17.11.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 318/17

(1)

Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīva 80/723/EEK par dalībvalstu un valsts uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (1) ir vairākas reizes būtiski grozīta (2). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā direktīva ir jākodificē.

(2)

Publiski uzņēmumi dalībvalstu ekonomikā ieņem nozīmīgu vietu.

(3)

Dalībvalstis dažkārt piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības konkrētiem uzņēmumiem vai veic maksājumus, vai piešķir citādas kompensācijas konkrētiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus vispārējās ekonomiskās interesēs. Tādi uzņēmumi bieži konkurē ar citiem uzņēmumiem.

(4)

Līguma 295. pantā ir teikts, ka Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu īpašumtiesību sistēmu. Nedrīkst pieļaut publisku un privātu uzņēmumu nepamatotu diskrimināciju, piemērojot konkurences noteikumus. Šī direktīva ir jāpiemēro gan publiskiem, gan privātiem uzņēmumiem.

(5)

Līgumā ir prasīts Komisijai nodrošināt to, ka dalībvalstis ne publiskiem, ne privātiem uzņēmumiem nepiešķir atbalstu, kas neatbilst kopējā tirgus principiem.

(6)

Tomēr valsts iestāžu un publisko uzņēmumu finansiālo attiecību sarežģītība neļauj pilnībā ievērot minēto ierobežojumu.

(7)

Līgumā paredzētos atbalsta noteikumus taisnīgi un efektīvi piemērot gan publiskiem, gan privātiem uzņēmumiem varēs tikai tad, ja finansiālās attiecības tiks padarītas pārskatāmas.

(8)

Padarot publiskus uzņēmumus pārskatāmus, skaidri nodalītos valsts pārvaldes funkcija no valsts kā īpašnieces funkcijām.

(9)

Ar Līguma 86. panta 1. punktu dalībvalstīm noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības. Līguma 86. panta 2. punkts attiecas uz uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt pakalpojumus vispārējās ekonomiskās interesēs. Līguma 86. panta 3. punktā ir noteikts, ka Komisija nodrošina šī panta piemērošanu, paredzot arī tam vajadzīgos līdzekļus. Lai nodrošinātu Līguma 86. panta piemērošanu, Komisijai jāsaņem vajadzīgā informācija. Tas nozīmē, ka jādefinē noteikumi pārredzamības nodrošināšanai.

(10)

Jāprecizē terminu “valsts iestādes” un “publiski uzņēmumi” nozīme.

(11)

Dalībvalstīs ir dažāds administratīvi teritoriālais dalījums. Šī direktīva ir jāattiecina uz visu līmeņu valsts iestādēm katrā dalībvalstī.

(12)

Valsts iestādēm var būt dominējoša ietekme publiskos uzņēmumos ne tikai gadījumos, ja tā ir uzņēmumu īpašniece vai ja tai pieder akciju vairākums, bet arī, izmantojot pilnvaras pārvaldes vai uzraudzības struktūrās, ko paredz uzņēmumus reglamentējošie noteikumi vai akciju sadalījums.

(13)

Valsts līdzekļus publiskiem uzņēmumiem var piešķirt vai nu tieši, vai netieši. Pārskatāmība jānodrošina neatkarīgi no valsts līdzekļu piešķiršanas veida. Būtu lietderīgi darīt pieejamu informāciju par valsts līdzekļu piešķiršanas iemesliem un faktisko izmantojumu.

(14)

Konkurences noteikumu, un jo īpaši Līguma 86. panta piemērošanu varētu apgrūtināt sarežģītas situācijas, kas saistītas ar publisko un privāto uzņēmumu dažādajām formām, kuriem piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības vai kuriem uztic sniegt pakalpojumus vispārējās ekonomiskās interesēs, kā arī ar plašo darbību klāstu, kādā var darboties viens uzņēmums, un ar dažādām tirgus liberalizācijas pakāpēm dažādās dalībvalstīs. Tāpēc dalībvalstīm un Komisijai jāsaņem sīki dati par tādu uzņēmumu iekšējo finanšu un organizatorisko struktūru, cita starpā – atsevišķu un uzticamu grāmatvedību par dažādām vienā uzņēmumā veiktām darbībām.

(15)

Tādā grāmatvedībā atsevišķi jāizdala dažādas darbības, ar katru no tām saistītās izmaksas un ieņēmumi un metodes, pēc kurām izmaksas un ieņēmumus piešķir un sadala. Atsevišķai grāmatvedībai jābūt pieejamai, no vienas puses, par produktiem un pakalpojumiem, attiecībā uz ko dalībvalstis ir piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, un par uzņēmumam uzticētiem pakalpojumiem vispārējās ekonomiskās interesēs, un, no otras puses, par visiem citiem uzņēmuma ražotiem produktiem un piedāvātiem pakalpojumiem. Atsevišķu grāmatvedību nevajadzētu prasīt no uzņēmumiem, kuri tikai sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un kuri papildus šai darbībai neveic citas darbības. Atsevišķu grāmatvedību nebūtu lietderīgi prasīt saistībā ar pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai īpašām vai ekskluzīvām tiesībām, ja vien tas nav vajadzīgs izmaksu un ieņēmumu sadalei starp tādiem pakalpojumiem un produktiem un citiem pakalpojumiem un produktiem, kas nav pakalpojumi vispārējās ekonomiskās interesēs vai attiecībā uz ko nav piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības.

(16)

Prasīt no dalībvalstīm nodrošināt to, lai attiecīgiem uzņēmumiem būtu atsevišķa grāmatvedība, ir visiedarbīgākais paņēmiens, kā nodrošināt konkurences noteikumu taisnīgu un efektīvu piemērošanu tādiem uzņēmumiem. Komisija 1996. gadā pieņēma Paziņojumu par pakalpojumiem vispārējās interesēs Eiropā (3), kuru papildināja ar Paziņojumu 2001. gadā (4), uzsverot tādu pakalpojumu nozīmi. Jāņem vērā attiecīgo nozaru svarīgums, kurās varētu sniegt vispārējas intereses pakalpojumus, kā arī spēcīgās tirgus pozīcijas, kādas varētu ieņemt attiecīgie uzņēmumi, un to, ka konkurence, kas tikko sāk veidoties liberalizētajās nozarēs, ir viegli iespaidojama. Ievērojot proporcionalitātes principu, lai sasniegtu vienu no pamatmērķiem – pārredzamību, ir jāizstrādā noteikumi par atsevišķu grāmatvedību. Šī direktīva ir vērsta tikai uz to, kas nepieciešams, lai varētu sasniegt Līguma 5. panta trešajā daļā paredzētos mērķus.

(17)

Dažās nozarēs Kopienas pieņemtajos tiesību aktos prasīts, lai dalībvalstis un daži uzņēmumi kārtotu atsevišķu grāmatvedību. Jānodrošina vienāda attieksme pret visām ekonomiskām darbībām visā Kopienā, un prasība kārtot atsevišķu grāmatvedību jāattiecina uz visiem līdzīgiem gadījumiem. Ar šo direktīvu nevajadzētu grozīt noteikumus, kas tādā pašā nolūkā paredzēti citos Kopienas tiesību aktos, un to nevajadzētu attiecināt uz uzņēmumu darbību, uz ko attiecas tādi tiesību akti.

(18)

Jāparedz, ka uz dažiem uzņēmumiem šī direktīva neattieksies, ņemot vērā tādu uzņēmumu apgrozījuma apmērus. Šo direktīvu nevajadzētu attiecināt uz tāda mēroga publiskiem uzņēmumiem, kuros neattaisnotos veikt pārskatāmības nodrošināšanai vajadzīgo administratīvo darbu. Pašlaik nav jāprasa atsevišķa grāmatvedība uzņēmumiem, kas sniedz dažu kategoriju pakalpojumus, jo tādi uzņēmumi tirdzniecību starp dalībvalstīm nevarētu daudz ietekmēt.

(19)

Šī direktīva neierobežo ne citus Līguma noteikumus, jo īpaši 86. panta 2. punktu, 88. pantu un 296. pantu, ne arī kādus citus noteikumus par informāciju, ko dalībvalstis sniedz Komisijai.

(20)

Gadījumos, kad par pakalpojumiem vispārējās ekonomiskās interesēs kompensācijas paredzētas uz noteiktu laiku, ievērojot atklātu, pārredzamu procedūru bez diskriminācijas, attiecīgajiem uzņēmumiem nebūtu jāprasa atsevišķa grāmatvedība.

(21)

Tādēļ, ka uzņēmumi savā starpā konkurē, iegūtai informācijai jāpiemēro pienākums neizpaust dienesta noslēpumu.

(22)

Tādas ziņošanas sistēmas ieviešana, kas pamatotos uz ex post facto kontrolēm attiecībā uz finanšu plūsmām starp valsts iestādēm un publiskiem uzņēmumiem apstrādes rūpniecības nozarē, ļautu Komisijai pildīt tās saistības. Tāda kontroles sistēma jāattiecina uz konkrētu finanšu informāciju.

(23)

Lai dalībvalstis nenoslogotu ar administratīvu darbu, ziņošanas sistēmas vajadzībām jāizmanto gan publiski pieejami dati, gan akciju kontrolpaketes turētājiem pieejama informācija. Jāpieļauj konsolidēti ziņojumi. Konkurenci kopējā tirgū visvairāk traucēs pārmērīgs atbalsts lielākajiem uzņēmumiem apstrādes rūpniecības nozarē. Tādēļ ziņošanas sistēmu pagaidām varētu attiecināt tikai uz tiem uzņēmumiem, kuru gada apgrozījums pārsniedz 250 miljonus EUR.

(24)

Šī direktīva nedrīkst skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

a)

valsts līdzekļus, ko valsts iestādes piešķir tieši publiskiem uzņēmumiem;

b)

valsts līdzekļus, ko valsts iestādes piešķir ar publisko uzņēmumu vai finanšu iestāžu starpniecību;

c)

valsts līdzekļu faktisko izmantojumu.

a)

ar dažādām darbībām saistītas izmaksas un ieņēmumus;

b)

pilnīgas ziņas par metodēm, pēc kādām izmaksas un ieņēmumi tiek piešķirti vai sadalīti dažādām darbībām.

a)

“valsts iestādes” ir visas valsts iestādes, tostarp pati valsts un reģionālas, vietējas vai citāda teritoriāla dalījuma iestādes;

b)

“publiski uzņēmumi” ir uzņēmumi, kuros valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem.

Uzskata, ka valsts iestādēm ir dominējoša ietekme kādā uzņēmumā, ja šīs iestādes tieši vai netieši:

c)

“publiskie uzņēmumi apstrādes rūpniecības nozarē” ir uzņēmumi, kuru galvenā darbības joma, ko definē kā vismaz 50 % no gada kopējā apgrozījuma, ir apstrādes rūpniecība. Šie uzņēmumi ir tie uzņēmumi, kuru darbība NACE klasifikatorā (1. redakcijā) iekļaujama D sadaļā “Apstrādes rūpniecība”, apakšsadaļas no DA līdz DN ieskaitot (5);

d)

“uzņēmums, kuram ir pienākums vest atsevišķu grāmatvedību”, ir tāds uzņēmums, kuram dalībvalsts piešķīrusi īpašas vai ekskluzīvas tiesības, kā minēts Līguma 86. panta 1. punktā, vai kuram uzticēts sniegt kādu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā minēts Līguma 86. panta 2. punktā, un kurš saistībā ar tādu pakalpojumu saņem sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju jebkādā formā un veic arī citas darbības;

e)

“dažādas darbības” ir, no vienas puses, produkti vai pakalpojumi, attiecībā uz ko uzņēmumam piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, un uzņēmumam uzticēti pakalpojumi ar vispārējās ekonomiskās interesēs, un, no otras puses, citi uzņēmuma ražotie produkti vai sniegtie pakalpojumi;

f)

“ekskluzīvas tiesības” ir tiesības, ko dalībvalsts ar normatīvu vai administratīvu aktu ir piešķīrusi vienam uzņēmumam, rezervējot tiesības sniegt kādu pakalpojumu vai veikt kādu darbību konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā;

g)

“īpašas tiesības” ir tiesības, ko dalībvalsts ar normatīvu vai administratīvu aktu ir piešķīrusi ierobežotam uzņēmumu skaitam un kas konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā:

a)

saimnieciskās darbības zaudējumu kompensēšana;

b)

kapitāla nodrošinājums;

c)

neatmaksājami finansiālie piešķīrumi vai aizdevumi ar priviliģētiem nosacījumiem;

d)

finansiālu priekšrocību piešķiršana par atteikšanos no peļņas vai parādu piedziņas;

e)

atteikšanās no izmantoto valsts līdzekļu parastās atdeves;

f)

kompensācijas par valsts iestāžu uzliktu finansiālu apgrūtinājumu.

a)

tiek nodalīta iekšējā grāmatvedība par dažādām darbībām;

b)

tiek pareizi piešķirtas un sadalītas visas izmaksas un ieņēmumi, pamatojoties uz konsekventi ievērotiem un objektīvi pamatotiem izmaksu uzskaites principiem;

c)

ir skaidri definēti izmaksu uzskaites principi, saskaņā ar ko kārto atsevišķo grāmatvedību.

a)

publiskiem uzņēmumiem – attiecībā uz pakalpojumiem, kuru sniegšana nevarētu ievērojami ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā;

b)

centrālajām bankām;

c)

valsts kredītiestādēm gadījumos, kad valsts iestādes tajās nogulda valsts līdzekļus ar parastiem komercnoteikumiem;

d)

publiskiem uzņēmumiem, kuru kopējais tīrais gada apgrozījums divos saimnieciskajos gados pirms gada, kurā ir piešķirti vai lietoti 1. panta 1. punktā minētie līdzekļi, kopā nav sasniedzis 40 miljonus EUR. Attiecībā uz valsts kredītiestādēm šis ierobežojums ir bilances kopsumma, kas nesasniedz 800 miljonus EUR.

a)

uzņēmumiem saistībā ar pakalpojumiem, kuru sniegšana nevarētu ievērojami ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā;

b)

uzņēmumiem, kuru kopējais tīrais gada apgrozījums divos saimnieciskajos gados pirms gada, kurā dalībvalstis tiem piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības saskaņā ar Līguma 86. panta 1. punktu vai kurā tiem bijis uzticēts sniegt kādu pakalpojumu vispārējās ekonomiskās interesēs saskaņā ar Līguma 86. panta 2. punktu, kopā nav sasniedzis 40 miljonus EUR; attiecībā uz valsts kredītiestādēm šis ierobežojums ir bilances kopsumma, kas nesasniedz 800 miljonus EUR;

c)

uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus vispārējās ekonomiskās interesēs saskaņā ar Līguma 86. panta 2. punktu, ja kompensācijas, ko tie saņēmuši jebkādā formā, ir bijis paredzēts uz noteiktu laiku, ievērojot atklātu, pārskatāmu procedūru bez diskriminācijas.

a)

piešķirti pamatkapitāla vai kvazikapitāla līdzekļi, kas pielīdzināmi pašu kapitālam, minot piešķiršanas nosacījumus (parastās akcijas, priekšrocības akcijas, akcijas ar atliktu dividenžu izmaksu vai konvertējamas akcijas, procentu likmes; līdz ar akcijām piešķirtas dividenžu vai konvertēšanas tiesības);

b)

neatmaksājamas dotācijas vai dotācijas, kas atmaksājas tikai īpašos gadījumos;

c)

uzņēmumam izsniegti kredīti, tostarp, pārtēriņa tiesības vai kapitālieguldījumu kreditēšana, norādot procentu likmes, kreditēšanas nosacījumus un garantijas, ja kredīta saņēmējs uzņēmums tādas aizdevējam piedāvā;

d)

garantijas, ko uzņēmumiem saistībā ar kreditēšanu sniedz valsts iestādes (minot nosacījumus un maksājumus, ko uzņēmumam par tādām garantijām var prasīt maksāt);

e)

izmaksātās dividendes un nesadalītā peļņa;

f)

citi valsts iejaukšanās veidi, jo īpaši, valstij no publiskiem uzņēmumiem pienākošos summu atlaišana, cita starpā, kredītu, dotāciju, uzņēmuma peļņas vai sociālo nodokļu vai citu līdzīgu maksājumu atlaišana.