31987L0540

Padomes direktīva

(1987. gada 9. novembris)

par piekļuvi kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijai iekšzemes un starptautiskos pārvadājumos un par diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu šajā profesijā

(87/540/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 75. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā transporta tirgus organizācija ir viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem Līgumā paredzētās kopējās transporta politikas īstenošanai;

tā kā to pasākumu pieņemšanai, kas paredzēti, lai saskaņotu piekļuves nosacījumus pārvadātāju profesijai, būtu jāsekmē pakalpojumu sniegšanas brīvība un efektīva uzņēmējdarbības veikšanas tiesību īstenošana;

tā kā jāparedz kopēju noteikumu ieviešana, kuri reglamentē piekļuvi kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijai iekšzemes un starptautiskos pārvadājumos, lai uzlabotu pārvadātāju kvalifikācijas līmeni; tā kā šādiem uzlabojumiem būtu jāpalīdz nostādīt tirgu uz veselīgākiem pamatiem, likvidējot liekās struktūras un uzlabojot sniegto pakalpojumu kvalitāti lietotāju, pārvadātāju un visas ekonomikas interesēs;

tā kā ir gūti apmierinoši rezultāti, īstenojot Padomes Direktīvu 74/561/EEK (1974. gada 12. novembris) par piekļuvi kravu autopārvadājumu operatora profesijai iekšzemes un starptautisko pārvadājumu jomā [4] un Padomes Direktīvu 77/796/EEK par diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu kravu autopārvadātājiem un pasažieru autopārvadātājiem, tostarp par pasākumiem, lai stimulētu šos operatorus efektīvi izmantot savas tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību [5];

tā kā noteikumiem, kuri reglamentē piekļuvi kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijai, tādēļ būtu jāaptver vismaz pārvadātāja profesionālā kompetence; tā kā dalībvalstis var arī piemērot vai pieņemt noteikumus, kas reglamentē pārvadātāja reputāciju un finansiālo stāvokli;

tā kā tomēr nav vajadzības iekļaut šīs direktīvas noteiktajās kopējās normās dažas transporta darbības ar mazu nozīmi ekonomikā, un tā kā uz transportu paša tā definīcijas dēļ neattiecas šīs normas; tā kā būtu arī jāparedz to pārvadātāju iespējama izslēgšana no šīs direktīvas darbības jomas, kuri darbojas vienīgi uz savas teritorijas kuģojamiem ūdensceļiem, kas nav saistīti ar citas dalībvalsts ūdensceļu tīklu;

tā kā ir nepieciešama diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru kvalifikācijas pierādījumu savstarpēja atzīšana attiecībā uz šajā direktīvā ietvertajām darbībām, lai sekmētu efektīvu uzņēmējdarbības veikšanas tiesību īstenošanu;

tā kā profesionālās kompetences sertifikāts, kas izdots saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, attiecībā uz piekļuvi pārvadātāja profesijai uzņēmējai dalībvalstij jāatzīst par pietiekamu pierādījumu;

tā kā dalībvalstīm, kuras nosaka saviem pilsoņiem noteiktas prasības attiecībā uz labu reputāciju un finansiālo stāvokli, attiecīgi dokumenti, ko izdevusi pārvadātāja izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valsts kompetenta iestāde, jāatzīst par pietiekamu pierādījumu attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem;

tā kā šī direktīva turklāt jāpiemēro darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas Padomes Regula (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā [6], ja dalībvalstis par piekļuves nosacījumu profesijai, uz kuru attiecas šī direktīva, vai šādu personu darbībai tajā izvirza profesionālo zināšanu un prasmju pārvaldīšanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

Definīcijas un piemērošanas joma

1. pants

1. Piekļuvi kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijai iekšzemes un starptautiskos pārvadājumos reglamentē tiesību normas, ko pieņēmušas dalībvalstis saskaņā ar šajā direktīvā ietvertajiem kopējiem noteikumiem.

2. Šajā direktīvā:

- "kravu pārvadātājs ar ūdensceļu kuģošanas līdzekli" nozīmē jebkuras fiziskas personas vai jebkura uzņēmuma darbību, pārvadājot kravas pa iekšzemes ūdensceļiem par maksu vai atlīdzību, pat tad, ja šī darbība netiek veikta regulāri,

- "uzņēmums" nozīmē uzņēmējsabiedrības vai firmas Līguma 58. panta nozīmē un uzņēmēju grupas vai kooperatīvus, kuru nolūks ir saņemt pasūtījumus no kuģniecības aģentiem sadalei starp to locekļiem, neatkarīgi no tā, vai šādām grupām vai kooperatīviem ir juridiskas personas statuss.

2. pants

Šī direktīva neattiecas uz fiziskām personām vai uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar kravu pārvadājumiem pa ūdensceļiem, lietojot kuģošanas līdzekļus, kuru pilnā kravnesība nepārsniedz 200 tonnas.

Dalībvalstis var pazemināt šo robežu visām vai atsevišķām pārvadājumu operācijām vai noteiktām pārvadājumu kategorijām.

Tāpat šī direktīva neattiecas uz fiziskām personām vai uzņēmumiem, kuri veic prāmju pārvadājumus.

II NODAĻA

Piekļuve profesijai

3. pants

1. Fiziskām personām vai uzņēmumiem, kas vēlas darboties kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijā, jāatbilst profesionālās kompetences nosacījumiem pat tad, ja tie ir grupas vai kooperatīva locekļi 1. panta 2. punkta nozīmē vai darbojas šajā profesijā tikai noteiktu laiku kā cita ūdensceļu transporta uzņēmuma apakšuzņēmēji.

Ja pretendents ir fiziska persona, kura neatbilst šim nosacījumam, kompetentās iestādes tomēr vai atļaut viņam darboties pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijā, ar nosacījumu, ka viņš norāda tām citu šim nosacījumam atbilstošu personu, kura faktiski pastāvīgi pārvalda transporta operācijas.

Ja pretendents ir uzņēmums 1. panta 2. punkta nozīmē, vienai no fiziskām personām, kura faktiski pastāvīgi pārvalda transporta operācijas, jāatbilst profesionālās kompetences nosacījumam.

2. Profesionālās kompetences nosacījums ir atbilstība kompetences standartam, ko attiecībā uz pielikumā uzskaitītajiem mācību priekšmetiem akceptējusi katras dalībvalsts šim nolūkam izraudzīta iestāde vai organizācija. Nepieciešamās zināšanas iegūst, apmeklējot attiecīgus kursus vai gūstot praktisku pieredzi ūdensceļu transporta uzņēmumā, vai kā abu kombinācija. Dalībvalstis var atbrīvot noteiktu diplomu īpašniekus no zināšanu pierādīšanas tajos pielikumā uzskaitītajos mācību priekšmetos, kuri ir iekļauti iepriekš minētajos diplomos.

Pēc attiecīgo zināšanu pārbaudes šā punkta pirmajā daļā minētā iestāde vai organizācija izdod apliecību.

3. Dalībvalsts pēc konsultēšanās ar Komisiju var atbrīvot no šīs direktīvas piemērošanas pārvadātājus, kuri darbojas vienīgi kuģojamos ūdensceļos savā teritorijā, kas nav saistīti ar citas dalībvalsts ūdensceļu tīklu. Praktiska pieredze, kas gūta no šīs direktīvas piemērošanas atbrīvotā transporta uzņēmumā, nedod tiesības uz 2. punktā minēto apliecību.

4. pants

1. Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, ar kuriem transporta uzņēmums, atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, var darboties pagaidu kārtā ne ilgāk kā vienu gadu, un šo laiku var pagarināt ne vairāk kā par sešiem mēnešiem īpašos attiecīgi pamatotos gadījumos, kā arī gadījumā, kad iestājas pārvadātāju profesijā darbojošās vai 3. panta nosacījumiem atbilstošās fiziskās personas nāve, darbnespēja vai rīcībnespēja.

2. Tomēr dalībvalstu kompetentās iestādes izņēmuma kārtā var uz laiku atļaut noteiktos īpašos gadījumos tādu uzņēmumu vai personu darbību, kas neatbilst 3. pantā minētajiem profesionālās kompetences nosacījumiem, bet kam ir vismaz trīs gadu praktiskā pieredze attiecīgā uzņēmuma ikdienas vadībā.

5. pants

Fiziskās personas, kuras pierāda, ka pirms 1990. gada 1. jūlija ir likumīgi darbojušās kādā dalībvalstī kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijā iekšzemes vai starptautiskos pārvadājumos, attiecībā uz 3. panta 2. punktā minētās apliecības iegūšanu ir atbrīvotas no pienākuma pierādīt savu atbilstību tajā izvirzītajiem nosacījumiem.

6. pants

1. Jebkurām lēmumā, kuru dalībvalsts kompetentās iestādes pieņēmušas atbilstīgi pasākumiem, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu, un ar kuru noraida lūgumu par piekļuvi kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijai, jānorāda motivācija.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes anulē atļauju darboties kravu pārvadātāju pa ūdensceļiem profesijā, ja tās konstatē, ka 3. pantā paredzētie nosacījumi vairs netiek izpildīti, vajadzības gadījumā dodot laiku darbinieku pieņemšanai vai aizstāšanai.

3. Dalībvalstis nodrošina šajā direktīvā minētajām fiziskajām personām un uzņēmumiem iespēju attiecīgi aizstāvēt savas intereses sakarā ar 1. un 2. punktā minētajiem lēmumiem.

III IEDAĻA

Diplomu, sertifikātu un citu dokumentāru kvalifikācijas pierādījumu savstarpēja atzīšana

7. pants

Dalībvalstis atzīst 3. panta 2. punkta otrajā daļā minētos sertifikātus, ko izsniegusi cita dalībvalsts, par pietiekamiem profesionālās kompetences pierādījumiem.

8. pants

1. Ja kāda dalībvalsts izvirza saviem pilsoņiem noteiktas prasības attiecībā uz labu reputāciju vai bankrota neesamību, šai dalībvalstij par pietiekamu pierādījumu attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem, neierobežojot 2. un 3. punktu, jāatzīst sodāmības reģistra izraksts vai, ja tāda nav, pārvadātāja izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valsts kompetentas tiesu vai administratīvas iestādes izdots līdzvērtīgs dokuments, kas pierāda atbilstību šiem nosacījumiem.

2. Ja kāda dalībvalsts izvirza saviem pilsoņiem noteiktas prasības attiecībā uz labu reputāciju un pierādījumu par atbilstību šādām prasībām nevar nodrošināt ar 1. punktā minēto dokumentu, šai dalībvalstij attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem jāatzīst par pietiekamu pierādījumu izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valsts kompetentas tiesu vai administratīvas iestādes izdots apliecinājums, kas apstiprina atbilstību šiem nosacījumiem. Šādiem apliecinājumiem jāattiecas uz konkrētiem faktiem, kurus par būtiskiem uzskata uzņēmēja dalībvalsts.

3. Ja izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valsts nav izdevusi prasīto dokumentu, šādu dokumentu var aizstāt ar zvērestu vai ar svinīgu paziņojumu, ko attiecīgā persona nodod kompetentai tiesu vai administratīvajai iestādei vai, attiecīgā gadījumā, notāram šīs personas izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valstī; šī iestāde vai notārs izsniedz izziņu, kas apliecina zvēresta vai oficiālā paziņojuma autentiskumu. Paziņojumu attiecībā uz bankrotu var līdzīgā kārtā dot kompetentai profesionālai institūcijai tajā pašā valstī.

4. Dokumenti, kas izsniegti saskaņā ar 1. un 2. punktu, nedrīkst būt izsniegti vairāk nekā trīs mēnešus pirms uzrādīšanas brīža. Šis nosacījums attiecas arī uz paziņojumiem, kas izdarīti saskaņā ar 3. punktu.

9. pants

1. Ja kāda dalībvalsts izvirza saviem pilsoņiem noteiktas prasības attiecībā uz finansiālo stāvokli un ja par pierādījumu prasa apliecību, šī valsts uzskata attiecīgus apliecinājumus, ko izdevušas bankas izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valstī vai citas šās valsts izraudzītas institūcijas, par līdzvērtīgiem savā teritorijā izdotajām apliecībām.

2. Ja kāda dalībvalsts izvirza saviem pilsoņiem noteiktas prasības attiecībā uz finansiālo stāvokli un pierādījumu par atbilstību šādām prasībām nevar nodrošināt ar 1. punktā minēto dokumentu, šai dalībvalstij attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem jāpieņem par pietiekamu pierādījumu izcelsmes vai līdzšinējās reģistrācijas valsts kompetentas administratīvas iestādes izdots apliecinājums, kas apstiprina atbilstību šiem nosacījumiem. Šādiem apliecinājumiem jāattiecas uz konkrētiem faktiem, kurus par būtiskiem uzskata uzņēmēja dalībvalsts.

10. pants

Šīs direktīvas 7., 8. un 9. pants attiecas arī uz dalībvalstu pilsoņiem, kuriem šīs direktīvas 1. pantā minētās darbības saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1612/68 jāveic kā darbiniekiem.

IV NODAĻA

Nobeiguma noteikumi

11. pants

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai līdz 1988. gada 30. jūnijam īstenotu šo direktīvu. Dalībvalsts par to tūlīt informē Komisiju.

Tās nodrošina, ka 3. pantā minēto kompetences standartu sākotnējā pārbaude notiek līdz 1990. gada 1. jūlijam.

2. Dalībvalstis paziņo Komisijai tos savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, kuru regulē šī direktīva.

12. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1987. gada 9. novembrī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

B. Haakonsen

[1] OV C 351, 24.12.1983., 5. lpp.

[2] OV C 172, 2.7.1984., 8. lpp.

[3] OV C 248, 17.9.1984., 40. lpp.

[4] OV L 308, 19.11.1974., 18. lpp.

[5] OV L 334, 24.12.1977., 37. lpp.

[6] OV L 257, 19.10.1968., 2. lpp.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

DIREKTĪVAS 3. PANTA 2. PUNKTĀ MINĒTO MĀCĪBU PRIEKŠMETU SARAKSTS, ATTIECĪBĀ UZ KURIEM JĀNODROŠINA PROFESIONĀLĀS KOMPETENCES PIERĀDĪJUMS

Zināšanām, kas tiek ņemtas vērā profesionālās kompetences atzīšanai, jāattiecas vismaz uz turpmāk minētajiem mācību priekšmetiem. Tiem jābūt sīki aprakstītiem un kompetento valsts iestāžu definētiem vai apstiprinātiem. Mācību priekšmetu saturam jābūt tādam, lai tos varētu apgūt personas, kuru izglītības līmenis atbilst tam, kāds iegūstams pēc obligātās izglītības pabeigšanas.

A. Mācību priekšmeti, kuros apmierinošas zināšanas ir obligātas pārvadātājiem, kas vēlas darboties vienīgi iekšzemes transporta operācijās.

1. Tiesības:

Civiltiesību pamati un komerciālie, sociālie un nodokļu tiesību akti, kuru pārzināšana ir nepieciešama profesijas veikšanai, jo īpaši attiecībā uz:

- līgumiem vispār,

- pārvadājumu līgumiem, jo īpaši pārvadātāja atbildību (būtība un robežas),

- komercsabiedrībām,

- uzņēmumu norēķiniem,

- darba un sociālās drošības noteikumiem,

- nodokļu sistēmu.

2. Uzņēmuma komerciālā un finanšu pārvaldība:

- maksājumu un finansēšanas metodes,

- pašizmaksas cenu aprēķināšana,

- cenu sistēma un pārvadāšanas nosacījumi,

- komerciālā grāmatvedība,

- apdrošināšana,

- faktūrrēķini,

- transporta aģenti.

3. Piekļuve tirgum:

- nosacījumi profesionālas darbības sākšanai un veikšanai,

- fraktēšanas sistēmas,

- transporta dokumenti.

4. Tehniskie standarti un darbības tehniskie aspekti:

- kuģošanas līdzekļu tehniskās īpašības,

- kuģošanas līdzekļu izvēle,

- reģistrācija,

- kuģu iekraušanas un izkraušanas laiks un dīkstāves.

5. Drošība:

- normatīvu vai administratīvu aktu noteikumi attiecībā uz ūdensceļu satiksmi,

- nelaimes gadījumu profilakse un avāriju gadījumā veicamie pasākumi.

B. Mācību priekšmeti, kuros zināšanas ir obligātas pārvadātājiem, kas vēlas darboties starptautisko pārvadājumu jomā:

- mācību priekšmeti, kas uzskaitīti A. daļā,

- noteikumi, ko piemēro ūdensceļu transportam starp dalībvalstīm un starp Kopienu un trešām valstīm un kas izriet no attiecīgo valstu tiesību aktiem, Kopienas standartiem un starptautiskajām konvencijām un nolīgumiem attiecībā uz fraktēšanu un pārvadājumu izcenojumiem un nosacījumiem,

- muitas prakse un formalitātes,

- galvenie satiksmes noteikumi dalībvalstīs.

--------------------------------------------------