Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2024. gada 9. aprīlī (*)

Atcelšanas prasība – Lēmums (ES) 2021/1117 – Protokols, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam) – Parakstīšana Savienības vārdā – Iestāde, kuras kompetencē ietilpst iecelt personu ar paraksta tiesībām – LES 13. panta 2. punkts – Savienības iestādēm piešķirto pilnvaru nepārsniegšana, kas jāievēro katrai no tām – Savienības iestāžu lojāla sadarbība – LES 16. panta 1. un 6. punkts – Eiropas Savienības Padomes pilnvaras veidot politiku un izstrādāt Savienības ārējo darbību – LES 17. panta 1. punkts – Eiropas Komisijas pilnvaras nodrošināt Savienības ārējo pārstāvību – LESD 218. pants

Lietā C‑551/21

par atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2021. gada 7. septembrī cēlusi

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja A. Bouquet, B. Hofstötter, T. Ramopoulos un A. Stobiecka‑Kuik, vēlāk – A. Bouquet, M. Bruti Liberati, B. Hofstötter un A. Stobiecka‑Kuik, pārstāvji,

prasītāja,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, ko pārstāv L. Havas, F. Hoffmeister un S. Marquardt, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Antoniadis, B. Driessen un F. Naert, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta:

Čehijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja K. Najmanová, M. Smolek, O. Šváb un J. Vláčil, vēlāk – K. Najmanová, H. Pešková, M. Smolek, O. Šváb un J. Vláčil, pārstāvji,

Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja J.‑L. Carré, A.‑L. Desjonquères un B. Herbaut, vēlāk – A.‑L. Desjonquères, B. Herbaut un B. Travard, pārstāvji,

Ungārija, ko pārstāv Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

Nīderlandes Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja M. K. Bulterman un J. Langer, vēlāk – M. K. Bulterman, J. M. Hoogveld un J. Langer, pārstāvji,

Portugāles Republika, ko pārstāv P. Barros da Costa, A. Pimenta un J. Ramos, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), N. Pisarra [N. Piçarra] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], N. Vāls [N. Wahl], I. Ziemele un J. Pasers [J. Passer],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: M. Longars [M. Longar], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 8. marta tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 13. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz atcelt 2. pantu Padomes Lēmumā (ES) 2021/1117 (2021. gada 28. jūnijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam) (OV 2021, L 242, 3. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Padomes – ar tās priekšsēdētāja starpniecību – veikto Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšanu par personu, kas tiesīga parakstīt šo protokolu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

2        1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (United Nations Treaties Series,  1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā konvencijā:

[..]

c)      “pilnvara” – valsts kompetentas iestādes izdots dokuments, ar ko tiek deleģēta viena vai vairākas personas pārstāvēt valsti sarunu vešanai, līguma teksta pieņemšanai vai tā autentiskuma noteikšanai, valsts piekrišanas līguma saistošajam raksturam izteikšanai vai jebkuras citas ar līgumu saistītas darbības veikšanai;

[..].”

3        Šīs konvencijas 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Persona tiek uzskatīta par valsti pārstāvošu nolūkā pieņemt vai noteikt līguma teksta autentiskumu vai nolūkā izteikt valsts piekrišanu līguma saistošam raksturam, ja:

a)      persona uzrāda attiecīgās pilnvaras, [..]

[..].”

4        Minētās konvencijas 18. pantā ir noteikts:

“Valstij ir pienākums atturēties no rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, ja:

a)      valsts ir parakstījusi līgumu vai apmainījusies ar līgumu sastādošiem dokumentiem ar noteikumu par tā ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu līdz brīdim, kad tā ir tieši paudusi savu apņemšanos nekļūt par līguma dalībnieku; vai

b)      valsts ir izteikusi piekrišanu līguma saistošam raksturam līdz līguma spēkā stāšanās brīdim ar noteikumu, ka šāda stāšanās spēkā nav pārmērīgi aizkavēta.”

 Savienības tiesības

 LES

5        Saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu:

“Katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem. Iestādes īsteno pilnīgu savstarpēju sadarbību.”

6        LES 16. panta redakcija ir šāda:

“1.      Padome kopā ar Eiropas Parlamentu veic likumdošanas un budžeta pieņemšanas funkcijas. Tā pilda politikas veidošanas un koordinēšanas funkcijas saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Līgumos.

[..]

6.      Padome sanāk vairākos sastāvos [..].

Vispārējo lietu padome nodrošina konsekvenci dažādu Padomes sastāvu darbā. [..]

Ārlietu padome izstrādā Savienības ārpolitisko darbību, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām stratēģiskām pamatnostādnēm, un nodrošina Savienības darbību konsekvenci.

7.      Dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteja atbild par Padomes darba sagatavošanu.

[..]

9.      Padomes sastāvu prezidentūru, izņemot Ārlietu padomes prezidentūru, uzņemas dalībvalstu pārstāvji Padomē, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu, [..].”

7        LES 17. panta 1. punktā paredzēts:

“Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu. Tā nodrošina Līgumu piemērošanu, kā arī iestāžu saskaņā ar Līgumiem pieņemto pasākumu piemērošanu. Tā uzrauga Savienības tiesību piemērošanu, ko kontrolē Eiropas Savienības Tiesa. Tā veic budžeta izpildi un vada programmas. Tā arī veic saskaņošanas, izpildvaras un vadības funkcijas, kas paredzētas Līgumos. Tā nodrošina Savienības ārējo pārstāvību, izņemot kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomu un citus Līgumos paredzētus gadījumus. Tā ierosina Savienības gada un daudzgadu programmu izstrādi, lai panāktu iestāžu savstarpējas vienošanās.”

8        LES 27. panta 2. punktā ir noteikts:

“Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos pārstāv Savienību jautājumos, kas saistīti ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku. [..]”

 LESD

9        Atbilstoši LESD 218. pantam:

“1.      Neskarot 207. pantā paredzētos īpašos noteikumus, Savienības nolīgumus ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām apspriež sarunās un noslēdz saskaņā ar turpmāk norādīto procedūru.

2.      Padome atļauj sākt sarunas, pieņem sarunu norādes, atļauj nolīgumu parakstīšanu un noslēdz nolīgumus.

3.      Ja paredzētais nolīgums vienīgi vai galvenokārt attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, Komisija vai Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos sniedz ieteikumus Padomei, kura pieņem lēmumu, atļaujot sākt sarunas un atkarībā no paredzētā nolīguma priekšmeta izvirzot Savienības sarunu vadītāju vai sarunu grupas vadītāju.

4.      Padome var nolīguma sarunu vadītājam dot norādes un iecelt īpašu komiteju, ar kuru apspriežoties, sarunas jāveic.

5.      Pēc sarunu vadītāja priekšlikuma Padome pieņem lēmumu, ar kuru atļauj parakstīt nolīgumu un vajadzības gadījumā to provizoriski piemērot līdz brīdim, kad tas stājas spēkā.

6.      Padome pieņem lēmumu par nolīguma noslēgšanu pēc nolīguma sarunu vadītāja priekšlikuma.

[..]”

 Tiesvedības priekšvēsture

10      Padome, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu, 2015. gada 22. oktobrī pieņēma lēmumu, ar ko pilnvaro Komisiju Savienības vārdā risināt sarunas ar Gabonas Republiku par to, lai 2021.–2026. gadam atjaunotu protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Gabonas Republiku.

11      Pēc šīm sarunām 2021. gada 10. februārī sarunu vedēji parafēja jauno nolīguma īstenošanas protokolu (turpmāk tekstā – “protokols”).

12      2021. gada 19. maijā Komisija iesniedza priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu protokolu (2021.–2026. gadam), ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (COM(2021) 246 final).

13      Komisijas priekšlikumā ietvertā lēmuma 2. pants bija formulēts šādi:

“Padomes Ģenerālsekretariāts sagatavo pilnvaru instrumentu, ar ko Komisijas norādīto personu pilnvaro parakstīt protokolu ar noteikumu, ka tas tiks noslēgts.”

14      Padome 2021. gada 28. jūnijā pieņēma Lēmumu (ES) 2021/1117. Šajā lēmumā ir šādi četri panti:

“1. pants

Ar šo tiek atļauts Savienības vārdā parakstīt protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam) [..], ar noteikumu, ka tas tiks noslēgts.

2. pants

Ar šo Padomes priekšsēdētājs tiek pilnvarots norīkot personu vai personas, kas tiesīgas Savienības vārdā parakstīt protokolu.

3. pants

Protokolu provizoriski piemēro no tā parakstīšanas dienas, kamēr tiek pabeigtas procedūras, lai tas stātos spēkā.

4. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.”

15      Šajā pašā 2021. gada 28. jūnijā Padomes priekšsēdētājs iecēla Portugāles Republikas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Savienībā par personu, kas ir tiesīga parakstīt protokolu Savienības vārdā. Portugāles Republika tolaik bija dalībvalsts ar Padomes rotējošās prezidentūras pilnvarām.

16      2021. gada 29. jūnijā šis pastāvīgais pārstāvis parakstīja protokolu Savienības vārdā.

17      2021. gada 30. jūnijā Komisija un dalībvalstis ar Padomes Ģenerālsekretariāta dokumentu ST 10307/21 (turpmāk tekstā – “dokuments ST 10307/21”) tika informētas par šo parakstīšanu un protokola provizorisku piemērošanu no 2021. gada 29. jūnija.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

18      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–      atcelt Lēmuma 2021/1117 2. pantu;

–      atcelt Padomes – ar tās priekšsēdētāja starpniecību – veikto Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšanu par personu, kas ir tiesīga parakstīt šo protokolu, un

–      piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Padome lūdz Tiesu:

–      noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–      pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–      piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un

–      vēl vairāk pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa atceltu apstrīdētos aktus, saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu noteikt, ka šo aktu sekas ir uzskatāmas par galīgām.

20      Ar 2022. gada 26. janvāra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Čehijas Republikai, Francijas Republikai, Ungārijai, Nīderlandes Karalistei un Portugāles Republikai iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

21      Ar 2022. gada 3. marta rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk tekstā – “Augstais pārstāvis”) iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

22      Visbeidzot jānorāda, ka Komisija prasības pieteikumā, uzsvērdama, ka tas nav prasības pamatošanai izvirzīts pamats, apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo Lēmumu 2021/1117 bez jebkādiem precizējumiem tā ir balstījusi uz LESD 43. pantu. Komisijas skatījumā Padomei kā šī lēmuma juridiskais pamats esot bijis jānorāda LESD 43. panta 2. punkts, lai būtu skaidra piemērojamā piekrišanas procedūra. Tomēr, tā kā Padome ir lūgusi Eiropas Parlamenta piekrišanu protokola noslēgšanai, pieļautajai kļūdai nekādu juridisku seku neesot. Šādos apstākļos Komisija atstāj Tiesas ziņā izvērtēt, vai šī kļūda ir vai nav jākonstatē obiter dictum veidā.

 Par prasību

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

23      Padome lūdz atzīt prasību par nepieņemamu.

24      Pirmkārt, attiecībā uz prasījumiem atcelt Lēmuma 2021/1117 2. pantu Padome, kuru atbalsta Ungārijas, Nīderlandes un Portugāles valdības, atgādina, ka Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja elements, kuru lūgts atcelt, ir nodalāms no šī tiesību akta pārējās daļas. Šī prasība neesot izpildīta, ja lūgtā daļējā atcelšana var mainīt minētā tiesību akta būtību, kas esot jānosaka objektīvi.

25      Minētā iestāde un valdības uzskata, ka Lēmuma 2021/1117 2. pants nevar tikt nodalīts no šī lēmuma pārējās daļas, nemainot tā būtību. Tā kā ikvienā Padomes lēmumā, ar kuru tiek atļauts parakstīt starptautisku nolīgumu, vienmēr ir ietverts noteikums, kurā izklāstīts parakstītāja iecelšanas veids, šāda noteikuma neesamība, ja tiktu atcelts tikai Lēmuma 2021/1117 2. pants, radītu juridisku vakuumu, kas ir pretrunā šī lēmuma priekšmetam un mērķim, proti, protokola parakstīšana un provizoriska piemērošana.

26      Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem atcelt noteikumu, ka Padome ar tās priekšsēdētāja starpniecību ieceļ Portugāles Republikas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Savienībā par personu, kas ir tiesīga parakstīt protokolu, Padome, kuru atbalsta Ungārijas valdība, apgalvo, ka prasības pieteikuma saturs neļauj precīzi noteikt šīs prasījumu daļas priekšmetu, neievērojot prasību par skaidrību un precizitāti, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkta. Proti, Komisija neesot minējusi pilnvaras, ko Padomes priekšsēdētājs 2021. gada 28. jūnijā piešķīra Portugāles Republikas pastāvīgajam pārstāvim Eiropas Savienībā protokola parakstīšanai Savienības vārdā. Padome piebilst, ka dokumentam ST 10307/21, uz kuru Komisija atsaucas šajā pašā prasības pieteikumā, ir tikai informatīvs raksturs, tālab tas nerada nekādas tiesiskās sekas un tātad nevar būt atcelšanas prasības priekšmets.

27      Visbeidzot, Padome apstrīd prasības pieņemamību, ciktāl tajā netieši ir kritizēts Lēmumam 2021/1117 izraudzītais materiālais juridiskais pamats. Komisija uzsverot, ka tā šajā saistībā neplāno izvirzīt pamatu, jo šai kļūdai šajā lietā nav nekādu juridisku seku, atstājot Tiesas izvērtēšanai jautājumu par to, vai minētā kļūda jānovērš, izmantojot obiter dictum. Šīs skaidrības trūkuma dēļ Padomei neesot skaidrs, vai šajā ziņā ir vai nav jāīsteno aizstāvība. Šāda prasības pieteikuma iesniegšana tātad neesot saderīga ar tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības prasībām, no kurām izriet, ka prasības pieteikumam jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu pretējai pusei sagatavot savu aizstāvību un Tiesai pieņemt nolēmumu.

28      Komisija, kuru atbalsta Augstais pārstāvis, lūdz atzīt prasību par pieņemamu.

 Tiesas vērtējums

29      Pirmām kārtām, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, ir nodalāmi no tiesību akta pārējās daļas. Šī prasība nav izpildīta, ja, daļēji atceļot tiesību aktu, tiktu grozīta tā būtība. Apstrīdēto noteikumu nodalāmības pārbaude prasa izvērtēt minēto noteikumu piemērojamību, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu apstrīdētā akta jēgu un būtību (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Padome, C‑425/13, EU:C:2015:483, 94. punkts, un 2022. gada 22. novembris, Komisija/Padome (Pievienošanās Ženēvas aktam), C‑24/20, EU:C:2022:911, 47. punkts).

30      Jautājums, vai daļēja atcelšana grozītu Savienības tiesību akta būtību, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar šo aktu pieņēmušās iestādes politisko gribu (spriedums, 2022. gada 22. novembris, Komisija/Padome (Pievienošanās Ženēvas aktam), C‑24/20, EU:C:2022:911, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Kā izriet no Lēmuma 2021/1117 pirmo trīs pantu formulējuma, šajā lietā ir jākonstatē, ka katram no tiem ir atšķirīgs tvērums.

32      Ar šī lēmuma 1. pantu Padome atļauj parakstīt protokolu, un šī lēmuma 3. pantā Padome uzdod tā provizorisku piemērošanu. Ar minētā lēmuma 2. pantu, uz kuru attiecas šī prasība, Padome pilnvaro priekšsēdētāju iecelt personu vai personas, kas tiesīgas Savienības vārdā parakstīt protokolu.

33      Tādējādi Lēmuma 2021/1117 1. un 3. pantā ir izteikts Padomes lēmums attiecībā uz tā saturu apstiprināt protokolu, par kuru Komisija risināja sarunas, un uzdot to provizoriski piemērot, savukārt šī lēmuma 2. pantā ir noteikta iestāde, kas ir atbildīga par šā protokola parakstītāja iecelšanu. Kā secinājumu 34.–37. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, jautājums par parakstītāja iecelšanu neietekmē Padomes lēmumu apstiprināt protokola saturu un uzdot tā provizorisku piemērošanu. Turklāt gan personas, kas ir pilnvarota iecelt parakstītāju, noteikšanai, gan vēlākai šīs personas veiktai paša parakstītāja iecelšanai varētu izmantot atsevišķus dokumentus, objektīvi nemainot Lēmuma 2021/1117 1. vai 3. panta būtību vai jēgu.

34      Kas attiecas uz šī lēmuma 4. pantu, tajā ir tikai paredzēts lēmuma spēkā stāšanās datums.

35      No minētā izriet, ka Lēmuma 2021/1117 2. pants ir nodalāms no šī lēmuma pārējās daļas un par to var celt atsevišķu atcelšanas prasību.

36      Otrām kārtām, tas, ka Padome ir iecēlusi Portugāles Republikas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Savienībā par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, ir Padomes akts LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē, par kuru Komisija var celt prasību atbilstoši šī panta otrajai daļai. Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo Padome, kuru šajā jautājumā atbalsta Ungārijas valdība, prasījums atcelt minēto iecelšanu ir pieņemams.

37      Šo apsvērumu neatspēko Padomes arguments, ka Komisija nav norādījusi – ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Reglamenta 120. panta c) punktā prasīto skaidrības un precizitātes pakāpi – šī prasījuma priekšmetu, jo pieteikumā par lietas ierosināšanu tā nav atsaukusies uz pilnvarām, ko Padomes priekšsēdētājs 2021. gada 28. jūnijā ir piešķīris Portugāles Republikas pastāvīgajam pārstāvim Eiropas Savienībā. Proti, lietas dalībnieku vidū nav strīda par to, ka Padomes Ģenerālsekretariāts šīs pilnvaras, kas nav publicētas, ir nodevis vienīgi Gabonas Republikai, savukārt Komisija 2021. gada 30. jūnijā vienīgi saņēma dokumentu ST 10307/21, kurā bija norādīts, ka iepriekšējā dienā protokolu bija parakstījis Portugāles Republikas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā.

38      Turklāt, lai gan pilnvaru kopija beidzot tika nodota Komisijai šajā tiesvedībā – Padomes iebildumu raksta pielikumā –, Komisija replikas rakstā precizēja, ka prasījums atcelt noteikumu, ka Padome ar priekšsēdētāja starpniecību ieceļ Portugāles Republikas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Savienībā par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, attiecas uz šīm pilnvarām.

39      Šādos apstākļos Komisija, prasības pieteikumā norādīdama, ka Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšana par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, ir tās atcelšanas prasības priekšmeta neatņemama sastāvdaļa, un šajā ziņā atsaukdamās tikai uz tai šajā saistībā nosūtīto dokumentu, vienlaikus replikas rakstā sniedzot iepriekšējā punktā minēto precizējumu pēc tam, kad Padome bija paziņojusi par pilnvarām, ir pilnībā ievērojusi no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un Reglamenta 120. panta c) punkta izrietošās skaidrības un precizitātes prasības.

40      Trešām kārtām, iebilde par prasības nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz Lēmuma 2021/1117 juridisko pamatu, ir jānoraida kā neefektīva. Kā Komisija ir uzsvērusi prasības pieteikumā, tās ierosinājums, lai Tiesas spriedumā tiktu iekļauts obiter dictum par šo juridisko pamatu, nav izvirzīts prasības pamatos, jo šajā pašā prasības pieteikumā šī iestāde turklāt ir norādījusi, ka tās pārmestajai kļūdai šajā lietā nav nekādu juridisku seku.

41      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pieņemama.

 Par lietas būtību

42      Prasības pamatojumam Komisija izvirza divus pamatus, no kuriem katrs ir iedalīts divās daļās. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LES 17. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā pirmajā daļā ar LES 13. panta 1. un 2. punktu un otrajā daļā – ar LES 4. panta 3. punktu, pārkāpums. Ar otro pamatu tiek apgalvots – pirmajā daļā LESD 296. un 297. panta pārkāpums, un otrajā daļā – LES 13. panta 2. punkta pārkāpums.

43      Vispirms ir jāizvērtē pirmā pamata pirmā daļa par LES 17. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar LES 13. panta 1. un 2. punktu, pārkāpumu.

 Lietas dalībnieku argumenti

44      Komisija, kuru atbalsta Augstais pārstāvis, apgalvo, ka LES 17. panta 1. punktā tikai tai ir piešķirta prerogatīva nodrošināt Savienības ārējo pārstāvību jautājumos, kas neietilpst kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP). Šī prerogatīva tostarp ietver starptautisko nolīgumu parakstīšanu Savienības vārdā vai šādu nolīgumu parakstītāja tās vārdā iecelšanu. Tādējādi Padome, neņemot vērā šo prerogatīvu, ar šajā prasībā noradītajiem tiesību aktiem esot apdraudējusi Līgumos noteikto institucionālo līdzsvaru, kura ievērošana tiek prasīta atbilstoši LES 13. panta 1. un 2. punktam.

45      Šajā ziņā esot jānošķir Savienības iekšējo lēmumu pieņemšanas process, kura rezultātā Padome atļauj parakstīt starptautisko nolīgumu, par kuru Komisija risināja sarunas, no šā nolīguma parakstīšanas. Parakstīšana esot ārējās pārstāvības darbība LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma izpratnē atbilstoši Vīnes konvencijā atspoguļotajām starptautiskajām paražu tiesībām. Tālab Komisijai esot jāieceļ persona, kas ir atbildīga par minētā nolīguma parakstīšanu.

46      Apstiprinājums šim kompetenču sadalījumam starp Padomi un Komisiju esot atrodams LESD 218. panta 5. punktā, ar kuru Padomei ir piešķirtas tiesības atļaut parakstīt nolīgumu, nevis iecelt parakstītāju.

47      Tāpēc neesot nekādas kolīzijas starp LES 17. panta 1. punktu un LESD 218. panta 5. punktu, jo šī otrā minētā tiesību norma neesot atkāpe no pirmās.

48      Pilnvarojot dalībvalsts, kas ir Padomes prezidentvalsts, pastāvīgo pārstāvi parakstīt protokolu Savienības vārdā, Padome esot rīkojusies tā, it kā tā pati, rotējošā prezidentvalsts un Ģenerālsekretariāts joprojām nodrošinātu Savienības ārējo pārstāvību. Taču, kopš ir stājies spēkā LES un LESD ar Lisabonas līguma nosacījumiem, tā tas vairs neesot.

49      Padomes rotējošās prezidentūras izslēgšana no Savienības ārējās pārstāvības esot viens no galvenajiem Lisabonas līguma jauninājumiem ārējo attiecību jomā. Šī grozījuma mērķis esot stiprināt Savienības starptautisko atpazīstamību un atzīšanu, nodrošinot, lai trešo valstu pārstāvji vairs nebūtu pakļauti izmaiņām Savienības ārējā pārstāvībā, kas izriet no Padomes prezidentūras rotācijas starp dalībvalstīm, un lai tie sazinātos nevis ar dalībvalstu pārstāvjiem Savienībā, bet ar tās pārstāvjiem, kurus ir iecēlis Augstais pārstāvis KĀDP jomā un Komisija – visās citās Savienības ārējo attiecību jomās.

50      Padomes tiesību akti, uz kuriem attiecas šī prasība, atbilstot praksei, kas neatzīst šo ar Lisabonas līgumu ieviesto grozījumu. Tādējādi šī prakse esot prettiesiska, un šajā ziņā apstāklim, ka to joprojām īsteno Padomes Ģenerālsekretariāts un – to atbalstot – Līgumu un nolīgumu birojs, neesot nozīmes.

51      Tāpēc Lēmuma 2021/1117 2. pants un Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšana par protokola parakstītāju Savienības vārdā būtu jāatceļ. Taču protokola sekas būtu jāsaglabā.

52      Padome lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo daļu.

53      Minētā iestāde, kuru atbalsta Čehijas, Francijas, Ungārijas, Nīderlandes un Portugāles valdības, uzskata, ka šī prasība ir mēģinājums piesavināties tās prerogatīvas attiecībā uz starptautisku nolīgumu parakstīšanu un līdz ar to noslēgšanu Savienības vārdā, kuras ir minētas LES un LESD un kuras tā ir īstenojusi jau gadu desmitiem.

54      Šajā ziņā Padome norāda, ka, īstenojot tai piešķirto kompetenci atļaut veikt parakstīšanu un noslēgt šādus nolīgumus, tai palīdz tās Ģenerālsekretariāts, kura rīcībā šajā nolūkā ir Līgumu un nolīgumu birojs, kura uzdevumos ietilpst tostarp organizēt starptautisku nolīgumu parakstīšanu.

55      Pilnvaras, ko šis birojs sagatavojis Padomes priekšsēdētājam, esot balstītas uz dažādu elementu izvērtējumu, tostarp attiecīgās trešās valsts ieceltā pārstāvja protokola līmeni, nolīguma politisko nozīmīgumu un ietvaru, saskaņā ar kuru vai kurā tiek organizēta parakstīšanas ceremonija.

56      Personas vai personu, kas tiesīgas Savienības vārdā parakstīt starptautisku nolīgumu, iecelšana esot turpinājums tam, ka Padome īsteno tai ar LESD 218. panta 5. punktu piešķirto prerogatīvu – “atļau[t] parakstīt”, un ir tā sastāvdaļa. Ņemot vērā šo tiesību normu, LES 17. panta 1. punkta sestajam teikumam nebūtu nozīmes saistībā ar starptautisku nolīgumu parakstīšanu. Šādas parakstīšanas mērķis esot ne tikai paziņot Savienības nostāju, bet gan radīt tiesiskas sekas starptautiskajās tiesībās, tāpēc uz to nevarot attiekties tikai “Savienības ārējā pārstāvība”.

57      Visi posmi, sākot no lēmuma, ar kuru atļauj parakstīšanu, līdz pašai parakstīšanai veidojot juridisku un procesuālu turpinātību, kas ietilpstot Padomes kompetencē saskaņā ar LES 16. panta 1. punktu, kurš esot konkrēti izteikts LESD 218. panta 5. punktā. Tā kā starptautiska nolīguma parakstīšanai ir juridiskas sekas, tā būtu jāuzskata par Savienības politikas veidošanas pamatelementu.

58      Turklāt Padome un valdības, kas to atbalsta, uzsver, ka pilnvaras, kas attiecas uz starptautiskiem nolīgumiem, kurus Līgumu autori uztic iestādei, vienmēr ir skaidri noteiktas. Tā kā LESD 218. panta 5. punktā nav tiešas norādes, kas ierobežotu Padomes pilnvaras parakstīšanas jomā, Līgumu autori esot izveidojuši institucionālo līdzsvaru, kas, pamatojoties uz LES 17. panta 1. punktu, Komisijai neļauj pieprasīt parakstītāja iecelšanas kompetenci.

59      Tas, ka ar pilnvarām ieceltā persona tiek kvalificēta kā “pārstāvis” Vīnes konvencijā kodificēto starptautisko paražu tiesību izpratnē, nevar nozīmēt to, ka šīs personas paraksts ietilpst “Savienības ārējā pārstāvībā” LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma izpratnē, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots LES 16. panta 1. punkta un LESD 218. panta 5. punkta tvērums. Tomēr, pat pieņemot, ka starptautiska nolīguma parakstīšana abstrakti varētu būt darbība, kas attiecas uz ārējo pārstāvību, LESD 218. panta 5. punkts esot viens no “citiem Līgumos paredzētiem gadījumiem”, kas minēti LES 17. panta 1. punkta sestajā teikumā, un tādējādi ir izņēmums no Komisijas pilnvarām nodrošināt Savienības ārējo pārstāvību, ja runa ir par starptautiska nolīguma parakstīšanas organizēšanu.

60      Atzīstot, ka LES un EK līgumos, kas bija spēkā pirms Lisabonas līguma, nebija ietverta LES 17. panta 1. punkta sestajam teikumam līdzvērtīga tiesību norma, Padome un to atbalstošās valdības norāda, ka šajos agrākajos Līgumos, kuros Komisijai jau bija piešķirtas konkrētas ārējās pārstāvības pilnvaras, tai tomēr nebija piešķirta kompetence parakstīt starptautiskus nolīgumus. Tas joprojām tā esot LES un LESD ietvaros. Tāpat tas, ka ar Lisabonas līgumu Padomes rotējošās prezidentvalsts ārējās pārstāvības pilnvaras tika nodotas Augstajam pārstāvim, neesot mainījis Padomes pilnvaras iecelt starptautisku nolīgumu parakstītājus, kas tagad izriet no LESD 218. panta 5. punkta. Tādējādi ar Lisabonas līgumu neesot izdarīti grozījumi, uz kuriem atsaucas Komisija saistībā ar šādu nolīgumu parakstīšanu, jo teksta atšķirības starp agrākajiem noteikumiem un LESD 218. panta 5. punktu ir tikai redakcionālas.

 Tiesas vērtējums

61      Vispirms ir jāatgādina, ka ar Līgumiem ir izveidota kompetenču sadales sistēma starp Savienības iestādēm, kura Savienības institucionālajā struktūrā un Savienībai deleģēto uzdevumu izpildē katrai iestādei piešķir savu uzdevumu (spriedumi, 1990. gada 22. maijs, Parlaments/Padome, C‑70/88, EU:C:1990:217, 21. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (PRK15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 40. punkts).

62      Tādējādi LES 13. panta 2. punktā ir paredzēts, ka katra Savienības iestāde darbojas saskaņā ar tai Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem. Šajā normā ir izteikts institucionālā līdzsvara princips, kas ir raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai un kas nozīmē – katrai iestādei savas pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot citu iestāžu pilnvaras (spriedumi, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 64. punkts, un 2022. gada 22. novembris, Komisija/Padome (Pievienošanās Ženēvas aktam), C‑24/20, EU:C:2022:911, 83. punkts).

63      Turklāt LES 13. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienības iestādes īsteno pilnīgu savstarpēju lojālu sadarbību.

64      Šajā lietā atbilstošās Padomes pilnvaras – lai izvērtētu pirmā pamata pirmo daļu – ietver it īpaši LES 16. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētās pilnvaras, ar kurām šai iestādei ir piešķirtas “politikas veidošanas un koordinēšanas funkcijas saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Līgumos”, un pilnvaras, kas paredzētas LES 16. panta 6. punkta trešajā daļā, saskaņā ar kuru Ārlietu padome “izstrādā Savienības ārpolitisko darbību, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām stratēģiskām pamatnostādnēm, un nodrošina Savienības darbību konsekvenci”.

65      Savukārt atbilstošās Komisijas pilnvaras saistībā ar šo pašu pārbaudi ir noteiktas LES 17. panta 1. punkta pirmajā, piektajā un sestajā teikumā. Šajos teikumos attiecīgi ir paredzēts, ka Komisija “sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu”, “arī veic saskaņošanas, izpildvaras un vadības funkcijas, kas paredzētas Līgumos” un “nodrošina Savienības ārējo pārstāvību”, tomēr attiecībā uz šo pēdējo minēto kompetenci izņemot KĀDP un “citus Līgumos paredzētus gadījumus”.

66      Saskaņā ar šo kompetenču sadalījumu, kā tas turklāt ir apstiprināts LESD 218. panta 2. un 5. punktā, Padomei pēc sarunu vadītāja priekšlikuma ir jāatļauj Savienības vārdā parakstīt starptautisku nolīgumu. Lēmums par to, vai ir jāparaksta nolīgums, par kuru Komisija ir risinājusi sarunas ar trešo valsti, nozīmē, ka, ievērojot Eiropadomes noteiktās stratēģiskās pamatnostādnes, kā arī Savienības ārējās darbības principus un mērķus, ir jāizvērtē tās intereses attiecībās ar šo trešo valsti un jāatrisina domstarpības starp atšķirīgajām interesēm, kas izriet no šīm attiecībām. Tālab šis lēmums ir daļa no pasākumiem, ar kuriem tiek veidota Savienības politika un plānota tās ārpolitiskā darbība LES 16. panta 1. punkta otrā teikuma un 6. punkta trešās daļas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Padome/Komisija, C‑660/13, EU:C:2016:616, 39. un 40. punkts).

67      Tomēr lēmumā, ar kuru atļauj parakstīt starptautisku nolīgumu, nav iekļauts vēlāks akts, kas ir šā nolīguma parakstīšana. Šī parakstīšana pēc atļaujas saņemšanas ir jāizdara pēc tam, kad ir veikti visi šim nolūkam vajadzīgie pasākumi, it īpaši attiecībā uz atbilstošo trešo valsti. Viens no šiem pasākumiem ir piešķirt pilnvaras iecelt personu vai personas, kas tiesīgas parakstīt nolīgumu Savienības vārdā.

68      Lai noteiktu, kuras iestādes kompetencē saskaņā ar Savienības tiesībām ir iecelt starptautiska nolīguma parakstītāju, ir jāpamatojas uz minētās iecelšanas galveno iezīmi, proti, tiesībām vienai vai vairākām personām rīkoties Savienības vārdā attiecībā uz atbilstošo trešo valsti.

69      Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka šī iecelšana neprasa vērtējumu, kas ietilpst Savienības “politikas veidošanā” vai tās “koordinēšanas” vai “ārpolitiskās darbības izstrādāšanas” funkcijās LES 16. panta 1. un 6. punkta izpratnē. Protams, tā notika pēc Padomes lēmuma, ar kuru tika atļauts parakstīt nolīgumu, bet tā nav daļa no politiskā vērtējuma, kas ir šī lēmuma pamatā, kurā šī iestāde piekrita juridiskajām sekām, ko radīs parakstīšana saskaņā ar atbilstošajām starptautisko tiesību normām.

70      Šajā pēdējā ziņā jānorāda, ka neatkarīgi no tā, kura persona saskaņā ar Savienības tiesību normām ir iecelta par parakstītāju, parakstīšanas tiesiskās sekas, tostarp pienākums, kas minēts Vīnes konvencijas 18. pantā, atturēties no rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, būs tādas pašas un būs saistošas Savienībai kā starptautisko tiesību subjektam.

71      Otrkārt, attiecībā uz to, vai parakstītāja iecelšana ir darbība, kas “nodrošina Savienības ārējo pārstāvību” LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma izpratnē, ir jānorāda, ka atbilstoši tā parastajai nozīmei “pārstāvības” juridiskais jēdziens nozīmē rīcību personas vārdā attiecībā pret trešo personu, jo šāda rīcība, kā secinājumu 50. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, var būt šīs personas gribas izpausme attiecībā pret šo trešo personu.

72      Taču tas, ka šim nolūkam ieceltā persona Savienības vārdā paraksta starptautisku nolīgumu, tieši atspoguļo Padomes definēto Savienības gribas izpausmi attiecībā uz trešo valsti, ar kuru par šo nolīgumu ir risinātas sarunas.

73      Tādējādi LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma formulējums, saskaņā ar kuru Komisija “nodrošina Savienības ārējo pārstāvību”, ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka ar šo tiesību normu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras – ārpus KĀDP un ja vien Līgumos šajā ziņā nav paredzēts atšķirīgs kompetenču sadalījums – veikt ikvienu darbību, kas pēc Padomes lēmuma atļaut starptautisku nolīgumu parakstīšanu Savienības vārdā nodrošina, ka šī parakstīšana notiek.

74      Šī LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma gramatiskā interpretācija atbilst starptautiskajām paražu tiesībām.

75      Šajā ziņā attiecībā uz starptautisku nolīgumu parakstīšanu no starptautiskajām paražu tiesībām, kā tās it īpaši ir kodificētas Vīnes konvencijas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, izriet, ka ikviena persona, kas dokumentā, kuru izdevusi kādas valsts kompetenta iestāde vai starptautiskas organizācijas kompetenta struktūrvienība parakstīšanas izpildei, ir norādīta saskaņā ar šīm pilnvarām, ir jāuzskata par šīs valsts vai šīs starptautiskās organizācijas pārstāvi.

76      Tādējādi tas, ka šāda persona Savienības vārdā paraksta starptautisku nolīgumu – raugoties no starptautisko paražu tiesību normu viedokļa – ietilpst Savienības “pārstāvībā”.

77      Tālab, ņemot vērā LES 17. panta 1. punkta sesto teikumu, ir jāuzskata, ka pasākumi, kas nepieciešami, lai parakstītu starptautisku nolīgumu pēc tam, kad šo parakstīšanu ir atļāvusi Padome, kuras uzdevums ir iecelt parakstītāju, ārpus KĀDP jomas ietilpst Komisijas kompetencē “nodrošināt Savienības ārējo pārstāvību”, ja vien ar LES vai LESD kompetence organizēt šo parakstīšanu nav piešķirta citai Savienības iestādei. Šī pēdējā atruna, kas atspoguļota frāzē “citi Līgumos paredzēti gadījumi”, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 72. punktā un kā izriet no paša LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma formulējuma, ir šajā tiesību normā paredzēts izņēmums no Komisijas kompetences.

78      Padome un valdības, kas to atbalsta, apgalvo, ka LESD 218. pants, kurā ir paredzēta vienota un vispārpiemērojama procedūra, kas attiecas uz sarunām par tādiem starptautiskiem līgumiem un to parakstīšanu un noslēgšanu, kurus Savienība ir pilnvarota noslēgt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Armēniju), C‑180/20, EU:C:2021:658, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), un kura 5. punkts attiecas uz atļauju parakstīt šos nolīgumus, saistībā ar šo parakstīšanu ietilpst LES 17. panta 1. punkta sestajā teikumā minētajos “citos Līgumos paredzētos gadījumos”.

79      Tomēr jānorāda, ka pretēji LESD 218. panta 3. punktam, ar kuru attiecībā uz sarunām par starptautiskiem nolīgumiem Padomei ir piešķirtas pilnvaras ne tikai atļaut sākt sarunas, bet arī izvirzīt Savienības sarunu vadītāju vai sarunu grupas vadītāju, LESD 218. panta 5. punktā ir norādītas Padomes pilnvaras atļaut parakstīt un provizoriski piemērot starptautisku nolīgumu, nevis pilnvaras iecelt tā parakstītāju. Tādējādi, kā secinājumu 82.–84. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šī pēdējā minētā tiesību norma neietver izņēmumu no LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma.

80      Lai gan LESD 218. pantā paredzētā sarunu par starptautiskiem nolīgumiem, to parakstīšanas un noslēgšanas procedūra kopumā, kā norāda Padome un valdības, kuras to atbalsta, var tikt uzskatīta par “turpinātu”, tomēr katrā šīs procedūras posmā, kas ir identificēts šajā pantā, katrai iestādei, ievērojot vienīgi skaidri paredzētus izņēmumus, ir jāīsteno savas Līgumos piešķirtās pilnvaras atbilstoši šī sprieduma 62. punktā atgādinātajam institucionālā līdzsvara principam. Runājot par starptautiska nolīguma parakstītāja iecelšanu, LESD 218. panta 5. punktā attiecībā uz Padomi nav paredzēts izņēmums no pilnvarām, kas Komisijai noteiktas LES 17. panta 1. punkta sestajā teikumā.

81      No tā izriet, ka gadījumā, ja Padome ir atļāvusi parakstīt starptautisku nolīgumu, kas, kā tas ir šajā lietā, neattiecas uz KĀDP vai uz “citiem Līgumos paredzētiem gadījumiem”, Komisijai saskaņā ar LES 17. panta 1. punkta sesto teikumu ir jānodrošina šī nolīguma parakstīšana.

82      Šo konstatējumu neatspēko tas, ka pēc LES un LESD stāšanās spēkā Padome turpināja iecelt starptautisku nolīgumu parakstītājus un kā parakstītāju regulāri izvēlējās tās dalībvalsts pastāvīgo pārstāvi Savienībā, kura ir Padomes rotējošā prezidentvalsts. Pat pastāvīgā prakse nevar grozīt Līgumu noteikumus, kas iestādēm ir jāievēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (PRK15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Visbeidzot jānorāda, ka saskaņā ar LES 17. panta 1. punkta pirmo teikumu Komisijai savas pilnvaras attiecībā uz starptautisku nolīgumu parakstīšanu ir jāīsteno Savienības vispārējās interesēs. Turklāt tai ir jāievēro LES 13. panta 2. punktā noteiktais lojālas sadarbības pienākums. Tāpat šai iestādei it īpaši ir jānodrošina, ka pēc tam, kad ir pieņemts Padomes lēmums, ar kuru atļauj parakstīt nolīgumu, šī parakstīšana notiek pēc iespējas ātrāk, ievērojot nosacījumus, kas atbilstoši atspoguļo šā nolīguma nozīmīgumu. Turklāt būtisku apstākļu izmaiņu gadījumā, kas rodas pēc lēmuma, ar kuru atļauj parakstīšanu, pieņemšanas, Komisijai ir jāapspriežas ar Padomi, lai tā vajadzības gadījumā, īstenojot savas LES 16. panta 1. un 6. punktā, kā arī LESD 218. pantā paredzētās pilnvaras, varētu izdarīt secinājumus no šīm būtiskajām apstākļu izmaiņām pirms parakstīšanas.

84      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasības pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

85      Tādējādi ir jāatceļ Lēmuma 2021/1117 2. pants, kā arī, pamatojoties uz šo tiesību normu, veiktā Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšana par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, un nav nepieciešams izskatīt ne prasības pirmā pamata otro daļu, ne otro pamatu.

 Par atcelto tiesību aktu seku atstāšanu spēkā

86      Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā akta sekām jāuzskata par galīgām.

87      Šīs pilnvaras var tikt izmantotas tiesiskās drošības apsvērumu dēļ, it īpaši, ja Savienības tiesību akta, kas pieņemts saistībā ar starptautiska nolīguma sarunu, parakstīšanas un noslēgšanas procedūru, atcelšana var likt apšaubīt Savienības dalību šajā nolīgumā vai tā īstenošanā, pat ja Savienības kompetence šajā ziņā šaubas nerada (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (Pārskatītā Lisabonas vienošanās), C‑389/15, EU:C:2017:798, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Ja Lēmuma 2021/1117 2. pants tiktu atcelts un, pamatojoties uz šo tiesību normu, tiktu atcelta personas, kas tiesīga parakstīt protokolu, iecelšana, neatstājot spēkā to sekas, tiktu apšaubīta protokola parakstīšana Savienības vārdā, kas notika 2021. gada 29. jūnijā, lai gan netiktu apšaubīta Savienības kompetence, parakstot to savā vārdā, piekrist tiesiskajām sekām, kas it īpaši minētas Vīnes konvencijas 18. pantā, kā arī protokola provizoriskai piemērošanai, un turklāt Savienības griba paust šo piekrišanu ir droša, jo Padome ar Lēmuma 2021/1117 1. pantu ir atļāvusi parakstīt protokolu. Lai gan, protams, šī atļauja tika dota ar nosacījumu, ka protokols tiks noslēgts, tomēr ir jākonstatē, ka šis protokols pēc tam tika noslēgts, kā to apliecina pieņemtais Padomes Lēmums (ES) 2022/2066 (2022. gada 21. februāris) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam) (OV 2022, L 277, 103. lpp.), kas pauž to, ka Savienība ir apstiprinājusi protokolu.

89      Tālab, lai nodrošinātu tiesisko drošību, ir jānolemj, ka Lēmuma 2021/1117 2. panta un, pamatojoties uz šo tiesību normu, Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšanas par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, sekas ir galīgas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

90      Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Padomei šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem ir jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

91      Saskaņā ar šī reglamenta 140. panta 1. punktu Čehijas Republika, Francijas Republika, Ungārija, Nīderlandes Karaliste un Portugāles Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

92      Saskaņā ar minētā Reglamenta 140. panta 3. punktu Augstais pārstāvis savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Atcelt 2. pantu Padomes Lēmumā (ES) 2021/1117 (2021. gada 28. jūnijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam).

2)      Atcelt, pamatojoties uz Lēmuma 2021/1117 2. pantu, Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšanu par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam).

3)      Lēmuma 2021/1117 2. panta un, pamatojoties uz šo tiesību normu, Portugāles Republikas pastāvīgā pārstāvja Eiropas Savienībā iecelšanas par personu, kas tiesīga parakstīt protokolu, ar ko īsteno Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Gabonas Republiku un Eiropas Kopienu (2021.–2026. gadam), sekas ir galīgas.

4)      Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

5)      Čehijas Republika, Francijas Republika, Ungārija, Nīderlandes Karaliste, Portugāles Republika un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.