli pakāpeniski palielināt piemērojamās kredīta korekcijas pakāpes, lai ļautu iestādēm savu darbības praksi un produktus koriģēt, neradot iestāžu parādniekiem traucējumus attiecībā uz kredītu pieejamību.

(24)

Iestādēm vajadzētu īstenot svarīgu lomu, lai palīdzētu atveseļoties no Covid-19 pandēmijas, arī paplašinot proaktīvus parāda pārstrukturēšanas pasākumus, kurus piemēro uzticības cienīgiem parādniekiem, kas saskaras vai tuvākajā laikā saskarsies ar grūtībām izpildīt savas finanšu saistības. Šajā sakarā iestādes nebūtu jāattur no jēgpilnu koncesiju attiecināšanas arī uz parādniekiem, ja tas tiek uzskatīts par lietderīgu tādēļ, ka darījumu partneri potenciāli un nepamatoti klasificēti par tādiem, kas nepilda saistības, ja ar šādām koncesijām varētu tikt atjaunota iespējamība, ka minētie parādnieki samaksā savas atlikušās parādsaistības. Izstrādājot pamatnostādnes par to, kā definēt parādnieka vai kredītiespējas saistību neizpildi, EBI būtu pienācīgi jāapsver vajadzība nodrošināt iestādēm adekvātu elastību.

(25)

Globālā finanšu krīze 2008.–2009. gadā parādīja, ka dažos gadījumos iestādes IRB pieeju ir izmantojušas arī portfeļiem, kuri nav piemēroti modelēšanai nepietiekamu datu dēļ, un tas negatīvi ietekmēja rezultātu ticamību. Tāpēc ir lietderīgi nevis noteikt iestādēm par pienākumu izmantot IRB pieeju attiecībā uz visiem to riska darījumiem, bet piemērot ieviešanas prasību riska darījumu kategoriju līmenī. Lai atbilstīgi IRB pieejai palielinātu kredītriskam piemērojamo pašu kapitāla prasību salīdzināmību un ticamību, ir arī lietderīgi ierobežot IRB pieejas izmantošanu, attiecinot to uz riska darījumu kategorijām, kurās ir grūtāk īstenot ticamu modelēšanu.

(26)

Iestāžu riska darījumi ar citām iestādēm, kas nav finanšu sektora sabiedrības un lielas komercsabiedrības, parasti ir ar zemu saistību neizpildes līmeni. Attiecībā uz šādiem zema saistību neizpildes riska portfeļiem ir grūti iegūt ticamas aplēses par saistību nepildīšanas zaudējumiem (LGD), jo minētajos portfeļos nav novērots pietiekami daudz saistību neizpildes gadījumu. Minēto grūtību rezultātā starp iestādēm ir nevēlami augsts aplēstā riska rezultātu izkliedes līmenis. Tāpēc iestādēm attiecībā uz minētajiem zemas iespējamības saistību neizpildes portfeļiem būtu jāizmanto reglamentējošos aktos noteiktās saistību nepildīšanas zaudējumu vērtības, nevis iekšējās saistību nepildīšanas zaudējumu aplēses.

(27)

Iestādes, kas izmanto iekšējos modeļus, lai attiecībā uz kapitāla vērtspapīru riska darījumiem aplēstu pašu kapitāla prasības kredītriskam, parasti savu riska novērtējumu balsta uz publiski pieejamiem datiem, par kuriem var pieņemt, ka visām iestādēm piekļuve tiem ir identiska. Šādos apstākļos atšķirības pašu kapitāla prasībās nevar pamatot. Turklāt netirdzniecības portfelī turētie kapitāla vērtspapīru riska darījumi veido ļoti mazu iestādes bilances sastāvdaļu. Tāpēc, lai palielinātu iestāžu pašu kapitāla prasību salīdzināmību un vienkāršotu tiesisko regulējumu, iestādēm attiecībā uz kapitāla vērtspapīru riska darījumiem pašu kapitāla prasības kredītriskam būtu jāaprēķina, izmantojot SA-CR, bet IRB pieejas izmantošanu šādā nolūkā nevajadzētu atļaut.

(28)

Būtu jānodrošina, lai iestādēm, kurām ir atļauts izmantot iekšējos modeļus pašu kapitāla prasību aprēķināšanai kredītriskam, atsevišķo riska darījumu saistību nepildīšanas varbūtības, saistību nepildīšanas zaudējumu un kredīta korekcijas pakāpju aplēses nesasniegtu nepamatoti zemu līmeni. Tāpēc ir lietderīgi ieviest minimālās vērtības pašu aplēsēm un noteikt iestādēm pienākumu izmantot augtākās no pašu aplēsēm par riska parametriem un no minēto pašu aplēšu minimālajām vērtībām. Šādām riska parametru minimālajām vērtībām (“ievadparametru minimālajām robežvērtībām”) vajadzētu būt kā aizsardzības pasākumiem, kas nodrošinātu, ka pašu kapitāla prasības nav zemākas par prudenciālo līmeni. Turklāt šādām ievadparametru minimālajām robežvērtībām būtu jāmazina modeļa risks, kas rodas no tādiem faktoriem kā nepareiza modeļu specifikācija, aprēķina kļūda vai datu ierobežojumi. Ievadparametru minimālās robežvērtības arī uzlabotu kapitāla rādītāju salīdzināmību starp iestādēm. Lai sasniegtu minētos rezultātus, ievadparametru minimālās robežvērtības būtu jākalibrē pietiekami konservatīvi.

(29)

Ievadparametru minimālās robežvērtības, kas kalibrētas pārāk konservatīvi, varētu atturēt iestādes no IRB pieejas un ar to saistīto riska pārvaldības standartu pieņemšanas. Iestādes varētu arī tikt motivētas savus portfeļus pārvirzīt uz riska darījumiem ar augstāku risku, lai izvairītos no ievadparametru minimālo robežvērtību noteiktajiem ierobežojumiem. Lai izvairītos no šādām neparedzētām sekām, ievadparametru minimālajām robežvērtībām būtu pienācīgi jāatspoguļo noteiktas riska iezīmes, kas piemīt to pamatā esošiem riska darījumiem, jo īpaši, attiecīgā gadījumā atspoguļojot dažādu riska darījumu veidu atšķirīgās vērtības.

(30)

Specializētās kreditēšanas riska darījumiem ir riska iezīmes, kas atšķiras no iezīmēm, kas piemīt vispārējiem riska darījumiem ar komercsabiedrībām. Līdz ar to ir lietderīgi paredzēt pārejas periodu, kurā samazina saistību nepildīšanas zaudējumu ievadparametru minimālo robežvērtību, kas piemērojama specializētās kreditēšanas riska darījumiem. Jebkurš pārejas perioda pagarinājums būtu jāpamato, un tam nevajadzētu pārsniegt četrus gadus.

(31)

Saskaņā ar “Bāzele III” standartiem IRB pieeja riska darījumu ar centrālajām valdībām kategorijai būtu jāsaglabā pamatā neskarta, jo pamatā esošo parādnieku būtība un ar tiem saistītie riski ir īpaši. Proti, ievadparametru minimālās robežvērtības nebūtu jāpiemēro riska darījumiem ar centrālajām valdībām.

(32)

Lai nodrošinātu konsekventu pieeju visiem riska darījumiem ar reģionālajām pašvaldībām, vietējām pašpārvaldēm un publiskā sektora struktūrām, būtu jāizveido divas jaunas reģionālo pašvaldību, vietējo pašpārvalžu un publiskā sektora struktūru riska darījumu kategorijas, kas būtu neatkarīgas gan no riska darījumu ar centrālajām valdībām, gan no riska darījumu ar iestādēm kategorijām. Procedūra asimilētiem riska darījumiem ar reģionālajām pašvaldībām, vietējām pašpārvaldēm un publiskā sektora struktūrām, kuri atbilstīgi SA-CR kvalificētos procedūrai kā riska darījumi ar centrālajām valdībām un centrālajām bankām, nebūtu jāpiemēro minētajām jaunajām riska darījumu kategorijām atbilstīgi IRB pieejai un uz to nebūtu jāattiecina ievadparametru minimālās robežvērtības. Turklāt specifiskas zemākas ievadparametru minimālās robežvērtības atbilstīgi IRB pieejai būtu jākalibrē riska darījumiem ar reģionālajām pašvaldībām, vietējām pašpārvaldēm un publiskā sektora struktūrām, kuri nav asimilēti, lai pienācīgi atspoguļotu to riska profilu salīdzinājumā ar riska darījumiem ar komercsabiedrībām.

(33)

Būtu jāprecizē, kā garantijas ietekme būtu jāatzīst attiecībā uz garantētu riska darījumu, kam piemēro procedūru atbilstīgi IRB pieejai, izmantojot pašu aplēses par LGD, ja garantijas devējs pieder pie tāda veida riska darījumiem, kam piemēro procedūru atbilstīgi IRB pieejai, neizmantojot pašu aplēses par LGD. Proti, aizvietošanas pieejas izmantošanai, kad ar pamatā esošo riska darījumu saistītos riska parametrus aizstāj ar garantijas devēja riska parametriem, vai tādas metodes izmantošanai, kuras rezultātā pamatā esošā parādnieka saistību nepildīšanas varbūtību vai LGD koriģē, izmantojot konkrētu modelēšanas pieeju, lai ņemtu vērā garantijas ietekmi, nevajadzētu radīt koriģētu riska pakāpi, kas ir zemāka par riska pakāpi, kura piemērojama salīdzināmam tiešam riska darījumam ar garantijas devēju. Līdz ar to, ja garantijas devējam piemēro procedūru atbilstīgi SA-CR, garantijas atzīšanai atbilstīgi IRB pieejai kopumā būtu jānoved pie tā, ka garantētajam riska darījumam piešķir garantijas devēja SA-CR riska pakāpi.

(34)

Galīgajā “Bāzele III” regulējumā vairs netiek prasīts, lai iestāde, kas pieņēmusi IRB pieeju attiecībā uz vienu riska darījumu kategoriju, minēto pieeju pieņemtu attiecībā uz visiem saviem netirdzniecības portfeļa riska darījumiem. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp iestādēm, kuras pašlaik dažiem riska darījumiem piemēro procedūru atbilstīgi IRB pieejai, un iestādēm, kuras to nepiemēro, pārejas pasākumam būtu jāļauj iestādēm atsākt izmantot ne tik sarežģītas pieejas saskaņā ar vienkāršotu procedūru. Minētajai procedūrai būtu jādod iespēja kompetentajām iestādēm iebilst pret tādiem pieprasījumiem atsākt izmantot mazāk sarežģītu pieeju, kas iesniegti, lai iesaistītos regulējuma arbitrāžā. Tikai tas, ka mazāk sarežģītas pieejas izmantošanas rezultātā samazinās pašu kapitāla prasības, kas noteiktas attiecīgajiem riska darījumiem, nebūtu šīs procedūras nolūkos jāuzskata par pietiekamu, lai iebilstu pret pieprasījumu, pamatojoties uz regulējuma arbitrāžu.

(35)

Saistībā ar nepamatotas nepastāvības novēršanu pašu kapitāla prasībās, lai novērstu jebkādas neparedzētas sekas, būtu jāpārskata spēkā esošie diskontēšanas noteikumi, ko piemēro mākslīgām naudas plūsmām. EBI vajadzētu būt pilnvarotai pārskatīt savas pamatnostādnes par saistību izpildes statusa atjaunošanu.

(36)

Riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības ieviešana varētu būtiski ietekmēt pašu kapitāla prasības attiecībā uz vērtspapīrošanas pozīcijām, ko tur iestādes, kuras izmanto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju vērtspapīrošanai vai iekšējo novērtējuma pieeju. Lai gan šādas pozīcijas salīdzinājumā ar citiem riska darījumiem parasti ir mazas, riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības ieviešana varētu ietekmēt vērtspapīrošanas darbības ekonomisko dzīvotspēju, jo riska pārvešanai nav pietiekama prudenciāla ieguvuma. Tas varētu notikt, ja vērtspapīrošanas tirgus attīstība būtu daļa no rīcības plāna par kapitāla tirgu savienību, kas izklāstīts Komisijas 2020. gada 24. septembra paziņojumā “Kapitāla tirgu savienība cilvēku un uzņēmumu labā – jauns rīcības plāns” (“kapitāla tirgu savienības rīcības plāns”), un arī tad, ja iniciatoriestādēm vērtspapīrošana varētu būt jāizmanto plašāk, lai aktīvāk pārvaldītu savus portfeļus, ja tām kļūst saistoša riska darījumu vērtības minimālā robežvērtība. Pārejas periodā iestādēm, kuras izmanto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju vērtspapīrošanai pieeju vai iekšējā novērtējuma pieeju, būtu jāspēj piemērot preferenciālu režīmu ar nolūkuaprēķināt savu riska darījumu vērtības minimālo robežvērtību attiecībā uz tām vērtspapīrošanas pozīcijām, kuru riska svērto vērtību aprēķina, izmantojot kādu no minētajām pieejām. EBI būtu jāziņo Komisijai par nepieciešamību, iespējams, pārskatīt vērtspapīrošanas darījumu prudenciālo režīmu, lai palielinātu prudenciālā režīma jutīgumu pret risku.

(37)

Regula (ES) Nr. 575/2013 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/876 (9), lai “Bāzele III” standartus attiecībā uz 2019. gadā BCBS pabeigto tirdzniecības portfeļa fundamentālo pārskatīšanu (“galīgos FRTB standartus”) īstenotu tikai pārskatu sniegšanas nolūkos. Uz minētajiem standartiem balstītu saistošu pašu kapitāla prasību ieviešana tika atstāta atsevišķa tiesību akta priekšlikuma ziņā pēc tam, kad bija izvērtēta to ietekme uz iestādēm Savienībā.

(38)

Galīgie FRTB standarti saistībā ar robežu starp tirdzniecības portfeli un netirdzniecības portfeli būtu jāievieš Savienības tiesību aktos, jo tiem ir būtiska ietekme uz pašu kapitāla prasību aprēķināšanu attiecībā uz tirgus risku. Atbilstīgi “Bāzele III” standartiem, īstenojot ar robežu saistītās prasības, būtu jāiekļauj tirdzniecības portfelim vai netirdzniecības portfelim piesaistāmo instrumentu saraksti, kā arī atkāpe, kas ļauj iestādēm pēc kompetentās iestādes apstiprinājuma konkrētus instrumentus, kas parasti tiek turēti tirdzniecības portfelī, tostarp biržas sarakstā iekļautus kapitāla vērtspapīrus, piesaistīt netirdzniecības portfelim, ja pozīcijas minētajos instrumentos netiek turētas tirdzniecības nolūkā vai neierobežo tirdzniecības nolūkā turētu pozīciju risku.

(39)

Lai iestādēm Savienībā neradītu būtisku darbības slogu, visām prasībām, ar kurām īsteno galīgos FRTB standartus, lai aprēķinātu pašu kapitāla prasības attiecībā uz tirgus risku, vajadzētu būt vienādam piemērošanas datumam. Tādēļ datums, kurā sāk piemērot noteiktu skaitu FRTB prasību, kas jau tika ieviestas ar Regulu (ES) 2019/876, būtu jāsaskaņo ar šīs regulas piemērošanas datumu. EBI 2023. gada 27. februārī sniedza atzinumu, ka, ja ir stājušies spēkā Regulas (ES) 2019/876 3. panta 6. punktā minētie noteikumi un piemērojamais tiesiskais regulējums vēl neparedz pēc FRTB parauga izstrādāto pieeju piemērošanu kapitāla aprēķināšanas nolūkos, Regulā (ES) Nr. 1093/2010 minētajām kompetentajām iestādēm nevajadzētu piešķirt prioritāti nekādām uzraudzības vai izpildes darbībām saistībā ar minētajām prasībām, kamēr nav panākta pilnīga FRTB īstenošana, kas, paredzams, notiks, sākot ar 2025. gada 1. janvāri.

(40)

Lai pabeigtu pēc 2008.–2009. gada globālās finanšu krīzes ieviesto reformu programmu un novērstu trūkumus pašreizējā tirgus riska regulējumā, Savienības tiesību aktos būtu jāievieš saistošas pašu kapitāla prasības tirgus riskam, kas balstītas uz galīgajiem FRTB standartiem. Jaunākās aplēses par galīgo FRTB standartu ietekmi uz iestādēm Savienībā liecina par to, ka minēto standartu īstenošana Savienībā attiecībā uz noteiktām tirdzniecības un tirgus uzturēšanas darbībām, kuras ir būtiskas Savienības ekonomikai, ievērojami palielinās pašu kapitāla prasības tirgus riskam. Lai mazinātu minēto ietekmi un saglabātu labu finanšu tirgu darbību Savienībā, galīgie FRTB standarti Savienības tiesību aktos būtu jāievieš ar mērķorientētām korekcijām.

(41)

Iestāžu tirdzniecības darbības vairumtirgos var viegli veikt pārrobežu mērogā, tostarp starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Tāpēc galīgo FRTB standartu īstenošana, cik vien iespējams, būtu jākonverģē starp jurisdikcijām gan satura, gan laika ziņā. Pretējā gadījumā būtu neiespējami attiecībā uz minētajām darbībām starptautiskā mērogā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Tāpēc Komisijai būtu jāuzrauga galīgo FRTB standartu īstenošana citās BCBS dalībnieku jurisdikcijās. Lai vajadzības gadījumā novērstu iespējamus izkropļojumus galīgo FRTB standartu īstenošanā, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija savā sagatavošanas darbā rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (10). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un to ekspertiem sistemātiski ir piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Pasākumiem, kas ieviesti ar deleģētajiem aktiem, arī turpmāk vajadzētu būt pagaidu pasākumiem. Ja ir lietderīgi šādus pasākumus piemērot pastāvīgi, Komisijai būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums Eiropas Parlamentam un Padomei.

(42)

Komisijai būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips, kad tā attiecībā uz iestādēm ar vidēji lieliem tirdzniecības portfeļa darījumiem aprēķina pašu kapitāla prasības tirgus riskam, un attiecīgi jākalibrē minētās prasības. Tāpēc būtu jāļauj iestādēm ar vidēji lieliem tirdzniecības portfeļa darījumiem izmantot vienkāršotu standartizētu pieeju, lai aprēķinātu pašu kapitāla prasības tirgus riskam, saskaņā ar starptautiski pieņemtiem standartiem. Turklāt atbilstības kritērijiem, kurus izmanto, lai identificētu iestādes ar vidēji lieliem tirdzniecības portfeļa darījumiem, būtu jāsaglabā konsekvence ar Regulā (ES) 2019/876 noteiktajiem kritērijiem šādu iestāžu atbrīvošanai no FRTB pārskatu sniegšanas prasībām.

(43)

Ņemot vērā atjaunināto Savienības oglekļa emisijas kvotu tirgus struktūru, tā stabilitāti pēdējos gados un ierobežoto oglekļa kredītu cenu svārstīgumu, atbilstīgi alternatīvajai standartizētajai pieejai būtu jāievieš konkrēta riska pakāpe riska darījumiem ar oglekļa tirdzniecību ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ES ETS).

(44)

Atbilstīgi alternatīvajai standartizētajai pieejai riska darījumiem ar instrumentiem, ko ietekmē atlikušie riski, piemēro atlikušā riska papildinājuma prasību, lai ņemtu vērā riskus, uz kuriem neattiecas metode, kas saistīta ar jutīgumu. Atbilstīgi “Bāzele III” standartiem instrumentu un tā riska ierobežošanu var ieskaitīt minētās prasības nolūkiem tikai tad, ja tie ir pilnībā kompensēti. Tomēr iestādes ir spējīgas tirgū lielā mērā ierobežot to dažu instrumentu atlikušo risku, kuri ietilpst atlikušā riska papildinājuma prasības piemērošanas jomā, tādējādi samazinot to portfeļu kopējo risku, pat ja minētā riska ierobežošana varētu pilnībā nekompensēt sākotnējās pozīcijas risku. Lai iestādēm ļautu turpināt riska ierobežošanu, neradot nepamatotus šķēršļus un atzīstot, ka vispārējā riska mazināšana ir ekonomiski pamatota, atlikušā riska papildinājuma prasības īstenošanā būtu jāļauj pagaidu kārtā pēc stingriem nosacījumiem un pēc uzraudzības iestāžu apstiprinājuma izslēgt no atlikušā riska papildinājuma prasības piemērošanas to instrumentu riska ierobežošanu, kurus var ierobežot tirgū.

(45)

BCBS ir pārskatījusi starptautiskos standartus par operacionālo risku, lai novērstu trūkumus, kas tika konstatēti 2008.–2009. gada globālās finanšu krīzes sākumā. Papildus tam, ka standartizētajām pieejām trūkst jutīguma pret risku, tika identificēts, ka tām trūkst arī salīdzināmības, jo attīstītās mērīšanas pieejā ir plašs spektrs ar iekšējās modelēšanas praksēm. Tāpēc un lai vienkāršotu operacionālā riska regulējumu, visas esošās pieejas pašu kapitāla prasību aplēšanai attiecībā uz operacionālo risku tika aizstātas ar vienu metodi, kas nav balstīta uz modeli, proti, jauno standartizēto pieeju operacionālajam riskam. Regula (ES) Nr. 575/2013 būtu jāsaskaņo ar galīgo “Bāzele III” regulējumu, lai iestādēm, kas uzņēmējdarbību veic Savienībā, bet darbojas arī ārpus tās, starptautiskā mērogā nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un to, ka operacionālā riska regulējums saglabā efektivitāti Savienības līmenī.

(46)

BCBS ieviestā jaunā standartizētā pieeja operacionālajam riskam apvieno rādītāju, kas balstās uz iestādes uzņēmējdarbības apjomu, ar rādītāju, kurš ņem vērā minētās iestādes zaudējumu vēsturi. Galīgais “Bāzele III” regulējums paredz zināmu rīcības brīvību attiecībā uz to, kā var īstenot rādītāju, kurā ņem vērā iestādes zaudējumu vēsturi. Jurisdikcijas var neņemt vērā vēsturiskos zaudējumus pašu kapitāla prasību aprēķināšanai attiecībā uz visu attiecīgo iestāžu operacionālo risku vai var ņemt vērā datus par vēsturiskajiem zaudējumiem pat attiecībā uz iestādēm, kuru uzņēmējdarbība ir mazāka par noteiktu uzņēmējdarbības apjomu. Lai Savienībā nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un vienkāršotu pašu kapitāla aprēķināšanu attiecībā uz operacionālo risku, minētā rīcības brīvība attiecībā uz minimālajām pašu kapitāla prasībām būtu jāizmanto saskaņoti, neņemot vērā datus par vēsturiskajiem operacionālajiem zaudējumiem visās iestādēs.

(47)

Aprēķinot pašu kapitāla prasības attiecībā uz operacionālo risku, turpmāk varētu ļaut izmantot apdrošināšanas polises kā efektīvu riska mazināšanas paņēmienu. Šajā nolūkā EBI būtu jāziņo Komisijai par to, vai ir lietderīgi atzīt apdrošināšanas polises par efektīvu riska mazināšanas paņēmienu, un par nosacījumiem, kritērijiem un standarta formulu, kas šādos gadījumos jāizmanto.

(48)

Ārkārtējais un līdz šim vēl nepieredzētais stingrākas monetārās politikas īstenošanas temps pēc Covid-19 pandēmijas varētu izraisīt ievērojamu svārstīgumu finanšu tirgos. Līdz ar lielāku nenoteiktību, kuras rezultātā palielinās ienesīgums no valsts parāda, tas savukārt varētu radīt nerealizētus zaudējumus dažu iestāžu valsts parāda turējumos. Lai mazinātu ievērojamo negatīvo ietekmi, ko centrālās valdības parāda tirgu svārstīgums rada iestāžu pašu kapitālam un tādējādi iestāžu spējai izsniegt aizdevumus, būtu no jauna jāievieš pagaidu prudenciālais filtrs, kas daļēji neitralizētu minēto ietekmi.

(49)

Publiskā finansēšana ar tādu valsts obligāciju emitēšanu, kas ir denominētas citas dalībvalsts nacionālajā valūtā, arī turpmāk varētu būt nepieciešama, lai atbalstītu publiskos pasākumus cīņā ar sekām, kuras rada spēcīgais divkāršais ekonomikas satricinājums, ko izraisījusi Covid-19 pandēmija un Krievijas agresijas karš pret Ukrainu. Lai izvairītos no ierobežojumiem iestādēm, kas iegulda šādās obligācijās, ir lietderīgi no jauna ieviest pārejas pasākumu riska darījumiem ar centrālajām valdībām vai centrālajām bankām, ja minētie riska darījumi ir denominēti citas dalībvalsts nacionālajā valūtā, lai šādiem riska darījumiem piemērotu procedūru atbilstīgi kredītriska regulējumam.

(50)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/630 (11) tika ieviesta prasība par zaudējumu seguma minimumu ienākumus nenesošiem riska darījumiem (NPE), proti, tā sauktais prudenciālais atbalsta mehānisms. Pasākuma mērķis bija izvairīties no to ienākumus nenesošo riska darījumu atjaunošanas, kurus tur iestādes, un vienlaikus veicināt proaktīvu NPE pārvaldību, uzlabojot iestāžu pārstrukturēšanas vai izpildes procedūru efektivitāti. Ņemot vērā minēto, attiecībā uz NPE, ko garantē eksporta kredīta aģentūras vai publiskie garantiju devēji, būtu jāpiemēro dažas mērķtiecīgas izmaiņas. Turklāt dažas iestādes, kas atbilst stingriem nosacījumiem un ir specializējušās NPE iegādē, būtu jāizslēdz no prudenciālā atbalsta mehānisma piemērošanas.

(51)

Arī biržas sarakstā iekļautām mazām un nesarežģītām iestādēm un citām iestādēm būtu jāatklāj informācija par ienākumus nesošo, ienākumus nenesošo un neveikto aizdevumu riska darījumu summu un kvalitāti, kā arī analīzi par kavētu riska darījumu uzskaites ilgumu. Minētais informācijas atklāšanas pienākums minētajām iestādēm nerada papildu slogu, jo EBI jau ir īstenojusi šāda ierobežota informācijas kopuma atklāšanu, pamatojoties uz Padomes 2017. gada rīcības plānu ienākumus nenesošo aizdevumu problēmas risināšanai Eiropā, kurā EBI tika aicināta attiecībā uz visām iestādēm uzlabot informācijas atklāšanas prasības par aktīvu kvalitāti un ienākumus nenesošiem aizdevumiem. Minētais informācijas atklāšanas pienākums pilnībā atbilst arī Komisijas 2020. gada 16. decembra paziņojumam “Ieņēmumus nenesošu aizdevumu problēmas risināšana pēc Covid-19 pandēmijas”.

(52)

Atbilstības nodrošināšanas slogs informācijas izpaušanas nolūkā ir jāsamazina un jāuzlabo izpaustās informācijas salīdzināmība. Tāpēc EBI ir jāizveido centralizēta tīmekļa platforma, kurā iestādes var izpaust informāciju un iesniegt datus. Minētajai centralizētajai tīmekļa platformai vajadzētu kalpot kā vienotam piekļuves punktam iestāžu izpaustajai informācijai, bet iestādēm, kuras šo informāciju sniedz, būtu jāsaglabā informācijas un datu īpašumtiesības un atbildība par to precizitāti. Izpaustās informācijas publicēšanas centralizācijai būtu pilnībā jāatbilst kapitāla tirgu savienības rīcības plānam. Turklāt minētajai centralizētajai tīmeklī bāzētajai platformai vajadzētu būt sadarbspējīgai ar Eiropas vienoto piekļuves punktu.

(53)

Lai nodrošinātu uzraudzības pārskatu un lielāku informācijas izpaušanas integrāciju, EBI iestāžu izpaustā informācija būtu jāpublicē centralizēti, ievērojot visu iestāžu tiesības pašām publicēt datus un informāciju. Šāda centralizēta informācijas izpaušana ļautu EBI publicēt mazu un nesarežģītu iestāžu izpausto informāciju, pamatojoties uz informāciju, par ko minētās iestādes ir sniegušas pārskatu kompetentajām iestādēm, un tādējādi ievērojami samazināt administratīvo slogu, kam pakļautas mazas un nesarežģītas iestādes. Vienlaikus informācijas izpaušanas centralizācijai nevajadzētu ietekmēt citu iestāžu izmaksas, un būtu jāpalielina pārredzamība un jāsamazina tirgus dalībnieku izmaksas saistībā ar piekļuvi prudenciālajai informācijai. Šādai lielākai pārredzamībai būtu jāveicina datu salīdzināmība starp iestādēm un jāveicina tirgus disciplīna.

(54)

Lai sasniegtu vides un klimata mērķus, kas Eiropas zaļajam kursam noteikti Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā, un veicinātu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, liels privātā sektora ieguldījumu apjoms ir jānovirza ilgtspējīgiem ieguldījumiem Savienībā. Regulai (ES) Nr. 575/2013 būtu jāatspoguļo nozīmīgums, kāds ir vides, sociālajiem un pārvaldības (VSP) faktoriem, un pilnīga izpratne par riskiem riska darījumos ar darbībām, kas saistītas ar vispārējo ilgtspēju vai VSP mērķiem. Lai Savienībā nodrošinātu konverģenci un veicinātu vienotu izpratni par VSP faktoriem un riskiem, būtu jānosaka vispārīgas definīcijas. VSP faktoriem var būt pozitīva vai negatīva ietekme uz struktūras, valsts vai fiziskas personas finanšu rādītājiem vai maksātspēju. Izplatītākie VSP faktoru piemēri cita starpā ir siltumnīcefekta gāzu emisijas, biodaudzveidība un ūdens izmantošana un patēriņš – vides jomā, cilvēktiesības un ar darbu un darbaspēku saistīti apsvērumi – sociālajā jomā un vadošo darbinieku tiesības un pienākumi un atalgojums – pārvaldības jomā. Aktīvi vai darbības, kas pakļautas vides vai sociālo faktoru ietekmei, būtu jādefinē, atsaucoties uz Savienības mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā par dabas atjaunošanu, ar kuru groza Regulu (ES) 2022/869, un uz attiecīgajiem Savienības ilgtspējas mērķiem. Lai identificētu aktīvus vai riska darījumus nolūkā novērtēt īpašus prudenciālos režīmus un riska atšķirības, būtu jāizmanto tehniskās pārbaudes kritēriji saistībā ar principu “nenodarīt būtisku kaitējumu”, kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/852 (13), kā arī konkrēti Savienības tiesību akti, kuru mērķis ir novērst klimata pārmaiņas, vides degradāciju un biodaudzveidības zudumu.

(55)

Pakļautība VSP riskiem ne vienmēr ir samērīga ar iestādes izmēru un sarežģītību. Arī līmenis, kādā riska darījumi ir pakļauti VSP riskiem, Savienībā ir samērā neviendabīgs – dažās dalībvalstīs ir novērojama potenciāli viegla pārejas ietekme, bet citās ir potenciāli liela pārejas ietekme uz riska darījumiem, kas saistīti ar darbībām, kurām ir ievērojami negatīva ietekme, jo īpaši uz vidi. Iestādēm piemērojamās pārredzamības prasības un informācijas izpaušanas prasības attiecībā uz ilgtspēju, kas noteiktas citos spēkā esošajos Savienības tiesību aktos, pāris gados nodrošinās detalizētākus datus. Tomēr, lai pienācīgi novērtētu VSP riskus, ar kuriem iestādes varētu saskarties, tirgiem un kompetentajām iestādēm ir ārkārtīgi svarīgi iegūt adekvātus datus no visām minētajiem riskiem pakļautajām struktūrām. Iestādēm būtu jāspēj sistemātiski identificēt un nodrošināt pienācīgu pārredzamību attiecībā uz saviem riska darījumiem ar darbībām, kas tiek uzskatītas par tādām, kas būtiski kaitē kādam no vides mērķiem Regulas (ES) 2020/852 nozīmē. Lai nodrošinātu, ka efektīvas uzraudzības nodrošināšanai kompetento iestāžu rīcībā ir detalizēti, visaptveroši un salīdzināmi dati, informācija par pakļautību VSP riskiem būtu jāiekļauj iestāžu uzraudzības pārskatos. Lai nodrošinātu visaptverošu pārredzamību attiecībā uz tirgiem, VSP risku atklāšana būtu jāattiecina arī uz visām iestādēm. Minētās informācijas detalizācijas pakāpei vajadzētu atbilst proporcionalitātes principam, ņemot vērā to, cik liela un sarežģīta ir attiecīgā iestāde un cik būtiska ir tās pakļautība VSP riskiem. Pārskatot īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz informācijas izpaušanu par VSP riskiem, EBI būtu jānovērtē līdzekļi, ar ko uzlabo informācijas izpaušanu par VSP riskiem segto obligāciju nodrošinājuma portfeļos, un jāapsver, vai informācija par attiecīgajiem iestāžu emitēto segto obligāciju pamatā esošo aizdevumu portfeļu riska darījumiem – vai nu tieši, vai arī nododot aizdevumus īpašam nolūkam dibinātai sabiedrībai – būtu jāiekļauj vai nu pārskatītajos īstenošanas tehniskajos standartos, vai arī tiesiskajā un informācijas atklāšanas regulējumā attiecībā uz segtajām obligācijām.

(56)

Savienības ekonomikas pārejai uz ilgtspējīgu ekonomikas modeli vēršoties plašumā, ilgtspējas riski kļūst arvien nozīmīgāki, un, iespējams, tie jāizskata sīkāk. Pienācīgam novērtējumam par uzticamu un konsekventu VSP datu pieejamību un piekļūstamību vajadzētu būt pamatam, uz kura izveido pilnīgu saikni starp VSP riska faktoriem un tradicionālajām finanšu risku kategorijām un riska darījumu kopumiem. EVTI būtu arī jāveicina minēto pierādījumu vākšana, ziņojot par to, vai VSP riski ir pienācīgi atspoguļoti darījumu partneru kredītriska reitingos vai riska darījumos, kas varētu būt iestāžu rīcībā. Ņemot vērā straujās un pastāvīgās norises saistībā ar VSP risku apzināšanu un kvantificēšanu, ko veic gan iestādes, gan uzraudzības iestādes, līdz šīs regulas spēkā stāšanās dienai ir arī jāpagarina daļa EBI pilnvaru novērtēt, vai būtu pamatoti piemērot īpašu prudenciālo pieeju ar tādiem aktīviem vai darbībām saistītiem riska darījumiem, kuri būtiski asociējas ar vides vai sociāliem mērķiem, un ziņot par to. Veicamā novērtēšanas darba ilguma un sarežģītības dēļ pašreizējās EBI pilnvarās būtu jāparedz vairāku ziņojumu sagatavošana. Attiecīgi līdz 2024. un 2025. gada beigām būtu jāsagatavo divi secīgi EBI ziņojumi par ikgadējo novērtēšanu. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras sniegto informāciju, lai līdz 2050. gadam sasniegtu oglekļneitralitātes mērķi, nevar notikt nekādu jaunu fosilās degvielas avotu izpēte un tās ieguves paplašināšana. Tas nozīmē, ka ar fosilo degvielu saistīti riska darījumi var radīt lielāku risku gan mikrolīmenī, jo šādu aktīvu vērtība laika gaitā samazināsies, gan makrolīmenī, jo ar fosilo degvielu saistīto darbību finansēšana apdraud mērķi ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz 1,5 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tādēļ apdraud finanšu stabilitāti. Tāpēc kompetentajām iestādēm un tirgus dalībniekiem būtu jāizmanto priekšrocības, ko sniedz lielāka iestāžu pārredzamība attiecībā uz to riska darījumiem ar fosilās degvielas nozares sabiedrībām, tostarp to darbību saistībā ar atjaunīgajiem energoresursiem.

(57)

Lai nodrošinātu, ka jebkādas korekcijas attiecībā uz riska darījumiem saistībā ar infrastruktūru nemazina Savienības klimata mērķu vērienu, jauniem riska darījumiem riska pakāpes diskonts tiktu piešķirts tikai tad, ja finansētie aktīvi pozitīvi ietekmē vienu vai vairākus Regulā (ES) 2020/852 noteiktos vides mērķus un nerada būtisku kaitējumu pārējiem minētajā regulā noteiktajiem mērķiem vai ja finansētie aktīvi būtiski nekaitē nevienam no minētajā regulā noteiktajiem vides mērķiem.

(58)

Ir būtiski, lai uzraudzības iestādēm būtu vajadzīgās pilnvaras visaptveroši novērtēt un izmērīt riskus, kuriem banku grupa ir pakļauta konsolidētā līmenī, un elastība pielāgot savas uzraudzības pieejas jauniem risku avotiem. Ir svarīgi izvairīties no nepilnībām starp prudenciālo konsolidāciju un grāmatvedības konsolidāciju, kas var vairot darījumus, kuru mērķis ir pārvietot aktīvus ārpus prudenciālās konsolidācijas tvēruma, lai gan banku grupā riski saglabājas. Tas, ka “mātesuzņēmuma”, “meitasuzņēmuma” un “kontroles” definīcijās nav saskaņotības un “palīgpakalpojumu uzņēmuma”, “finanšu pārvaldītājsabiedrības” un “finanšu iestādes” definīcijās trūkst skaidrības, uzraudzības iestādēm rada grūtības Savienībā konsekventi piemērot piemērojamos noteikumus un konstatēt un pienācīgi novērst riskus konsolidētā līmenī. Tāpēc minētās definīcijas būtu jāgroza un vēl vairāk jāprecizē. Turklāt tiek uzskatīts, ka EBI ir lietderīgi pamatīgāk izmeklēt, vai minētās uzraudzības iestāžu pilnvaras varētu netīši ierobežot jebkādas neatbilstības vai nepilnības, kas atlikušas reglamentējošajos noteikumos vai to mijiedarbībā ar piemērojamo grāmatvedības regulējumu.

(59)

Pēdējos gados ir strauji auguši kriptoaktīvu tirgi. Lai novērstu iespējamos riskus iestādēm, kurus rada to kriptoaktīvu riska darījumi, uz kuriem pietiekami neattiecas spēkā esošais prudenciālais regulējums, BCBS 2022. gada decembrī publicēja visaptverošu standartu prudenciālajam režīmam kriptoaktīvu riska darījumiem. Ieteicamais minētā standarta piemērošanas datums ir 2025. gada 1. janvāris, bet daži standarta tehniskie elementi ir vēl vairāk pilnveidoti BCBS līmenī 2023. un 2024. gadā. Ņemot vērā pašreizējās norises kriptoaktīvu tirgos un atzīstot, cik svarīgi ir Savienības tiesību aktos pilnībā ieviest Bāzeles standartu attiecībā uz iestāžu kriptoaktīvu riska darījumiem, Komisijai līdz 2025. gada 30. jūnijam būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums minētā standarta īstenošanai un būtu jāprecizē prudenciālais režīms, kas minētajiem riska darījumiem piemērojams pārejas periodā līdz minētā standarta īstenošanai. Pārejas perioda prudenciālajā režīmā būtu jāņem vērā tiesiskais regulējums, kas attiecībā uz kriptoaktīvu emitentiem ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/1114 (14), un būtu jāprecizē minēto kriptoaktīvu prudenciālais režīms. Tāpēc pārejas periodā būtu jāatzīst, ka žetonizēti tradicionālie aktīvi, tostarp e-naudas žetoni, rada līdzīgus riskus tradicionālajiem aktīviem un kriptoaktīviem, kas atbilst minētajai regulai, un, kad tie atsaucas uz tradicionālajiem aktīviem, kas nav viena bezseguma valūta, tiem būtu jāpiemēro prudenciālais režīms, kas atbilst minētās regulas prasībām. Riska darījumiem ar citiem kriptoaktīviem, tostarp žetonizētiem kriptoaktīvu atvasinātajiem instrumentiem, kas atšķiras no tiem, kuri kvalificējas labvēlīgākai kapitāla procedūrai, būtu jāpiešķir 1 250 % riska pakāpe.

(60)

Tā kā nav skaidri daži aspekti vērtspapīru finansēšanas darījumiem piemērojamā minimālā diskonta sliekšņa ietvarā, ko BCBS izstrādāja kā daļu no galīgā “Bāzele III” regulējuma, kā arī pastāv iebildumi par ekonomisko pamatojumu tā piemērošanai noteiktu veidu vērtspapīru finansēšanas darījumiem, ir radies jautājums, vai minētā režīma prudenciālos mērķus var sasniegt bez nevēlamu seku radīšanas. Tāpēc Komisijai būtu atkārtoti jāizvērtē vērtspapīru finansēšanas darījumiem piemērojamā minimālā diskonta sliekšņa ietvara ieviešana Savienības tiesību aktos. Lai sniegtu Komisijai pietiekamus pierādījumus, EBI ciešā sadarbībā ar EVTI būtu jāziņo Komisijai par minētā režīma ietekmi un par vispiemērotāko pieeju tā īstenošanai Savienības tiesību aktos.

(61)

Atbilstīgi pabeigtajam “Bāzele III” regulējumam SA-CR varētu nebūt pienācīgi atspoguļots tas, ka vērtspapīru finansēšanas darījumi ir izteikti īstermiņa darījumi, kā rezultātā pašu kapitāla prasības, kas aprēķinātas atbilstīgi minētajai pieejai, varētu būt pārmērīgi augstākas nekā pašu kapitāla prasības, kas aprēķinātas atbilstīgi IRB pieejai. Tādēļ un ņemot vērā arī riska darījumu vērtības minimālās robežvērtības ieviešanu, minētajiem riska darījumiem aprēķinātās pašu kapitāla prasības varētu ievērojami palielināties, ietekmējot parāda un vērtspapīru tirgu, tostarp valsts parāda vērtspapīru tirgu, likviditāti. Tādēļ EBI būtu jāziņo par kredītriska standartu piemērotību un ietekmi attiecībā uz vērtspapīru finansēšanas darījumiem un jo īpaši par to, vai būtu pamatoti koriģēt SA-CR attiecībā uz minētajiem riska darījumiem, lai atspoguļotu, ka tie ir īstermiņa darījumi.

(62)

Komisijai Savienības tiesību aktos būtu jāievieš pārskatītie “Bāzele III” standarti attiecībā uz pašu kapitāla prasībām kredīta vērtības korekcijas (CVA) riskam, ko BCBS publicēja 2020. gada jūlijā, jo minētie standarti kopumā uzlabo to, kā tiek aprēķināta pašu kapitāla prasība CVA riskam, atrisinot vairākas iepriekš novērotas problēmas, jo īpaši to, ka pašreizējais CVA pašu kapitāla prasību režīms nespēj adekvāti aptvert CVA risku.

(63)

Savienības tiesību aktos ieviešot sākotnējos “Bāzele III” standartus attiecībā uz CVA riskam piemērojamo režīmu, noteikti darījumi tika atbrīvoti no pašu kapitāla prasību aprēķināšanas CVA riskam. Par minētajiem atbrīvojumiem tika panākta vienošanās, lai dažiem atvasināto instrumentu darījumiem novērstu potenciāli pārmērīgu cenas pieaugumu, ko izraisītu pašu kapitāla prasību ieviešana CVA riskam, jo īpaši gadījumos, kad iestādes nevarētu mazināt tādu noteiktu klientu CVA risku, kuri nav spējuši apmainīt nodrošinājumu. Saskaņā ar aplēsto ietekmi, ko aprēķinājusi EBI, pašu kapitāla prasības CVA riskam atbilstīgi pārskatītajiem “Bāzele III” standartiem paliktu nepamatoti augstas attiecībā uz tiem darījumiem ar minētajiem klientiem, kuriem piemērots atbrīvojums. Lai nodrošinātu, ka minētie klienti savus finanšu riskus arī turpmāk ierobežo ar atvasināto instrumentu darījumu starpniecību, atbrīvojumi, īstenojot pārskatītos “Bāzele III” standartus, būtu jāsaglabā.

(64)

Tomēr atbrīvoto darījumu faktiskais CVA risks varētu radīt būtisku risku iestādēm, kuras piemēro minētos atbrīvojumus. Ja minētie riski iestātos, attiecīgās iestādes varētu ciest ievērojamus zaudējumus. Kā EBI uzsvēra savā 2015. gada 25. februāra ziņojumā par CVA, atbrīvoto darījumu CVA risks rada prudenciāla rakstura bažas, kurām Regulā (ES) Nr. 575/2013 nav pievērsta uzmanība. Lai palīdzētu uzraudzības iestādēm uzraudzīt no atbrīvotajiem darījumiem izrietošo CVA risku, iestādēm būtu jāsniedz pārskats par tādu pašu kapitāla prasību aprēķināšanu atbrīvoto darījumu CVA riskam, kuras būtu bijis jāaprēķina, ja minētajiem darījumiem nebūtu piemērots atbrīvojums. Papildus tam EBI būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu uzraudzības iestādēm identificēt pārmērīgu CVA risku un visā Savienībā uzlabotu uzraudzības darbību saskaņošanu minētajā jomā.

(65)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt EBI izstrādātos regulatīvos tehniskos standartus attiecībā uz šādiem elementiem: rādītāji ārkārtas apstākļu noteikšanai saistībā ar papildu vērtības korekcijām; metode, ko izmanto, lai precizētu galveno risku raksturojošo rādītāju pozīcijai un to, vai tā ir garā vai īsā pozīcija; process, kurā aprēķina un uzrauga neto īso kredīta vai neto īsās kapitāla vērtspapīru pozīcijas netirdzniecības portfelī; procedūra, ko piemēro, lai kapitāla rādītājiem ierobežotu ārvalstu valūtas risku; kritēriji, kas iestādēm jāizmanto, lai iedalītu ārpusbilances posteņus; kritēriji, ko izvirza tādiem augstas kvalitātes projektu finansēšanas un objektu finansēšanas riska darījumiem specializētās kreditēšanas kontekstā, par kuriem nav pieejams tieši piemērojams kredītnovērtējums; to faktoru veidi, kas jāņem vērā, lai novērtētu riska pakāpju piemērotību; termins “līdzvērtīgs juridiskais mehānisms, kas ieviests, lai nodrošinātu būvējamā īpašuma pabeigšanu saprātīgā termiņā”; nosacījumi, ar ko novērtē, cik būtiski ir izmantot esošo reitinga sistēmu; metodika, ko izmanto, lai novērtētu atbilstību IRB pieejas izmantošanas prasībām; iedalīšana kategorijās “projektu finansējums”, “objektu finansējums” un “preču finansējums”; sīkāka riska darījumu kategoriju precizēšana atbilstīgi IRB pieejai; specializētās kreditēšanas faktori; riska darījumu riska svērtās vērtības aprēķināšana nopirkto parādu atgūstamās vērtības samazinājuma riskam; iedalīšanas procesa integritātes novērtēšana; iestādes metodika saistību nepildīšanas varbūtības aprēķināšanai; salīdzināmais īpašums; pirkšanas un pārdošanas iespēju līgumu uzraudzības delta rādītājs; uzņēmējdarbības rādītāja sastāvdaļas; uzņēmējdarbības rādītāja korekcija; “pārmērīgi apgrūtinošs” definīcija ikgadējo operacionālā riska zaudējumu aprēķināšanas kontekstā; operacionālā riska taksonomija; kompetento iestāžu novērtējums par ikgadējo operacionālā riska zaudējumu aprēķināšanu; zaudējumu datu korekcijas; operacionālā riska pārvaldība; pašu kapitāla prasību aprēķināšana attiecībā uz tirgus risku netirdzniecības portfeļa pozīcijās, kas pakļautas ārvalstu valūtas riskam vai preču riskam; novērtēšanas metodika, kas paredzēta kompetentajām iestādēm saistībā ar alternatīvo standartizēto pieeju; kolektīvo ieguldījumu uzņēmuma tirdzniecības portfeļi; kritēriji atlikušā riska papildinājuma atkāpes piemērošanai; nosacījumi un rādītāji, ko izmanto, lai noteiktu, vai ir radušies ārkārtas apstākļi; kritēriji ievaddatu izmantošanai riska mērīšanas modelī; kritēriji riska faktoru modelējamības novērtēšanai; nosacījumi un kritēriji, saskaņā ar kuriem iestādei var atļaut neaprēķināt pārsniegumu; kritēriji, kuri norāda, vai teorētiskās izmaiņas kādas tirdzniecības nodaļas portfeļa vērtībā ir tuvas vai pietiekami tuvas hipotētiskajām izmaiņām; nosacījumi un kritēriji, kas paredzēti, lai novērtētu CVA risku, kas izriet no vērtspapīru finansēšanas darījumiem pēc patiesās vērtības; starpības aizstājējvērtība; CVA riskam piemērojamās standartizētās pieejas paplašinājumu un izmaiņu novērtēšana; un tehniskie elementi, kas iestādēm vajadzīgi, lai aprēķinātu savas pašu kapitāla prasības attiecībā uz konkrētiem kriptoaktīviem. Minētie regulatīvie tehniskie standarti Komisijai būtu jāpieņem ar deleģētajiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10.–14. pantu.

(66)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt EBI izstrādātos īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz šādiem elementiem: kopīga lēmuma pieņemšanas process saistībā ar IRB pieeju, ko iesniegušas ES mātes iestādes, ES mātes finanšu pārvaldītājsabiedrības un ES mātes jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības; uzņēmējdarbības rādītāja posteņi, ko iegūst, samērojot minētos posteņus ar attiecīgajām pārskatu sniegšanas veidņu šūnām; vienoti informācijas izpaušanas formāti, saistītie norādījumi, informācija par atkārtotas iesniegšanas politiku un IT risinājumi informācijas izpaušanai; un informācijas izpaušana par VSP. Komisijai minētie īstenošanas tehniskie standarti būtu jāpieņem ar īstenošanas aktiem, ievērojot LESD 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu.

(67)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt vienotas prudenciālās prasības, ko piemēro iestādēm visā Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(68)

Tādēļ Regula (ES) Nr. 575/2013 būtu attiecīgi jāgroza,

1)

regulas 4. pantu groza šādi: