Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko ar 2004. gada 11. jūnija lēmumu izteikusi Corte Suprema di Cassazione lietā Honyvem Informazioni Commerciali srl pret Mariella De Zotti

(lieta C-465/04)

(2005/C 31/10)

tiesvedības valoda - itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Corte Suprema di Cassazione (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 11. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 3. novembrī tiesvedībā Honyvem Informazioni Commerciali srl pret Mariella De Zotti, par sekojošiem jautājumiem:

Vai 1986. gada 18. decembra Direktīvas Nr. 86/653 (1) 19. pants, ievērojot Direktīvas 17. panta saturu un mērķi, un, visbeidzot, attiecīgā gadījumā, nosacījumus, ko šis pants nosaka tajā paredzētās atlīdzības lieluma noteikšanai, var tikt iztulkots tādējādi, ka tas pieļauj, ka valsts tiesību normas, ar ko direktīva tiek transponēta, var atļaut, ka koplīgums (kas zināmās attiecībās ir pusēm saistošs), paredz nevis atlīdzību, kas izmaksājama tirdzniecības pārstāvim, ja izpildīti 17. panta 2. punktā minētie nosacījumi un kas var tikt aprēķināta atbilstoši no šī panta izrietošajiem nosacījumiem, bet gan atlīdzību, kas pārstāvim izmaksājama neatkarīgi no tā, vai izpildīti 17. panta 2. punkta divos apakšpunktos paredzētie nosacījumi (un, ciktāl tas attiecas uz daļu atlīdzības, visos gadījumos, kad pārstāvja līgums ir izbeidzies) un kuras lielums nav aprēķināms saskaņā ar Direktīvā minētajiem kritērijiem (un attiecīgā gadījumā nepārsniedz paredzēto summu), bet gan saskaņā ar kritērijiem, kas minēti koplīgumā, proti, atlīdzību, kas nosakāma (bez īpašas norādes, ka pārstāvis veicinājis apgrozību) uz iepriekšnoteiktas procentu likmes pamata no pārstāvja saņemtās samaksas līguma darbības laikā, kā rezultātā pat tad, ja pastāv summas ierobežojumi vai ja izpildīti visi vai daži no Direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, lai rastos tiesības uz atlīdzību, izmaksājamā atlīdzība daudzos gadījumos ir mazāka (vai pat daudz mazāka) par augstāko direktīvā paredzēto atlīdzību, un, jebkurā gadījumā, mazāka nekā atlīdzība, ko būtu varējusi noteikt tiesa, ja tai būtu jāseko Direktīvā paredzētajiem kritērijiem un principiem, nevis koplīgumā paredzētajiem atlīdzības aprēķināšanas kritērijiem?

Vai atlīdzība aprēķināma analītiski, novērtējot papildus samaksu par pakalpojumiem, ko pārstāvis iespējams būtu varējis saņemt gados pēc pārstāvja līguma izbeigšanās, jaunos klientus, ko pārstāvis ir piesaistījis, vai ka pārstāvis ir ievērojami palielinājis apgrozību ar pastāvošajiem klientiem un tikai pēc tam grozot šo summu, ņemot vērā taisnīguma kritēriju un Direktīvā noteiktos summas ierobežojumus vai arī ir atļauti citi aprēķināšanas paņēmieni, jo īpaši kombinēti paņēmieni, kur lielāku nozīmi piešķir taisnīguma kritērijam un Direktīvā noteiktajiem summas ierobežojumiem kā aprēķina sākuma punktam?

Kopumā, jautājumi, kuriem līdzīgus Tiesa līdz šim nav apskatījusi, attiecībā uz Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvas Nr. 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem 17. un 19. pantu nosūtāmi Eiropas Kopienu Tiesai.

(1)  OV L 382, 31. 12. 1986., 17. lpp.