Paplašināšanās

Eiropas Ekonomikas kopienā, kas dibināta 20. gadsimta 50. gados un tagad pazīstama kā Eiropas Savienība (ES), sākotnēji bija sešas dalībvalstis: Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija. Kopš tā laika ES ir pievienojušās 22 valstis, tostarp 2004. gadā notikusī vēsturiskā paplašināšanās iezīmēja Eiropas atkalapvienošanos pēc gadu desmitiem ilgušas nošķirtības. Kopš 2020. gada 1. februāra Eiropas Savienībā vairs neietilpst Apvienotā Karaliste.

ES paplašināšanās politika šobrīd aptver Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Kosovu*, Melnkalni, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju un Turciju.

Līgumā par Eiropas Savienību (49. pantā) ir noteikts, ka iesniegt pieteikumu pievienoties ES drīkst tikai tās Eiropas valstis, kas ievēro ES vērtības un apņemas tās sekmēt. Pieteikšanās procesu var uzsākt vienīgi pēc šo valstu izteiktas vēlmes to darīt un ar visu esošo ES dalībvalstu piekrišanu.

Lai padarītu šo procesu objektīvu un pārredzamu, dalībvalstis ir pieņēmušas vairākus noteikumus un noteikušas kritērijus, kas palīdz pieņemt lēmumu par to, kad pieteikumu iesniegusī valsts ir gatava pievienoties ES un kļūt par tās dalībvalsti. Šie kritēriji attiecas uz:

• iestāžu, kuras garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu aizsardzību, stabilitāti (politiskie kritēriji); 
• darboties spējīgas tirgus ekonomikas esamību un valsts spēju tikt galā ar ES valdošo konkurenci un tirgus apstākļiem (ekonomiskie kritēriji);
• spēju uzņemties ar dalību saistītos pienākumus (piemēram, piemērot ES tiesību aktus).

Turklāt ES ir jāspēj integrēt jaunas dalībvalstis, tādēļ tā ir tiesīga izlemt, kad tā ir gatava uzņemt šīs valstis.

Attiecībā uz Rietumbalkāniem tiek piemēroti papildnosacījumi, kas galvenokārt ir saistīti ar reģionālo sadarbību un labām kaimiņattiecībām (“Stabilizācijas un asociācijas process”).

* Šis nosaukums nekādi neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.