(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/98/ES (4) jāizdara vairāki grozījumi. Skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

(2)

Savienībai būtu jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un stingrākai integrācijas politikai būtu jātiecas piešķirt minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem tiesības un pienākumus, kas ir līdzvērtīgi Savienības pilsoņu tiesībām un pienākumiem.

(3)

Noteikumi par vienotu pieteikšanās procedūru, kuras rezultātā vienā administratīvā aktā apvieno tiesības, kas ietver uzturēšanās un darba atļauju, veicinās dalībvalstīs pašreiz piemēroto noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu.

(4)

Dalībvalstīm, lai atļautu pirmo reizi ieceļot to teritorijā, būtu jāvar izsniegt vienoto atļauju vai, ja tās izsniedz vienotas atļaujas tikai pēc ieceļošanas, – vīzu. Dalībvalstīm šādas vienotas atļaujas vai vīzas būtu jāizsniedz savlaicīgi.

(5)

Šajā direktīvā būtu jānosaka noteikumu kopums pieteikuma par vienoto atļauju izskatīšanas procedūrai. Minētajai procedūrai būtu jābūt efektīvai un pārvaldāmai, ņemot vērā dalībvalstu pārvaldes iestāžu parasto darba slodzi, kā arī jābūt pārredzamai, taisnīgai un nediskriminējošai, lai iesaistītajām personām saprātīgā laikposmā piedāvātu atbilstošu tiesisko noteiktību.

(6)

Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ko 2017. gada 17. novembrī izsludināja Gēteborgā, nosaka principu kopumu, kam jākalpo kā ceļvedim, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi darba tirgum, taisnīgus darba apstākļus, sociālo aizsardzību un iekļaušanu. Direktīvas 2011/98/ES pārskatīšana ir daļa no pasākumu pakotnes “Prasmes un talanti”, kas ierosināta kā turpinājums Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumam par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu. Minētā pārskatīšana ir arī viens no elementiem Komisijas 2021. gada 4. marta paziņojumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānu.

(7)

Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence reglamentēt prasības, kas tiek izvirzītas vienotās atļaujas izsniegšanai darba nolūkā. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības, kas tām ir saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 79. panta 5. punktu. Līdz ar to dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai vienotās atļaujas pieteikumu uzskatīt par nepieņemamu vai to noraidīt.

(8)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz trešo valstu darba ņēmēju un darba devēju darba līgumiem un darba attiecībām. Ja kādas dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka trešo valstu valstspiederīgos ir atļauts uzņemt ar tādu pagaidu darba aģentūru starpniecību, kuras ir iedibinātas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kurām ar darba ņēmēju ir darba attiecības, tad šādi trešo valstu valstspiederīgie nebūtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas. Visi šīs direktīvas noteikumi, kas attiecas uz darba devējiem, būtu vienlīdzīgā mērā jāpiemēro šādām aģentūrām.

(9)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz norīkotiem trešo valstu valstspiederīgajiem. Tam nevajadzētu attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem skart trešo valstu valstspiederīgos, kuri likumīgi uzturas un strādā kādā dalībvalstī un ir norīkoti uz citu dalībvalsti, neļaujot tiem norīkošanas laikā baudīt vienlīdzīgu attieksmi ar izcelsmes dalībvalstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (5).

(10)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir noteikta aizsardzība saskaņā ar valstu tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai dalībvalsts praksi, izņemot III nodaļu, kas būtu jāpiemēro, ja minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir atļauts strādāt, viņi strādā vai ir strādājuši.

(11)

Uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši kādas dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (6), šai direktīvai nebūtu jāattiecas, ņemot vērā viņu kopumā priviliģētāko statusu un īpašo uzturēšanās atļaujas veidu – ES pastāvīgais iedzīvotājs.

(12)

Trešo valstu valstspiederīgie, kas ir uzņemti dalībvalsts teritorijā sezonas darbam un kas ir pieteikušies uzņemšanai vai ir uzņemti dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/36/ES (7), nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā, jo uz viņiem attiecas Direktīvas 2014/36/ES darbības joma, ar ko nosaka īpašu režīmu.

(13)

Dalībvalstu pienākumam noteikt to, vai pieteikums jāiesniedz trešo valstu valstspiederīgajam vai viņa darba devējiem, nevajadzētu skart kārtību, kas paredz procedūrā iesaistīt abas puses. Dalībvalstīm pieteikums vienotai atļaujai būtu jāizskata un jāizvērtē vai nu tad, ja trešās valsts valstspiederīgais uzturas ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā minētais trešās valsts valstspiederīgais vēlas tikt uzņemts, vai arī tad, ja minētais trešās valsts valstspiederīgais jau uzturas minētās dalībvalsts teritorijā kā derīgas uzturēšanās atļaujas turētājs, ko minētā dalībvalsts izdevusi saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1030/2002 (8). Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai pieņemt pieteikumus, ko iesniedz citi trešo valstu valstspiederīgie, kuri likumīgi uzturas to teritorijā.

(14)

Šīs direktīvas noteikumiem par vienotu pieteikšanās procedūru un vienoto atļauju nebūtu jāattiecas uz vienotām vai ilgtermiņa vīzām. Ar noteikumu, ka Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktās prasības ir izpildītas un ja dalībvalsts izsniedz vienotās atļaujas tikai savā teritorijā, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāizsniedz trešās valsts valstspiederīgajam vīza, kas vajadzīga, lai iegūtu vienoto atļauju.

(15)

Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, būtu jāiekļauj laiks, kas vajadzīgs, lai pārbaudītu darba tirgus situāciju, ja šādu pārbaudi veic saistībā ar individuālu vienotās atļaujas pieteikumu. Tāpēc lēmuma pieņemšanai noteiktais termiņš neattiecas uz vispārēju darba tirgus situācijas pārbaudi, kas nav saistīta ar individuālu vienotās atļaujas pieteikumu. Dalībvalstīm būtu jācenšas pieprasīto vīzu, kas vajadzīga, lai saņemtu vienoto atļauju, izsniegt savlaicīgi.

(16)

Lai izvairītos no darba dublēšanās un procedūru ievilkšanās, dalībvalstīm būtu jācenšas pieteikuma iesniedzējiem prasīt iesniegt attiecīgos dokumentus tikai vienreiz un veikt tikai vienu būtisku to dokumentu pārbaudi, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis gan vienotās atļaujas, gan – attiecīgā gadījumā – vienotās atļaujas saņemšanai nepieciešamās vīzas izsniegšanai.

(17)

Kompetentās iestādes iecelšanai saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāskar citu iestāžu un attiecīgā gadījumā sociālo partneru loma un pienākumi attiecībā uz pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu par pieteikumu.

(18)

Termiņā, kas noteikts, lai pieņemtu lēmumu par pieteikumu, tomēr nebūtu jāiekļauj laiks, kas vajadzīgs profesionālo kvalifikāciju atzīšanai. Šai direktīvai nebūtu jāskar valstu procedūras saistībā ar diplomu atzīšanu.

(19)

Jebkādas sekas, kas rodas, ja iestādes noteiktajā termiņā nepieņem nekādu lēmumu, būtu jāparedz valstu tiesību aktos, un to gadījumā vajadzētu būt pieejamai tiesiskajai aizsardzībai.

(20)

Kā minēts Komisijas 2022. gada 27. aprīļa paziņojumā par prasmju un talantu piesaistīšanu ES, “Talantu partnerības” ir viens no jaunā Migrācijas un patvēruma pakta ārējās dimensijas galvenajiem instrumentiem. Minēto partnerību mērķis ir stiprināt sadarbību starp Savienību, dalībvalstīm un partnervalstīm, veicināt starptautisko darbaspēka mobilitāti un attīstīt talantus savstarpēji izdevīgā un apritīgā veidā. Vienotās atļaujas pieteikumu apstrādes paātrināšana, ievērojot šajā direktīvā noteiktos ierobežojumus, varētu arī palīdzēt efektīvi īstenot “Talantu partnerības” ar svarīgākajām partnervalstīm.

(21)

Lai paaugstinātu Savienības darba tirgu efektivitāti un padarītu tos pievilcīgākus, dalībvalstīm, ievērojot šajā direktīvā noteiktos ierobežojumus, vajadzētu būt iespējai paātrināt to vienoto atļauju pieteikumu izskatīšanu, kurus iesnieguši trešo valstu valstspiederīgie, kas jau ir vienotās atļaujas turētāji citā dalībvalstī, vai kuri iesniegti viņu vārdā.

(22)

Vienotā atļauja būtu jāsastāda atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1030/2002, kas ļauj dalībvalstīm norādīt papildu informāciju, jo īpaši ziņas par to, vai šai personai ir atļauts strādāt vai nē. Nolūkā labāk kontrolēt migrāciju dalībvalstij ne vien vienotajā atļaujā, bet arī visās izsniegtajās uzturēšanās atļaujās būtu cita starpā jānorāda informācija par atļauju strādāt neatkarīgi no atļaujas vai uzturēšanās atļaujas veida, pamatojoties uz kuru attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir atļauta uzturēšanās minētās dalībvalsts teritorijā un piekļuve tās darba tirgum. Trešo valstu valstspiederīgajiem vajadzētu būt tiesībām pārbaudīt papīra vai elektroniskā formātā sniegto informāciju un vajadzības gadījumā pieprasīt tās labošanu vai dzēšanu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1030/2002.

(23)

Šīs direktīvas noteikumiem par uzturēšanās atļaujām, kas izsniegtas citiem, ar darbu nesaistītiem nolūkiem, būtu jāattiecas vienīgi uz šādu atļauju formātu un nebūtu jāskar Savienības vai valsts noteikumi attiecībā uz uzņemšanas procedūrām un šādu atļauju izsniegšanas procedūrām.

(24)

Šīs direktīvas noteikumiem par vienoto atļauju un par uzturēšanās atļauju, kas izsniegtas citiem, ar darbu nesaistītiem nolūkiem, nebūtu jāattur dalībvalstis no papildu dokumentu izsniegšanas papīra formātā, lai varētu sniegt precīzāku informāciju par darba attiecībām, kam uzturēšanās atļaujas veidlapā nepietiek vietas. Šāds dokuments var kalpot tam, lai nepieļautu trešo valstu valstspiederīgo ekspluatāciju un apkarotu nelikumīgu nodarbinātību, bet dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai to ieviest, un tam nevajadzētu kalpot par darba atļaujas aizvietotāju, kas apdraudētu vienotās atļaujas koncepciju. Tehniskās iespējas, kas piedāvātas Regulas (EK) Nr. 1030/2002 4. pantā un tās pielikuma a) sadaļas 20. punktā, var izmantot, lai šādu informāciju uzglabātu arī elektroniskā formātā. Turklāt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1152 (9) darba devējiem ir jāinformē trešo valstu darba ņēmēji par darba attiecību būtiskajiem elementiem un jebkādām to izmaiņām.

(25)

Nosacījumiem un kritērijiem, uz kuru pamata vienotās atļaujas izsniegšanas, grozīšanas vai atjaunošanas pieteikumu var noraidīt vai uz kuru pamata vienoto atļauju var anulēt, vajadzētu būt objektīviem un noteiktiem valstu tiesību aktos, starp kuriem vajadzētu būt pienākumam ievērot Savienības priekšrocības principu, kā tas jo īpaši ir noteikts 2003. gada un 2005. gada Pievienošanās aktu attiecīgajos noteikumos. Noraidošam un anulējošam lēmumam vajadzētu būt pienācīgi pamatotam. Lēmumam noraidīt pieteikumu par vienotās atļaujas izsniegšanu, grozīšanu vai atjaunošanu un jebkuram lēmumam anulēt vienoto atļauju vajadzētu būt balstītam uz Savienības vai valstu tiesību aktos paredzētiem kritērijiem un tajā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā lietas konkrētie apstākļi un tam būtu jāatbilst proporcionalitātes principam. Pienācīgi pamatotos ārkārtas gadījumos, kas saistīti ar pieteikuma sarežģītību, un pieteikuma iesniedzēja interesēs vajadzētu būt iespējai termiņu lēmuma pieņemšanai saskaņā ar šo direktīvu pagarināt vēl par 30 dienām. Ja vienotās atļaujas turētājs maina darba devēju, pagarinājums par papildu 15 dienām būtu pienācīgi jāpamato.

(26)

Lai nodrošinātu, ka trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem ir efektīvas iespējas izmantot savas tiesības, dalībvalstīm būtu viņiem bez maksas jāsniedz pieejama informācija par dokumentāriem pierādījumiem, kas vajadzīgi, lai pieteiktos vienotajai atļaujai, kā arī par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un par viņu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām viņu un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai. Lai palielinātu trešo valstu valstspiederīgo un viņu ģimeņu zināšanas nolūkā labāk aizsargāt viņus darbā, minētajā informācijā būtu jāiekļauj informācija par sociālajiem partneriem, īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju organizācijām.

(27)

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un dalībvalsts, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, izsniegta vienotā atļauja, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un 21. pantu (10) Konvencijā, ar kuru īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (11) (Šengenas konvencija), vajadzētu būt tiesīgiem ieceļot un brīvi pārvietoties uz laiku līdz trim mēnešiem sešu mēnešu laikposmā to dalībvalstu teritorijā, kuras pilnībā piemēro Šengenas acquis.

(28)

Ja nav horizontālu Savienības tiesību aktu, trešo valstu valstspiederīgo tiesības atšķiras atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi strādā un kāda ir viņu valstspiederība. Lai turpinātu veicināt saskaņotu imigrācijas politiku un mazinātu atšķirības tiesībās, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi strādā kādā dalībvalstī, un lai papildinātu esošo acquis imigrācijas jomā, būtu jānosaka tiesību kopums, lai jo īpaši precizētu jomas, kurās pret šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme kā pret attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Šādu noteikumu nolūks ir Savienībā radīt vienlīdzības minimumu, atzīt, ka šādi trešo valstu valstspiederīgie dod savu ieguldījumu Savienības ekonomikā ar darbu un nodokļu maksājumiem, un mazināt negodīgu konkurenci starp pašas dalībvalsts valstspiederīgajiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas rodas iespējamas pēdējo ekspluatācijas rezultātā. Trešās valsts darba ņēmējs šajā direktīvā būtu jādefinē kā trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kuram saistībā ar darba attiecībām ir tur atļauts strādāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Šajā kontekstā trešās valsts darba ņēmējam ir jābūt darba līgumam vai darba attiecībām, kā definēts dalībvalsts tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

(29)

Ja vienotās atļaujas turētājs maina darba devēju, jaunajam darba devējam būtu jāpaziņo attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm nodarbinātības detaļas saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām. Nodarbinātības nosacījumu maiņa, piemēram, darba devēja adreses, parastās darba vietas, darba laika un atalgojuma maiņa, pati par sevi nav darba devēja maiņa.

(30)

Visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā dalībvalstīs, būtu jānosaka vismaz vienots tiesību kopums, kura pamatā ir vienlīdzīga attieksmi ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kurā viņi likumīgi uzturas, neatkarīgi no tā, kāds ir uzņemšanas sākotnējais mērķis vai pamats. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi jomās, kas iekļautas šajā direktīvā, būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti dalībvalstī nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuri uzņemti citu nolūku dēļ un kuriem ir atļauta piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumiem, tostarp trešo valstu darba ņēmēju ģimenes locekļiem, kam atļauts uzturēties dalībvalstī saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (12) un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 (13).

(31)

Tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi noteiktās jomās būtu jābūt cieši saistītām ar trešo valstu valstspiederīgo likumīgo uzturēšanos dalībvalstī un atļauto piekļuvi tās darba tirgum, kas ir nostiprināta vienotajā atļaujā, norādot tiesības uzturēties un strādāt, un uzturēšanās atļaujās, kuras izsniegtas citos nolūkos un kurās ir norādīta informācija par atļauju strādāt.

(32)

Trešo valstu darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ar dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz nodarbinātības noteikumiem un darba apstākļiem, kā minēts šajā direktīvā, veicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un trešo valstu darba ņēmēju ekspluatācijas novēršanu. Minētajām tiesībām būtu jāaptver vismaz nodarbinātības noteikumi, atalgojums, tostarp virsstundu likmes, atskaitījumi un atmaksājumi, prasījumi darba devēja maksātnespējas gadījumā, vienlīdzīga atalgojuma par vienādu darbu principa piemērošana, atlaišana, vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, apmācība, veselības aizsardzība un drošība darbavietā, darba laiks, atvaļinājums un brīvdienas. Tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi būtu jāietver darba nosacījumi, kas noteikti Savienības tiesību aktos, valstu tiesību aktos, koplīgumos un dalībvalsts praksē, ar tādiem pašiem noteikumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(33)

Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ieguvis citā dalībvalstī, dalībvalstij būtu jāatzīst tādā pašā veidā, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija, un kvalifikācija, kas iegūta trešā valstī, būtu jāņem vērā atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/36/EK (14). Trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtajām vienlīdzīgas attieksmes tiesībām attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence uzņemt šādus trešo valstu darba ņēmējus savā darba tirgū.

(34)

Trešo valstu darba ņēmējiem būtu jābauda vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālo nodrošinājumu. Sociālā nodrošinājuma jomas ir definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (15). Šīs direktīvas noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā būtu jāattiecas arī uz darba ņēmējiem, kuri dalībvalstī uzņemti tieši no trešās valsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu darba ņēmējiem, kuri atrodas pārrobežu situācijā, šai direktīvai nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības par tām, kas jau ir noteiktas esošajos Savienības tiesību aktos.

(35)

Eiropas Savienības Tiesa savā 2020. gada 25. novembra spriedumā lietā C-302/19 (16) atzina, ka dalībvalsts nevar vienotās atļaujas turētājam atteikt vai samazināt sociālā nodrošinājuma pabalstu, pamatojoties uz to, ka daži vai visi minētā turētāja ģimenes locekļi neuzturas tās teritorijā, bet kādā trešā valstī, ja tā saviem valstspiederīgajiem minēto pabalstu piešķir neatkarīgi no viņu ģimenes locekļu dzīvesvietas.

(36)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina vismaz vienlīdzīga attieksme pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir nodarbināti vai kuri pēc minimālā nodarbinātības perioda ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Jebkuriem ierobežojumiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā saskaņā ar šo direktīvu nevajadzētu skart tiesības, kas piešķirtas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (17).

(37)

Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas. Katrai dalībvalstij ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī jānosaka šādu pabalstu apmērs un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr, īstenojot minētās pilnvaras, dalībvalstīm būtu jāievēro Savienības tiesību akti.

(38)

Vienlīdzīgai attieksmei pret trešo valstu darba ņēmējiem nebūtu jāattiecas uz pasākumiem profesionālās mācības jomā, ko finansē no sociālās palīdzības shēmām.

(39)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tās novērš trešo valstu darba ņēmēju diskrimināciju saistībā ar viņu piekļuvi tām precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem un valstu tiesību aktiem pret trešo valstu darba ņēmējiem ir garantēta vienlīdzīga attieksme ar tās dalībvalsts darba ņēmējiem, kurā viņi uzturas. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai novērstu iespējamu diskrimināciju piekļuvē privātiem īrētiem mājokļiem nolūkā nodrošināt, ka apstākļi mājoklī un īres līgumi, kā arī īres maksa atbilst valsts standartiem un valsts noteikumiem par īri no privātpersonām, tostarp standartiem un noteikumiem par īres maksas summām. Īpaši svarīgi ir nodrošināt, ka trešās valsts darba ņēmēji var saskaņā ar valsts tiesību aktiem brīvi izvēlēties mājokli bez pienākuma dzīvot darba devēja nodrošinātā izmitināšanas vietā – tāpat kā tas ir attiecīgās dalībvalsts darba ņēmēju gadījumā.

(40)

Lai nostiprinātu vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu darba ņēmējiem, dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvi, samērīgi un atturoši sodi, ko piemēro darba devējiem, ja tiek pārkāpti saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie valstu noteikumi, jo īpaši attiecībā uz darba apstākļiem, biedrošanās brīvību un piederību organizācijai, un piekļuvi sociālajam nodrošinājumam jomās, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 883/2004.

(41)

Lai nodrošinātu valstu noteikumu pienācīgu izpildi, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, dalībvalstīm, attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar sociālajiem partneriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, būtu jāparedz atbilstoši uzraudzības mehānismi un attiecīgā gadījumā efektīvas un atbilstīgas pārbaudes savās attiecīgajās teritorijās saskaņā ar saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi. Par darba inspekciju veikšanu atbildīgajiem dienestiem vai citām kompetentām iestādēm attiecīgā gadījumā vajadzētu būt piekļuvei darba vietai.

(42)

Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka ir ieviesti efektīvi mehānismi, ar kuru starpniecību trešo valstu darba ņēmējiem būtu jāspēj vērsties pēc tiesiskās aizsardzības un iesniegt sūdzības tieši vai ar to trešo personu starpniecību, kurām saskaņā ar valstu tiesību aktos, iedibinātajā administratīvajā praksē vai piemērojamajos koplīgumos noteiktajiem kritērijiem ir leģitīma ieinteresētība nodrošināt šīs direktīvas ievērošanu, piemēram, arodbiedrības vai citas apvienības, vai ar kompetento iestāžu starpniecību. Minētos efektīvos mehānismus uzskata par nepieciešamiem, lai risinātu situācijas, kad trešo valstu darba ņēmēji nav informēti par īstenošanas mehānismiem vai arī vilcinās tos izmantot ar savu vārdu, piemēram, baidoties no iespējamām sekām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu darba ņēmējiem ir tāda pati piekļuve tiesvedībai, tostarp tiesas un administratīvām procedūrām, sūdzībām, mediācijai un citiem mehānismiem, kā valstu tiesību akti paredz tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kurā viņi uzturas. Dalībvalstīm būtu arī jāgarantē piekļuve juridiskajai palīdzībai ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi paredzēti valstu darba ņēmējiem minētajos procesos, ja to paredz valstu tiesību akti.

(43)

Darba ņēmēju aizsardzības kontekstā līdzīgiem valstu pasākumiem attiecībā uz pārraudzību, novērtēšanu, pārbaudēm, sodiem un sūdzību iesniegšanas atvieglošanu jau vajadzētu būt pieņemtiem un būt spēkā valstu līmenī.

(44)

Vienotajai atļaujai būtu jāļauj tās turētājam mainīt darba devēju tās derīguma termiņa laikā. Papildus pārbaudei, kurā pārliecinās, vai vienotās atļaujas turētājs joprojām atbilst Savienības vai valstu tiesību aktos noteiktajām prasībām, dalībvalstīm vajadzētu varēt ieviest konkrētus nosacījumus darba devēja maiņai, tostarp paziņošanas procedūru un darba tirgus situācijas pārbaudi, ja attiecīgā dalībvalsts veic darba tirgus situācijas pārbaudes, saņemot vienotās atļaujas pieteikumus. Lai nepieļautu šīs direktīvas noteikumu, kas saistīti ar darba devēja maiņu, iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm vajadzētu būt arī varēt noteikt minimālo laikposmu, kāds vienotās atļaujas turētājam ir jānostrādā pie pirmā darba devēja pirms darba devēja maiņas. Neatkarīgi no valstu tiesību aktos noteiktā darba līguma ilguma minētajam minimālajam laikposmam, kāds vienotās atļaujas turētājam ir jānostrādā pie pirmā darba devēja, jebkurā gadījuma nebūtu jāpārsniedz sešus mēnešus. Pienācīgi pamatotos ārkārtas gadījumos, piemēram, vienotās atļaujas turētāja ekspluatācijas gadījumā vai ja darba devējs nepilda savas juridiskās saistības attiecībā uz vienotās atļaujas turētāju, dalībvalstīm būtu jāatļauj nomainīt darba devēju pirms šāda minimālā laikposma beigām.

(45)

Vienotā atļauja nebūtu jāanulē vismaz trīs mēnešus bezdarba gadījumā vai sešus mēnešus gadījumā, ja trešās valsts valstspiederīgais ir bijis vienotās atļaujas turētājs ilgāk nekā divus gadus. Attiecībā uz bezdarba periodiem, kas ir ilgāki par trim mēnešiem, dalībvalstīm būtu jāspēj prasīt vienotās atļaujas turētājiem sniegt pierādījumus tam, ka viņam ir pietiekami līdzekļi, lai sevi uzturētu.

(46)

Lai uzlabotu zināšanas par vienotās atļaujas saņemšanas procedūru un trešo valstu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām, dalībvalstis tiek mudinātas uzlabot reklāmas un informācijas kampaņas, tostarp attiecīgā gadījumā pasākumus un kampaņas, kas domātas trešām valstīm.

(47)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un piemērojamos starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

(48)

Dalībvalstīm būtu jāīsteno šīs direktīvas noteikumi bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai kādu citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, jo īpaši saskaņā ar Padomes Direktīvu 2000/43/EK (18) un Padomes Direktīvu 2000/78/EK (19).

(49)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt vienotu pieteikšanās procedūru nolūkā izsniegt vienoto atļauju, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu strādāt dalībvalsts teritorijā, un vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minētās darbības mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(50)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītie principi saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu.

(51)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(52)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(53)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina vienīgi uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no minētās iepriekšējās direktīvas.

(54)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņu I pielikumā minētās direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.