Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)

2019. gada 15. maijā (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Komisijas lēmums, ar ko piešķir finansējumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) transporta projektu piedāvājumiem “Paskovas multimodālais konteineru terminālis, III fāze” un “Melnīkas intermodālais terminālis, 2. un 3. fāze” – Termiņš prasības celšanai – Termiņa sākums – Nokavējums – Nepieņemamība

Lietā T‑262/17

Metrans a.s., Prāga (Čehijas Republika), ko pārstāv A. Schwarz, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Hottiaux un J. Samnadda, pārstāves,

un

Inovācijas un tīklu izpildaģentūru (INEA), ko pārstāv I. Ramallo un D. Silhol, pārstāvji, kuriem palīdz A. Duron, advokāts,

atbildētājas,

par prasību, kura pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru, pirmkārt, tiek lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 5. augusta Īstenošanas lēmumu C(2016) 5047 final, ar ko izveido atlasīto piedāvājumu sarakstu Eiropas Savienības finanšu atbalsta saņemšanai Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) – Transporta nozare jomā pēc 2015. gada 5. novembra uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus, pamatojoties uz daudzgadu darba programmu, ciktāl tas attiecas uz diviem piedāvājumiem “Paskovas multimodālais konteineru terminālis, III fāze” un “Melnīkas intermodālais terminālis, 2. un 3. fāze”, un, otrkārt, atcelt divus INEA noslēgtos dotāciju nolīgumus, kas attiecas uz šiem abiem piedāvājumiem,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un K. Iliopuls [C. Iliopoulos] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Metrans a.s. ir saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem reģistrēta sabiedrība, kas galvenokārt nodarbojas ar intermodālo termināļu apsaimniekošanu Čehijas Republikā.

2        Eiropas Komisija 2015. gada 5. novembrī izsludināja divus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus – “kohēzijas uzaicinājumu [iesniegt piedāvājumus]” un “vispārējo uzaicinājumu [iesniegt piedāvājumus]”, kas ir daļa no daudzgadu darba programmas finanšu palīdzībai Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) – Transporta nozare jomā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2015. gada 30. oktobra Īstenošanas lēmumu C(2015) 7358 final. Projektu piedāvājumu iesniegšanas termiņš bija 2016. gada 16. februāris.

3        Pavisam tika saņemti 427 piedāvājumi, no kuriem 140 atbilstoši “kohēzijas uzaicinājumam [iesniegt piedāvājumus]”. Nav strīda par to, ka prasītāja attiecībā uz abiem uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus nekādu piedāvājumu neiesniedza. Starp “kohēzijas uzaicinājuma [iesniegt piedāvājumus]” dalībniekiem bija sabiedrības Advanced World Transport a.s. (turpmāk tekstā – “AWT”) un Cheské přístavy a.s.

4        Ar 2016. gada 17. jūnija paziņojumu presei Komisija publicēja sarakstu ar 195 transporta projektu piedāvājumiem, kas varētu saņemt finansējumu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) transporta nozarē, un norādīja, ka ierosinātais finansēšanas lēmums ir oficiāli jāapstiprina EISI koordinācijas komitejai, kam ir jāsanāk 2016. gada 8. jūlijā.

5        Ar 2016. gada 8. jūlija paziņojumu presei, kas publicēts tās tīmekļa vietnē, Inovācijas un tīklu izpildaģentūra (INEA), kas izveidota 2014. gadā ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2013/801/ES (2013. gada 23. decembris), ar ko izveido INEA un atceļ Lēmumu 2007/60/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2008/593/EK (OV 2013, L 352, 65. lpp.), paziņoja par EISI koordinācijas komitejas labvēlīgo atzinumu par Komisijas sagatavoto transporta projektu piedāvājumu sarakstu, kuri varētu saņemt Eiropas Savienības EISI finansējumu transporta nozarē. Paziņojumam presei bija pievienota ar hipersaiti pieejama atlasīto projektu brošūra, kurā tostarp bija iekļautas informatīvās lapas par minētajiem projektiem. AWT iesniegtais projekts (proti, Paskovas projekts) un České přístavy projekts (proti, Melnīkas projekts) bija attiecīgi iekļauti minētās brošūras 271. un 272. lappusē (skat. turpmāk 8. punktu).

6        Komisija 2016. gada 5. augustā pieņēma Īstenošanas lēmumu C(2016) 5047 final, ar ko izveido atlasīto piedāvājumu sarakstu Eiropas Savienības finanšu atbalsta saņemšanai “Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) – Transporta nozare” jomā pēc 2015. gada 5. novembra uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus, pamatojoties uz daudzgadu darba programmu (turpmāk tekstā – “Īstenošanas lēmums”). Šis saraksts ir iekļauts Īstenošanas lēmuma pielikumā.

7        Īstenošanas lēmums un tā pielikums 2015. gada 30. augustā tika augšupielādēts attiecīgā Komisijas ģenerāldirektorāta (Mobilitātes un transporta ĢD) interneta vietnē ar adresi https://ec.europa.eu/transport/themes/infrastructure‑ten‑t-connecting‑europe/reference‑documents‑work‑programmes‑selection_en, kā arī 2015. gada 29. septembrī Komisijas dokumentu reģistra interneta vietnē ar adresi http://ec.europa.eu/transparency/regdoc/, pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas uz pieprasījumu piekļūt šiem dokumentiem.

8        Piedāvājumi, ko attiecīgi iesniedza Cheské přístavy ar atsauci 2015‑CZ‑TM‑0406‑W un nosaukumu “Melnīkas intermodālais terminālis, 2. un 3. fāze” (turpmāk tekstā – “Melnīkas projekts”), un AWT ar atsauci 2015‑CZ‑TM‑0330‑M un nosaukumu “Paskovas multimodālais konteineru terminālis, III fāze” (turpmāk tekstā – “Paskovas projekts”), bija iekļauti Īstenošanas lēmuma pielikumā un saņēma finansējumu prioritātē “savienojumi ar multimodālām loģistikas platformām un to attīstība”, sadaļā “B) Finansējuma piešķīrums saskaņā ar kohēzijas uzaicinājumu [iesniegt piedāvājumus]”.

9        Pēc Īstenošanas lēmuma pieņemšanas INEA attiecīgi 2016. gada 21. oktobrī un 7. novembrī noslēdza dotāciju nolīgumus (turpmāk tekstā kopā ar Īstenošanas lēmumu – “apstrīdētie akti”) ar České přístavy ar atsauci INEA/CEF/TRAN/M2015/1138714 (turpmāk tekstā – “Melnīkas projekta dotācijas nolīgums”) un ar AWT ar atsauci INEA/CEF/TRAN/M2015/1133813 (turpmāk tekstā – “Paskovas projekta dotācijas nolīgums”).

10      Informatīvās lapas par Melnīkas un Paskovas projektiem tika publicētas tiešsaistē INEA interneta vietnē ar lejupielādējamām datnēm šādos datumos: Melnīkas projektam 2016. gada 7. novembrī, plkst. 19.05 un Paskovas projektam 2016. gada 11. novembrī, plkst. 11.58.

11      2016. gada 5. decembrī Komisijai nosūtītajā e‑pasta vēstulē prasītājas pārstāvis šajā lietā A. Schwarz lūdza piekļuvi apstrīdētajiem aktiem, ciktāl tie attiecās uz Melnīkas projektu.

12      2016. gada 22. decembrī A. Schwarz iesniedza jaunu lūgumu, izmantojot INEA interneta vietnes kontaktveidlapu un lūdzot piekļuvi apstrīdētajiem aktiem.

13      2017. gada 20. janvāra vēstulē INEA, reaģējot uz šiem lūgumiem, atbildēja A. Schwarz, nosūtot viņam apstrīdētos aktus.

 Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

14      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 30. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

15      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt ar tūlītēju iedarbību Paskovas projekta piedāvājumu un Melnīkas projekta piedāvājumu, kas iekļauti Īstenošanas lēmuma pielikumā;

–        atcelt vai, pakārtoti, atzīt par spēkā neesošu Paskovas projekta dotācijas nolīgumu, vai piespriest INEA izbeigt minēto nolīgumu;

–        atcelt vai, pakārtoti, atzīt par spēkā neesošu Melnīkas projekta dotācijas nolīgumu, vai piespriest INEA izbeigt minēto nolīgumu;

–        piespriest solidāri INEA un Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

16      Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2017. gada 6. un 8. septembrī, Komisija un INEA atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam iesniedza iebildi par nepieņemamību.

17      Prasītāja savus apsvērumus attiecībā uz šīm divām iebildēm par nepieņemamību iesniedza 2017. gada 21. oktobrī.

18      Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

19      Iebildē par nepieņemamību INEA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt pret INEA vērsto prasību par nepieņemamu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt INEA radušos tiesāšanās izdevumus.

20      Apsvērumos par iebildēm par nepieņemamību prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt iebildes par nepieņemamību kā nepamatotas;

–        izlemt lietu atbilstoši prasījumiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā.

 Juridiskais pamatojums

21      Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. punktu atbildētāja var lūgt Vispārējo tiesu lemt par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar minētā reglamenta 130. panta 6. punktu Vispārējā tiesa var lemt uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu par iebildi par nepieņemamību.

22      Šajā lietā, tā kā Komisija un INEA ir lūgušas lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, nolemj pieņemt nolēmumu par šiem lūgumiem, neuzsākot tiesvedības mutvārdu daļu.

23      Savas iebildes par nepieņemamību pamatojumam Komisija izvirza divus nepieņemamības pamatus. Pirmais no tiem ir balstīts uz to, ka prasība ir celta novēloti, savukārt otrais ir balstīts uz to, ka prasītāja nav skarta individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē.

24      Pamatojot savu iebildi par nepieņemamību, INEA izvirza trīs nepieņemamības pamatus, no kuriem pirmais, tāpat kā Komisijai, ir balstīts uz to, ka prasība ir celta novēloti, otrais – uz to, ka prasītāja nav skarta tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē, un trešais – uz to, ka Īstenošanas lēmuma apstrīdēšana nevar tikt vērsta pret INEA.

25      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt nepieņemamības pamatu, kas balstīts uz to, ka prasība ir celta novēloti.

 Lietas dalībnieču argumenti

26      Komisija norāda, ka izskatāmajā lietā attiecīgais kritērijs LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā divu mēnešu termiņa sākuma aprēķināšanai ir diena, kad prasītāja iepazinās ar apstrīdētajiem aktiem, proti, 2016. gada 5. decembris, datums, kad A. Schwarz (prasītājas pārstāvis šajā prasībā) iesniedza pirmo lūgumu par piekļuvi apstrīdētajiem aktiem, vai, vēlākais, 2017. gada 20. janvāris, datums, kad visi dokumenti tika nosūtīti A. Schwarz pēc viņa 2016. gada 5. un 22. decembra lūgumu saņemšanas. Līdz ar to 2017. gada 30. aprīlī celtā prasība ir iesniegta pēc noteiktā termiņa beigām.

27      Precīzāk, Komisija norāda, ka pēc tikšanās ar Komisijas darbiniekiem 2016. gada 28. novembrī A. Schwarz, “rīkojoties prasītājas vārdā”, 2016. gada 5. decembra e‑pasta vēstulē ar kopiju, kas adresēta prasītājas ģenerāldirektoram S., lūdza Komisiju piešķirt viņam piekļuvi dokumentiem par “to iestāžu attiecīgajiem lēmumiem, ar kuriem apstiprinātas EISI dotācijas turpmāk norādītajiem projektiem”, tostarp saistītajiem dokumentiem, un “nolīgumiem, kas attiecas uz dotācijām, ar kurām finansēti turpmāk norādītie projekti”. A. Schwarz iesniedza līdzīgu lūgumu INEA 2016. gada 22. decembrī. INEA, ievērojot tās pienākumu sniegt atbildes uz Komisijai iesniegtajiem lūgumiem piekļūt dokumentiem, 2017. gada 20. janvārī atbildēja A. Schwarz savā un Komisijas vārdā, nosūtot viņam apstrīdētos aktus.

28      Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja sava pirmā dokumentu lūguma iesniegšanas dienā 2016. gada 5. decembrī, vai pat pirms šīs dienas, apzinājās ne tikai Īstenošanas lēmuma esamību, bet arī zināja tā saturu, tostarp tā pielikumu. Proti, piekļuves lūgumi esot iesniegti pēc tikšanās ar Komisijas darbiniekiem. Otrkārt, tā norāda, ka 2016. gada 5. un 22. decembrī iesniegtajos lūgumos par piekļuvi dokumentiem Paskovas un Melnīkas projekti ir aprakstīti tik sīki un precīzi, ka šie lūgumi varēja būt paredzēti tikai tam, lai apstiprinātu to, ko prasītāja jau zināja. Proti, Īstenošanas lēmums bija publicēts Komisijas interneta vietnē 2016. gada 30. augustā, un informatīvās lapas par Melnīkas un Paskovas projektu dotāciju nolīgumiem tika publicētas INEA tīmekļa vietnē attiecīgi 2016. gada 7. un 11. novembrī. Treškārt un jebkurā gadījumā, Komisija uzsver, ka apstrīdētie akti bija prasītājas rīcībā no 2017. gada 20. janvāra, kas izskaidro, kāpēc prasītāja savam prasības pieteikumam varēja pievienot Melnīkas un Paskovas projektu dotāciju nolīgumu dokumentus, kas nav publiski pieejami. Tomēr, pat pieņemot, ka prasības celšanas termiņa sākuma datums ir šis pēdējais, prasība esot celta pēc noteiktā termiņa beigām.

29      Pirmām kārtām, INEA apgalvo, ka LESD 263. panta sestajā daļā ir noteikts, ka prasība ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc apstrīdētā akta publicēšanas un ka saskaņā ar 2013. gada 26. septembra sprieduma PPG un SNF/ECHA (C‑625/11 P, EU:C:2013:594) 32. punktu publicēšana šī panta nozīmē ietver arī šī akta publicēšanu internetā. Šajā ziņā INEA norāda, ka Īstenošanas lēmums tika pieņemts un publicēts, tostarp Komisijas interneta vietnē 2016. gada 30. augustā, Paskovas projekta dotācijas nolīgums tika publicēts INEA interneta vietnē 2016. gada 11. novembrī un Melnīkas projekta dotācijas nolīgums – 2016. gada 7. novembrī. Tādējādi INEA norāda, ka saskaņā ar Reglamenta 59. pantu termiņš šīs prasības celšanai esot sācies no četrpadsmitās dienas beigām pēc katra apstrīdētā akta publicēšanas dienas internetā.

30      Otrām kārtām, INEA apgalvo, ka prasītājai, pirmkārt, kļuva zināms par Melnīkas projekta dotācijas nolīgumu un jo īpaši par to, ka České přístavy bija tās saņēmējs, ne vēlāk kā līdz 2016. gada 5. decembrim – datumam, kad tās advokāts iesniedza lūgumu par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar minētā projekta finansēšanu, un, otrkārt, par Paskovas projekta dotācijas nolīgumu, vēlākais līdz 2016. gada 22. decembrim – datumam, kad prasītājas advokāts iesniedza lūgumu par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Melnīkas un Paskovas projektiem. Savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu INEA tāpat kā Komisija precizēja, ka termiņš prasības celšanai arī varētu būt sācies vēlākais 2017. gada 20. janvārī – datumā, kad prasītāja saņēma Paskovas un Melnīkas projektu dotācijas nolīgumu kopijas.

31      No savas puses prasītāja, pirmām kārtām, uzskata, ka tieši apstrīdēto aktu publicēšanai ierasti vajadzētu būt noteicošajam kritērijam, lai noteiktu datumu, no kura sākas piemērojamais termiņš prasības celšanai, un ka Komisija un INEA nevar balstīties uz iepazīšanās kritēriju, jo, pirmkārt, tās nav pienācīgi darījušas zināmus apstrīdētos aktus, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicējot tikai kopsavilkumu, pretēji judikatūrā noteiktajam, un, otrkārt, publicēšanu Komisijas un INEA interneta vietnēs nevar uzskatīt par publicēšanu LESD 263. panta sestās daļas izpratnē.

32      Otrām kārtām un jebkurā gadījumā, prasītāja apstrīd Komisijas un INEA argumentu, ka apstrīdētie akti esot bijuši tās rīcībā no 2017. gada 20. janvāra, norādot, ka Komisija un INEA nav paziņojušas par apstrīdētajiem aktiem ne prasītājai, ne tās pārstāvjiem un ka apstrīdētie akti 2017. gada 20. janvārī tika nosūtīti tikai uz e‑pasta adresi tās advokātam A. Schwarz, kurš tobrīd nepārstāvēja prasītāju. Citiem vārdiem sakot, Komisija un INEA neesot norādījušas precīzu prasības celšanas termiņa sākuma datumu. Visbeidzot prasītāja norāda, ka A. Schwarz ir to iepazīstinājis ar apstrīdētajiem aktiem tikai 2017. gada 12. aprīlī, kad advokātu birojs, kurā viņš darbojās, tika pilnvarots pārstāvēt prasītāju šajā lietā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

33      Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Jau no minētās normas formulējuma izriet, ka kritērijs, pēc kāda tiek noteikts datums, kurā ir kļuvis zināms tiesību akts un no kura sākas termiņš prasības celšanai, ir pakārtots salīdzinājumā ar datumu, kad tiesību akts ir publicēts vai paziņots (spriedums, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome, C‑122/95, EU:C:1998:94, 35. punkts).

34      Turpinot, saskaņā ar Reglamenta 59. pantu, ja termiņš, kas atvēlēts prasības celšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, termiņu minētā reglamenta 58. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē skaita no četrpadsmitās dienas beigām pēc šīs publicēšanas dienas.

35      Visbeidzot, saskaņā ar Reglamenta 60. pantu šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpagarina par fiksētu desmit dienu termiņu.

36      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 263. panta sestajā daļā noteiktais prasības celšanas termiņš ir sabiedriskās kārtības jautājums un procesa noteikumu stingra piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai, nepieļaujot tādu Savienības tiesību aktu pastāvīgu apšaubīšanu, kas rada tiesiskas sekas (skat. rīkojumu, 2008. gada 25. novembris, S.A.BA.R./Komisija, C‑501/07 P, nav publicēts, EU:C:2008:652, 22. punkts un tajā minētā judikatūra), un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesas spriešanā (rīkojums, 2014. gada 30. septembris, Faktor B. i W. Gęsina/Komisija, C‑138/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2256, 17. punkts).

37      Turklāt lietas dalībniekam, kas atsaucas uz prasības celšanas termiņa nokavējumu, ņemot vērā termiņu, kas it īpaši noteikts LESD 263. panta sestajā daļā, ir pienākums iesniegt pierādījumus par datumu, kurā iestājies notikums, kas izraisījis termiņa iestāšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑167/10, nav publicēts, EU:T:2012:651, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka lietas dalībnieki neapstrīd, ka apstrīdēto aktu paziņošanas kritērijs LESD 263. panta sestās daļas izpratnē nav piemērojams, jo prasītāja nav šo aktu adresāts. Lai lemtu par iespējamo prasības celšanas nokavējumu, Vispārējai tiesai vispirms bija jānosaka, vai šajā lietā ir piemērojams apstrīdētā akta publicēšanas kritērijs LESD 263. panta sestās daļas izpratnē. Pretējā gadījumā, ņemot vērā, ka apstrīdētā akta iepazīšanās kritērijs ir pakārtots publicēšanas kritērijam, ir jālemj, vai apstrīdētie akti prasītājai bija faktiski zināmi, vēlākais, līdz 2017. gada 20. janvārim, kā to apgalvo Komisija un INEA.

 Par apstrīdēto aktu publicēšanu LESD 263. panta sestās daļas izpratnē

39      Vispirms ir jānorāda, ka, lai apstrīdēto aktu publicēšana būtu prasības celšanas termiņa sākums LESD 263. panta sestās daļas izpratnē, šāda publicēšana ir jānosaka vai nu ar primāru, vai atvasinātu Savienības tiesību aktu, vai vismaz tai ir jāizriet no tādas pastāvīgās prakses, uz kuru prasītāja varētu tiesiski paļauties (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome, C‑122/95, EU:C:1998:94, 36. un 37. punkts, un 2005. gada 15. jūnijs, Olsen/Komisija, T‑17/02, EU:T:2005:218, 77. punkts).

40      Pirmkārt, attiecībā uz publicēšanas pienākumu saskaņā ar Savienības primārajiem tiesību aktiem prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija jādara zināms Īstenošanas lēmums vai vismaz tā kopsavilkuma paziņojums Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta otro daļu, kurā ir noteikts, ka “lēmumus, [kuros nav norādīts adresāts], publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”. Konkrētāk, tā kā saskaņā ar prasītājas nostāju Īstenošanas lēmumā nav norādīts, kam tas ir adresēts, tas ir “tieši tāds pats” kā lēmumi, kas minēti šajā LESD 297. panta normā. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka to piedāvājumu sarakstā, kuri veido Īstenošanas lēmuma pielikumu, nekādā veidā nav uzskaitīti konkrēti adresāti – tajā ir norādīti vienīgi projekti, kas saņēmuši EISI finansējumu.

41      Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 297. panta 2. punktā ir noteikts:

“Neleģislatīvos aktus, kas pieņemti kā regulas, direktīvas un lēmumi, kuros nav precizēti adresāti, paraksta tās iestādes priekšsēdētājs, kura šos aktus pieņem.

Regulas, direktīvas, kas adresētas visām dalībvalstīm, kā arī lēmumus, [kuros nav norādīts adresāts], publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētie akti stājas spēkā tajos norādītajā dienā, vai, ja tā nav norādīta, divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas.

Citas direktīvas un lēmumus paziņo visiem, kam tie adresēti, un līdz ar šādu paziņošanu tie stājas spēkā.”

42      Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka Īstenošanas lēmums ir īstenošanas akts, ko Komisija pieņēmusi, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1316/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido [EISI], groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (OV 2013, L 348, 129. lpp.; turpmāk tekstā – “EISI regula”) 18. pantu un saskaņā ar minētās regulas 25. pantā noteikto procedūru, izmantojot īstenošanas pilnvaras LESD 291. panta 2. punkta izpratnē. Tāpēc tas ir neleģislatīvs akts LESD 297. panta 2. punkta izpratnē.

43      Turpinot – attiecībā uz jautājumu par to, vai Īstenošanas lēmumu var uzskatīt par lēmumu, kurā “[nav norādīts adresāts]” LESD 297. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru termins “adresāts” apzīmē personu, kuras identitāte ir pietiekami precīzi noteikta attiecīgajā lēmumā un kurai tas ir adresējams. Turklāt ir nospriests, ka lēmuma būtiskās iezīmes, salīdzinājumā ar vispārpiemērojamu aktu, izriet no ierobežota to adresātu loka, kuri tajā ir norādīti vai ir identificējami (skat. rīkojumu, 2015. gada 13. marts, European Coalition to End Animal Experiments/ECHA, T‑673/13, EU:T:2015:167, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Ņemot vērā šo judikatūru, ir jākonstatē, ka Īstenošanas lēmumā nekur nav skaidri norādīts tā adresāts vai adresāti. Tomēr šajā lēmumā ir noteikti un norādīti kandidāti, kuru piedāvājumi ir atlasīti Savienības finanšu atbalsta saņemšanai. Proti, minētā lēmuma 1. pantā ir paredzēts apstiprināt “kopīgu interešu projektu sarakstu [EISI] jomā, kas atlasīti ES finansējuma saņemšanai, pasākumu paredzamās attiecināmās kopējās izmaksas, finanšu atbalsta procentuālo daļu no paredzamajām attiecināmajām kopējām izmaksām un attiecīgā finanšu atbalsta maksimālos apmērus, kā noteikts pielikumā”. Pielikumā, kas tādējādi ir Īstenošanas lēmuma neatņemama sastāvdaļa, papildus atlasīto piedāvājumu sarakstam ir norādīts katra Savienības finanšu atbalsta saņemšanai atlasītā pieteikuma iesniedzēja nosaukums. Tādēļ un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Īstenošanas lēmuma pielikumā ir ne tikai uzskaitīti tie projekti, kuriem ir saņemts EISI finansējums, bet arī konkrēti ir norādīti adresāti, kuru identitāte ir pietiekami precīzi noteikta. Tātad, lai gan Īstenošanas lēmumā nav tiešā tekstā norādīti adresāti, adresātu esamība izriet no minētā lēmuma satura (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 13. marts, European Coalition to End Animal Experiments/ECHA, T‑673/13, EU:T:2015:167, 26. punkts).

45      Tādējādi jāsecina, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Īstenošanas lēmums nevar tikt uzskatīts par lēmumu, kurā “[nav norādīts adresāts]” LESD 297. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, bet gan par lēmumu, kurā ir “[norādīti]” adresāti LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē.

46      Šo secinājumu apstiprina arī tas, ka Īstenošanas lēmuma 2. pantā ir noteikts, ka par mobilitāti un transportu atbildīgais Komisijas loceklis ir pilnvarots informēt pieteikumu iesniedzējus, “kuru projekti nav atlasīti”, par viņu kandidatūras izskatīšanas galarezultātu, bet minētais lēmums saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu būtu jāpaziņo tiem pieteikumu iesniedzējiem, kuru projekti ir atlasīti.

47      Šajā ziņā ir jāaplūko Komisijas minētais apstāklis, ka Īstenošanas lēmums “netika paziņots nevienam kandidātam neatkarīgi no tā, vai tā piedāvājums tika noraidīts vai atlasīts”. Lai gan šī Īstenošanas lēmuma nepaziņošana varētu ietekmēt šī lēmuma spēkā stāšanās datumu, prasības pieņemamības izvērtējuma un prasības celšanas termiņa sākuma noteikšanas ietvaros nevar atspēkot secinājumu, ka Komisijai nebija pienākuma publicēt šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta otro daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 43. un 44. punkts).

48      Otrkārt, ir jānorāda, ka Savienības atvasinātajās tiesībās šajā gadījumā nekāda publicēšanas prasība nav noteikta. Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 13. panta 2. punktu Īstenošanas lēmums ir jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, jo tas ietilpst kategorijā “lēmum[i], izņemot tos, kuri minēti [LESD 297. panta 1. punktā]”, un tā publicēšana notiek tikai “ciktāl tas ir iespējams”. Tāpēc ir jākonstatē, ka, ja attiecīgajai publicēšanai ir mērķis, kas ir jāievēro, tai tomēr nav obligāta rakstura (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 27. novembris, Regione Siciliana/Komisija, T‑190/00, EU:T:2003:316, 139. punkts).

49      Turpinot – attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 13. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru “ikviena iestāde savā reglamentā var noteikt, kādi dokumenti vēl ir publicējami Oficiālajā Vēstnesī”, ir jākonstatē, ka ne Komisijas, ne INEA reglamentā nav paredzēta norma par “[vēl] kād[u] dokument[u]” publicēšanu.

50      Visbeidzot, kā norāda Komisija, spēkā esošajos tiesību aktos, kas piemērojami attiecībā uz EISI, nav paredzēta tādu lēmumu publicēšana, kuri pieņemti EISI jomā. Proti, EISI regulas 28. panta “Informācija, saziņa un publiskošana” 2. punktā, kura ir vienīgā ar publicēšanu saistītā norma, ir noteikts, ka “Komisija īsteno informācijas un saziņas pasākumus saistībā ar EISI projektiem un rezultātiem”, tādējādi nekādi nepieminot EISI jomā pieņemto lēmumu iespējamo publicēšanu.

51      Treškārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī izriet no pastāvīgās prakses, uz kuru prasītāja varēja tiesiski paļauties, prasītāja nesniedz nekādus pierādījumus šādas prakses pamatošanai.

52      Pamatojoties uz šo analīzi, ir jāsecina, ka Komisijai nebija pienākuma publiskot Īstenošanas lēmumu, to publicējot. Turklāt nav pierādīts, ka šāda publicēšana izrietētu no attiecīgās iestādes pastāvīgās prakses, uz kuru prasītāja varētu tiesiski paļauties.

53      Šo secinājumu, ka nepastāv pienākums publicēt Īstenošanas lēmumu, un pamatojumu, uz ko tas balstīts, var attiecināt arī uz abiem aplūkojamiem dotāciju nolīgumiem, ciktāl uz šiem dotāciju nolīgumiem neattiecas publicēšanas kārtība, kas atšķiras no īstenošanas lēmumu publicēšanas kārtības.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka šajā lietā publicēšanas kritēriju, lai noteiktu prasības celšanas termiņa sākumu, nevar uzskatīt par noteicošo LESD 263. panta sestās daļas piemērošanai. Tāpēc tieši iepazīšanās ar apstrīdētajiem aktiem datums, kas ir minētajā pantā noteiktais papildu kritērijs, ir pamats noteikt, ka prasība, iespējams, ir celta novēloti.

 Par prasītājas iepazīšanos ar apstrīdētajiem aktiem

55      Attiecībā uz prasītājas iepazīšanos ar apstrīdētajiem aktiem no lietas materiāliem izriet, ka pēc neformālās tikšanās ar Komisijas darbiniekiem Briselē (Beļģijā) 2016. gada 28. novembrī prasītājas pārstāvis šajā lietā A. Schwarz lūdza piekļuvi apstrīdētajiem aktiem.

56      Konkrētāk, 2016. gada 5. decembra e‑pasta vēstulē Komisijas darbiniekiem, kuri piedalījās 2016. gada 28. novembra sanāksmē, ar kopiju, kas adresēta prasītājas ģenerāldirektoram S., A. Schwarz norādīja:

“Pēc mūsu sanāksmes Jūsu telpās mēs vēlētos lūgt piekļuvi dokumentiem un informācijai par [Melnīkas projekta] finansēšanu (kas publicēts tīmekļa vietnē saitē https://ec.europa.eu/inea/en/connecting‑europe‑facility/cef‑transport/2015‑cz‑tm‑0406‑w).

Mēs lūdzam Jūs mums nosūtīt: [Melnīkas projekta] dotāciju nolīgumu, Eiropas Savienības kompetento iestāžu lēmumu(s), ar kuriem apstiprināts šis finansējums, kā arī jebkuru citu atbilstošo informāciju, ciktāl tas nepieciešams, sniedzot sīkāku un skaidrāku pārskatu par to, kas tieši tiek finansēts ar attiecīgo pasākumu.”

57      Šo 2016. gada 5. decembra piekļuves lūgumu Komisijas dienesti 2016. gada 6. decembrī nosūtīja INEA saskaņā ar INEA un Komisijas attiecīgā ģenerāldirektorāta 2016. gada 15. februāra nodomu protokola 2.7.2. punktu “Dokumentu pārvaldība un piekļuve tiem”.

58      Pēc tam 2016. gada 22. decembrī A. Schwarz, izmantojot INEA interneta vietnes kontaktveidlapu, izteica šādu lūgumu:

“Mēs Jūs lūdzam mums izsniegt šādus dokumentus:

–        iestāžu attiecīgo(s) lēmumu(s), ar kuriem apstiprinātas EISI dotācijas turpmāk norādītajiem projektiem;

–        vienošanās tekstus par turpmāk minēto projektu dotāciju finansēšanu;

–        informāciju par attiecīgo projektu valsts atbalsta novērtējumu;

–        informāciju par projektiem, līdzekļu izmantošanu, pēc uzaicinājumiem saņemto piedāvājumu saturu un informāciju par to, kā tiks risinātas konkurences problēmas.

Minētais lūgums attiecas uz šādiem projektiem: [Paskovas projekts] [Melnīkas projekts].”

59      Ar 2017. gada 20. janvāra vēstuli INEA, kas saskaņā ar minētā nodomu protokola 2.7.2. punktu ir atbildīga par to, lai atbildētu arī Komisijas vārdā uz A. Schwarz 2016. gada 5. un 22. decembrī iesniegtajiem piekļuves lūgumiem, atbildēja pēdējam minētajam, nosūtot viņam apstrīdētos aktus.

60      Tādējādi ir pierādīts, ka 2017. gada 20. janvārī A. Schwarz rīcībā bija visa attiecīgā informācija un apstrīdētie akti, proti, Īstenošanas lēmuma kopijas un abu attiecīgo dotāciju nolīgumu nekonfidenciālās kopijas.

61      Līdz ar to vēl atliek noskaidrot, vai šajā dokumentu saņemšanas dienā A. Schwarz rīkojās pēc savas iniciatīvas kā neatkarīgs konsultants, kā to apgalvo prasītāja, vai arī kā prasītājas pārstāvis, kas saskaņā ar Komisijas un INEA norādīto apstiprinātu, ka iepazīšanās datums ar apstrīdētajiem aktiem bija 2017. gada 20. janvāris – diena, kurā A. Schwarz saņēma dokumentus un nosūtīja tos prasītājai.

62      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem izriet, ka 2016. gada 21. novembra atbildē uz Komisijas nosūtīto e‑pasta vēstuli, lai plānotu 2018. gada 28. novembra tikšanos, prasītājas ģenerāldirektors S. norādīja: “Mēs (mūsu advokāts [A. Schwarz] un es) ieradīsimies 28. novembrī plkst. 9.30.” Tādējādi komisijas darbiniekiem tika skaidri norādīts, ka A. Schwarz tikšanās laikā rīkosies kā prasītājas advokāts. Turklāt A. Schwarz un S. bija vienīgie dalībnieki sanāksmē ar Komisijas darbiniekiem, un A. Schwarz neradīja iespaidu, ka viņš šajā sanāksmē pārstāvētu vēl arī citu lietas dalībnieku vai ka viņš rīkotos pats savā vārdā. Proti, apraksts, kuru prasītāja sniedza par A. Schwarz lomu sanāksmē, t.i., “palīdzēt [S.] gadījumā, ja saruna notiktu par juridiskām un tehniskām tēmām par jautājumiem, kas saistīti ar valsts atbalstu un konkurences tiesībām”, pilnībā atbilst advokāta lomai, kurš darbojas sava klienta vārdā. Tāpat arī fakts, kā to norāda prasītāja, ka A. Schwarz piedalīšanās bija “ierobežota, lai norādītu uz tās nepiekrišanu [Komisijas darbinieka] viedoklim, ka Eiropas Komisijai ne[esot] saistoši noteikumi par valsts atbalstu, kuri paredzēti ar Lisabonas līgumu”, apstiprina šo prasītājas advokāta lomu.

63      Otrkārt, jākonstatē, ka 2016. gada 28. novembra tikšanās laikā prasītāja lūdza izsniegt Melnīkas projekta dotāciju nolīguma kopiju un Komisijas darbinieki atbildēja, uzaicinot viņu iesniegt INEA oficiālu lūgumu par piekļuvi dokumentiem, ko A. Schwarz arī izdarīja 2016. gada 5. decembrī. Tādēļ no šiem faktiem skaidri izriet, ka Komisijas darbinieki nevar tikt vainoti par uzskatu, ka pēc 2016. gada 28. novembra sanāksmes A. Schwarz darbojās kā prasītājas un S. juridiskais konsultants. Tādējādi nav svarīgi, vai A. Schwarz bija vai nebija pilnvarojums pārstāvēt prasītāju.

64      Treškārt, savā pirmajā lūgumā par piekļuvi dokumentiem A. Schwarz skaidri atsaucās uz 2016. gada 28. novembra sanāksmi, un lūguma kopija bija adresēta S. Tādējādi, kā to norāda INEA, būtu grūti uztvert to tā, ka šādas darbības bija A. Schwarz personiskā iniciatīva bez saskaņošanas ar prasītāju un bez tās piekrišanas. Proti, tas vien, ka S. tika nosūtīta kopija, norāda, ka viņš rīkojās ar prasītājas apstiprinājumu, un jebkurā gadījumā, ka prasītāja pilnībā zināja A. Schwarz darbību. Turklāt attiecībā uz faktu, ka A. Schwarz nenosūtīja kopiju prasītājai, kad viņš iesniedza otro 2016. gada 22. decembra lūgumu par piekļuvi dokumentiem, to izskaidro apstāklis, ka šis lūgums tika iesniegts, izmantojot INEA tiešsaistes kontaktveidlapu, kas neļāva veikt šādu funkciju.

65      Šo konstatējumu apstiprina apstāklis, ka abos lūgumos par piekļuvi dokumentiem A. Schwarz pastāvīgi izmanto daudzskaitli, kas nepārprotami attiecas uz vienīgo otru personu, kurai nosūtīta pirmā lūguma kopija, proti, S. Šādā faktisko apstākļu kontekstā nav pieņemams prasītājas skaidrojums, ka “daudzskaitļa formas lietošana ir formāls standarta stils, jo īpaši tad, ja formālo e‑pasta vēstuli nosūta advokātu birojs”.

66      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētie akti neapšaubāmi tika nodoti prasītājas zināšanai ar A. Schwarz starpniecību 2017. gada 20. janvārī un ka līdz ar to prasība tika celta pēc noteiktā termiņa beigām.

67      Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar judikatūru, uz kuru atsaucas prasītāja, saskaņā ar kuru “gadījumā, ja prasītājs ir uzzinājis par apstrīdēto aktu no vēstules, kuras saņemšanas datumu nav iespējams skaidri noteikt, prasības celšanas termiņš sākas dienā, kad pats prasītājs ir atsaucies uz šo aktu e‑pasta vēstulē”, kas attiecas uz akta paziņošanu. Tā kā Īstenošanas lēmums nav paziņots prasītājai LESD 263. panta sestās daļas izpratnē, šī judikatūra nav attiecināma. Jebkurā gadījumā prasītājas norādītajā judikatūrā šāds princips nav noteikts. Proti, 1994. gada 28. aprīļa rīkojuma Pevasa un Inpesca/Komisija (T‑452/93 un T‑453/93, EU:T:1994:45) 36. punktā ir precizēts, ka attiecīgajā lietā iepazīšanās ar apstrīdētajiem aktiem noteikti bija notikusi, pats vēlākais, dienā, kad tika veikta atsauce uz šiem aktiem prasītāju nosūtītajā e‑pasta vēstulē. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tas nenozīmē, ka nevar izraudzīties agrāku datumu. Attiecībā uz 2000. gada 8. novembra spriedumu Dreyfus/Komisija (T‑485/93, T‑491/93, T‑494/93 un T‑61/98, EU:T:2000:255), uz kuru prasītāja arī ir atsaukusies, tajā nav aplūkots jautājums par to, ka nebūtu zināms konkrēts paziņojuma saņemšanas datums.

68      Visbeidzot, Komisiju un INEA nevar arī vainot par to, ka tās nav pieprasījušas A. Schwarz uzrādīt prokūru vai prasītājas izsniegtu pilnvaru. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu un judikatūru piekļuve dokumentiem nav atkarīga no personas tiesiskās intereses saņemt piekļuvi dokumentiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 26. oktobris, Edeka‑Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija, T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643, 45. punkts). Tādējādi Komisijai lūguma iesniegšanas brīdī nebija jāvaicā A. Schwarz, vai viņš rīkojas citas personas vai vienības vārdā, ne arī šajā nolūkā a fortiori jāpieprasa uzrādīt pilnvaru.

69      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpieņem iebilde par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka prasība ir celta novēloti, prasība ir jānoraida kā nepieņemama un nav jāturpina izskatīt iebildes par nepieņemamību, kas balstītas, pirmkārt, uz to, ka prasītāja nav skarta tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un, otrkārt, uz apstākli, ka Komisijas Īstenošanas lēmuma apstrīdēšana nevar tikt vērsta pret INEA.

 Par tiesāšanās izdevumiem

70      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

71      Tā kā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas un INEA prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)      Metrans a.s. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas un Inovācijas un tīklu izpildaģentūras (INEA) tiesāšanās izdevumus.

Luksemburgā, 2019. gada 15. maijā

*      Tiesvedības valoda – angļu.